Ministru, amatpersonu atbildes

Dokuments nr.721a

Par slimnieku nosūtīšanas kārtību uz valsts ārstniecības iestādēm

Saeimas deputātiem

P.Apinim, A.Prēdelei, A.Naglim, A.Pētersonam, J.Urbanovičam

Nosūtot pacientu uz augstākas kvalifikācijas ārstniecības iestādi vai pie speciālista uz konsultāciju plānveida medicīniskās palīdzības saņemšanai, vienmēr ir bijis vajadzīgs ārstējošā ārsta nosūtījums. Tas mums šķiet saprātīgi, jo:

— tikai primārā posma ārstējošais ārsts (iecirkņa ārsts, ģimenes ārsts, speciālists) vai rajona (republikas pilsētas) centrālās slimnīcas speciālists var noteikt, vai pacientam ir nepieciešama augstākas specializācijas pakāpes ārstnieciskā palīdzība, kādu vajadzētu nodrošināt valsts ārstniecības iestādei, vai šo palīdzību var nodrošināt dzīves vietas ārstniecības iestāde;

— lai nodrošinātu augsti profesionālu un efektīvu medicīnisko palīdzību, konsultantam vai medicīniskās palīdzības sniedzējam valsts ārstniecības iestādē jābūt pilnīgam priekšstatam par iepriekšējos ārstniecības posmos veiktajiem izmeklējumiem un pielietoto ārstēšanu, un nosūtījumos tiek atainota šī informācija.

Attiecībā pret valsts ārstniecības iestādēm, no 1995.gada otrā ceturkšņa nosūtījums veselības aprūpes bāzes programmas līmeņa medicīniskās palīdzības saņemšanai kalpo arī kā sniegtās medicīniskās palīdzības apmaksas garants.

Atsevišķi pārspīlējumi, kas saistās ar nosūtīšanas uz valsts ārstniecības iestādēm ierobežošanu, nav masveidīgi un ir risināmi, izskatot konkrētos gadījumus.

Jāpiebilst, ka 1995.gada Valsts slimokases līgumi ar valsts ārstniecības iestādēm paredzēja iespējas ar administrācijas vīzu slimniekus hospitalizēt arī bez nosūtījuma, aizpildot speciālus defekta aktus un informējot Valsts slimokasi tajos gadījumos, kad hospitalizācija ir novēlota, iepriekš rajonā veiktā ārstēšana neadekvāta utt.

Šī līguma norma, hospitalizējot slimnieku bez nosūtījuma, valsts ārstniecības iestādēs tika pielietota, taču, piemēram, P.Stradiņa klīniskā slimnīca tā arī neuzrakstīja nevienu defekta aktu, līdz ar to nav faktu materiāla, kas apliecinātu to, ka slimniekiem nepamatoti tiek ierobežotas medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējas.

Mūsuprāt, norma, ka plānveida hospitalizācijai jebkurā ārstniecības iestādē nepieciešams nosūtījums, ļauj nodrošināt gan pēctecību medicīniskās palīdzības saņemšanā, gan arī nodokļu maksātāju līdzekļu ekonomiskāku izmantošanu, jo:

— medicīniskās palīdzības sniegšana rajona līmenī ir lētāka nekā valsts ārstniecības iestādēs sniegtā;

— valsts ārstniecības iestādēs pārsvarā nonāk tikai tādi pacienti, kuru izmeklēšana un ārstēšana prasa salīdzinoši augstu specializācijas pakāpi, līdz ar to racionālāk tiek izmantots šo ārstniecības iestāžu personāla augstais profesionālais un intelektuālais līmenis.

Ārstniecības noteikumos noteiktās pacientu tiesības šajā gadījumā netiek ierobežotas, jo Ārstniecības noteikumi nosaka pacienta izvēles tiesības, nevis medicīniskās palīdzības apmaksas kārtību. Ja izvēle no ārstniecības viedokļa nav pamatota, pacients to var realizēt par savu naudu.

Bez tam gribētos vērst jūsu uzmanību uz to, ka problēmas pamats veselības aprūpē, tai skaitā arī atsevišķos ierobežojumos slimnieku nosūtīšanā uz valsts ārstniecības iestādēm, šobrīd meklējams nevis slimokasēs vai galvenajos ārstos, bet gan naudas līdzekļu trūkumā.

Kā jūs ziniet, normatīvs pašvaldībām veselības aprūpes finansēšanai 1996.gadam apstiprināts 1995.gada līmenī — Ls 21 uz cilvēku. Diemžēl daudzas pašvaldības veselības aprūpei nenodrošina pat šo minimālo naudas līdzekļu daudzumu.

Tā, apstiprinātais veselības aprūpes finansējums Aizkraukles rajonā ir Ls 16,42 uz cilvēku; Balvu rajonā Ls 18,79; Liepājas rajonā Ls 14,86; Tukuma rajonā Ls 19,30; Valkas rajonā Ls 18,90 utt.

Ar patiesu cieņu, —

1996.gada 26.(29.) aprīlī Veselības valsts ministrs J.Viņķelis

Dokuments nr.759a

Par Jūrmalas pašvaldības līgumiem

Sakarā ar 6. Saeimas deputātu: Leopolda Ozoliņa, Jura Vidiņa, Andreja Požarnova, Aleksandra Pētersona, Oskara Grīga — jautājumiem par Jūrmalas pašvaldības līgumiem

Izskatot 1996. gada 24. aprīļa minēto deputātu iesniegto jautājumu par Jūrmalas pilsētas pašvaldības līgumu, esam konstatējuši, ka jautājums par minētā līguma likumību tiek izskatīts Jūrmalas pilsētas prokuratūrā.

Saskaņā ar Jūrmalas pilsētas domes 1996. gada 21. marta lēmumu nr.195 (fakss kopija pielikumā) pašvaldība materiālus par minēto jautājumu iesniegusi prokuratūrā (lietas izskatīšanu veic prokurore Kamila Blimberga).

Iepriekšminētajā lēmumā tiek lūgts arī anulēt 1991. gada 30. aprīļa un 1995. gada 18. maija noslēgtos līgumus par viesnīcas “Majori” ražošanas fondu nodošanu lietošanā ārpusresora komercfirmai “Majori” un firmai “Suprime” SIA.

Īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās E.Jurkāns

Dokuments nr.760a

Par veselības apdrošināšanu

Saeimas deputātam A.Požarnovam

Finansu ministrija Jūsu vēstules sakarā paskaidro, ka 1996.gada 19.marta Ministru kabineta sēdē tika pamatā akceptēts koncepcijas “B” variants un uzdots Labklājības ministrijai turpināt precizēt minēto koncepcijas variantu, ņemot vērā izteiktās piezīmes, kā arī izstrādāt priekšlikumus izdarīt izmaksu individualizācijai un apdrošināto ieinteresētības stimulēšanai.

Finansu ministrija precizēto koncepcijas projektu no Labklājības ministrijas nav saņēmusi.

Š.g. 24.aprīlī Labklājības ministrija iesniedza Finansu ministrijai obligātās veselības apdrošināšanai rekomendējamo līdzekļu daudzuma aprēķinu bāzes programmai.

Finansu ministrija, vadoties no Labklājības ministrijas iesniegtās informācijas, sagatavoja slēdzienu un š.g. 26.aprīlī nosūtīja Labklājības ministrijai.

Pielikumā: Finansu ministrijas š.g. 26.aprīļa vēstule nr.01–3–03/174 — 4 lapas.

Finansu ministrijas valsts sekretāre V.Andrējeva

1996.gada 30.aprīlī (2.maijā)

Labklājības ministrijai

Finansu ministrija, izskatījusi Labklājības ministrijas sagatavoto obligātajai medicīnas apdrošināšanai rekomendējamā līdzekļu daudzuma aprēķinu, ir neizpratnē par šī aprēķina atsevišķiem izejas datiem un pieņēmumiem, uz ko šis aprēķins ir balstīts, un līdz ar to secinājumiem, kas to rezultātā ir izdarīti.

Pārsteidz tas, ka Labklājības ministrija kalkulējot, cik lieli maksājumi personai pašai būs jāizdara, neuzskata par vajadzīgu atšifrēt, kāda veida medicīnas pakalpojumi būs saņemami uz šo iemaksu pamata, kā arī neapraksta veidojamās sistēmas darbības mehānismu.

Iesniegtais aprēķins satur divas dažādas pieejas katram no veselības aprūpes pakalpojumu veidiem izdevumu aprēķina metodikā: ja, aprēķinot stacionāros sniegto veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas, tiek izmantoti dati par faktiskajiem izdevumiem stacionāru darba nodrošināšanai, tad, aprēķinot ambulatoro pakalpojumu sniegšanas izmaksas valsts iedzīvotājiem, netiek norādīts, kādi izdevumu posteņi veido šo pakalpojumu cenu.

Vienlaicīgi konstatējam, ka nav sabalansēti ieņēmumi ar izdevumiem, jo aprēķinātais izdevumu apjoms ievērojami pārsniedz ieņēmumus.

Bez tam ieņēmumu aprēķinos (pielikums — Veselības apdrošināšanai nepieciešamie līdzekļi 1997.gadam) ir ieviesušās kļūdas.

Tā sniegtie dati par 1994.gadā veselības aprūpes faktiskajām izmaksām neatbilst gada pārskatam par pašvaldību budžetu izpildi. Bez tam saskaitāmo summa neatbilst uzrādītajai kopsummai. Vēl krasāka neatbilstība ir starp 1995.gada pārskatu un ministrijas uzrādītajiem datiem. Tā, piemēram, pašvaldību pārskatā ambulatorai aprūpei izlietoti līdzekļi — 11,2 miljoni latu un stacionārai aprūpei — 34 miljoni latu, bet pēc Labklājības ministrijas uzrādītiem datiem attiecīgi — 15,4 un — 25,8 miljoni latu. No valsts pamatbudžeta 1995.gadā finansēja tikai veselības aprūpes valsts programmā paredzēto. Veselības aprūpes bāzes programmas realizācijai papildus tika novirzīts finansējums no alkohola akcīzes nodokļa 7,7 miljoni latu apmērā.

Attiecībā uz izdevumu daļu stacionāros norādām.

1995.gadā faktiskā vidējā darba samaksa vienai štata vienībai no budžeta līdzekļiem, ņemot vērā piemaksas un ārštata darbinieku samaksu mēnesī veselības aprūpes iestādēs strādājošiem — ārstiem, vidējam un jaunākajam medicīniskajam personālam, apkalpojošam personālam un administratīvajam personālam, bija 50,0 latu. Ņemot vērā inflāciju 14%, vidējā darba samaksa mēnesī varētu būt 54,8 lati. Labklājības ministrija, aprēķinot darba samaksas fondu, vidējo algu mēnesī paredzējusi 90 latu apmērā, līdz ar to palielinot izmaksas par 10,8 miljoniem latu darba algām un sociālajam nodoklim.

Jautājumu rada aprēķinā izmantotā sociālā nodokļa likme 30,5% apmērā, lai gan saskaņā ar likuma “Par sociālo nodokli” pārejas noteikumu 5.punktu ar 1997.gada 1.janvāri darba devējam sociālais nodoklis par darbinieku ir jāmaksā 28 procentu apmērā, bet 1996.gadā sociālā nodokļa vidējā likme, kas jāmaksā darba devējam, ir 35%.

Arī pakalpojumu, materiālu, energoresursu, ūdens un inventāra izdevumiem ir palielinātas izmaksas par 9,6 miljoniem latu.

Lai izvērtētu ambulatoro pakalpojumu izmaksas, pietrūkst informācijas. Jautājumu rada jau pats šis jēdziens: vai par ambulatoro apmeklējumu tiek uzskatīts katrs pacienta apmeklējums katrā kabinetā — pie ārsta, nododot analīzes laboratorijā, procedūru kabinetā u.tml.

Par apmeklējuma feldšeru — vecmāšu punktā izmaksām ir norāde, ka no tām tiek izslēgts ārsta atalgojums, un tādā gadījumā tas ir 1,33 lati par apmeklējumu. Rodas jautājums, kāpēc šis pakalpojumu veids nav ietverts kopējā ambulatoro pakalpojumu skaitā, kā arī par to, kāds aprēķins ir dots 3.lappuses pēdējās piecās rindiņās.

Ņemot vērā faktisko izpildi 1995.gadā, ambulatorās palīdzības sniegšanai finansējums varētu būt 12,6 miljoni latu, bet pēc Labklājības ministrijas aprēķina — 20,8 miljoni latu.

Pēc 1995.gada pārskata par pašvaldību budžeta izpildi ātrās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai uz vienu republikas iedzīvotāju tika izlietoti 0,42 lati. Ņemot vērā inflāciju, ātrai un neatliekamai palīdzībai finansējums varētu būt 1,2 miljonu latu apmērā, bet pēc Labklājības ministrijas aprēķina šim nolūkam ir paredzēts finansējums 8,7 miljonu latu apmērā.

Pēc pārskata datiem 1995.gadā bezmaksas medikamenti apgūti 2,5 miljonu latu apmērā, ministrija šim mērķim paredz finansējumu 4,5 miljonu latu apmērā.

Izdevumi investīcijām netiek ierēķināti izdevumos uz vienu republikas iedzīvotāju. Jāatzīmē, ka pēc 1995.gada pārskata par pašvaldību budžeta izpildi investīcijām tika novirzīti tikai 0,1 miljons latu. Labklājības ministrija izdevumos uz 1 iedzīvotāju ir iekļāvusi arī investīcijas un šim mērķim paredzējusi 1,8 miljonus latu.

Bez tam atgādinām, ka līdzekļi slimokasu uzturēšanas izdevumiem ir jānovirza no kopējiem veselības aprūpei paredzētiem līdzekļiem.

Labklājības ministrijas aprēkinātie, pielietojot dažādās pieejas, izdevumi par stacionārajiem un ambulatorajiem pakalpojumiem, kam vajadzētu nodrošināt veselības aprūpi bāzes programmas līmenī, no kurām vienā ņemts vērā Vispasaules veselības organizācijas normatīvs gultu skaitam uz 10 tūkst, iedzīvotāju, bet otrā balstās tikai uz slimokases datiem par faktiskajām izmaksām, liecina par to, ka, veicot pāreju uz citu veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, netiek domāts par to, kā optimizēt un racionalizēt izveidojušos izmaksu struktūru, bet ir paredzēts pašreizējo situāciju pārnest uz nākošajiem periodiem.

Savukārt tekstam pievienotajā tabulā “Veselības apdrošināšanai nepieciešamie līdzekļi 1997.gadā” uzrādītie izdevumi attiecas jau vairs ne tikai uz bāzes programmu, bet arī uz valsts programmu, lai gan no mūsu rīcībā esošā, Ministru kabineta š.g. 19.marta sēdē konceptuāli izskatītā dokumenta, no kurā dotajiem variantiem bija atbalstīts B variants, ir redzams, ka apdrošināšanu ir paredzēts ieviest, par pamatu ņemot veselības aprūpes bāzes programmu, kas ir noteikta ar Ministru kabineta noteikumiem.

Tā kā minētajai tabulai nav pievienoti nekādi paskaidrojumi, nav zināms 1997.gadam prognozēto izdevumu pamatojums, t.i., kāpēc, saglabājot stacionāro pakalpojumu līmeni uz 1 iedzīvotāju praktiski 1996.gada līmenī (samazinājums aptuveni 10%), ambulatoro pakalpojumu līmeni uz 1 iedzīvotāju ir paredzēts palielināt vairāk nekā 1,5 reizes, kā arī to saistība ar teksta daļā doto aprēķinu.

Tabulā ar nosaukumu “Apdrošināto personu loks un iemaksu struktūra (B variants)” nav precīzi izejas dati ne par vienu no tabulā ietverto personu kategoriju skaita: pēc Sociālās apdrošināšanas fonda datiem 1996.gada I ceturksnī bērnu kopšanas pabalstu saņēmēju skaits (mātes, kuras kopj bērnus līdz 3 gadu vecumam) ir 55,2 tūkstoši (nevis 69 tūkstoši), bezdarbnieku pabalstu saņēmēju skaits 35,5 tūkstoši (nevis 45 tūkstoši).

Stipendiju saņēmēju skaits, kas ietver dienas nodaļas studentus un audzēkņus, doktorandus, maģistrantus, rezidentus, pēc mūsu rīcībā esošiem datiem ir 60,1 tūkstotis (nevis 80 tūkstoši).

Pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem algas nodokļa maksātāju skaits ir aptuveni 1 miljons, jo no kopējā algas nodokļa grāmatiņu skaita apmēram 146,7 tūkstoši ir izsniegti pašnodarbinātām personām.

Tas liek apšaubīt šīs tabulas aprēķinu. Nav zināms arī, kā ir prognozēts ienākums, no kura tiek rēķināts katrai personu kategorijai izdarāmās iemaksas veselības adrošināšanas nodokļa veidā lielums. Ja aprēķins ir balstīts uz datiem par ienākumiem iepriekšējā periodā, tie neatbilst faktiskajiem, jo, piemēram, pēc Statistikas komitejas publicētajiem datiem vidējā darba samaksa 1995.gadā “valsts sektorā” bija 98,06 lati, bet savukārt pašnodarbināto personu gūtie ienākumi nav minimālās mēnešalgas līmenī, kas turklāt tikai no 1996.gada 1.aprīļa ir noteikts 38 latu apmērā.

Veicot jebkuru aprēķinu, ir jābūt vienveidīgai pieejai, tāpēc, mūsuprāt, jāizmanto dati vai nu tikai par iepriekšējo periodu, vai arī prognozētie dati tam gadam, uz kuru šis aprēķins ir veikts.

Tādējādi šī tabula kopā ar iepriekš izskatīto “Veselības apdrošināšanai nepieciešamie līdzekļi 1997.gadam” liek secināt, ka aprēķinu rezultātā iegūtās summas nepieciešamajiem līdzekļiem 1997.gadam 69,974 milj. latu apmērā un apdrošināto personu iemaksām 70,803 milj. latu apmērā ir satuvināts, nemeklējot īpašu pamatojumu.

Priekšlikumu, kas noformulēts tabulas “Apdrošināto personu loks un iemaksu struktūra (B variants)” apakšā, nevaram atbalstīt vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir veids, kā tas tiek pamatots: vienkārši tiek noteikts, cik lielu daļu no kopējiem 1996.gadam prognozētajiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem sastāda 70 milj. latu, un tad tiek izdarīts secinājums, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, lai, nosakot 6% nodokli veselības apdrošināšanai, nepalielinātos viņa nodokļu slogs, ir jāsamazina par 2/5, t.i., par 11,65%. Šinī gadījumā nav arī ņemts vērā netiešais efekts no tā, ka, nosakot šādu nodokli, samazināsies personas apliekamais ienākums, kā rezultātā papildus samazināsies pašvaldību ieņēmumi.

Nemaz nav mēģināts šīs koncepcijas nostādnes saskaņot ar citas — pašvaldību administratīvi teritoriālās koncepcijas nostādnēm, kurā nav paredzēts izslēgt no reģionālo pašvaldību funkcijām veselības aprūpes nodrošināšanu un kuru izstrādājot netiek ņemta vērā iespējamā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu samazināšanās.

Finansu ministrija nevar to atbalstīt arī tādēļ, ka nav ņemts vērā tas, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek maksāts ne tikai no ienākumiem, kas gūti uz darba attiecību pamata, bet arī no saimnieciskās darbības ienākuma, kā arī tas, ka to par sava uzņēmuma ienākumiem maksā arī individuālo uzņēmumu īpašnieki. Tādējādi, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi samazinot līdz 14%, tiek radīti nevienlīdzīgi nosacījumi uzņēmējiem, kas maksā uzņēmuma ienākuma nodokli, un tiem, kas maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Finansu ministrija atbalsta pāreju uz obligāto veselības sociālo apdrošināšanu tikai pie šādiem nosacījumiem:

— obligāto veselības sopciālo apdrošināšanu bāzes programmas īstenošanai jāveic finansējuma apjomā, kāds ir paredzēts likumā “Par valsts budžetu 1996.gadam”, t.i., 21 lats uz vienu republikas iedzīvotāju vai 53,8 miljoni latu un 7,5 miljoni latu no valsts pamatbudžeta bāzes programmas realizācijai;

— veselības apdrošināšanas maksājumiem tiek izmantota sociālā nodokļa samazināšanas rezultātā “izbrīvētā” likme, t.i., sociālā nodokļa likmes un veselības apdrošināšanas nodokļa likmes kopsumma tiek saglabāta 38% apmērā;

— sociālā nodokļa iekasēšanas uzlabošanas rezultātā izveidojusies sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļu ekonomija tiek novirzīta veselības sociālajai apdrošināšanai.

— iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm ir jābūt vienādām, un to pārskatīšana samazināšanas virzienā ir iespējama tikai 2—3% robežās. Šeit galvenais nosacījums ir izslēgt nodokļu sloga palielināšanos maksātājiem: gan fiziskām, gan juridiskām personām.

Vēlreiz jāuzsver, ka sociālās apdrošināšanas maksājumu palielināšanas rezultātā, tā kā šie izdevumi pirms aplikšanas ar nodokli tiek atskaitīti gan no fiziskās personas apliekamā ienākuma, gan no juridiskās personas apliekamā ienākuma, samazināsies apliekamais ienākums, samazināsies iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi.

1996.gada 25.aprīlī Valsts sekretāres vietniece I.Sudraba

Dokuments nr.762a

Par Černobiļas AES avārijas seku likvidētāju aprūpi

Rūpīgi iepazīstoties ar Latvijas Republikas Saeimas frakcijas “Latvijai” uzdotajiem jautājumiem un konkrēto situāciju Ogres rajonā, informējam:

1. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas savā darbā, nosakot invaliditātes cēloni saistībā ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidāciju, ievēro spēkā esošos tiesību aktus, tai skaitā Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 30.jūlija lēmumu nr.195 “Par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo Latvijas Republikas iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanu”.

Cēloņsakarība tiek noteikta, pamatojoties uz AML P.Stradiņa klīniskās slimnīcas aroda un radiācijas centra ārstu konsultatīvās komisijas izsniegto slēdzienu.

Labklājības ministrijas rīcībā nav ziņu par gadījumiem, kad nebūtu noteikta minētā cēloņsakarība, ja tādu noteikusi konsultatīvā komisija. Ogres rajonā invaliditātes saistība ar atomelektrostacijas seku likvidāciju noteikta 84 personām, tajā skaitā 2.invaliditātes grupa noteikta 8 personām, bet 3.grupa — 76 personām.

1995.gadā konflikta kārtībā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā komisēti 5 invalīdi no Ogres rajona, atstājot spēkā Rīgas rajona VDEĀK lēmumu noteikt 3 gadījumos 3.invaliditātes grupu un 2 gadījumos — 20% darbspēju zudumu bez invaliditātes grupas noteikšanas.

Atbilstīgi likuma “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” 16.pantam šis lēmums ir pārsūdzams tiesā.

Starprajonu VDEĀK personālu pieņem darbā atbilstošās komisijas priekšsēdētājs pēc attiecīgās kandidatūras saskaņošanas ar VDEĀ valsts komisiju. Priekšsēdētājus pieņem darbā VDEĀ valsts komisija, kandidatūru saskaņojot ar Labklājības ministriju.

2. Nestrādājošiem Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājiem uzturzīmes izsniedz (atbilstoši ārstniecības iestādes izziņai) dzīves vietas sociālās palīdzības dienesti bez maksas (iegāde notiek par valsts budžeta līdzekļiem) rindas kārtībā, ne biežāk kā reizi gadā. Strādājošas personas ar uzturzīmēm nodrošina darba vieta. Ja darba devējam objektīvu apstākļu dēļ šādas iespējas nav, tas griežas Labklājības ministrijā un Sociālās palīdzības departaments izskata iespēju nodrošināt uzturzīmi uz centriem, kuros tas realizē pārziņu.

1995.gadā uzturzīmes saņēmuši 156 avārijas seku likvidētāji par kopējo summu Ls 22350. Ogres rajonā 1995.gadā izsniegtas 4 uzturzīmes, bet 1996.gadā — 6 uzturzīmes. Praktiski visām uzskaitē esošajām personām uzturzīmes tiek nodrošinātas gada laikā, izņemot gadījumus, kad persona ir atteikusies no šādas uzturzīmes konkrētu apsvērumu dēļ. Ja persona vēlas saņemt uzturzīmi tieši uz Jaunķemeru sanatoriju, uzturzīmju nepietiekamā skaita dēļ ir iespējama situācija, kad ir nepieciešams gaidīt, kad rajons saņems attiecīgās uzturzīmes.

Černobiļas AES avārijas seku likvidācijā cietušo personu ārstēšana AML P.Stradiņa klīnikā notiek saskaņā ar Ministru kabineta 24.08.1995.noteikumiem nr.260 (Grozījumi Ministru kabineta 1995.gada 11.aprīļa noteikumos nr.93 “Noteikumi par veselības aprūpes finansēšanas kārtību 1995.gadā”).

3. Avārijas seku likvidētājiem īpašas tiesības uz palīdzību un īpašs statuss ir noteikts ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 15.maija lēmumu “Par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušo Latvijas Republikas iedzīvotāju sociālo stāvokli” un Latvijas Republiaks Ministru padomes 1991.gada 30.jūlija lēmumu nr.195 “Par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo Latvijas Republikas iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanu”.

Uzskatām, ka, sniedzot palīdzību avārijas seku likvidētājiem, maksimāli jāizmanto jau spēkā esošo tiesību aktu iespējas.

1996.gada 30.aprīlī Labklājības ministrs V.Makarovs

Dokuments nr.766a

Par Valsts rezervju centrālās medicīnas iekārtu bāzes rezervju atsvaidzināšanu

Saeimas deputātiem
P.Apinim, R.Jurdžam, A.Saulītim, A.Golubovam, L.Ozoliņam

Iepazīstoties ar 6.Saeimas deputātu pieprasījumu par Valsts rezervju centrālās medicīnas iekārtu bāzes rezervju atsvaidzināšanas kārtību, Labklājības ministrija paskaidro:

1. Zāles un medicīnas preces, kuras Valsts rezervju centrālā medicīnas iekārtu bāze 1996.gadā iegādājās valsts rezervju atjaunošanai (skat.pielikumā), notiek uz attiecīga līguma pamata. Līgums tiek noslēgts galvenokārt ar firmān, kas zāles saņem tieši no ražotāja, vai arī ar Latvijas zāļu ražotājiem, ja attiecīgās zāles ir to sortimentā. Iespēju robežās zāļu atsvaidzināšana notiek bez cenas starpības — zāles ar sliktāku derīguma termiņu samainot pret zālēm ar labāku derīguma termiņu (konkrētajā gadījumā promedols 2% — 1ml. N 10).

2. Gadījumos, ja tas nav iespējams, zāles ar sliktāku derīguma termiņu tiek pārdotas un vietā nopirktas zāles ar atbilstošu derīguma termiņu.

3. Bez medicīnas preču cenas ļoti būtisks faktors ir derīguma termiņš, kam jābūt maksimāli garam, lai atsvaidzināšanas procedūras, kas vienmēr saistītas ar papildu izdevumiem, nebūtu biežas.

4. Atsvaidzinot zāles, tiek ņemti vērā abi faktori — cena un derīguma termiņš. Tā, piemēram, pēc pavadzīmes nr.168226 iepirktā 1% dimedrola vidējā cena ir Ls 0,37 — iepirkts par Ls 0,29; pēc pavadzīmes nr.810867 iepirktā benzilpenicilīna Na sāls vidējā cena ir Ls 0,17—0,20 — iepirkts par Ls 0,13; pēc pavadzīmes nr.813093 iepirktā poliglukīna vidējā cena ir Ls 2,20—2,28 — iepirkts par Ls 2,40, pēc pavadzīmes nr.813092 iepirktās hemodēzes vidējā cena ir Ls 1,30—1,40 — iepirkts par Ls 1,45; pēc pavadzīmes nr.990923 iepirktā sintomicīna linimenta vidējā cena ir Ls 0,48—0,56 — iepirkts par Ls 0,45.

5. No šajā gadā atsvaidzinātajām zālēm Latvijā ražo tikai analgīna ampulas (firma “Kalceks”). 50% analgīna ampulu vidējā cena rūpnīcā “Kalceks” ir Ls 0,36 — iepirkts par Ls 0,37.

6. Kā redzams no pielikuma, trijos gadījumos ir bijis nepieciešams rīkot konkursu zāļu un medicīnas preču iepirkšanai, taču Valsts rezervju centrālā medicīnas iekārtu bāze to nav darījusi.

Vienlaikus informēju, ka Labklājības ministrija 1996.gada 20.martā ir izdevusi rīkojumu nr.81 “Par Valsts rezervju centrālā medicīnas iekārtu bāzē glabāto valsts un Labklājības ministrijas medicīnisko materiālu rezervju uzglabāšanas pārraudzību un nomenklatūras izmaiņām”. Rīkojums uzdod nodrošināt Valsts rezervju centrālā medicīnas iekārtu bāzē glabāto valsts un Labklājības ministrijas medicīnisko materiālu rezervju uzturēšanas, papildināšanas un atjaunošanas pārraudzību Katastrofu medicīnas centra direktoram A.Timberam.

Labklājības ministrijā sadarbībā ar Latvijas zāļu ražotāju asociāciju, Latvijas zāļu lieltirgotāju asociāciju un Latvijas farmaceitu biedrību tiek izstrādāts nolikums “Par zāļu iepirkšanas konkursu organizēšanu”.

Ar cieņu, —

1996.gada 30.aprīlī Veselības valsts ministrs J.Viņķelis

Dokuments nr.771a

Par Pasaules bankas kredīta izmantošanu zāļu iegādei

Atbildot uz Saeimas deputātu š.g. 25.aprīļa pieprasījumu, informējam, ka saskaņā ar 1992.gada 23.oktobrī noslēgtā aizdevuma līguma starp Latvijas Republiku un Pasaules banku nosacījumiem valsts garantēja šī aizdevuma atmaksāšanu aizdevējam gadījumā, ja to nevarēs veikt Pasaules bankas kredīta saņēmēji, kuriem ir noslēgti līgumi ar Finansu ministriju, konkrētā gadījumā — SIA “Farmserviss”, SIA “Medikamentu Lieltirgotava un TAMDA” un firma “Grindex”.

Finansu ministrija arī informē, ka SIA “Medikamentu Lieltirgotava un TAMDA”, kas bija viens no uzņēmumiem, kurš saņēma Pasaules bankas kredītu zāļu iegādei, ir jau veicis piešķirtā aizdevuma pirmstermiņa atmaksu.

Investīciju un kredītpolitikas valsts ministre Sarmīte Jēgere

1996.gada 30.aprīlī