Zinātnes un ekonomikas priekšposteņos

Profesors Jānis Stabulnieks, Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors

Pēdējā laikā, runājot par stāvokli zinātnē un par zinātnes un augstākās izglītības integrāciju, samērā daudz uzmanības tiek veltīts tehnoloģiskajiem centriem, kaut gan dažādie nosaukumi: biznesa inkubators, tehnoloģiskais vai inovāciju centrs, tehnoloģiskais vai zinātnes parks u.c. vairāk gan attiecas uz ekonomiskajām nekā zinātniskajām struktūrām. Bez tam nosaukums tehnoloģiskais centrs bieži tiek lietots, apzīmējot vai saprotot ar to pilnīgi atšķirīgas ekonomisko darbību veicinošas struktūras.

Kādi tad bija galvenie iemesli, kas Amerikā dzimušajai tehnoloģisko centru idejai deva tik plašu izplatību visā pasaulē, kā arī cerību jebkuras valsts ekonomisko reformu organizatoriem izveidot savas nacionālās Silikonu ielejas (pirmais tehnoloģiskais parks pasaulē, ASV, 1947), kurā savu darbību uzsāka tādas firmas kā INTEL un HEWLETT PACKARD. Pirmais un galvenais, protams, ir veicināt valstī vai noteiktā tās reģionā labvēlīgus apstākļus konkurētspējīgas zinātņietilpīgas produkcijas ražošanai, radot jaunas darba vietas intelektuālajam potenciālam no universitātēm un pētnieciskām laboratorijām. Otrkārt, radīt labvēlīgu vidi investīciju piesaistei un jaunu ražošanas platību izveidei ar visām no tā izejošām sekām: nodoklis, nodarbinātība, infrastruktūras attīstība u.c. Treškārt, tiek parādīts praktisks ceļš jaunajiem speciālistiem, studentiem savu zināšanu pielietojumam un individuālās uzņēmējdarbības uzsākšanai. Principā tehnoloģiskie centri / parki dabiskā veidā vairāk vai mazāk atrisina mums jau sen pazīstamo problēmu par zinātniski — pētniecisko darbu “ieviešanu” ražošanā, jo šeit ir radīta labvēlīga augsne zinātniskajai idejai “ieviesties” pašai.

Eiropā tehnoloģiskie centri sāka veidoties sešdesmitajos gados (Francija, Beļģija), bet Vācijā pirmais centrs tika nodibināts tikai 1983.gadā Berlīnē. Pašlaik Eiropā sekmīgi darbojas 370 tehnoloģiskie parki un vairāk nekā 2000 tehnoloģiskie centri, Vācijā — 800.

Protams, šodien pie mums var diskutēt par jautājumu, kādēļ tirgus ekonomikas apstākļos tehnoloģiski orientētam biznesam tehnoloģiskajos centros būtu jārada īpaši, labvēlīgāki apstākļi, un ar ko gan mazais uzņēmums, kas ražo, piemēram, laboratorijas iekārtas medicīnai, ir labāks par uzņēmēju, kas tirgojas ar importa precēm vai ražo tradicionālo plaša patēriņa produkciju. Saprotot ar tehnoloģiski orientētu biznesu darbību, kuras rezultātā iegūtais produkts vai pakalpojums ir saistīts ar zinātnisku, tehnisku vai tehnoloģisku zināšanu pielietošanu un pārvērš pētījumu rezultātus un zināšanas tirgum nepieciešamos produktos vai pakalpojumos, atbildēt uz šo jautājumu var tikai ar pretjautājumu: būt vai nebūt “banānu” republikai, vai kādu mēs gribām redzēt savu valsti nevis šodien, bet kaut vai pēc 10 gadiem.

Kas tad nosaka nepieciešamību atbalstīt zinātņietilpīgu produkciju ražojošo uzņēmumu veidošanos? Galvenokārt to nosaka nesalīdzināmi lielāks risks, uzsākot savu darbību; grūti prognozējamā attīstības perspektīva, sevišķi mūsdienu ekonomiskajos apstākļos; intelektuālā īpašuma problēmas; šaurā uzņēmuma specializācija; vājas saites ar lieliem ražošanas uzņēmumiem, u.c. Bez tam liela nozīme šajā jauno mazo, tehnoloģiski orientēto uzņēmumu attīstības procesā ir arī psiholoģiskiem faktoriem: no vienas puses, nedrošība uzsākt savu pastāvīgu darbību, bet, no otras puses, augsti kvalificēta un starptautiskajās ekspertīzēs labi novērtēta zinātniskā darbinieka klusā cerība, ka gan jau manu ideju vai izstrādni kāds nopirks vai realizēs pārdodamā produktā, nenovērtējot, ka tirgus ekonomikā preces vai pakalpojuma vērtību vispirms nosaka vajadzība pēc tiem, un tikai pēc tam nepieciešamas ir idejas, kā šīs vajadzības apmierināt, nevis otrādi — man ir ideja, pērciet, lūdzu!

Te nu mēs pienākam pie jautājuma par zinātnisko ideju komercializāciju, viens no veicināšanas instrumentiem kurai ir tehnoloģiskie centri. Bet vispirms nedaudz par terminiem, kādus pasaulē lieto uzņēmējdarbību veicinošo struktūru apzīmēšanai. Vispirms biznesa inkubators — tā ir struktūra, kas atbalsta un veicina jebkuras uzņēmējdarbības formas darbību jebkurā tautsaimniecības nozarē; tehnoloģiskais / inovāciju centrs — atbalsta un veicina tehnoloģiski orientētu jauno uzņēmumu, kas ražo zinātņietilpīgu produkciju, neatkarīgi no zinātnes vai tehnikas nozares, veidošanos un attīstību; tehnoloģiskais / zinātnes parks — teritorija, kurā radīti labvēlīgi apstākļi augstākās izglītības, pētnieciskā darba un zinātņietilpīgas produkcijas ražošanas attīstībai (tā sastāvā ietilpst gan zinātniski pētnieciskās iestādes, gan universitātes vai to institūti, gan tehnoloģiskais centrs, bet var būt arī biznesa inkubators); tehnopole — vesela pilsēta vai tās daļa, kurā radīti labvēlīgi apstākļi tehnoloģiskā biznesa, t.i., tehnoloģisku produktu ražošanas attīstībai (tās sastāvā parasti ietilpst tehnoloģiskais parks, vairāki lieli rūpnieciskie uzņēmumi un liels skaits mazo un vidējo uzņēmumu).

Tātad tehnoloģiskā biznesa attīstības veicināšanas sākumfāze notiek tehnoloģiskajos centros, kuriem ideālā gadījumā būtu jāpilda trīs pamatfunkcijas: 1) inkubatora — nodrošinot jauno mazo uzņēmumu ar telpām un infrastruktūras (ieskaitot biroja tehniku, telekomunikācijas un datortīkls) pakalpojumiem; 2) konsultācijas un informācija jauniem uzņēmumiem par ekonomiskiem, juridiskiem un savstarpējās sadarbības jautājumiem; 3) palīdzība investīciju piesaistē un kredītu saņemšanā (skat. “Latvijas Vēstnesis”, 1996.gada 21.marta numuru “Pavēnis intelektam, atspēriens idejām”). Parasti tehnoloģiskie centri tiek veidoti pēc pašvaldību iniciatīvas, bet to izveidē finansiālu atbalstu sniedz arī valsts ekonomiskās pārvaldes institūcijas ar mērķi risināt nodarbinātības un reģionālās attīstības problēmas, izmantojot esošo intelektuālo un profesionālo potenciālu. Tas, protams, notiek pēc ekonomiski pamatota plāna; piemēram Vācijā, vienas darba vietas radīšana tehnoloģiskajos centros izmaksā 45 000 DM, bet kuģu būvniecībā 1 000 000 DM un tehnoloģiskajos centros ieguldītie līdzekļi pilnībā tiek atpelnīti trīs līdz piecu gadu laikā. Starp citu, jau pieminētajā Vācijā pastāv arī trīs dažādas tehnoloģiski orientētu jauno uzņēmumu atbalsta programmas, kuras paredz ievērojamu finansiālu palīdzību jaunajām firmām. Teritoriāli tehnoloģiskos centrus veido galvenokārt universitāšu vai pētniecisko centru tiešā tuvumā, un tas, ka profesoriem var būt arī sava privātā firma tehnoloģiskajā centrā, nodrošina vismazākās pretestības ceļu zinātniski — pētnieciskā laboratorijā dzimušajai idejai līdz tirgus produktam.

Tā tas ir citur. Bet kā pie mums? 1992.gadā Latvijas Republikas Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamentā tika izstrādāta tehnoloģisko centru izveidošanas koncepcija Latvijā. Uz šīs koncepcijas pamata 1993.gada 3.jūnijā tika nodibināts Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC). Tā dibinātāji bija Rīgas pilsētas valde, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas valde; Latvijas Zinātņu akadēmija; Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūts; Latvijas Zinātniski tehnisko biedrību savienība. Savukārt LTC darbības finansējums tika un pagaidām tiek nodrošināts no zinātnes budžeta sadaļas, kas paredzēta tirgus pieprasīto pētījumu veicināšanai. Tas arī pilnībā parāda, ka šodien Latvijā rūpes par jaunu tehnoloģisku uzņēmumu veidošanos ir uz zinātnisko, nevis ekonomisko struktūru pleciem, vai vēlreiz apliecina veco patiesību, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju problēma. Ar šo es gribu uzsvērt to atšķirību, kāda pastāv starp ekonomiskās attīstības programmām pie mums un Eiropā, ja vispār var runāt par kaut kādu reālu Latvijas ekonomiskās attīstības, tai skaitā ražošanas un mazo un vidējo uzņēmumu attīstības, programmas eksistenci.

LTC galvenie mērķi ir uz zinātnisko pētījumu praktiski pielietojamo rezultātu bāzes sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos un attiecīgas produkcijas ražošanu; nodrošināt saiti starp saimnieciskiem uzņēmumiem un zinātniskajām un izglītības iestādēm; sekmēt starptautisko saimniecisko un zinātnisko sadarbību augstas kvalitātes produkcijas izstrādē un ražošanā; radīt darba vietas augsti kvalificētiem speciālistiem un zinātniskiem darbiniekiem, kuri zaudējuši darbu zinātnisko un augstāko mācību iestāžu reorganizācijas rezultātā; konsultēt jaunos uzņēmējus mārketinga un citos uzņēmējdarbības jautājumos u.c. Pašreiz LTC rīcībā ir samērā labi iekārtotas telpas (aptuveni 1500 kv.m), kas atrodas Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūtā, un tās uz atvieglotiem noteikumiem, kurus nosaka LTC valde, ieskaitot infrastruktūras u.c. pakalpojumus, var piedāvāt kā atbalstu jaundibināmajiem zinātņietilpīgu produkciju ražojošiem uzņēmumiem un darba grupām. Bez tam LTC var sniegt konsultatīvu palīdzību jauna mazā uzņēmuma izveidošanā, saražotās produkcijas un izstrādāto tehnoloģiju reklamēšanā u.c. No 1995.gada aprīļa Vācijas — Latvijas kopprojekta ietvaros pie LTC ir izveidots Konsultāciju un informācijas birojs (BIK) ar nolūku sniegt jaunajiem uzņēmumiem konsultācijas un praktiskus padomus biznesa plānošanā, mārketingā, kvalitātes nodrošināšanā, tirgus izpētē, starptautisko kontaktu dibināšanā u.c. Pašreiz LTC jau sniedz atbalstu vairāk nekā 20 darba grupām vai nelielām firmām, kuru galvenie darbības virzieni ir šādi: elektrotehnika (maiņstrāvas dzinēju aizsardzības iekārtas, rūpnieciskās automātikas sistēmas, temperatūras un mitruma mērītāji un regulatori, līdzstrāvas barošanas bloki u.c.); telekomunikācijas (mazgabarīta telefonu centrāles, apsardzes un ugunsdrošības signalizācija); vides aizsardzība (tehnoloģijas rūpniecisko atkritumu pārstrādei); augstas kvalitātes lateksa gumijas produkti medicīnai; aparāti medicīnai un biotehnoloģijai (separatori, centrifūgas u.c.); ārstnieciskie un kosmētikas līdzekļi no dabīgām izejvielām; poligrāfijas tehnoloģija un darbi; ķīmiskie preparāti veterinārijai u.c. Kopumā LTC firmās savām zināšanām un prasmei ir atraduši pielietojumu aptuveni 130 speciālisti, no kuriem 21 ir ar zinātnisko grādu. Pusi no minētajām firmām ir dibinājuši bijušie Zinātņu akadēmijas institūta darbinieki, pārējās — Tehniskās universitātes un bijušo nozaru pētniecisko institūtu darbinieki.

Ko praktiski atrašanās LTC dod mazajām firmām? Vistiešākais un acīmredzamākais ieguvums, protams, ir atvieglotie telpu īres un infrastruktūras izmantošanas noteikumi, kas, firmai uzsākot savu darbību, var būt robežās no 80 līdz 50% atkarībā no tās biznesa plāna pamatīguma un firmas pastāvēšanas ilguma. Vai tas ir daudz vai maz, tas ir atkarīgs no kopējiem firmas finansiālās darbības rādītājiem, bet, izsakoties vienkāršāk, par 25 — 30 kv.m. telpas īri firma gadā var ietaupīt summu, kas ir aptuveni vienāda ar viena datora cenu. Ne bez metariāla ieguvuma firmām ir arī pieejamie LTC sekretariāta un grāmatvedības pakalpojumi, ieskaitot elektrokopēšanu, lāzerizdruku, semināru rīkošanai nepieciešamo aprīkojumu, starptautiskie telefona un faksimila sakari, videotehnika u.c. Atsevišķi katrai firmai iegādāties iepriekšminēto tehniku ir daudz par dārgu, un tās izmantošana praktiski par pašizmaksu firmām ir gan izdevīgi, gan ērti. LTC esošās firmas atzinīgi novērtē arī kopīgo piedalīšanos dažādās izstādēs, piemēram, “Izvēlies Latvijas preci”, “Hanza 94/95”, Hanoveres gadskārtējās izstādes un specializētās atsevišķu nozaru izstādēs Latvijā. Vienlaikus katrai firmai ievērojami samazinās reklāmas izdevumi, kā arī ceļas firmas prestižs, jo tas, ka firma ir uzņemta tehnoloģiskajā centrā, jau pats par sevi ir pozitīvs rādītājs, īpaši sadarbojoties ar ārzemju partneriem. Materiālā izteiksmē nenovērtējamas ir LTC radītās iespējas sadarboties dažādu nozaru speciālistiem, kā rezultātā var rasties vai rodas pilnīgi jauns produkts, kuru nebūtu pa spēkam radīt katrai firmai atsevišķi. Zinātniski to sauc par sinerģētisko efektu, t.i., gadījumu, kad rezultāts ir lielāks par atsevišķu komponentu aritmētisko summu. Un, ja jau sākumā tika pieminēts, tad arī šeit vēlreiz jāpiemin psiholoģiskais efekts, kas, kopā darbojoties cilvēkiem ar samērā vienādām problēmām, rada zināmu kopības un drošības sajūtu.

Šī gada jūnija sākumā LTC varēs novērtēt savas darbības pirmo trīs gadu rezultātus. Bet jau šodien var teikt, ka eksperiments ir izdevies: Latvijas Tehnoloģiskais centrs, tāpat kā citas tirgus ekonomikas apstākļos radītās struktūras, ir apliecinājis savu dzīvotspēju un nepieciešamību arī Latvijā. Kas par to liecina? LTC un tā sadarbības firmas ir ieguvušas starptautisku un sāk iegūt arī Latvijas zinātnieku un uzņēmēju atzinību, kopējais LTC firmu apgrozījums 1995.gadā jau tuvojas 400 tūkstošiem latu, piecām no LTC firmām gada apgrozījums jau ir lielāks par 20 tūkstošiem latu, tiek eksportēta produkcija uz Eiropas valstīm, ASV un pat uz Dienvidāfrikas republiku, izcīnīta uzvara pār Rietumu firmām par tiesībām izpildīt atsevišķu Latvijas pārtikas rūpniecības uzņēmumu automatizētās vadības rekonstrukciju, LTC firmas soli pa solim iekaro Latvijas tirgu, un ar LTC starpniecību saņemtā valsts dotācija no zinātnes budžeta 1995.gadā pieckārtīgi (1993. un 1994.gadā — pusotrkārtīgi) dažādu nodokļu veidā ir ieplūdusi atpakaļ valsts kasē. Šķiet, ka tas ir pietiekami, lai teiktu, ka vēl jau viss nav zaudēts, Latvijā vēl ir augsti kvalificēti speciālisti, kas, radot viņiem attiecīgus apstākļus un kaut vai nelielu finansiālu atbalstu, ir spējīgi radīt konkurētspējīgu produkciju un ieņemt atbilstošu vietu Latvijas ekonomiskajā sistēmā.

Bet vai tā būs ilgi? Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pārskatos ir skaitļi, kas, neraugoties uz zinātnisko darbinieku skaita aptuveni čētrkārtīgu samazināšanos, parāda, ka publicēto darbu skaits ir pat palielinājies. Tas, protams, ir brīnišķīgs rādītājs. Bet no otras puses, vai tas neliecina par to, ka zinātnē ir palikuši tikai “rakstošie” zinātnieki, kas uz milzīgās iepriekšējo gadu pieredzes pamata un esošām, pagaidām vēl izmantojamām, eksperimentālām iekārtām vēl kādu laiku būs spējīgi ģenerēt idejas un izlikt tās uz papīra? Kur palikuši mūsu izcilie eksperimentatori un unikālo zinātnisko iekārtu radītāji, kuri trūcīgā zinātnes finansējuma dēļ ir atstājuši pētniecisko darbu? Bet viņi taču tieši ir tie, kuri vislabāk varētu ieslēgties zinātnisko ideju komercializācijas procesā. Kas notiks ar pētnieciskajam darbam piemērotajām telpām Zinātņu akadēmijas Teikas institūtos un Salaspilī? Vai totālā privatizācija nesagraus to, kas vēlāk par lielu naudu būs jāveido no jauna? Vai iecerētā zinātnes un augstākās izglītības integrācijas programma viena pati bez rūpniecības un mazo un vidējo uzņēmumu attīstības programmas dos vēlamos rezultātus? Atbildi uz šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem jau iepriekš minēto iemeslu dēļ varēs rast acīmredzot tikai konstruktīvā dialogā starp Izglītības un zinātnes un Ekonomikas ministrijas atbildīgo personu un zinātnes pārstāvjiem. Galvenais, manuprāt, šīs problēmas efektīvam risinājumam ir saprast to, ka izglītība — zinātne — rūpniecība ir savā starpā ļoti cieši saistītas, un nevar pastāvēt augsti attīstīta rūpniecība bez kvalificētiem speciālistiem, un augsti kvalificētus speciālistus var sagatavot tikai, tieši iesaistot tos pētnieciskajā darbā un zinātniskās domas attīstības procesā. Šķiet, ka pārliecinošs apliecinājums minētajam ir arī radošās apvienības “Labvakar” uzņemtā filma “Zinātnieka vārds”, kuru Latvijas televīzija demonstrēs 27.aprīlī.

Savu noteiktu vietu un ieguldījumu mūsu ekonomikas pārstrukturēšanā ieņems arī tehnoloģiskie centri, kas reāli varētu būt tā vieta, kurā ar vismazākiem ieguldījumiem var panākt vislielāko ekonomisko efektu gan produkcijas ražošanā, gan intelektuālā potenciāla izmantošanā, gan esošā valsts īpašuma izmantošanā un pārvaldē. Piemēram, tālāk attīstot mazo un vidējo tehnoloģiski orientēto uzņēmumu attīstību, pilnīgi loģisks risinājums būtu uz Teikas un Salaspils Zinātņu akadēmijas institūtu bāzes izveidot zinātnes un tehnoloģiskos parkus. Pie kam pirmajā gadījumā šāds parks jau faktiski pastāv, tikai jānoformē tā juridiskais statuss un jānoformulē tā darbības noteikumi. Zinot, ka Teikas “Akadēmijas pilsētiņai” vienā pusē ir VEF, otrā ALFA ar lielām neizmantotām ražošanas platībām, rodas zināma līdzība ar augstāk minēto tehnopoles definīciju un programmām par brīvām ekonomiskām zonām, kuru viena no sastāvdaļām ir zinātnes vai tehnoloģiskais parks. Bet tas jau ir tālākas nākotnes jautājums. Šodien, domājot par tehnoloģiski orientētu mazo uzņēmumu tālāko attīstību Latvijā, jāuzskata, ka par nepieciešamību jau ir kļuvusi nacionālā programma šo uzņēmumu attīstībai, investīciju vai inovāciju fonds tehnoloģiski orientētu uzņēmumu darbības veicināšanai un atbalstam, varbūt pat likums par tehnoloģiskajiem parkiem / centriem, kas paredzētu zināmus nodokļu, muitas u.c. atvieglojumus uzņēmumiem, kas ražo vai ir gatavi uzsākt tehnoloģiskas produkcijas ražošanu. Starp citu, Lietuvā jau šāda likuma projekts ir iesniegts izskatīšanai Saeimā. Pats par sevi saprotams, ka šo problēmu kopu vairs nevar atrisināt tikai vienas ministrijas ietvaros. Bet Izglītības un zinātnes ministrijas uzsāktais un Zinātņu akadēmijas atbalstītais eksperiments ir parādījis šī pasākuma lietderību un gaida sabiedrības un valsts atbalstu tā turpmākajam risinājumam, jo tehnoloģiskiem centriem, esošiem un vēl nākotnē veidojamiem, un parkiem ir jābūt kopējā valsts ekonomiskās attīstības un zinātniskās darbības stimulēšanas programmā.

Dr. Juris Vanags pie sava jaunā izgudrojuma — bioreaktora Hanoveras gadatirgū reklamē savu firmu — Biotehnisko centru

Prof. Jānis Stabulnieks un LR ārlietu ministrs Valdis Birkavs vienā no izstādēm