Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tos upurus lai pieminam!. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.05.1996., Nr. 79 (564) https://vestnesis.lv/ta/id/28876

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Izveidota "TieSA" - Tiesību studējošo asociācija

Vēl šajā numurā

08.05.1996., Nr. 79 (564)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATCERES, ATGĀDNES

Tos upurus lai pieminam!

Šodien paiet 51 gads kopš nacisma sagrāves

Iepriekšējā dienā, 7. maijā, hitleriskā Vācija jau bija parakstījusi bezierunu kapitulācijas aktu ASV ģenerāļa Eizenhauera ģenerālštābā Reimsā. Taču PSRS augstākā vadība jutās apieta, un Vācijas bezierunu kapitulācijas akts tika atkārtoti parakstīts 1945. gada 8. maijā Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstē.

Ir praktiski neiespējami noteikt tajā briesmīgajā karā kritušo skaitu. Padomju Savienība, kas šajā karā nesa vislielākos cilvēku upurus, laika gaitā ir publicējusi dažādus skaitļus. Taču tagad ir pilnīgi skaidrs, ka bojāgājušo upuru daudzums ir daudz lielāks, nekā līdz šim ir oficiāli uzrādīts.

Otro pasaules karu, kā zināms, izraisīja hitleriskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība. Bet pirms tam bija bēdīgi slavenais 1939. gadā parakstītais Molotova—Ribentropa pakts, kura slepenais pielikums bija liktenīgs arī Baltijas valstīm.

1942. gada sākumā antihitleriskās koalīcijas valstis parakstīja tā saukto Vašingtonas deklarāciju par savu militāro un ekonomisko resursu apvienošanu fašistiskā bloka sagrāvei. Kļuva aktuāla Otrās frontes atklāšana Eiropā. Tas notika 1944. gada 6. jūnijā, kad Francijā sākās Normandijas desanta operācija. Spēku samērs Eiropā bija izveidojies par labu antihitleriskās koalīcijas valstīm: no Austrumiem nacistiskajai Vācijai neatvairāmus triecienus deva tagad jau pārorganizētā un modernizētā milzīgā PSRS armija, no Rietumiem Vācijai tuvojās amerikāņu un angļu spēki. 1945. gada februārī Krimā, t.s. Jaltas konferencē, jau tika saskaņoti ne vien sabiedroto valstu militārie plāni, bet arī galvenie pēckara politikas principi. Rūzvelta, Čērčila un Staļina sarunās ārkārtīgi liela nozīme tobrīd bija “tēvocim Džo”, kā Staļinu sauca viņa Rietumu sabiedrotie: antihitleriskajai koalīcijai vēl bija priekšā asiņainas cīņas Viduseiropā un Vācijas teritorijā, kur vācu pretošanās kļuva aizvien izmisīgāka. Līdz ar to ļoti svarīgs bija milzīgās padomju armijas masas. Bija Jaltas konference, un arī tajā pieņemtie lēmumi nebija labvēlīgi Baltijas valstīm. 1945. gada 8. maijā arī Kurzemē notika kapitulācija, bet Latvijā, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, nacionālais karš turpinājās. Tūkstošiem latviešu leģionāru nokļuva gūstā, bet citi gāja mežos, lai turpinātu partizānu cīņu, kura izmisīgā drosmē turpinājās līdz pat piecdesmito gadu sākumam.

Otrajā pasaules karā latvieši cīnījās abās frontes pusēs, gan Padomju Savienības, gan Vācijas armijās. Tāda bija mūsu zemes vēsturiskā situācija politisko lielvaru interešu krustcelēs.

Jānis Ūdris,
“LV” nozares redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!