SVĒTKI UN GODADIENAS

Polijas nacionālie svētki

Šodien, 3. maijā, savus Nacionālos svētkus — Konstitūcijas dienu — svin Latvijai draudzīgā Polijas Republika

Polija ir viena no lielākajām Eiropas valstīm. Tās teritorija (312,7 tūkstoši kvadrātkilometru) gandrīz piecas reizes pārsniedz Latvijas teritoriju. Polijā ir apmēram piecpadsmit reizes vairāk iedzīvotāju nekā mūsu valstī.

Tagadējā Polijas teritorija bija apdzīvota jau kopš seniem laikiem, un pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus tur norisinājās slāvu cilšu etnoģenēzes process. Pirmā Polijas valsts izveidojās ap 960.-992. gadu pēc Kristus dzimšanas kņaza Meško I valdīšanas laikā. 1025. gadā poļu valsts tika pasludināta par karalisti. Poļu valstij sava valstiskā suverenitāte bija daudzkārt jāaizstāv sīvās cīņās ar vācu feodāļiem. 1385. gadā Polija sekmīgākai cīņai pret vācu feodāļu agresiju apvienojās ar Lietuvas lielkņazisti. 1569. gadā saskaņā ar Ņubļinas ūniju Polija un Lietuvas lielkņaziste izveidoja vienu valsti — Žečpospolitu.

Savukārt 17. gadsimta sākumā Polija kopā ar Zviedriju piedalījās karā pret Krieviju, bet Baltijas dēļ no 1600. līdz 1629. gadam notika Polijas karš ar Zviedriju. Ziemeļu karā (1655.–1660.) Polija zaudēja daļu Austrumbaltijas. 17. gadsimtā Polijai vairākkārt nācās karot ar Osmaņu impēriju. Daudzo karu novājināto Poliju 18. gadsimta beigās savā starpā sadalīja Krievija, Austrija un Prūsija. Poļu valsts tika likvidēta. Krievija gandrīz uz gadsimtu ieguva lielu daļu bijušās Varšavas hercogistes. Pēc Krievijas cara impērijas sagruvuma Polija atguva savu neatkarību un atjaunoja savu valsti. Taču jau 1920. gadā jaunajai poļu valstij nācās nosargāt savu neatkarību asiņainā cīņā pret jaunās Padomju Krievijas sarkano armiju. Miera līgums starp Poliju un Krieviju tika noslēgts Rīgā 1920. gada 18. martā.

Taču mierīgās dzīves jauncelsmes laiks Polijai starp diviem pasaules kariem bija vēl īsāks nekā Latvijai. Polija pirmā kļuva par agresijas upuri Otrajā pasaules karā. Jau 1939. gada 1. septembrī Polijai uzbruka hitleriskās Vācijas karaspēka, un pēc pāris nedēļām atbilstoši Molotova – Ribentropa pakta slepenajam pielikumam saviem vācu sabiedrotajiem pievienojās arī Padomju Savienības karaspēks, iebrūkot Polijā no austrumiem. Polijas valsts atkal tika sadalīta starp divām agresīvām lielvarām.

Otrā pasaules kara laikā emigrācijā tapa antihitleriskās koalīcijas valstu atzīta Polijas valdība, un okupētajā Polijā tika izveidota pagrīdes armija. “Armia Krajowa” jeb AK. Savukārt Padomju Savienības teritorijā pēc Vācijas uzbrukuma tika nodibināta poļu armija ģenerāļa Andersa vadībā, kas 1942. gada pavasarī piedalījās karadarbībā antihitleriskās koalīcijas pusē. Šī armija kļuva slavena Monte Casino klostera ieņemšanas operācijā Itālijas kampaņas laikā 1944. gadā. Savukārt Padomju Savienības bruņoto spēku sastāvā karoja poļu divīzija. Zīmīgi, ka “Armia Krajowa” organizētās Varšavas sacelšanās laikā 1944. gadā (1. augustā – 2. oktobrī) Padomju armija, kas bija nonākusi līdz Varšavai, “saglabāja neitralitāti” un aukstasinīgi noskatījās, kā hitleriešu SS divīzijas nežēlīgi iznīcina daudz vājāk bruņotos poļu patriotus (tika nogalināti 17 tūkstoši cīnītāju un 180 tūkstoši civiliedzīvotāju).

Jaltas konferencē 1945. gada februārī ASV, Lielbritānija un PSRS bez Polijas pārstāvju — piedalīšanās nolēma Polijā izveidot Pagaidu tautas vienotības valdību no emigrācijas un propadomju valdību locekļiem. Taču dažādu politisku manipulāciju rezultātā pirmajos pēckara gados politiskā vara Polijā nonāca Padomju Savienībai paklausīgās Polijas Apvienotās strādnieku partijas rokās. 1948. gadā Polijas ekonomikā tika iznīcināti brīvā tirgus principi, to vietā nāca centralizētās plānošanas birokrātija.

Astoņdesmitajos gados Polijā kļuva īpaši redzama komunistiskā režīma bezperspektivitāte un nolemtība. Sevišķi bīstama valdošajam režīmam izrādījās 10 miljonu cilvēku lielās strādnieku organizācijas “Solidaritāte” nodibināšanās. Brūkošo komunistu režīmu nespēja glābt arī karastāvokļa pasludināšana valstī 1981. gada decembrī. 1988. gadā Polijai pāri vēlās jauns streiku vilnis. 1989. gadā ar Polijas katoļu Baznīcas starpniecību sākās valdības un opozīcijas “apaļā galda” sarunas. Tā paša gada jūnijā notikušajās vēlēšanās Polijā uzvarēja opozīcijas spēki, un tika izveidota pirmā nekomunistiskā valdība Padomju Savienības satelītvalstīs. Tas paātrināja propadomisko režīmu krišanu arī citās PSRS satelītvalstīs un pašā Padomju Savienībā.

Pēc padomju impērijas sabrukuma Polijā izveidojusies patiesi demokrātiska valsts, kas, tāpat kā Latvija, par savas ārpolitikas stratēģisko mērķi izvirzīja iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Sveicot draudzīgo lielvalsti tās nacionālajos svētkos, vēlam poļu tautai labklājību un Polijas valstij — mierīgas jauncelsmes darba iespējas, stiprinot mieru un stabilitāti Baltijas jūras reģionā.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors