VALDĪBAS VIEDOKLIS

Pēc Ministru kabineta
30. aprīļa sēdes

Ārlietu ministra Valda Birkava, īpašu uzdevumu ministra pašvaldību lietās Ernesta Jurkānaun vides valsts ministra Induļa Emša

atbildes, skaidrojumi un komentāri

Valdības preses konferencē, kas notika otrdien, 30. aprīlī, tūdaļ pēc Ministru kabineta sēdes, tajā akceptētos noteikumus par Krievijas Federācijas bruņoto spēku atvaļinātajām militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem komentēja Valdis Birkavs:

— Šī bija kārtējā reize, kad mēs pagarinājām uzturēšanās termiņu militārpersonām. Šoreiz līdz 1. septembrim. Un tas attiecas uz 76 militārpersonām. Jo šis kopskaits ar katru dienu faktiski sarūk. Es ceru, lai gan garantiju, protams, nav, ka šis ir pēdējais pagarinājums, jo saskaņā ar Krievijas puses iesniegto grafiku pēdējie no šiem 76 aizbrauc līdz 1. septembrim. Varu vēl piebilst, ka to cilvēku skaits, kas vēlas palikt šeit Latvijā un kam ir kaut kādi attaisnojoši iemesli, lēni, bet neatlaidīgi aug un šobrīd ir sasniedzis 845. Šos 845 cilvēkus pārbauda Pilsonības un imigrācijas departaments. Daži no viņiem attiecīgi prasa tiesā apstiprināt viņu tiesības šeit uzturēties. Un faktiski tas acīmredzot būs vēl diezgan ilgstošs process. Bet šie 76 paši zina, ka viņiem jāatstāj Latvija, viņiem nav pretenziju. Vienkārši mēs esam pieteikami iecietīgi un toleranti, jo ir jāsagatavo dzīvesvietas attiecīgajās vietās Krievijā.

Vēl, ja atceraties, ir viens cits skaitlis. Tas bija 22 320. Tie ir pensionāri, kas bija iekļauti sarakstā, kad mēs parakstījām līgumu ar Krieviju. Viņu skaits ir samazinājies par 3 tūkstošiem. Tātad daļa no viņiem ir veci cilvēki, daļa ir miruši, daži ir aizbraukuši, pārcēlušies uz dažādām vietām. Bet visiem šiem 22 320 cilvēkiem bija tiesības uzturēties šeit.

Pakāpeniski viņu skaits tomēr samazinās. Un te zināmā mērā palīdz repatriācijas fondi — Skrundas fonds un citas repatriācijas programmas —, kaut arī ļoti minimāli, jo šis darbs nav pietiekami izvērsts. Šīs programmas, protams, veicinot brīvprātīgo repatriāciju, varētu izmantot daudz plašāk.

Jautājums: — Precizējiet, lūdzu, kas ir šie 22 320 cilvēki un vai viņi var palikt Latvijā.

V.Birkavs: — Tie ir militārie pensionāri, kas demobilizējušies pirms 1992. gada 28. janvāra un attiecīgi tika iekļauti to personu sarakstos, uz kurām mēs attiecinājām tiesības palikt šeit kopā ar viņu ģimenes locekļiem. Bet tie, kuriem mēs šodien pagarinājām uzturēšanās termiņu, ir demobilizēti pēc 1992. gada 28. janvāra. Attiecībā uz viņiem Krievija katra mēneša 17. datumā iesniedz attiecīgus sarakstus. Un jāsaka, ka to dara korekti.

Jautājums: — Kāda ir situācija ar Latijas Republikas un sabiedrības “AMOCO Latvia Petroleum Company” licences līgumu?

V.Birkavs: — AMOCO jautājumu izskatīs valdības sēdē atkārtoti.

Jautājums: — Kas īsti ir tie 845 cilvēki, ko pieminējāt?

V.Birkavs: — Tie ir visdažādāko kategoriju militārie pensionāri, kuriem pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta uzskata būtu jāatstāj mūsu valsts. Bet, pēc viņu pašu uzskata, viņi ir atraduši iemeslus, ieganstus, cēloņus vai pietiekamu pamatojumu, lai paliktu Latvijā. Viņi tiek parbaudīti.

Daudzi militārie pensionāri, kuri nebija iekļuvuši sarakstos, nāca un reģistrējās atbilstoši mūsu aicinājumam, un viņi ir fiksēti. Daudzus no viņiem sākumā Krievijas puse vispār nebija fiksējusi, jo Krievija vienkārši nezināja par viņiem. Jo armijas izvešanas process norisinājās, es gribētu sacīt, ļoti necentralizēti. Diezgan daudziem no šiem cilvēkiem tiešām ir legālas tiesības palikt Latvijā. Daži cenšas pierādīt šīs tiesības. Dažiem savukārt PID pūlas apstrīdēt viņu tiesības palikt. Tā kā šie cilvēki ir diezgan nedrošā situācijā. Un viņiem nav skaidrs savs tālālais liktenis. Tiem 76 nav pretenziju, viņi zina, kurp viņi dodas un ka viss tiks sagatavots. Mēs vienkārši negribam radīt viņiem lieku diskomfortu, jo viņi tik un tā aizbrauks.

Jautājums: — Kādi varētu būt legālie iemesli palikšanai šiem 845 cilvēkiem?

V.Birkavs: — Piemēram, dažs labs ir apprecējis latviešu vai arī krievu meiteni, kas ir pilsone. Citam ir cits pamats. Jo līgumā jau ir diezgan plaši noteikti tie apstākļi, kas ļauj cilvēkiem šeit uzturēties. Un tas ir jārespektē. Bet tik traki jau nav — visi viņi nav apprecējuši latviešu meitenes. Daudziem no viņiem ir tiesības uz palikšanu, jo viņi vienkārši neatbilst tai kategorijai, kam ir jāaizbrauc. Un viņi to cenšas pierādīt.

Pēc tam par bīstamo atkritumu problēmas risinājumu runāja Indulis Emsis:

— Tiešām, mani laikam Latvijā gan iedzīvotāji, gan žurnālisti jau pazīst kā cilvēku, kas mēģina rast risinājumus ar nepopulāriem lēmumiem. Tā, pagājušajā gadā mēs ilgi strādājām pie Rīgas sadzīves atkritumu jaunā deponēšanas poligona. Pērn uzsākām arī ļoti nopietnu projektu par bīstamo atkritumu problēmas risināšanu Latvijā, kā pirmo un pašu svarīgāko jautājumu izvirzot novecojušos lauksaimniecības ķimikāliju noglabāšanu drošā veidā. Šobrīd tās Latvijā atrodas vairāk nekā 120 vietās. Sagrūstot kolhozu un sovhozu sistēmai, izputot arī “Agroķīmijai”, visa šī mantība šķūņos, dažādās noliktavās un nepiemērotās telpās glabājas daudzās Latvijas vietās, un mūsu ministrija regulāri ir saņēmusi vietējo iedzīvotāju, arī īpašumtiesības atguvušo cilvēku sūdzības, ka netiek risināts šis jautājums. Protams, tā tas nevarēja palikt, tāpēc mēs pagājušajā gadā uzsākām ļoti intensīvu darbu, lai rastu šīs problēmas risinājumu. Un es patiešām esmu priecīgs par to, ka šodien ar Ministru kabineta lēmumu šis risinājums ir pieņemts.

Tātad valdība ir akceptējusi šo Dobeles apkaimē esošo 3 tanku garāžu pielāgošanu lauksaimniecības ķimikāliju uzglabāšanai. Projekts ir ļoti rūpīgi sagatavots, tam ir pievērsuši uzmanību Latvijas eksperti, vietējās pašvaldības, pagastu un rajonu iedzīvotāji. Esam projektu aizstāvējuši dažos līmeņos —tam ir bijusi ekoloģiskā ekspertīze gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Projekts ir atzīts par drošu videi un cilvēkiem.

Šajā ziņā gribu uzsvērt vēl vienu aspektu. Runa ir par apmēram 1000 kubikmetru lielu lauksaimiecības ķimikāliju daudzumu, kas tiks noglabāts šajā Dobelē pārbūvētajā garāžu kompleksā. Bet tas vēl neatrisinās visu pārējo atkritumu apsaimniekošanas jautājumu, jo Latvijā pie pašreizējām ražošanas jaudām ik gadus rodas apmēram 60 līdz 70 tūkstoši tonnu bīstamo atkritumu. Šim atkritumu apjomam mēs turpinām sagatavot projektu, kam esam panākuši finansējumu no Eiropas Savienības, no PHARE programmas. Mums ir apmēram 1,2 miljoni ekiju. Naudas līdzekļi paredzēti projekta turpinājumam. Tātad projekts nebeigsies ar šo Gardeni vien. Esam paredzējuši iespēju sākt atkritumu sadedzināšanu Brocēnu cementa rūpnīcā, ja saņemsim tās īpašnieka piekrišanu šādam projektam. Tad arī tiks veikti visi projekta sagatavošanas darbi, attiecīgas tehnoloģijas piemērošana, iepirkšana, uzstādīšana, ekspertīze, izvērtēšana, riska analīze un tamlīdzīgas lietas. Tāpat mēs domājam arī par bīstamo atkritumu poligona iekārtošanu. Tātad vēl ir jārisina nopietna saruna ar kāda Latvijas pagasta vai rajona vietējiem iedzīvotājiem, par šāda poligona izveides vietu. Jo Latvija bez šāda poligona nevarēs iztikt.

Vēl gribu uzsvērt to, ka es personīgi un visa mūsu sistēma esam vienmēr cīnījušies pret jebkādu atkritumu “tūrismu” un tāpēc nav paredzēts ievest Latvijā kaut ko no citām valstīm. Turklāt tas ar likumu ir aizliegts. Tāpat mēs neuzskatām par iespējamu savus atkritumus izvest uz citām valstīm. Tā kā mums pašiem vien būs jātiek galā.

Tātad šī ir tā milzīgā projekta, kas ievilksies vairāku gadu garumā, pirmā sadaļa. Ceram, ka līdz gada beigām lielāko daļu no šīm lauksaimniecības ķimikālijām būsim droši noglabājuši šajā vietā.

Visbeidzot žurnālistus par īpaša režīma zonu Jūrmalas pilsētas administratīvajā teritorijā informēja Ernests Jurkāns:

— Tas ir pirmais Ministru kabineta normatīvais akts, kas regulē darbību šādā zonā saskaņā ar likuma par nodokļiem un nodevām 9. pantu. Analogi ir Ministru kabineta noteikumi nr. 322, kas pieņemti 1995. gada 31. oktobrī un paredz, ka Ministru kabinets nosaka šo zonu un pašvaldība pēc tam var tajā iekasē transporta nodevu. Būtībā tāda prakse Jūrmalā pastāv jau vairākus gadus, un nekas jauns te nav. Zonas robežas paliek tādas pašas kā līdz šim. Līdzekļus no nodevas paredzēts izmantot diviem mērķiem — kultūrvēsturiskās vides un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, kā arī infrastruktūras, galvenokārt ceļu atjaunošanai. Kā šodien teica Inkuļa kungs, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šīs zonas teritorija samazināta gandrīz divkārt. Šodien Ministru kabineta sēdē dzirdējām arī, ka šogad iekasējums kopumā varētu būt pusmiljons latu. Saskaņā ar Jūrmalas pilsētas attīstības plānu tas iekļauts budžetā un, kā jau teicu, tiks izlietots diviem mērķiem. Nodeva netiks piemērota tiem iedzīvotājiem, kas pastāvīgi pierakstīti Jūrmalā vai kam ir valdījumā vai īpašumā kāda būve; speciālajam transportam — medicīnas, policijas un tā tālāk; visu grupu invalīdiem, arī tiem autobraucējiem, kas pārvadā invalīdus; un, protams dodoties uz Jūrmalā notiekošiem pasākumiem, pēc attiecīgās saskaņošanas varēs iebraukt pilsētā par brīvu. Tas pats gaida arī Rīgu. Te gan būs lielākas problēmas. Jo te ir citāda pilsētas centrālā daļa un arī Vidzemes jūrmalas daļa. Bet Ministru kabinetā mēs tuvākajā laikā izskatīsim arī šo jautājumu.

Jautājums: — Vai no Auru pagasta ir saņemta piekrišana bīstamo atkritumu novietnes izveidei Gardenē? Un kādi ir bijuši pašvaldības nosacījumi šī valsts nozīmes objekta izvietošanai pagasta teritorijā?

I. Emsis: — Neapšaubāmi piekrišana ir saņemta. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 1995. gada 23. augustā noslēdza līgumu ar Auru pagasta padomi. Ir padomes lēmums par atbalstu. Savukārt 1995. gada 2. novembrī parakstīts vienošanās protokols par objekta izvietojumu pagastā. Tāpat ir Dobeles rajona padomes piekrišana un attiecīgi parakstīts vienošanās dokuments. Tā ka viss ir saskaņots.

Jautājums: — Ko no šī projekta realizācijas iegūst konkrētais pagasts vai konkrētais rajons?

I. Emsis: — Pagasts iegūst infrastruktūras objektu, kurā ir relatīvi labas peļņas iespējas. Jo likums par dabas resursu nodokli paredz, ka par bīstamo atkritumu noglabāšanu kādā no rajoniem jāmaksā dabas resursu nodoklis. Respektīvi, viņi savā pagasta kasē saņem šo nodokli. Turklāt mēs apzināti nepārņēmām šo bijušā tanku poligona teritoriju valsts īpašumā, bet nodevām to pagasta īpašumā. Lai pagasts saņemtu vēl nomas maksu. Ja mēs būtu to paņēmuši valsts īpašumā, mūsu dialogs ar pagastu ievērojami pasliktinātos.

Jautājums: — Cik liela ir nomas maksa gadā un kas to maksā? No kāda budžeta?

I. Emsis: — Samaksa tāpat nāk no specializētā vides aizsardzības nodokļa, kur ienākumi veidojas vides aizsardzības projekta realizācijai. Tātad tie ir speciālā budžeta ieņēmumi, kas būs izlietojami arī šim mērķim, izdarot nomas maksājumus. Vēlāk, ja viss šis projekts pagastu apmierinās un viņi būs ar mieru šo biznesu paplašināt, viņi varēs saņemt attiecīgu samaksu no atkritumu ražotājiem. Tā jau varētu būt līgumcena. Pagaidām tam vēl nav plānota vieta. Runa būtu par jaunām būvēm, bet par to mēs vēl neesam vienojušies. Tā kā es minēju tikai iespējamo šīs lietas attīstību. Bet šobrīd viņiem pienākas nomas maksa no valsts. Jo bezīpašnieka manta, arī bīstamie atkritumi, ir valsts ziņā, un valstij par tiem jāmaksā. Un tam tiks izlietots speciālais budžets.

Diemžēl šobrīd nevaru pateikt nomas maksas gada summu. Esam vienojušies par augstākajiem nomas maksas apjomiem, kādus likums pieļauj. Tātad varētu būt runa par dažiem tūkstošiem latu gadā.

Jautājums: — Emša kungs, kāda izcelsme ir šiem 60—70 tūkstošiem tonnu bīstamo atkritumu gadā?

I. Emsis: — Pie bīstamajiem atkritumiem pieskaitāmas, piemēram, izlietotās eļļas. Tās ir arī vecas akumulatoru baterijas no automobiļiem, sadzīves ierīces, dienasgaismas spuldzes, laku un krāsu pārpalikumi, smago metālu pārpalikumi no galvaniskajiem procesiem, farmaceitiskās rūpniecības un slimnīcu atkritumi, visdažādākie ādu pārstrādes atkritumi. Tātad bīstamo atkritumu klāsts ir ļoti plašs. Saīsinātajā sarakstā ir vairāk nekā 200 vielu grupas. Tas viss ir ietverts Bāzeles konvencijas par bīstamajiem atkritumiem pielikumā.

Jautājums: — Kuras lauksaimniecībā izmantojamās ķimikālijas pieskaitāmas pie bīstamajiem atkritumiem?

I. Emsis: — Visas tās, kam beidzies lietošanas termiņš vai kas kļuvušas neidentificējamas marķējuma trūkuma dēļ. Tātad, tikko beidzies lietošanas termiņš vai pazudis marķējums, jebkuras lauksaimniecības ķimikālijas automātiski nokļūst bīstamo atkritumu sarakstā. Ieskaitot ķīmisko mēslojumu.

Jautājums: — Kas nodrošinās to bīstamo atkritumu aiztransportēšanu, kuri radušies privātajos īpašumos, un kas par to maksās?

I. Emsis: — Konkursa kārtībā ir izraudzīts. Šogad valsts budžetā īpaši ir paredzēti 450 tūkstoši latu šim projektam. Un, rēķinoties ar šo summu, tad arī tiks organizēta šādu atkritumu savākšana. Plus Eiropas Savienības nauda, plus bilaterālie dāvinājumi, piemēram, Dānijas valdības.

Jautājums: — Vai bija arī kādas citas pašvaldības, kas piekrita vai atteicās glabāt savā teritorijā bīstamos atkritumus? Un kuras pašvaldības turpmāk būtu ar mieru atvēlēt savu teritoriju jaunu objektu izbūvei?

I. Emsis: — Bija piecas iespējamās vietas, kas ekspertu vērtējumā bija piemērotas. Mūsuprāt, ļoti piemērota vieta bija Iecavas pagastā, kur atrodas bijušās raķešu bāzes ārkārtīgi kapitālas celtnes. Diemžēl pašvaldības prasības, iesaistoties šajā biznesā, bija pārmērīgi augstas.

Jautājums: — Kādā veidā tiek veikta bezīpašnieka bīstamo atkritumu uzskaite, un cik liela apmēram ir tā vērtība, ko valstij vajadzētu apmaksāt?

I. Emsis: — Vērtību mēs varētu izsvērt tajā mūsu izdevumu summā, ko ieguldīs, šo lietu sakārtojot. Tā būtu tā maksa par nekārtībām, kas radušās kolektīvās saimniekošanas laikā. Pieļauju, ka tad, kad mēs tiksim galā ar šīm problēmām, ķersimies pie citām. Es nemaz nerunāju par tiem bīstamo atkritumu uzkrājumiem, kas noglabāti īpašos kartos jeb vienkārši izgāzti krātuvēs. Tas ir Inčukalna gudrona “dīķis”, tie ir Olaines bīstamo ķimikāliju “dīķi”, tie ir Jelgavas bīstamo ķimikāliju “ezeri”, tādi ir arī Daugavpilī un citur. Šīs summas varētu sasniegt vairākus simtus miljardu latu. Ja mēs gribētu runāt par visas mūsu valsts teritorijas sanāciju. Tie ir prātam neaptverami līdzekļi, kas valstij būtu jāiegulda, ja mēs gribētu tikt galā ar visām šīm problēmām. Pat tādas bagātas valstis kā, piemēram, Vācija nav tikušas galā ar šīm problēmām un arī vismaz nākamajā pusgadsimtā neplāno tās atrisināt. Tātad mēs arī esam tālu no tā laika, kad varētu tikt galā ar visu šo “mantojumu”. Es nemaz negribu šeit pieminēt Liepājas kara ostu un tamlīdzīgas problēmas, tos 100 tūkstošus hektāru, ko aizņem bijušās PSRS armijas teritorijas, un citas nelaimes. No nelaimju uzskaitījuma nevienam labāk nepaliek. Tāpēc es labāk uzskaitīšu tās lietas, ar ko mēs tiksim galā. Vismaz 120 vietās Latvijā tagad tiks vaļā no šīm lauksaimniecības ķimikālijām. Un tas ir tikai sākums.

Jautājums: — Savulaik tika runāts, ka Latvijā varētu izbūvēt lielu bīstamo atkritumu pazemes glabātavu. Vai tuvākajā laikā tāda Latvijai būs vajadzīga un vai atgriezīsimies pie šī projekta?

I. Emsis: — Nē, mēs vairs neatgriezīsimies pie šī milzīgā projekta. Taurene bija izraudzīta par to vietu, kur bija paredzēts izveidot vienu lielu bīstamo atkritumu uzglabāšanas poligonu. Tas būtu īstenojams tādā gadījumā, ja mēs noņemtu no atkritumu ražotājiem atbildību. Bet šobrīd mēs ejam citu ceļu. Mēs piespiežam atkritumu ražotājus pārstrādāt, noglabāt, utilizēt un citādi tikt galā ar saviem bīstamajiem atkritumiem. Tas nozīmē, ka mēs šo atkritumu apjoma pieaugumu praktiski neplānojam. Jo visos ražošanas procesos būs iestrādātas bezatkritumu vai atkritumu pārstrādes tehnoloģijas. Un ar to nodarbosies paši ražotāji. Līdz ar to valsts vairs nepārņems to uz saviem pleciem. Jo nebūs vairs valsts uzņēmumu. Bet nelaime tā, ka nav kam uzvelt to “mantojumu”, ko ir radījuši valsts uzņēmumi. Mēs to labprāt kādam atdotu, bet nav kam.

Jautājums: — Jurkāna kungs, vai līdz šim, kamēr Ministru kabinets nebija pieņēmis noteikumus par īpašā režīma zonu Jūrmalai, pašvaldībai bija tiesības iekasēt nodevas par iebraukšanu pilsētā?

E. Jurkāns: — Jāatzīst, ka diemžēl tādu tiesību nebija. Līdz ar to mums tagad bija jāpieņem īpaši Ministru kabineta noteikumi, kas saskaņotu līdzšinējo praksi ar spēkā esošo likumu par nodokļiem un nodevām.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības
lietu redaktors

Pēc diktofona ieraksta 30. aprīļa preses konferencē Valdības namā