PROBLĒMA. VIEDOKLIS

Par Valsts valodas likumprojekta pamatnostādnēm

Ina Druviete, Dr. phil., Latviešu valodas institūta Sociolingvistikas daļas vadītāja

Latvijas Republikas Saeimā 1995. gada novembrī tika iesniegts jauns Valsts valodas likuma projekts, kas acīm redzot drīz turpinās savu likumgaitu. Atsevišķi likumprojekta panti ir izraisījuši diskusijas sabiedrībā. Lai tās būtu mērķtiecīgākas, pirmām kārtām jāvienojas par Latvijas valodas politikas pamatkoncepciju, mērķi un piemērotākajiem līdzekļiem tā sasniegšanai.

Valodas politikas pamats — multikulturāla nacionālvalsts

Valodas politikas pamatkoncepciju nosaka valsts uzbūves un attīstības modelis, kas Latvijā līdz šim nav oficiāli formulēts. 1918. — 1940. gadā Latvijas Republika attīstījās atbilstoši nacionālvalsts modelim. Atjaunotās Latvijas Republikas pamatā ir koncepcija par valsts juridisko pēctecību. Tātad arī pašlaik Latvijas valodas politika tiek veidota, balstoties uz nacionālvalsts koncepciju.

Latvijas valodas politikas pamatnostādnes un konkrēto realizācijas izpausmju vērtējums ir atkarīgs no tā, vai šī nacionālvalsts koncepcija tiek atzīta arī attiecībā uz atjaunoto Latvijas Republiku. Pretēji dažkārt paustajam viedoklim, nacionālvalsts koncepcija mūsdienu pasaulē joprojām ir aktuāla, un tiek atzīts, ka demokrātiskā ceļā ir iespējams realizēt ideju par nacionālvalsti arī tad, ja valstī ir neviendabīgs iedzīvotāju etniskais sastāvs. Mūsdienu nacionālvalstij raksturīgas kvalitatīvi jaunas iezīmes — valsts pamats ir nevis etniskā, bet politiskā nācija, pamatu nacionālvalsts identitātei veido pamatnācija, bet ap to multikulturālas sabiedrības ietvaros grupējas citi valstī dzīvojošie etnosi. Minoritāšu eksistence un to valodu tiesību nodrošināšana nav pretrunā ar nacionālvalsts veidošanu arī Latvijā. Lai apzināti veidotu šāda tipa valsti, liela nozīme ir valsts etnopolitikai un valodas politikai.

Ikvienas valsts etnopolitikas mēķis ir tajā dzīvojošo etnosu optimālu savstarpējo attiecību veidošana, lai nodrošinātu valsts iekšējo stabilitāti. Valodas politika šai aspektā ir etnopolitikas daļa, turklāt tās uzdevums ir arī aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli — valsts valodu. Nacionālās valstīs šīs attiecības tiek veidotas, pamatojoties uz hierarhiskām attiecībām starp pamatnāciju un minoritātēm (valodas politikā — starp valsts valodu un minoritāšu valodām).

Šāda koncepcija ir arī Valsts valodas likumprojekta pamatā. Diskusijām par konkrētiem Valsts valodas likuma pantiem ir jēga tikai tad, ja tiek atzīts iepriekšminētais valsts attīstības modelis. Nebūs iespējams vienoties par detaļām, ja nav panākta saskaņa pamatjautājumos.

Valodas politikas subjekts — pamatnācija un minoritātes

Nacionālās valstīs ar daudzveidīgu iedzīvotāju etnisko sastāvu etnosiem faktiski un juridiski ir dažāds statuss. Dominējošo etnosu praksē parasti apzīmē par pamatnāciju, bet pārējos — par minoritātēm. Termins minoritāte nesatur nevēlamu konotātu; tas ir neitrāls apzīmējums grupai, kas konkrētā valstī neatrodas dominējošās pozīcijās. Šis termins ietver pozīcijas kvantitatīvu vai hierarhisku, nevis kvalitātes vērtējumu. Ja terminu pamatnācija un minoritāte vietā lietojam apzīmējumus tautības, nacionalitātes u. tml., problemātiska kļūst valodu hierarhijas valstiska regulēšana, jo minoritāšu statusa noliegšana faktiski noliedz arī valsts valodas statusa pamatotību pamatnācijas valodai. Gan (nacionālās) minoritātes jēdziens, gan attiecīgais termins tiek plaši lietots gan atsevišķi Eiropas valstu likumos, gan ANO un Eiropas Savienības līmeņa dokumentos. Tāpēc šim terminam ir vieta arī Latvijas valodas situācijas raksturojumā un Latvijas Republikas likumos, kas regulē etnosu un valodu attiecības.

Latvijas pamatnācija ir — latvieši (54,8% no valsts iedzīvotājiem 1995. gadā) (Valsts valodas likumprojektā noteikts īpašs statuss lībiešu valodai). Krievi (32,8%), baltkrievi (4%), ukraiņi (3%), poļi (2,2%), lietuvieši (1,3%), ebreji (0,5%), čigāni (0,3%) un citi Latvijā ir minoritātes. Svarīgi atzīmēt, ka lingvistiskās asimilācijas procesu dēļ (ap 10% Latvijas iedzīvotāju dzimtā valoda neatbilst tautībai) jēdzieni nacionālā minoritāte un lingvistiskā minoritāte Latvijā nav identi.

Minoritāšu, īpaši lingvistisko minoritāšu, definīcija joprojām nav izstrādāta, jo nav divu valstu ar vienādu valodas situāciju. Pasaulē joprojām nav vienotas koncepcijas par to juridisko statusu un tiesībām. Izstrādājot “Eiropas bāzes konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”, minoritāte traktēta kā grupa, kas skaitliski ir mazāka nekā pārējā valsts iedzīvotāju daļa un kuras locekļiem, kas ir valsts pilsoņi, raksturīgas etniskas, reliģiskas vai lingvistiskas iezīmes, kas to atšķir no pārējiem iedzīvotājiem: šo grupu vada vēlme saglabāt tās kultūras, tradīcijas, reliģiju vai valodu. Pamatnācijas un minoritāšu valodu faktiskās hierarhijas noteikšanā jāņem vērā vairāki faktori: runātāju skaits, valodas sociālais prestižs un valodas sociolingvistiskās funkcijas faktori.

Majoritātes (pamatnācijas) un minoritāšu attiecības Latvijā vēsturisku, politisku un psiholoģisku cēloņu dēļ ir sarežģītākas nekā vairumā Eiropas valstu. Minoritāšu situācijas raksturojumā nozīmīgākās ir problēmas, kas saistās ar krievu nacionālās un lingvistiskās grupas raksturojumu, kas neatbilst majoritātes un minoritātes valodu tradicionālajām hierarhiskajām attiecībām.

Latvijas krievu minoritātes raksturojumu apgrūtina unikālie etnopolitiskie un etnolingvistiskie procesi: 1) tradicionālās un imigrantu minoritātes lingvistiskā identitāte; 2) citu tautību politiskā un lingvistiskā identifikācija ar krieviem (t.s. krievvalodīgo jeb rusofonu fenomens) lingvistiskās asimilācijas dēļ; 3) paplašinātās krievu valodas sociolingvistiskās funkcijas Latvijā 50. — 90. gados un arī pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr no pragmatiskā viedokļa krievi Latvijā ir minoritāte un krievu valoda — minoritātes valoda, kam jānodrošina minoritātes valodas tiesības. No valsts konceptuālās nostādnes šai ziņā atkarīgas arī Latvijas valodas politikas realizācijas praktiskās izpausmes lingvistiskajā likumdošanā.

Lingvistiskās cilvēktiesību un minoritātes valodas tiesības

Lingvistiskās tiesības saskaņā ar Eiropas Savienībā atzīto viedokli ir personas tiesības lietot dzimto valodu vai arī kādu citu izvēlēto valodu, atklāti paust savu piederību šīs valodas runātāju kolektīvam un justies drošam par šīs valodas pastāvēšanu, saņemot no valsts attiecīgas juridiskas garantijas.

Indivīda lingvistiskās tiesības — pretstatā pamata cilvēktiesībām un arī pilsoņtiesībām — pilnā mērā var tikt realizētas tikai tad, ja attiecīgā valstī dzīvojošais valodas kolektīvs, pie kā indivīds pieder, ir ieguvis noteiktu valstisku statusu. Lingvistiskās tiesības uzskatāmas par pilnā mērā realizētām, ja indivīds savu dzimto valodu var lietot visās sociolingvistiskajās funkcijās (izšķir ap 10 funkciju — sākot no valsts pārvaldes institūcijām, beidzot ar ģimeni). Šādas tiesības parasti ir tikai valsts valodas runātājiem attiecīgajā valstī.

Valstij jāveicina individuāla divvalodība minoritāšu (vēlams, arī majoritātes) pārstāvju vidū, vienlaicīgi uzturot noteiktas minoritāšu valodu sociolingvistiskās funkcijas. Šīs obligāti atbalstāmās minoritāšu valodu funkcijas ir — ģimene, sadzīve un neformālie kontakti, etniskā kultūra (ietverot iespieddarbus) un pamatizglītība. Turpretim valsts valodas hegemonija tiek saglabāta pārējās funkcijās, citādi nebūs iespējama dažādās valodas runājošu iedzīvotāju integrācija uz valsts valodas pamata.

Valoda var būt par etniska konflikta cēloni tikai tad, ja grupai trūkst lingvistisko un arī politisko un ekonomisko tiesību un ja nevienlīdzīgs politiskā un ekonomiskā spēka sadalījums atbilst lingvistiskajam un etniskajam sadalījumam. Tāpēc lingvistisko tiesību piešķiršana minoritātēm drīzāk samazina, nevis rada konfliktu potenciālu. Arī Latvijas Republikas likumdošanā minoritāšu valodu aizsardzībai noteiktas stingras normas. Prasības, kādas starptautiskos dokumentos izvirzītas minoritāšu valstīm, Latvija ir izpildījusi un pat pārsniegusi. Tomēr dažkārt ir izteikts viedoklis par “krievvalodīgo iedzīvotāju” (ne “citu tautību iedzīvotāju”) tiesību neievērošanu. Arī Valsts valodas likumprojekta kritika tiek ietverta cilvēktiesību terminos. Uz šo lingvistisko grupu tiek attiecinātas visas minoritātes tiesības, kādas saskaņā ar starptautisko tiesību normām jānodrošina valstij. Tādējādi krieviski runājošā indivīda tiesību aizsegā faktiski tiek aizstāvētas krievu valodas tiesības Latvijā jeb šī valodas kolektīva tiesības palikt vienvalodīgam valstī, kur valsts valoda ir cita valoda.

Krievu valodai nav pamata īpašam statusam

1988. gadā latviešu valodai tika konstitucionāli atjaunots valsts valodas statuss. Šim solim bija gan simbolisks, gan praktisks mērķis. Tikai prioritārs statuss varēja nodrošināt latviešu valodas hegemoniju nozīmīgākajās sociolingvistiskajās funkcijās, un tikai tas savukārt spētu novērst latviešu lingvistisko asimilāciju. Pamatdokuments, kas reglamentēja indivīda lingvistiskās tiesības un minoritāšu valodu tiesības, ir Latvijas Republikas Valodu likums (1992) (pirmais variants: LPSR Valodu likums, 1989). Pret šādu statusu latviešu valodai īpašu iebildumu nebija ne toreiz, ne arī tagad. Tomēr vēl joprojām gan pašu mājās, gan ārvalstīs nākas atbildēt uz jautājumu — kāpēc valsts valodas statuss ir tikai latviešu valodai? Teorētiski varētu izvirzīt jautājumu par oficiāla statusa piešķiršanu lībiešu valodai — vienīgās autohtonās jeb pirmiedzīvotāju minoritātes valodai. Tomēr reāli konkurējoši spēki Latvijā ir vienīgi latviešu un krievu valoda, un nākas pamatot, kāpēc krievu valodai Latvijā nav oficiāla statusa, kaut arī latviešu un krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir līdzīgs. Vai tas nav liela valodas kolektīva tiesību pārkāpums?

Te jāatceras, ka valodas statusam ir arī defensīvā jeb aizsargātāja funkcija, tātad tam jānodrošina valodas saglabāšanās un tās pretošanās spējas konkurentvalodām, it īpaši tad, ja etnodemogrāfiskā un lingvistiskā situācija valstī tiek vērtēta kā nelabvēlīga, un vēl jo vairāk tad, ja valsts ir vienīgā teritorija, kur attiecīgā valoda tiek runāta.

Pasaules praksē nav gadījuma, kad divas vai vairākas valsts valodas eksistētu visā valsts teritorijā. Sociolingvistikas mācību grāmatās šāds modelis apzīmēts par hipotētisku un dzīvē nerealizējamu. Tad sabiedrībai būtu jābūt absolūti divvalodīgai (resp. jebkuram indivīdam būtu brīvi jāprot arī otra valoda; labi zināms, kā “harmoniskā divvalodība” izpaudās PSRS) vai vismaz vienam valodas kolektīvam un visiem otra valodas kolektīva locekļiem, kas darba attiecībās saistīti ar cilvēkiem, būtu jābūt divvalodīgiem. Valodām būtu jābūt ar vienādu prestižu un jāveic identas sociolingvistiskas funkcijas. Ja tomēr, neraugoties uz zinātnieku iebildumiem, krievu valodai tiktu piešķirts augstāks statuss nekā minoritātes valodai, tas varētu apturēt aizsākušos Latvijas sabiedrības integrāciju. 1995. gadā veiktajā kompleksajā sociolingvistiskajā pētījumā, kas aptvēra 3000 Latvijas minoritāšu pārstāvju, pārliecinoši pierādījās, ka psiholoģiskais lūzums sabiedrībā ir noticis; valodu hierarhijas maiņa norisinās lēni, bet noteikti (sk. I. Druviete (ed.) The Language Situation in Latvia Sociolinguistic Survey. Part 1. Language Use and Attitudes among Minorities in Latvia. r.: Latvian Language Institute, 1995).

Tāpēc Latvijā krievu valoda juridiski traktējama tieši tāpat kā citu minoritāšu valodas. No tā, vai atzīstam šo tēzi, vai ne, lielā mērā atkarīga arī pieeja indivīda lingvistisko tiesību problēmai.

Valstij ir tiesības regulēt valodu lietojumu

Noteiktas valodas prasme ir arī plaši izplatīts profesionālās piemērotības kritērijs, nepieciešams priekšnoteikums izglītības iegūšanai un līdzdalībai valsts politiskajā dzīvē. Tas saistīts ar valsts valodas fenomenu. Valsts parasti ir ieinteresēta oficiāli noteikt vienu vai vairākas dominējošās valodas, kas veic galvenās sociolingvistiskās funkcijas un kuru prasme ir nepieciešama, lai varētu strādāt noteiktās profesijās un ieņemt noteiktus amatus. Valodas lietošana sadzīvē, neformālajos kontaktos un ģimenē parasti (izņemot dažus autoritārus režīmus) valstiski reglamentēta netiek. Ja valstī dzīvo relatīvi neliels skaits citās valodās runājošu indivīdu, tie parasti ir bilingvāli un augstākajās sociolingvistiskajās sfērās lieto valsts valodu. Indivīda lingvistiskās cilvēktiesības citas valodas vidē tādēļ pārsvarā tiek izvirzīta kā ētiska un filozofiska, ne kā juridiska problēma. Indivīda vai indivīdu grupas lingvistiskās tiesības ārpus viņu valodas etnoģenētiskās teritorijas nevienā valstī nevar tikt realizētas pilnā mērā, visās sociolingvistiskajās funkcijās; valodas izvēles brīvība attiecas tikai uz privāto sfēru (nejaukt ar privātās uzņēmējdarbības sfēru — valoda tajā tiek reglamentēta lielākajā daļā pasaules multilingvālo valstu).

Izglītības ieguves valoda var būt arī valsts valoda

Šai rakstā no daudzajiem jautājumiem, kas jāapspriež saistībā ar Valsts valodas likumprojektu, aplūkosim tikai vienu — izglītības ieguves valoda. Diskutējot par šo jautājumu, bieži tiek pieminēti starptautiski standarti, kas plašākai Latvijas sabiedrībai nav zināmi. Tāpēc īsi ieskatīsimies, kas starptautiskas nozīmes dokumentos teikts par valodu izglītībā.

ANO Harta (The Charter of the United Nations) (1945) nesatur pantus par izglītību un valodu lietojumu. “Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas” (Universal Declaration of Human rights) (1948) 26. paragrāfs, kas veltīts izglītībai, izglītības iegūšanas valodu nemin. Jāatzīmē, ka “Konvencijā par genocīda nozieguma novēršanu un nosodīšanu” (Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide) (1948) valodas tiesības neparādās: pants par lingvistisko genocīdu ANO Ģenerālajā Asamblejā tika izbalsots. (“Grupas valodas lietošanas aizliegums ikdienas saziņā vai skolās, vai publikāciju iespiešanas un izplatīšanas aizliegums”). “Starptautiskajā ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību deklarācijā” (International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights) (1966, spēkā kopš 1976) valoda minēta tikai vispārīgajā daļā kopsakarā ar rasi, dzimumu, reliģiju utt., pantā par izglītību valoda nav minēta. “Starptautiskās civilo un politisko tiesību konvencijas” (International Covenant on Civil and Political Rights) (1966) 27. pants nosaka: “Valstīs, kurās eksistē etniskas, reliģiskas vai lingvistiskas minoritātes, personām, kas pieder pie šādām minoritātēm, nedrīkst tikt liegtas tiesības citu grupas locekļu kolektīvā baudīt savu kultūru, piekopt reliģiju vai lietot savu valodu”. Šāds pants vai tā varianti ir lietoti arī vairākos Eiropas Padomes un EDSO dokumentos un konvencijās, piem., ANO Bērnu tiesību konvencijā (UN Convention on the Rights of the Child) (1959; 1989). Saskaņā ar šiem dokumentiem minoritātes varēja lietot valodu privātā dzīvē, bet valstij nebija jāgarantē minoritāšu valodu lietojums izglītības sistēmā.

ANO Deklarācija par nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm piederīgu personu tiesībām (The UN Declaration on the Rights of Persons Belonging to National or Ethnic, Religious and Linguistic Minorities) (1992) aptvertas “minoritātēm piederīgu personu”, ne pašu minoritāšu tiesības. Šajā dokumentā pirmo reizi pastiprināti formulējumi: “nedrīkst tikt liegtas tiesības” vietā “ir tiesības”. Šīs tiesības īstenojamas privātajā un sabiedriskajā jomā, brīvi un bez jebkādas diskriminācijas, un valstīm aktīvi jāveicina šo tiesību īstenošana. Izglītības sfēru skar 4.3. pants:

“Valstīm jāveic noteikti pasākumi, lai, kur vien iespējams, personām, kas pieder pie minoritātēm, būtu iespējams apgūt dzimto valodu vai mācīties dzimtajā valodā.”

Analītiskajā literatūrā uzsvērts, ka nav skaidrs, kā traktējami pēdējie vārdi (oriģinālā “to have instruction in their mother tongue”) — vai “mācīties dzimto valodu”, vai “ar dzimtās valodas palīdzību” (Atzīmēts, ka tieši daļā, kas skar izglītību, ir visvairāk nenoteiktības: ko nozīmē “noteikti pasākumi” vai “adekvāta iespēja” un kas nosaka “kur ir iespējams”?

Eiropas Padomes dalībvalstis ir pieņēmušas “Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu hartu” (European Charter for Regional and Minority Languages) (1992). Tā atspoguļo EP pamatnostādnes tieši valodas politikas jautājumos. Latvija pagaidām šo Hartu nav parakstījusi, bet Hartas principi izmantojami arī mūsu valodas politikas vērtēšanai.

Preambulā noteikts, ka tiesības lietot reģionālo vai minoritātes valodu privātajā un sabiedriskajā dzīvē ir neatņemamas tiesības, pasvītro interkulturālisma un multilingvisma vērtību un nosaka, ka “reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzība un atbalstīšana nedrīkstētu kaitēt oficiālajām valodām un vajadzībai tās iemācīties”. Šīs Hartas izpratnē termins “reģionālās vai minoritāšu valodas” nozīmē valodas, ko tradicionāli valsts teritorijā lieto valsts pilsoņi, kas veido grupu, kas skaitliski ir mazāka nekā pārējā valsts iedzīvotāju daļa. Uz migrantu valodām Harta neattiecas.

Katra valsts pati var noteikt, uz kurām valodām tā attiecinās Hartas nosacījumus. Valstis var izvēlēties, kurus no daudzajiem paragrāfiem tās pildīs (minimums 35; vismaz 3 paragrāfi no 8. līdz 12. panta un pa vienam no 9., 10., 11. un 13.panta). 8. pantā “Izglītība” ir 25 paragrāfi, un Latvijas izglītības sistēma atbilst vismaz 20 paragrāfu prasībām, tādējādi pārsniedzot Eiropas Padomes standartu vismaz 6 reizes.

Harta pilna ar formulējumiem “ciktāl iespējams”, “kur vajadzīgs”, “pietiekams daudzums”. Harta pieļauj minimālas prasības, jo valstis var atzīt, ka “nav iespējams”. Praktiski galvenais ir tas, ka parakstītājvalstis vairs nevar aizliegt minoritātēm organizēt mācības savā valodā uz kopienu rēķina. Daudzu valstu likumos ir daudz lielāks atbalsts minoritāšu valodām nekā starptautiskajos dokumentos, arī Latvijā.

Galvenais dokuments, kas nosaka Eiropas Padomes dalībvalstu etnopolitiku un lielā mērā arī valodas politiku, ir “Eiropas bāzes konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību” (Framework Convention for the Protection of National Minorities) (1994). Šo dokumentu ir parakstījusi arī Latvija, bet tas vēl nav ratificēts. Konvencijā pretēji dažkārt dzirdētajiem apgalvojumiem nav ietverta prasība par minoritātes valodu kā mācībvalodu visos izglītības līmeņos. Galvenā prasība ir nevienu pēc etniskā kritērija nediskriminēt izglītības iegūšanā, bet šī izglītība var būt arī valsts valodā:

“1. Puses apņemas atzīt, ka ikvienai pie nacionālās minoritātes piederīgai personai ir tiesības mācīties šīs minoritātes valodu.

2. Reģionos, kur minoritātēm piederīgas personas dzīvo tradicionāli vai ievērojamā skaitā, ja ir pietiekams pieprasījums, Pusēm jācenšas nodrošināt, ciktāl iespējams to izglītības sistēmas ietvaros, lai šādām minoritātēm piederīgām personām būtu atbilstošas iespējas mācīties minoritātes valodu vai tikt mācītiem ar šīs valodas starpniecību.

3. Šī panta 2.paragrāfs jāīsteno bez aizspriedumiem pret oficiālās valodas mācīšanu vai mācīšanos ar šīs valodas starpniecību. /Komentāros: “Tik tiešām, oficiālās valodas prasme ir sociālās saliedētības un integrācijas faktors”/.”

Jaunā LR Valsts valodas likuma projekta 15.panta 3.paragrāfā noteikts:

“Līdz 2005.gadam uz latviešu mācībvalodu jāpāriet visām valsts finansētajām vispārīgās vidējās izglītības iestādēm”, tātad valsts finansētu skolu 10.—12.klasei.

Šāda norma ieteikta, pamatojoties uz ilgtermiņa valodas politikas stratēģiju. Izglītības sistēmai ir noteicošā loma valodas politikas īstenošanā. Latvijas Republikas valodas politikas mērķis ir nodrošināt visu Latvijas pamatiedzīvotāju valodu koeksistenci un funkciju sadalījumu starp valsts valodu un minoritāšu valodām. Arī valsts pastāvēšanai obligātā visu Latvijas iedzīvotāju integrācija var notikt tikai uz valsts valodas pamata. (Integrācija tuvāko paaudžu laikā varētu notikt arī Latvijas etnolingvinistiskajā situācijā, ja valodas politika būs zinātniski pamatota un saistīta ar citiem valsts iekšpolitikas pamatvirzieniem). Lingvinistiskā integrācija praksē nozīmē to, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs, kura dzimtā valoda ir cita, ir pilnībā apguvis valsts valodu un spēj aktīvi iesaistīties visās valsts norisēs. Pašlaik šo procesu kavē nepietiekama valsts valodas prasme minoritāšu pārstāvju starpā, un esošā izglītības sistēma šādu stāvokli atražo no jauna. Šis burvju loks ir jāpārtrauc, ieviešot pakāpenisku pāreju uz vidējo izglītību valsts valodā. Tā vidusskolu absolventiem nodrošinās stabilu valsts valodas prasmi, kas grūti iegūstama tad, ja latviešu valoda tiek mācīta tikai kā priekšmets. Jāšaubās, vai nodokļu maksātāji, kuru viedokli, cik man zināms, visplašāk pētījuši tieši Latviešu valodas institūta sociolingvisti, iestāsies par esošā modeļa saglabāšanu, ja viņu bērnu izredzes Latvijas darba tirgū vai iespējas iestāties augstskolā būs apgrūtinātas tieši latviešu valodas vājas prasmes dēļ.

Augstākās izglītības jomā paredzēts, ka valsts un pašvaldību finansētajās mācību iestādēs mācību pamatvaloda ir latviešu valoda. Tas neizslēdz atsevišķas lekcijas vai pat mācību kursus citās valodās; ar Ministru kabineta lēmumu privātajās un ārvalstu finansētajās mācību iestādēs var būt arī cita mācībvaloda. Tomēr — ja augstāko izglītību varēs iegūt arī krievu valodā, kur strādās šīs plūsmas beidzēji? Latvijas darba tirgū būs nepieciešami speciālisti ar labām latviešu valodas un speciālās terminoloģijas zināšanām. Augstskolas tomēr gatavo inteliģenci, un inteliģence bez labām valsts valodas zināšanām nav iedomājama.

Ņoti svarīgi uzsvērt, ka šī pāreja uz vidējo izglītību notiks pakāpeniski. Līdz 9.klasei mācību pamatvaloda būs minoritātes valoda, bet daži priekšmeti jau no šī gada tiek mācīti latviski, latviešu valodas mācīšana ir pastiprināta. Skolēni un vecāki zinās, ka latviešu valoda jāapgūst tādā līmenī, lai varētu mācīties vidusskolā. Vidusskolā krievu valoda un literatūra tika mācīti kā priekšmeti, augstskolās tiks turpināta šo priekšmetu skolotāju sagatavošana. Gan pēc 10, gan pēc 20 gadiem Latvijā krievu valoda joprojām tiks lietota ģimenē un sadzīvē, dažādās kultūras jomās, būs plašs krievu iespieddarbu klāsts, stabili sakari ar Krieviju. Vai šādā situācijā ir korekti runāt par iespējamu krievu minoritātes analfabētismu?

Saskaņā ar starptautiskiem dokumentiem, kurus steidzīgi nepieciešams plaši publicēt, lai novērstu faktu sagrozījumus, minoritātēm piešķirtas plašas tiesības, bet vienu tiesību gan nav — minoritātēm valstī, kurā oficiāli noteikta valsts valoda, nav tiesību palikt vienvalodīgām un šo valodu nemācīties. Lingvistisko tiesību deklarācijas projekts (Universal Declaration on Linguistic Human Rights, 11. lasījums 1995.gadā), kā vairākkārt uzsvērts, palīdzēs panākt, ka katrs, kura dzimtā valoda nav valsts oficiālā valoda, var kļūt bilingvāls dzimtajā valodā un valsts oficiālajā valodā. Šī tēze Latvijā nereti tiek uzņemta ar izbrīnu. Bet valsts valodas prasme ir nepieciešama izdzīvošanai un cilvēktiesību realizēšanai ne tikai bioloģiskā, bet arī sociālā līmenī. Tiesības palikt monolingvālam gan būtu valsts valodas runātājam, kaut gan arī šādā gadījumā valstij visiem spēkiem jāveicina indivīda daudzvalodība.

Latvijas sabiedrības lingvistiskās integrācijas problēmas jārisina vairākos līmeņos atbilstoši starptautiskajām minoritāšu kolektīvo tiesību un indivīda lingvistisko tiesību normām. Vairāku valodu prasme kļūst par ikviena cilvēka nepieciešamību, tomēr pastāvēs starpība starp indivīdiem, kas pieder pie valsts valodas un minoritātes valodu runātāju kolektīva. Minoritātes pārstāvim vienmēr būs jāprot n+1 valoda, un šī 1 būs valsts valoda. Tas nav pretrunā ne ar kādām cilvēktiesību normām. Vēl vairāk, kā uzsver Eiropas Padomes lingvistisko cilvēktiesību eksperte T.Skutnaba–Kangasa, “viena no pamata lingvistiskajām cilvēktiesībām personai, kas pieder pie minoritātēm, ir — vai tai vajadzētu būt — ir sasniegt augstu divvalodības līmeni ar izglītības sistēmas palīdzību. Kļūt vismaz divvalodīgam minoritātes pārstāvim ir nepieciešams, lai īstenotu citas pamata cilvēktiesības” (T.Skutnabb–Kangas. Language, Racism and Linguistic Human Rights. Invited Paper for seminar “The Internationalisation of Language. Sydney, 1995).

Latvijas valodas politikas mērķis

Vienīgais reālais pamatprincips valodu koeksistencei Latvijā ir valsts valodas un minoritāšu valodu funkciju nošķiršana. Valsts valoda ir latviešu valoda, tādēļ tikai latviešu valodas kolektīva loceklis pilna mērā var realizēt indivīda tiesības lietot valodu visās sociolingvistiskajās sfērās. Tomēr valsts valodas — latviešu valodas — tiesību realizācijas iespējas joprojām ir nevis juridiski, bet faktiski ierobežotas. Valodas tiesības ne latviešu valodas kolektīvam kopumā, ne arī atsevišķam latviešu valodas runātājam pilnībā nevar tikt garantētas, kamēr latviešu valodu vismaz sazināšanās līmenī nepratīs visi valsts pastāvīgie iedzīvotāji.

Lai valsts varētu normāli funkcionēt, valsts valoda jāprot visiem pilsoņiem, un tā ir lietojama saskarē ar valsts institūcijām. Savukārt valstij jāgarantē minoritāšu valodu saglabāšanās un iespējas lietot valodu ne tikai ģimenē un neformālajos kontaktos, bet arī izglītības un kultūras sfērā. Ja valsts valodas runātājs var lietot savu valodu visās sociolingvistiskajās sfērās un minoritātes valodas runātājam pieejama literatūra, masu informācijas līdzekļi, kultūras pasākumi, pamatizglītība dzimtajā valodā, nemaz nerunājot par valodas brīvu izvēli ģimenē un neformālajos kontaktos — valodas tiesības un līdz ar to arī šīs valodas runātāju lingvistiskās cilvēktiesības ir ievērotas un, mūsuprāt, šīs normas īstenošanai stabils pamats likts Valsts valodas likuma projektā.