“Kino ir mana dzīve,”—
krievu kinorežisors un aktieris Ņikita Mihalkovs Latvijas Kultūras ministrijā

Nepiespiesti dinamiskā atklātības gaisotnē otrdien, 30. aprīlī, Latvijas Kultūras ministrijā notika pazīstamā krievu kinorežisora un aktiera Ņikitas Mihalkova preses konference. Viņš šoreiz Rīgā ieradies uz filmas “Revidents” pirmizrādi. Ņikita Mihalkovs šajā filmā tēlo galveno lomu, un, izrādās, pie mums Rīgā viņš arī pats šo filmu kopumā redz pirmo reizi.

Preses konferences ievadā Latvijas Republikas kultūras ministrs Ojārs Spārītis žurnālistus informēja, ka ar Ņikitu Mihalkovu pārrunājuši Krievijas un Latvijas kultūras fondu darba aktualitātes un dalījušies pieredzē par kultūras problēmām mūsu valstīs. Savukārt Ņikita Mihalkovs bez gara ievada aicināja žurnālistus uzdot jautājumus. Slavenā kinorežisora atbilde uz pirmo jautājumu — kāda, viņaprāt, ir pašreizējā situācija krievu kino, bija visai izteiksmīga: “Skats pēc kaujas.” Pēc Ņikitas Mihalkova vārdiem, daudzi viņa kolēģi nepareizi izpratuši vārdu “brīvība” un pēc padomju impērijas sabrukuma metušies filmēt visu, kas agrāk bijis aizliegts. Ekrānus pārpludinājusi vardarbības un pornogrāfijas straume, aizēnojot reālās krievu kinomākslas vērtības. Šī procesa sākumu Ņ. Mihalkovs datēja ar kinematogrāfistu 5. kongresu, kurā ilgi krātās vērtības un tradīcijas esot “sagrautas ar svilpieniem un bļaustīšanos”. “Toreizējā cīņā pret pelēcību un rutīnu tika sagrauts arī viss vērtīgais, kas bija sasniegts krievu kinomākslā,” teica pazīstamais kinematogrāfists. “Daudzi domāja, ka brīvība atnesīs zelta krāniņu, pa kuru tecēs kultūra. Taču tagad redzam, ka brīvība patiesībā atnesusi kultūras caurvēju, kas atpūš arī lētas ietekmes,” sev raksturīgajā tēlaini emocionālajā valodā turpināja Ņikita Mihalkovs. Lielu ļaunumu nodarījusi kinoiznomāšanas organizāciju primitīvi pragmatiskā pieeja — ārzemēs iepirktas lētākās filmas, kas sākuma posmā arī Krievijas apstākļos demonstrētājiem nesušas peļņu. Taču patiesās Rietumu kinopērles, kuru kopijas, protams, ir dārgākas, līdz Krievijai tā arī nav nonākušas.

Ņikita Mihalkovs runāja arī par morālo kritēriju devalvāciju. “Ik vakaru cilvēki televizoru ekrānos bez emocijām vēro, kā tiek slepkavoti cilvēki, un ir aizmirsies romāns par jaunekli, kurš noslepkavoja večiņu, un tās dvēseles mokas, ko viņš pēc tam pārdzīvoja,” sacīja Ņ. Mihalkovs, atsaucoties uz Dostojevska romānu “Noziegums un sods” un krievu klasikas pērlēm kopumā.

Atbildot uz daudzajiem žurnālistu jautājumiem, viesis pastāstīja par savas producentu grupas “izdzīvošanas” taktiku un savas komandas morāli ētiskajiem kritērijiem. Lai cik grūti arī būtu materiālie apstākļi, Ņ. Mihalkova grupa nevienā filmā neesot pārdevusi savus ideālus. Par to ir bijusi iespēja pārliecināties, skatoties arī Latvijā demonstrētās filmas “Urga”, “Anna”, “Saules nogurdinātie” un citas Ņ. Mihalkova jaunākās, jau postpadomju laika filmas. “Mēs dzīvojam tajā pašā morālo koordināšu sistēmā, kādā dzīvojām agrāk,” uzsvēra kinorežisors un piebilda, ka arī viņam ar domubiedriem naudu filmām nākas pelnīt ar blakusnozarēm — kas tomēr ir tālu no morālo ideālu pārdošanas. Ņ. Mihalkova grupa, vienojoties par komercnoteikumiem, sniegusi palīdzību amerikāņu kinematogrāfistiem. Grupa izveidojusi darbnīcu, kur valsts arhīva dokumenti un citas vērtīgas grāmatas tiek pārklātas ar dārgu, zeltainu ādu, efekts esot iespaidīgs, un pasūtītāju vidū ir pat ASV vēstnieks Krievijā. Ņikita Mihalkovs kopā ar domubiedriem pirms pieciem gadiem sācis izdot sēriju “Krievijas arhīvs”. Pirmajā sējumā apkopota Nikolaja II sarakste, Rasputina piezīmes, fakti par pirmo krievu spiedzi Francijā un citi pirms tam nepublicēti dokumenti. Tolaik šis izdevums grāmatu tirgotājus neesot interesējis — viņi labprātāk drukājuši erotiskus sacerējumus. Taču Mihalkova grupa nav padevusies, pirmajam sējumam sekojis otrais, tad nākamie. Tagad, kad top jau 7. sējums, par šo izdevumu ieinteresējies arī prezidents Boriss Jeļcins, kurš iegādājas šo sēriju, lai ar savu pašrocīgi parakstītu grāmatzīmi pasniegtu izcilākajiem krievu inteliģences pārstāvjiem. “Ja mēs pirms pieciem gadiem nebūtu sākuši šo darbu, prezidentam tagad savas grāmatzīmes nāktos likt iekšā erotiskās grāmatiņās,” ar skumju smaidu piebilda mākslinieks un salīdzināja savu darbību šajā jomā ar restauratora darbu, atjaunojot kādu unikālu gleznojumu. Ņikitas Mihalkova grupa vēl ir nodibinājusi tūrisma aģentūru, kas nes peļņu un tādējādi dod līdzekļus filmu uzņemšanai. “Taču mēs naudas pelnīšanā nekad neesam nolaidušies zemāk par savu līmeni. Mēs, piemēram, nekad neatvērtu komercbodīti snikeru tirgošanai,” sacīja Ņikita Mihalkovs. “Domubiedri mani saprot. Un mana nostāja ir stingra. Es prasu godīgu biznesu. Prasu, lai cilvēki paši cienītu savu darbu. Un lai viņi naktīs varētu mierīgi gulēt, zinot, ka nauda, ko viņi nopelna, iegūta godīgā ceļā.” Ņ. Mihalkovs arī pavēstīja savu ekonomisko kredo: “Šodien jātriumfē saimnieka psiholoģijai: tas pieder man, un es par to atbildu. Un es tajā ielieku ne mazāk, kā ieliek citi.”

Slavenais kinematogrāfists atzīmēja kinomākslas nozīmi tieši grūtu posmu pārvarēšanā sabiedrības dzīvē. Pēc viņa domām, tieši kino divdesmitajos gados izglābis amerikāņu sabiedrību no vēl dziļākas psiholoģiskās krīzes. Ņikita Mihalkovs deklarēja savu mākslinieka viedokli mūsdienu bieži vien utilitārajā patērētāju sabiedrībā: “Es negribu būt saprotams. Man ir svarīgi, lai mani patiešām saprastu. Taču es arī negribu tērēt savu dzīvi tam, lai mani saprastu, teiksim, katrs amerikāņu fermeris. Dod, Dievs, lai mani saprastu krievu fermeris.” Viņš uzsvēra, ka ir svarīgi, ejot savu ceļu, neizšķiest sevi sīkumos. Taču vienlīdz svarīgi ir, ejot savu ceļu, satikt labu ceļabiedru.

Pievēršoties Krievijas kultūras fonda darbībai (Ņikita Mihalkovs ir šī fonda iniciators un vadītājs), pazīstamais kinomākslinieks atzinās, ka līdz fonda nodibināšanai viņam nācies stundām kvernēt dažādu Krievijas ierēdņu pieņemamajās istabās un neskaitāmas reizes “dejot čečotku” augstu priekšnieku kabinetos. “Taču es sapratu, ka nevaru šo procesu pamest,” teica Ņikita Mihalkovs un uzsvēra, ka “priekšniekošana” viņam nekādu gandarījumu nesagādājot. Žurnālistiem par uzjautrinājumu Ņikita Mihalkovs atcerējās sava tēva slavenā krievu padomju satīriķa Sergeja Mihalkova rindas “Sēžu prezidijā, bet laimi neizjūtu”. “Kino man nav profesija. Tā ir mana dzīve, tas man ir viss — kā kosmoss, kā augsti kalni,” sacīja mākslinieks, uzsverot, ka šajā jomā neatzīst paviršību un “čomu” būšanu un atlaides nedod nevienam.

Ņ. Mihalkovs žurnālistiem arī teica, ka labi izprotot Latvijas kino pašreizējās grūtības. Ja jau milzīgajā Krievijā filmām grūti sevi atpelnīt, tad vēl jo daudz grūtāk tas, protams, ir Latvijā, kur potenciālā kinoskatītāju auditorija ir nesalīdzināmi mazāka. No šāda viedokļa raugoties, padomju impērijas pastāvēšanas laikā Latvijas kinematogrāfija bijusi ekonomiski labākā situācijā un tai bijis vieglāk nokļūt arī starptautiskajā arēnā. “Jā, tas bija “padomju kino”, un šis nosaukums — ir slikts. Tāpat kā nosaukums “padomju tauta” — nevis nacionāla, bet ideoloģiska kategorija. Un tomēr, padomju kino tolaik bija tāds mazs vēdlodziņš, pa kuru arī latviešu kino varēja izspraukties starptautiskā arēnā,” teica Ņikita Mihalkovs. Viņaprāt, pašreizējos apstākļos vienīgā latviešu kino izdzīvošanas iespēja ir balstīties savā dziļi nacionālajā būtībā. “Ja jūs centīsities filmēt kā amerikāņi, tas būs līdzīgi, bet tomēr mazliet sliktāk. Un tas nevienu neinteresēs,” teica pazīstamais krievu kino meistars, uzsverot, ka pat triju Baltijas valstu kinofilmas bijušas stipri atšķirīgas. “Pat bez titriem es par jūsu filmām varēju pateikt, ka tās ir latviešu filmas,” sacīja Ņikita Mihalkovs, piešķirot šiem vārdiem atzinīgu nokrāsu.

Vēl viesis pastāstīja par galvenajām Krievijas kultūras fonda aktivitātēm: tās ir rūpes par bērnu estētisko audzināšanu, koncertu rīkošana ar izcilāko krievu mūziķu piedalīšanos. Specifisks rūpju objekts ir krievu baznīcas, turklāt nevis atjaunošanas, bet konservācijas aspektā. “Kamēr vienu baznīcu restaurētu, piecas citas sagrūtu,” teica Ņ. Mihalkovs. “Šobrīd mūsu uzdevums ir salabot bojātos jumtus, iestiklot logus, sakārtot durvis, lai laika zobs baznīcas nebojātu tālāk un lai bērniem ceļā uz skolu nebūtu jāskatās uz sabrukušām baznīcām.”

Ņikita Mihalkovs apliecināja gatavību izskatīt konkrētus priekšlikumus abu mūsu valstu kultūras fondu sadarbībai.

Mākslas aktivitātēs centrētā preses konference izskaņā tomēr ievirzījās politiskā problemātikā. Vaicāts par mākslas darbinieku vietu politikā, Ņikita Mihalkovs uzsvēra, ka politiķa loma viņu nebūt nevilina, kaut izvairīties no tās viņam neizdodoties. Arī pašlaik pazīstamais kinematogrāfists ir Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina pilnvarotā persona prezidenta vēlēšanu kampaņā. Tas gan nenozīmējot, ka viņš ir “stāvā sajūsmā” par Jeļcinu — tomēr viņš atbalstot pašreizējā prezidenta kandidatūru atkārtotai ievēlēšanai demokrātisko procesu stabilitātes vārdā. “Mēs stāvam uz sliekšņa, aiz kura var nākt ne vien portretu, bet arī valsts iekārtas maiņa,” sacīja kinorežisors un, lai uzsvērtu šo domu, minēja austrumnieku parunu: “Ja karavāna pagriežas atpakaļ, tad pirmais var izrādīties beidzamais kamielis.” Lai šāds “beidzamais kamielis” nenonāktu priekšgalā, viņš atbalstot prezidenta Jeļcina kandidatūru. Pats Ņikita Mihalkovs iepriekšējās Domes vēlēšanās esot startējis visnotaļ sekmīgi un apvienības “Naš dom Rossija” sarakstā bijis otrais. Taču, kad viņu aicinājuši uz Balto namu, režisors pateicis: “Paldies! Tas nav priekš manis. Es gribu taisīt kino.”

Jānis Ūdris,
“LV” nozares redaktors
Foto: Māris Kaparkalējs

Kinorežisors un aktieris Ņikita Mihalkovs un Kultūras ministrs Ojārs Spārītis