Vai strādāsim ārvalstīm, vai sev?

LZA akadēmiķis, Dr.habil. chem., prof. Edmunds Lukevics

Ad cogitandum et agendum homo natus est.

Cilvēks dzimst, lai domātu un radītu

Pēdējos piecos gados zinātnisko iestāžu reformas rezultātā Latvijas Organiskās sintēzes institūts ir zaudējis vairāk kā 70 zinātnieku (zinātņu doktorus un habilitētos zinātņu doktorus). Zaudējis visaugstākās kvalifikācijas speciālistus, kuru sagatavošanai bija vajadzīgi gadu desmiti. Zaudēti speciālisti vienā no vishumānākajām nozarēm — zāļu radīšanā.

Atgādināšu, ka savas pastāvēšanas 35 gados institūts izstrādāja un ieviesa medicīniskā praksē vairāk nekā 60 ārstniecības vielu, no kurām daudzas joprojām ražo Japānā, Krievijā, Ukrainā un Latvijā. Šodien Latvijas aptiekās var nopirkt ap 20 institūtā izstrādātus antibakteriālus, pretvīrusu, pretvēža un sirds un asinsvadu līdzekļus.

Viena daļa zāļu radīšanas speciālistu aizgāja uz privātām firmām un valsts pārvaldes iestādēm, izmantojot savas vispārējās, bet ne speciālās zināšanas. Otra daļa emigrēja.

Šāda masveida specialitātes pamešana nebūt nav saistāma ar kādu pēkšņu zinātniskas mazspējas epidēmiju vai atskārsmi par kvalifikācijas neatbilstību pasaules līmenim.

Viens no galvenajiem iemesliem — zinātnieku materiālā nenodrošinātība. Naudu, ko Latvijas Zinātnes padome piešķir zinātniskajiem pētījumiem, institūts spiests izlietot, lai maksātu par komunālajiem pakalpojumiem un nodokļiem, jo cita finansējuma jau nav. Tiklīdz pacēla siltuma enerģijas cenas, tā uzreiz samazinājās zinātnieku skaits, jo zinātniskajiem pētījumiem piešķirtā naudas summa gada laikā nemainās (reizēm gan tiek samazināta). Nepārtraukti ceļoties komunālo pakalpojumu cenām (janvārī elektroenerģijai 3 reizes, tagad siltumam par 20%), pastāvīgi samazinās kā zinātnieku algas, (gan absolūti, gan relatīvi), tā arī līdzekļi zinātniskajiem pētījumiem.

Pēc obligāto maksājumu izdarīšanas Latvijas Organiskās sintēzes institūtam zinātnieka darba algai atliek vidēji 36,5 lati. Gan profesoriem, gan zinātņu doktoriem un pētniekiem — mazāk par noteikto minimumu! Tādos apstākļos viena daļa pētnieku aiziet un zaudē specialitāti, otra emigrē. Paliek fanātiķi, kuri uzņemas papildu līgumdarbus, lai uzturētu ģimenes un lai tomēr vēl strādātu zinātnē.

No atlikušajiem 128 institūta līdzstrādniekiem ar zinātnisku grādu pagājušajā gadā ārzemēs strādāja 52. Bez tiem, kas emigrēja pavisam, vēl 40% aizbrauca uz vienu vai diviem gadiem. Daudzus no viņiem uzaicina atkārtoti.

Ko tas rāda?

Pirmkārt, ka mūsu ķīmijas doktoriem ir pietiekoši gudras galvas un prasmīgas rokas, lai strādātu ASV, Japānas, Vācijas, Francijas, Anglijas, Itālijas, Šveices, Zviedrijas, Beļģijas un Somijas universitātēs un pētnieciskos institūtos. Daži no viņiem kļuvuši par pasniedzējiem, kā arī par centru vai laboratoriju vadītājiem (piemēram, E.Kupče — Anglijā un ASV, B.Simhovičs — ASV, E.Liepiņš — Zviedrijā, V.Gevorgjans — Japānā).

Otrkārt, ka institūts ir spējīgs sagatavot zinātniskajam darbam ārzemēs arī jaunos pētniekus, kuriem vēl nav zinātniska grāda (piemēram, J.Jansons, A.Klapars, E.Sūna — ASV, V.Ozola — Zviedrijā un Anglijā, K.Broka, G.Cēbers, P.Prūsis — Zviedrijā, A.Soboļevs — Beļģijā).

Treškārt, mūsu zinātnieki iegūst atziņu, ka viņu darbs var būt vajadzīgs, var tikt novērtēts un atalgots, diemžēl ne savā zemē, un tas neveicina atgriešanos.

No vienas puses, tiek iegūtas jaunas zināšanas un pieredze, no otras — samērā lēti (algas gan 10—20 reizes lielākas kā institūtā) tiek radītas jaunas vērtības ārvalstīm. Dažādas organizācijas šādu “smadzeņu noplūšanu” vēl veicina, piešķirot finansējumu (grantus) darbam ārzemēs (kur apstākļi sintētiskajā ķīmijā ne vienmēr ir labāki kā mūsu institūtā) un nevis darbam šeit, Latvijā (pat ne pie kopējiem projektiem). Nepārdomātas zinātnes un nodokļu politikas dēļ mēs zaudējam nesamaksājamas vērtības — savus talantus. Talantus, kas tik nepieciešami atdzimšanai.