RUNAS

Latvija joprojām ir lielā ceļa krustcelēs

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa

Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 9.aprīlī

Virsnieki!
Kadeti!
Godājamie klātesošie!

Man ir gods stāvēt jūsu priekšā — Latvijas jauno virsnieku priekšā, Latvijas armijas nākotnes priekšā.

Latvija atrodas lielā ceļa krustcelēs, Latvija atrodas vietā, kurā nekad vēl nav bijis ilga un stabila miera. Latvija atrodas vietā, kur no abām debess pusēm — Austrumiem un Rietumiem — gan garīgi, gan fiziski mēs esam iekaroti, apspiesti, pakļauti bijuši. Un tā ir ticība, ka to valsti, ko atjaunojām dažus gadus atpakaļ, ko jūsu tēvu tēvi 1918.gadā ar asinīm izcīnīja, ka to valsti mēs nekad vairs nevienam nedrīkstam atdot. Bet kā to izdarīt? Tas ir jūsu jautājums. Tas ir mans jautājums. Un šī jautājuma priekšā mēs esam vienādi: jūs — kā pašreizējie un nākamie karavīri, es — kā Valsts prezidents, kurš šobrīd nes atbildību par to, kas notiek ar valsti.

Latvijas vēsturē starp pārējiem šis gadsimts, manuprāt, ir bijis visnozīmīgākais. Un ne jau tāpēc, ka ir bijuši kari, bet arī tāpēc, ka Latvija ilgi un pamatīgi ir meklējusi savu vietu un lomu starp citām pasaules un Eiropas valstīm. Tomēr es gribētu vienmēr atcerēties arī tos cilvēkus, kuri ir veidojuši šo mūsu valsti — sākot ar Meierovicu, Čaksti, Ulmani, Kalpaku, ar Balodi, Berķi — un jūs paši varētu turpināt šo rindu vēl un vēl. Šo cilvēku vidū jūs atradīsit daudzus ar zīmotnēm, ar karavīru stāju.

Pirmais jautājums, ko es sev vienmēr uzdodu, ir: kur un kādā brīdī mēs šo stāju esam pazaudējuši, kur un kādā brīdī mēs šai pārliecībai neesam pielikuši spēku? Un vai mums ir šodien šī pārliecība? Vai mums ir šodien šī stāja? Vai mums ir vajadzīga armija? Un vai mums nāksies kādreiz karot? Pie šiem jautājumiem, es domāju, mēs atgriezīsimies vēl un vēl.

Šodien es gribētu atgādināt arī 30., 40.gadus, kad latviešu karavīrs, nokļūdams dažādās frontēs, nekad nezaudēja savu godu un stāju, savu vīrišķību un pārliecību. Un pat tad, kad jaunā padomju valsts šo latviešu karavīru piekrāpa, solīdama par viņa cīņām brīvību un neatkarību viņa zemei, pat tad latviešu karavīrs palika uzticīgs saviem principiem un pārliecībai. Es domāju, ka tas ir ne tikai liels mūsu inteliģences nopelns, ne tikai tā kultūras slāņa, kurš Atmodai pielika šo uguntiņu, bet cauri gadu desmitiem tas ir arī to vīru nopelns, kuri ir bijuši formās un kuri ir zinājuši, ko viņi grib.

Šobrīd mums nav viegli. Šobrīd daudz kas ir sagrauts, daudz kas — izlaupīts un iznīcināts. Pats galvenais šobrīd ir veidot un atjaunot ticību. Te nu man liekas, ka tieši caur armiju šī ticība veidojas — vai arī neveidojas. Publikācijas, kurās sabiedrība runā par armiju un kurās 90% ir uzrakstīts tikai sliktais, liecina par sabiedrības likstām, tā nav armijas slimība. Un tikai tad, kad mēs veidosim sevi no šūpuļa līdz jaunieša vecumam un steigsim apzināt šo savas dzīves posmu, arī sabiedrība uztvers, apzināsies savu armiju, savus dēlus — jauniešus, karavīrus. Šobrīd es esmu patiesi gandarīts par to, ka studentu vidū ir aizsākusies aktīva diskusija par obligātā kara dienesta vajadzību vai nevajadzību, par to, ka studenti mēģinājuši izvērtēt, kādai ir jābūt valsts armijai un kam tajā ir jādienē. Un es nezinu, kā man kāds students spēs pierādīt to, ka Latvijai nav vajadzīga armija, ka Latvijas armijā nevajag dienēt, ka tajā nevajadzētu būt disciplīnai, vīrišķībai, zināmiem fiziskiem un garīgiem pārbaudījumiem un ka Latvijas armijai nevajadzētu iet cauri grūtībām, par kurām viens otrs pavīpsnā. Un pēc tam dzīvē rodas gļēvuļi, krāpnieki...

Es gribu ar jums runāt arī par mūsu drošību un nākotni. Tas ir jautājums par Eiropas Savienību, par NATO, par Rietumeiropas Savienību, par citām Eiropas institūcijām un par to, kādai rīt ir jābūt Eiropai. Ne tikai Latvija meklē savu identitāti, ne tikai Latvija meklē savas pastāvēšanas jēgu un saturu, bet to meklē visa Eiropa. Vai nu Eiropa kļūs par dinamisku, atvērtu, augstas labklājības vietu, vai arī tā zaudēs šai sacensībā Amerikai, Āzijai vai citam kontinentam. Eiropa pēc Otrā pasaules kara, kad veidojās šīs apvienības, kad veidojās ES kā garants, lai nekad šī kara vairs nebūtu, pamazām ir izveidojusies par valstu kopu, kurai ir jāpievieno vēl apmēram tikpat daudz valstu. Piecpadsmit un vienpadsmit. Un ir jautājums, vai šīs 15 ES valstis būs ar mieru kaut ko upurēt no sevis, no savas drošības un materiālās labklājības tām 11 valstīm, lai tās arī sāktu dzīvot šo 15 valstu līmenī. Tas ir jautājums, ko tagad veselu gadu apspriedīs 15 valstu augstākie vadītāji. Un tas ir jautājums, vai mēs nokļūsim šai izredzēto komandā, vai paliksim kaut kur Eiropas ģeopolitisko ceļu malā.

Es esmu pārliecināts, ka, vienalga, kāda būs mūsu valdība, mūsu parlaments un kāds būs arī mūsu prezidents, pamatjautājums Latvijai ir — nepalikt malā stāvošai. Droši vien tas ir arī jautājums, ko jūs varat apspriest, vai Latvijai ir jābūt politiski, ekonomiski vai kā citādi ļoti aktīvai, vai arī Latvijai ir jāpaziņo, ka tā neko nedzird un neredz, un mēs izdzīvosim paši, kā nu varēsim. Šie ir pamatjautājumi, kuri ir jāatrisina vismaz līdz šī gadu tūkstoša beigām un uz kuriem ir jādod atbilde.

Es esmu pārliecināts, ka iestāšanās ES radīs mums visiem ļoti lielas pārdomas par to, kāda būs valsts ekonomika, kāda būs lauksaimniecība, kā noritēs privatizācija, kāda būs mūsu likumdošana un izglītība un kāds būs mūsu militārais potenciāls. Bet ES ir struktūra, kas garantē saimniecisko labklājību un ekonomisko potenciālu. Eiropas Savienība nevar pilnībā garantēt drošību no militārā aspekta. Un šis ir jautājums, par kuru Turīnas starpvaldību konferencē augstākie valstu vadītāji lems, kādai jābūt ārpolitiskajai koncepcijai un struktūrai drošības jautājumos visā Eiropā. Ja es jums uzdotu jautājumu, kur beidzas Eiropa, jūs droši vien atbildētu — kaut kur pie Urāliem. Es pieņemu, ka droši vien tā atbildētu lielākā daļa no jums. Bet man kādreiz liekas, vai tikai Eiropa patlaban nebeidzas kaut kur jau pirms Baltijas valstīm un vai mēs neesam tai nedrošajā zonā, par kuru Austrumi un Rietumi nav pieņēmuši galīgo lēmumu, kāds būs mūsu tālākais liktenis. Mēs esam pārliecināti, ka mums pašreiz nedraud militāras briesmas un ka neviens netaisās mūs pašreiz iekarot, bet gaisotne, kas izveidojās pēc 1940.gada, tā gaisotne, kas izveidojās Molotova — Ribentropa pakta rezultātā, vēl ir jūtama. Un tāpēc pasaules un Eiropas politiķu uzdevums ir risināt šīs problēmas līdz galam.

Tā mēs nonākam līdz būtiskākajam — attiecības ar Krieviju un Krievijas liktenis. Katra valsts veido savu nākotni pati, katra ir brīva savos lēmumos. Ja jums kā jaunajiem karavīriem, kā nākamajiem virsniekiem uzdotu jautājumu, kāda ir starpība starp bijušajām sociālistiskajām armijām un Rietumu armijām? Es personīgi šo starpību saskatu indivīda brīvībā. Varat stāstīt par ieročiem, formām, par visu pārējo, bet, manuprāt, starpība ir tieši indivīda brīvībā, katra cilvēka patiesā apņēmībā kalpot savai zemei, savai valstij un gūt par to arī gandarījumu.

Jautājums par attiecībām ar Krieviju nav jautājums par konfrontāciju un ikdienā sastopamajām vārdu apmaiņām, bet tas ir jautājums par divām kaimiņvalstīm, kuru robeža acīmredzot ilgi vēl nemainīsies. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka, veidojot attiecības ar Eiropu, ar ES valstīm, paralēli mums ir jāveido attiecības ar Krieviju. Un šis ir jautājums ne tikai par mūsu suverenitāti, bet arī par mūsu kultūru un mūsu intelektu, par mūsu inteleģences pakāpi, politisko briedumu un savstarpējo attiecību ar citām valstīm izpratni.

Man šķiet, ka šajā skolā nevalda trula, patmīlīga militāristiska gaisotne, bet jūs te iegūstat vispusīgu izglītību, ka, neskatoties uz trūcīgajiem līdzekļiem, jūsu vadītāji, pasniedzēji, virsnieki domā par to, kā šos apstākļus maksimāli uzlabot. Un es esmu pārliecināts, ka jūs šo skolu turpmākajā dzīvē bieži vien atcerēsieties ar labiem vārdiem. Tāpēc es sarunu par militārām problēmām atlieku uz citu reizi. Tā būtu saruna par to, ko mums darīt uzbrukuma gadījumā, par mūsu militāro koncepciju, par draudu analīzi, kādi tie mums varētu būt, tā būtu saruna kā vīriem ar vīriem par to, ka var pienākt brīdis kādā no naktīm, kad ir jāceļas un jāiet. Un es domāju, ka karavīrs ir karavīrs tad, ja viņš ir gatavs turēt rokās ieroci un rīkoties tā, kā to prasa viņa zeme, valsts un tauta.

Te atkal ir šis mūžīgi filozofiskais jautājums, kam ir vajadzīgi ieroči un kam ir vajadzīga armija. Tad es atceros 1940. gadu: vai Latvijas valdība rīkojās pareizi vai nepareizi? Un kāda ir 1940. gada mācība Latvijai un ko no šīs mācības mēs esam paņēmuši sev līdzi?

NATO ir vienīgā organizācija, kas šobrīd mums var garantēt un nodrošināt mieru. Tā ir pieņēmusi lēmumu, ka savā vidū uzņems jaunas valstis, jaunus locekļus, un mēs no savas puses esam pieņēmuši lēmumu, ka mūsu ceļš ir iestāšanās NATO. Bet tas ir problēmas virsraksts. Šīs problēmas risinājums slēpjas daudz dziļākā, pamatīgākā darbā, un atkal te ir jautājums par mūsu kaimiņzemi, par tās nostāju, principiem un arī — Krievijas interesēm. Es ļoti ceru, ka šai kontekstā gan ASV, gan Eiropa, gan Krievija, gan Viduseiropa, Ziemeļeiropa un Baltijas valstis atradīs tos risinājumus, lai mēs savu drošību garantētu. Te mēs nonākam pie jautājuma, kāpēc ir vajadzīgi automāti, nonākam pie NATO teiktā: mēs jūs aizsargāsim tad, ja jūs paši sevi spēsiet aizsargāt. Tas nav “vāveres ritenis”, tas ir skaidrojams tā, ka neviens nenāks mūsu vietā dienēt, mūsu vietā nenesīs ieročus un neaizstāvēs mūsu zemi. Tai pašā laikā mēs tiksim aizstāvēti, ja spēsim to darīt arī paši un pārliecināt arī citus, ka mēs neesam gļēva, bailīga, bet gan lepna un pašapzinīga tauta.

Es gribētu akcentēt tos momentus, ko NATO prasa no mums, jo tie zināmā mērā sakrīt ar prasībām, kuras mums izvirza ES. Tātad mums ir jābūt stabilai un demokrātiskai valsts sistēmai, kas balstīta uz tirgus ekonomikas pamatiem. Kādai jābūt šai tirgus ekonomikai, cik daudz var izturēt mūsu tauta, cilvēki, kas šobrīd diemžēl nedzīvo labākajos apstākļos un cik liela te ir šī brīvā tirgus loma? Otrā prasība ir teritoriālo, etnisko domstarpību noregulējums. Trešā prasība ir minoritāšu tiesību ievērošana, kā šīs minoritātes jūtas un kā tās dzīvo. Es domāju, ka minoritāšu jautājums ir pats smagākais, jo šobrīd Latvijā dzīvo daudzas nācijas, un nacionalitāšu savstarpējās attiecības ir jākārto normālā, civilizētā veidā. Ceturtais princips — bruņotie spēki atrodas civiluzraudzībā, piektais — militārā politika un budžets tiek veidoti pietiekami atklāti. Ja mēs paskatāmies uz šiem principiem, tad kļūst skaidrs, ka te ir runa ne tik daudz par jautājumiem, kurus mums uzdod NATO, bet tie ir principi, kas jāievēro un jārisina mums pašiem. Un, ja šodien Latviju viens otrs pasaulē nezina kā ģeogrāfisku vienību, tad, ticiet man, daudzi zina, ka ir Rīga, Ādaži, ka ir Baltijas bataljons un kas tajā dienē. Tāda nu šobrīd ir pasaules uzbūve. Un ir IFOR spēki, kas ir saistīti ar darbību bijušajā Dienvidslāvijā, un šajos spēkos mēs ņemsim dalību, izejot no tā, cik atļaus mūsu materiālie līdzekļi, un atkarībā no tā, ko prasīs mūsu partneri. Kādreiz man ir dīvaini klausīties jautājumā, kuru dažreiz uzdod arī parlamentā, kāpēc mums jāsūta savi karavīri uz Bosniju. Bet kāpēc gan uz turieni būtu jāsūta franču, vācu, angļu vai kādas citas tautības karavīri?

Es gribu jums izteikt savu gandarījumu par to, kādā vidē un atmosfērā aug mūsu jaunie virsnieki. Bet es gribu pateikt arī to, ka šobrīd mūsu bruņotajos spēkos morālais, disciplinārais un materiālais līmenis ir ļoti zems. Man nav nekādu šaubu par to, ka jūs, kas esat nākuši šeit apgūt militārās zinības, vismaz par 50% to esat darījuši aiz skaidras nacionālas pārliecības, entuziasma, ticības un patriotisma. Un varbūt pat vairāk nekā 50%. Jo šī vieta, šīs zināšanas, šī izglītība un perspektīva jums nevar solīt lielu bagātību un labus, skaistus dzīves apstākļus. Jo mēs vairāk to apzināmies, jo vairāk mums ir jādomā par savu nākotni, kā mēs to veidojam un kā mēs patiesībā dzīvojam. Un šodien, runājot ar jūsu skolas vadību, mēs atcerējāmies 1918. gada notikumus un to laikmetu, kuram cauri gāja jaunieši ar savu dzīvību, ar savu likteni. Šobrīd mums tas ir jāiziet daudz labākos, gaišākos, daudz civilizētākos un labvēlīgākos apstākļos. Es esmu pārliecināts, ka jaunie virsnieki, kas dienēs un dienē Latvijas armijā, ir ar augstu morāli un augstu patriotisma līmeni, ar augstu militāro izglītību, ar intelektu, kas atbilst virsnieka stājai, ar labu fizisko sagatavotību.

Man tas bija jaunums — vērot, kā te mācās, kā dienē latviešu meitenes. Es gribētu apsveikt šo meiteņu pašaizliedzību, lepnumu un drosmi, ko nevajadzētu nedz skaust, nedz aprunāt, un es domāju, ka viņas labi tiek galā ar saviem pienākumiem.

Vēl par jūsu augstskolu. Jūs esat mūsu nākotnes militārais spēks. Nav tautas bez armijas, un nav armijas bez virsniekiem. Es esmu pārliecināts, ka no šīs akadēmijas jau ir iznākuši un pēc dažiem gadiem nāks virsnieki, kuri atjaunos Latvijas virsnieku slavas spožumu. Jūs daudz esat lasījuši un jums ir bagātīga bibliotēka, kurā jūs vienmēr atradīsit liecības par Latvijas varonīgajiem, izcilajiem un uzticamajiem virsniekiem. To ir atzinušas daudzas tautas, ne tikai paši latvieši. Es gribētu novēlēt jūsu augstskolai uzņēmību, optimismu, arī naudas kādreiz būs vairāk. Taču sirdsdegsmi, pārliecību un uzticību nevar ne nopirkt, nedz arī pazaudēt, ja tā ir. Ja tās nav, tad neesam arī mēs.

Es novēlu jums sekmīgu mācību turpinājumu, sekmīgi pabeigt šo augstskolu un veiksmi darba vietās!