Kam pieder tehnoloģijas, tam pieder pasaule

Juris Birznieks, “Turības” mācību centra valdes priekšsēdētājs

Pelnīt miljardus un būt pārticīgai valstij vai cīnīties par eksistenci mūžīgo lūdzēju lomā.

Tā, manuprāt, vajadzētu uzdot jautājumu, izvirzot Latvijas valsts ekonomiskos mērķus, un beidzot radīt Latvijas ekonomiskās attīstības koncepcijas modeli. Lai “sasniegtu” mūžīgo lūdzēju līmeni, protams, pat nav nepieciešama koncepcija — atliek turpināt tādā pat garā un ekonomiskā līmeņa saraksta lejasgals mums būtu nodrošināts. Protams, var arī censties iet vidusceļu un mēģināt kaut nedaudz panākt ekonomiski attīstītās valstis. Tomēr pirms to darām, apskatīsim, ar ko mēs gribam sacensties un kādas tam var būt sekas. McDonald’s, Mercedes—Benz, Ford, Philips, Shell, Canon, Panasonic, Mars, IBM, Microsoft, Formula, Macintosh, Adidas, Marlboro, Radisson SAS — vai kāds var iedomāties uzsākt sacensību ar uzskaitītajām vai citām nenosauktajām starptautiskajām firmām, kuru īpašumi un ieņēmumi krietni pārsniedz visas Latvijas ekonomiskos rādītājus.

Domāju, ka tālāk pat neiedziļinoties, ir skaidrs, ka šos uzņēmumus nav iespējams pat panākt, kur nu vēl sacensties tajās nozarēs, kur tie ir specializējušies. Diemžēl, ja aplūkotu visu šo firmu specializāciju, mēs secinātu, ka tās ir aptvērušas praktiski visas nozares un līdz ar to var secināt, ka starptautiskajā tirgū visas nišas praktiski ir aizņemtas un tajā iespraukties ar mūsu tautsaimniecības zemo līmeni nav iespējams. Skaidrs, ka, šo bezjēdzīgo sacensību uzsākot un ieguldot tajā līdzekļus, rezultāts būtu — bankrots valsts līmenī. Zaudējot ekonomisko patstāvību, mēs zaudētu savu valstiskumu. Šādu pat vidusceļu mēs varam sasniegt neriskējot — rūpīgi analizējot nodokļu politiku un zemes nodošanu lietošanā vai pārdošanā, un sakārtojot citus jautājumus, vienkārši šīs firmas ielaist, lai tās izveido mūsu infrastruktūru. Firmas pie normāliem nosacījumiem un stabilas valsts politikas būtu ieinteresētas šeit ieguldīt naudu, izveidot uzņēmumus, radīt darba vietas, sakārtot infrastruktūru, maksāt nodokļus, pildīt likumus un, protams, par to arī nopelnīt. Protams, vietējā līmenī attīstīs arī pašmāju uzņēmumus un viens otrs izies arī starptautiskajā arēnā, bet ar tiem mēs nekādus būtiskus ekonomiskus efektus valsts līmenī nesasniegsim.

Kādā tad veidā varētu sasniegt šo mērķi — pelnīt miljardus? Ar smadzenēm, ar zinātni.

Ja mēs tikai aplūkojam iepriekšminētās firmas: kas tās vieno, ar ko tās izvirzījušās. Pirmām kārtām ar savu augsto tehnoloģisko līmeni, t.i., zinātnes sasniegumus ieviešot praksē.

Zinātne, manuprāt, ir vienīgais, ar ko Latvija spētu izvirzīties starptautiskajā tirgū un ierindotu mūs starp ekonomiski attīstītajām valstīm pasaulē. To pierāda filmas “Zinātnieka vārds” materiāls, kas apliecina, ka Latvijas zinātnei ir spēcīgs potenciāls — gan talantīgi zinātnieki, gan materiālā bāze, kura diemžēl ir kritiskā stāvoklī. Protams, šī nesakārtotība nav vienīgā problēma, kas būtu jāatrisina valstiskā līmenī. Viens no būtiskākajiem ir finansu jautājums, jo noteikti būtu jāfinansē fundamentālā zinātne. Šī ir praktiski maz pielietojamā zinātnes daļa, bet uz tās balstās visas lietišķās zinātnes, kurām savukārt būtu jāpelna nauda. Tāpat ir jāieinteresē uzņēmēji, lai viņi sāktu ieguldīt līdzekļus un zinātni vairāk virzītu tautsaimniecības interesēs, lai ar to varētu sākt pelnīt. Te kā veicinātājs varētu būt nodokļu atvieglojumi uzņēmumiem, kas darbojas zinātnes laukā. Veidojot zinātnes attīstības modeli, būtu ļoti rūpīgi jāseko visiem procesiem, pirmkārt, finansu ieguldījumam — kurš nedrīkst būt ne par maz, ne par daudz.

Protams, ceļš uz pārticīgu valsti, kas balstās uz spēcīgi attīstītu zinātni, nevar būt vienkāršs un viegls, bet jautājums — ko tad mēs īsti gribam?

Vai kāds spēj pateikt, cik valstis mēs apsteigtu ekonomiskajā attīstībā vienā dienā, ja kāds no mūsu zinātniekiem atklātu līdzekli pret AIDS vīrusu?

Pasaulē ir tik daudz problēmu, bet mums ir tik daudz gudru galvu...