RUNAS, REFERĀTI

Jānis Stradiņš, akadēmiķis, profesors:
“Jānis Čakste un demokrātijas ideju iedibināšana Latvijā”

Parasti Jāni Čaksti mēs atceramies kā pirmo Latvijas Republikas Valsts prezidentu (1922—1927), kā pirmo Tautas padomes (1918—1920) un Satversmes sapulces priekšsēdētāju (1920—1922), kura vadībā izdiskutēta un pieņemta Satversme. Daudzinām viņu arī kā izcilu juristu, starptautisko tiesību speciālistu, kā Latvijas Universitātes ārštata profesoru un tiesību zinātņu goda doktoru. Taču, par visu to runājot, itin kā piemirstam, ka tas viss skar šī cilvēka mūža pēdējos astoņus gadus, kad viņš bija jau pārkāpis 60 gadu slieksni, kad viņa tiesiskie principi un pasaules uzskats bija jau izveidojušies.

Šodien vēlos pamatot tēzi par Jāni Čaksti kā demokrātisko ideju tēvu Latvijā, ieskicējot viņa darbības posmus laikā pirms Latvijas valsts nodibināšanas, viņa stingri nacionālo un reizē arī demokrātisko stāju jau cara laikā, viņa daudzpusīgo sabiedrisko darbību, viņa attieksmi pret 1918. gada 18.novembri un pēc tam arī viņa attieksmi pret demokrātiju Latvijā divdesmitajos gados.

Jānis Čakste, Zemgales bajāra, turīga un raksturā neatkarīga zemnieka dēls, no Lielsesavas, vēlāk Emburgas, gandrīz visu mūžu bija cieši saistīts ar Kurzemes guberņas metropoli Jelgavu. Kā Jelgavas ģimnāzijas (bij. Academia Petrina) audzēknis (šajā sakarā arī viņa portretcilnis pie bijušās ģimnāzijas ēkas — skat. foto) un viens no latvju ģimnāzistu literāro vakaru dalībniekiem viņš agri savā karogā ierakstīja tautas un tēvijas ideju, jaunībā ir bijis samērā naidīgs vāciešiem, vismaz priviliģētajai Baltijas muižnieku kārtai. Atšķirībā no vairuma laikabiedru — latviešu, kas par studiju vietu izvēlējās Tērbatu, Čakste devās studēt uz Maskavu, un, proti, lai klausītos liberālos, Aleksandra II reformu gaisotnē izaugušos krievu jurisprudences profesorus, izcilus tiesībniekus, un lai būtu kopā ar Krišjāni Valdemāru. Valdemārs bija Čakstes ideāls, kuram jauneklis sekoja gan saimniecisko reformu centienos, gan tautas pašapziņas veicināšanā, gan inteliģences pienākuma apziņas veidošanā, iestājoties par savu tautu un tās kultūru. Maskavā Čakste organizēja (1883) latviešu studentu literāros vakarus, no kuriem izauga tagadējā akadēmiskā vienība “Austrums”, kas joprojām tur augstu Čakstes ideālus. Valdemāra ģimenē Čakste bija savs cilvēks, persona gratissima, bet Maskavas universitātē viņš guva teicamu jurista izglītību, īpaši izglītojoties romiešu tiesībās.

Turpmākā Čakstes darbība — veselu 30 gadu garumā — saistīta ar Jelgavu, kur viņš bija advokāts, iecienīts sabiedrisks darbinieks, turpat vai visu Jelgavas latviešu organizāciju (Jelgavas Latviešu biedrība, Kurzemes Biškopju biedrība, Jelgavas Sarkanā krusta komiteja u.tml.) priekšnieks, IV Vispārējo dziesmu svētku organizētājs, laikraksta “Tēvija” izdevējs un redaktors, cīnītājs par agrāro attiecību pārkārtošanu Kurzemē, zemnieku tiesību aizstāvis daudzās prāvās. 1905.gadā Jelgavā viņš piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā — dokuments diemžēl reakcijas laikā ticis iznīcināts, bet tā 15 punktos esot runāts par jaunu pārvaldes iekārtu, skolu, tiesu u.tml. autonomiju.

Līdz Piektā gada revolūcijai un Nikolaja II izdotajam Oktobra manifestam īstu, profesionālu politiķu Baltijā nevarēja būt, kaut gan vācbaltieši no sava vidus izvirzīja t.s. Landespolitiker, bet latvieši un igauņi — tautiskās kustības ideologus. Taču ietekmēt impērijas iekšpolitiku un ārpolitiku tieši un darboties “lielajā politikā” patvaldības apstākļos nebija ne mazākās iespējas. Tikai ar cara manifestu un Krievijas Valsts domes vēlēšanām impērijā ienāca kaut kas līdzīgs politikai. Pirmajā Valsts domē no Kurzemes ievēlēja arī J.Čaksti, un viņš darbojās domē no 1906.gada aprīļa līdz jūlijam, pieslejoties konstitucionālo demokrātu (t.s. kadetu) frakcijai.

Domē Čakste mēģināja piedalīties agrārlietu sakārtošanā un iestājās “autonomistu klubā” (līdz ar poļu, ukraiņu, igauņu u.c. deputātiem), lai panāktu impērijas tautām kaut ierobežotu autonomiju. Viņš pievienojās prasībai piešķirt visiem pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības likuma priekšā (cara impērijā jau būtībā pilsoņu nebija, bija tikai pavalstnieki!). Šādas prasības caram, saprotams, nešķita patīkamas, Valsts domi atlaida, un Čakste kopā ar 180 domniekiem devās uz toreiz autonomo Somiju, kur 10.jūlijā parakstīja t.s. Vīborgas uzsaukumu, aicinot līdz jaunas tautas pārstāvniecības sasaukšanai nemaksāt nodokļus un nedot zaldātus armijai. Par to šie deputāti, Čaksti ieskaitot, tika tiesāti: 1907.gada decembrī visiem piesprieda pa trim mēnešiem cietumā.

Soda mēnešus Čakste izcieta Jelgavas cietumā. Pēc tam bija aizliegums ieņemt jebkādus sabiedriskus amatus, pat par vecāku komitejas priekšsēdētāja posteni Jelgavas skolā bija jāstīvējas! Taču Čakste turpināja advokāta darbu un iekopa savu saimniecību “Aučos”.

Atgriezties sabiedriskā darbā Čakste varēja tikai latviešu tautai traģiskajās dienās, kad sākās Pirmais pasaules karš un Kurzemi drīz vien okupēja ķeizara Vācijas karaspēks. Čakste organizēja patriotisku pretvācu demonstrāciju Jelgavā, kas deva impulsu latvju strēlnieku pulku organizēšanai.

Taču drīz vien daudziem latviešu zemniekiem bija jādodas bēgļu gaitās. Arī Čakste, toreiz Sarkanā krusta Jelgavas komitejas priekšsēdētājs, ar prāvo ģimeni nokļuva Tartu, tika izvirzīts par vietējās bēgļu aprūpes komitejas priekšsēdētāju. Drīz viņš kļuva par Centrālās bēgļu apgādāšanas komitejas priekšnieka Viļa Olava biedru, bet pēc viņa nāves — par priekšnieku. Šī komiteja 1916.gada beigās deleģēja Čaksti uz ASV, lai informētu turienes sabiedrību par latvju tautas dramatisko likteni. Taču Stokholmā bija ilgi jāgaida kuģis, un Čakste šo laiku izmantoja, lai uzrakstītu brošūru “Die Letten und ihre Latvija”. Uz Ameriku viņš tā arī neaizbrauca, jo Stokholmu sasniedza vēsts par Februāra revolūciju.

Krievijā izkliedēto kurzemnieku kongress Tartu “Vanemuines” namā 1917.gada aprīlī ievēlēja Kurzemes Zemes padomi un par guberņas komisāru (gubernatoru) — Jāni Čaksti. Tieši Tartu (Tērbatā) atradās evakuētā Kurzemes gubernatora kanceleja, iestādes, arhīvi. Tā Čakste kļuva par gubernatoru, gan bez teritorijas. Oktobrī, jaunu vācu uzbrukumu gaidot, gubernatora rezidenci evakuēja uz Kazaņu, kur Čakste nonāca dažas dienas pirms Oktobra apvērsuma.

Sākās konflikti un arī kompromisi ar vietējo komunistu varas orgāniem — Čakste ļoti centās paglābt no iznīcības guberņas dokumentus un arhīvus, organizējot t.s. guberņas likvidācijas komisiju. Šajā laikā Čakste aktīvi iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbībā, brauca uz tās sēdēm Petrogradā, kur jau 1918.gada 26.janvārī tika principiāli akceptēta Latvijas neatkarība.

Kazaņā 1918.gada vasarā Čaksti mēģināja arestēt komunisti, viņš aizbēga uz Maskavu, kur dzīvoja puslegāli, ar lielām grūtībām panāca iespēju atgriezties dzimtenē, Jelgavā nonākdams tikai 1918.gada 11.novembrī. “Auči” bija izdemolēti. Brīdī, kad viņš bija pieķēries savas mājas elementārai sakopšanai, viņu sasniedza ziņa par Latvijas neatkarības proklamēšanu un par to, ka viņš, Čakste, ievēlēts Tautas padomes priekšsēdētāja amatā, jo Čakste patiešām bija pats autoritatīvākais no demokrātiski noskaņoto latviešu pilsonības darbiniekiem, ko tautā plaši pazina kā bēgļu aprūpēšanas organizatoru un miera laika sabiedrisku darbinieku.

Ir daudz minējumu, kādēļ Čakste nav piedalījies 1918.gada 18.novembra valsts proklamēšanas aktā — vēsts par to viņu itin kā sasniegusi par vēlu, ceļš no Jelgavas bijis slidens, nebijuši apkalti zirgi, Čakste īsti neesot pārzinājis situāciju un partiju norunu aizkulises.

Manuprāt, pamatotākais ir Ādolfa Klīves atmiņās izteiktais viedoklis — nav bijis skaidrs jautājums, vai proklamējamā valsts orientēsies uz Antantes lielvalstīm vai uz atjaunoto pēcrevolūcijas Vāciju, kur dominēja sociāldemokrāti, un nav bijis skaidrs, cik lielā mērā pilsoniskās aprindas Latvijā sadarbosies ar sociāldemokrātiem. Kā labi zināms, latviešu bēgļu sabiedriskās aprindas 1917.gada oktobrī bija izveidojušas Latvijas Pagaidu nacionālo padomi (LPNP), kur galvenā loma bija V.Zāmuelam, A.Bergam, J.Goldmanim, J.Zālītim, J.Čakstem, Ā.Klīvem, Z.Meierovicam, A.Kroderam, J.Akurāteram, J.Seskim. Šī organizācija nesadarbojās ar sociāldemokrātiem, konsekventi orientējās uz Antanti, un tieši LPNP jau 1918.gada 11.novembrī panāca Latvijas neatkarības atzīšanu de facto no Lielbritānijas ārlietu ministra A.Balfūra.

Tautas padome turpretī izveidojās vācu okupētajā Rīgā, tūdaļ pēc ķeizariskās Vācijas sabrukuma, sadarbībā ar Vācijas pārstāvi A.Vinigu, vadošie te bija K.Ulmaņa Zemnieku savienības politiķi, kas iestājās par nepieciešamību veidot bloku ar labējiem sociāldemokrātiem, tajā dominēja K.Ulmanis, M.Valters, G.Zemgals, M.Skujenieks, P.Kalniņš. Daži LPNP locekļi pieslējās Tautas padomei tās centienos proklamēt Latvijas valsti Rīgā, citi gribēja mazliet nogaidīt, kamēr Rīgā pārrodas LPNP vadītāji Goldmanis un Zāmuels.

Principiāli bija tas, ka Tautas padome gluži reālistiski orientējās uz Vācijas palīdzību, ko vadīja sociāldemokrāti, un tikai ar laiku pārslēdzās konsekventi uz Antanti. Taču piesardzīgākajos politiķos tas varēja izraisīt bažas, vai Latvijas proklamēšana neizraisītu konfrontāciju ar Antanti un neatrautu jau panākto de facto atzīšanu. Iespējams, ka šis apstāklis bija noteicošais Čakstes rīcībā.

Taču jau 19.novembrī viņš uzņēmās Tautas padomes priekšsēdētāja amatu, lai jau tūdaļ pat, 23.novembrī, dotos uz Parīzi aizstāvēt Latvijas intereses Versaļas miera konferencē. Kaut gan šajā konferencē Latvijas pārstāvjus nepielaida, Čakste līdz pat 1919.gada jūnijam uzturējās ārzemēs — Londonā un Parīzē kopā ar Z.Meierovicu, visiem līdzekļiem sekmējot Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.

Atgriezies Latvijā pēc Rīgas atbrīvošanas un Ulmaņa Pagaidu valdības klajas norobežošanās no vāciešiem, nodevis savas delegācijas vadītāja pilnvaras ārzemēs Z.Meierovicam, Čakste atklāja Tautas padomes 1919.gada 13.jūlija sesiju Rīgā. Viņš atzina, ka “arvien aug tautā tā pārliecība, ka TP ir Latvijas patstāvības un tautas brīvības ideju nesēja”. Vēl pozitīvāk par 1918.gada 18.novembra nozīmi viņš izsacījās neatkarības proklamēšanas pirmajā gadadienā, pēc Bermonta sagrāves. Tā pamazām Čakste novadīja — ne bez grūtībām — Tautas padomi līdz Satversmes sapulcei, tolerantā, demokrātiskā garā pārvarēdams arī dažu labu politisku un personisku antipātiju.

Kārlis Ulmanis neapšaubāmi bija lielāks taktiķis, darītājs ekstremālās situācijās. Domāju, Ulmaņa loma Latvijas neatkarības izcīnīšanas līkločos, Brīvības karā bija izšķirīgā, Čakstes nozīme šajā posmā bija mazāk jaušama. Taču, ja runājam par Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas valsts izveidošanu, par republikas starptautisku atzīšanu, tad te vairāk nopelnu pienākas Čakstem un Meierovicam. Arī Čakstes prasme saliedēt sabiedrību, personiskā autoritāte miera laikos bija lielāka. Savukārt saspringtās personiskās attiecības ar Kārli Ulmani diemžēl ar laiku pārgāja klajā ienaidā, kur laikam pie vainas bijušas abas puses.

Iespējams, ka godkārīgais un izdarīgais Ulmanis nespēja samierināties ar to, ka pēc neatkarības izcīnīšanas viņu atbīdīja malā un par Valsts prezidentu atkārtoti ievēlēja Čaksti, nevis Ulmani: pirmajā vēlēšanu reizē, 1922.gadā, Čakste bija vienīgais kandidāts, kamēr otrajā reizē, 1925.gadā, Ulmanis pirmajā balsojumā guva 32, Rainis — 33 balsis, Čakste — 29 balsis, bet pēc Raiņa kandidatūras noņemšanas tomēr Čaksti ievēlēja ar 60 balsīm, kamēr Ulmanis saņēma tikai 31 balsi (3 atturējās). Par Čaksti balsoja centra partijas, sociāldemokrātu un mazākumtautību deputāti.

Iespējams, ka arī dzīves principi Čakstem un Ulmanim daudzējādā ziņā atšķīrās, katrā ziņā Čakste izstājās no Ulmaņa vadītās Zemnieku savienības, kurai viņš īslaicīgi bija pieslējies, nebūdams mierā ar šīs partijas vadīšanas mehānismu. Taču nekādā ziņā nevēlos pretstatīt šos divus izcilos Latvijas valstsvīrus, katram ir sava paliekama vieta mūsu vēsturē.

Stājoties Latvijas priekšgalā, Čakste saprata — un to daudzkārt uzsvēra sarunās ar domubiedriem, ka uz latviešu sabiedrības prāvu daļu gulstas smags veco laiku mantojums — gan no cara laika (verdziskums, spēja korumpēties, skaudība), gan arī no komunistiskajām ilūzijām un vardarbības sludināšanas. Viņš mēģināja audzināt tautu Rietumu demokrātijas izpratnē, nelokāmi nostiprināt Latviju kā tiesisku valsti, akcentēja likumības, kārtības, saticības nozīmi.

Liela loma bija Čakstes dziļajai jurista izglītībai, valsts tiesību izpratnei, centieniem vienot partijas Latvijai. Viņš uzstājās kā sašķeltās tautas vienotājs parlamentārās demokrātijas apstākļos, ne tikai kā pilsonisko partiju pārstāvis, bet arī kā prezidents, kas baudīja toreiz Latvijā visai spēcīgās sociāldemokrātijas atbalstu un uzticību. Godīgums, ideālisms, iecietība pacēla viņu pāri sīkiem partiju strīdiem. Nav nejaušība, ka Dr.iur.h.c. saņemšanai izvēlētās lekcijas tēma skanēja: “Lietpratība, viņas nozīme un svars valsts un zinātniskajā dzīvē”, jo Čakste visaugstāk vērtēja kompetenci.

Noteikti atzīmējama arī Čakstes konsekventā virzība uz Baltijas valstu vienotību, kas izpaudās viņa valsts vizītēs uz Igauniju (1925.gada februārī) un Somiju (1926.gada maijā). Būdams tuvs un draudzīgs igauņu pilsoniskajiem politiķiem, Čakste prata samierināt Latviju ar Igauniju pēc daudzajiem savstarpējiem pārpratumiem nenokārtoto robežu un nenovērtētās igauņu lomas dēļ Latvijas Brīvības cīņās. Tallinā Čakste objektīvi izcēla igauņu palīdzības izšķirīgo nozīmi Cēsu kaujās un abu tautu likteņu kopību. Žēl, ka šī triumfālā, igauņu sabiedrībā atzītā vizīte un savstarpējā saprašanās neguva tālāku attīstību turpmākajos gados.

Pēc izstāšanās no Zemnieku savienības Čakste līdz mūža beigām palika bezpartejisks, kaut gan 1.Saeimas vēlēšanās ļāvās nominēties bezpartejisko un Demokrātiskā centra partijas sarakstā. Minēšu deputātus, ar kuriem kopā Čakste tika ievēlēts: P.Berģis, E.Felsbergs (LU rektors), Arvīds Kalniņš, K.Skalbe, J.Vesmanis, G.Zemgals.

Te gribu citēt dažas Arvīda Kalniņa, Demokrātiskā centra pārstāvja, vēlāk plaši pazīstamā mežzinātnieka, profesora un akadēmiķa, liecības par Čakstes nostāju partiju, parlamentārisma un toreizējās situācijas izvērtējumā vispār, jo, liekas, šis raksturojums ir samērā objektīvs (tas publicēts J.Čakstes piemiņas krājumā 1928.g.):

“Vērtējot mūsu politisko partiju dzīvi, nelaiķim sevišķi grūti bija samierināties ar dažu politiķu un pat partiju aizraušanos ar privātiem veikaliem, kas vienu laiku pēc valsts nodibināšanās bija sevišķi “modē”, J.Čakste arvienu tīri atklāti aizrādīja, ka politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. Sabiedriskam darbiniekam — politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.

Čakste tomēr velti norādīja uz kļūmīgajiem piemēriem Amerikā, Francijā un citur, kur vien pret šo prasību kādreiz ticis grēkots. Pie mums šī uzskata pareizību pa lielākai daļai negribēja atzīt, tika uzsvērts, ka veikali vajadzīgi, lai uzturētu partiju un dotu tai plašākas aģitācijas iespējas, ka turīgi partijas līderi pat ļoti vēlami.

Mūsu tautas vairākumam tik tuvā un J.Čakstes izteiktā doma tika jo bieži pārkāpta. Ieinteresētām personām ļoti nepatika, ka nelaiķis uz to aizrādīja katrā izdevīgā gadījumā, un taisni vairāki no tādiem ir sevišķi centušies mazināt J.Čakstes iespaidu tautā. Nelaiķis prezidents to labi zināja, bet, tā kā viņš cīnījās par principiem un ne pret personām, tad arī pats nekad personīgs nepalika un, piemēram, dienesta darīšanās, ar attiecīgiem cilvēkiem sastopoties, bija arvienu pret visiem vienlīdzīgi objektīvs. Ja, ievērojot parlamentāriskās tradīcijas, uz vienas vai otras Saeimas iespaidīgas frakcijas vēlēšanos kādam no atzīmētās kategorijas darbiniekiem bija jāuztic atbildīgs, pēc J.Čakstes domām attiecīgai personai nepiemērots darbs, nelaiķis par to skuma un sevi mierināja, ka pie šīs izvēles “tādi vien ir iespējami”!

<..> Savu politisko un citu darbinieku novērtējumu J.Čakste arvienu nodeva ļoti noteiktu, nerēķinoties ar to, ka šī vaļsirdība viņam sagādāja daudz nepatikšanu, ka ar to viņš ieguva sev daudz ienaidnieku.

Kad pienāca pirmās Saeimas vēlēšanu laiks un jau bija jāiesniedz kandidātu saraksti, pie J.Čakstes griezās arī vairākas citas partijas, cenzdamās viņu pierunāt kandidēt uz to listēm. Šos priekšlikumus J.Čakste noraidīja vai nu tamdēļ, ka nepiekrita attiecīgo partiju programmai, vai arī tamdēļ, ka tās bija šauras šķiru partijas, par kurām trūka pārliecības, ka tās spēs attīstīt visai tautai pieņemamu darbību. Dažas partijas mūsu dzīvē stipri sekmējušas politiskas demagoģijas attīstību. Nelaiķis, turpretim, arvienu meklēja pēc plašākas bāzes, un tāda pirmās Saeimas vēlēšanu laikā bija bezpartejisko darbinieku un demokrātiskā centra blokam. Ar šo apvienību bija saistījušās ne tikai agrākās darba un tautas partijas, bet tai pieslējās arī vairākas lauksaimnieku organizācijas, augstskolas mācības spēki, armijas augstākie vadoņi, rakstnieki, žurnālisti un citi inteliģences pārstāvji. No plašākas kolēģijas jaunajai apvienībai izstrādātā darbības programma arī bija labi izdevusies un atrada piekrišanu jo plašās aprindās. Arī projektā kandidātu liste visumā likās pieņemama, un beidzot tad arī J.Čakste izšķīrās par nostāšanos attiecīgā saraksta priekšgalā.

“Čakstes liste” guva labus panākumus, kaut arī, sevišķi uz laukiem, ne tik lielus, kā to varēja cerēt. Ievēlētie deputāti tomēr prata ap demokrātisko centru kā kodolu saistīt arī citas, vēlēšanās atsevišķi izgājušās vidusšķiru partijas. Centra partiju blokam pievienojās kā Latgales, tā pārējās Latvijas sīksaimnieku organizāciju pārstāvji un arī katoļu ievēlētie deputāti. Spēcīgā apvienība varēja Saeimā runāt 22 deputātu vārdā. Tai it viegli bija izvest J.Čakstes ievēlēšanu par mūsu pirmo Valsts prezidentu.”

Arvīds Kalniņš raksturoja arī Čakstes atturību, nevēlēšanos uzspiest savu kategorisku viedokli pat tajā blokā, ar kuru viņš kā politiķis bija saistījies. Viņš neesot ņēmis dalību nevienā demokrātiskā centra vadošo orgānu sēdē un nav centies lēmumus ietekmēt, uztiept.

“Savus uzskatus par frakcijas lēmumiem J. Čakste arvienu izteica vienīgi privātā kārtā, visbiežāk frakcijas uzdevumā ar prezidentu sakarus uzturošam deputātam. Prezidenta norādījumi nekad nav bijuši kategoriski; viņš arvienu tikai centies palīdzēt frakcijai izlemjamo jautājumu vispusīgi apgaismot, pievedot visus motīvus “par” un “pret” nodomāto lēmumu.

Līdzdalību partijas darbībā J. Čakste pielaida tikai izņēmuma gadījumos, nereti pat uzsvērdams, ka tādu pat padomu viņš dotu arī katras citas frakcijas pārstāvim, kas no viņa to lūgtu. Tikai, kad valdības krīzes ievilkās garumā un valstij trūka valdības, J. Čakste mudināja partiju pārstāvjus ātrāk izšķirties ar saviem lēmumiem, jo no vilcināšanās cieš valsts intereses: tautā mazinās ticība un cieņa demokrātiskai valsts iekārtai.

Arī vēlēšanu laikā J. Čakste bija ļoti atturīgs. Aģitācijas periodā pat samazināja izbraukumus uz dažādām svinībām, kurās bija ielūgts, lai tikai neviens nedomātu, ka viņš nodarbojas ar aģitāciju, ka viņš vairs nav pilnīgi neitrāls valsts galva.”

Tajā pašā laikā Čakste iestājās par partiju skaita samazināšanu Latvijā, uzskatot, ka visi principiālie viedokļi būtu pārstāvami ne vairāk kā trīs latviešu politiskajās partijās, kas būtu pietiekami plašas, lai tur nedominētu atsevišķas personas iespaids, lai tiktu minimalizēta politiķu pērkamība. Daudzējādā ziņā Čakste bija vīlies parlamentārismā, vismaz tajās formās, kā tas izpaudās divdesmitajos gados Latvijā, taču viņš uzskatīja, ka partiju ideoloģija Latvijā vēl esot maz izkopta.

Čakste labi saskatīja demokrātijas ēnas puses, tās grimases un nepilnības, taču risinājumu meklēja tautas politiskā izglītošanā, vēl lielākā demokrātijā. Kā zināms, trīsdesmito gadu sākumā Latvijā skaļi izskanēja lozungs: “Satversme neiet!” un rezultāts bija 15. maija apvērsums, autoritāras iekārtas iedibināšana.

J. Čakste nekad nebūtu meklējis risinājumu tādā ceļā, kā to īstenoja K. Ulmanis un A. Bērziņš, un liekas visai ticami — viņš kā Valsts prezidents būtu apvērsumam pretojies aktīvi. Taču demokrātijas nepilnības — atkārtosim — viņš saredzēja un bija satraucies par Latvijas likteni.

Kā liecina A. Kalniņš, “uztraucoties J. Čaksti esmu novērojis vienīgi tad, kad bija jāpārrunā dažādas mūsu dzīves ēnas puses: ieviesusies korupcija, arvienu noteiktākā sabiedrības sašķelšanās sīkajās grupās, neglītie cīņas paņēmieni politisko partiju kaujas laukā un citas līdzīgas mūsu dzīves bēdīgākās parādības, kuru sekas bija arvienu mazāka tautas ticība saviem vadoņiem un līdz ar to nācijas dzīves spēju mazināšanās. Sevišķi pārrunājot grūtības acīm redzamu korupcijas gadījumu atmaskošanā, pārspriežot stāvokli, kad viena vai otra persona pēc labākās apziņas cīnās par taisnu lietu un tomēr ne tikai neko nevar panākt, bet pati tiek “norieta” no ieinteresēto grupām, varēja redzēt, cik sāpīgi nelaiķis izjuta mūsu valsts dzīves attīstības grūtības. Kliķes gara ieviešanos sabiedriskā dzīvē J. Čakste uzskatīja par vienu no mūsu dzīves vislielākajām nelaimēm.

Arī ar valsts aparāta izveidojumu nebija apmierināts un sevišķi pēdējos gados arvienu noteiktāki izteicās, ka viņš daudz domājot par demokrātiskas valsts izveidošanas principiem un uzskatot, ka tagadējie demokrātiskās iekārtas veidi vēl neesot augstākais sasniegums šinī ziņā.

Par valdības darbību mūsu apstākļos zināma atbildība būtu uzliekama arī Valsts prezidentam. No Valsts prezidenta tiesību paplašināšanas Latvijai neesot ko baidīties, jo nekādas monarhistiskas vai diktatūras tieksmes plašākās aprindās pie mums nav domājamas. Nereti viņš nožēloja, ka ar pastāvošās iekārtas neatbildīgu un nepārdomātu nozākāšanu daži publicisti vienīgi atbaida tautu no vēlamām reformām. Kā noziedzību pret valsti nelaiķis uzskatīja diktatūras ideologu tieksmes. Pārgrozības valsts iekārtā pēc J. Čakstes domām izvedamas ļoti uzmanīgi, vienīgi saskaņā ar nepārprotami izteiktu tautas vairākuma gribu. Nekad nedrīkst riskēt ar asākām šķiru cīņas iespējamībām, jo tās mazajai Latvijai it viegli var kļūt liktenīgas. Šķiru interešu taisnīgai saskaņošanai, šķiru pretešķību izlīdzināšanai jābūt par mūsu mērķi. Lai to sasniegtu, vispirms izbeidzama politisko partiju savstarpēja ķengāšanās. Cīņai jānorisinās vienīgi par principiālas dabas jautājumiem. Sevišķi neatkarīgai presei un arī visai sabiedrībai jo enerģiski jāuzstājas pret tām partijām, kas cenšas izmantot mazāk apzinīgas aprindas un lieto demagoģiskus aģitācijas paņēmienus”.

Šķiet, ļoti daudz kas no tā, kas skumdināja Jāni Čaksti, vēl jo lielākā mērā ir aktuāls Latvijai patlaban. Varētu sacīt, ka laikmeti sasaucas — diemžēl šoreiz sliktā nozīmē. No vairākām pusēm ir zināms, ka pēc savu Valsts prezidenta pilnvaru laika izbeigšanās Čakste domāja veidot sabiedrisko domu ar preses palīdzību, pievērsties žurnālistikai. Atliek tikai minēt, vai tas notiktu tandēmā ar Benjamiņu un viņa “Jaunāko Ziņu” palīdzību, vai kā citādi.

Katrā ziņā Čakste bija iecerējis uzsākt plašu tautas audzināšanas darbu patiesas demokrātijas garā, lai palīdzētu tautai ātrāk atbrīvoties no pagātnes mantojuma, iedibināt demokrātijas tradīcijas. Diemžēl iecerēm svītru pārvilka pirmā prezidenta pāragrā nāve 1927. gada martā no plaušu karsoņa.

Jāpiebilst, ka Jāņa Čakstes darbu demokrātijas attīstīšanā turpināja viņa dēli — jurisprudences profesors Konstantīns Čakste un senators Mintauts Čakste, kas hitleriskās okupācijas laikā abi piedalījās Latvijas Centrālās padomes darbā, konsekventi aizstāvot Rietumu demokrātijas un tiesiskuma ideālus, neielaižoties kolaboracionismā ar naidīgo okupācijas varu, par ko abi 1944. gadā tika apcietināti un Konstantīns gāja bojā Hitlera koncentrācijas nometnē Polijā (pareizāk sakot, tās evakuācijas laikā) 1945. gada sākumā. Būtībā Čakstes dēli bija visai retie, bezmaz vai vienīgie no pilsoniskās Latvijas politiķiem, kas ekstremālā situācijā izturēja pārbaudījumu un palika uzticami demokrātijai un Satversmei.

Ir jauki, ka Latvijā šī gada martā nodibināts Jāņa Čakstes vārdā nosaukts fonds. Tā mērķi ir: demokrātijas atbalsts, kristīgi demokrātisko un konservatīvo vērtību, politiskās kultūras attīstīšana un popularizēšana sabiedrībā, tautas politiska izglītošana un tautas varas apziņas veidošana, J. Čakstes politiskā mantojuma pētīšana un apkopošana. Tāpat ir jauki, ka šī fonda pasākumiem atbalstu solījis sniegt bagātais (ne tikai ar naudu, bet arī ar tradīcijām bagātais!) Konrāda Adenauera fonds, kopā ar Zeideļa fondu, Freija fondu un Norvēģijas Tautas partiju.

No vienas puses, Adenauera fonda līdzdalība varētu gan likties mazliet paradoksāla, jo Čakste savā politiskā orientācijā varbūt būtu tuvāks nevis Kristīgi demokrātiskai savienībai, bet Brīvajai demokrātiskajai partijai, un vispār viņa politiskās simpātijas bija mazāk orientētas uz Vāciju, kā uz citām Rietumvalstīm un Skandināviju.

Taču savā būtībā Jānis Čakste bija pilsonisks demokrāts ar kristīgo vērtību dziļu apziņu. Viņa darbībā saskatāmas daudzas analoģijas ar pašu Konrādu Adenaueru — abi viņi savu darbību sākuši iepriekšējā, nedemokrātiskā režīma ietvaros, bet mūža beigās spējuši jaunajos apstākļos īstenot savus ideālus — rādīt savām tautām ceļu uz demokrātiju. Adenauers Vācijas vēsturē nozīmē atbrīvošanos no vecā vācu imperiālisma nastas, kas nesis tik daudz ļauna mazajām tautām, arī latviešiem, nozīmē dziļu iekšēju pārvērtību.

Un ja Vācijā ir vainas apziņa pret citām tautām, tad tā ir spēka, ne vājuma pazīme un garantija, ka pagātne neatkārtosies. No šī viedokļa Latvija varētu pieņemt pastiepto demokrātijas roku un būt gatava arī savai atjaunotnei demokrātijas garā, mācīties demokrātiju.

Un pēdējais — Latvijas pilsoniskajā kalendārā septembris ir īpatnējs mēnesis: 4. septembrī dzimis K. Ulmanis, 11. septembrī — Rainis, 14. septembrī — J. Čakste, trīs izcilākie Latvijas neatkarības rītausmas politiķi, kaut arī katrs citādi orientēts. Manuprāt, 14. septembris Latvijā varētu kļūt par Čakstes dienu, par demokrātijas dienu, kad jaundibinātais fonds rīkotu problēmu seminārus un pasākumus par demokrātiju, Baltijas antanti, tautas audzināšanu patiesas tautvaldības izpratnei, kuras mums vēl tik ļoti pietrūkst.

Tā būtu labākā Jāņa Čakstes piemiņas godināšana, tāpat kā iecerētā viņa rakstu un runu izdošana grāmatā. Šo pēdējo ieceri izvirzīja nule Kanādā mirušais inženieris Hermanis Vilks, austrumietis, Čakstes ideju dedzīgs piekritējs, kurš 1989. gadā pirmais popularizēja Čakstes idejisko mantojumu Latvijā un arī mani jau toreiz pievērsa šai tēmai, tādēļ šo savu runu gribētu veltīt šī humānā un neaizmirstamā latviešu patriota piemiņai.

* Ievadreferāts Jāņa Čakstes Demokrātijas veicināšanas fonda sanāksmē 1996.gada 29.martā. Par fonda priekšsēdētāju ievēlēts P.Kļaviņš, dibinātāju vidū ir R.Apsītis, V.Vārsbergs, J.Zaķis, J.Putriņš, A.Jirgens, A.Buiķis, A.Lūsis, J.Stradiņš u.c.