runas, referāti

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Akademiskajā sēdē 1996.gada 26.aprīlī
Saruna augstākajā līmenī — LLU Akadēmiskajā sēdē

Zinātnes valsts ministrs
Dr. habil. biol., prof. Pēteris Cimdiņš:

"Augstākā izglītība Latvijā mums pārredzamajā laikā"

Vispirms par to jēdzienu saturu, kurus turpmāk lietošu savā pārskatā. Augstākās izglītības iestādes saskaņā ar Augstskolu likumu ir universitātes, profesionālās augstskolas un pārējās augstskolas, arī augstskolu koledžas, un šajā ar likumu noteiktajā dalījumā reālajā dzīvē neskaidrību vēl ir ļoti daudz.

Kaut vai tas, ka Latvijā vairāk nekā 63 procenti studējošo ir universitātēs, profesionālo augstskolu un koledžu sektora nosacījumi vēl tikai sāk realizēties dzīvē. Vai tiešām šie 63 procenti studējošo iegūst universitāšu līmeņa izglītību un vai visas piecas universitātes atbilst universitāšu līmenim, vai Latvijai finansiāli ir panesams, ka 63 procenti studentu pavada augstskolās 6 līdz 7 gadus un iegūst līdztekus fundamentālām zinātnes atziņām arī pilnīgu neziņu un nedrošību par savām iespējām un vietu darba tirgū? Uz šiem jautājumiem atbildes prasa ne tikai Augstskolu likums (87. pants un Pārejas noteikumu 7. un 8. pants par universitāšu reformu), bet arī reālā dzīve — studenti sāk jau “šūpoties” savā neapmierinātībā ar pastāvošo izglītības un arī dzīves sistēmu.

Reformas paredz likums, tās notiks un ir jau sākušās. Sociāli bezsāpīgu reformu nav — arī ar to ir jārēķinās. Pirmais solis — Latvijas augstākās izglītības sistēmas (terciārais līmenis starptautiski atzītajā izglītības sistēmas klasifikatorā) adaptēšana Starptautiskajam izglītības klasifikācijas standartam (SIKS) — jau ir paveikts, un Izglītības un zinātnes ministrija to iesniegs Ministru kabinetā apstiprināšanai.

Tas nozīmē, ka, apstiprinot šos standartus, Latvijas augstākās izglītības programmas, virzieni un diplomi būs starptautiski atšifrējami un saprotami. Paliks grūtākais — šo standartu iedzīvināšana Latvijas augstskolu dzīvē — tātad jautājums arī par to, kas ir un kas būs universitāte pēc satura.

Otrs jēdziens — pārredzamais laiks. Es to redzu kā 2001. gadu divu apsvērumu vadīts: pirmkārt, tie jaunieši, kuri pašlaik studē, tiem augstskolas jābeidz pēc iesāktām un labākajā gadījumā nedaudz mainītām programmām (diemžēl!), un šis laiks prasīs piecus gadus. Augstskolu likumā noteiktā Augstākās izglītības padome (IX nodaļas 65.—74. pants) demokrātiski tiek nepiedodami ilgi veidota, respektīvi, nepiedodami gausi izvēl savus deleģētos pārstāvjus šai ārkārtīgi nozīmīgajai institūcijai, un Saeima tikai pagājušajā nedēļā saņēma visu nepieciešamo dokumentāciju un lems par izvirzīto kandidātu atbilstību šai padomei. Triju mēnešu laikā pēc savas darbības uzsākšanas Augstākās izglītības padomei būtu jāiesniedz MK apstiprināšanai universitāšu reformu programma (Pārejas noteikumu 7. p.) — tātad jebkurā gadījumā vēl šogad tas būs jāizdara, un tas nozīmē, ka reformas augstākajā izglītībā notiks; otrkārt, Augstskolu likuma 27.4. pants arī nosaka šo 2001. gadu, gan — netieši, jo saskaņā ar likumu vēlētos profesora, asociētā profesora, docenta un administratīvos amatus augstskolās var ieņemt līdz 65 gadu vecumam. Paskatoties zālē un pašķirstot Latvijas enciklopēdiju, redzam, ka vairums šo kvalificēto zinātnieku un mācībspēku ir 1932.—1936. gadā dzimušie, tad seko ilgs pārrāvums līdz 1947. gadam — tātad krīze vēl ir priekšā, jo no visa lielā zinātnes potenciāla (graduētie ir tie zinātnieki, kas drīkst ieņemt profesoru un docentu vietas, nemaz jau nerunājot par likumā ietvertajām kvalitātes prasībām, limitējošais faktors ir graduēto vecums) jau tuvāko divu gadu laikā būs visai problemātiski izveidot universitāšu līmenim atbilstošos studiju un pētījumu virzienos arī atbilstošas kvalifikācijas un vecuma nacionālo profesūru (vismaz saskaņā ar Augstskolu likumu, kurš tomēr atbilst ES normām, ļoti problemātiski). Te nav jābūt sistēmteorētiķim, lai saprastu, ka katrai valstij ir nepieciešama sava nacionālā izglītības un zinātnes sistēma un tās pamats ir nacionālā profesūra. Sākums tās veidošanai ir, vismaz motivācija jaunajiem censoņiem, jo līdztekus pagājušajā gadā piešķirtajām pirmajām desmit valsts emeritēto zinātnieku pensijām Izglītības un zinātnes ministrija vakar piešķīra vēl 30, paturot iespēju līdz gada beigām šo skaitli vēl palielināt. Valsts tādējādi izrāda savu attieksmi pret intelektuālo potenciālu, svarīgi zinātniekiem pašiem būt saprotošākiem un ietvert šajā skaitā arī augstskolu profesorus. Līdz ar to reforma kā universitāšu personāla atjaunošanās un modernizācija ir neatliekams uzdevums.

Reformas prasa līdzekļus un bieži adresētā prasība valdībai: “Dodiet naudu, lai izglītība un zinātne var funkcionēt normāli!” liek izvirzīt vēl vienu jēdzienu — “normāli” — tātad risināt jautājumu par normatīviem vienas studiju vietas (kas ietver izmaksas algām, infrastruktūrai un pat zemes īrei) un zinātnieka vietas finansēšanai. Rietumu valstīs, un nu jau gandrīz desmit gadus arī Polijā, Čehijā un Turcijā šos normatīvus (sauktus par izglītības un zinātnes novērtēšanas indikatoriem) lieto finansēšanas plānošanai. Tie ir relatīvi lielumi un dod iespēju salīdzināt dažādus studiju virzienus, augstskolas un pat valstis. Ja Latvijā kaut vai tāds indikators kā pamatplatība uz vienu studējošo vai zinātnieku svārstās no 4 līdz 400 m2, tad optimizācijas iespējas ir jāmeklē, un tās ir tepat Latvijā atrodamas, ja vien iestādes neslēpj statistisko informāciju. Šķiet, ka optimums varētu būt ap 20 m2 uz vienu vietu, un arī tas būtu par trešdaļu vairāk, nekā no budžeta var apmaksāt bagātās Rietumu valstis saviem studentiem un zinātniekiem.

Otrs indikators — studentu skaits uz graduēto mācībspēku —, kas budžetam panesams, caurmērā Eiropā ir 14 studentu uz mācībspēku, mums normatīvos astoņi līdz deviņi, praksē bieži divi līdz četri. Telpu noslodzes grafiks stundās — cik daudz ir tukšu stundu —, augstskolu telpas kā klosteris, auditorijkontaktstundas izplūdušas savā saturā un nekoncentrētas — rezultātā zema produktivitāte. Līdzšinējās attiecības budžeta līdzekļu sadalījumā pēc pozīcijām liecināja par liela īpatsvara atvēlēšanu fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem un tikai neliela daļa uz tirgu orientētiem un valsts pasūtījumu pētījumiem. Kopumā, protams, visa šī summa ir niecīga un var nodrošināt labi ja zinātnes reformu koncepcijas izstrādāšanu, nemaz jau nerunājot par zinātnisko pētījumu un tehnoloģiju attīstību.

Kļūdaini būtu atzīt, ka naudas trūkums un neefektivitāte ir adresējami tikai valdībai un uz zinātni pašu neattiecas. Briselē šī gada martā ne tikai Latvijai, bet visām Austrumeiropas un Baltijas valstīm tika adresēts norādījums par neveselīgas tendences pastiprināšanos šajās valstīs. Šo tendenci dēvē par gerontoloģizāciju, un tās izpausme ir zinātnes un izglītības vecās nomenklatūras nospiedošā ietekme un vara lēmumu pieņemšanā, vispirms — līdzekļu sadalē izglītības un zinātnes attīstībai. Šādas akadēmiskās hierarhiskās struktūras saglabāšana līdzinās piramīdai, kas “apēd” savu pamatu.

Šis ir viedoklis, kuru Eiropā nākas un nāksies uzklausīt mūsu politiķiem, un naivi būtu izlikties, ka Latvijā šo attīstības posmu jau esam pārvarējuši. Fundamentālie pētījumi šī jēdziena starptautiskajā izpratnē ir labāki, nekā par piešķirtajiem finansu līdzekļiem varēja sagaidīt, savukārt lietišķajiem pētījumiem trūkst tieši šī lietošanas noderīguma jeb lietotāja pieprasījuma aspekta. Te vājā vieta ir arī uzņēmējdarbībā, reģionālā un sektorālā struktūrpolitikā. Ir nepieciešama komunikatīvā plānošana, kad valsts plāno kopā ar zinātniekiem un plāno struktūrpolitikas aspektā. Arī augstskolām ir jārod vidusceļš starp divām galējībām — starp izbijušo plānsaimniecības modeli ar valsts plāna pasūtījumu un valsts sadali augstskolās, pēc kuras joprojām tik daudzi skumst (vai tiešām ilgas pēc valsts diktāta politikas izglītībā un zinātnē vēl ir tik stipras?), un tirgus saimniecībā (un LR likumdošanā) fiksēto augstskolu autonomiju un uzdevumiem (Augstskolu likuma 5. p.) “...nodrošina studiju un pētniecības darba nedalāmību, iespēju iegūt zināšanas, akadēmisko izglītību un profesionālo prasmi...”. Uzsveru — nevis valsts pasūtījumu pēc speciālistiem, bet iespējas. Neviena valsts pilnībā (visiem studētgribētājiem) šīs iespējas nenodrošina, un arī Latvija to nenodrošinās — nebūsim ideālisti, taču uz ideāliem ir jātiecas.

Tāpēc vidusceļš, ceļš caur komunikatīvo plānošanu jeb atbildīgu savas nākotnes plānošanu, ir sabalansēta iespēju un valsts pasūtījuma plānošana. Ja 25 procenti augstskolu beigušo strādās savā specialitātē, tas būs augsts efektivitātes rādītājs. Tāpat jārēķinās, ka vismaz 20 procenti no valsts budžeta izdevumiem zinātnē jāatvēl fundamentālai zinātnei kā vēl nepieprasītām zināšanām, kā valsts zinātnes potenciālam, un šo procentu lielāku par 30 nespēj uzturēt pat ekonomiski attīstītas valstis. Ja šogad budžeta izdevumi zinātnei bija 1,7 procenti, tad nākamajā gadā tiem jāsasniedz 2,5 procenti tieši uz to uzdevumu risināšanas rēķina (universitāšu reforma, nacionālās profesūras nostiprināšana), kuri ir gan Augstskolu likumā, gan valdības deklarācijā.

Latvijas Zinātnes padome ir uzsākusi reformu ceļu komunikatīvās plānošanas virzienā, Izglītības un zinātnes ministrijā iesniegtie integrācijas un nacionāli nozīmīgo pētījumu institūciju veidošanas projekti iziet pirmo lasījumu, un perspektīvākie tiek aicināti kopā ar valsts institūciju pārstāvjiem pilnveidot šos projektus tā, lai pakāpeniski radītu stabili funkcionējošas izglītības un pētījumu institūcijas vismaz tuvākajiem septiņiem gadiem.

Augstākajā izglītībā — studentu skaitu par budžeta līdzekļiem būtiski palielināt vēl ilgi nevarēsim, taču varam palielināt izglītotu, vispirms — profesionāli izglītotu un darba tirgum vajadzīgu cilvēku īpatsvaru sabiedrībā. Jāpalielina caurplūde augstskolās, tas nozīmē studiju ilguma samazināšanu un dažādu augstākās izglītības veidu (ar īsāku un garāku studiju laiku) ieviešanu saskaņā ar jau pieminēto klasifikācijas standartu. Tas nodrošinātu gan iespējas vienmēr studēt tālāk līdz universitātes līmenim, gan iegūt pietiekami kvalitatīvu — teorētiski un profesionāli — izglītību divos trīs gados un iekļauties tautsaimniecībā par labu sev un valstij. Tad arī krīzes pārvarēšanas saredzamais slieksnis būtu 2001. gads, būtu sava nacionālā izglītības sistēma, nacionālā profesūra, kura spētu atbilstoši konkurēt un piesaistīt starptautiskos līdzekļus.

Saeima ir pieņēmusi Latvijas ārpolitikas koncepciju, un Latvijas pilnvērtīga iekļaušanās Eiropas apritē ir pasludināta par valsts politikas stūrakmeni. Tas nozīmē katras nozares, šajā gadījumā — izglītības un zinātnes spēju būt konkurētspējīgiem Eiropā. Augstākā izglītība un zinātne ir prece, kurai ir cena, jo tās nosaka indivīda vietu un starta pozīcijas darba tirgū. Tā ir valsts kapitāls, tāpat kā citi resursi, kā teritorija un izglītības un zinātnes starta stāvoklis noteiks Latvijas vietu 21. gadsimta Eiropā. Valsts bez stabilas un kvalitatīvas izglītības un zinātnes sistēmas rada priekšnoteikumus sociālā dempinga zonas izveidošanai savā teritorijā — tas nozīmē nolemtību pašiem dzīvot sociāli sliktākos apstākļos un par zemākām cenām pārdot savus pakalpojumus, savu intelektuālo potenciālu, savu cilvēkam dabiski labvēlīgo un ģenētiski nepārveidoto vidi. No šādas nolemtības, ja reiz tajā nokļūst, nav atpakaļceļa. Reformas ir pasludinātas, reformas ir sākušās, un reformu sekmīgai turpināšanai būs nepieciešami ne tikai lielāki valsts budžeta līdzekļi un cilvēku, kas ar tiem rīkojas, sapratne un atbildība, bet vispirms jau pieņemto likumu un lēmumu izpildīšana. Jo demokrātiskā valstī jau kungs nav ne prezidents, ne premjers, ne ministrs, bet tikai un vienīgi likums. Lai mēs spētu to saprast un ievērot!

Runa publicēta saisināti. Citas runas — “LV” 30.aprīļa numurā