Ceļš uz pārticību

Ministru prezidenta Andra Šķēles ziņojums Saeimā vakar, 18. aprīlī

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze,

godātie Saeimas deputāti,

mīļie žurnālisti,

dāmas un kungi!

Man ir liels prieks sveikt jūs ar atgriešanos no brīvdienām.

Jūs esat atpūtušies, izpriecājušies, Lieldienu šūpolēs izšūpojušies, ar olām situšies un droši vien no lauku radiem dabūjuši dzirdēt visu: gan par savu, gan par valdības darbu.

Es domāju, pavasaris būs jūs arī uzmundrinājis un noskaņojis ražīgam darbam.

No otras puses, pavasaris ir ne tikai vētras un dziņu laiks.

Pavasaris ir arī laiks, kurā gribas pacelties virs ikdienas ķibelēm un padomāt par nākotni.

Tad nu arī es gribētu sākt šo uzrunu ar to, kādu es redzu Latvijas nākotni, kādā Latvijā es gribētu dzīvot un uz kādu Latviju ir bijis un būs vērsts mans kā Ministru prezidenta darbs.

 

Nesen kāds žurnālists man uzdeva tādu tēlainu jautājumu — vai jums ir Latvijas nākotnes vīzija?

Toreiz mani šis jautājums pārsteidza, un dziļdomīgas atbildes vietā es kaut ko atburkšķēju.

Un tomēr, šis ir jautājums, uz kuru, manuprāt, obligāti ir jāatbild mums katram. Katram, kurš dzīvo šajā zemē, katram, kurš savu un savu bērnu nākotni saista ar šo valsti.

Līdz šim mēs visi, arī es, esam galvenokārt runājuši par to, kas mums nepatīk un ko mēs negribam. Taču tā ir tikai viena šī jautājuma daļa.

Bieži tā netieši ietver arī otru, tomēr ir pārāk vienkāršota, lai demonstrētu valstsvīru un politiķu izpratnes līmeni.

Kāda tad ir mana nākotnes Latvija?

Teikšu uzreiz — tā ir bagāta valsts.

Es gribētu, lai mēs aizmirstu 30 latu mazās pensijas tikpat ātri, kā mēs aizmirsām ziepju talonus, par kuriem bieži vien varēja dabūt tikai kaut ko pēc formalīna smirdošu.

Es gribētu, lai mēs aizmirstu šodienas grūtības komunālo maksājumu nokārtošanā tikpat ātri, kā mēs esam aizmirsuši rindas pēc desas, kurās latvietis ar latvieti runāja krieviski.

Es gribētu dzīvot Latvijā, kurā šodienas mazās skolotāju algas un bērnu pabalsti šķiet tāds pats ļauns murgs kā cukura un benzīna taloni, kā tas, ka par noteiktu grāmatu lasīšanu lika cietumā un ka uz ārzemēm varēja tikt tikai īpaši pārbaudīti cilvēki.

Es gribētu piedzīvot brīdi, kad pensionāri piketēs pie Ministru kabineta un teiks, ka arī simt piecdesmit latu pensija ir daudz par mazu.

Es atceros laiku, kad krāsains plastmasas maisiņš bija dārga prestiža lieta, un es sapņoju par brīdi, kad divas automašīnas ģimenē kļūs par pašsaprotamu realitāti, kā šodien šie krāsainie maisiņi ir kļuvuši par pierastu sīkumu.

Es gribētu, lai Latvija sasniedz Eiropas līmeņa labklājību.

Šodien tas šķiet tikpat nereāls un tāls mērķis, kā pirms pieciem gadiem mēs nevarējām iedomāties benzīntankus, kuros vispirms pielej pilnu bāku, un tikai tad iet maksāt, kā mēs nevarējām iedomāties telefonautomātus, no kuriem var piezvanīt uz Toronto. Un kā mēs nevarējām noticēt, ka mums būs sava valsts un tā būs brīva, neatkarīga Eiropas kultūras zeme.

Jau barikāžu laikā, lai gan teicām “Kaut vīzēs, bet brīvi!”, mēs tomēr zinājām, ka gribam dzīvot tā, kā Eiropā.

Šodien Eiropa mums ir konkrēts mērķis, ceļš uz kuru ir nosprausts caur konkrētiem darbiem un pavisam skaidriem uzdevumiem.

Eiropa mums simbolizē vēlamo drošības sajūtas un pārticības standartu.

Jā, mēs esam tālu no Eiropas dzīves līmeņa, taču šodien to sasniegt ir daudz reālāk nekā pirms desmit gadiem sapņot par brīvu Latviju.

Tas vēlreiz apliecina, ka tā pa īstam ir vērts gribēt tikai tās lietas, kas citiem šķiet neiespējamas.

Es sapņoju par to, lai tas, kas mums šodien šķiet neiespējams labklājības un drošības ziņā, drīz būtu pierasta realitāte.

Es sapņoju par Latviju kā ekonomiski attīstītāko zemi Baltijā un visā Austrumeiropā.

Es sapņoju par brīdi, kad citas valstis brauks apgūt veiksmīgu reformu pieredzi pie mums, nevis mēs braukāsim pie kaimiņiem.

Es sapņoju par valsti, kurā valda likums, atbildība un brīvība.

Par Latviju, kurā barikāžu laika vienotība, nacionālā valstiskuma apziņas spēks un sabiedrības pašorganizācijas vara ir ne tikai svētas atmiņas, bet kalpo par dzīvotspējīgu nācijas un nacionāla valstiskuma kodolu.

Es sapņoju arī par to brīdi, kad arodbiedrības beidzot vērsīsies pret darba devējiem, kuri nemaksā nodokļus, tā laupot strādājošo tiesības uz labu pensiju.

Es nesen biju ieņēmumu dienestā un sapratu, ka man ir sapnis: es eju Rīgā pa Smilšu ielu, skatos — pie Finansu ministrijas stāv rinda. Pieeju klāt, sāku interesēties, pēc kā stāv, un izrādās — visi atnākuši uz Valsts ieņēmumu dienestu stāties darbā, jo tas, atšķirībā no šodienas skumjās situācijas, ir cienījams, labi apmaksāts, perspektīvs darbs.

Kas ir jādara, lai piepildītu šo sapni, un kas ir izdarīts četros pirmajos valdības darba mēnešos?

 

Valdības darba pirmā posma rezumējumā galvenokārt ir jārunā par divām lietām.

Par privatizācijas procesa pārkārtošanu kā lielāko panākumu un zemes tirgus veidošanas procesu kā lielāko neveiksmi.

Tas, ka no lēmumpieņemšanas viedokļa privatizācija ir tikpat kā pabeigta, manuprāt, ir lielākais šo četru mēnešu sasniegums.

Man ir prieks, ka šī valdība četros mēnešos izdarīja to, ko visu partiju programmas solīja visus iepriekšējos gadus, bet kas, diemžēl, tā arī palika tikai labu nodomu līmenī.

Kāpēc es privatizācijai piešķiru tik lielu nozīmi?

Lai to saprastu, vispirms ir jāatbrīvojas no dažiem mītiem.

Mīts numur viens: lielie valsts uzņēmumi esot lielākie nodokļu maksātāji, tos privatizējot, valsts riskējot zaudēt lielus ienākumus.

Tās ir muļķības — gandrīz visi lielie valsts uzņēmumi ir arī lielākie parādnieki valsts budžetam. Turklāt — jums visiem ir zināms, kādi nelikumīgi darījumi atklājas aiz lielu un solīdu valsts uzņēmumu fasādēm.

Tie ir kļuvuši par milzīgu aparātu valsts līdzekļu izlaupīšanai. Pievērsiet uzmanību — garantijas par astronomiskām summām, kredīti, mistiski pirkumi, klaji aplaupoši nomas līgumi — tas viss par simtiem miljonu latu! Un šķiet — nereti politisko spēku interesēs.

Jā, daži nepārprotami gribētu to saglabāt, bet tas noteikti ir pret valsts un nodokļu maksātāju interesēm.

Turklāt politizētie uzņēmumu pārvaldes aparāti, manuprāt, jau kā parādība ir pietiekams arguments par labu privatizācijai.

Mīts jeb drīzāk aizspriedums numur divi: uzņēmums pagaidām vēl labi strādā, tātad to vēl nevajag privatizēt.

Tieši otrādi — uzņēmums ir jāprivatizē, kamēr valsts par to var dabūt naudu, kamēr tam ir vērtība. Tad, kad uzņēmums

ir nolaists līdz klinķim,

nestrādā,

puse radiatoru ir salā saplīsuši, bet otra puse nozagta,

nodokļu nemaksas dēļ strādnieku darba stāžs apstājies,

tad privatizācija ir nokavēta un valstij ir jāpiemaksā, lai kāds šo uzņēmumu paņemtu.

Tādu gadījumu, kad valstij būs jāpiemaksā, dzēšot milzīgos valsts uzņēmumu parādus, šobrīd ir daudz.

Katrs šāds gadījums nozīmē izlaupītu naudu, katrs šāds gadījums nozīmē neizmantotu iespēju valsts ceļā uz labklājību.

Privatizācija ir svarīga četru iemeslu dēļ:

pirmkārt, tās ir investīcijas un darba vietas,

otrkārt, tā ir drošība, jo nekāda armija mūs nenosargās tik labi kā Rietumvalstu nauda, kas ieguldīta Latvijā,

treškārt, privatizācija ir ceļš uz civilizētas un sakārtotas tirgus sabiedrības izveidi, uz kapitāla un vērtspapīru tirgus attīstību,

ceturtkārt, privatizācija ir iespēja katram, kurš ir dzīvojis un strādājis šajā zemē, tagad saņemt kādu daļu no sava darba augļiem.

Es šodien katram gribu vaicāt:

vai tu jau esi ieguldījis savus sertifikātus?

vai tu jau esi nopircis akcijas?

vai tu esi nostiprinājis savu ģimeni un nodrošinājis savu bērnu nākotni ar privātīpašumu?

Jau šodien Rīgas Fondu biržā ir nopērkamas ļoti labu un nākotnē neapšaubāmi pelnošu uzņēmumu akcijas, un katram, kam ir sertifikāti, ir iespējams tos iegādāties.

Tālāka privatizācija un zemes tirgus padarīs šos procesus finansiāli vēl pievilcīgākus gan pašmāju ļaudīm, gan ārvalstu investīcijām.

Valsts uzdevums ir rūpēties par to, lai būtu tieši tā.

Ražošanas, tirdzniecības, tranzīta un citu nozaru uzplaukumam, kuru ar likumu palīdzību ir jāveicina valstij, ir tieši jāatspoguļojas visu valsts cilvēku dzīvē, katra personīgajā labklājībā.

 

Cienījamie deputāti.

Tikai tad, kad mēs rūpējamies par to, lai veicinātu ekonomisko uzplaukumu, kas būtu uzplaukums visai valstij un katram Latvijas cilvēkam, tikai tad mēs darām to, ko no mums gaida sabiedrība. Tikai tad mēs esam parādījuši, ka saprotam, ko nozīmē sociāli atbildīgs tirgus un ko nozīmē eiropeiska tautsaimniecība.

Tirgus izveide un īpašumattiecību kā tirgus pamatelementa sakārtošana ir iemesls arī tam, kāpēc tik svarīgs ir zemes tirgus.

Man ir ļoti žēl par to, ka sagatavotos likumprojektus par zemi valdībai neizdevās pieņemt Satversmes 81. panta kārtībā.

Man ir žēl, ka vēl aizvien ir tādi politiķi, kuri cīnās pret brīvā tirgus izveidi un tātad ir par komunismu, kuri cīnās pret labklājību un tātad ir par stagnāciju un atpalicību.

Šis ir gadījums, kad vēl reizi uzvarēja tie, kuru darbība apzināti vai neapzināti ir vērsta uz to, lai pasaules kartē Latviju atkal krāsotu sarkanā krāsā.

Tajā pat laikā es neturu ļaunu prātu uz šiem cilvēkiem, jo esmu pārliecināts, ka tie nezina, ko dara.

Ir jāveic liels pārliecināšanas un skaidrošanas darbs, jo mums vēl aizvien nākas pārliecināties par to, cik dziļi boļševistiskā propogandas, izglītības un pseidokultūras mašinērija ir deformējusi mūsu pasaules redzējumu sev vēlamā virzienā un cik grūti ir atbrīvoties no šī mantojuma pat tiem, kas paši sevi uzskata par antikomunistiem un dziļi ienīst sarkano mēri.

Zemes tirgus izveide ir jumtveida problēma, kas ir priekšnosacījums visu citu problēmu risināšanai.

Viens piemērs.

Ir skaidrs, ko zemes tirgus dod rūpniecības attīstības veicināšanai un jaunu darbavietu radīšanai. Bet ko zemes tirgus dos Latvijas laukiem?

Latvijas zemnieks izsenis ir bijis stiprs un gudrs vīrs. Bet šodien šim zemniekam trūkst atspēriena punkta. Trūkst atbalsta sajūtas.

Atspēriena punktu varētu dot lēti kredīti, taču tādus zemnieks šodien nevar dabūt vai arī šo resursu nepietiek visiem.

Zemes tirgus izveide ir nepieciešams nosacījums tam, lai varētu izveidot un attīstīt plašu hipotekārās kreditēšanas sistēmu.

Tas nodrošinātu pieeju pie lētiem kredītiem, un uzņēmīgajiem zemniekiem būtu iespēja attīstīt savu samniecību.

Turklāt es ne reizi vien esmu uzsvēris, ka Latvijas lauki ir ne tikai ekonomiska, bet arī sociāla problēma.

Šo lauku vides objektīvo problēmu veiksmīgi risina tikai tās pasaules valstis, kurās ir stiprs privātīpašuma institūts un valda sociāli atbildīga brīvā tirgus principi.

Trešā ceļa nav — vai nu privātīpašums, vai nu nabadzība un komunisms.

Eksperimentāli ir jau pierādīts, ka komunisms nav iespējams, taču neaizmirsīsim, ka nabadzība un totalitārisms gan iespējams.

Zemes tirgus ir principiāli svarīgs, lai Latvijā varētu iedibināt Eiropas tipa tautsaimniecību — brīvu un sociāli atbildīgu tirgu.

 

Cienījamie deputāti,

Tas ir vienīgais cilvēcei zināmais ceļš uz labklājību. Ceļš uz to, ko no jums gaida jūsu vēlētāji, proti, pārticību.

Ceļš uz to, lai Latvijas cilvēki iegūtu drošības sajūtu, ka rīt, parīt, pēc pusgada viņi spēs samaksāt par dzīvokli, sūtīt bērnus angļu valodas kursos un nopirkt tiem dāvanas dzimšanas dienā.

Ceļš uz to, lai Latvijas cilvēkiem būtu nauda drēbēm un pilnvērtīgam uzturam, lai pietiktu naudas zobārstam un vajadzības gadījumā zālēm, lai būtu iespējas nodrošināt saviem bērniem labu izglītību un vecākiem mierīgas vecumdienas .

Tas ir ceļš uz to, lai beidzot varētu izremontēt savu dzīvokli, salabot notecējušos griestus un sienas, beidzot iekārtot tādu virtuvi un vannas istabu, par kādu jau tik sen ir sapņots.

Tas ir ceļš uz to, lai varētu atļauties nopirkt tieši tādu kārtīgu motorzāģi, par kuru tik ilgi ir domāts.

Mīļie politiķi!!

Ja mēs gribam dzīvot pārticīgi un sasniegt Eiropas valstu dzīves līmeni, — privatizācija, tāpat kā brīva zemes tirgus izveide, ir neizbēgamas un nepieciešamas lietas.

Ir jāsaprot, ka reāla tirgus tautsaimniecība nav iedomājama ar valsts īpašuma dominanti.

Cilvēki tiek baidīti ar dažādām blēņām tā vietā, lai pateiktu, ka ir skaidri un eksakti pierādīts, — valstis, kurās ir lielāka ekonomiskā brīvība, sasniedz augstāku labklājības pakāpi.

Tie, kas apgalvo, ka ir cits ceļš uz šo sapņu piepildīšanos, apzināti vai neapzināti melo.

Melo, tāpat kā nesenā pagātnē to darīja visādi gudrinieki, stāstīdami, ka sociālisms ir vienīgais ceļš uz laimi un brīvību.

Es vēlreiz atkārtoju, — komunisti melo — nav cita ceļa!

Tie, kas pretojas zemes tirgus izveidei un privatizācijai, ir līdzīgi tam multiplikācijas filmas nīlzirgam, kurš baidījās no potēm.

Nabaga muļķītim nīlzirgam vismaz bija labi draugi, kas viņu beigu beigās pierunāja aiziet pie ārsta.

Mums neviens palīgā nenāks, neviens mums naudu tāpat vien nedos, neviens mūsu vietā necīnīsies par mūsu labklājību. Apkārt ir tik daudz valstu, kas pretendē uz to, lai investīciju plūsma paietu garām Latvijai un iegrieztos pie viņiem, ka mums nevajadzētu lolot nekādas ilūzijas.

Mums pašiem nav naudas, ko rekonstruēt savu rūpniecību tā, lai pēc 15 gadiem tā būtu modernākā Eiropā, aizņemties mēs negribam, uzkrājumu mums nav, — tātad vienīgais ceļš ir investīcijas.

Tie, kas politisku iemeslu dēļ pretojas zemes tirgum, — viņu rīcība ir kvalificējama kā mērķtiecīgs darbs pret labklājības celšanu, pret lielākām pensijām, stipendijām un pabalstiem.

Man pārmet, ka es pamatā orientējos uz ekonomisko problēmu risināšanu. Jā, tā tas ir, taču tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no tā stāvokļa, kādā Latvija šobrīd atrodas.

Šīs valdības uzdevums vairs nav izveidot valsti un iedibināt pamatbrīvības, kā tas bija pirmajai valdībai pēc neatkarības atgūšanas.

 

Šodien valdības un mūsu visu virsuzdevumam ir jābūt ekonomisko problēmu risināšanai.

Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē vairāk naudas.

Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē vairāk darba vietu.

Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē lielākas pensijas un lielākus pabalstus, lielākas algas un labākas skolas.

Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē savu bibliotēku un savu kino.

Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē labākus ceļus un labāku veselības aprūpi.

Attīstīta tautsaimniecība nozīmē arī lielāku drošību —

drošību uz ielām, drošību par savu un savu bērnu rītdienu.

Attīstīta tautsaimniecība ir pilnīgi reāls mērķis, taču tā sasniegšanai nepieciešams liels darbs.

 

Kāds grieķu gudrais ļoti sen ir teicis — tautai par likumu jācīnās kā par pilsētas mūri.

Cienījamie deputāti,

Arī mums šodien būtu jācīnās par katru likumu tāpat kā kara laikā par mūri, kas nosargā no pilnīgas izpostīšanas, verdzības un nabadzības pazemojumiem. Mēs esam tieši tādā situācijā.

Likums ir valsts varas realizācijas mehānisms.

Likums ir sakārtotības sākums un brīvības garants.

Likums — tā ir skaidrība un noteiktība.

Likums — tās ir civilizētas attiecības.

Mēs būsim posta zeme, ja strādāsim ar ātrumu — viens likums trijos mēnešos, un tas pats ir likums par budžetu.

Valdība pirmajā sava darba posmā ir izstrādājusi vairāk nekā astoņdesmit tiesību aktu — tas ir, gluži vai pa vienam labojumam katru darba dienu.

Temps ir bijis straujš un nav brīnums, ka daudzus tas mulsina.

Lieldienu brīvdienās Satversmes 81. panta kārtībā pieņemti vairāk nekā 50 likumi vai to labojumi, kas šajās dienās jau iesniegti Saeimā, un 19 likumprojekti tiks iesniegti jums, godātie deputāti, parastā kārtībā.

Noraidot vai novilcinot kādu no valdības sagatavotajiem labojumiem, jūs uzņematies atbildību par to, ka reformu temps tādējādi atkal tiktu nobremzēts, atkal attīstības un kustības vietā tiktu izvēlēta stagnācija un atpalicība.

Jūs varat ar vieglu roku pārsvītrot visu valdības darbu un nodomus. Tikai tad nevainojiet valdību, savu pašu nespēju slēpjot aiz lozungiem par varu dalīšanu un demokrātiju.

Ar demokrātiju nedrīkst maskēt bezdarbību, bezatbildību un kompetences trūkumu.

Demokrātija nav vīģes lapa, ar kuru piesegt varas vājumu, birokrātijas patvaļu un vispārēju bezatbildību.

Par katru likumu, kurš nestāsies spēkā, vainīgi būsit jūs, vainīgi savu vēlētāju, vainīgi Latvijas nākotnes un Latvijas labklājības priekšā.

Es, protams, šobrīd šķietu pārlieku ass, taču es gribu strikti vērsties pret tendencēm, kas ved uz konfrontāciju starp likumdevējvaru un izpildvaru.

Saeima — vēlēti tautas pārstāvji — ir apstiprinājuši valdību, nobalsojuši par uzticību tai, mums visiem ir vieni mērķi — proti, — izvest valsti no stagnācijas un atpalicības.

Bet kur ir šī uzticība, kur ir šī izpratne par vienotiem mērķiem?

Tā pazūd, līdzko kāds sāk kaut ko darīt.

Ir tāda sajūta, it kā šobrīd kāds gribētu valdību apstādināt. Sak, — pag, pag, puiši, kur tad tā jāskrien. Labāk pasēdēsim, padomāsim, paaicināsim ekspertus, nodosim komisijām, izskatīsim jautājumu vēlreiz.

Man šāda pieeja nav pieņemama.

Es nebaidos izmanot Satversmē noteiktās Ministru kabineta pilnvaras, jo nepiekrītu, ka tās būtu par lielu.

Gluži otrādi — es domāju, ka valdībai šajā reformu stagnācijas laikā pilnvaras varētu būt vēl lielākas.

Es saprotu, cik varbūt tas izklausās nevietā šajā auditorijā, runājot no šīs augstās tribīnes, bet es nebaidītos izmantot arī tiesības mainīt valsts nodokļu politiku un citas lietas, ja valdībai šādas pilnvaras būtu.

Es esmu pārliecināts, ka valstij un tajā īstenotajām reformām tas noteikti nāktu tikai par labu. Vismaz mēs iegūtu tik ārkārtīgi svarīgo lietu — laiku.

Stipra un stabila vara pārejas laikā ir vienīgais veids, kā panākt lūzumu attīstībā un izrauties no stagnācijas.

Valdībai ir nepieciešama rīcības telpa, tikai tā var nodrošināt pietiekamu reformu ātrumu.

 

Godātā Saeima,

es neesmu nācis uz šo amatu, lai visiem patiktu.

Tas nav iespējams, vismaz šajā laikā, kad ir jāizšķiras par daudzām nepopulārām un sāpīgām lietām. Taču tieši tāpēc valdībai ir īpaši svarīgs Saeimas atbalsts.

Tieši Saeimas atbalsts valdībai, nevis atsevišķu partiju atbalsts atsevišķiem ministriem vai ierēdņiem. Ir vajadzīgs atbalsts valdības īstenotajai politikai, konkrētajā gadījumā — skaidrai un noteiktai politikai uz labklājības līmeņa celšanu.

Ir vajadzīgs atbalsts tai valdībai, kurai jūs esat uzticējušies, un atbalsts tām reformām, kuras šī valdība grib īstenot.

Šobrīd rodas priekšstats, ka daža partija ir deleģējusi savus cilvēkus valdībā ne tāpēc, lai kaut ko izdarītu, bet tāpēc, lai neļautu izdarīt citiem un skatītos, ka tikai kaut kas nenotiek.

Man tāda pieeja nav pieņemama, es gribu, lai kaut kas notiek, es gribu izdarīt konkrētas lietas.

Es nestrādāšu pēc principa, — kas nekā nedara, tas nekļūdās. Un es darīšu visu, lai nepieļautu populismu un to, ka valdības darbs tiek sabotēts.

Ja Saeima nespēs pieskaņoties valdības tempam, ja uzvarēs argumenti, kas ierobežos valdības iniciatīvas likumdošanas laukā,

es kā Ministru prezidents, protams, varu pieprasīt sasaukt Saeimas ārkārtas plenārsēdes.

Man te, Saeimā, ir kabinets, es varu strādāt arī šeit.

Un arī ar demokrātiju būs viss kārtībā.

Domāju, ka, kopīgi strādājot arī sestdienās un svētdienās pa sešpadsmit stundām dienā, mēs spēsim šo to izdarīt.

Tam, kurš nespēj vai negrib strādāt, ir jāiet mājās, jo viņš nav attaisnojis savu vēlētāju cerības, vai, salīdzinot ar uzņēmējdarbību, varētu teikt, ka viņš nav izpildījis līguma nosacījumus.

Cienījamie deputāti, jūs esat noslēguši līgumu ar saviem vēlētājiem. Atcerieties, ko jūs viņiem solījāt, un atcerieties, ka jums ir iespējas šos solījumus izpildīt.

Mēs nedrīkstam sēdēt savos krēslos un izlikties, ka esam ļoti gudri un daudz strādājam tad, kad mēs reāli nekā neizdarām un varam lepoties drīzāk ar muļķību nekā tālredzīgu gudrību.

 

Cienījamie deputāti.

Pēdējā laikā esmu dzirdējis viedokļus, ka es dramatizējot stāvokli valstī un tas graujot valsts prestižu.

Vispirms es gribu teikt, ka te nav runa par drāmu, bet gan ilūziju atmešanu.

Un ilūzijas ir mums, nevis ārzemju ekspertiem, biznesmeņiem vai tūristiem.

Mēs varam apmānīt sevi un savus vēlētājus, bet ne jau tos, kas precīzi, sausi un bez jebkādām emocijām vērtē Latvijas ekonomisko stāvokli, stabilitāti, riska un investīciju drošības pakāpi.

Valdība kopīgi ar Starptautisko valūtas fondu ir izstrādājusi dokumentu, kas ļauj starptautiskajā arēnā kvalificēt Latvijas Republiku kā tādu valsti, kurai ir cerības uz dzīvotspēju.

Cerības uz dzīvotspēju ir pats optimistiskākais novērtējums, kādu mēs šobrīd esam varējuši iegūt, un, ticiet man, mēs varam runāt vai paziņot vienalga ko, šo vērtējumu mainīs tikai tas, kā mēs mācēsim nodrošināt valstī politisku stabilitāti un tautsaimniecības attīstībai labvēlīgu vidi.

Iepriekšējais bija vēlēšanu gads, un tas ir nesis līdzi daudz dažādu mānekļu.

Viens otrs ir runājis tīrus melus un galu galā pats ar laiku tiem noticējis.

Vēlēšanas mūsu zemē ir kas līdzīgs saulgriežu naktij, kurā notiek dažādas neticamas, bet patīkamas pārvērtības un burvestības.

Pie mums uz vēlēšanām samazinās noziedzības līmenis, kāpj ekonomiskās aktivitātes rādītāji, arī budžets vairs neizskatās tik kritisks un nākotne sāk rādīties daudz rožainākās krāsās.

Var jau būt, ka es dramatizēju, var jau būt, ka es esmu pārāk neiecietīgs pret to ierēdni, kurš katru dienu Latvijas valsts vārdā piesmej un pazemo gan mūsu pašu cilvēkus, gan ārzemniekus, kuri ir atbraukuši, lai veiktu darījumus, iztērētu šeit savu naudu vai veiktu ieguldījumus.

Es negribu nevienu baidīt, es gribu aicināt uz darbu. Taču, lai strādātu, lietas ir jāredz tādas, kādas tās ir.

Mēs nevaram uzsākt mājas remontu, nenoplēšot vecās tapetes, kas slēpj tarakānu takas, nenokasot veco krāsu un neizmēžot visus vecos krāmus, aiz kuriem žurkas ir savilkušas dažādu mantību.

Es negribu teikt, ka valdība jau būtu veikusi nez kādus varoņdarbus — to, kas nav izdarīts iepriekšējos gados, nevar izmainīt četros mēnešos.

Bet es esmu apmierināts ar valdības darbu un gribu pateikt paldies visiem tiem ministriem, kas ir spējuši pacelties pāri savu partiju silei, pāri vēlmēm papildināt šo barotavu un ir pašaizliedzīgi un smagi strādājuši valdības deklarācijā iezīmēto mērķu sasniegšanai.

Es gribu pateikt paldies gan visiem tiem, kas ir atbalstījuši valdību un veicinājuši tās mērķu sasniegšanu šeit, Saeimā, valsts iestādēs, kā arī masu informācijas līdzekļos, ar objektivitāti un analītiskumu veicinot mūsu kopīgo sapņu piepildīšanos, ar savu līdzdalību un darbu.

Ministru kabineta sagatavotās likumdošanas iniciatīvas skar plašu jautājumu loku.

Čpaši svarīgi ir labojumi, kas vienkāršo investoru darbību un privatizācijas kārtību. Tāpat arī valdības izstrādātais likums par bankrotu. Ir uzsākts darbs pie degvielas licencēšanas, palielinājušies ieņēmumi par akcīzi.

Valdība šajos četros mēnešos ir spērusi noteiktus un enerģiskus soļus investīciju piesaistes virzienā, un man ir prieks, ka stabilais valdības kurss uz tautsaimniecībai labvēlīgas vides veidošanu jau tagad sāk atspoguļoties ekonomiskās dzīves norisēs.

Valsts parādzīmju procentu likme ir nokritusies divas reizes. Tas nozīmē, ka komercbankām būs jāmeklē iespējas, kur ieguldīt naudu.

Nauda tiks ieguldīta uzņēmējdarbībā, tas radīs jaunas darbavietas, jaunus nodokļu maksātājus un jaunu dzīvību Latvijas tautsaimniecībā. Tas veidos papildu ienākumus budžetā un dos iespēju palielināt pensijas un algas budžeta iestādēs strādājošajiem.

Latvijas finansu tirgū ir ienākušas lielākās pasaules ieguldījumu firmas un ir sākušas uzpirkt Latvijas valsts parādzīmes.

Pirmo reizi ir radies pieprasījums pēc gada obligācijām, un tas liecina par to, ka finansu tirgū ir uzticība šai valdībai.

Tad, kad parādīsies pieprasījums arī pēc trīs gadu obligācijām, tad tas liecinās par to, ka tautsaimnieki uzticas arī jums.

Laba zīme ir arī tas, ka pamazām sāk celties depozītnoguldījumu apjoms.

Ir izdarīti grozījumi likumā par Valsts kontroli.

Mēs šajās pavasarīgajās dienās, kad visiem prāts nesas uz sakopšanu un remontiem, paskatīsimies ne tikai, ko un kā remontē ministri, bet arī, kas notiek pašvaldībās.

Pašvaldībām, kas nemitīgi sūdzas par līdzekļu trūkumu, būtu jāapietas ar tiem īpaši uzmanīgi. Diemžēl, bieži tieši pašvaldībās ir vērojama ļoti neracionāla līdzekļu izmantošana. Es ceru, ka Valsts kontrole turpmāk rūpīgi sekos tam, lai šādu gadījumu kļūtu aizvien mazāk.

Mēs esam arī uzsākuši cīņu par ierēdniecības darba efektivitātes celšanu, un es ceru, ka mēs tiksm galā arī ar ierēdniecības politizāciju. Vienīgajam katra ierēdņa darba kritērijam ir jābūt viņa kompetencei, godīgumam un darba kvalitātei, nevis piederībai partijai.

Arī attiecībā uz muitu valdība ir spērusi virkni soļu, kuru mērķis ir palīdzēt mūsu muitniekiem tikt galā gan ar netīrību un nesakārtotību, gan ar vēlmi iedzīvoties uz likumu pārkāpšanas un valsts rēķina.

Esmu pārliecināts, ka rezultāti būs redzami vēl šī gada laikā.

Man ir gandarījums par to, ka Latvijas iniciatīva ir vainagojusies ar rezultātiem un ir panākta vienošanās starp Baltijas valstīm par vienotas ekonomiskās telpas izveidi.

Vienotas ekonomiskās telpas izveide Baltijā ir pārbaudes akmens Baltijas valstīm.

Tas ir jautājums, kura risinājums parādīs visai pasaulei, vai Baltijas valstis ir sasniegušas tādu izpratnes, kultūras un politiskās atbildības līmeni, ka būtu gatavas iekļauties Eiropā.

Ceļš uz Eiropu ir principiāla izšķiršanās.

Mums ir jāapzinās, kas ir tā kultūra, kas ir tas dzīvesveids un kāda ir tā nākotne, kurai mēs vēlamies būt piederīgi. Es domāju, ka Latvija ir Eiropas zeme, un ja mēs vēlamies neatgriezeniski nostiprināties šādā kvalitātē, tad virzībai uz Eiropu ir jābūt par vienu no mūsu politikas prioritātēm. Jebkuri pretēji centieni ir virzība nevis uz priekšu, bet gan atpakaļ. Atpakaļ uz turieni, kur mums iemācīs mīlēt brālīgos kaimiņus.

Mums nav ko sapņot par Eiropu un Eiropas līmeņa labklājību, ja mēs nespējam izdarīt visu to, kas ir atkarīgs no mums pašiem.

Vienota Baltija ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai Baltijas valstis kļūtu par vienotas Eiropas sastāvdaļu.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi, un uz šī fona īpaši patīkami, ka ir izdevies taisnīgi atrisināt Latvijas — Igaunijas jūras robežas jautājumu, ko līdz šim kavēja gan tas, ka mūsu kaimiņi vēl nebija gatavi realizēt tās konsekvences, kuras prasa Eiropas gars un mūsu kopējā vēlme kļūt par pilntiesīgiem Eiropas Savienības locekļiem, gan tā Latvijas puses nostāja, kāda tika īstenota pirms šīs valdības pilnvaru laika un kas noteikti nebija izdevīga Latvijas Republikai.

Apņēmības trūkums un politiska bezspēcība nedrīkst turpmāk raksturot mūsu valsts nostāju.

Es neredzu iemeslus, kāpēc mēs nevarētu būt visattīstītākā Baltijas valsts. Tieši otrādi, mums ir daudz priekšrocību.

Taču mums ir jāpārvar bailes no konkurences un tirgus atvēršanas.

Vienots Baltijas tirgus mums ir īpaši svarīgs tieši no šīs psiholoģiskās barjeras viedokļa, kuras pārvarēšana ļautu labāk sagatavoties integrācijai Eiropā.

Protams, tas ir milzīgs impulss mūsu tautsaimniecībai un lielisks solis uz konkurētspējīgas ražošanas attīstību.

Bet konkurences apstākļi prasa īpašu atbildību arī no politiķiem.

Visu brīvā tirgus pasauli raksturo tas, ka konkurences apstākļos atrodas ne tikai katrs atsevišķais cilvēks vai uzņēmējs, bet arī valsts.

Kur ir lielāka politiskā stabilitāte, prognozējama nodokļu politika un skaidra to piemērošanas kārtība, stingrāka monetārā politika, mazāki birokrātiskie šķēršļi un augstāki drošības rādītāji, tur straujāk attīstās tautsaimniecība, ieplūst investīcijas un ir iespējas ražot konkurētspējīgu preci.

Jau vistuvākajā laikā sasniegt Igaunijas attīstības līmeni ir pirmais mūsu uzdevums.

Mūsu ziemeļu kaimiņi mums ir jāuzskata par to pozitīvo paraugu, kas rāda, kā ir iespējams panākt lūzumu tautsaimniecības attīstībā.

Jau šogad mums vajadzētu panākt nacionālā kopprodukta pieaugumu 2–3 procentu apmērā. Bet uz nākamajiem gadiem mūsu mērķim ir jābūt nacionālā kopprodukta pieauguma tempam 6–8 procenti gadā.

Tas ir temps, kāds nepieciešams, lai labklājības ziņā mēs spētu pietuvoties attīstīto valstu līmenim. Lai arī Latvijā gan strādnieks, gan pensionārs saņemtu tikpat, cik citās Eiropas valstīs.

Lai to sasniegtu, lai celtu Latvijas kā valsts konkurētspēju, īsā laika posmā ir jāveic milzīgs darbs.

Valdībai un Saeimai ir jāstrādā spraigā režīmā.

Tempam ir jākļūst par valdības un tagad, kad jūs esiet atpūtušies un pavasarīga spirgtuma pilni, noteikti arī par Saeimas darba būtiskāko raksturlielumu.

Vēlākais, gada laikā ir jāizmainās valsts nodokļu politikai.

Jāpanāk konsekvence pašā nodokļu piemērošanas kārtībā.

Nedrīkst būt tā, ka tie, kas atbild par nodokļu iekasēšanu, ir ieinteresēti nevis izskaidrot un sekmēt maksāšanu, bet gan uzskrūvēt pēc iespējas lielākas soda naudas un tad saņemt no tām zināmas prēmijas.

Tādā veidā, kā ir saglabājies, piemēram, īpašuma nodoklis, tas ir uzskatāms par sociālisma palieku. Tiek aplikts nevis patēriņš, bet ražošana. Jābūt ir tieši otrādi.

Jāmaksā būtu par braukāšanu labajās mašīnās un par dzīvošanu lepnajās mājās, un nevis par to, ka tu būvē fabriku. Par lielajām privātmājām visiem ir jāmaksā nodoklis, arī man, Kreitusiem un Krištopanam. Bet nodoklis nebūtu jāmaksā par gateri vai remontdarbnīcu.

Ir jādefinē depresīvie rajoni un ar attiecīgām nodokļu svirām jāsekmē ražošana un darba vietu radīšana tajos.

Reformu veiksme un temps lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai izdodas izbēgt no pēkšņa bezdarba viļņa. Čpaši aktuāli tas ir lauku rajonos, un valdībai par to ir jādomā nemitīgi.

Atcerēsimies arī to, ka viens no nodokļu pamatuzdevumiem ir pildīt valsts kasi.

Es pats gan nesmēķēju un esmu aktīvs šī netikuma pretinieks, bet cigaretēm akcīzes nodoklis būtu jāsamazina, jo esošā likme neattaisno savus mērķus.

Šādu piemēru, kas ilustrē mūsu nodokļu politikas nepilnības, ir daudz.

Es pagājušā mēnesī tikos ar svētajiem tēviem. Raudāt gribas par to, kādā stāvoklī ir Latvijas dievnami. Arī šeit valstij būtu jāpalīdz, un man jau ir skaidrs, ko varētu izdarīt.

Sevišķa uzmanība ir jāveltī infrastruktūras attīstībai.

Dziļā ziema un pavasara šķīdonis mums vēlreiz atgādina, cik svarīgs, īpaši laukos, ir ceļš.

Ceļš — tas ir dzīvības sākums. Atcerēsimies, ka arī Amerika sākās ar dzelzceļu. Lai gan akcīzes nodokļa paaugstinājums degvielai ir reizē arī solis budžeta sabalansēšanai, tas tomēr dos papildu līdzekļus arī mūsu ceļu saimniecības uzlabošanai.

Infrastruktūra ir viens no nozīmīgākajiem tautsaimniecības attīstības nosacījumiem. Jā, tas ir labi, ka mēs no automāta varam sazvanīt Toronto, taču nav piedodams, ka mēs nevaram sazvanīt Beberbeķus. “Lattelekoma” problēmas šonedēļ jau tika skatītas valdībā un noteikti kļūs par vienu no jautājumiem, kuru valdība taisnīgi atrisinās nākamajā sava darba posmā.

Viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem tuvākajā laikā ir arī pirmā datu pārraides tīkla izveidošana. Tikai mūsu neizdarība — nav cita iemesla —, kāpēc mēs dzīvojam tā, it kā kompjūteri pasaulē vēl nebūtu izgudroti. Tā ir nepiedodama, pat noziedzīga atpalicība.

Divdesmitā gadsimtā nevar pieļaut situāciju, ka par mašīnas zādzību robežsargi uzzina tikai pēc divām nedēļām. Tam ir jānotiek desmit minūšu laikā, un vēl šovasar mēs šo sistēmu izveidosim. Tas ļaus arī principiāli uzlabot gan Valsts ieņēmumu dienesta darbu, gan robežapsardzes, muitas un tiesībsargājošo struktūru darba efektivitāti.

Valsts teritoriālā reforma ir vēl viens grūts solis, kurš mums ir jāizdara.

Lielākā daļa pagastu nevar uzturēt savu ambulanci, skolu, bibliotēku.

Laukos ir augsts bezdarba līmenis un tā ir milzīga nelaime konkrētiem cilvēkiem un visai mūsu zemei.

Bezdarbs un sociālās problēmas iet roku rokā ar alkoholismu un tātad izjukušām ģimenēm un postā atstātiem bērniem.

Reforma nedrīkst kļūt par dažu politiķu pašapmierināšanos, taču mums nevienam nav vajadzīgas nabadzīgas pašvaldības. Mums nav vajadzīgi rajoni, kuros nav darbavietu, bet nauda tiek tērēta pašvaldību ierēdņu uzturēšanai.

Viņi arī ir tie, kas pretojas reformai, un tas ir normāli — nekur un nekad pasaulē vēl neviens ierēdnis nav atbalstījis ierēdņu skaita samazināšanu. Ierēdniecībai piemīt īpašība augt lielumā, tā nemīl sarauties.

Runājot par to, kas vēl jāizdara, es nevaru uzskaitīt visu, taču vienu es gribētu uzsvērt: mums nākamgad ir jāiziet uz bezdeficīta budžetu.

Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam panākt savus ziemeļu kaimiņus, tas ir pilnīgi nepieciešams nosacījums mūsu ceļā uz labklājību.

Tāpēc es gribētu lūgt jūs, cienījamie deputāti, lūdzu, lūdzu, nepieņemiet neko tādu, kas palielinātu budžeta izdevumus.

Lūdzu, lūdzu.

 

Godātā Saeima.

Salīdzināt valsti ar uzņēmumu ir ērta metafora.

Labs uzņēmums ir tas, kurā valda kārtība un kura ieņēmumi ir lielāki par izdevumiem.

Labs plaukstošs uzņēmums ir tāds, kurā strādnieki saņem labas algas, saņem tās laikā, un par viņiem tiek maksāts sociālais nodoklis.

Labs uzņēmums ir tāds, kurš nepamet savus darbiniekus nelaimē un neaizmirst tos, kas visu mūžu ir nostrādājuši uzņēmumā un aizgājuši pelnītā atpūtā.

Labs uzņēmums ir tas, kurš domā par jaunās paaudzes izglītošanu.

Labs uzņēmums ir tas, kura vārds izraisa cieņu.

Par plaukstošu nekad nekļūs uzņēmums, kura darbinieki izturas rupji un nevērīgi pret savu darbu un cilvēkiem,

uzņēmums, kurā zog pašu darbinieki,

uzņēmums, kura darbinieki nav motivēti strādāt labāk un vairot uzņēmuma un tātad savu labklājību.

Līdzīgi ir ar valsti.

Pasaulē ir valstis, kurās valdības darbs pilnībā tiek vērtēts pēc uzņēmējdarbības principiem.

Ir valstis, kas tieši tāpat kā uzņēmumi, gada beigās publicē gada pārskatu, kurš ietver sevī pilno bilanci, pārskatu par ieņēmumiem, izdevumiem, līdzīgu mūsu budžetam, ārpusbilances saistības, precīzu auditu par infrastruktūras un dabas bagātību vērtību.

Mūsu valsts šobrīd neatgādina plaukstošu uzņēmumu.

Arī tās pārvaldes, kontroles un uzskaites mehānismi lietderīguma koeficenta ziņā tālu atpaliek no plaukstoša uzņēmuma rādītājiem.

Ir pārāk daudz ierēdņu, pārāk neefektīvs viņu darbs, pilnīga nesakārtotība informācijas aprites ziņā.

Mums uz vienu iedzīvotāju ir vairāk ārstu, skolotāju, zemnieku, kā attīstītajās valstīs, taču nebūt ne vairākas reizes lielāka drošība uz ielām, augstāks apmācības līmenis vai efektīvāka valsts pārvalde. Tas nozīmē, ka ir daudz jādomā par efektivitātes celšanu.

Jebkurā gadījumā uzņēmuma labklājību mēra pēc tā, cik skaistas un sakoptas ir uzņēmuma ēkas un teritorija, cik lielas pensijas saņem no uzņēmuma aizgājušie un cik pārticīgi dzīvo uzņēmumā strādājošie.

Ar valsti ir līdzīgi.

Nekautrēsimies pateikt, ka šodien mūsu mērķis ir labklājība.

 

Cienījamie deputāti.

Jūsu vēlētāji ir balsojuši par jums tādēļ, ka uzticējās jums un cerēja, ka jūs būsit tie cilvēki, kas spēs tuvināt pārticību viņu mājās.

Tieši pārticība, darbavietas un nodrošināta nākotne ir galvenais, ko gaida no mums.

Tas ir pamatjautājums, un es vēlreiz uzsveru — pārticība ir mērķis, kuru ir iespējams sasniegt.

Šis mērķis ir daudz reālāks, nekā brīva Latvija pirms desmit gadiem.

Atšķīrība ir tā, ka toreiz mūsu mērķu realizācija lielā mērā bija atkarīga no lielvarām.

Mūsu šodienas mērķis — labklājība — ir mūsu pašu rokās.

Mēs jau esam aizmirsuši šīs milzīgās pārvērtības ceļā uz brīvību, bet es esmu pārliecināts, ka mēs varam piedzīvot tādas pašas arī labklājības ziņā.

Tas ir iespējams.

Bet atcerēsimies to pie katra balsojuma, atcerēsimies to vienmēr, kad pieņemam kādu lēmumu vai kāpjam tribīnē, atcerēsimies to tad, kad lemjam par zemi, par privatizāciju, par robežām, par nodokļiem, par jebkuru citu jautājumu.

Atcerēsimies un pajautāsim, vai šis ir solis pretī tautsaimniecības attīstībai un tātad sabiedrības pārticībai. Vai tas, ko mēs darām, tuvina Latviju pārticībai, vai arī ir vērsts tikai uz partijas vai mūsu pašu interesēm.

Tas ir galvenais, ko es gribētu jums lūgt.

Pārticība ir mērķis, kuru var sasniegt, kopīgi un gudri strādājot.

Vienīgais iespējamais šķērslis ir muļķība vai arī tas, ka politiķi savas vai partijas intereses vērtē augstāk par šo mērķi.

Es ceru, mums šie šķēršļi netraucēs.

Visu labu.

Paldies.

Ziņojuma teksts — Ministru prezidenta Andra Šķēles sagatavotajā redakcijā