Un sākās jauna lappuse Latvijas jauno laiku dzīvē

Savu pilsonisko stāju un Latvijas valstisko apziņu apliecinājuši — savas tautas un valsts priekšstāvji, iekšējā gandarījumā uzvaras “V” zīmi (victoria) paužot: deputāti Mārtiņš Arnītis, Alberts Bels, Gunārs Preinbergs... Foto: Vilhelms Mihailovskis, no sava arhīva, speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Augstākās padomes liktenīgajā sēdē

Tajā baltajā dienā — 1990.gada 4.maijā — pie Augstā nama, kur izšķīrās Latvijas neatkarības liktenis, stāvēja piketētāji ar plakātu: “Deputāti, neatkārtojiet 1940.gada 21.jūliju!”... Paldies Dievam, neatkārtoja!

Bet cīniņš bija grūts. To atspoguļo deputātu teiktās runas, un atmiņas atsvaidzināšanai — lai runā izvilkumi no tolaik paustajiem viedokļiem.

Deputāts A.Rubiks

Šodien Augstākajai padomei izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž kājām gaisā visas republikas dzīve, tautas liktenis, katras ģimenes un katra cilvēka liktenis. Mums tiek piedāvāts ne vairāk ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922.gada Satversmi, faktiski saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību. Deputāti komunisti šādu dokumentu un rīcību var vērtēt vienīgi negatīvi.

Deputāts A.Bels

Šādus jautājumus vajag risināt kopīgiem spēkiem, mums saka. Jā, būtu jau labi risināt kopīgi, taču PSRS valdības līdzšinējā attieksme pret latviešu nācijas vajadzībām, pret Latvijas tautas vajadzībām ir līdzīga slēptam genocīdam, un, notikumu gaitu nemainot, mūs gaida iznīcība. PSRS valdība praktiski nedara neko, lai mazinātu latviešu bažas, tieši otrādi, genocīda politika tiek maskēta ar vārdiem par internacionālisma plauksmi Latvijas teritorijā, un paši latvieši minēti kā nemiera cēlāji, bet mūsu rūpes par nācijas saglabāšanu — kā nacionālisma un ekstrēmisma izpausmes.

Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, bet nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. Ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt — mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Krievijai, Gruzijai, Ukrainai — visām valstīm, kur jāaizsargā cilvēka dzīvība, lai tā būtu svēta un neaizskarama.

Deputāte I.Kozakeviča

Šodien, šai Latvijai, Latvijas zemei un Latvijas tautai vēsturiskajā brīdī mēs šeit, šai zālē, no jauna dzirdam daudzus sen dzirdētus argumentus. Mēs atkal runājam par revolucionāriem ideāliem. Atkal mēģinām aizsākt diskusijas par vēsturi. Atkal atsaucamies uz kaut kādiem vēsturiskiem dokumentiem, kuru mums trūkstot, lai pieņemtu lēmumu, ko mēs šodien pieņemsim. Runājam par tiem cilvēkiem, kas ar ticību un cerību sagaidīja 1940.gada vasaru.

Taču gribu teikt, ka cilvēki ir trīskārt vīlušies — nacionālie komunisti, un ne tikai nacionālo republiku komunisti, Latvijā un citās valstīs, — kas mēģināja apvienot divas idejas: komunistisko ideoloģiju un tautu veselīgās nacionālās intereses. Var atcerēties, ar ko tas beidzās poļu tautai. Ar Komunistiskās partijas fizisku iznīcināšanu trīsdesmitajos gados, kas turpinājās pēc 1944.gada 22.jūlija.

Var atcerēties, ar ko beidzās šīs cerības savienot nesavienojamo Latvijā 1959.gadā. Tie, kas pievīlās, ticēja, ka 1940.gada vasara aizstāvēs Latviju no okupācijas. Tā neaizstāvēja. Latvija divas reizes kļuva par okupācijas upuri. Visbeidzot vīlās tie, kas cerēja, ka uz viņiem neattieksies staļiniskās totalitārās sistēmas briesmas, kuras “nodrošināja” Latvijas tautai fizisko iznīcību un Sibīrijas ceļus.

Deputāts A.Plotnieks

Tauta gaida. Visa Latvija šodien ir sastingusi un gaida mūsu lēmumu. Šis lēmums ir nepieciešams un nobriedis — ne vien mūsu interesēs, bet, es gribētu teikt, arī daudz plašākās interesēs. Šodien mēs daudz runājam par Latvijas tautu un tās likteņiem, bet atcerēsimies arī to, ka pārbūves politika, uz ko pasaules tautas liek tik lielas cerības, buksē. Ekonomikā turpinās lejupslīde, tāpēc Latvijas valsts tādā situācijā, kādā tā pašlaik atrodas, nevar būt aktīvs ekonomiskais faktors — nedz savai tautai, nedz Padomju Savienībai, nedz pasaulei. Ja mēs vēlamies spert soli pārbūves stiprināšanā, mums ir jāuzņemas reāla atbildība par ekonomikas atdzīvināšanu. Mēs varam to uzņemties vienīgi tad, ja republika kļūst patstāvīga valsts.

PSRS tautas deputāts I.Ķezbers

Vakar mēs aplaudējām un priecājāmies par Vāclava Havela apsveikumu. Vakar zālē bija deputāti, kas neaplaudēja, saņemot šo apsveikumu, un arī nepiecēlās. Tā ir katra deputāta individuāla lieta, un tikai šodien, vēlreiz klausoties mūsu debates, es konstatēju, ka mūsu zālē atgriezies vecais dubultstandarts. Tātad Čehoslovakijas tautai mēs varam atvainoties par 1968.gada nodarījumiem, Ungārijai mēs varam atvainoties par 1956.gada iebrukumu, Afganistānai mēs atvainojamies, bet par to, kas notika 1940.gadā, viszvērīgākajā staļinisma posmā, mēs šobrīd runājam, ka tas ir likumība, ka tas ir normāls process mūsu republikas attīstībā. Es uzskatu, ka katrs godīgs cilvēks saprot, ka 1940.gada kļūda jālabo. Vismaz tas ir viens no mēģinājumiem, šodien runājot un pieņemot šo Deklarāciju, atdot tautai tās vērtības. Tas ir svēts pienākums, un es ļoti negribētu, lai dubultstandarts atkal atgrieztos šeit, mūsu zālē, tāpat kā tas ir dominējis visas mūsu valsts dzīvē pēdējo piecdesmit gadu laikā.

Foto: Vilhelms Mihailovskis