DIPLOMĀTIJA

Baltijas valstu prezidentus Ņujorkā gaida balva

Aivars Baumanis, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ANO, — "Latvijas Vēstnesim"

Vasaras vidū, 25. jūnijā, Latvijas Republikas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, tāpat Igaunijas prezidentam Lennartam Meri un Lietuvas prezidentam Aļģirdam Brazauskam Ņujorkā tiks pasniegta Austrumu – Rietumu studiju institūta (ARSI) gadskārtējā balva. Lai saņemtu balvu, triju Baltijas valstu prezidenti ieradīsies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur paredzēta arī tikšanās ar prezidentu Bilu Klintonu. Apbalvošanas ceremonijas sagatavošanā daudz pūļu ieguldījis Latvijas Republikas goda konsuls Ņujorkā Norberts Klaucēns, kurš ir arī ARSI balvu pasniegšanas ceremonijas līdzpriekšsēdētājs, un Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks un mūsu misijas ANO Ņujorkā vadītājs Aivars Baumanis.

— Lūdzu, pastāstiet sīkāk par Valsts prezidenta vizītes norisi. Kas vizītē pavadīs Valsts prezidentu?

— Kopā ar Valsts prezidentu uz ASV dosies daži Prezidenta kancelejas darbinieki un vairāku Latvijas spēcīgāko banku, ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu vadītāji, apmēram pusotrs desmits Latvijas biznesa pārstāvju. Es to sauktu par Latvijas biznesa eliti. Latvijas pārstāvji izlidos no Rīgas 22. jūnijā un pēcpusdienā būs Ņujorkā. Valsts prezidents un Latvijas delegācija dzīvos Pjēra viesnīcā, kur arī notiks apbalvošanas ceremonija. Tās pašas dienas pievakarē visi izbrauks uz Priedaini Ņūdžersijas štatā — uz Ņujorkas latviešu īpašumu. Tur Latvijas Valsts prezidents kopā ar Amerikas latviešiem svinēs Līgo svētkus. Nākamajā dienā prezidents un Latvijas delegācija izlidos uz Čarlstonu Dienvidkarolīnā, kur Guntim Ulmanim tiks pasniegts Čarlstonas universitātes goda doktora diploms. Tā būs plaša un svinīga ceremonija. Ņoti būtiski, ka ceremonijā Čarlstonā piedalīsies arī slavenais ģenerālis Vestmorlends, tiešām unikāla persona, četri senatori un vairāki kongresmeņi. Pēc tam nākamajā dienā Guntis Ulmanis ar delegāciju atgriezīsies Ņujorkā, un mēs ar prezidentu Latvijas misijā ANO rīkosim pieņemšanu. Viesu vidū būs augsti ANO ierēdņi un ārvalstu vēstnieki, domāju, ka arī daudzu to valstu vēstnieki, kuras vēl šaubās, vai balsot par Latvijas uzņemšanu ECOSOC — vēlēšanas notiks šoruden ANO 51. sesijas laikā.

25. jūnija rītā Latvijas Valsts prezidentam kopā ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem būs brokastis ar “New York Times” redaktoru padomi, pēc tam notiks preses konference. Vēl G.Ulmaņa programmā paredzētas darba pusdienas, kurās piedalīsies pazīstami politiķi un sabiedriskie darbinieki — Bžežinskis, Šulcs, Čglbergers, Soross, Olbraita un citi. Šajās darba pusdienās notiks arī slēgta, neformāla diskusija par drošības jautājumiem un to, kā Amerika raugās uz Baltijas situāciju. Pēc tam vienā no “City Bank” rezidencēm notiks plaša Baltijas valstu un Amerikas biznesmeņu apaļā galda diskusija, kurā piedalīsies aptuveni trīs simti lielāko ASV firmu pārstāvji “Pepsi Cola”, “Westinghouse”, “Johnson and Johnson” un citas pasaulē plaši pazīstamas firmas. Visi trīs Baltijas valstu prezidenti teiks īsas uzrunas, pēc tam notiks brīva diskusija par ekonomiskās sadarbības aktualitātēm. Šīs dienas vakarā Pjēra viesnīcas lielākajā zālē vairāk nekā tūkstoš cilvēku klātbūtnē notiks prezidentu apbalvošanas ceremonija. Vakaru ievadīs filma par Baltijas valstīm un to prezidentiem, ko gatavo CBS. Maijā mēs viņiem nosūtīsim attiecīgos video un foto materiālus. Es ieteicu šo filmu sākt ar “Baltijas ceļu” 1989. gada 23. augustā un noslēgt ar “Via Baltica” projektu.

Balvas piešķirs ASV viceprezidents Alberts Gors. Tad runās prezidenti. Šo balvu piešķiršanu ierosinājis Amerikas institūts, kura padomē ir 54 pazīstami ASV un Eiropas politiķi. Piemēram, Zīsmūte, Kisindžers, Šulcs, Bžežinskis, Čglbergers. Tieši institūta padome arī izlemj, kam piešķirt balvu.

— Kāda ir balvas reālā nozīme?

— Balvas piešķiršana vēlreiz apliecina ASV nemainīgo atbalstu Baltijas valstu neatkarībai un progresam. Jo svarīgāks šis apstāklis būs jūnijā – laikā, kad Krievijā notiks prezidenta vēlēšanas. Iepriekšējos gados balvu ir saņēmis Džordžs Bušs un Leonīds Kučma, pirms tam — Peress de Kueljars, senators Moinihems un citi pazīstami politiķi

Bieži vaicā, kas par šo balvu maksā. Institūts ir nevalstiska organizācija, un tā darbību finansē dažādas ASV un Eiropas privātā biznesa organizācijas. Šo pasākumu finansē, pirmkārt, “Pepsi Cola”, kas maksā lauvas tiesu un daudzas citas sabiedrības un bankas, kas grib dibināt biznesa kontaktus ar Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm. Starp citu, arī “Pepsi Cola” prezidentam šajā dienā tiks pasniegta balva, tikai zemākas pakāpes. Katru gadu zemākas pakāpes balvu pasniedz kādai bankai, korporācijai vai sabiedrībai, kura vislabāk sadarbojusies ar Austrumeiropas vai Viduseiropas valstīm. Institūts savas 15 gadu darbības laikā radījis vairākus tā sauktos lietussarga projektus. Polijai, Ungārijai un Čehijai viņi ir palīdzējuši visvairāk, jo viņiem ir filiāles Varšavā, Budapeštā un Košicē. Varbūt kādreiz tāda varētu būt arī Rīgā.

— Kas notiks vizītes turpmākajās dienās?

— Nākamajā dienā Baltijas valstu prezidenti ieradīsies Vašingtonā, kur Baltajā namā tiksies ar ASV prezidentu Bilu Klintonu. Bet pēc tam Latvijas Valsts prezidents no ASV dosies uz Florenci.

— Gribētu, izmantojot izdevību, dzirdēt arī jaunāko informāciju par Latvijas misijas ANO Ņujorkā darbību.

— Viss, ko es daru sakarā ar šo Austrumu – Rietumu studiju institūta projektu, kas ir organizatoriski ārkārtīgi grūts un ļoti laikietilpīgs darbs, būtībā neietilpst tiešajos misijas vadītāja pienākumos. Tā ir mana iniciatīva, ko mēs aizsākām kopā ar Lietuvas kolēģi Oskaru Jusi. Taču tas ir ļoti svarīgi, lai nestu pasaulē Latvijas vārdu un lai virzītu Rietumu kapitālu uz Latviju. Lai sekmētu amerikāņu biznesmeņu interesi par Latviju. Kaut arī oficiāli Latvijas pārstāvniecības pienākumos komerciālā darbība neietilpst.

— Kāds kopumā bijis Latvijas misijas ANO darbs aizvadītajos mēnešos?

— To var vērtēt divējādi. Kā jau visā mūsu dzīvē, bijuši viļņi — uz augšu un uz leju. Sāksim ar zemāko vilni. Tas ir attiecībā uz mūsu Baltijas valstu dalības maksājumiem ANO.

Igauņi un lietuvieši samaksāja to netaisnīgo summu, kas mums it kā esot jāmaksā, pamatojoties uz bijušās PSRS statistiku. Mēs iesniedzām savu apelāciju Kontribūciju komitejā, kura februārī speciāli sasauca ārkārtas sēdi. Šai komitejai vajadzēja izstrādāt rekomendāciju Ģenerālajai Asamblejai, vai Latvijai ir parāds no tās neatkarīgu iemeslu, proti, netaisnīgi noteiktu maksāšanas apstākļu dēļ, vai nav.

Būtībā komiteja neteica ne jā, ne nē. Līdz ar to mēs automātiski zaudējām balsstiesības līdz šī parāda — 1 miljons 800 tūkstoši dolāru — samaksāšanai. Tas, ka mums šobrīd formāli nav balsstiesību, manā uztverē nav nekāda traģēdija, jo svarīgāk bija izdarīt visu iespējamo, lai panāktu taisnību. Bet ANO ir vieta, kur ļoti grūti panākt kādu absolūto taisnīgumu. Tas prasa ārkārtīgu pacietību. Diemžēl Kontribūciju komiteja neko neizlēma un Latvijai savs parāds tomēr ir jāmaksā. Bet līdz oktobra vidum ANO nekādu balsojumu nebūs, un mums šī balss šobrīd praktiski nav vajadzīga. Ārlietu ministrijas budžetā jau ir paredzēta gandrīz visa nepieciešamā summa šī gada iemaksām. Tā ka mēs to jūlijā vai augustā nomaksāsim, un ANO sesijas laikā mums atkal būs balsstiesības. Tā bija sliktā ziņa. Taču ir arī labā ziņa. Proti, Latvija patlaban lobijē par savu kandidatūru ievēlēšanai Ekonomiskajā un sociālajā padomē (ECOSOC).

— Kāda nozīme būtu šādai ievēlēšanai?

— Tad Latvija kļūs par vienu no 54 ANO dalībvalstīm, kas pastāvīgi ir šajā padomē. ECOSOC ir otra svarīgākā ANO padome aiz Drošības padomes.

Pēc idejas abām šīm padomēm vajadzētu būt pat līdzvērtīgām savā darbībā. Bet diemžēl aukstā kara laikā ECOSOC ir zaudējusi savu ietekmi, jo viss bija koncentrēts Drošības padomē. ECOSOC kompetencē ir ekonomiskie, sociālie, bēgļu, humānie jautājumi un tamlīdzīgi. Starp citu, Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kura šobrīd jau ir ievēlēta divās ANO struktūrās. Latvijas pārstāvis Uldis Bluķis jau otro gadu ir Kontribūciju komitejas loceklis, un Māra Treimane ir Konferenču komitejas vicepriekšsēdētāja. Ne Lietuvai, ne Igaunijai nekā tāda pagaidām nav.

Mēs pirmie kandidējam arī uz ECOSOC. Pašlaik Latvija uz ECOSOC virzās sekmīgi. Apmēram 60 valstu atbalsts mums jau ir. Lai ievēlētu, ir vajadzīgs 92 valstu atbalsts. Otrs kandidāts ir Bulgārija, kura jau ir ECOSOC locekle un kura diezgan neaktīvi lobijē par savu pārvēlēšanu. Tā ka mums ir, es domāju, visas izredzes tikt ievēlētiem. Jo vairāk kandidātu no Eiropas valstu grupas nav.

Ja Latvija tiks ievēlēta šajā otrā svarīgākajā ANO struktūrā, tai pavērsies durvis arī uz citām ANO komitejām. Piemēram, 1997. gadā mēs kandidēsim uz Sieviešu diskriminācijas likvidēšanas komiteju un 1998. gadā — uz ļoti svarīgo Cilvēktiesību komiteju. ANO ir tāda prakse, ka parasti šajās komitejās tiek ievēlētas tikai ECOSOC valstis. Tātad, ja mēs būsim ECOSOC, tad Latvijai būs liela iespēja kļūt arī šo komiteju loceklei.

— Un kas jau ir paveikts šajos gados?

— Tātad ir izvests Krievijas karaspēks no mūsu zemes, un Krievija iesniegusi ANO Drošības padomei garantiju, ka līgums par Skrundu netiks izmantots pretēji Latvijas neatkarībai un drošībai. Ne tikai pats līgums, bet visa šī līguma pakete ir oficiāli reģistrēta ANO. Līdz ar to tagad šī līguma izpildei ir starptautiska uzraudzība. Jautājums par cilvēktiesību “pārkāpumiem”, ko mums pārmeta, divus gadus bija apklusis. Tagad Krievija lūgusi trešās komitejas darba kārtībā šoruden iekļaut ģenerālsekretāra informāciju par to, kāds ir stāvoklis cilvēktiesību jomā Igaunijā un Latvijā. Jo rezolūcijā, ko pirms diviem gadiem pieņēma ANO 48. sesijā, bija ierakstīta prasība ģenerālsekretāram kādā no nākamajām sesijām “informēt, kāda ir situācija”.

— Ko tas reāli nozīmē?

— “Informēt” ir ļoti plašs vārds. Jaunākā ziņa no sekretariāta ir tāda, ka šī informācija būs mutiska un tā būs iekļauta ģenerālsekretāra ziņojumā. Acīmredzot tajā būs teikts, ka stāvoklis šajā jomā, īpaši Latvijā, ir strauji uzlabojies. Jo jāņem vērā, ka Latvijai bija izstrādāts “follow up” dokuments, ka mums bija cilvēktiesību ministra postenis, kāda nebija nevienā citā Austrumeiropas un Viduseiropas valstī, ka mums ir nodibināts Cilvēktiesību birojs, kas ir no valdības neatkarīga organizācija. Tātad galīgi nebūtu vietā pārmest, ka mēs necenšamies uzlabot stāvokli cilvēktiesību ievērošanas jomā atbilstoši Eiropas un pasaules standartiem. Turklāt pasaule sāk saprast, ka stāvokļa uzlabošana — cilvēktiesību ievērošanā — tas ir process.

— Un kāda ir misijas darba tālākā perspektīva?

— Ja šie ar Latviju saistītie jautājumi pamazām tiek atrisināti, tad varam izmantot Latvijas iespējas jau daudz plašākā kontekstā. Jau kopš 1992. gada Latvija uztur spēkā priekšlikumu 2001. gadā Rīgā rīkot ANO galotņu konferenci “Atbruņošanās videi un attīstībai”. Tiesa, pati Latvija vēl nav pieņēmusi attiecīgu lēmumu, jo mainās valdības. Es informēju Ministru prezidentu Andri Šķēli, ka tad, ja Latvija vēlas, lai jau šajā rudens sesijā tiktu pieņemta rezolūcija par šādas konferences rīkošanu, mūsu Ministru kabinetam vēlākais jūlija beigās vai augusta sākumā jāpieņem lēmums, ka Latvija ir ar mieru rīkot šādu konferenci.

Ko Latvija no tā iegūs? Par to varētu runāt veselu stundu. Atbrauks taču 140–150 valstu vadītāji un pavadīs te vienu vai pusotru dienu. Viņi Rīgā varētu parakstīt vienošanos, ka, sākot ar 2002. gadu, kāda daļa no regulārā bruņojuma budžeta, piemēram, 0,5 vai 1 procents, tiktu atvēlēti vides aizsardzībai. Tieši cik pateikt, tas būtu jāizlemj pašā konferencē, par to arī diskutēs Ņujorkā speciālā atbruņošanās sesija, kas notiks 1998.–1999. gadā. Tur arī pieņems līguma projektu, un valstu vadītāji atbrauks uz Rīgu šo dokumentu parakstīt. Tā būtu “Rīgas vienošanās”.

Konferencē nav paredzētas garas runas vai diskusijas, šis darbs tiks izdarīts Ņujorkā speciālās atbruņošanās sesijas laikā. Uz šo konferenci Rīgā nebrauktu arī tūkstošiem dalībnieku, kā tas bija, piemēram, Kopenhāgenas konferencē, kur daudzie dalībnieki tika izvietoti bijušajā kara bāzē. Formāli, protams, vienošanos varētu parakstīt turpat Ņujorkā, bet to var parakstīt arī Rīgā. Tas ir Latvijas ierosinājums un tas var tikt pieņemts. Mums jāstrādā, lai šādu konferenci varētu sarīkot. Domāju, ka Latvijas prestižam un Latvijas iespējām piesaistīt kapitālieguldījumus tas būtu ārkārtīgi nozīmīgi. Neatkarības atgūšanas vienpadsmitajā gadā mums tas vienkārši ir jāizdara. Nedrīkst aizbildināties ar to, ka mums šodien ir bedrainas ielas, maz viesnīcu un reizēm nav siltā ūdens.

Praksē pierādījies, ka konferences sarīkošanai nepieciešami trīs līdz pieci gadi. Tā kā tā ir īsās programmas konference, jasāk gatavoties 1997. gada beigās vai 1998. gadā. Rīga var ieiet vēsturē kā vieta, kur XXI gadsimtā notikusi pirmā galotņu konference. Jā, tas no mums prasīs milzu organizatorisko darbu ANO.

— Un līdzekļus?

— Līdzekļus mēs saņemsim no ANO. Jā, tas prasīs arī mūsu līdzekļus, bet — sevis sakopšanai, savas durvju priekšas notīrīšanai. Un viena banketa sarīkošanai. Es domāju, to mēs varam.

Turklāt mēs pelnīsim. Piemēram, “Lattelekom” dažās dienās nopelnīs milzu summas, jo Rīgā taču būs ļoti daudz žurnālistu un viņi visi raidīs informāciju savām aģentūrām. Šis process sāksies jau pirms konferences.

Tiesa, pašlaik sakarā ar finansu krīzi ANO ir 3,3 miljardi budžeta deficīts, un, tā kā pērn notika veselas četras galotņu apspriedes — Kopenhāgenā, Kairā, Pekinā un Ņujorkā, tagad ANO ir radusies zināma negatīva attieksme. Bet līdz Rīgas konferencei vēl ir pieci gadi, un tad jau būs cita attieksme.

— Labu veiksmi šo ieceru īstenošanā! Paldies par interviju!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors