Mūsu valoda Eiropas valodu atlantā

Akadēmiķe Aina Blinkena

Pasaules valodnieki zina, ka uz mūsu Zemes lodes cilvēki runā daudzās valodās; ir izveidoti valodu ģenealoģiskie pētījumi, aprakstītas simtiem valodu, bet joprojām vēl nav vienota uzskata, cik īsti valodu pasaulē ir un kas tām ir kopīgs, kas atšķirīgs.

Lai pilnīgāk apzinātu tās valodas, ko runā Eiropā, ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, mākslas un kultūras organizācijas (UNESCO) atbalstu grupa valodnieku izstrādāja tāda valodu atlanta projektu, kurā būtu atspoguļotas visas Eiropas valodas un to īpatnības. Valodas parādību kartografēšana nav nekas jauns — jau pagājušā gadsimtā parādījās pirmās pasaules valodu kartes; tomēr konkrētu valodas parādību kartografējumi var rasties tikai tad, kad ir radušies faktu pētījumi un apkopojumi. Patlaban samērā labi ir izpētītas vairums Eiropas valodu, tā ka ir iespējams šo valodu un to elementu kartogrāfisks atspoguļojums. Šis materiāls varēs būt noderīgs tiklab komparatīvistikā (salīdzināmajā valodniecībā), kā kontrastīvistikā (valodu atšķirību pētīšanā).

Eiropas valodu atlanta (EVA) sākotnējais organizatoriskais centrs ir Neimigenā (Holandē), bet atsevišķi šā darba centri ir katrā Eiropas valstī. Izveidota Starptautiskā redakcijas kolēģija, ko vada profesors Mario Alinei (Itālija). Šīs redakcijas darba sēdes ik reizi notiek kādā citā no dalībvalstīm. Pēdējos gados tādas bijušas Črijā, Ungārijā, Grieķijā, Igaunijā, Itālijā, un šoruden redaktori pulcēsies Rīgā. Patlaban redkolēģijā ir 46 locekļi, jo kopš 1992.gada tās sastāvs papildināts ar vairākiem jauniem locekļiem — tajā kā patstāvīga vienība iekļauts Baltu valodu departaments, kas līdz tam bija Slāvu un baltu departamenta daļa. Latviešu valodas materiālu Latvijā gatavoja Latviešu valodas, resp. Valodas un literatūras, institūta darbinieki, un šai darbā piedalījās arī citi valodnieki.

Eiropas valodu atlantam izstrādātas divas programmas. Pirmajā programmā ietverti 546 jautājumi — tie prasa ziņas par leksiku, par to, kā kādā valodā un tās izloksnēs tagad un agrāk saukti augi, dzīvnieki, cilvēka ķermeņa daļas, dabas parādības, īpašības, darbības un procesi. Otrajā programmā paredzēti jautājumi par gramatisko struktūru, fonētiku un semantiku. Patlaban ir sagatavotas atbildes uz visiem leksikas jautājumiem un jau iznākuši pirmie pieci pirmā sējuma albumi — tajos ir kartes par vārdu izplatību un komentāri par to cilmi un lietojumu.

Latviešu valodu Eiropas valodu atlantā pārstāv ziņas no 36 izloksnēm, kas raksturo galvenās izlokšņu grupas: Dunte, Ērģeme, Kauguri, Krape, Lazdona, Ropaži, Sinole, Stāmeriene, Svētciems, Vainiži, Vecpiebalga, Ziemeri (Vidzeme), Alsunga, Dundaga, Kandava, Kazdanga, Nīca, Kursīši, Renda, Venta, Ziemupe (Kurzeme), Augstkalne, Blīdene, Aknīste, Džūkste, Panemūne, Sunākste, Zālīte (Zemgale) un Kalupe, Nautrēni, Ozolaine, Pilda, Skaista, Šķilbēni, Varakļāni (Latgale).

Latviešu valodai ir raksturīga liela teritoriālā variabilitāte — nelielā teritorijā (65000 km2) ir ap 500 izlokšņu. Tas saistīts ar īpatnējiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos ilgus gadsimtus bijusi mūsu tauta, — ar feodālo sadrumstalotību un arī ar latviešu tautas heterogēno cilmi. Šīs dialektālās atšķirības pamanījuši jau pirmie latviešu valodas aprakstītāji, sākot ar G.Manceli. Pirmās dialektu izoglosas latviešu valodā iezīmējis A.Bīlenšteins 1892.gadā. Lai iegūtu plašāku pārskatu par latviešu valodas dialektiem, 1912.—1913.gadā J.Endzelīns izstrādājis dialektu materiālu vākšanas programmu, pēc tam 1940.gadā tādu programmu izstrādāja V.Rūķe. 1954.gadā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts publicē jaunu, paplašinātu Dialektoloģijas atlanta materiālu vākšanas programmu, pēc kuras tiek veidots “Latviešu valodas dialektu atlants” (LDA), kura pirmais sējums “Leksika” ar 102 kartēm tūdaļ nāks klajā izdevniecībā “Zinātne”. Šī programma ietver 670 jautājumus, no kuriem 103 attiecas uz fonētiku (akcents, intonācijas, vokālisms, konsonantisms, skaņu pārmaiņas), 160 uz morfoloģiju un vārddarināšanu, 107 uz sintaksi un 300 uz leksiku.

Kā rāda latviešu valodas atlants, latviešu izloksnēs ir ļoti liela leksikas daudzveidība — tiklab leksēmu dažādības, kā arī morfoloģisko un fonētisko variantu ziņā. Ir parādības, kam konstatēts 100 un vairāk nosaukumu un to variantu, īpaši tas sakāms par dažu augu nosaukumiem (kartupelis, pīpene, pelašķi, vīgrieze u.c.).

Diemžēl Eiropas valodu atlantā iekļūst tikai daļa no mūsu leksikas bagātības, jo no 500 Latvijā zināmajiem punktiem tur atspoguļoti tikai 36. Bez tam abos atlantos ir atšķirības jautājumu izvēles ziņā : EVA dod 546, bet LDA 300 jautājumus, un no tiem kopīgi ir tikai 60. Tas sarežģī atbildes uz EVA jautājumiem, jo nevar izmantot visus LDA materiālus, bet nepieciešami īpaši vākumi. Šai darbā neatsverams palīgs bija vietējie skolotāji (E.Ādamsons, M.Putniņa, I.Indāne u.c.).

Jāatzīst, ka valodniecisko programmu starptautiska saskaņošana ir viens no vājajiem punktiem Eiropas valodniecībā. Nav savstarpēji saskaņotas pat latviešu un lietuviešu valodas atlantu programmas, kaut arī tas būtu ļoti nepieciešams abu baltu valodu salīdzināšanai.

Daudzo valodu kontekstā latviešu valoda iezīmīga gan ar kopīgo, gan atšķirīgo. Kaut arī materiālu kartēm iesniedz no visas Eiropas, katru karti zīmē un komentē viens valodnieks, kurš par darba rezultātiem referē redakcijas sēdē. Interesanti, piemēram, ka latviešu valoda ir unikāla Ziemssvētku nosaukuma ziņā, jo šos svētkus saista ar ziemu, bet visām citām tautām ir citāda motivācija — šos svētkus saista ar dzimšanu (kr. Roždestvo, fr. Noėl), ar Kristus vārdu (angl. Christmas) vai ar latīņu calenda ‘nedēļas pirmās dienas nosaukums’, kas liecina, ka ar šiem svētkiem sākas kas jauns — saules kāpums (liet. kalčdos, bkr., ukr. koļada); semantiski tuvs īru nosaukumam ir latviešu saulgriežu svētki, jo īru nosaukuma pamatā ir jēdziens saule kāpj. Arī vārds jāņtārpiņš, kas pazīstams gandrīz visās latviešu izloksnēs, ar saviem semantiskajiem komponentiem atšķiras no visām citām valodām, jo ietver leksēmu jāņi, t.i., raksturo laiku, kad šie kukainīši visbiežāk pamanāmi; citās valodās uzsver luminescenci, spīdēšanu, līdzību ar kādu gaismekli.

Vispār, vārdu motivācijas analīze atklāj dažādu tautu ļoti bagāto un arī atšķirīgo iztēles spēju un vārdu un formu daudzveidību. Tā, piemēram, varavīksnei latviešu valodā ir 51 leksiski fonētiskais variants (pēc LDA) kā dardedze, delverdze, debessloks, dieva duga, dieva loks, dieva josta, dieva pātaga, driksna, gargace, garvelce, garvēldzere, riksna, saulesjosta, saulessvece, tālvērdze, tālvērze, talverze, zaļvēdere u.c. Arī citās Eiropas valodās šai parādībai ir ļoti daudz nosaukumu, un to saista ar loku, ar jostu, tiltu, ūdeni, mirdzumu, paradīzi, gan arī ar dzīvnieku pasaules reālijām (delfīns, rags, zobs, zarna), ar sauli, mēnesi, paradīzi u.c.

Semantiskās motivācijas ziņā ļoti interesants ir kukainīša mārītes nosaukums. Te dažādās valodās ir milzum liela motivāciju bagātība: šā kukainīša nosaukums saistīts ar antropomorfisku (vecmāmiņa, večiņa, māte, krustmāte, vectēvs, sievasmāte, puika, Dieva meita, bārenīte), zoomorfisku (govs, cūka, vērsis, jērs, aita, kaza, suns, kaķis, sivēnmāte), antroponīmisku (Anna, Māra, Marija, Ģertrūde, Margarita, Helēna, Luize, Sigrida, Pjers, Martins u.c.), arī reliģisku vai mitoloģisku būtņu nosaukumiem (eņģelis, velns, svētceļnieks, Kristus, Allahs, Sv.Martins, Mišels, Antuāns, Gabriela, Katarina, Lūcija) u.d.c.

Kopumā dažādu valodu leksikas analīze dod bagātīgu ieskatu tautu vēsturē, kultūrā, mentalitātē. Un Eiropas valodu atlants ir viens no pirmajiem soļiem, ar kuriem latviešu valodnieki vārda vistiešākajā nozīmē “iegājuši Eiropā”, un latviešu valoda ir reāli pārstāvēta Eiropas valodu saimē.