REFERĀTI

Dr.chem. Jānis Vaivads,
Eiropas integrācijas biroja direktors:

“Latvija Eiropas informācijas vidē”

“Latvija ceļā uz informācijas sabiedrību”, tāds ir mūsu konferences nosaukums. Bet Latvija ir ceļā arī uz Eiropas Savienību. Latvija vienmēr ir ceļā. Un, ja vien izraudzītais ceļš ir pareizs, tad svarīgi, lai šo ceļu mēs veiktu pēc iespējas ātrāk, vai arī noteiktā laikā aizkļūtu tālāk. Ir vienkārša sakarība, kas saista veikto ceļu, laiku un pārvietošanās ātrumu, proti — veiktais ceļš ir vienāds ar pārvietošanās laiku pareizinātu ar pārvietošanās ātrumu. Šī sakarība ir spēkā visur, arī valstu attīstības ceļā. Laiks mums visiem rit vienādi, tātad visu izšķir mūsu attīstības ātrums. Jebkuras valsts vietu ekonomiskās un sociālās attīstības skalā pēc kāda laika noteiks tieši attīstības ātrumu starpība. Man nāk prātā kādreiz populārs joks, kas patiesībā nav joks:

Bijušās PSRS vadītājs jautāja japāņiem:

— Kā jūs vērtējat, par cik gadiem tad PSRS atpaliek no Japānas?

Atbilde bija ļoti vienkārša:

— Jūs atpaliekat uz visiem laikiem.

Valsts attīstības ātrumā informācijas ieguves, analīzes un sekojošas izmantošanas ātrumam ir izšķiroša nozīme.

Var ieskicēt sekojošu cēloniskas atkarības ķēdi:

Informācijas ieguve — informācijas analīze — lēmuma sagatavošana — lēmuma pieņemšana — lēmuma izpilde.

Šī shēma nav tikai pārvaldes institūciju darbu aprakstoša. Nebūt ne. Lēmumus pieņem ne jau tikai valdības, ne tikai pārvaldnieki. Katrs cilvēks, savu dzīvi veidojot un pilnveidojot, pieņem lēmumus ikdienas, un vienmēr spēkā ir šī loģiskā ķēde, kas sākas ar informācijas ieguvi, tās analīzi un noslēdzas ar lēmuma izpildi. Katrs uzņēmums, liels vai mazs, savā biznesā rīkojas šīs shēmas ietvaros. Un katrā posmā ietaupītais laiks palielina šī uzņēmuma konkurences spēju. Tas attiecas arī uz valsti un arī uz katru tās iedzīvotāju.

Arī mūsu reformu ātrums daudzās jomās nosakās tieši ar mūsu spēju savākt un izvērtēt informāciju. Piemēram, zemes reforma. Tieši informācijas savākšana un arī jaunās informācijas sakārtošana nosaka visas reformas ātrumu. Ne jau lēmumu pieņemšana, bet informācijas apstrāde ir ierobežojošais faktors. Varētu domāt, ka ir informācijas ietilpīgas reformas. Nebūt nē — tādas ir visas.

Un tieši tādēļ, domājot par savu vietu pasaulē 21.gadsimtā, Eiropa uzsāka informācijas sabiedrības programmu. Ko Eiropa sagaida no uz informāciju balstītas revolūcijas, kuras pamatā ir tehnoloģiskais progress, kas ļauj apstrādāt, uzkrāt, atjaunot un pārraidīt informāciju jebkurā formā — runas, rakstveidā vai vizuālā, neatkarīgi no attāluma, laika un apjoma? Par to mēs varam pārliecināties, iepazīstoties ar tādiem dokumentiem kā “Eiropa un globāla informācijas sabiedrība. Rekomendācijas Eiropas Ministru padomei” un tam sekojošo “Eiropas ceļš uz informācijas sabiedrību. Darbības plāns”, kas ir iesniegts Eiropas Ministru padomei un Eiropas Parlamentam. Es domāju, ir svarīgi pieminēt galveno šajos dokumentos, lai mēs varētu salīdzināt prioritātes.

1. Par cilvēku vairāk domājošo sabiedrību un augstāku dzīves kvalitāti un lielāku iespēju gan darbam, gan atpūtai.

2. Jaunas iespējas radīt gan materiālas, gan garīgas vērtības.

3. Eiropas valstīm izteikt un izplatīt savas kultūras tradīcijas un apliecināt identitāti. Tiem reģioniem, kas ģeogrāfiski ir Eiropas perifērija, minimizēt attālumus.

4. Valdībām un administrācijām daudz efektīvāk, caurskatāmāk, atbildīgāk un ciešākā saistībā ar iedzīvotājiem veikt savus pienākumus un, protams, darīt to lētāk.

5. Biznesmeņiem, arī maziem un vidējiem uzņēmumiem, efektīvāku vadību, piekļūšanu apmācībai un citiem pakalpojumiem, efektīvāku informācijas apmaiņu ar patērētājiem, tādējādi nodrošinot lielāku konkurences spēju.

6. Telekomunikāciju uzturētājiem — arvien plašāku augstas pievienotas vērtības servisa pieprasījumu.

7. Iekārtu un programmu piegādātājiem — jaunu un pastāvīgi augošu tirgu gan pašu zemē, gan aiz tās robežām.

Arī sociālā plāksnē informācijas sabiedrībā ieguvumi ir ievērojami, uzlabojot sociālo un ekonomisko organizāciju.

Tieši šie mērķi nosaka, ka ceļš uz ES un ceļš uz informācijas sabiedrību ir viens un tas pats ceļš. Bet maksimālās priekšrocības vai ieguvums būs tikai tad, ja visa sabiedrība to sapratīs, novērtēs un sāks izmantot. Tādēļ izglītībai, apmācībai un aktivitātes sekmēšanai jābūt tiem pīlāriem, uz kuriem mēs varam cerēt uzbūvēt šo sabiedrību.

Bet nekas nenotiek pats no sevis. Lai veidotu šādu sabiedrību, sava loma ir gan valsts institūcijām, gan privātiem uzņēmējiem, gan katram iedzīvotājam. Tādēļ jo svarīgi ir izprast šīs lomas un vispirmām kārtām noteikt valsts pienākumus. Es uzsveru, valsts pienākumus, nevis tiesības vai kompetenci.

Vērtējot mūsu tiesisko nesakārtotību, konkrēti situāciju ar reģistriem, dažs arī presē ir aizrunājies līdz valsts monopolam uz informāciju. Vai tiešām mēs neredzam atšķirību starp informāciju un alkoholu?

Ir pilnīgi skaidrs, ka informācijas pakalpojumu tirgum jābalstās uz tirgus ekonomikas principiem, galvenā un izšķirošā loma tajā ir privātai iniciatīvai un privātam kapitālam, taču šim tirgum jābūt sakārtotam.

Kādi tad būtu valsts galvenie pienākumi:

1. Likumdošanas sakārtošana, tiesiskās un regulējošās struktūras izveide.

2. Projektu atbalsts (ne vienmēr finansiāli) un veicināšana, kuri tuvinātu mūsu iekļaušanos kopējos Eiropas informācijas tīklos.

3. Rūpēties, lai informācijas tehnoloģiju plaša ieviešana kalpotu plašiem sociāliem un kultūras mērķiem.

4. Veicināt un piedalīties sabiedrības informēšanas un izglītošanas darbā, labākās pieredzes izplatīšanā, īpašu uzmanību veltot mazu un vidēju uzņēmumu vajadzībām, izglītības iestādēm.

Tiesiskās un regulējošās struktūras izveide vispirms nozīmē:

• Konkurenes vides nodrošināšanu, kas vispirmām kārtām nozīmē liberalizāciju telekomunikāciju sektorā. Eiropas Ministru padome šajā jomā ir jau pieņēmusi konkrētas rezolūcijas.

• Standartizācija, tīklu savietojamības nodrošināšana. Protams, primāri ir piemērot un ievērot starptautiskus standartus, bet nepārprotami standartizācijā iekļaujas nacionālās valodas lietojuma nodrošināšana.

• Tarifu sakārtošana. Eiropā tam tiek veltīta īpaša uzmanība gan attiecībā uz starptautisko līniju izmantošanu, gan lokālu līniju izmantošanu. Telekomunikāciju jomā pašreizējā situācija pašā Eiropā nav apmierinoša, jo daudzviet telekomunikāciju turētāji ir monopolsituācijā. Valstu valdībām atsevišķi un ES kopā ir jānodrošina pāreja uz konkurences apstākļiemn. Tarifiem jāatbilst vispārējiem tirgus apstākļiem. Nesakārtoti tarifi var novest pie pretēja rezultāta, t.i. plaša sabiedrība arvien vairāk tiek atslēgta no informācijas.

• Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības nodrošināšana, pirmām kārtām, datu bāzu aizsardzība, arī šajā jomā ES jau ir pieņēmusi atbilstošas direktīvas.

• Personālo datu un privātās informācijas aizsardzības nodrošināšana, kas jau tiek realizēta Eiropā, balstoties uz pieņemtajām direktīvām.

• Standartu ievērošana, kas nodrošinātu vispirmām kārtām TV signālu pārraidošas un uztverošas elektronikas aizsardzību, likumdošanas saskaņošanu radioraidījumu jomā, signālu pārraidē, izmantojot satelītus.

• Datu aizsardzības nodrošināšana, kas skar komercnoslēpumus, tiesisku seku izraisošas informācijas aizsardzību.

• Čpaša uzmanība veltāma audiovizuālo pakalpojumu tirgus sakārtošanai, ņemot vērā, ka televīzija ir ļoti nozīmīgs, bet arī specifisks kultūras vidi veidojošs pakalpojums, kurš tiek piedāvāts un tiek izmantots burtiski katrā mājā.

Valsts līdzdalība un atbalsts informācijas sabiedrības veidošanā izpaužas caur izpētes un zinātnes projektu finansēšanu, kuri paplašina informācijas tīklu pielietošanas iespējas.

Partneru piesaiste gan ārvalstu investīciju, gan sadarbības projektu veidā būtu ļoti nozīmīgs valdības darbs šajā virzienā.

Atsevišķu tīklu izveide un uzturēšana zināmu laiku, dažu — varbūt neierobežotu laiku, būtu jāuzņemas valstij, piemēram, informācijas serviss vidējiem un maziem uzņēmumiem, muitai, informācijas tīkli ceļu, dzelzceļu, gaisa satiksmes, īpaši svarīgi arī ostu transporta koridora nodrošināšanai.

Nepārprotami nozīmīga valdības darba operatīvai nodrošināšanai ir iekļaušanās transeiropas valsts administrācijas informācijas tīklos.

Jebkura valsts ir ieinteresēta sniegt izplatīšanai visplašākai auditorijai kvalitatīvu informāciju par sevi. Tai vajadzētu būt īpašai valsts atbalstītai programmai.

Visplašākais informācijas tehnoloģiju pielietojums būtu orientējams uz izglītību — gan mācību iestādēs, gan mūžizglītības izpratnē, pārkvalificēšanas un adaptācijas procesu īstenošanā.

Čpaša uzmanība valdībai būtu veltāma kultūras vērtību un mantojuma “tirgus vērtības” saglabāšanai. Kultūra kā prece vai pakalpojums kino, televīzijas programmu, audiovizuālo darbu veidā nevar tikt ieviesta kopējā informācijas kā preču vai pakalpojumu tirgū, ir jābūt noteiktām kultūras identitāti sargājošām privilēģijām.

Čpaša problēma ir informācijas tehnoloģijas ieviešanas saistība ar nodarbinātību. Valstij jāatrod veids, kā stimulēt jaunu darba vietu radīšanu, kam pamatā būtu informācijas plaša pielietojamība, jauni pakalpojumu veidi, jaunas adaptācijas programmas.

Un visbeidzot valdībai būtu jāatbalsta tās iniciatīvas, kas vērstas uz visas sabiedrības iesaistīšanu un pozitīvas attieksmes veidošanu informācijas tehnoloģiju izmantošanā.

God. E.Karnīša kunga monogrāfija “Latvian Information Infrastructure. The Present Stage and Trend of Developement” ļoti aptveroši raksturo Latvijā paveikto informācijas infrastruktūras izveides jomā. Varbūt tikai galveno:

• ir sākta un turpinās Latvijas telekomunikāciju modernizācija, pamats visam informācijas servisam,

• ir izveidotas starptautiskas telekomunikāciju līnijas, kas nodrošina Latvijas izeju uz Eiropu un pasauli caur EUTELSAT satelītu, caur Tallinu un Helsinkiem, ir optiskais kabelis no Ventspils uz Stokholmu.

• tiek modernizētas iekšējās telekomunikāciju līnijas,

• tiek attīstīti mobilo sakaru pakalpojumi, pie kam normālas konkurences apstākļos,

• ir izveidoti Latvijas akadēmiskie tīkli, kuros praktiski aptvertas lielākās augstskolas un pētniecības institūti, vairāki komerciāli datu pārraides tīkli, tai skaitā “Lvnet — Teleport”, “Vernet”, “Lattelekom” uztur X.25 protokola DATA LATVIA, kas saslēgts, ar pasaules X.25 tīklu sistēmu,

• sāk veidoties informācijas pakalpojumu piedāvājums gan minēto informācijas tīklu izmantošanas nozīmē, gan pieejamās informācijas izmantošanas nozīmē (CD–ROOM, on-line pieeja dažādām datu bāzēm),

• ļoti nozīmīgi ir uzsvērt, ka Latvijā sāk veidoties pašu radītas informācijas piedāvājums, savi informācijas avoti, kas aptver gan vispārīgu, gan komerciālu informāciju, tiek veidotas on-line režīmā pieejamas datu bāzes, elektroniskie bibliotēku katalogi.

Tātad Latvijā, lai arī lēni, bet veidojas informācijas infrastruktūra. Arvien plašāk valsts pārvaldes un administratīvajā sistēmā tiek ieviests nepieciešamais informācijas serviss. Lielais bizness, pirmkārt, banku sistēma ir apgādāts ar nepieciešamo informatīvo nodrošinājumu. Praktiski mūsdienīgs informācijas serviss nav pieejams mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, īpaši reģionos ārpus Rīgas.

Izglītības sistēmā pat pieminētie akadēmiskie tīkli nodrošina tikai nelielu daļu no augstskolām un pētnieciskiem institūtiem nepieciešamā. Pārējā izglītības sistēmas daļā mēs diemžēl esam datorklašu un datorapmācības līmenī un arī tur tālu no nepieciešamā skolu aptvēruma. Kaut gan tieši izglītības sistēmā pieejamība pasaules informācijas (informācija būtībā taču ir zināšanas) bagātībām var pamatos mainīt mūsu izglītības kvalitāti. Jā, izpildes stadijā ir daži projekti, un es ar nepacietību gaidu to īstenošanu.

Sociālajā un veselības aizsardzības sfērā runāt par Latviju aptverošajām informācijas sistēmām diemžēl vēl ir pāragri.

Čsi apkopojot: administratīvajā sfērā progress ir jūtamāks, biznesa sfērā — ārpusē paliek mazais un vidējais bizness, izglītības sfēra ir aptverta tikai daļēji, un sociālās aprūpes un veselības aizsardzības sfēra praktiski nav nodrošinātas ar informācijas servisu.

Kopumā mūsdienīgu informācijas pakalpojumu izmantotāju loks ir ļoti šaurs.

Ja runājam par valsts atbalstu projektiem, kuri vērsti uz informācijas infrastruktūras izveidi un attīstīšanu, tad pilnīgi skaidrs, ka mūsu valsts ekonomiskais stāvoklis mūs nostāda diezgan bezcerīgā situācijā, tomēr jebkurā gadījumā jābūt skaidrām prioritāšu jomām. Valsts līdzdalība ir pilnīgi nepieciešama, formulējot nostāju starptautiskās attiecībās un starptautiskā sadarbībā valstu līmenī, pat ja mūsu finansiālā līdzdalība ir niecīga, un vēl jo vairāk tādēļ.

Ja vēlamies raksturot informācijas tehnoloģiju un pakalpojumu vidi, jāsecina, ka pirkšanas un pārdošanas attiecību veidošanās, arī konkurences parādīšanās nebūt nenozīmē tirgus veidošanos.

No likumdošanas viedokļa tas viss norit vēl pilnīgi nesakārtotā vidē. Ir likums par telekomunikācijām, likums par elektroniskajiem masu informācijas līdzekļiem, likums par autortiesībām, kas aptver arī blakustiesības. Šie likumi tikai daļēji regulē spēles noteikumus šajā, es gribētu teikt, nākotnes biznesā. Galvenais kas trūkst, ir likumdošana, kas nodrošina konkurenci. “Lattelekom” monopola izveidošana bija nosacījums, kas atvēra ceļu telekomunikāciju modernizācijai, bet ilgstoša izņēmuma tiesību uzturēšana var aizvērt ceļu plašai to izmantošanai. Un tas var izrādīties lielākais šķērslis ceļā, kuru mēs saucam par ceļu uz informācijas sabiedrību. Informācija jāiekļauj pirmās nepieciešamības preču sarakstā.

Ir vesela virkne ES direktīvu, kas sakārto šo tirgu, pirmām kārtām vērsta uz konkurences nodrošināšanu. Ne mazāk svarīga ir kārtības ieviešana datorprogrammu, datu bāzu autortiesību un juridisko tiesību aizsardzībai, personāla un komerciālu datu izmantošanas tiesību sakārtošana.

Nesen pieņemtajā MK rīkojumā nr.97 par ministriju un Eiropas integrācijas darba grupu kompetences sadalījumu Eiropas līguma saistību izpildei, šis likumdošanas sakārtošanas darbs iekļauts Satiksmes ministrijas kompetencē, sadarbībā ar Kultūras ministriju un Nacionālo radio un televīzijas padomi. Jā, Satiksmes ministrija ir atbildīga par situāciju telekomunikācijās, bet tā nebūt nevar aptvert tos uzskaitītos uzdevumus, kas valdībai jāveic, runājot par informācijas vides, informācijas sabiedrības veidošanu. Arī Kultūras ministrija un Nacionālā radio un televīzijas padome diezin vai būs nopietni partneri šajā darbā. Diemžēl tāda ir realitāte.

Jā, vidi būtiski raksturo valsts attieksme, vai, citiem vārdiem runājot, valsts politika kādā jomā. Ja runājam par informāciju kā vidi, tad jāatzīst, ka tās veidošanā un sakārtošanā valsts politikas patlaban nav. Ir fragmenti, ir vairāk vai mazāk veiksmīgi projekti, kuri vairāk vai mazāk realizēti. Bet mērķtiecīgas programmas nav. Un nav arī, no kā to prasīt. Informācijas tehnoloģiju nozīmību novērtē visās ministrijās, un visās ministrijās ar to nodarbojas. Rezultāts — savā starpā nesaistīti, bet noteikti saistāmi reģistri, resoriski un neracionāli lokāli tīkli, pat lokāli standarti, nepietiekoši izvērtēti projekti.

Bet galvenais — nav institūcijas, kam būtu sakārtošanas politiskais dzinējspēks, uz kuras gultos arī politiskā atbildība. Valsts vienotais sakaru centrs, kurš ir administratīvi pakļauts Valsts kancelejai un ir atbildīgs par valdībai un administrācijai nepieciešamo informācijas sistēmu izveidi un uzturēšanu, mēģina paplašināt savu darbības lauku, bet kā izpildinstitūcija tā nenes atbildību par situāciju kopumā.

Būtībā visaptverošs sabiedrības informācijas nodrošinājums ir īpašs reformas lauks, un ne mazāk svarīgs, kā kādreiz ierēdņu reforma, kuras realizācijai iedarbināja veselu ministriju.

Es gribētu apgalvot, ka valdības uzdevumi ir pietiekoši skaidri, nākošais solis ir sakārtot tos noteiktā rīcības programmā. Šādas programmas meti arī ir profesionāļu rīcībā. Ir jānostiprina valdības politiskā atbildība par šādas programmas sagatavošanu un īstenošanu.

Es nevaru vērtēt ekonomiskos un sociālos ieguvumus, īstenojot katru reformu, bet es pilnībā apzinos, ka, sakārtojot un attīstot informācijas vidi Latvijā, ekonomiskie un sociālie ieguvumi būtu nozīmīgi un sinerģētiski, proti, tie būtiski paātrinātu mūsu pārējo reforma gaitu, mūsu ekonomisko attīstību, arī mūsu ceļu uz Eiropu.

Nobeigumā vēl tikai viens piemērs. Vakar Rīgā viesojās pie Eiropas komisijas izveidota, nupat darbu sākušā Tehniskās palīdzības biroja un informācijas apmaiņas biroja direktore B.Čarnotas kundze. Šī biroja uzdevums ir sniegt vispusīgu palīdzību Eiropas asociētajām valstīm integrācijas procesā. Pirmais pasākums, ar ko sāka šis birojs, bija seminārs, kā nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu starp ES un asociētām valstīm, kā nodrošināt mūsu pieeju visai ES rīcībā esošai informācijai. Tā ir precīzi fiksēta prioritāte.

Ziņojums konferencē "Latvija ceļā uz informācijas sabiedrību”, šā gada 12.aprīlī