2. maija sēde
Stenogramma

Nobeigums. Sākums “LV” nr. 78

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

O.Kostanda (TKL) (Runas turpinājums; sākums “LV” nr.78, 5.lappusē, 6.lappusītē). — — —Vispirms gribu rezumēt, ka Aizsardzības ministrijas likumprojekts ir kārtējais neveiksmīgais mēģinājums īslaicīgi lāpīt caurumus, nosegt vājās vietas, neizprotot stratēģiskos militārās politikas orientierus. Šis likumprojekts vēlreiz pierāda nepieciešamību izskatīt Saeimā nacionālās drošības un aizsardzības koncepciju. Tad būtu iespējams arī atbildēt uz jautājumiem, kāda armija mums ir vajadzīga, pēc kādiem principiem jākomplektē armija — pēc obligātā vai profesionālā, brīvprātīgā dienesta vai to savienojuma. Ja armiju komplektējam pēc savienojuma principa, tad kādās proporcijās jābūt šiem brīvprātīgajiem profesionāļiem un obligātā dienesta karavīriem. Gribētu minēt sekojošo. Pirmkārt, ir grūti saprast, kāpēc likumprojekta nosaukums ir “Par obligāto valsts dienestu”, ja 3.pantā ir skaidri pateikts, ka obligātais militārais dienests ir aktīvais militārais dienests. Vai tā ir nevajadzīga kautrība vai vienkārši viltība? Loģiski būtu teikt — likumprojekts par obligāto militāro dienestu. Otrkārt, nav saprotams, kāpēc Aizsardzības ministrijai nepieciešams valsts dienesta iesaukšanas centrs, varat skatīt to 7.pantā. Ministrijā ir attiecīgs departaments, un tam pakļautajām pārvaldēm tad arī ir jānodarbojas ar šīm problēmām. Nav saprotams, vai tā ir departamenta vai pārvalžu izkārtnes maiņa vai jaunas institūcijas izveidošana, tā radot vēl vienu birokrātijas slāni, kas sarežģīs šīs problēmas risināšanu. Treškārt, nav saprotama arī ideja, ka Aizsardzības ministrija veidos kontroles komisiju — 29., 30., 31.un 32.pantā tas pieminēts, — kas darbosies valsts dienesta iesaukšanas centrā. Tas rada daudzus jautājumus, uz kuriem likumprojektā nav rodama atbilde. Vai ar šādas komisijas izveidošanu Aizsardzības ministrija nemēģinās atbildību par iesaukšanu uzvelt Ministru kabineta pleciem? Darbojoties valsts dienesta iesaukšanas centrā, komisija dublēs vai arī traucēs iesaukšanas centra darbību. Visbeidzot, no kādiem līdzekļiem tiks apmaksāts šādas komisijas darbs? Kādēļ komisiju veidos personas, kuras iesaka Aizsardzības ministrija, kāpēc šīs komisijas izveide jānosaka likumā, ja Ministru kabinets ir tiesīgs izveidot jebkuras komisijas ministriju un valsts institūciju pārbaudei. Uzskatu, ka šī ideja par komisijas izveidi ir noraidāma. Ceturtkārt, ir skaidrs, ka 27.pants, kur uzskaitīts, ko var neiesaukt militārajā dienestā, ir radies attiecīgu institūciju un sabiedrības spiediena rezultātā, bet šā panta esamība vēlreiz norāda uz vienotas konceptuālas pieejas trūkumu, jo ar ko tad sportisti, baleta mākslinieki un pedagogi ir labāki vai sliktāki par citu profesiju pārstāvjiem, ka var pretendēt uz neiesaukšanu dienestā? Kādēļ tikai atsevišķas ministrijas var ierosināt neiesaukt pilsoņus dienestā. Piektkārt, strīdīga ir 40.pantā izteiktā ideja, ka rezerves karavīri pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas ir jānoņem no militārā dienesta uzskaites. Pirmkārt, šie vīri vēl ir spēka gados, otrkārt, šī ideja ir pretrunā ar valsts totālās aizsardzības pamatprincipu un idejām, kas ir ielikta Zemessardzes veidošanā. Sestkārt, nevar atbalstīt 52.panta saturu, ka valsts dienesta pārvaldēm nedrīkst piešķirt... Uzskatu, ka valsts dienesta pārvaldēm nedrīkst piešķirt pilnvaras atļaut vai neatļaut izbraukt no Latvijas uz citu dzīvesvietu dienesta vecuma jauniešiem. Tas ir pretrunā ar ANO Cilvēktiesību deklarāciju un vairāk atgādina dzimtbūšanas laikus. Nav atbalstāma arī kartīšu uzrādīšana uz robežas — tā mēs kļūsim smieklīgi vispār pasaules acīs. Septītkārt, strīdīgs ir 53.panta ieteikums, kurš nosaka, ka visiem iesaucamajiem līdz 26 gadu vecumam jāatgriežas Latvijā no ārvalstīm militārā dienesta pildīšanai. Astotkārt, likumprojektā nekas nav teikts par personām, kurām ir dubultpilsonība. Šīs personas piedalās vēlēšanās, bet kā ir ar viņu dienestu Latvijas labā? Uzskatu, ka likumprojektam jāatbild arī uz šiem jautājumiem.

Secinājums — šādā redakcijā likumprojektu mēs nedrīkstam pieņemt, nodot šodien komisijām. Pēc trūkumu novēršanas, protams, mēs to varam izskatīt atkal atkārtoti Saeimā, taču lietderīgāk būtu šādu likumprojektu izskatīt pēc tam, kad Saeimā būs akceptēta nacionālās drošības un aizsardzības koncepcija. Nekādas steigas nav mums dzīt uz priekšu šobrīd šādu likumprojektu, jēlu un negatavu. Valstī šobrīd ir jau likums par obligāto dienestu, kas ir spēkā un darbojas. Ja mums nebūtu vispār nekāda likuma, tad varētu teikt, ka mums steidzami tāds ir jāpieņem. Mums ir likums, kas darbojas. Tātad mēs varam piestrādāt un pieņemt tiešām labu un kvalitatīvu valsts aizsardzībai un sabiedrības interesēm atbilstošu dokumentu.

Tautas kustība “Latvijai” iestājas par profesionāli sagatavotu armiju un uzskata, ka jārīkojas pilnīgi citādāk, nekā piedāvā šeit Aizsardzības ministrija, nekā to grib darīt LNNK vadonis aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš. Mēs uzskatām, ka robežstabiņu vietā gar robežu nav jāizvieto zaldāti patriotiņi, kā to grib uzsvērt, bet gan beidzot jāuzceļ aprīkoti robežkontroles punkti ar kompjuterizētu robežšķērsotāju un muitā deklarēto kravu uzskaites datu bāzi. Nav vajadzīgi robežsargu bari, bet personāls robežas kontroles punktos jākomplektē tikai no profesionāļiem. Ja būs nepieciešams, gar zaļo robežu var patrulēt arī pierobežas rajonu zemessargi, kas to ir darījuši ne reizi vien un darīs arī turpmāk, ja valsts lūgs to darīt. Nākotnē to var aizstāt ar zaļās robežas novērošanu ar tehniskiem līdzekļiem — tad, kad to atļaus finansiālais stāvoklis. Iesaucot armijā studentus pēc augstskolas beigšanas, neizdosies uzlabot morālo klimatu un izskaust “ģedovščinu”. Tas, ka armijā valda visādas nebūšanas, piemēram, iedzeršanas, zādzības, huligānisms, patvaļīga dienesta vietas atstāšana un tā tālāk, tas vienkārši ir virsnieku nepadarītais darbs. Jā, no vienas puses, vairāk virsnieku uzskata par normālu parādību, ka ar dresūras elementiem, ar dūrēm un teroru iespējams panākt, ka karaspēka daļā valda bailes un pakļaušanās. Viņi pat neiedomājas, ka nevis iebiedēts un pazemots karavīrs, bet gan apzinīgs un domājošs karavīrs nosaka mūsdienu armijas kvalitāti. No otras puses, virsnieku atalgojums ir tik niecīgs, ka viņi spiesti meklēt papildu iztikas avotus, nepārstrādājoties pamatdarbā. Viņiem arī vispār nav laika veltīt uzmanību audzināšanas darbam apakšvienībā, jo visu laiku jādomā, piemēram, kur dabūt krāsu sienu krāsošanai kazarmās, kā saremontēt katlumāju. Virsnieki ir pārvērtušies par būvdarbu un remontdarbu vadītājiem, par sagādniekiem. Un tikai pēc tam, ja atliek pietiekami daudz laika, — par virsniekiem. Lai novērstu armijā trūkumus, nav vajadzīgs iesaukt studentus. Nenovēršot trūkumus, studentiem neizdosies sagaidīt neko vairāk par tā saukto “intelbeņķu” masveida piekaušanu, viņu “audzināšanu par cilvēkiem” ar rungas un zābaka spēriena palīdzību.

Kam vajadzīga armija? Es nekādi nevaru piekrist Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra Līgotņa ģeniālajai tēzei, ka mūsu uzdevums nav iesaukt armijā tāpēc, lai apmācītu, bet gan lai karavīri dienētu, pildītu konkrētos armijas uzdevumus. Šeit uzskatāmi redzams Aizsardzības ministrijas un arī tās vadītāja Krastiņa un parlamentārā sekretāra Līgotņa greizais, izkropļotais priekšstats par valsts aizsardzību. Latvijas armija netiek veidota, balstoties uz valsts aizsardzības koncepciju. Armija netiek apbruņota un apmācīta tā, lai spētu izpildīt valsts aizsardzības operatīvā plāna uzdevumus. Nē, tāds plāns vispār nav pat izstrādāts. Viss tiek darīts tādēļ, lai vienkārši būtu armija. Un nav svarīgi, kāda armija, nav svarīgi, kādam nolūkam. Pavisam vienkārši — lai armijā kaut kas dienētu tāpat, dienēšanas pēc. Un, ja kāds nesaprot ministrijas darbošanos vai to apstrīd, sakot, ka tādai pieejai armijas formēšanā nav jēgas, tad tas uzreiz kļūst par valsts ienaidnieku, mīkstpēdiņu, komunistu, tam neesot patriotisma un tā tālāk.

Čstenībā, kā jau uzsvēru, jārīkojas citādi. Jāveido nelieli, bet mobili profesionāli ātrās reaģēšanas spēki un brīvprātīgie teritoriālās aizsardzības formējumi — Zemessardze. Tas nav izdarāms uzreiz. Šobrīd tiešām trūkst lielu finansu līdzekļu. Bet iespējams jau tūlīt katrā mobilo strēlnieku bataljonā izveidot pa vienai rotai no profesionāļiem, pakāpeniski palielinot profesionālo rotu daudzumu. Jānostiprina arī sevišķu uzdevumu vienība un izlūkdesanta bataljons, komplektējot tos no profesionāliem karavīriem. Tieši nelieli profesionāli militārie spēki un brīvprātīgie Zemessardzes formējumi ir aizsardzības pamats un būs mūsu valsts aizsardzības pamats. Nevis obligātais dienests pēc principa — apmācības nav galvenais, galvenais ir dienēšana dienēšanas pēc. Frakcija “Latvijai” obligāto valsts dienestu redz tikai kā līdzekli pilsoņu elementārai militārai apmācībai, dodot viņiem nepieciešamās karavīru iemaņas valsts aizsardzībai. Lai tās nostiprinātu, karavīri uz papildapmācībām regulāri iesaucami ik pa dažiem gadiem. Līdztekus tam jāievieš militārās apmācības kursi skolās, jānostiprina jaunsargu kustība. Savukārt studējošās jaunatnes militārajai apmācībai jāievieš attiecīgas programmas vai kursi, kā nu mēs to nosauksim. Nebūt nav obligāti uzreiz jāveido kara katedras, kur gatavot rezerves virsniekus. Tas būs dārgi un arī nekvalitatīvi. Pietiks ar elementāru kareivju iemaņu apgūšanas programmu studiju laikā, organizējot arī īslaicīgas praktiskās nodarbības. Tas saglabās un veidos patriotisku studentu attieksmi pret valsts aizsardzību, jo ar varu nevienu nevar iemācīt mīlēt dzimteni. To nevar panākt, demagoģiski deklarējot, ka galvenais esot dienēšana dienēšanas pēc. Un tieši tas esot patriotisma rādītājs. Tas tā nav. Likuma darbības sekas ir acīm redzamas. Likumprojekts radījis negatīvas sekas, tā pieņemšanas un darbības rezultātā neuzlabosies armijas kvalitāte, bet problēmas radīsies daudziem cilvēkiem, jo viņi zaudēs darbu, zaudēs iegūto kvalifikāciju, zaudēs karjeras iespējas un tā tālāk.

Ne mazāk svarīgi būs arī likuma darbības rezultātā radušies morālie zaudējumi. Šādā veidā nevar vairot cilvēku patriotismu. Notiks tieši pretējais. Pieaugs cilvēku nepatika un riebums pret dienestu armijā. Rezultātā tas graus, nevis vairos valsts drošību un aizsardzību. Aizsardzības ministra Krastiņa nepārdomātā un bezatbildīgā darbošanās liks šķēršļus arī nākamajām valdībām, liedzot veidot pārdomātu aizsardzības politiku un sakārtotus Nacionālos bruņotos spēkus, jo sabiedrībā diemžēl būs izveidojusies krasi negatīva nostāja pret visu, kas saistīts ar valsts aizsardzību. Tāpēc ir pienācis pēdējais laiks politiķu un valstsvīru dialogam ar sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka iespējams atrast visiem — gan valstij, gan valdībai, gan jauniešiem — pieņemamu risinājumu, zelta vidusceļu. Un ļoti ceru, ka valdība spēs pārkāpt pāri savam paštaisnumam un ieklausīsies cilvēku izteiktajos viedokļos, ieklausīsies opozīcijas kustības “Latvijai” konstruktīvajos priekšlikumos. Aicinu šodien tāpēc balsot pret likumprojekta “Par obligāto valsts dienestu” nodošanu izskatīšanai komisijās.

Sēdes vadītāja. Čerāna kungs, jūs astoņas minūtes izmantosiet? Krisberga kungs? Rubina kungs? Astoņas minūtes. Andris Rubins, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Augsti godājamās ekselences un deputāti! Cilvēces attīstības laikā armijas ir bijušas dažādas. Pirmatnējām tautām visi vīrieši bija karavīri. Kas nespēja nest ieročus, nebija pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Seno tautu vīrieši cīnījās ar kara vālēm, arbaletiem tuvcīņā. Vai tādā aspektā mēs varētu iedomāties pašus galvenos mūsu armijas vadītājus šodien? Grieķu brīvvalstīs, kariem ieilgstot un mazinoties kareiviskam garam, tautā tika izveidots algotņu karaspēks. Bija vīrieši, kam karš patika un kļuva par profesiju.

Franču revolūcija — tā jau bija vispārēja karaklausība, bet vēlāk šo ideju vispilnīgāk realizēja ne jau Napoleona kara ģēnijs. To veica Prūsija, līdz 1806.gads pierādīja tās novecošanu. Televīzijā Andris Līgotnis runāja par vispārējo karaklausību Izraēlā, runāja par tautas un sevišķi jaunatnes morālo bankrotu. Jā, Izraēla karo jau kuro gadu desmitu. Ja ministrs Krastiņš saka, ka viss jāsāk no gala, tad jautājums ir — vai nevajadzētu sākt ar pašu Aizsardzības ministriju vispirms? Vai tas nebūtu tas pareizais gals?

Daži jautājumi un pārdomas. Ar ko karo vai gatavojas karot Latvija? Latvijai bija priekšzīmīga armija iepriekšējā Ulmaņa laikā. Kārļa Ulmaņa laikā visiem bija jāņem dalība valsts aizsardzībā — no 17 līdz 50 gadiem. Aktīvajā dienestā — pusotra gada, atvaļinātie — trīs gadus, tad rezervisti un no 40 līdz 50 gadiem — Zemessardzē. Neskatoties uz to, sovjetu tanki iebrauca Rīgā un Kārlis Ulmanis teica: “Palieciet jūs savās vietās, un es palikšu savā!” Visa tā laika armija, pateicoties šim “skaistajam novēlējumam”, tika iznīcināta, tauta nīdēta un kauta vairāk nekā 50 gadus.

Pašreizējā armijā valda “ģedovščina”. Jauni cilvēki nereti iet bojā, tiek sakropļoti nenoskaidrotos apstākļos. Citi izdara pašnāvību. Ja aizsardzības ministrs saka, ka viss jāsāk no gala, tad jautājums ir — no kura gala? Varbūt viņam vajadzētu sākt vispirms pašam ar sevi, ar savu formu un saturu. Tālāk — ar visu viņa ministrijas departamentu formu un saturu. Tie, kas bija mītiņā, studējošā jaunatne, tāpat kā mani četri dēli, arī studējošā jaunatne, nav ne gļēvi, ne fiziski, ne garīgi mazattīstīti. Un tad, kad būs kārtībā armija, tad būs arī kārtība valstī. Un pa to laiku ir jādomā par fizisko attīstību no pirmās bērna piedzimšanas dienas. Tas ir jādomā par visiem Latvijas bērniem, par viņu fizisko, garīgo un morālo audzināšanu. Kur ir Latvijas attīstības programma, kas ietvertu visus šos attīstības un aizsardzības jautājumus no zīdaiņa vecuma? Kur ir masveida sporta un fiziskās kultūras attīstības programma? Tātad nav. Un tāpēc es esmu pret to, ka studentiem un augstskolu beigušajiem būtu jāiet dienēt armijā miera laika apstākļos. Paldies!

Sēdes vadītāja. Līdz pārtraukumam piecas minūtes. Es jūs iepazīstināšu vispirms ar runātāju sarakstu, lai zinām, kādā secībā... Prezidijs tikko kā saņēma piecu deputātu — Vidiņa, Jurdža, Seiksta, Endziņa un Lagzdiņa — iesniegumu. “Ierosinām samazināt debašu laiku par dokumentu — punktu nr.9 līdz piecām minūtēm pirmo reizi un divām minūtēm otro reizi.”

Viens — “par”, viens — “pret”. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Šinī gadījumā, kad mēs risinām valstisku problēmu un gribam to apspriest, es uzskatu, ka šādi saīsināt diskusiju nav pamata un nedrīkst tā. Jo šī problēma skars daudzus jauniešus, un šinī gadījumā taisni drīzāk var just, kuriem ir tas militārais gars iekšā. Tādēļ es tomēr piedāvāju diskusiju turpināt, lai arī visa sabiedrība dzird, kuram ir kāda pozīcija, lai pēc tam neizrādītos, kad atkal būs kādas nākošās vēlēšanas, ka viens pieliks pie krūtīm baltu balodīti un stāstīs, kā viņš mīl tautu un mīl studentus un jaunatni. Un tādēļ lai notiek diskusija, un nav ko baidīties pāris liekas minūtes parunāt.

Sēdes vadītāja. “Par” — Juris Vidiņš, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāts!

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamā Saeima! Ja gudri runā, tad var visu to izteikt trijās minūtēs. Nevajag pat piecas. Bet klausīties šo ūdens liešanu, it sevišķi no frakcijas “Latvijai”, es domāju, tas taču mums visiem ir apnicis. Varbūt nevilksim laiku. Ir tā... Varbūt nevilksim laiku, un es ierosinu balsot par piecām minūtēm.

Sēdes vadītāja. Vidiņa kungs, no tribīnes runā, bet ūdeni nelej neviens deputāts. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par priekšlikumu pirmo reizi runāt piecas minūtes, otro reizi — divas minūtes. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 47, pret — 30, atturas — 10. Priekšlikums pieņemts.

Tagad es jūs iepazīstināšu ar runātāju sarakstu secībā, kādā ir pieteikušies debatēs. Kārlis Čerāns, Valdis Krisbergs, Pēteris Apinis, Juris Dobelis, Dzintars Ābiķis, Juris Zaķis, Paulis Kļaviņš, Ģirts Kristovskis, Pēteris Tabūns, Gundars Valdmanis, Guntis Eniņš, Jānis Mauliņš.

Godātie deputāti! Runātāju saraksts ir zināms. Deputāti zina tālāko secību, kādā tas ir jādara. Taču pirms pārtraukuma mums ir ne tikai diskusijas, bet arī patīkami brīži. Un tāpēc sveiksim mūsu kolēģi Jāni Bunkšu 43 gadu jubilejā šodien! (Aplausi.)

Vārds paziņojumam Edvīnam Inkēnam, “Latvijas ceļa” frakcijas deputātam! Inkēna kungs, jūs esat lūdzis vārdu paziņojumam. Lūdzu!

 

E.Inkēns (LC). Latvijas — Taivanas parlamentu darbības grupa lūgta Sarkanajā zālē...

Sēdes vadītāja. Sarkanajā zālē nevar. Sarkanajā zālē preses konference pēc Somijas vizītes. Citu telpu izvēlieties!

 

E.Inkēns. Prezidija zālē tūlīt pēc... Šajā starpbrīdī.

Sēdes vadītāja. Tātad Latvijas — Taivanas sadarbības grupa Prezidija zālē. Vairāk paziņojumiem vārds nav lūgts. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

J.Kušnere (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies Viktors Kalnbērzs, Ludmila Kuprijanova, Ivars Jānis Ķezbers, Roberts Zīle. Paldies!

Sēdes vadītāja.Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājas biedrs

 

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Turpinām jautājuma izskatīšanu. Runās Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts. Lūdzu! Piecas minūtes saskaņā ar mūsu balsojumu.

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamo sēdes vadītāj, godātie deputāti! Armija Latvijai noteikti ir vajadzīga, un vajadzīgs ir arī likums “Par obligāto valsts dienestu”. Tomēr nekādi nevaru piekrist tādai likumprojekta redakcijai, kas ir iesniegta, un par problēmām šeit jau daudz un konstruktīvi ir runājis Odisejs Kostanda. Un man ļoti žēl, ka Vidiņa kungs to nespēja uztvert.

Es no savas puses gribu pieskarties īsumā, jo runas laiks ir saīsināts, galvenokārt tam šā likumprojekta aspektam, kurš paredz aizlāpīt personāla trūkumu armijā uz augstskolu beidzēju un studentu bāzes. Ne pārāk senā pagātnē, padomju okupācijas laikā, tā padomju valsts labi apzinājās, ko tai var dot izglītoti cilvēki un universitātes beidzēji, un kur nu vēl studenti. Viņi ļoti daudzus gadus armijā iesaukti netika. Ja runājam tieši par augstskolu absolventiem, kurus tagad, konkrēti šajā likumprojektā, ir iecerēts skart vistiešākajā veidā, tad PSRS laikos, okupācijas laikos, viņus nekad neiesauca armijā kā ierindniekus, kā tas ir tagad paredzēts brīvajā un neatkarīgajā Latvijas Republikā. (Starpsauciens no zāles: “Sauca arī tā...”)

Acīmredzot šobrīd valdošā politiskā elite ir sapratusi, ka studenti, inteliģence beidzot varētu politiski aktivizēties un varētu kļūt bīstami viņai un būtiski apdraudēt viņas pozīcijas. Un tādēļ arī tiek veikti pasākumi šādu pilsoniskās organizēšanās mēģinājumu izjaukšanai pašā saknē, lai galīgi un līdz pašiem pamatiem iznīdētu ārā jebkuru vēl palikušo studējošās jaunatnes patriotismu attiecībā pret šo valsti. Un ļoti grūti saskatīt, kas cits vēl varētu slēpties aiz aizsardzības ministra Krastiņa kunga un valdības kopumā piedāvātās zābaku dresūras attiecībā pret Latvijas pilsonisko inteliģenci. Diemžēl šāda lietu virzība dod vēl tikai lieku apstiprinājumu tam, ka valdošā politiskā elite ir latviešu tautai naidīgs spēks, kā arī ir netiešs apstiprinājums daudzviet dzirdētajām un arī presē lasītajām runām par to, ka pats aizsardzības ministrs un LNNK dižvīrs Andrejs Krastiņš ir Krievijas slepeno izlūkdienestu aģents. Man nav nekādas vēlēšanās kādam piekārt kādas birkas vai apzīmējumus, bet jūsu rīcība uz šo nepārprotami norāda, Krastiņa kungs!

Šodien acīmredzot vēl daudz tiks runāts par patriotismu un visu vienlīdzību likuma priekšā. Bet es gribu atzīmēt, ka šodien Latvijā nav feodālā iekārta un valsts pilsonis nav valdības dzimtcilvēks, kuram valdība var uzlikt tādus pienākumus, kādi tai labpatīk. Gluži otrādi, valsts pilsoņi ir vienojušies un izveidojuši valdību, deleģējot tai noteiktu, sabiedrībai kopumā būtisku funkciju veikšanu. Un es domāju, ka to šai valdībai, tāpat kā jebkurai, vajadzētu apzināties, ka tā ir ievēlēta, lai pārstāvētu par to balsojušās tautas intereses. Un tādēļ jebkurš tik radikāls lēmums kā šis būtu ētiski pieļaujams tikai tad, ja par to valdību veidojošās frakcijas būtu publiski paziņojušas pirms vēlēšanām. Citādi šobrīd iznāk tā — pirms vēlēšanām teicām kaut ko vienu, tagad ievēlēja un varam darīt pilnīgi pretējo. Un es esmu pārliecināts, ka, ja šāda atklāta saruna būtu bijusi, tad rezultāts vēlēšanās būtu bijis pavisam cits. Un varu pateikt, ka Tautas kustība “Latvijai” iestājas par nelielu, bet stipru armiju, armiju kā ezis, un tas ir skaidri formulēts mūsu piecu punktu programmā. Un tāpat mēs esam arī par plašu valsts aizsardzības pamatjautājumu izdiskutēšanu sabiedrībā. Bāzi šādai diskusijai mēs varam piedāvāt un daudzas tēzes jau tika minētas Odiseja Kostandas runā. Mēs tikai noteikti iestājamies pret to, ka pilsoņa pienākums pret valsti tiek identificēts ar pienākumu gadu sargāt cietumus vai gadu apgūt tā saucamo reālo dzīves pieredzi armijas tā saucamajā sabiedriskajā vidē.

Visbeidzot. Gribu nobeigt ar tautasdziesmu:

“Ai, bāliņi, ai, bāliņi, Labāk manu galvu ņēma,

Ņem zobenu rociņā! Nekā manu tēvu zemi.

Ņem zobenu rociņā, Labāk mani karā kāva,

Sargā savu tēvu zemi. Ne celiņa maliņā.”

Es aicinu visus Latvijas pilsoņus būt par savas tēvzemes aizstāvjiem pret jebkuru ienaidnieku, tajā skaitā pret valdošo politisko eliti, cik tālu tā īsteno prettautisku politiku, esot nomodā ik katru brīdi, apzinoties savas tiesības un gudri izvēloties savus cīņas ieročus. Cīņas laukā mums ir iespēja uzvarēt, ceļmalā mūs ir iespējams pieveikt pa vienam.

Sēdes vadītājs. Piecas minūtes ir pagājušas.

 

K.Čerāns. Paldies!

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es sākšu ar mūsu cienījamā prezidenta Gunta Ulmaņa citātu no viņa izteikumiem “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”: “Latvijai savi bruņotie spēki, kaut arī nelieli, ir vajadzīgi, un bez karavīriem tie nav iedomājami. Valsts izvirza savas prasības pirmām kārtām nodrošināt valsts robežas un stratēģiski nozīmīgo objektu apsardzību. Diskusija ir sākusies.” Un pēdējais: “Valsts bruņotie spēki ir arī valsts prestižs.” Man ir prieks, ka mūsu Valsts prezidents šajās citētajās rindās ir parādījis savu vīra mugurkaulu. Diemžēl viss raksts ir tik liels. Tur mugurkaula nav.

Man negribas runāt vairs neko vairāk no pragmatiskās puses, to ir pateicis mans kolēģis Vītola kungs un Odisejs Kostanda. Ir pavisam cita lieta. Piedodiet man, lūdzu, citāta neprecizitāti, jo komunistiskās gudrības sevišķi daudz es neesmu paspējis apgūt, bet šķiet, ka nelaiķis Vladimirs Iljičs Uļjanovs ir teicis: “Tad, kad jāsavalda tauta, tad jāsāk žvadzināt ieroči, jānodzirda šī tauta un jāpievērš ticībai.” Šīs ticības sliktākajā nozīmē. To, ka mēs paceļam akcīzi degvielai, bet šņabi var nopirkt jebkurā pagrīdes kioskiņā par smieklīgu cenu, to zinām mēs visi. Latvijas tauta intensīvi tiek nodzirdīta. Tas, ka pašreiz daudz kas tiek atļauts arī sektantismā un neordinētā ticības mācībā, arī ir zināms. Pienācis pēdējais moments. Aicinot uz patriosma jūtām, sāk žvadzināt ieročus. Un tiešām gribas sākt piekrist — vai mūsu cienījamais aizsardzības ministrs darbojas Latvijas valsts interesēs? Latvijas valsts lielākais potenciāls visā pasaulē var būt tikai intelektuālais potenciāls. Mums nav izrakteņu, mums nav energoresursu, mums ir Latvijas tautas intelekts, un intelekts ir tieši proporcionāls izglītībai. Man šķiet, ka ļoti daudzi runātāji nav pamanījuši likumprojektā ļoti būtisku lietu. Mēs visu laiku runājam par to, ka izglītoti cilvēki, kas būs beiguši augstskolu, tiks iesaukti dienestā. Tas ir noziegums numur viens — iznīcināt Latvijas tautas intelektu, jo gads armijas dresūras pie sevišķi augstas prāta attīstības nenovedīs un izdzīvos acīmredzot tas, kurš būs mazāk intelektuāls.

Bet ir vēl noziegums numur divi, kas nav pamanīts, šķiet. Jau likumprojekta 24. panta 3. punktā ir pateikts, pareizāk sakot, nekas nav pateikts par tiem, kuri iegūs bakalaura grādu. Tas nozīmē, ka studentu no 1., 2. un 3. kursa var iesaukt armijā. Tātad ne tikai izglītotu cilvēku, bet cilvēku, kurš ir spējīgs kļūt izglītots, nekādā gadījumā nepielaist pie tā. Es pilnīgi piekrītu mūsu Valsts prezidentam, ka Latvijai kā suverēnai valstij armija ir nepieciešama. Ir tikai viens ceļš — maza, profesionāli bruņota, labi apmācīta armija. Tāda, kāda šobrīd sargā Repšes kungu un viņa banku. 200 bruņoti profesionāļi jeb, pareizāk sakot, izmantojot angļu vārdu “reindžeri”, man šķiet, sakaus, ja vajadzētu, to visu Latvijas armiju, lai cik tas bēdīgi būtu.

Sēdes vadītājs. Krisberga kungs, piecas minūtes ir pagājušas!

 

V.Krisbergs. Es lūdzu papildus divas minūtes.

Sēdes vadītājs. Mēs esam nobalsojuši, Krisberga kungs, par piecām minūtēm.

 

V.Krisbergs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Pēteris Apinis, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

P.Apinis (LC). Godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Es jau pašā sākumā uzrakstīju nevis to, par ko es taisos runāt, bet pret ko es taisos runāt, un tas ir — pret šā likuma nodošanu izskatīšanai komisijām. Es nekādi nevaru piekrist pašam principam, kas valda pašreiz mūsu bruņotajos spēkos. Tas ir bungu rībināšanas princips, jo katru dienu kāds, uzstājoties mūsu televīzijā vai radio, mēģina mūs pārliecināt par to, ka valsts sākas ar bruņotajiem spēkiem, ka patriotisms vai vēl kaut kas cits sākas ar to, kas ir mūsu bruņotie spēki. Es gribu teikt, ka bruņotie spēki, iespējams, ir kaut kas bezgala jauks, bet valsts sākas ar izglītotu cilvēku.

Pagājušajā gadā man bija iespēja mazliet pastrādāt veselības aprūpes laukā, un jāsaka, kā ir, — visvairāk problēmu mums sagādāja tieši Nacionālie bruņotie spēki. Pagājušo gadu mūsu bruņotajos spēkos bija gan vīrusu hepatīta, gan gripas epidēmijas, bija arī daudzu citu saslimšanu gadījumi, kāpēc man nācās braukt gan uz robežām, gan uz Ādažiem. Ādažos vispār gadījums bija diezgan smieklīgs. Augšpusē atradās atejas, lejā telpa, kurā mazgāja rokas. No augšpuses, no šīs atejas, mazliet pilošās trubas nāca iekšā tieši tajā apakšējā telpā... (Starpsauciens no zāles: “Caurules!”) Caurules... Nu labi, kolēģi, paldies!... Katrā ziņā tas bija tāds diezgan pārliecinošs skats, un tas, ka mūsu vides veselības dienests bija vairākas reizes aizrādījis un rakstveidā aizrādījis mūsu Ādažu bataljona komandieriem, tas netika ņemts vērā, bet Ādažu bataljona toreizējais komandiera vietnieks stāstīja, ka viņš esot dienējis 30 gadus Kazahijā un tur to visu tīrot ar akmeni. Katrā ziņā tas ļoti labi apliecina mūsu armijas virsnieku izglītības līmeni. Viņš gan vairs tur nestrādā, bet es jebkurā gadījumā, lasot šo likumprojektu, skaidri un gaiši redzu, ka atkal to visu sagatavo bijušās PSRS armijas virsnieki, kuriem pilnībā ir dota šī izglītība, šī motivācija, šī nepieciešamība visus padarīt pēc iespējas vienādus, visus padarīt pēc iespējas paklausīgus, visus disciplinētus, un to visu ar rungas metodi, lai nebūtu nekādu personību, lai nebūtu nekādu inteliģentu cilvēku. Visus pēc vienas šnites apgrieztiem matiem, visus pēc vienas šnites zābakos un visiem pēc vienas šnites skriet. Es domāju, ka armija sākas ar izglītotu virsnieku, un, pirms mums nav stabilas koncepcijas par Latvijas valsts armiju, pirms mums nav izglītotu virsnieku, kas zina, ko darīt šiem jauniesaucamajiem, iesaukt visus pēc kārtas ir diezgan liels murgs, jo lielākoties mūsu zaldāts īsti nezina, ko tanī armijā to gadu sadarīt. Un tik ilgi, kamēr mums tur nebūs pilnīgi skaidras programmas, vispār ir noziegums šos jaunos cilvēkus uz vienu gadu izraut no viņu aprites un uz vienu gadu kaut kādā mērā samazināt viņu intelektuālo potenciālu. Jo kā tad savādāk mēs to laiku varam nosaukt?

Ja 1200 cilvēku pašlaik bēguļo un neiet armijā, tad jāķer tie 1200, nevis jāizdod likums, kas liek armijā paņemt tos studentus, kuri nebēguļo, jo viņi mācās un līdz ar to dod tādas iespējas... Vācam tos, kurus varam dabūt, nevis mēģinām atrisināt tās problēmas, kuras mēs nemākam atrisināt.

Mēs esam pārāk aizrāvušies ar skaistiem lozungiem — Baltbats, NATO un tamlīdzīgi, lai savestu kārtībā savu armiju, un cenšamies šo savu nesakārtotību kaut kādā mērā kompensēt ar pilnīgi nesagatavotu likumu, kurš vienu — divus gadus jau ir ceļojis pa plauktiem un beigās nonāk atkal Saeimā ar vienu papildinājumu, ka mēs varam paņemt tos studentus, kas nestudē maģistratūrā, papildināt iesaucamo skaitu, darbojoties pēc bijušās padomju armijas metodēm.

Es esmu pret šo likumprojektu un arī balsošu pret nodošanu komisijām. Aicinu jūs darīt tāpat. Paldies!

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis, LNNK un Zaļās partijas frakcijas deputāts!

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienītie kolēģi! Te ļoti skaisti visi konstatē, ka armijā ir slikti: kam pil caurules, kam trubas... Jebkurā gadījumā mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka ir jāmaina šis stāvoklis. Nu tagad ir jautājums: kurš to darīs un kā to darīs? Jā, visi konstatē arī to, ka esošais likums ir nepilnīgs. Nu ko tad — gaidīsim tālāk vai tomēr mēģināsim šo likumu mainīt. Atgādināšu, ka jau 5.Saeima pieņēma pirmajā lasījumā izmaiņas. Tātad ir jādara kaut kas tālāk, un tanī pašā laikā notiek taisni pretējais. Tieksme visu nobremzēt. Lai nekas nenotiktu. Un neaizmirsīsim to, ka tas, kas notiek šodien armijā, ir ilgstošs process, sekas. Tagad atraduši vienu grēkāzi — Andreju Krastiņu, kurš nupat ir sācis šeit darboties, un aizmirsuši visus pārējos, ieskaitot iepriekšējo valdību, kura vispār darbojās bez aizsardzības ministra. Jo šī formālā pienākuma pildīšana bija vienkārši smieklīga. Un padzina no Aizsardzības ministrijas Jāni Arvedu Trapānu, cilvēku, kuram vienīgajam bija reāla, nopietna Latvijas aizsardzības koncepcija. Lūk, tieši tāpēc šīs attiecības armijā starp virsniekiem un padotajiem, šī Valsts dienesta pārvaldes neizdarība, jā, tiešām ir! Šis milzīgais liekais ierēdņu bars Aizsardzības ministrijā nav šodien radies, tas ir radies daudzu gadu gaitā. Un, lai to visu izmainītu, ir nepieciešams ilgstošāks process, un tas ir jāsāk pēc iespējas ātrāk.

Tāpēc man ir ļoti interesanti konstatēt, ar kādu centību Latvijā mēs tērējam savu enerģiju, apkarojot viens otru, izdomājot visbrīnišķīgākos epitetus viens otram, noliedzot citu cilvēku domas un pūloties par katru cenu panākt savu taisnību ar jebkuriem paņēmieniem. Bet cik mēs viens otru balstām kaut vai šā likuma pilnveidošanā, cik mēs sadarbojamies šajā virzienā, cik kurš no jums, kritiķiem, ir ieguldījis šeit, šinī projektā, kaut ko? Kaut rindiņu! Laikam tiešām rodas iespaids, ka tas, kas notiek Krievijā, mūs vispār neuztrauc un neinteresē. Un es nebūt nedomāju, ka šī armija tūlīt karos ar Krieviju, kā viens otrs muļķīgi izrunājas. Bet tajā pašā laikā, ja valsts grib parādīt, ka viņai ir sava seja, viņai ir jābūt arī savai bruņotai vienībai. Redziet, tagad ir jautājums — kā tālāk darboties? Vai sevi te demonstrēt tribīnē un spēlēt uz noteikta sabiedrības slāņa jūtām, tā cerot kāpt uz augšu pa politiskās karjeras kāpnēm, vai šādos smagos apstākļos demonstrēt stāju, uzņemties atbildību un neliekuļot. Un neviens jau nenoliedz domu par profesionālas armijas veidošanu. LNNK programmā tā bija jau pirms daudziem gadiem. Tikai, lūdzu, dodiet ekonomisko pamatojumu, dodiet, cik ir vajadzīgs, finansiāls atbalsts un ko mēs no valdības prasām. Un to ir iespējams tūlīt darīt. Nav jāgaida un nav par to jārunā. Kas attiecas uz to, ka Latvijas armijai ir jābūt kā ezim, es gribu atgādināt, ka ļoti bieži, braucot ar automašīnu, uz asfalta var redzēt sabrauktus ežus, kuri aiz savas neuzmanības tur ir izgājuši. Tā ka es nemaz neatbalstu šo eža variantu.

Tāpēc es visiem mūsu draugiem šeit, kolēģiem deputātiem, ieteiktu — virzām šādu projektu uz komisijām, mainām attiecīgos punktus! Punktu par studējošo jaunatni, punktu par zemniekiem, punktu par pacifistiem. Tie ir atsevišķi diskutējami punkti, un par tiem var spriest, bet nevar noliegt šā procesa virzīšanas nepieciešamību. Un lūdzu neizmantot šo tribīni, lai te runātu par kaut kādu bungu rībināšanu! Runa ir par Latvijas seju. Un Latvijas armija ir daļa no Latvijas sejas. Paldies!

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi! Neapšaubāmi, kamēr nav priekšnoteikumu profesionālas armijas izveidei, pirmkārt, tie ir ekonomiskas dabas priekšnoteikumi, loģiski, ka konceptuāli ir pareizi tas, ka armijā būtu jādien visiem veselajiem Latvijas pilsoņiem. Es atkārtoju — konceptuāli manā izpratnē tas ir pareizi. Tajā pašā laikā neapšaubāmi ir tas, ka Aizsardzības ministrijas iecere attiecībā uz studentiem — bakalauriem varbūt ir nedaudz sasteigta un būtu bijis prātīgāk, ja šo studentu vai to cilvēku, kas gatavojas kļūt par studentiem, iesaukšana armijā, viņu dienests armijā tiktu organizēts citādi. Jo šobrīd, manuprāt, man ir tādas nelabas aizdomas, viens no tiem iemesliem, kāpēc jau šobrīd armija netiek pilnībā nodrošināta ar jauniem cilvēkiem, ir tas, ka ir diezgan bezspēcīga izrādījusies varas institūciju darbība, tajā skaitā iesaukšanas dienesta darbība, jo, kā viņi paši atzīstas, vairāk nekā tūkstotis jauniesaucamo, kam vajadzētu dienēt armijā, viņi vienkārši nav spējīgi iesaukt. Otrkārt, manuprāt, varbūt tie ir skaļi vārdi, bet man ir aizdomas, es atkārtoju, tikai aizdomas, par atsevišķu ierēdņu korumpētību, jo bieži vien ir dzirdēts, ka turīgu vecāku bērni šodien armijā nedien.

Bet šajā sakarībā es tomēr gribu teikt, ka nevajadzētu krist galējībās un, jāsaka atklāti, viens otrs no tiem lielajiem patriotiem, kas šodien tik kvēli runā par tautas patriotismu, vēl 1990. un 1991.gadā pūta pavisam citā stabulē, tajā skaitā arī viens otrs no dokumenta iesniedzējiem. Kā zināms, dokumenta iesniedzējs ir Ministru kabinets, kura sastāvā ir dažādi ministri.

Gluži tāpat nevajadzētu krist galējībās pretiniekiem un šodien noraidīt šo likumprojektu, jo, manuprāt, gan Vītola kunga, gan Kostandas kunga, gan arī citu manu kolēģu nostāja, ka mēs vispār nedrīkstam šo likumprojektu nodot komisijām, ir nekorekta. Pat vairāk nekā nekorekta. Jo 81.panta kārtībā šis likumprojekts netika akceptēts Ministru kabinetā faktiski ar nolūku, lai deputāti, kuriem tiešām ir pamatotas iebildes pret atsevišķām likumprojekta normām, lai tiešām mēs šo likumprojektu izskatītu Saeimā komisijās ļoti nopietni un diskutētu par to. Tāpēc neizskatīt to vispār nav korekti. Šajā sakarībā es kārtējo reizi redzu, ka Kārtības ruļļa izmaiņas ir radikāli nepieciešamas. Un, jo ātrāk mēs šīs izmaiņas pieņemsim, jo labāk. Viens varēs runāt “par”, viens — “pret”, un es gribu teikt, ka pat skarbus vārdus. Dievs, sargi latviešu tautu no bezgalīgi garu runu teicējiem, jo, diskutējot šodien par atsevišķām likumprojekta normām tikai stadijā, kad likumprojekts tiek nodots komisijām, visu — gan to, kas runā “par”, gan to, kas runā “pret”, — loģika faktiski ir tāda, ka likumprojekts tiešām būtu nopietni jāizskata komisijās, un rāda to, ka Kārtības rullis diemžēl ir nepilnīgs.

Tātad, cienījamie kolēģi, es gan tos, kas runāja “par”, gan tos, kas runāja “pret” un kam tiešām ir atsevišķas, varbūt pat pamatotas iebildes pret atsevišķām — es atkārtoju — atsevišķām likumprojekta normām, tomēr aicinu šo likumprojektu nodot komisijām izskatīšanai, lai mēs varētu rūpīgi katru normu izdiskutēt, jo neapšaubāmi valdības iesniegtajā projektā ir daudzas ļoti labas normas, kuras, manuprāt, pat vispār nav diskutējamas, un likums ir šodien jāgroza, tajā pašā laikā ir diskutējamas normas, kas attiecas kaut vai uz tiem pašiem studentiem — bakalauriem. Un līdz ar to likums prasīt prasās pēc rūpīgas izskatīšanas komisijās. Es aicinu balsot par nodošanu komisijām, lai mēs visas šīs pretrunas novērstu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Juris Zaķis, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

J.Zaķis (DPS). Cienītais Prezidij! Godātie deputāti! Es saprotu, ka šī tribīne tiek izmantota, lai dotu padomus, ko kurš drīkst runāt un ko kurš nedrīkst runāt. Es tikko kā arī saņēmu no viena no iepriekšējiem runātājiem norādījumu, ka nedrīkstot tā runāt. Bet es domāju, ka man ir tiesības.

Nav šaubu par to, ka valsts aizsardzība un līdz ar to armija mums ir nepieciešama. Neviens to neapšauba. Nav šaubu arī par to, ka daudzinātie studenti nav tie, kas ir kādreiz kritiskos brīžos sēdējuši malā. Es domāju, ka tie, kas zina Latvijas vēsturi, labi atceras arī studentu rotu un, saprotams, zina arī viņas nozīmību Latvijas vēsturē. Zina varbūt arī to, ka Rīgas Tehniskajā universitātē ir Zemessargu organizācija un tā tālāk, un tā tālāk. Es domāju, ka te par kaut kādiem mīkstpēdiņiem laikam būtu pāragri runāt. Bet kāpēc tagad mēs runājam citādi? Uzskatu, ka te nav runa par vērtību pārvērtēšanu, bet tikai par jautājuma nepietiekošo sagatavotību. Ja Druvas kungs man teica, lai es pasakot atklāti, es pateikšu atklāti, par ko iet runa.

Neaizmirsīsim kaut vai to, ka šodien no Latvijas valsts augstskolām šobrīd Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija ir vienīgā, kurai nav apstiprināta Satversme, un tas nevienu neuztrauc. Mierīgi mēs viņu apciemojam un viņai novēlam labas sekmes. Bet kāpēc tas tā ir noticis? Latvijas Universitāte ir daudzreiz izteikusi savu gatavību līdzdarboties mūsu aizsardzības spēku veidošanā. Mūsu jaunajā Izglītības likumā būtu jāparedz pat īpaša iedaļa par militāro izglītību, un tas būs skaidrāk nekā tās frāzes, kas mums pašlaik tur ir, ka vienkārši nav atšifrēts tāds jēdziens. Šāds atšifrējums ir daudzās Eiropas valstīs. Piemēram, Rumānijā ir ļoti skaista, liela nodaļa par to. Virsnieku izglītība mums ir viena no augstākajām, par ko būtu jādomā, un es brīnos, ka šeit starp mums ir cilvēki, kas uzskata, ka viņiem akadēmiski izglītotiem nav jābūt.

Akadēmiski neizglītoti virsnieki tieši ir tie, kas, man liekas, pašlaik bojā mūsu armijas prestižu un stāvokli tajā.

Tā garām ejot, es gribētu pieminēt, ka runājot citreiz par medicīnisko izglītību... Mums visiem pazīstamais doktors Kegi vienreiz pieminēja, ka pirms kļūt par medicīnas darbinieku, viņš ir trīs gadus studējis franču romānu. Mēs varētu teikt: “Vai, vai, kā viņš ir zaudējis trīs gadus no savas dzīves!” Es personīgi šo piemēru izmantoju, kad es domāju, ka neviens ārsts sievieti nevar izārstēt, pirms nav izstudējis franču romānu. Tur ir par sievieti aprakstīts daudz vairāk nekā medicīnas grāmatās. Es domāju, tas pats attiecas uz virsniekiem un armiju, ja kāds domā, ka tā fiziskā sagatavošana — tā nu ir pati galvenā.

Visbeidzot par metodēm. Kādas metodes mēs lietojam šodien? Padomju Savienība jau parādīja, ko nozīmē studentu iesaukt no studiju sola. Jūs zināt, ka “ģedovščina” pēc tam plauka vēl vairāk. Tas nebija atrisinājums. Amerikas Savienotajās Valstīs es pats biju klāt tajā laikā, kad iztaisīja to, kā viņi sauc, “draught lottery”, to iesaukšanas loteriju. Un ar ko tas viss beidzās. Mēs visu to pašlaik ejam cauri, un nav jābrīnās, ka mums tas ne visai izdodas.

Par it kā uztraukumiem, ka studenti pa gada laiku aizmirst. Es atvainojos, ne par to ir runa! Varbūt studenti nemāk to formulēt. Karjeras dienas tikko kā bija. Tajās bija aicināti arī deputāti piedalīties. Nebija gan viņi tur sevišķi manāmi. Tika uzdoti jautājumi, kā veidot karjeru, un mūsu cienītie kolēģi, kas ir ārzemju pieredzi apguvuši, teica, ka students, ieejot savā pirmajā darba vietā, vispirms parāda savu spēju vai nespēju nākotnē veidot savu karjeru. Šī iespēja viņam tagad tiks atņemta. Tā nav aizmiršana! Man liekas, nevajadzētu šeit spēlēties ar vārdiem. Viņi neaizmirsīs tik ātri to, ko viņi ir mācījušies, bet viņu karjera gan būs sabojāta. Es domāju, ka mums Latvijā šodien ir vajadzīgs daudz kas vairāk nekā tikai tas, par ko mēs šeit runājam.

Un visbeidzot. Nevarētu nerēķināties ar to, kas Latvijā notiek. Tie nav tikai studenti, kas protestē pret šo. Tā ir Latvijas Augstskolu rektoru padome. Man būtu ļoti patīkami, ja arī mūsu Aizsardzības ministrija ar viņu kaut reizi aprunātos. Mēs aicinājām un gribējām, lai tas tā notiktu. Parlamentārā sekretāra Līgotņa uzstāšanās, kurš teica, ka armijas lielumu turpmāk izteikšot latos... Es atvainojos, varbūt mums arī Saeimas sastāvu vajadzētu izteikt latos un studentu skaitu izteikt latos. Tas bija vienkārši bezatbildīgi. Ir runa par armijas lielumu. Un par to vajag runāt atklāti.

Tālāk. Man liekas, ka negaidīsim ne skolotāju streikus, ne studentu streikus. Studentu piketus, es atvainojos! Skolotāju streiks bija tas, pēc kura Latvijas valdība pirmo reizi mani uzaicināja, lai aprunātos par stāvokli augstskolās. Man liekas, negaidīsim, vajadzētu savlaicīgi to darīt. Negaidīsim arī, ka mūsu spēka ministrijas būs vienīgās, kas risinās stāvokli valstī. Mani ļoti izbrīnīja, ka mēs tā kā viduslaikos runājam par spēka un nespēka ministrijām, un nespēka ministrija ir laikam arī Izglītības ministrija, jo cik es saprotu, Labklājības ministrija un visas pārējās. Es domāju, ka mums ir laiks pasēdēt kopā un sagatavot šo likumprojektu pienācīgi, ne šeit tikai starp deputātiem, bet arī starp speciālistiem, un es ceru, ka tas notiks. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paulis Kļaviņš, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

J.Zaķis. Es atvainojos, es aizmirsu pateikt, ka es neatbalstu šo likumprojektu.

 

P.Kļaviņš (LZS, KDS, LDP). Cienījamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Nav šaubu, ka valsts aizsardzība pieskaitāma svarīgākajiem uzdevumiem, par ko jārūpējas visiem. Un ir liels pārpratums, ja domā, ka kristīgie demokrāti būtu pret valsts aizsardzību vai arī pret obligāto iesaukumu valsts dienestā. Lieta ir citāda. Saeimas uzdevums ir sakārtot likumdošanu šai sfērā. Noraidīt kāda likumprojekta izskatīšanu nenozīmē automātiski vilkt lietu garumā, bet gan ķerties tai klāt daudz nopietnāk un bez kavēšanās. Es nekādā veidā negribu nedz vainot mūsu tagadējo aizsardzības ministru, kura darbības laiks ir bijis tik īss, nedz arī kādu citu personīgi aizskart, bet struktūra ir katastrofāla. Seši gadi pagājuši kopš Latvijas neatkarības deklarācijas. Mēs vēl neesam tikuši tik tālu ar saviem bruņotajiem spēkiem, lai iesauktos jauniešus tur nesamaitātu un morāliski nesagatavotu no šīs armijas bēgt. Ar tādu armiju aizsargāt valsti nav iespējams. Tātad šeit ir jānotiek kaut kam ļoti radikālam. Patlaban izstrādātais likumprojekts par obligāto valsts dienestu ir tik nepilnīgs, ka jāparedz pilnīgi jauni risinājumi paralēli likumam par obligāto valsts dienestu. Un ar doto pantu korektūru vien tas vienkārši nav izdarāms, te nav tādu pantu, ko koriģēt, lai lietu savestu kārtībā. Ir vajadzīgi trīs jauni elementi, lai mēs tiktu galā ar neapmierinošo stāvokli. Ir vajadzīgs, pirmkārt, Saeimas pilnvarots civilais inspektors bruņotajiem spēkiem, kas nenāk no bruņoto spēku vidus, civilais inspektors. Tādi ir demokrātiskajās valstīs. Saeimas iecelts inspektors ar plašām pilnvarām kontrolēt visu pakāpju virsnieku un instruktoru dienesta reglamenta izpildi. Tikai tad būs iespējams izskaust “ģedovščinu”, kas sagrauj karavīru morāli. Otrkārt, ir vajadzīga militārā tiesa, jo nav iespējams prasīt no civilajām tiesām tik specifisku jautājumu izšķiršanu kā attiecības militārajā dienestā. Un, treškārt, ir vajadzīga kaut skaitliski neliela, bet labi sagatavota militārā policija, kas spēj operatīvi kontrolēt situāciju bruņotajos spēkos. Pirms šie elementi nav iekārtoti likumdošanā, ir neatbildīgi iesaukt jauniešus dienestā, kurā virsnieki un instruktori nespēj iztikt bez alkohola lietošanas dienesta laikā. Piemērs no mūsu goda rotas, kuras puiši stāv pie Brīvības pieminekļa. Es zinu konkrētu gadījumu, kur pieteicās brīvprātīgi bruņotajos spēkos un dezertēja no goda rotas ar izsistiem zobiem un atņemtu naudu. Mums ir laiks par to padomāt. Es neiesaku šo likumprojektu pieņemt, bet nekavējoties ķerties klāt pie jauna un labāka izstrādāšanas un pie to elementu iekārtošanas likumdošanā, kas ir nepieciešami, lai būtu skaidra kontrole pār morālo līmeni bruņotajos spēkos.

Sēdes vadītājs. Ģirts Kristovskis, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

Ģ.Kristovskis (LC). Cienījamie kolēģi! Es uzreiz acīmredzot teikšu sākumā to, ka es aicināšu jūs atbalstīt šo likumprojektu, lai gan viss tālākais, ko es šajās piecās minūtēs teikšu, būs acīmredzot pietiekami skarbi. Ja mēs paskatāmies uz visu to procesu, kas šodien notiek, tad mēs to varam vērtēt no trīs aspektiem. No likumprojekta saturiskā viedokļa, no šī likumprojekta virzīšanas viedokļa, no tā procesa, ko mēs piedzīvojām, un arī no politiskās atbildības viedokļa. Godīgi sakot, mani vairs nepārsteidz fakts, ka mēģinājums Satversmes 81.panta kārtībā pieņemt šo jauno likumu ir beidzies neveiksmīgi, jo diemžēl šodien, kad jau ir maija sākums, ilgstoši nav izdevies nokomplektēt Nacionālo bruņoto spēku vienības. Ir izdota ministra ārkārtas pavēle sakarā ar to, ka pusotra gada izdienējušiem jauniešiem joprojām divus mēnešus jāturpina dienēt, un tajā pašā laikā uz šodienu nav šī jaunā likuma. Šis likums nav pat novirzīts vēl Saeimā izskatīšanai komisijās. 15.datums, kad šie divi mēneši būs pagājuši, būs pēc divām nedēļām. Tātad pie kā arī beigu beigās tas viss ir novedis? Tas viss ir novedis pie tā, ka atsevišķas sabiedrības grupas šodien Latvijā konfrontē ar valdību, konfrontē ar valsti. Studējošā jaunatne, ne viens vien zemnieka dēls šodien ir jau atklāti negatīvs. Un šādā gaisotnē mēs redzam, ka ārkārtas paņēmieni, paļaušanās uz to, ka Satversmes 81.pants palīdzēs iziet no situācijas, vai arī, es pieņemu, ka nākamajā sēdē piedāvās steidzamības kārtību, mēģinājumi šādus jautājumus risināt steigā, nevar viest uzticību ne no valstiskā viedokļa, ne arī kā savādāk. Rezultātā daļā jaunatnes attieksme pret pienākumiem, kas jāuzņemas pret valsti, ir tāda, kā mēs to pieredzējām 24.aprīlī. Mīļš jau ar varu nevar kļūt.

Diemžēl jākonstatē, ka Aizsardzības ministrijas piedāvātais likumprojekts par obligāto dienestu faktiski arī no saturiskā viedokļa pārgrupē to pašu veco. Tātad izpaliek konceptuāli jauni Latvijas militārā personāla nodrošinājuma ceļi. Svarīgākais ir saprast, ka valsts drošība ir nevis vienas ministrijas, bet visu ministriju vai visas valdības plaša, integrēta valsts politika. Ja mēs jau paskatāmies no saturiskā viedokļa, tad mēs redzam, ko piedāvā minētais likumprojekts. Aizsardzības ministrija civilo augstskolu studentos kā erudītā jaunatnes daļā, kas varētu kļūt par pietiekami labiem rezerves vai potenciāliem karjeras virsniekiem, joprojām saskata tikai un vienīgi dzīvo materiālu robu aizpildīšanai jaunkareivju ierindā, kam jāaprobežojas ar elementārākās militārās prasmes apguvi. Rezultātā likumprojektā iekļautie pasākumi, dienesta ilguma samazināšana uz vienu gadu, arī Zviedrijas finansētā valsts dienesta iesaukšanas centra izveidošana nevar atrisināt pašu galveno problēmu — Nacionālo bruņoto spēku nodrošināšanu ar kvalitatīvu, pret militāro dienestu lojālu un uzticamu personālu. Taču, lai vai kādus risinājumus uzskata par vajadzīgiem un piedāvā atbildīgās amatpersonas un lai kādas problēmas būtu to pamatā, valsts militārā dienesta izpilde ir jānodrošina spēkā esošajiem noteikumiem. Un tātad šeit mēs varam runāt par to, kas ir šī politiskā atbildība tajā situācijā, līdz kurai šobrīd esam nonākuši. Un diemžēl, manuprāt, jau pašā sākumā, pāris mēnešu vai varbūt pusotra mēneša atpakaļ, šo politisko atbildību tika mēģināts novelt uz Saeimas deputātiem. Ja mēs atceramies pirmos paziņojumus, skaidri un gaiši no ministra puses tika pateikts, ka Saeima negrib strādāt. Parlamentārais sekretārs savā rakstā nedēļu atpakaļ “Dienā” raksta, ka šis likumprojekts gul Saeimā un netiek izskatīts. Es ar pilnu atbildību varu teikt, ka es neesmu redzējis mēģinājumus ne no ministra, ne no parlamentārā sekretāra puses šo jautājumu paātrināt. Es domāju, ka tam visam Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāti var tikai piekrist. Līdz ar to faktiski ir jautājums par to, ka pat šāds mēģinājums, arī Satversmes 81.panta kārtībā, paļaušanās uz šo kārtību ir sakompromitējuši šo Satversmes 81.pantu un būtu pat jāizskata jautājums par to, vai vispār Satversmes 81.panta kārtībā var izskatīt jautājumus, kas saistīti ar militārā dienesta personāla iesaukšanas kārtības izmaiņām. Un vispār vajadzētu panākt, ka šādus likumus var valstī pieņemt tikai varbūt gadu iepriekš. Un tātad, neskatoties uz to, ko es visu teicu, es tomēr aicinu šobrīd saprast, kāda ir reālā situācija, un atbalstīt priekšlikumu šo likumprojektu virzīt uz komisijām. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

P.Tabūns (LNNK, LZP).Cienījamie kolēģi! Mani uztrauc attieksme pret šo likumprojektu. Pavisam nesen, martā, Krievijas prezidents Jeļcins izteicās, ka Latvija un Bulgārija jau tuvojas tā saucamajai NVS. Kas par to liecinot? Liecinot signāli no Latvijas un no Bulgārijas. Un šādus signālus es jūtu arī šodien šeit, Saeimā, diemžēl. Lai cik tas būtu rūgti, bet tā tas ir. Un tā ir attieksme. Var runāt par šī likumprojekta attiecīgajiem punktiem, pantiem, tā ir pavisam cita lieta, bet, ja ir šāda attieksme, tad man rodas bažas, lai neteiktu vairāk. Es gribētu dzirdēt, ko šodien teiktu tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, dzirdot, par ko un kādā veidā mēs šeit runājam šodien. Un tie, kuri ir dzīvi un klausās šodien varbūt mūsu sēdi, kuri cīnījušies par Latvijas neatkarību, dzirdot šādas runas. Vītola kungs jeb jaunekli Vītol, es gribētu dzirdēt, ko šie vīri teiktu jums šodien par jaunatnes musināšanu uz atteikšanos vai neiešanu dienēt Latvijas armijā, kurā dienēt būtu gods un slava. Tā tas bija reiz, un tā tam ir jābūt un būs jābūt, ja mēs gribam neatkarīgu Latviju. Vai mēs patiešām gribam kultivēt mīkstpēdiņus? Labi, lai absolventi, kuri beiguši augstskolas, es piedāvāju šādu variantu, lai viņi pēc absolvēšanas, tie, kuri negrib iet armijā, iziet attiecīgu fizisku pārbaudi, paceļ, teiksim, reizes divdesmit divpudu bumbu, noskrien trešās klases līmenī, kas nav visai augsts, pusotru kilometru, izpilda vēl dažus vingrinājumus, un tad viņi var droši neiet armijā. Bet Vītola kungam es šodien gribu teikt, lūk, ko. Es aicinu jūs tuvākajās dienās uz vienu mazu sacensību, es esmu vismaz divreiz vecāks par jums, ja jūs attiecīgajos vingrinājumos... Nē, bokss bija mana specialitāte kādreiz jaunībā, bet pavisam citos veidos, piemēram, granātas mešanā, šaušanā, lodes grūšanā, divpudu bumbas celšanā, svaru stieņa celšanā. Ja jūs vinnēsit, tad es iešu armijā jūsu vietā. (Aplausi.) Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis, Latvijas Vienības partijas frakcijas deputāts! Valdmaņa kungs gan parakstījies kā neatkarīgais, taču Prezidijam tas vēl oficiāli nav zināms. Lūdzu! (Starpsauciens no zāles: “Brīvais!”)

 

G.Valdmanis (LVP).Godājamais Prezidij! Draugi! Daudz kas ir bijis teikts pret šo likumu, es to pilnīgi atbalstu un negribētu atkārtot. Ir tomēr pilnīgi muļķības, atvainojiet, Druvas kungs, ja mēs saistīsim valsts obligāto dienestu ar neatkarīgu valsti. Bija obligāti dienesti kā Padomju Savienības laikā, tā vācu okupācijas laikā. Tā ir vienkārši tautas maldināšana. Kas aizstāv mūsu tautu?

Tā ir nacionālā pašapziņa. Tas, ka mēs zinām, kas ir mūsu varoņi, un mēs viņus godinām. Mēs daudz vairāk darījām tautas pašapziņai, kad mēs atzinām, ka mežabrāļi tomēr ir cienījami, nekā ar daudzām citām lietām. Tas ir kauns, ka mēs domājam, ka mēs varam veidot patriotismu ar obligātu dienestu. Kurš no mūsu tautas patriotiem, kas ir uzstājušies tautas labā, kurš no tiem, kas ir cietuši tautas labā, ir to darījis tāpēc, ka bija kāds likums par kaut ko obligātu? Mums tā lieta ir pilnīgi apvērsta. Jā, mums vajag kaut kādus drošības orgānus Latvijā, bet ne obligātus un ne ar izdomāšanu. Krastiņa kungs, lūdzu, ņemiet atpakaļ to likumu! Lietojiet tos kadrus, kas jums ir, atnāciet pie mums ar kaut ko, no kā mēs varam strādāt! Jūs zināt, kā šeit, komisijās, iet. Vienreiz pa nedēļu sanāk 10 cilvēki. Stundu un pusi. Jums ir daudz vairāk kadru, un nāciet ar kaut ko, lai mēs varētu jūs respektēt, nevis tā, kā šeit visi citi ir izteikušies, ka mums ir jābalso pret jūsu likumu. Balsosim “pret” un lūgsim, lai Krastiņa kungs divu nedēļu laikā atnāk ar kaut ko jēdzīgu, no kā mēs varētu sākt strādāt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Guntis Eniņš, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

G.Eniņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Augsti godātie un visi ļoti cienītie visapkārt! Man bezgalīgi sāp sirds par mūsu tēvzemi un Latvijas armiju. Un tāpēc es nevaru nerunāt. Patiesībā vajadzētu kliegt. Visu jau šeit apmēram pateica. Diemžēl nav laika apskatīt sīkāk, bet jā, Latvijas armijā valda “ģedovščina”. Lūdzu, nepārmetiet man par šo krieviski izteikto vārdu! Tas nāk no krievu armijas. Un sākotnēji nāk no Latvijas cietumiem. Cita apzīmējuma te nav. Un man gribas protestēt pret šo apzīmējumu, ka “ģedovščinas” vietā saka “ārpusreglamenta attiecības”. Ko tas izsaka, šī notušēšana, tāda augstākās bezjēdzības apsegšana? Lūdzu, ja nepatīk “ģedovščina”, sauksim to par armijas sadismu. Es runāju tikai tāpēc, ka neesmu principā pret Latvijas armiju, pret iesaukšanu. Ja iesaukšanai jābūt, tad tai ir jābūt tiešām stingrai, un nav labi, ja 87 vai 78 procentiem dažādu iemeslu dēļ tā tiek atlikta. Bet nevar būt, ka armija ir tāda, kāda tā tagad ir. Vai mēs varam ar prieku un lepnumu skatīties uz tādu nošņurkušu, piedzērušos zaldātiņu, kas no Latvijas armijas klīst gar krogiem? Ja es redzu tādu, uz ko es varu cerēt, uz kādu patriotismu, uz kādu dzimtenes aizsardzību. Proti, tāpēc mani pārsteidz, ka jaunā armijas ministrijas vadība jau strādā diezgan ilgi, bet es neesmu tur saskatījis visu laiku darbu pie šīs nebūšanas, šī trakuma, ārprāta likvidēšanas mēģinājumiem. Tikai tā vietā, lai uzlabotu kvalitāti, tiek mēģināts palielināt kvantitāti. Ja ir uz vienu automātu astoņas patronas, ja mēs iesauksim divas reizes vairāk un paliks četras patronas, vai tur būs kas labāks? Un, ja mums uz robežas stāv, piemēram, 1000 robežsargi un no tiem puse vai lielā daļa ir neuzticami, tad labāk ir atlaist, atstāt no 10 vienu, uz kuru mēs varam paļauties, kurš ir patriotisks, kurš nelaidīs. Tad mēs panāksim vairāk. Tad mēs tuvosimies tam, ko mēs sakām, ka armija ir ezis. Kur tad nu palika tas sauklis par armiju kā ezi?

Un šajā likumprojektā es neredzu, piemēram, punktus par armijas morālo, tikumisko audzināšanu, par labestības un par dzimtenes mīlestības ieaudzināšanu. Neredzu! Tur nav arī... Protams, nav laika iztirzāt citus būtiskus punktus, piemēram, te es gribēju vēl pateikt... Tomēr ļoti būtisks, kas daudzus interesē, ir tas, ka iesniegtajā likumprojektā pazudis punkts, ka iesauktajiem rezervistiem saglabājas darba vieta un vidējā izpeļņa. Pazudis punkts, ka dienesta laiks ieskaitāms darba stāžā. Tāpēc, protams, es pat nezinu šajā gadījumā, kā balsot. Ja mēs nepieņemam šo likumu, tad cerams, ka Krastiņa kungs ar saviem vīriem to būtiskāk pārstrādās.

Vēl pēdējās minūtēs es gribēju pateikt. Vai mēs atstāsim šim likumprojektam kā tagad šo krievisko nosaukumu? Ja pati armija sastāv tiešām lielā mērā no bijušajiem padomju armijas virsniekiem, tad ļoti interesanti, ka šis likumprojekts saucas “Par obligāto valsts dienestu”. Tas ir no krievu valodas “O” — par. Ja būtu latviski, būtu “Obligātā valsts dienesta likums”. Mēs latviešu valodā nelietojam šos prievārdus, bet lietojam locījuma formas — ģenitīvu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Paskatieties tajā likumprojektā, kam tas ir klāt! Lielākajai daļai no jums nav. Un tad jūs ieraudzīsiet to, ka tas nav likumprojekts par mūsu dienestu armijā vai par obligāto valsts dienestu, nezin kāpēc, bet gan likums par iesaukšanu, un par kārtību valsts dienestā armijā tur nav ne burta, ne vārda. Vispirms tad mums grib iesmērēt ar nepareizu virsrakstu kaut kādu likumu par iesaukšanu. Tas ir viens.

Otrkārt, patiešām es jūtu, ka visi ir ieinteresēti, lai likums būtu par Latvijas armiju. Šāda likuma nav, un nav arī atsevišķu likumu. Kad frakcija “Latvijai” iesniedza janvārī šādus likumprojektus, tad tas pats Andrejs Krastiņš kāpa šeit, šajā tribīnē, un teica, ka likumi nav vajadzīgi, reorganizācija notiekot tāpat. Likums “Par Latvijas armiju” ir ļoti vajadzīgs, un tur arī būtu noteikts, es ceru, kādā veidā jaunieši militāri izglītoti tiek skolās un augstskolās. Un lai tad patiešām nepārtrauktu cilvēku izglītošanu tikai tāpēc, ka nav mums kārtības tajā armijā. Un tāpēc ir vajadzīgs, kā ļoti pareizi Valdmaņa kungs aizrādīja, ļoti daudz cilvēku, ka nav lieku 10 telefonu uz robežas. Šis absurds ir milzīgs, un jāsaka tā, ka mani uztrauc tas, ka nav pamanījuši citi, gan frakcijas biedri, gan valdošās koalīcijas, kā tagad var teikt, biedri, ka Andrejs Krastiņš nestrādā. Es kādreiz tiku aicināts, kad biju Rakstnieku savienībā, uz padomju armijas daļām, lai uzstātos. Tur bija jāuzstājas krievu valodā. No Rakstnieku savienības nevarēja nevienu dabūt, kas tur uzstātos. Vienīgi Jūlijs Vanags reizēm pieteicās, bet viņi ļoti, ļoti prasīja. Kad es tagad pieteicos, pats pieteicos Aizsardzības akadēmijā pateikt kaut ko no sirds šiem jaunajiem cilvēkiem, jo patiešām visu mūžu es esmu domājis par Latvijas neatkarību un esmu gatavs karot arī tagad, ja būs vajadzīgs, šie cilvēki šos sirsnīgos vārdus man neatļāva teikt, paskaidrodami, ka tas ir sarežģīti — kā jūs tur uzaicinās. Tas nav programmā paredzēts, un tamlīdzīgi. Es redzēju, ka šis gara noskaņojums armijā ir daudz svarīgāks, ļoti pareizi Valdmaņa kungs teica. Nav nozīmes mums sadzīt cilvēkus, kas ir ar nepatiku pret armiju. Un daudz vairāk ir svarīgi pacelt šo patiku pret armiju un pret Latvijas neatkarības aizstāvēšanu.

Ir vēl viens jautājums. Jāzina šim karavīram, par ko karot. Kā bieži saka — karo ne par valsti, karo par karali. Vai nav tā, ka mums daži augstos posteņos stāvoši cilvēki jau izpārdod Latviju un jaunatne to redz? Jaunatne nav akla. Un baidos, ka šī noskaņas nesaskaņotība rada visu to konfliktu. Būsim atklāti vismaz pret sevi un redzēsim to! Es esmu pret šādu likumu, jo tas vispār nav likums par dienestu, tas ir likums par iesaukšanu. Un tikai tāpēc radies, ka nevar tos 30 telefona aparātus uzstādīt robežpunktos. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Antons Seiksts, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Seiksts (LC). Paldies, godātais Prezidij! Godātie kolēģi, es sākšu ar pateicību Juridiskajai komisijai, kura iestrādājusi Kārtības rullī mehānismu, kas novērsīs runu plūdus, nododot projektu komisijām. Faktiski šeit izskatās, ka mēs te runājam par projekta pieņemšanu vai nepieņemšanu galīgajā lasījumā.

Godātie kolēģi, jā, projekts nav gatavs. Mani absolūti neapmierina pirmkārt un galvenokārt ieprogrammētā nepilsoņu privilēģija. Tā ir jānovērš projekta izskatīšanas gaitā.

Otrkārt, ir absolūti nepieņemama vardarbība armijā. Ir varbūt pamats Juridiskajai komisijai, kur ir kvalificēti juristi, padomāt, kādos Kriminālkodeksa pantos izdarīt grozījumus, jo šeit žēlastības nevar būt. Kamēr mums nav naudas, lai padarītu armijas dzīvi simpātiskāku, tad vismaz ar šām metodēm jācīnās. Man ir simpātiska Kristīgo demokrātu savienības prasība ievērot pacifistu domas. Taču, mīļie kolēģi, dodiet mehānismu! Līdzšinējais traktējums nozīmē, ka 100 no 100 iesaucamajiem pateiks — o, es esmu pacifists! Vajag mehānismu. Bez šāda mehānisma pacifisma ideja obligātajā valsts dienestā nav pieņemama. Protams, es esmu pateicīgs aizsardzības ministram, kurš atrisināja, kopā ar tieslietu ministru korekti atrisināja garīdznieku jautājumu. Draudzēs trūkst mācītāju. Viens uz divām, trim draudzēm. Un otra lieta — tradicionālās baznīcas savu pienākumu pret valsti jau pilda kapelānu dienesta veidā.

Godātie kolēģi, man kolēģis Leiškalns atgādināja Bismarka teicienu: “Ja kāda tauta negrib uzturēt savu armiju, tā noteikti uzturēs svešu armiju.” (Starpsauciens no zāles: “Varbūt tā ir labāk?”) Man ir nepieņemams militārisms. Pilnīgi nepieņemams. Man ir nepieņemama ieroču žvadzināšana. Man armijā liekas svarīgāks par militāro aspektu audzināšanas aspekts. Mūsu jaunieši ne tikai neprot uzvesties himnas laikā, viņi nezina šo vēsturi. Viņi diemžēl nevar piedot Izglītības ministrijai. Skolā šis darbs ir slikti nostādīts. Mēs, kas gatavojām 5.Saeimā šo likumprojektu, uzskatām, ka mūsu bērni absolūti nezina Latvijas vēsturi. Kolēģi, es ļoti lūdzu, ar cilvēktiesībām, kurās visi ir speciālisti, neaizstāviet kuru katru tēzi! Šis likumprojekts savā konceptā nav pretrunā ne ar vienu konvenciju. Ja jūs gribat un būs laiks, es nocitēšu, ka konvencijas pat spaidu darbus dažos gadījumos pieļauj. Tāpēc nevajag aizstāvēt visu, kas vien ienāk prātā ar cilvēktiesībām. Mums vajag profesionālu armiju. Es uzticos Kārlim Druvam. (Starpsauciens no zāles: “Ko darīt tiem, kas neuzticas?”) Kurš zina viņa biogrāfiju, zina, ka viņš ir speciālists. Visos lielākajos, svarīgākajos jautājumos man ir bijusi saruna ar komisijas locekļiem. Viņiem ir redzējums, kā šīs problēmas atrisināt.

Un pats pēdējais. Kolēģa Apiņa teiktais nav “Latvijas ceļa” viedoklis, Mani “Latvijas ceļa” priekšsēdētājs pilnvaroja pateikt, ka “Latvijas ceļš” atbalsta šo projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts, otro reizi! Divas minūtes.

 

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti! Cienījamie vēlētāji, kas balsojuši par LNNK un arī par citām politiskajām partijām! Gribu šeit citēt fragmentu no LNNK pirmsvēlēšanu programmas, kas publicēta laikrakstā “Nacionālā Neatkarība” 1995. gada 15. jūnijā. Tas attiecas uz valsts aizsardzību, konkrēti, uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Citāta sākums: “Nacionālo bruņoto spēku kaujas vienību pakāpeniska profesionalizācija, vienlaikus ieviešot modernas apmācību un bruņojuma sistēmas. Obligāta Latvijas valsts valodas zināšanu pārbaude visās Nacionālo bruņoto spēku kaujas vienībās. Visaptveroša Latvijas pilsoņu aizsardzības apmācība, izmantojot Zemessardzi.” Un šajā programmā nekas nav teikts par iesaucamo loka paplašināšanu uz studentu rēķina vai kaut kas tamlīdzīgs. Un tādēļ tas, kas šeit ir izskanējis no LNNK dižvīru Andreja Krastiņa un Jura Dobeļa priekšlikumiem un runām, ir klaja tautas krāpšana. Bet patiesībā šis ir tikai vēl viens apstiprinājums tam, ka LNNK, tāpat kā pārējām pozīcijas partijām, ir pilnīgi vienaldzīgs tas, ko viņi ir teikuši saviem vēlētājiem. Galvenais ir vara, siltie krēsli, nauda, plaši zeļošā prihvatizācija, viss pārējais — kā programmas un nacionāli lozungi — ir tikai izkārtne. Un, ja kāds potenciāli varētu traucēt šīs varas spēlīti, tas ir pēc iespējas ātrāk un efektīvāk nobīdams malā. Cilvēki, esiet modri! Ziniet savas pilsoņu tiesības! Nepieļaujiet mīdīt kājām latviešu tautu! Organizējieties pret šo varu! Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Ādamsons, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

J.Ādamsons (LC). Cienījamie kolēģi! Mani, godīgi sakot, šodien izbrīna tā diskusija, kura šeit ir atskanējusi. Te runā par militārismu un par daudzām dažādām lietām, bet es esmu nācis pie secinājuma, ka lielākā daļa no jums diemžēl lidinās pa mākoņiem un nepārzina reālo situāciju, kāda pašlaik ir Latvijas aizsardzības spēkos. Mauliņa kungs, mums nav Latvijas armijas, mums arī nav vajadzīgs likums par Latvijas armiju, ir likums par aizsardzības spēkiem un tiek izstrādāts likumprojekts par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Ir likums par Zemessardzi. Tāpēc nevajag jaukt divas dažādas lietas.

Mani izbrīna tas, ka mēs diskutējam par to, vai pilsoņiem ir jāpilda savs pienākums pret valsti vai ne, un šeit lielākā daļa no tiem kuri uzstājas no šīs tribīnes, diemžēl grib sadalīt visus mūsu pilsoņus un iedzīvotājus divās kategorijās — viena būtu tā, kam jāpilda kaut kādas saistības ar šo valsti, un otra kategorija, šajā gadījumā studentu kategorija, būtu tā kategorija, par kuru mēs gribam pierādīt, ka tai nav jāpilda absolūti nekādas saistības.

Jā, mani arī neapmierina šis likumprojekts daudzu aspektu dēļ. Viens no tiem ir tas, ka līdz šim brīdim diemžēl mums nav izstrādāta normāla aizsardzības koncepcija. Ir koncepcija, kura ir uzlikta uz papīra, kurā ir daudz ļoti populisma, nav nekā konkrēta. Pamatojoties uz to, ka nav izstrādāta aizsardzības koncepcija, nav arī normālu aizsardzības plānu.

Ja būtu šī koncepcija izstrādāta normāli un būtu arī aizsardzības plāns, tad loģiski nākošais solis būtu šis likumprojekts par obligāto valsts dienestu vai obligāto militāro dienestu.

Bet tagad es gribētu arī jums uzdot jautājumu. Šeit visi kritizē šo likumprojektu. Bet vai kāds no jums ir lasījis jau tagad eksistējošo likumu, pēc kura tiek iesaukti cilvēki Latvijas armijā? Diemžēl lielākā daļa no jums pat nezina, par ko iet runa. Šeit uzstājas, runā par “ģedovščinu”, par ārpusreglamenta pārkāpumiem... Cienītie kolēģi! Vismaz nepiesārņosim latviešu valodu, kā Eniņa kungs gan mūs mācīja, bet absolūti, es atvainojos, garām. Tāpēc, ka nav ārpusreglamenta attiecību vai nav “ģedovščinas”, ir elementāri likumu pārkāpumi. Kāpēc tad tie notiek? Ņoti elementāri. Pateicoties eksistējošajam likumam. Lielākā daļa no tiem, kuriem būtu jāiet dienēt Latvijas armijā, var elementāri uz šodienu izvairīties no dienesta. No tiem, kuri iet dienēt, kuri tiek iesaukti , 40 procenti nepārzina valsts valodu, un šīs normas ir ieliktas pastāvošajā likumā. Līdz 40 procentiem no tiem, kuri tiek iesaukti, ir klibi un slimi, kas nav spējīgi izturēt nekādus pārbaudījumus. Ja mēs runājam par kaut kādu valsts aizsardzību, tad diemžēl, uzdodot sev jautājumu, kas tad reāli, ja, nedod Dievs, notiek tāda krīze, kāda pašlaik ir Čečenijā, kas tad reāli aizstāvētu šo valsti, man jāatbild tikai viennozīmīgi, ka tā būs paaudze, kura ir dienējusi tā saucamajos padomju spēkos, padomju armijā. Tāpēc, ka jaunatnei vispār nav nekādas saprašanas par to, kas un kādā laikā būtu jādara.

Nākošais. Kāpēc tad ir šie likumu pārkāpumi Latvijas armijā? Atbilde arī ir elementāra. Tāpēc, ka pastāvošais likums, uz kura bāzes mēs iesaucam cilvēkus dienēt armijā, pieļauj, ka tiek iesaukti cilvēki, kuri ir agrāk bijuši sodīti, kuri ir sodīti nosacīti. Un tad mēs runājam par to, ka uz robežas ir nekārtība, ka tur ņem kukuļus un tamlīdzīgi. Bet ko jūs varat vēlēties, ja robežsargi, tātad mūsu valsts seja, kas pirmie sagaida cilvēkus uz valsts robežas un arī viņus pavada, ir bijušie sodītie.

Neskatoties uz visām nepilnībām, kuras ir šajā likumprojektā, es tomēr aicinātu to nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai, lai tālāk strādātu pie šī likumprojekta izmaiņām un labojumiem.

Nākošais. Ko mums dos tas, ja mēs nenodosim komisijām un steidzīgi, vismaz maija laikā, nepieņemsim šo likumprojektu? Jā, tik tiešām, tas ir ļoti steidzamas. Tikai robežapsardzē vien pēc 15. maija, kad beigsies aizsardzības ministra parakstītā pavēle par diviem mēnešiem, kurus dienests jāpilda tagadējiem cilvēkiem, kas ir iesaukti obligātajā dienestā, trūks 870 cilvēku.

Sēdes vadītājs. Ādamsona kungs, piecas minūtes ir pagājušas!

 

J.Ādamsons. Jā, paldies! Es lūgtu jūs padomāt, pirms nospiest tās pogas, un tomēr atbalstīt šī likumprojekta nodošanu komisijām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Druva, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts! Otro reizi — divas minūtes.

 

K.Druva (LZS, KDS, LDP). Cienījamie kolēģi! Vēlreiz gribu jums atgādināt, ka mēs runājam par obligātā valsts dienesta likumu un tikai par obligātā valsts dienesta likumu. (No zāles deputāts J.Mauliņš: “Iesaukuma likums!”) Vienalga, Mauliņa kungs, varbūt jūs varat to saukt “iesaukuma likums”, bet tas ir domāts, lai iesauktu jauniešus un viņi dienētu. Tam, ka visas lietas nav sakārtotas, es galīgi piekrītu. Man prieks dzirdēt un redzēt, ka vismaz Valdmaņa kungs ir uzmodies un klausās manu runu, bet diemžēl to nav sapratis. Bet tas arī nekas. Un gan viņš, gan citi runātāji liek iekšā šinī sarunā lietas, kurām nav nekādas sakarības ar obligātā valsts dienesta likumu. Vēlreiz gribu jums teikt. Tas vārds “it kā” ļoti der, jo it kā tas vienmēr ir jādara kādam citam. It kā... Kad mēs sāksim šo lietu darīt? 5. Saeima! Cik no jums, deputāti, gājāt uz Aizsardzības ministriju un runājāt un lūdzāt, un prasījāt, un pieprasījāt, lai lietas tiktu sakārtotas? Tikpat kā neviens. Es tur biju, ne es jūs tur redzēju, Mauliņa kungs, ne kādu citu. Cik no jums, deputātiem, ir gājuši tagad pie Krastiņa kunga uz ministriju un teikuši: kad jūs, Krastiņa kungs, savedīsiet lietas kārtībā? Neesmu redzējis. Pēc šīs sarunas es varu garantēt, ka 99 procentus no jums es vispār tur neredzēšu. Es tādēļ ceru, ka jūs šo likumprojektu nodosiet manai komisijai, un es uzaicināšu jūs, lai jūs dodat mums priekšlikumus.

Vēl vienu momentu! Speciāli Māri Vītolu es uzaicinu... lūdzu, neslēpieties aiz skaistās Lībanes kundzes brunčiem, nāciet dienēt!

Sēdes vadītājs. Divas minūtes ir pagājušas. Juris Dobelis — LNNK un Zaļās partijas deputāts! Otro reizi — divas minūtes.

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Paldies Zīgerista partijas pārstāvim Kārlim Čerānam par LNNK reklamēšanu, tas ir ļoti patīkami. Par to krāpšanu jau nu nevajadzēja runāt, glīti tas nebija, Čerāna kungs, bet, nu, kāda audzināšana, tāds runātājs.

Es varu tikai atkārtot, ka LNNK pārstāvji darbojas savas programmas ietvaros un vajag ieklausīties mūsu runās šeit no tribīnes. Jā, mēs atbalstām pāreju uz profesionālu armiju, bet mēs atbalstām pakāpenisku pāreju uz profesionālu armiju, kur ir skaidri un gaiši redzams mehānisms. Tāpat arī mēs atbalstām jauniešu apmācības. Un ir runa tikai par atsevišķiem pantiem šajā likumprojektā, nevis par visu likumu. Un netaisāmies te tēlaini izrunāties, lai pielabinātos kaut kādai sabiedrības daļai un cerētu varbūt kā viens otrs jaunāks, pat uz valsts prezidentu nākotnē. Šodien ir jautājums — kā rīkoties tagad? Ko darīt tūlīt? Vai strādāt pie Latvijas armijas sakārtošanas un Latvijas sejas veidošanas vai atkal izrunāties šeit un pateikt, lai jau tur kāds kaut ko izdara, kāds kaut ko sastrādā, un tad jau nu mēs te skatīsimies. Varbūt uz brīdi pamodīsimies no miega, ieklausīsimies un kaut ko gudru šeit tribīnē pateiksim. Tātad, cienījamie deputāti! Es aicinu visus kopā tālāk strādāt pie šī projekta, un tas nebūs iespējams, ja to nenodos komisijām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” deputāts! Otro reizi — divas minūtes.

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Likumprojekts ir vajadzīgs, un ne jau nu deputāti skraidīs, atvainojiet, pie likumprojekta izstrādātājiem. Tieši otrādi. Tātad secinājums ir viens: kā galīgi neveiksmīgu krievu labāko tradīciju turpināšanas garā izstrādāto likumprojektu nenodot komisijām, bet tik tiešām deputātiem sekot, lai tiktu izstrādāts jaunas koncepcijas likumprojekts, sākot no nekrieviska uzraksta un beidzot ar latviskai mentalitātei piemītošiem profesionāliem bruņotajiem spēkiem.

Šķēles kungs, jūsu vadītajā kabinetā ir radīts likumprojekts, kur it kā kaut kādu vienību, ko sauc par Latviju, aizsargā liels bars neprofesionāļu. Man šķiet, ka mēs, uzņēmēji, vislabāk zinām, ka tas nav pieņemams.

Aicinu balsot pret, lai varētu beidzot izstrādāt attiecīgā aizsardzības struktūrā jaunu projektu, nevis rūpēties par milzīgās aizsardzības sistēmas ierēdņu labklājību un armijas štatu palielināšanu. Profesionāla armija vienmēr ir profesionālāka un, pasvītroju, lētāka nekā neprofesionāls bars. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Andrejs Krastiņš, aizsardzības ministrs! Krastiņa kungs, līdz pārtraukumam 15 minūtes, jums ir tiesības stundu runāt, vai jūs...

 

A.Krastiņš (aizsardzības ministrs). Paldies! Godājamais priekšsēža kungs, es izmantošu vēl mazāk par šīm 15 minūtēm.

Godājamais Prezidij un godājamie kolēģi deputāti! Šeit, noklausoties šīs debates, es tiešām izdarīju atzīmes un tiešām es gatavojos runāt pašās beigās, jo domāju, ka varēšu dot atbildes uz tiem jautājumiem, kas izskanēja debatēs, vai uz to neizpratni, bet, nu, debatētāju skaits bija tik liels, ka diemžēl tas man laikam liegtu pat šajā stundā par katru to, kas te tika iebilsts, runāt.

Godājamie kolēģi, es tikai gribu jums atgādināt, ka tik tiešām šis likums atradās Saeimā gan 5.Saeimas laikā, kur tas tika pieņemts mazliet gan savādākā formā pirmajā lasījumā, gan no 7.decembra tas atradās šajā Saeimā, un varbūt tik tiešām Aizsardzības ministrija katru dienu negāja uz komisiju un neprasīja, kad šis likums tiks virzīts tālāk uz sēdi vai kad tas tiks skatīts komisijā, lai varētu iesniegt papildinājumus un labojumus.

Tādējādi ir atnācis 1996.gada maijs. Iesaukumi notiek visu laiku pēc vecā likuma. Es tikai gribu atzīmēt vienu faktu — ja šis jaunais likums tādā vai citādā veidā vai formā netiks pieņemts, tad visi tie, kas arī pašlaik tiek iesaukti, tas ir pilnīgi dabiski, kas tiks iesaukti rīt, parīt, visu šo mēnesi un tālāk, kamēr jauns likums netiks pieņemts, būs spiesti dienēt Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos nevis vienu gadu, kā to nosaka jaunais likumprojekts, bet pusotru gadu, kas praktiski arī izmainīs tās jauniesaucamo apmācības, kas ir koriģētas un pārveidotas tagad uz diviem mēnešiem, saīsinātas. Tas arī liks koriģēt šo jautājumu, tas liks koriģēt jautājumu par vienotu iesaukuma centru, kurš ir gatavs sākt darboties ar augsti kvalificētu komisiju, kurā divu dienu laikā uz valsts rēķina jauniesaucamie iziet gan medicīnisko, gan psiholoģisko pārbaudi, testēšanu, kur viņiem ir iespējama gan juristu, gan valsts darbinieku palīdzība sakarā ar šo kontroles komisiju. Tas viss tiek atlikts uz nenoteiktu laiku.

Otrs jautājums laikam, kas, šo likumprojektu izskatot, būtu jāņem vērā, tomēr ir tie iebildumi, kas šeit skanēja. Es negribu tiešām iziet uz tādām galējībām, kā te viens otrs kolēģis izgāja, bet daudzi no iebildumiem neatbilda patiesajam objektīvajam stāvoklim šajā likumā. Tiem kolēģiem, kas nolasīja iepriekš sagatavotās runas, viens vairāk, otrs mazāk stostīdamies, nu, tiem ir jāpārmet šo runu rakstītājiem autoriem, ka viņi mazliet ir atpalikuši no laika un no pēdējiem labojumiem.

Bet, pirmkārt, es domāju, ka man jāgriežas pie vistaisnīgākajiem šā likuma pretiniekiem ar norādi, ka viņiem ir liela iespēja šo likumu grozīt vai mainīt, iesniedzot loģiskus un saprotamus papildinājumus Aizsardzības un iekšlietu komisijā un Cilvēktiesību komisijā, kas skatīs šo likumu, lai varētu tiešām visu to ievērot.

Pirmkārt, es gribu atgādināt augsti godātajam kolēģim Vītola kungam, lai viņš, pirms runā par šo likumu, iepazīstas ar aizsardzības koncepciju, kas ir pieņemta jau pagājušā gada jūlijā, ar drošības koncepciju, ar likumiem par valsts aizsardzību, par aizsardzības spēkiem, par Zemessardzi, par robežu apsardzību un tā tālāk, un tā tālāk. Kad viņš būs šos likumus izlasījis, viņš varbūt varēs daudz pārliecinošāk debatēt par šiem jautājumiem. Es domāju, ka arī Vītola kungam nav pārāk jāuztraucas par to, ka viņš, beidzot studijas, varētu tikt iesaukts Nacionālajos bruņotajos spēkos, jo es domāju, ka Nacionālie bruņotie spēki, izdarot šo testēšanu, visai uzmanīgi izturēsies pret cilvēkiem, kas nav lojāli pret Latvijas valsti. Ieroci uzticēt viņiem nevar! (Zālē troksnis.)

Nākamais jautājums, protams, tātad... Es arī domāju, ka visi pārējie ir apvainojumi un tamlīdzīgi šeit nav skatāmi, bet jāpieiet šim jautājumam pavisam loģiski. Es gribētu šeit izdarīt tādu salīdzinājumu. Visās Saeimās, 5.Saeimā tas bija, arī 6.Saeimā ir, diezgan tādi simptomātiski momenti. Ja ir jautājums, kas saistīts ar valsts aizsardzību un drošību, tad ir maksimāls runātāju skaits, jo mums ir maksimāls lietpratēju skaits šajā jautājumā. Tas ir gluži tāpat kā tad, kad runā par hokeju un futbolu. Tad visi ir lietpratēji, visi ir zinātāji un tamlīdzīgi. Jā, tik tiešām Aizsardzības ministrijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos ir ļoti liels skaits to darbinieku un to virsnieku, kas ir izgājuši dienestu Padomju Savienības bruņotajos spēkos, tādu vai citādu iemeslu dēļ nebūt ne izvairīdamies, nebūt ne bļaudami, ka viņi neies, bet aizgāja un smuki nodienēja, un tad nekas vairs netraucēja, tad varēja aizstāvēt to “dzimteni” ar spīdumu acīs un tamlīdzīgi. Tagad tas tā nav. Bet diemžēl citu mums pagaidām nav! Izņemot tos dažus, kas ir dienējuši citu valstu bruņotajos spēkos un kas savu pieredzi mums nodod.

Taču es vēlreiz gribu teikt, ka šim jaunajam likumprojektam nav nekādas saistības ar šīs totālās visu iesaukšanas likumiem, kādi tie pastāv Krievijā un kādi tie pastāvēja PSRS. Likums, protams, ir maināms un grozāms apspriešanas gaitā, bet tas ir ievirzīts tieši uz to, par ko daudzi runāja, — uz pakāpenisku mūsu Nacionālo bruņoto spēku jeb, pareizāk sakot, aizsardzības spēku profesionālizāciju, kura, kā jūs zināt, jau ir sākusies šajā gadā. Ir izdota attiecīga pavēle, un pirmās mūsu Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības jau tiks profesionalizētas šajā gadā, neskaitot tās, kas jau ir profesionālas uz šobrīdi, kā, piemēram Sevišķo uzdevumu vienība. Šī ir tā virzība.

Nākamais. Par palielināšanu, ka šis likums palielināšot to cilvēku skaitu, kas ir iesaucami Nacionālajos bruņotajos spēkos. Tas atkal ir viens mīts un teika, jo, kaut gan Vītola kungs, ar milzīgu sašutuma pirkstu badīdams tur tanī sienā, stāstīja, ka tas tā notikšot, tas diemžēl tā nenotiks. Un Vītola kungs pats jau to ir nolēmis, tiešām balsojot par valsts budžetu. Aizsardzības koncepcija nosaka, kā ir veidojama mūsu valsts aizsardzība. Likumi par aizsardzības spēkiem un valsts aizsardzību nosaka, kādas apakšvienības un kādā veidā ir izveidojamas, bet to, cik cilvēku varēs iesaistīt šajās apakšvienībās, nosaka godājamie Saeimas deputāti, izlemjot, cik štata vienības tiek apmaksātas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Arī Vītola kungs un citi kungi, spiežot šīs pogas un balsojot, nolēma, ka, lai gan pēc visiem normatīviem, kā to paredz likums par aizsardzības spēkiem un valsts aizsardzību, mums būtu vajadzīgi 4 500 cilvēku, pat vairāk mazliet, budžets tiek samazināts un līdz ar to arī ir iespējams iesaukt un apgādāt tikai 3 500 cilvēku. Līdz ar to tajās apakšvienībās, ko es jau minēju, likumā ir noteikts nekomplekts skaits. Pieņemot jauno likumu, diemžēl vairāk par 3 500 cilvēkiem, vai tas gribas Krastiņam vai Druvam, vai vēl kādam citam, ne par vienu cilvēku vairāk iesaukt nav iespējams, jo vienkārši valsts budžets nav iedalījis neviena santīma vairāk naudas, lai to varētu izdarīt. Tā ka vienīgi šis jaunais likums paver drusku taisnīgākas iespējas iesaukt tos, kas līdz šim dažādu iemeslu dēļ ir izvairījušies.

Te bija šis sāpīgais jautājums, kas gan šodien netika skarts. Jautājums, ko mēs ļoti diskutējām ar mūsu zemnieku pārstāvjiem, — par šiem zemnieku saimniecību dēliem. Bet es atgādināšu, ka Latvijā ir 74 tūkstoši zemnieku saimniecību. Katram jauneklim atrast kādu piesaisti ar zemnieku saimniecību ir vieglāk par vieglu. Arī ar tām zemnieku saimniecībām, kas veiksmīgi tirgojas ar degvielu, nodarbojas ar dažādu preču pārdošanu un pārpirkšanu, un tā tālāk. Līdz ar to tiešām arī tikai izpratne ir panākta par to, ka tas tomēr nav kritērijs, lai neiesauktu obligātajā valsts dienestā Nacionālajos bruņotajos spēkos šos it kā pārstāvjus no zemnieku saimniecībām.

Godājamie kolēģi, es jau tiešām te esmu pierakstījis veselu kaudzi ar to, kas būtu darāms, un tamlīdzīgi, bet es gribu atgādināt vēl vienu mītu, kas te izskanēja arī šajā studentu piketā. Jautājums ir pavisam vienkāršs. Tas nav jautājums par rezervistu apmācību vien. Tas tiešām ir jautājums, kas mums jāvirza, kam ir nepieciešami arī budžeta asignējumi, lai šī pati Zemessardze varētu, kā ir teikts valdības deklarācijā, tiešām nodarboties ar šo rezervistu apmācību un iesaukšanu. Diemžēl pašlaik tā praktiski nenotiek, jo tam nav nekādu budžeta līdzekļu.

Bet jautājums ir par studentu apmācību šajā laikā, par skolēnu militārajām stundām, par vēl dažādām formām. Tas ir jautājums par rezervju kvalifikācijas celšanu un rezervju apmācību. Galarezultātā mums ir jādomā par to, kas konkrēti šodien, rīt, parīt pildīs tos pienākumus, ko no mums prasa likums par valsts aizsardzību un par aizsardzības spēkiem. Kas nodrošinās robežu, kas nodrošinās mobilo strēlnieku daļas, kas nodrošinās... un tā tālāk, es pat neuzskaitīšu... mūsu jūras spēkus, lai tie varētu veikt savas funkcijas. Likums no tiem prasa veikt noteiktas valstiskas funkcijas. Uz šo brīdi, jūs paši saprotat, runājot par profesionālismu, ka rīt tas nebūs tāpēc, ka mēs šeit tā nolemsim. Jo nebūs ne naudas, ne iespēju to sagatavot. Tātad jālemj, kas šodien veiks valsts aizsardzības funkciju, kura ir viena no galvenajām. Un šajā gadījumā tas ir obligātais valsts dienests.

Ja mēs runājam par profesionālismu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka profesionālisms tiešām ir agrīno viduslaiku parādība un jauna parādība 20.gadsimta vēsturē pēc Otrā pasaules kara, kad pasaules attīstītākās un bagātākās valstis varēja pieņemt šādu armijas profesionālismu. Mēs to varēsim arī virzīt, un es domāju, ka piecu sešu gadu laikā mēs panāksim, lai zināma Latvijas Nacionālo bruņoto spēku, aizsardzības spēku daļa būtu profesionāla, protams, katru gadu atvēlot noteiktus budžeta līdzekļus, noteikti izvēršot apmācības, noteikti aktivizējot Aizsardzības akadēmijas darbu un tā tālāk, un tā tālāk. Jā, šādu profesionālismu var panākt, bet iegaumēsim to, ka šajā profesionālajā armijā jeb bruņotajos spēkos nav tikai profesionāli virsnieki. Tur ir profesionāli kareivji. Un profesionāli kareivji ir tie, kas iet dienēt brīvprātīgi, noslēdzot līgumu uz kādu noteiktu laiku. Šādā veidā aģitējot pret militārismu, kā bija šie plakāti, es baidos, ka nebūs arī šādu brīvprātīgo profesionālajā armijā un līdz ar to mūsu valsts nevarēs realizēt vienu no savām funkcijām, kas nodrošina tās neatkarību.

Es šeit vēl necitēšu un neminēšu vārdā tos kolēģus, kas citēja tautas dziesmas par to, ka jāņem zobens rociņā un jāiet gāzt pastāvošā vara. Par to gan ir Kriminālkodeksa pants, par aicinājumu vardarbīgi gāzt pastāvošo valsts varu. Bet, nu, intelektuālais līmenis ir tāds, ka bieži vien likumus jau neizprot līdz galam. Es neminēšu vēl citas kļūdas, piemēram, ka profesionāļi svešvārdā esot “reindžeri”. Nu, arī laikam ir drusku tā kā mežģījums izglītībā un tā tālāk, un tā tālāk. Tas tikai liecina, ka, ne tikai runājot par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, bet arī dienot Nacionālajos bruņotajos spēkos, zināms izglītības līmenis tomēr ir vajadzīgs. Par to laikam neviens nešaubās.

Un, beidzot, es vēl domāju, ka mēs šeit plaši diskutēsim par to, vai augstāko izglītību ieguvušās personas var vai nevar iet dienēt obligātajā valsts dienestā. To visu var spriest komisijās un šeit, Saeimas sēžu zālē. Es tikai gribu, lai tiešām tie, kas dzird šo sēdi, atceras, ka neviens negatavojas iesaukt studējošos studentus Nacionālajos bruņotajos spēkos. Tāda tēze nekad nav bijusi izvirzīta un nav. Ir jautājums par to, vai var iesaukt Nacionālajos bruņotajos spēkos cilvēkus ar zemāko augstāko izglītību jeb bakalaura grādu ieguvušos. Par to ir jautājums.

Un visbeidzot. Man ir arī jautājums — kā jūs iedomājaties, kas perspektīvā uz mūsu robežas apkalpos šo moderno elektronisko aizsardzības sistēmu sakarā ar šovakar pat konceptuāli neoficiāli izskatāmo jautājumu par to, lai Latvijas robeža tiktu apgādāta ar šādu sistēmu, kuras izveidošanai būs jāņem tiešām valsts kredīts uz daudziem gadiem? Kas to apkalpos, vai sešas klases beigušais, agrāk nosacīti sodītais un latviski neprotošais puisis? Kas apkalpos jau tagad uzstādīto Eriksona lokatoru sistēmu, kas sargā jūras robežu un ir ar kompjūteru saistīta, vai arī šādas kvalifikācijas cilvēki? Kas nodarbosies ar mūsu apmācībām, kas būs šie cilvēki, kas apmācīs citus un varēs runāt svešvalodās un piedalīties starptautiskajos miera spēkos? Vai arī cilvēks ar sešu klašu izglītību, kas pat latviski neprot? Padomāsim par šiem jautājumiem! Vai tiešām mēs gribam neizglītotus, slimus un tamlīdzīgus bruņotos spēkus, kas tiešām ir tikai derīgi bungu rībināšanai? Vai arī mums ir vajadzīgi izglītoti Nacionālie bruņotie spēki, kas var iesaistīties kopējā Eiropas drošības apritē?

Šeit ir jautājums...

Sēdes vadītājs. Krastiņa kungs, piedodiet, pārtraukumam laiks ir pienācis!

 

A.Krastiņš. Paldies! Es arī beidzu. Es aicinu šo likumprojektu nodot komisijām, izskatīt, iesniegt savus ierosinājumus, es arī pats esmu sagatavojis jau pāris ierosinājumu pie šā likuma, un, nosvērti izskatot Saeimas sēdē, arī pieņemt tādu likumu, uz kādu ir spējīga Latvijas 6.Saeima un kāds ir vajadzīgs Latvijas valstij. Paldies!

Sēdes vadītājs. Debates turpināsim pēc pārtraukuma. Pirms pārtraukuma vārds paziņojumam Paulim Kļaviņam, LZS, KDS un LDP frakcijas deputātam!

 

P.Kļaviņš (LZS, KDS, LDP). Lūdzu deputātus, kas ir pieteikušies Latvijas—Vācijas parlamentāriešu sadarbības grupā, tūlīt, sākoties pusdienas pārtraukumam, saņemt no manis zīmīti — ielūgumu šeit blakus Prezidija zālē uz tikšanos ar vācu parlamentāriešiem, kas pie mums ierodas 15. un 16.maijā, un otra grupa no Lejassaksijas, vēl lielāka — 21.maijā. Tātad, lai jūs saņemtu šos ielūgumus, lūdzu, nepaejiet man garām, bet paņemiet līdzi, jo vēstniecība gribētu zināt, cik būs dalībnieku šajās tikšanās reizēs.

Sēdes vadītājs. Vārds Jurim Kaksītim, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputātam, paziņojumam!

 

J.Kaksītis (DPS). Cienījamie kolēģi, es aicinu Juridisko komisiju sapulcēties pulksten 15.00, tajā pārtraukumā, komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrēties! Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

J.Kušnere (Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Vents Balodis, Gunta Gannusa, Viktors Kalnbērzs, Ivars Jānis Ķezbers, Valdis Nagobads, Leonards Teniss, Roberts Zīle. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti, es lūdzu jūs ieņemt savas vietas, un turpinām debates par apspriežamo jautājumu. Debatēs ir pieteicies Māris Vītols, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts, otro reizi — divas minūtes.

 

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Godātā sēdes vadība! Godātie Saeimas deputāti! Diemžēl man jāatkārto tie vārdi, kurus jau vienu reizi no šīs tribīnes es esmu teicis, proti, ka vienīgi muļķiem ir privilēģija teikt patiesību tā, ka neapvainojas tie, uz kuriem šī patiesība attiecas. Ko es vēlos sacīt sakarā ar jau izteikto aizsardzības ministra komentāru par šīsdienas debatēm un varbūt par to, kas skar tieši mani personīgi, par cik mans vārds no šīs tribīnes ir vairākkārt minēts. Redziet, mēs esam pārmantojuši vienu nelaimi no bijušās padomju sistēmas. Un tā nelaime skar šeit, šajā zālē, un arī valdībā esošo cilvēku politiskās kultūras līmeni. Tad, kad cilvēks nespēj neko pateikt pret tiem argumentiem, kurus tu izvirzi, kad viņš nespēj nekādus pretargumentus izvirzīt, tad tas vienkāršākais veids ir vērsties pret šo cilvēku un pateikt, ka cilvēks ir slikts, cilvēks ir nelojāls. Es gribētu pateikt Krastiņa kungam vienu skaidru lietu. Es esmu iepazinies ar aizsardzības koncepciju un zinu, ka šobrīd Aizsardzības ministrijai nav Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāna, nav arī Nacionālo bruņoto spēku finansēšanas plāna un daudzu citu lietu, lai mēs šo likumu šeit profesionāli varētu izdiskutēt. Bet es gribētu Krastiņam lūgt vienu citu lietu — iepazīties ar konstitūciju, kas ir mūsu valsts pamatlikums, un iepazīties, ka ir atsevišķs pants, kurš nosaka, ka Saeima pieņem budžetu, un ir atsevišķs pants, kurš nosaka, ka Saeima lemj par valsts bruņoto spēku lielumu miera laikā. Un, ja mūsu valstī vienīgais kritērijs, pēc kā noteikt mūsu valsts bruņoto spēku skaitlisko sastāvu, ir tas, cik budžetā katrā gadā ir naudas, es uzskatu, ka Aizsardzības ministrija nav veikusi pietiekami daudz darba, kas būtu saistīts vienkārši ar konceptuālu lietu izskatīšanu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Debatēs vairāk pieteikušos nav. Debates slēdzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par Saeimas Prezidija atzinumu nodot likumprojektu “Par obligāto valsts dienestu” Aizsardzības un iekšlietu komisijai, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un noteikt, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu rezultātu! Par — 45, pret — 18, atturas — 8. Lēmums pieņemts. Piebilstot pie viena deputāta teiktā, ka zivs sāk pūt no galvas, gribu sacīt, ka tīrīt to sāk no astes.

 

Ir Saeimas Prezidijā saņemti divi iesniegumi. Pirmais. Saskaņā ar Kārtības ruļļa 51.panta pirmo daļu Sociālo un darba lietu komisija lūdz grozīt Saeimas 2.maija sēdes darba kārtību un neizskatīt šajā sēdē likumprojektu “Grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību”” un likumprojektu “Grozījums likumā “Par sociālo palīdzību””, Satversmes 81.panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr.131. Parakstījusi ir Kuprijanova, komisijas priekšsēdētāja. Tā kā komisija atsauc šī likumprojekta izskatīšanu, balsošana nav nepieciešama, lēmums pieņemts.

Otrs iesniegums ir šāds. Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 51.panta pirmo daļu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā lūdzu Saeimas šā gada 2.maija sēdes darba kārtībā izdarīt sekojošu grozījumu — darba kārtības astotās sadaļas 34.punktu — likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts civildienestu””, pirmais lasījums, pārcelt aiz likumprojekta “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”” izskatīšanas, ņemot vērā jau izdarītos grozījumus Saeimas 2.maija sēdes darba kārtībā. Parakstījis dokumentu Jānis Kalviņš, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka mēs izdarām šādus grozījumus šīsdienas darba kārtībā? Nav iebildumu. Tātad tas tiek akceptēts, un šo jautājumu mēs izskatām atbilstoši komisijas priekšsēdētāja priekšlikumam.

Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu. Likumprojekts “Grozījumi pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”, ko iesnieguši deputāti Rāzna, Kaksītis, Kleinbergs, Brūvers un Celmiņš.

Atvainojiet, cienījamie kolēģi! Izlemjam jautājumu par likumprojekta izskatīšanu “Grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās””, ko iesniedzis Ministru kabinets. Saeimas Prezidija atzinums ir nodot Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” Juridiskajai komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Paldies! Lēmums pieņemts.

Tālāk izskatām likumprojektu “Grozījumi “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā””. Ir Saeimas Prezidija atzinums, kurā ierosināts deputātu Rāznas, Kaksīša, Kleinberga, Brūvera un Celmiņa iesniegto likumprojektu “Grozījumi “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”” nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts, lūdzu!

 

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”). Cienījamo Prezidij! Godātie deputāti! Grozījumi Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā acīmredzot būs jāizdara, bet frakcija “Latvijai” nevar atbalstīt šo iesniegto likumprojektu, jo tas paredz no šā likuma svītrot 9.panta ceturto daļu, kura saka, pašreiz spēkā esošajā redakcijā šis 9.pants nosaka, ka domes vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē vai padomē nevar ievēlēt personas (un tā ir ceturtā daļa), kuras ir vai ir bijušas PSRS vai Latvijas PSR drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas izlūkdienestu vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki, minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji. Šis normas dēļ, tādēļ, ka ir paredzēts šo daļu svītrot, frakcija “Latvijai” nevar atbalstīt šā likumprojekta nodošanu komisijām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai vēl kāds vēlas runāt. Vairāk deputātu pieteikušies nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par Prezidija ierosinājumu nodot likumprojektu “Grozījumi “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”” nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 4, atturas — 9. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevāmī””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Dobeļa, Seiles, Tabūna, Lamberga un Eniņa iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem iebildumu nav? Nav. Paldies! Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem iebildumu nav? Nav. Paldies! Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām””

nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem iebildumu nav? Nav. Paldies! Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums likumā “Par sociālo nodokli””... Atvainojiet, sakarā ar mūsu pieņemtajām izmaiņām šo jautājumu mēs šodien neizskatām.

Tāpat arī neizskatām nākamo darba kārtības jautājumu. Atvainojiet, kolēģi! Darba kārtības 15.jautājumu ir iesniedzis Ministru kabinets, un tādēļ mums ir jāizskata Saeimas Prezidija atzinums par šo Ministru kabineta iesniegto jautājumu. Saeimas Prezidijs iesaka nodot minēto likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi vai jautājumi? Nav. Paldies! Lēmums pieņemts.

Piedodiet par aizkavēšanos! Izskatām darba kārtības 16.jautājumu. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Zīles, Požarnova, Vītola, Inkēna un Kuprijanovas iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par sociālo nodokli”” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Paldies!

Saskaņā ar mūsu pieņemtajām izmaiņām darba kārtībā tagad mēs izskatām likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”” reģistrācijas numurs 118 otrajā lasījumā. Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā — deputāts Oskars Grīgs!

 

O.Grīgs (TB). Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ilgi es jūs neaizkavēšu, jo šie labojumi ir tikai vienā pantā Zemessardzes likumā, un tas ir 50.pantā “Zemessardzes finansēšana”. Jūsu priekšā ir dokuments nr.702, un šeit ir trīs ailītes. Kreisā ailīte ir spēkā esošā redakcija, vidū ir pirmajā lasījumā pieņemtā redakcija, un piebildīšu, ka mēs nesaņēmām nevienu labojumu, nevienu papildinājumu, un labējā ir priekšlikums, kas tapa kopējā darbā ar Juridisko biroju un Aizsardzības un iekšlietu komisiju. Un ir saskaņota šī jaunā redakcija, kas faktiski būtībā neizmaina pirmajā lasījumā pieņemto redakciju. Es uzskatu, ka būtībā neizmaina. Un es lūdzu deputātus atbalstīt šo jauno redakciju 50.pantā Zemessardzes likumā. Mēs nolēmām, ka Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikums ir mainīt likuma “Par Latvijas Republikas Zemessardzi” nosaukumu un nosaukt to par “Latvijas Republikas Zemessardzes likumu”. Ja jums nekas nav pretī, tad lūdzu akceptēt.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Pieņemts. Paldies! Lūdzu tālāk!

 

O.Grīgs. Jūsu priekšā ir teksts, kas būtībā nemaina pirmajā lasījumā pieņemto.

Sēdes vadītājs. Deputātiem iebildumu nav? Nav. Paldies!

 

O.Grīgs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

 

O.Grīgs. Ja jums rodas priekšlikumi un papildinājumi, tad lūdzu tos iesniegt līdz 15.maijam.

Sēdes vadītājs. Grīga kungs, acumirkli! Vai deputāti ir pieteikušies runāt par kādu no likumprojekta pantiem vai pantu daļām? Nav. Tad lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu, un lūdzu balsot par likumprojekta “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”” pieņemšanu otrajā lasījumā! Paldies! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 1, atturas — nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu, Grīga kungs, jūsu priekšlikums par termiņiem priekšlikumu iesniegšanai trešajam lasījumam?

 

O.Grīgs. Priekšlikumus lūdzu līdz 15.maijam.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu? Nav. Paldies! Pieņemts. Tātad lūdzu līdz 15.maijam.

Nākamais darba kārtības jautājums. — “Par atvaļinājuma piešķiršanu deputātam A.Panteļējevam”. Atvainojiet!

Saskaņā ar izmaiņām, par kurām mēs nobalsojām Saeimas plenārsēdes darba kārtībā, izskatām nākamo darba kārtības jautājumu — likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts civildienestu””. Lūdzu, komisijas vārdā — deputāts Lagzdiņš!

 

J.Lagzdiņš (LC). Kolēģi deputāti! Pagājušajā nedēļā mēs pieņēmām otrajā lasījumā Korupcijas novēršanas likumu un vienlaikus arī izdarījām grozījumus, pieņemot pirmajā lasījumā veselu rindu papildinājumu un precizējumu dažādos spēkā esošajos likumos, lai šie likumi būtu saskaņoti ar Korupcijas novēršanas likumu. Ir vēl viens likums, kura normas neatbilst Korupcijas novēršanas likumam, un tas ir likums “Par valsts civildienestu”. Jūsu priekšā ir Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sagatavotie grozījumi šajā likumā. Komisija ierosina izdarīt analoģiskus grozījumus kā pagājušajā nedēļā pieņemtos likumprojektos, lai šie likumi savstarpēji nebūtu pretrunā. Tas man ir viss.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, debatēs ir pieteicies Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts. Lūdzu!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamo Prezidij! Godātie deputāti! Līdzās tam, ka ar šo likumprojektu tiek likvidēta pretruna atsevišķos pantos ar Korupcijas novēršanas likumu, tā būtība ir tāda, ka atsevišķas normas tiek pārceltas no šī likuma uz Korupcijas novēršanas likumu. Šeit šie labojumi likumā diemžēl ir plašāki un paredz arī iespēju valsts ierēdnim ieņemt vēlētus amatus politiskās organizācijās. Frakcija “Latvijai” nevar atbalstīt šādu amatu savienošanas iespēju un ierēdniecības politizāciju, un tādēļ es arī aicinu neatbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, vārds referentam! Jānis Lagzdiņš.

 

J.Lagzdiņš. Augsti godātie kolēģi! Čerāna kunga teiktais atbilst patiesībai, jo otrajā lasījumā mēs izdarījām tādus grozījumus civildienesta likumā, kas tik tiešām pieļauj savienot šos amatus valsts dienestā. Tātad valsts amatpersona, tajā skaitā Saeimas deputāts, kas arī ir valsts amatpersona, vienlaikus var ieņemt amatus arī politiskās organizācijās. Taču šī norma ir otrajā lasījumā pieņemtajā Korupcijas novēršanas likumā. Un, ja kāds deputāts iesniegs priekšlikumu paredzēt īpašus noteikumus, kas būtu attiecināmi uz civildienesta ierēdņiem, proti, tādus, kas nepieļauj civildienesta ierēdņiem savienot savu ierēdņa amatu ar amatiem sabiedriskās un politiskās organizācijās, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija šos priekšlikumus izskatīs. Un es pats personiski balsošu komisijā par šādiem priekšlikumiem. Es aicinātu kolēģus pieņemt pirmajā lasījumā grozījumus likumā par civildienestu.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vairāk debatēs pieteikušos nav. Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

 

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi! Komisijas vārdā es ierosinātu nobalsot vispirms par šī likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtā.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir jautājumi? Man te saka priekšā, ka par steidzamību būtu jābalso, kolēģi, pirms debatēm par pirmo lasījumu. Kā mēs tagad atrisināsim šo problēmu? Pieņemsim Lagzdiņa kunga priekšlikumu? Tiek izteikti protesti. Tādēļ mēs acīmredzot nedrīkstam to darīt. Jirgena kungs vēlas runāt. Lūdzu, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāts!

 

A.Jirgens (TB). Godātie kolēģi! Diemžēl mēs nevaram par to balsot, jo, ja mēs par to balsojam, mēs pārkāpjam Saeimas Kārtības rulli, tas ir, likumu, kas pasaka viennozīmīgi (92.pants), ka lēmums par steidzamību jāpieņem pirms debatēm pirmajā lasījumā. Lai gan pēc būtības, protams, Lagzdiņa kunga priekšlikums ir atbalstāms. Žēl, ka viņš to neizteica paredzētajā laikā. Bet es aicinātu tomēr neradīt precedentu un nepārkāpt Kārtības rulli.

Sēdes vadītājs. Paldies, Jirgena kungs! Priekšlikums bija pieņemt minēto likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsojam par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts civildienestu”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 2, atturas — 8. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts. Lūdzu termiņus, Lagzdiņa kungs, uz otro lasījumu!

 

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi! Es aicinātu priekšlikumus otrajam lasījumam iesniegt līdz svētdienai, tātad piecu dienu termiņš tiks ievērots.

Sēdes vadītājs. Tā... līdz 7. datumam, piedodiet, ja es pareizi sapratu... Deputātiem nav iebildumu? Nav. Paldies! Priekšlikums pieņemts.

 

Nākamo darba kārtības jautājumu izskatām. Deputāts Panteļējevs lūdz piešķirt viņam atvaļinājumu no šī gada 4. līdz 12. maijam. Taču sakarā ar to, ka Saeima var piešķirt tikai uz septiņām darba dienām, ierosinām līdz 10. maijam. Vai deputātiem ir iebildumi pret šādu Saeimas lēmumu? Nav. Paldies!Lēmums pieņemts.

 

Izskatām darba kārtības nākamo sadaļu — “Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata”. Vārds Jurim Kaksītim — Juridiskās komisijas vārdā!

 

J.Kaksītis (DPS). Augsti godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Juridiskā komisija izskatīja tieslietu ministra iesniegtos dokumentus sekojošā sakarībā. Saskaņā ar tiesu varas likuma 60. pantu tiesnešus ieceļ darbā uz diviem gadiem. Pēc šā laika — diviem gadiem — Saeima izskata jautājumu par viņu apstiprināšanu amatā bez termiņa ierobežojuma.

Attiecībā uz Ingrīdu Brūveri un Olgu Lazdiņu, kuras ir nostrādājušas šos divus gadus, jau 26. aprīlī izbeidzās šis termiņš. Juridiskā komisija izskatīja dokumentus un atbalstīja minēto tiesnešu apstiprināšanu darbam attiecīgajās rajonu tiesās bez termiņa ierobežojuma. Šajā sakarībā es lūdzu Saeimu pieņemt lēmumu par Ingrīdas Brūveres apstiprināšanu par Alūksnes rajona tiesas tiesnesi.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Balsošana slēgta. Lūdzu rezultātu! Par — 59, pret — nav, atturas — 3. Ingrīda Brūvere iecelta par Alūksnes rajona tiesas tiesnesi.

 

J.Kaksītis. Juridiskās komisijas vārdā es lūdzu apstiprināt Olgu Lazdiņu par Rīgas rajona tiesas tiesnesi.

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 54, pret — 1, atturas — 4. Olga Lazdiņa apstiprināta par Rīgas rajona tiesas tiesnesi. Paldies!

 

Saskaņā ar mūsu balsojumu mums tagad jāizskata jautājums par lēmuma pieņemšanu par līdzjūtības izteikšanu čečenu tautai sakarā ar Džohara Dudajeva nāvi, taču, tā kā Saeimas Prezidijs ir saņēmis triju deputātu — Grīga, Pēterkopa un Čerāna — iesniegumu par savu parakstu atsaukšanu zem šī dokumenta, tad jautājums netiek izskatīts. (No zāles deputāts J.Dobelis: “Nav taisnība! Mēs uzturam balsojumu!”) Lai priekšlikumu uzturētu, ir nepieciešami 10 deputātu paraksti. Sakarā ar trīs deputātu parakstu atsaukšanu zem dokumenta nav nepieciešamā deputātu parakstu skaita. Tādēļ jautājums tiek atsaukts un netiek izskatīts. Paldies!

 

 

Deputātu jautājumi un atbildes. Ministru prezidenta A.Šķēles un veselības valsts ministra J.Viņķeļa atbilde uz Saeimas deputātu Kalnbērza, Apiņa, Prēdeles, Nagļa, Rubina un Urbanoviča jautājumu par veselības apdrošināšanas koncepcijas izstrādes gaitu. Lūdzu, veselības valsts ministrs Viņķeļa kungs!

 

J.Viņķelis (veselības valsts ministrs). Cienījamais Saeimas Prezidij, godājamie deputāti! Atbilde uz šo jautājumu ir iesniegta rakstveidā. Vēl tikai vajadzētu piebilst, ka iet darbs ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju un ka šis jautājums ir tomēr ļoti, ļoti komplicēts.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir jautājumi Viņķeļa kungam? Vai kāds vēlas uzstāties? Nav. Paldies! Paldies, Viņķeļa kungs, jautājums ir izskatīts.

 

Otrais, nākamais darba kārtības jautājums. Ministru prezidenta A.Šķēles un veselības valsts ministra J.Viņķeļa atbilde uz Saeimas deputātu Apiņa, Prēdeles, Nagļa, Pētersona un Urbanoviča jautājumu par kodolmagnētiskās rezonanses iekārtas iegādi. Lūdzu, Viņķeļa kungs!

 

J.Viņķelis (veselības valsts ministrs). Atbilde arī uz šo piecu deputātu jautājumu ir iesniegta rakstveidā, vēl es varētu piebilst, ka patiešām jāpiekrīt deputātiem, ka trīs šādas lielas tehnoloģijas Latvijas medicīnā šodien nav vajadzīgas. Un es vēl vakardien konsultējos ar Rīgas pilsētas Domes Veselības pārvaldes priekšnieku Glāzīša kungu, un viņš apliecināja, ka patiešām šādu tehnoloģiju nav domāts šobrīd iepirkt.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav. Paldies! Jautājums izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — Ministru prezidenta A.Šķēles un veselības valsts ministra J.Viņķeļa atbilde uz Saeimas deputātu Požarnova, Apiņa, Kalnbērza, Prēdeles, Nagļa un Urbanoviča jautājumu par slimnieku iestāšanās iespēju valsts pakļautības ārstniecības iestādēs. Valsts ministrs Viņķeļa kungs, lūdzu!

 

J.Viņķelis (veselības valsts ministrs). Arī atbilde uz šo jautājumu ir izteikta rakstveidā. Šodien vēl bija konsultācijas ar rajonu pašvaldību un slimokasu direktoriem. Patiešām šī problēma ir vairāk finansiāla nekā ētiska, bet, nu, principā ir tāda vienošanās, ka slimnieku ārstēšanās valsts iestādēs netiks iespēju robežās ierobežota.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti ir pieteikušies runāt? Nav. Paldies! Jautājums izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — īpašu uzdevumu ministra pašvaldību jautājumos Ernesta Jurkāna atbilde uz Saeimas deputātu Ozoliņa, Vidiņa, Požarnova, Pētersona un Grīga jautājumiem par Jūrmalas pašvaldības līgumiem. Čpašu uzdevumu ministrs pašvaldību jautājumos Ernests Jurkāns. Lūdzu, Jurkāna kungs!

 

E.Jurkāns (īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību jautājumos). Cienījamie deputāti! Izskatot minēto jautājumu, mēs esam konstatējuši, ka Jūrmalas pilsētas dome ir iesniegusi prokuratūrā lūgumu izskatīt šos līgumus un ar to nodarbojas tagad prokuratūra. Bez tam arī šajā minētajā lūgumā pilsētas dome prasa, lai ģenerālprokurors atceļ minētos līgumus. Diemžēl laika deficīta dēļ mēs nebijām spējuši izanalizēt šo līgumu efektivitāti tādā ziņā, kādu nomas maksu saņemts pilsētas dome, un cienījamajiem deputātiem, tiem, kas šo jautājumu ir uzstādījuši, kā arī pārējiem mēs pēc kāda laika sniegsim papildu informāciju.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs par apspriežamo jautājumu? Nav. Paldies, Jurkāna kungs! Jautājums ir izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — finansu ministra Aivara Kreitusa atbilde uz Saeimas deputātu Požarnova, Prēdeles, Saulīša, Jurdža, Gredzena, Kuprijanovas, Pētersona, Vidiņa, Apiņa un Deņisova jautājumu par Finansu ministrijas viedokli valsts veselības apdrošināšanā. Runās Andris Siliņš, Finansu ministrijas parlamentārais sekretārs. Lūdzu, Siliņa kungs!

 

A.Siliņš (Finansu ministrijas parlamentārais sekretārs). Cienījamais Prezidij! Godājamie deputāti! Atbildi uz šo jautājumu Finansu ministrija ir iesniegusi rakstiskā veidā. Varu piebilst tikai, ka darbs pie veselības apdrošināšanas koncepcijas kopā ar Labklājības ministriju turpinās.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai deputāti ir debatēs pieteikušies? Nav. Paldies! Deputāts Požarnovs... Nav. Paldies! Jautājums ir izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — Ministru prezidenta A.Šķēles atbilde uz Saeimas deputātu Kostandas, Grīnberga, Gannusas, Čerāna, Grīnberga, Mauliņa, Saulīša, Liepas un Rudzīša jautājumiem par savienības “Černobiļa” Ogres rajona valdes atklāto vēstuli sakarā ar 1991.gada 30.jūlija lēmuma par bezmaksas medicīnisko palīdzību Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā cietušajiem cilvēkiem nepildīšanu. Ministru kabineta vārdā — Juris Viņķelis, veselības valsts ministrs!

 

J.Viņķelis (veselības valsts ministrs). Cienījamais Saeimas Prezidij! Godātie deputāti! Arī atbilde uz šo jautājumu ir iesniegta rakstveidā, to ir parakstījis labklājības ministrs Vladimirs Makarovs.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti ir pieteikušies runāt par šo jautājumu? Nav. Paldies! Jautājums ir izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — zemkopības ministra Alberta Kaula atbilde uz Saeimas deputātu Grīnberga, Gannusas, Mauliņa, Zelgalvja, Čerāna, Dunkera un Saulīša jautājumiem par galvenā valsts veterinārā inspektora 1995.gada 26.jūnija rīkojuma nr. 7 “Par nepasterizēta piena tirgošanu” un līdzīga rakstura rīkojuma gatavošanu arī par gaļas tirgošanas ierobežošanu iekšējā tirgū lietderību. Alberts Kauls, zemkopības ministrs, Ministru prezidenta biedrs. Lūdzu, Kaula kungs!

 

A.Kauls (zemkopības ministrs, Ministru prezidenta biedrs). Godātie deputāti! Jums ir izdalīta rakstiska atbilde. Lūdzu, vai būtu kādi jautājumi šajā sakarībā? Vienīgi varu jūs informēt papildus rakstītajam, ka, godātie deputāti, stāvoklis laukos ir ļoti satraucošs. Tas, ka veterinārais dienests ir izvirzījis šādu prasību par piena tirdzniecību... Šeit varu tikai teikt, ka dažreiz šim pienam ir jāpiešķir kaut vai balta krāsa. Stāvoklis tāds diemžēl ir laukos. Šī nabadzība, šis trūkums ir radījis ārkārtēju stāvokli arī piena lopkopībā un piena ieguvē. Lūdzu arī pieņemt zināšanai, ka tam nav kaut kādi aizspriedumi vai nepamatoti motīvi, tas ir darīts, lai pasargātu mūsu iedzīvotājus no saslimstības. Attiecībā uz gaļu, gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Šāds jautājums ministrijā tiek skatīts. Par turpmākajiem nodomiem informēsim jūs savlaicīgi. Ja varētu tikt pieņemts kāds lēmums, tad tas varētu būt ar 1.janvāri. Lūdzu, varbūt ir jautājumi!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Leonards Stašs... Paldies, Kaula kungs! Bet mums deputātu iesniegumu par debašu atklāšanu nav. Staša kungs, nu, lūdzu, tad tribīnē tomēr!

 

L.Stašs (TSP). Atvainojiet, mēs vienkārši nepaspējām sagatavot priekšlikumu par debašu atklāšanu. Es domāju, ka lielu debašu te nebūs, bet lauksaimnieki, viens otrs, kas par to domājis, es domāju, uzstāsies, un es domāju, ka Kaula kungam arī būs vajadzība dzirdēt tādas lietas. Es domāju, ka vajadzētu atklāt debates, lai izsakās daži cilvēki, kas ir ļoti ieinteresēti tādās lietās. (No zāles ministrs A.Kauls: “Es ieradīšos frakcijā, ja ir nepieciešams!”)

Sēdes vadītājs. Paldies, Staša kungs, tomēr mums ir jāievēro mūsu Kārtības rullis, un saskaņā ar to debates mēs atklāt nevaram. Paldies!

 

Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu — Ministru prezidenta Andra Šķēles, aizsardzības ministra Andreja Krastiņa un veselības valsts ministra Jura Viņķeļa atbilde uz Saeimas deputātu Apiņa, Jurdža, Ozoliņa, Saulīša un Golubova jautājumu par iespēju papildināt valsts rezerves farmācijā un medicīnas instrumentārijā no Latvijas zāļu ražotājiem (firmas “Grindex”, “Kalceks”, “Farmsintēze”) un tādējādi atbalstīt zāļu ražošanu Latvijā. Juris Viņķelis, veselības valsts ministrs, lūdzu!

 

J.Viņķelis (veselības valsts ministrs). Cienījamais Prezidij! Godājamie deputāti! Arī atbilde uz šo jautājumu ir diezgan izsmeļoši iesniegta Prezidijā un izdalīta deputātiem. Pārbaudot šos iepirkumus, ir atklāti nelieli pārkāpumi, bet katrā ziņā es domāju, ka uz priekšu šiem konkursiem ir jābūt stipri atklātiem, es par to iestāšos. Tāpat arī Farmācijas departaments kopā ar Farmaceitu biedrību iestājas par atklātu konkursu rīkošanu zāļu iepirkšanā.

Sēdes vadītājs. Paldies, Viņķeļa kungs! Deputāti debatēs nav pieteikušies? Nav. Paldies! Jautājums ir izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — Ministru prezidenta Andra Šķēles, finansu ministra Aivara Kreitusa un kredītu politikas valsts ministres Sarmītes Jēgeres atbilde uz Saeimas deputātu Požarnova, Apiņa, Vidiņa, Jurdža un Ozoliņa jautājumu par pasaules banku kredītu iepirkto zāļu realizāciju Latvijā. Andris Siliņš, Finansu ministrijas parlamentārais sekretārs. Lūdzu!

 

A.Siliņš (Finansu ministrijas parlamentārais sekretārs). Cienījamais Prezidij! Godājamie deputāti! Atbilde uz šo jautājumu ir iesniegta deputātiem rakstveidā.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav. Paldies, Siliņa kungs! Jautājums ir izskatīts.

 

Nākamā darba kārtības sadaļa — deputātu pieprasījums. Saeimas deputātu Lujāna, Bartaševiča, Urbanoviča, Tuča, Kostandas, Mauliņa, Gannusas, Dozorceva, Grinberga un Rudzīša pieprasījums finansu ministram A.Kreitusam sakarā ar Latvijas preses izdevumu finansu problēmām. Lūdzu, vai Pieprasījumu komisijas vārdā... Nevēlas Pieprasījumu komisija runāt. Nav. Paldies! Jautājums ir izskatīts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts “Lauksaimniecības likums”. Atvainojiet, man atgādina, ka mums atkal ir iesniegta vesela virkne jautājumu, kuri mums jānodod valdībai. Ir jautājumi Ministru prezidentam Šķēles kungam, zemkopības ministram Kaula kungam, veselības valsts ministram Viņķeļa kungam par lopkopības un šīs nozares produktu patērēšanas problēmām Latvijā. Edmunds Grīnbergs vēlas runāt par jautājuma motivāciju. Lūdzu! Deputāts Grīnbergs, Tautas kustība “Latvijai”!

 

E. Grīnbergs (TKL). Cienījamie deputāti! Gribu vērst jūsu uzmanību uz sekojošo. Kritiskā situācijā pašreiz atrodas Latvijas zemnieks kā ražotājs. Konkrēti cūkgaļas iepirkuma cena ir noslīdējusi īsā laikā no 75 — 80 santīmiem dzīvsvara kilogramā līdz 59 santīmiem dzīvsvara kilogramā. Lai to realizētu jeb nodotu pārstrādes uzņēmumiem, rindā jāgaida vairāk nekā mēnesis.

Dīzeļdegvielas cena, it kā nemanot, jau kuro gadu pēc kārtas sējas laikā ir paaugstinājusies. Šogad kāpums ir no 14 uz 18 santīmiem. Tas sastāda 30 procentus. Jāpiebilst, ka šis cenas kāpums ir noticis pirms akcīzes nodokļa paaugstinājuma, kuru šogad ir iecerējusi veikt pašreizējā valdība. Tas draud arī šopavasar ar lauku neapsēšanu, to atstāšanu atmatā, ar vēl lielākām finansiālām grūtībām. Frakcija “Latvijai” darīs visu iespējamo, lai akcīzes nodoklis netiktu paaugstināts sezonas vidū. Domāju, ka visi šeit klātesošie piekritīs — tādu pārliecību pauda arī Dobeles rajona Zemnieku konsultācijas centra vadošie speciālisti,— ka zemnieks var nodrošināt valsti ar lauksaimniecības produkciju un dot arī eksportam, ja tiks stabilizētas no ražotāja neatkarīgās izmaksas un ieņēmumi galvenajiem lauksaimniecības produkcijas veidiem. Veterinārā dienesta darbam savukārt ir jābūt virzītam uz to, lai palīdzētu zemnieku saimniecībām ar dzīvnieku veterināro aprūpi tā, lai sekmētu un veicinātu lopkopības attīstību. Tam jābūt tādam, lai varētu vadīt un kontrolēt dzīvnieku lipīgo slimību likvidāciju un panākt stingru robežkontroli, lai neievestu infekcijas slimības un nekvalitatīvu produkciju. Veterinārajai uzraudzībai ir jānodrošina konsekvents darbs. Veterināro biopreparātu iegādei absolūti nepieciešamais budžeta līdzekļu minimums ir samazināts par 12 līdz 17 procentiem. Gadu no gada tas ir nepietiekoši. Tas nozīmē, ka lauksaimniecības dzīvnieki netiks atbilstoši izmeklēti vai arī izmeklējumu rezultāti netiks atzīti par Eiropas Savienības standartiem atbilstošiem, tādā veidā arī liedzot Latvijas ražotājiem eksporta iespējas. Strauji notiek veterinārā dienesta štatu samazināšana — četru gadu laikā par 50 procentiem. Tas sastāda vairāk par 700 štatu vienībām, tajā skaitā veterinārajās laboratorijās, kur tiek veikts lipīgo un nelipīgo slimību diagnostikas darbs. Tas norāda, ka lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanā tuvojas krīze. Šāda veida politikai sekas šopavasar jau ir jūtamas. Jau vairākās vietās valstī ir izplatījies cūku mēris. Viena no vietām ir Tukuma rajona Zemītes pagasts, kur zemnieku saimniecība šīs slimības rezultātā bija spiesta likvidēt visu cūku ganāmpulku. Jāizstrādā jauns likums par veterināro medicīnu, kur objektīvi parādītos arī ražotāju tiesības. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vairāk debatēs nav pieteikušies. Nododam jautājumu Ministru prezidentam Andrim Šķēlem, zemkopības ministram Albertam Kaulam un veselības valsts ministram Jurim Viņķeļa kungam. Nākamais jautājums finansu ministram Aivaram Kreitusam un ekonomikas ministram Krasta kungam par kredītiem no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas Daugavas HES kaskādes rekonstrukcijai. Motivācijai vārdu lūdz Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts. Lūdzu, Čerāna kungs!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamo Prezidij! Godātie deputāti! Tā nu ir noticis, ka valdība ir garantējusi kredītu valsts akciju sabiedrībai “Latvenergo” Daugavas HES kaskādes rekonstrukcijai, neskatoties uz opozīcijas aicinājumu šo līgumu apspriest Saeimā, jo jāatmaksā šī nauda būs ne jau tiem ministriem un ierēdņiem, kas tagad tiks pie šī kredīta apsaimniekošanas, bet gan nodokļu maksātājiem. Un ir jāņem vērā, ka šī kredītlīguma summa ir ļoti liela un ka līgumā pēc mūsu rīcībā esošās informācijas ir paredzētas pat tādas normas, kas paredz atmaksas grūtību gadījumā pašu šo HES kaskādi, tātad pašas šīs hidroelektrostacijas, noformēt kā ķīlu šim aizdevumam. Un tādēļ mēs uzskatām, ka ir ļoti svarīgi, lai šim valdības lēmumam būtu tiešām atbilstošs zinātnisks, ekspertu veikts pamatojums, tāpat kā mēs uzskatām, ka šādam lēmumam, šādam pamatojumam būtu jābūt jebkuram pietiekoši nopietnam valdības lēmumam, pietiekoši būtiskam. Un tādēļ mēs noteikti gribam zināt, kuri ir tie speciālisti vai eksperti, kas ir devuši savus pozitīvos slēdzienus šī kredīta garantēšanai, kuri ir tie zinātnieki vai speciālisti, kas ar savu vārdu, ar savu zinātnisko prestižu ir gatavi uzņemties... ir uzņēmušies atbildību par šo slēdzienu. Mūs interesē arī tas, kā bija organizēts šī kredītlīguma zinātniskās ekspertīzes process un vai tajā tika izmantotas zinātniskas, nevis politiskas diskusijas starp “par” un “pret” pozīcijas pārstāvjiem, ekspertiem. Un noteikti mēs gribētu zināt, kāpēc šī kredītlīguma garantēšanas atbalstītāju viedoklis jums ir šķitis vairāk pamatots nekā oponentu viedoklis. Jāņem vērā, ka šie oponenti bija gatavi samaksāt par savu pārliecību ar savām darba vietām uzņēmuma “Latvenergo” padomē, un viņi to izdarīja. Mēs tiešām gribētu dzirdēt jūsu atbildes uz šiem jautājumiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies, Čerāna kungs! Nododam jautājumus finansu ministram Kreitusa kungam un ekonomikas ministram Krasta kungam.

Tālāk ir 12 deputātu parakstītie jautājumi Ministru prezidentam Andrim Šķēlem par Ministru kabineta pasākumiem, lai novērstu tautas izmiršanu, un par palīdzības sniegšanu daudzbērnu ģimenēm. Vārdu motivācijai lūdz Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts. Lūdzu, Mauliņa kungs!

 

J.Mauliņš (TKL). Godātie deputāti! Es apmēram 25 gadus esmu karojis par to, lai latvieši neizmirtu, un rezultāts tagad ir tāds, ka vienā gadā, pagājušajā gadā, zemās dzimstības dēļ latviešu skaits ir pamazinājies par astoņiem tūkstošiem, tātad neliela pilsētiņa pazudusi no zemes virsas. Es tāpēc lūdzu — vairākkārt tika vēstules rakstītas Labklājības ministrijai un tā tālāk, lai uzzinātu, kāds ir stāvoklis. Viens mums atbildēja pēc divarpus mēnešiem — Bērziņš, bet vispār citos jautājumos atbildes nepienāca, tāpēc mēs esam spiesti šo jautājumu uzdot caur Saeimu, un šis jautājums skan pilnā apjomā tā: kādus radikālus pasākumus Ministru kabinets izstrādājis, lai novērstu katastrofālo tautas izmiršanu, ja zemā dzimstība veido nākošo paaudzi divreiz mazāku par iepriekšējo. Kāda reāla palīdzība tiks sniegta šogad daudzbērnu ģimenēm. Es te dzirdēju ļoti patriotiskas runas par to, ka mums jāaizstāv Latvija. Es uzsvēršu, ka mums ir jāaizstāv ne tikai zeme, mums jāaizstāv tauta, jo zeme bez tautas vairs nav nekas. Un mani satrauc tas, ka par šo jautājumu praktiski nedomā neviens, un es izsaku dziļu pateicību Jānim Lagzdiņam, kas arī ir sācis domāt par šo jautājumu. Un ceru, ka sāksiet domāt jūs visi, visi sāks domāt par to, ka mums nav jāaizstāv tukša zeme, bet mums jāaizstāv sava tauta. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nododam jautājumu Ministru prezidentam Andrim Šķēlem.

Nākamais deputātu jautājums — 10 deputātu parakstīti jautājumi Ministru prezidentam A.Šķēlem par graudu iepirkuma augstajām cenām ārzemēs. Nododam jautājumu Ministru prezidentam Andrim Šķēlem.

Tālāk mums jāizlemj, kolēģi, jautājums par darba kārtības 29.jautājumu, tas ir, par Lauksaimniecības likumu. Gribu informēt, ka Saeimas Prezidijā ir Eiropas lietu komisijas lēmums ar komisijas priekšsēdētāja Gorbunova kunga parakstu, kurā komisija... viņš informē par to, ka komisija nolēmusi priekšlikumu iesniegšanas termiņu likumprojekta “Lauksaimniecības likums” otrajam lasījumam pagarināt līdz 12.maijam. Ir arī otrs dokuments, kuru ir parakstījis Atis Sausnītis — Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, kura... atvainojiet, tātad arī ierosina pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu likumprojektam “Lauksaimniecības likums” līdz 12.maijam. Vai deputāti piekrīt tam, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņu uz otro lasījumu likumprojektam “Lauksaimniecības likums” mēs pagarinām līdz 12.maijam? Iebildumu nav no deputātiem? Tātad piekrītam visi, balsot nav nepieciešamības, lēmums pieņemts.

Darba kārtības 30.jautājumu saskaņā ar mūsu vienošanos šodien esam noņēmuši no darba kārtības.

 

Izskatām nākamo jautājumu — likumprojektu “Grozījumi likumā “Reliģisko organizāciju likums””, pirmais lasījums. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Lūdzu, kas komisijas vārdā ziņo? Ziņotāja nav? Vai no Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas nav ziņotāja par darba kārtības jautājumu? Nav. (Starpsauciens no zāles: “Ja nav zālē, tad jautājumu neizskatām!”)

Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu. Jā, cienījamie kolēģi, tātad saskaņā ar mūsu darba kārtību mums ir jāizskata pašlaik jautājums “Reliģisko organizāciju likums”, kā jūs redzat, iesniegti ir vairāki šādi likumprojekti. Pirmo ir iesniegusi Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, alternatīvos ir iesniegusi Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. No Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ziņotājs neatradās. Ābiķa kungs vēlas... Varbūt jūs esat? Nav tātad. Ābiķa kungs vēlas par savu alternatīvo projektu ziņot. Lūdzu!

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ja kolēģiem nav iebildumu, ņemot vērā, ka ir divi alternatīvi projekti, es esmu gatavs ziņot. Ja ir iebildumi, protams, varam gaidīt arī tos cilvēkus, kurus ir deleģējusi Cilvēktiesību komisija. (Starpsauciens no zāles: “Ziņo atbildīgā komisija!”)

Sēdes vadītājs. Jā, kolēģi, mums jāatrod izeja no šīs situācijas. Ir jābūt... Saeimā mēs varam izskatīt tikai vienu likumprojektu. Šajā gadījumā Ābiķa kungs ziņo par savas komisijas sagatavoto likumprojektu. No Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ziņotāja nebija. Atbildīgā komisija... Nebija ziņotāja no atbildīgās komisijas. Nu, nav viņa! Man te saka priekšā, ka Vidiņa kungam bija jāziņo, viņa nav. Es lūdzu auditoriju mazliet nomierināties, es lūdzu piedot, kādas kļūdas es esmu pieļāvis, bet lūdzu netraucēt strādāt, mums ir jāpienāk pie kaut kāda kopsaucēja. Vai mēs izskatām šo jautājumu vai mēs neizskatām! Debatēs ir pieteikušies vairāki, neviens pēc noteiktās formas, neviens rakstiski debatēs pieteicies nav. Lūdzu! Bišera kungs, lūdzu!

 

I.Bišers (DPS). Cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Kārtības rulli mēs nevaram nevienu jautājumu izskatīt pirmajā lasījumā bez atbildīgās komisijas ziņotāja. Tā kā atbildīgās komisijas ziņotāja nav, šis jautājums jānoņem no dienas kārtības, jo mēs nevaram arī pat noraidīt šo attiecīgo projektu bez ziņotāja.

Sēdes vadītājs. Paldies, Bišera kungs! Čerāna kungs vēlējās par procedūru izteikties.

 

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti, es piekrītu Bišera kungam, jo šobrīd mēs izskatīt to nevaram. Bet man būtu lūgums tā izskatīšanu pārcelt uz vēlāku laiku šodien.

Sēdes vadītājs. Vai vēl kāds vēlas par izskatīšanas kārtību? Jūs vēlaties? Lūdzu! Piesakieties tribīnē! Jānis Naglis. Lūdzu! Vai jūs vēlaties runāt, Nagļa kungs? Nagļa kungs, lūdzu tribīnē! Nagļa kungs, lūdzu tribīnē, ja jūs vēlaties runāt! Ja nevēlaties, lūdzu netraucējiet strādāt! Vai Seiksta kungs ir gatavs ziņot atbildīgās komisijas vārdā?

 

A.Seiksts (LC). Paldies. Godātie kolēģi! Es lūdzu atvainošanos, es tikko no tiešā ētera radio, es nebiju cerējis, ka sakritīs šie laiki, ļoti atvainojos, ka tā sanāca. Es esmu gatavs ziņot.

Kolēģi, jums ir priekšā, man gan pašam tagad nav papīru, bet koncepcija ir tik izdebatēta, izdiskutēta, ka es domāju, mēs varam sākt strādāt.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti! Sakarā ar to, ka ir atradies ziņotājs par apspriežamo darba kārtības jautājumu, es lūdzu jūs savu sajūsmu izteikt nedaudz klusāk. Lūdzu, Seiksta kungs!

 

A.Seiksts. Godātie kolēģi! Paldies,Čepāņa kungs! Vēlreiz atvainojos par to, ka tādā veidā ar nokavēšanos sanāca. Es gribētu, lai visi kolēģi atrod dokumentus nr. 593, nr. 767, nr. 215a un varam sākt strādāt. Ņoti īsi mēģināšu... maksimāli īsi izskaidrot koncepciju.

Kā jūs atceraties, 5. Saeimas laikā, daudzi atceras, strādājot pie Reliģisko organizāciju likuma, Cilvēktiesību komisija toreiz mēģināja likt priekšā tādu koncepciju, ka Latvijas tradicionālās baznīcas varētu piedalīties mācību procesā vai nu ticības mācības, vai reliģiskās izglītības jomā. 5. Saeima šo koncepciju noraidīja, pēc Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšlikuma noraidīja šo koncepciju, ierakstot likumā, ka visus šos jautājumus kārto Izglītības likums. Kā mēs zinām, Izglītības likums top ļoti lēni un šobrīd nav faktiski pat garantijas. Izglītības, kultūras un zinātnes komisija nemāk pateikt, kad šis likums varētu stāties spēkā un kādā veidā tur vispār tiks risināts šis jautājums. Ko es ar to gribētu teikt? Proti, jautājums ir izdiskutēts sabiedrībā, presē, informācijas līdzekļos tik tālu, ka šobrīd es nedzirdu nevienu balsi, ka šie jautājumi vispār nav diskutējami. Atklātu pretinieku tam, ka kristīgās reliģijas mācībai skolā jāpastāv, gandrīz nav, atklātu pretinieku skaits ir minimāls. Ir pat otrādi. Pat veselas Latvijas partijas, un viena no tām, cik es zinu, ir “Tēvzemei un Brīvībai”, pieņēmušas pat aicinājumu šo jautājumu pozitīvi atrisināt, lai skolēnos veidotos tikai simtprocentīgi materiālistiskais pasaules uzskats. Runa nav par kristīgā pasaules uzskata uzspiešanu, runa ir par līdztiesību, konceptuāli runājot. Blakus materiālistiskajam pasaules uzskatam jāparādās arī citādam, ja mēs gribam runāt par vispusīga cilvēka veidošanu.

Tagad nedaudz par pašām koncepcijām, kādas ir šajos priekšlikumos vai projektos ieliktas. Es sākumā runāšu par to redakciju, kuru Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija noņem. Proti, bija izdalīts dokuments, saskaņā ar kuru tiesības ticības mācību skolās pasniegt bija pašām reliģiskajām organizācijām, kurām valsts jau ir deleģējusi tiesības veikt civilstāvokļa aktus, proti, laulāšanu un citus civilstāvokļa aktus. Šī koncepcija juridiski, manuprāt, ir diezgan korekta, lai gan šeit bija pretruna tajā ziņā, ka kāds varēja apstrīdēt, ka vienam ir, otram nav. Es gribētu, kolēģi, konceptuāli jums teikt vienu lietu: šī koncepcija pagājušā gadā, vasarā tika, pareizāk sakot, netika apstrīdēta Eiropas Padomes ekspertu vērtējumā. Eiropas Padomes eksperti atzina, ka valstij ir tiesības klasificēt arī šajā sfērā organizācijas pēc to lojalitātes, pēc to darbības likumības, pēc sekām, kādas izraisa šo organizāciju darbība. Gribu teikt arī to, ka Lietuvas Republikā nesen ir pieņemts likums šajā sfērā, kurš ir ārkārtīgi, kā lai es varētu pateikt, nu, es neteikšu vārdu drakonisks, bet ļoti stingrs. Proti, tur ir nosauktas tās reliģiskās organizācijas, kam ir tiesības uz civilstāvokļa aktu veikšanu, uz mācībām skolā un tā tālāk. Pie tam nosauktas tādā veidā, ka šīs jaunās organizācijas, kuras var darboties, iegūst juridiskas personas statusu tikai pēc 25 gadiem. Un tur pilnīgi noslēgts ceļš mācību procesā piedalīties tām, kurām valsts neuzskata par iespējamu šīs tiesības deleģēt. Bet es nedomāju, ka mums jākopē kaimiņu, Lietuvas pieredze, mums ir cita situācija, mums šajā ziņā ir citāds stāvoklis.

Kādi ir projekti, ko mēs redzam? Ir šobrīd apspriešanā divas koncepcijas. Ir Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas likums, par ko acīmredzot runās šīs komisijas pārstāvji, un ir Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas variants. Ņoti īsi par vienu. Par otru es lūgšu vārdu, runājot debatēs pēc tam.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas variants, kā jūs redzat, neuzskaita tās reliģiskās, teiksim, konfesijas, kurām būtu tiesības piedalīties mācību procesā. Redakcionāli neuzskaitot, tomēr tiek garantēta iespēja, ka tās būs tikai kristīgās reliģiskās organizācijas. Kāpēc? Tāpēc, ka speciālisti saka, ka vārds “konfesija” attiecas tikai uz kristīgo baznīcu, tāpēc faktiski konceptuāli viņas ir ļoti līdzīgas. Kādas ir manas personiskās domas, to es pateikšu vēlāk. Abos variantos, bet es esmu kompetents ziņot par Cilvēktiesību komisijas variantu, ir, pirmkārt, saglabāts brīvprātības princips. Nevienā apspriešanas stadijā, arī tagad, brīvprātības princips nekad nav bijis apstrīdēts. Nekāda piespiešana, nekāds monopolstāvoklis šeit nevar tikt radīts, jo piespiedu variants neizsauc demokrātiskā sabiedrībā neko citu kā pretestību. Mēs visi, kas Latvijā ir dzīvojuši pēdējos 50 gados, ļoti labi zinām, pie kā noved monopols.

Otrkārt. Vecāku griba. Mazs bērns, teiksim, skolēns, jaunākajā skolas vecumā nav spējīgs izvēlēties, ko viņš īsti grib. Un vēl jo vairāk — 1966. gada pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām šīs vecāku tiesības respektē un prasa to arī nacionālajā likumdošanā ievērot.

Deputātu pilnvarā ir izvēlēties vienu vai otru variantu, taču es ļoti lūdzu klātesošos deputātus šodien vienu no variantiem pieņemt. Un aicinu varbūt izdiskutēt. Mani personiski apmierinās jebkurš variants, bet es vēlāk gribētu lūgt iespēju debatēs izteikties... vārdu vēlreiz debatēs lūgt, bet tagad aicinu kolēģus apsvērt un balsot par vienu no variantiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies, Seiksta kungs! Debatēs pieteikušies par apspriežamo jautājumu deputāti... Ābiķa kungs, lūdzu! “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts.

 

Dz.Ābiķis (LC). Augsti godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Jautājums par reliģijas mācīšanu tiek diezgan plaši sabiedrībā diskutēts, un neapšaubāmi daudzi cilvēki par to uztraucas, jo šobrīd diemžēl likumdošanā ir radies, kā jau te Seiksta kungs minēja, zināms vakuums. Laikā, kad pieņēma veco izglītības likumu, bija spēkā vecais likums par reliģiskajām organizācijām. Šis likums regulēja ticības mācīšanu skolā vai reliģijas mācīšanu skolā. Līdz ar to, pieņemot to Izglītības likumu, kurš šobrīd ir spēkā, ir atsauce uz normām, kas ir vecajā likumā par reliģiskajām... kas bija vecajā likumā par reliģiskajām organizācijām. Šobrīd ir pieņemts jauns likums par reliģiskajām organizācijām, kas neregulē šīs lietas, un tanī pašā laikā arī Izglītības likums, kurš šobrīd ir spēkā, šīs lietas neregulē. Un tiešām, kā jau Seiksta kungs pareizi teica, Izglītības likumam uz otro lasījumu ir iesniegts vairāk nekā tūkstoš priekšlikumu. Tie visi tiek ļoti rūpīgi diskutēti, un vairāk nekā skaidrs, ka tuvākajā laikā jaunais Izglītības likums spēkā nestāsies, tāpēc šis vakuums ir jālikvidē.

Mēs, komisija, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ļoti, ļoti nopietni izturējāmies pret šo problēmu, mēs maksimāli centāmies uzklausīt gan skolotāju domas, tātad izglītības darbinieku domas, gan mūsu vēlētāju domas, bērnu vecāku domas, gan arī, protams, reliģisko konfesiju pārstāvju domas. Komisijā vairākkārt ir viesojušies vadošo jeb, pareizāk sakot, lielāko reliģisko konfesiju pārstāvji, un mēs esam ilgi un rūpīgi diskutējuši par šīm problēmām.

Šajā sakarībā es gribētu šeit no tribīnes paust galvenās nostādnes, mūsu komisijas nostādnes, ko atspoguļo mūsu komisijas iesniegtais likumprojekts. Pirmā nostādne ir, ka skolās vajadzētu mācīt kristīgās reliģijas mācību. Kāpēc kristīgās reliģijas mācību? Gribam to vai negribam, mēs, Latvija, tā nu tas vēsturiski ir izveidojies, tomēr piederam kristīgajai pasaulei. Un neapšaubāmi kristīgā pasaules uztvere, kristietība ir ietekmējusi mūsu kultūru, gan tautas paražas, gan mūsu mākslu, mūsu tēlotājmākslu, mūziku un tā tālāk. Un neapšaubāmi nav paredzams, ka kaut kur pārredzamā nākotnē Latvija nebūtu kristīga valsts, bet kļūtu par islama, budisma vai cionisma valsti.

Otrais princips, kā jau šeit pareizi teica referents, pēc kura mēs vadījāmies, ir absolūts brīvprātības princips, tas, ka reliģijas mācība nedrīkst nekādā gadījumā būt obligāta, jo šo viedokli pauž lielākais sabiedrības vairākums. To es droši varu apgalvot, jo mūsu komisija ir saņēmusi ļoti, ļoti daudz vēstuļu, un vairākums uzskata, ka piespiedu princips šobrīd nedrīkstētu būt. Un tātad otrs princips ir šis brīvprātības princips, ka skolēnu vecākiem vai aizbildņiem ir tiesības izlemt, vai bērns piedalīsies kristīgās reliģijas mācības stundās.

Trešais pamatprincips, pēc kura arī vadījās mūsu komisija, pieņemot lēmumu, ir tas, ka tieši reliģijas mācība tiks mācīta Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktā kārtībā. Tātad Izglītības un zinātnes ministrija noteiks kārtību, kādā ir mācāma kristīgā reliģijas mācība. Tātad, pirmkārt, vadoties no budžeta iespējām, otrkārt, vadoties no tā, cik klasē ir attiecīgās konfesijas piekritēju. Un acīmredzot Izglītības ministrija izstrādās tādu kārtību, lai nekādā gadījumā nebūtu šīs pretrunas starp budžeta iespējām un nebūtu pretrunas arī starp konfesijām. Reāli situācija varētu veidoties tā, ka Latgalē pamatā katoļu konfesijas deleģēti pārstāvji būs tie, kas vadīs šīs mācību stundas, varbūt Austrumlatvijā... Rietumlatvijā, izņemot Alsungas novadu un varbūt šur tur lielās pilsētas, tie būs pamatā luterāņi, un tā tālāk... Tātad, lai nenotiktu šī konfrontācija. Jo ir skaidrs, ka nebūs tā, ka vienā klasē nāks gan vienas, gan otras, gan trešās, gan ceturtās konfesijas pārstāvis. Jānosaka kaut kādas saprātīgas robežas.

Nākamais pamatprincips ir tāds, ka pasniedzējus izvēlas attiecīgā konfesija, tātad deleģē attiecīgā konfesija, bet šos pasniedzējus atestē Izglītības ministrija. Tātad tie nekādā gadījumā nevarētu būt gadījuma cilvēki, gadījuma rakstura cilvēki, bet tie būs cilvēki, kam neapšaubāmi būs arī pedagoģiskā darba iemaņas, tātad pedagoģiskā izglītība. Tātad nepieciešams ne tikai, lai viņi būtu ticīgi cilvēki, konfesijas deleģēti cilvēki, bet lai viņiem būtu arī pedagogu dotumi.

Nākamais princips. Kāpēc mēs izvēlējāmies četras lielākās konfesijas? Nu tomēr, ja mēs runājam atklāti, tad evanģēliski luteriskā, Romas katoļu, pareizticīgo un baptistu konfesijas ir tās, kam Latvijā reāli ir vislielākā ietekme, bet šeit es gribētu izteikt arī personīgās domas — ja deputātu vairākums uzskatīs, ka arī vēl kāda cita konfesija būtu tiesīga deleģēt savu pārstāvi, teiksim, septītās dienas adventisti vai kādi citi, kaut gan es stipri šaubos, vai šī Izglītības ministrijas noteiktā kārtība būs tāda, ka atradīsies attiecīgajā skolā pietiekami liels skolēnu skaits, lai varētu arī kādas citas kristīgās ticības konfesijas pārstāvji nākt un mācīt, kaut teorētiski tas ir iespējams. Es personīgi pilnīgi pieļauju iespēju, ka mēs varam par to diskutēt nākamajos lasījumos un ka šo četru konfesiju sarakstu mēs varētu vēl papildināt.

Nobeigumā es gribēju teikt, ka mūsu piedāvātais likumprojekta variants nekādā gadījumā nav pretrunā ar to, ka vēstures mācību stundās vai varbūt reliģiju vēstures mācību stundās skolēni apgūtu zināšanas ne tikai par kristīgo reliģiju, bet arī par visām pasaules reliģijām, par budismu, sintoismu un tā tālāk, jo katram izglītotam cilvēkam pienāktos zināt arī pasaules kultūras vēsturi un reliģija neapšaubāmi ir pasaules kultūras sastāvdaļa. Un nekādā gadījumā tas nav pretrunā ar latviskās dzīvesziņas mācīšanu, jo skolās tāpat var līdzvērtīgi tikt mācīta latviskā dzīvesziņa, latviešu tautas paražas un tā tālāk, tas absolūti nav pretrunā ar mūsu piedāvāto variantu.

Nobeigumā es aicinātu deputātus tomēr atbalstīt mūsu komisijas variantu, jo tas ir pietiekami tolerants un demokrātisks, sabalansē šīs sabiedrības prasības ar reālajām iespējām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Līdz pārtraukumam 12 minūtes. Debatēs pieteicies runāt ir Andrejs Naglis no Zemnieku savienības un Kristīgo demokrātu savienības frakcijas. Vai jūs izmantosiet? Paldies! Vārds Andrejam Naglim!

 

A.Naglis (LZS, KDS, LDP). Godātais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Šodien ir pienācis tas brīdis, ko Latvijas kristīgā tauta ilgus gadus gaidīja. Proti, tas ir kristīgās tautas gaidītais brīdis, kad tiks pieņemts likums par kristīgās reliģijas mācību valsts licencētās izglītības iestādēs. Ja tas netika panākts 5.Saeimas darbības laikā, tad no mums, cienījamie deputāti, gaida mūsu vēlētāji, lai šis likums tiktu pieņemts. Fakts, ka latviešu tautas absolūtais vairākums ir izvēlējies kristietību, ir realitāte, ko nevaram ignorēt. Un arī mums ir zināms, ka kristietība Latvijā pastāv vairāk nekā 800 gadu. Ar lielu gandarījumu novērtēju to, ka Latvijas valsts atbalsta vēsturisko kristīgo vērtību atjaunošanu un vēsturiski tradicionālo vērtību dominēšanu Latvijas teritorijā. Kristīgā baznīca Latvijas teritorijā ir izveidojusies konkrētās vēsturiskās ticīgo kopības formās, ko, pirmkārt, pārstāv vēsturiski tradicionālās konfesijas — evaņģēliski luterisko, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu draudžu savienība. Šīm konfesijām būtu jāveicina tradicionālā kultūras mantojuma un nacionālās identitātes saglabāšana, kristīgās filozofijas pēctecība. Baznīca tradicionāli ir bijusi ģimenes sargātāja, un ģimenes stiprums noteic arī valsts un tautas stiprumu. Baznīca veicina garīgo izpratni par ģimenes saitēm, attiecībām starp vecākiem un bērniem, laulātajiem. Mūsu tradicionālās konfesijas ir pierādījušas lojalitāti pret valsti. Pirmkārt, tās ar savu autoritāti, neiejaucoties politikā, godīgi nostājās Latvijas neatkarības spēku pusē. Otrkārt, Latvijas valsts atjaunošanas viskritiskākajos posmos tās lielā mērā kalpoja par stabilitātes garantu sabiedrībā. Treškārt, tradicionālo baznīcu kopējā sadarbība mazina pilsonības jautājumu spriedzi. Politiskās problēmas, protams, mums vēl ilgi būs asas, bet tieši šo piecu lielo konfesiju sadarbības pieredze audzināšanas un izglītošanas laukā var kļūt par vislabāko palīgu visu sarežģīto jautājumu pakāpeniskai atrisināšanai.

Ja mēs šodien skatām reliģisko organizāciju likuma 6.pantu, kur noteikts, kas drīkst mācīt ticības mācību valsts licencētās izglītības iestādēs, tad droši var paļauties uz mūsu lielajām tradicionālajām konfesijām, kas to ir pierādījušas. Pat pie savas nabadzības šīs baznīcas jau ieliek līdzekļus, lai pilnvērtīgi sagatavotu pedagogu kadrus, kuri varētu skolās pasniegt kristīgās reliģijas mācību. Baznīca ir gatava palīdzēt skolotāju sagatavošanā, lai šo priekšmetu mācītu kompetenti un kristīgo apziņu saprotoši cilvēki. Pašos savos pamatos tas ir jautājums tikai par to, vai mēs gribam saglabāt Latviju ar tai raksturīgo kultūras vidi vai gribam, lai tajā ielauztos sveši, mums nesaprotami, nekontrolējami spēki. Pašreiz stipri jūtama nekontrolēta netradicionālo un pseidoreliģisko strāvojumu invāzija. Latvijas nacionālo identitāti tā var sagraut ātrāk nekā pusgadsimta okupācijas periods, jo notiek no iekšpuses darbība, graujot mūsu tradīcijas, mentalitāti, nacionālo pašapziņu, padarot cilvēkus par pasaules pilsoņiem. Uzskatu, ka netradicionālo reliģiju invāzija ir bīstams process, kas Latvijas valsts un tautas pastāvēšanai un attīstībai var radīt negatīvas un, iespējams, neatgriezeniskas sekas.

Esmu konkrētības piekritējs un, salīdzinot šodien piedāvāto grozījumu likuma “Reliģisko organizāciju likums” 6.pantā trīs variantus, atzīstu par konkrētāku Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izstrādāto variantu, ko parakstījis komisijas priekšsēdētājs deputāts Dzintars Ābiķis. Šajā piedāvātā panta variantā ir konkrēti norādīts pirmais — reliģija, otrais — kas drīkst mācīt. Protams, vēl vajadzētu papildināt ar vecticībnieku konfesiju. Gribu atzīmēt, ka 23.aprīlī Saeimas Prezidija rīkotajā tikšanās reizē ar Latvijas kristīgo konfesiju vadītājiem, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, Saeimas frakciju pārstāvjiem un pie frakcijām nepiederošiem deputātiem bija labi redzams, ka Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji vienbalsīgi atzina par pieņemamu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izstrādāto panta variantu. Mums, cienījamie kolēģi deputāti, ir jāsaprot, ka mūsu kristīgo konfesiju vadītāji pārstāv 70 procentus mūsu valsts iedzīvotāju. Ja viņiem ir pieņemams šis panta variants, tad Kristīgo demokrātu savienības vārdā es lūdzu, kolēģi, balsot par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izstrādāto panta variantu, lai vienreiz varētu pielikt punktu šim mūsu tautai tik svarīgajam likumam un lai likums varētu darboties. Pateicos par uzmanību un pozitīvu balsojumu! Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Debates turpināsim pēc pārtraukuma. Paziņojumu Sinkas kungs vēlas? Lūdzu!

 

J.Sinka (TB). Cienījamais Prezidij! Dāmas un kungi! Es gribētu atgādināt mūsu pirmās brīvvalsts laiku līdz okupācijas brīdim. Ticības mācības stundas, visa norise, ticības mācība bija obligāta skolās, bija saskaņota ar galvenajām kristīgajām konfesijām. Un ebreju bērniem bija dota iespēja ticības mācību noturēt ar saviem mācītājiem atsevišķi. Nebija nekādu sevišķu grūtību, un mūsu bērniem bija dota iespēja iepazīties ar garīgajām vērtībām. Ar tankiem 1940.gada 17.jūnijā ienāca nebrīve, un no skolām tūlīt pazuda ticības mācība. Tā nu tagad it kā atgriežas ar lielām mocībām. Es neredzu, ka Izglītības komisijas variants nevarētu būt pieņemams ar papildinājumiem, tāpēc kā tāds būtu arī atbalstāms. Bet kur šeit ir tās grūtības? Ko šie 50 gadi mums ir devuši? Mūsu citādi par kristīgu uzskatītajai tautai ir iedevuši milzīgas šaubas un atnesuši ja ne ateismu, tad noteikti noraidīgu nostāju pret Dievu. Un mūsu bērniem ir jādod iespēja ar viņu iepazīties. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu reģistrācijas režīmu. Atvainojiet, es atsaucu! Nevajag. Šajā starpbrīdī mēs nereģistrējamies. Paldies! Paziņoju pārtraukumu līdz pulksten 15.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti, lūdzu, ieņemsim vietas! Turpinām izskatīt mūsu darba kārtību. Vārds Kārlim Čerānam, frakcijas “Latvijai” deputātam!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamais sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Tautas kustība “Latvijai” savā programmā un rīcībā skaidri iestājas par garīguma atjaunošanas un stiprināšanas nepieciešamību sabiedrībā. Ņoti būtisku lomu šajā procesā mēs saskatām kristīgajai baznīcai, kuras darbu mēs gribam visādā veidā stimulēt. Tāpat mēs iestājamies par audzināšanas nepieciešamību skolās un saredzam ticības mācības stundām ļoti būtisku šo audzinošo lomu. Es domāju, ka šī audzinošā loma — tas varētu būt un tam vajadzētu būt arī iemeslam, kādēļ arī cilvēkiem, kas paši nav dziļi praktizējoši ticīgie, vajadzētu atbalstīt šo ticības mācības ieviešanu skolās kā ļoti neatliekamu, ja vien šiem cilvēkiem rūp mūsu tautas morālā stāja nākotnē. Tādējādi es esmu ļoti priecīgs, ka Saeima ir nonākusi pie šā jautājuma skatīšanas un ka mums tagad ir dažādi varianti. Un es uzskatu, ka ļoti būtisks solis uz to, lai mēs varētu šo ticības mācīšanu skolās noregulēt pareizā vai optimālā veidā, ir nesen panāktā Latvijas lielāko tradicionālo konfesiju pārstāvju vienošanās par to, kādā kārtībā, viņuprāt, šī ticības mācības pasniegšana skolā būtu veicama.

No iesniegtajiem likumprojekta variantiem, kas ir mūsu priekšā, vistuvāk šo reliģisko organizāciju pārstāvju priekšlikumam neapšaubāmi stāv Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšlikums. Tāpēc es arī balsošu pats tieši par šo likumprojekta variantu un aicinu arī visus pārējos deputātus balsot tieši par to.

Es atzīstu par ļoti būtisku, ka šie grozījumi, kas nosaka kārtību, kādā ticības mācība mūsu skolās mācāma, ir iestrādājami jau Reliģisko organizāciju likumā, jo ir nepieciešams šo problēmu risināt jau tūlīt. Kā jau Ābiķa kungs minēja, diezgan ilgs laiks var paiet līdz tam brīdim, kamēr spēkā stāsies jaunais Izglītības likums. Man acīmredzot šeit nav jāpārliecina kristīgie cilvēki, kā arī citi ticības mācības piekritēji, bet iespējamajiem oponentiem es gribu šeit atgādināt, ka šajā likumprojektā ir iestrādāts strikts brīvprātības princips, ka neviens ar varu uz ticības mācības stundām dzīts netiks. Vienīgais, par ko var runāt, kas varētu būt obligāts, tā ir izvēle starp ticības mācību un ētiku. Un nekad neviens, arī baznīcas pārstāvis, cik man ir zināms, nav uzstājies par to, lai bērnus ar varu dzītu uz ticības mācības stundām, nedodot viņiem citu, alternatīvu iespēju.

Vēl es gribu pieminēt, ka šeit, šajā likumprojektā, ir ļoti būtiski tas, ka tomēr tiek noteiktas stingras robežas, kas drīkst mācīt skolā, kuru konfesiju pārstāvji. Tātad kas drīkst piedalīties jaunās paaudzes audzināšanā, jo tās ir divas pavisam dažādas lietas. Viens ir tas, ka katram ir tiesības uz savu pasaules uzskatu. Un otrs ir tomēr — kuriem, kādam pasaules uzskatam mēs gribam ļaut piedalīties mūsu tautas jaunās paaudzes veidošanā ar organizētiem, valsts atbalstītiem līdzekļiem.

Tātad nobeidzot es aicinu visus deputātus balsot par šo Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izstrādāto likumprojekta variantu, pēc tam tālākajos lasījumos to piestrādājot, precizējot arī diskusijas rezultātā, arī ņemot vērā arī baznīcu viedokļus. Un es ceru, ka mēs spēsim nonākt līdz tiešām pareizam risinājumam pietiekami īsā laikā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Par savu ziņojumu debatēs ir pieteicies arī Antons Seiksts, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts. Lūdzu!

 

A.Seiksts (LC). Godātais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Es šoreiz gribu runāt kā deputāts, nevis kā komisijas amatpersona. Man ir principiāli daži sakāmie.

Pirmais. Tas fakts, ka manas domas vienā nelielā aspektā atšķiras no komisijas varianta, nenozīmē, ka komisija nebūtu strādājusi godprātīgi. Paldies visu frakciju deputātiem, kas strādā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, vienaldzības nebija, visi analizēja, visi strādāja.

Ko es gribu pateikt? Lai man piedod Ābiķa kungs, es nelielu skeptisku piezīmi tomēr pateikšu. Pēc jūsu runātā, Ābiķa kungs, sanāca tā, ka Izglītības, zinātnes un kultūras komisija, pirmkārt, ir vienīgā, kas ir norūpējusies par šo jautājumu un konceptuāli visdziļāk ir strādājusi. Tas nav pārmetums jums personīgi, Ābiķa kungs, bet es gribu atgādināt kolēģiem šajā gadījumā — būsim korektāki! Cilvēktiesību komisija, ko vadīja Inese Birzniece, un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, kur es pašlaik atrodos, ir strādājusi pie šā jautājuma divarpus gadus. Mēs esam uzklausījuši divarpus gadu laikā neskaitāmas reizes baznīcu vadītājus, gājuši masu medijos, runājuši, un, paldies Dievam, ka šobrīd, es jūtu, jautājumam tiks pielikts punkts. Es esmu pārliecināts, ka pozitīvs punkts.

Mēs esam trīsreiz mainījuši koncepciju taisni baznīcu vadītāju vēlmes rezultātā. Pirmais variants, ar kuru mēs izgājām, bija tas, par kuru es stāstīju — uzskaitījuma variants. Sākotnēji, vēl pirms tam pastāvēja variants, ka būs eukumeniski apvienota programma. Pēc tam parādījās citas domas, nevis taisni respektējot baznīcu vadītāju viedokli, proti, to, ka vajag konfesionālu ticības mācību. Tagad atkal, es domāju, šim dialogam ir konstruktīvi jāizbeidzas, es ceru, ka šodien.

Kas ir pozitīvs Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas dokumentā? Konceptuāli tas neatšķiras, daudz neatšķiras no Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas viedokļa, tikai šis Cilvēktiesību komisijas dokuments to pašu panāk ar liberālāku pieeju. Tur nav teikts, ka tikai četras un nekas vairāk. Cilvēktiesību komisijas dokuments teic... Mēs esam visu laiku konsultējušies ar juristiem, es nezinu, kā to dara Izglītības komisija, mēs katrā sēdē... Nenosaucot uzvārdus, es gribētu teikt paldies Juridiskajam birojam, kurš ir strādājis gan pie šī, gan pie citiem projektiem. Mums visu laiku klāt ir jurists. Un juridiski viss šis variants ir noslīpēts ļoti korekti. Bet, sakot paldies Cilvēktiesību komisijai un dokumentam, kas tā rezultātā ir radies, es personīgi neaicinu nevienu balsot pret Cilvēktiesību komisijas variantu, man ir tikai vienas šaubas. Piedodiet, es tomēr strādāju vairāk nekā gadu Tieslietu ministrijā Reliģisko lietu nodaļas vadītāja vietā, es tomēr tā vai citādi gadus piecus ar šo jautājumu nodarbojos, mani uztrauc tikai viena niansīte, proti, Latvijas Republikā likumu tulkošanas vai likumu piemērošanas prakse tiktāl, ciktāl tas nenotiek juridiskajās iestādēs, ir diezgan neizkopta. Es gribu, lai visi kolēģi dzirdētu, vēl jo vairāk tie, kas balsos. Es redzu, ka šeit daudzi ārkārtīgi intensīvi sarunājas šobrīd. Tātad likumu izpilde, likumu tulkošana ārpus juridiskajām iestādēm, es juristus nevainoju, ir ļoti neizkopta. Proti, ja likumā nav pateikts, ka a ir a un divreiz divi ir četri, tad bieži vien likuma piemērošanas gaitā rodas domstarpības.

Ņemot vērā šo situāciju, mani drusciņ māc bažas, ka vēl nav uzskaitītas konkrētas reliģiskas organizācijas, un zinot, kādā veidā strādā jaunpienācēji, es atvainojos, no Rietumiem un no Austrumiem, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka skolās veidosies patvaļa. Ja ir uzskaitīts, tad ministrs, skolas direktors visu redz: “Oho, jā, šeit rakstīts tāds un tāds, ak jūs esat citāds, es atvainojos, likums to neparedz.” Ja nav uzskaitīts, tad šodien nosaukt cilvēkam sevi par politiskās pārliecības vai politiskās partijas biedru, vai reliģiskās pārliecības biedru ir ļoti vienkārši. Man ļoti patika, ko teica Sinkas kungs: “Mēs esam transformējušies ļoti tālu.” Ir jau vēl tādi jēdzieni kā godīgums un vēl kaut kas, un cilvēkam šodien samelot ir ārkārtīgi viegli. Un es zinu, kā strādā no Rietumiem pienākošās organizācijas, es tiešām, kolēģi, zinu. Kad es strādāju Tieslietu ministrijā, bija gadījumi, kad cilvēks atnāk un deklarē — vai tas būtu “New Age” vai tas būtu kāds cits grupējums, nodeklarē tā un pastāsta, ka tas ir vismīļākais un vissimpātiskākais, naudas daudz, programmas gatavas. Un, kad šīs programmas ierauga luterāņi, pareizticīgie vai katoļi, viņi saka, piedodiet, tā vispār nav kristietība. Šajos apstākļos varbūt pagaidām pie mūsu kultūras līmeņa tomēr būtu labāk nosaukt, tomēr varbūt būtu labāk nosaukt.

Es jums apliecinu, ka nedemokrātiski tas nav. No Eiropas Padomes, kā es jau teicu ziņojumā, ka es nebiju gatavs... Un, starp citu, es ļoti atvainojos vēlreiz visai Saeimai — situācija bija tāda, ka par cik manas domas vienā aspektā atšķiras no komisijas varianta, es lūdzu komisiju un komisija piekrita, lai ziņotu priekšsēdētāja biedrs. Mums tiešām sanāca, ka tiešais ēters bija un nevarēja nekādi citādi nokārtot. Es būtu laimīgs, kolēģi, ja nobalsos to vai citu variantu.

Vienīgais, ko es ļoti lūdzu — ja varat, lūdzu, pieņemiet! Es respektēju komisiju un tiešām neaicināšu balsot pret šo variantu. Bet vienu lēmumu pieņemot, vienu no variantiem, jo, kad mēs runājām par obligāto valsts dienestu, jaunatnes audzināšanā, mīļie kolēģi, valda haoss! Kaut kas ir jādara. Es personīgi un mana paaudze — kādi mēs esam, tādi mēs aiziesim, bet mans pienākums ir domāt, kas notiks pēc tam. Kas tur būs? Ko es esmu pelnījis, to es saņemšu, bet man jāizdara viss, kamēr es šeit esmu, lai kārtīgāki cilvēki aug pēc mums. Paldies par uzmanību! Es ļoti gribu, lai vienu no variantiem pieņem, es neteikšu, par kuru variantu es balsošu. Paldies! (Starpsauciens no zāles: “Mēs nedrīkstam kļūdīties!”)

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Pētersons, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

 

A.Pētersons (TB). Augstā sapulce! Dāmas un kungi! Kristīgie un nekristīgie, ticīgie un neticīgie, te nu mēs visi esam kopā. Pirms es jūs aicinu balsot par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas likumu, es tā gribu drusciņ pieskarties Antona Seiksta slavas dziesmai par Cilvēktiesību komisiju, par to lielo darbu, ko viņi darījuši. Bet nez kāpēc te anotācijā ir tāds raksts: “Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai nav pieņemams Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas izstrādātais alternatīvais likumprojekts...” Es nelasīšu tālāk. Tā ka šos likumprojektus nav viegli tuvināt. Es atrodu Cilvēktiesību komisijas likumā daudz kļūdu un daudz nesakarību.

Bet, nu, vispirms es gribu vispār aizstāvēt kristīgās mācības, kristīgās reliģijas, kristīgās ticības viedokli. Šodien uz mums kā politiķiem gulstas atbildība un liela atbildība savas tautas un savas sirdsapziņas priekšā, un te, Saeimā, mēs ar savām balsīm un ar savu pārliecību parādām tautai un vēsturei, vai mēs esam par tautas un valsts morāles pamatu atjaunošanu vai ne. Cik nu katram mums ir šo pamatu, cik mums ir labas gribas, ticības un cerības. Bet viens gan laikam mums visiem ir skaidrs — ka kristīgā ticība ir bijusi mūsu tautas un valsts morāles pamatu pamats. Es atceros, 5.Saeimā klasificēja visus deputātus, kādas ticības nu kurš ir. Pēc tā saraksta iznāca, ka lielākoties visi bija kristīgie, tur “Līdztiesība” bija ateisti un no LNNK — Berklavs. Viņš teica, jā, es esmu ateists, bet es nekādā gadījumā nenoliedzu kristīgās ticības morāles pozitīvo iespaidu uz tautu un jaunatnes audzināšanu. Tā ka tanī ziņā Berklava priekšā cepuri nost! Gribētos gandrīz aicināt varbūt 6.Saeimas deputātus attiecīgi nostāties pret kristīgo ticību, tos, kuri arī netic, jo mēs jau nevaram nevienu piespiest ticēt. Aicināt to apstiprināt un nekļūdīgi pateikt, ka arī šodien un nākotnē kā galvenais saturošais un vienojošais cements tomēr ir kristīgā morāle. Tā ir viens balsts, un nacionālā apziņa ir otrs balsts. Un šie balsti ir ar nesaraujamām saitēm savā starpā saistīti. Ja mums nav saistības starp šiem diviem balstiem, tad mēs arī nevaram būt ne kārtīgi ticīgie, ne kārtīgi patrioti. Mēs esam šī laikmeta liecinieki un ar skaidru prātu, bez fanātiskiem apliecinājumiem lieku reizi mēs pārliecināmies, ka joprojām tumsas spēki, kuri mūs ir spieduši 50 gadus, cenšas mūs apspiest un nīcināt kristīgās mācības atdzimšanas asnus ar demagoģiju un teroru, kādi bija komunistu valdīšanas laikā. Jau piecus gadus mēs esam brīva valsts Eiropā, bet mūsu pamatu pamati joprojām gaida atjaunošanu. Mūsu uzdevums un pienākums ir paskatīties atpakaļ vēsturē. Mēs redzam Latviju kā valsti ar savu nacionālo un kristīgo pārliecību Eiropas tautu saimē, kā valsti, kurai dzīves saturs ir dievs, daba un darbs, kura kopusi savu dzīvi vienotā harmonijā, nenovirzoties no mūsu pamatu pamatiem. Genocīda, okupācijas gados mēs savās sirdīs esam turējuši savu svēto lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”.

Vai ir vēl kāda valsts Eiropā, kas ar likumiem mēģina graut savas tautas un valsts morāles pamatus? Vai bez ticības, šajā gadījumā bez kristīgās ticības, mēs esam spējīgi lūgt? Man liekas, neesam spējīgi lūgt. Un, izlasot Cilvēktiesību komisijas anotāciju, rodas šaubas, par ko mēs gribam izaudzināt mūsu nākamās paaudzes. Par cilvēkiem ar dažādu morāli? Bez noteiktas ticības? Vai gribam, lai viņa turpina brist alkohola, noziedzības un vienaldzības purvā? Vai varam cerēt uz materiālu labklājību valstī bez garīgā, morālā pamata? Kā mēs saprotam šo pamatu? Vai to veido ateisms? Komunistiskā ideoloģija? Vai kosmopolītisms? Es negribētu piedzīvot to dienu, kad tumsas spēku, mūsu deputātu un valdības likumi un labojumi nomainīs mūsu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju”. Andrejs Eglītis saka tā: Dievs ir mūsu Dievs, lai viņš bez mums neizdala 18.novembra svēto vakarēdienu. Jā, mēs nedrīkstam pievilties šajā brīdī, kad mēs esam brīva valsts Eiropā. Eiropa mūs vēro, kā mēs kopjam pussagrautos pamatu pamatus. Vēro, vai mēs gribam sēt gaismas un mīlestības sēklu mūsu bērnu un jaunatnes dvēselēs, vai iekļaujam kristīgās reliģijas mācību mūsu skolu programmās. Bērna dvēsele veidojas agri, mēs nedrīkstam atstāt to novārtā. Un šie pieci gadi ir pagājuši, kad mēs esam to atstājuši novārtā. Un vēl mēs filozofējam, vai vajag vai nevajag, vai varbūt šo gaismas un mīlestības sēklu sajaukt ar drazām un pelavām, ko katrs caurbraucējs ievazā mūsu tēvzemē dārgā iepakojumā. Jā, šie spožie maldi un idejas viltīgā iepakojumā pielīp ātri bērniem un sabiedrībai, kuru nesargā kristīgās morāles principi kopīgi ar latvisko garu un latvisko ticību. Mēs taču skaidri redzam, kāds posts piemeklē mūsu tautu pēc pusgadsimteņa kristīgās morāles nīšanas, nacionālā gara nīšanas. Visu laiku šie divi balsti ir bijuši ienaidnieks numur viens komunistiskajai ideoloģijai. Es uzskatu, ka Cilvēktiesību komisijas ierosinājumi, grozījumi ir sava veida recidīvs, ar ko nevar nostiprināt mūsu tautas morāles pamatu pamatus, tie ir vērsti pret to. Mums nav vajadzīgs reliģiju sajaukums, mums ir vajadzīga kristīgā reliģija. Mēs nedrīkstam tam atvērt savas robežas, savas ārējās robežas un savas iekšējās robežas, savas gara un sirds robežas. Un mums ir jāvienojas. Ja mēs nesavienosim savu nacionālo garu ar kristīgo ticību, posts būs tapat mūsu zemei. Mēs neprotam lūgt, mums jāmācās lūgt un jāmācās ticēt. Ja mēs to nemācīsimies, tad viegli nebūs mūsu tautai. Tāpēc es lūdzu, cienītie deputāti, padomāsim, vai Cilvēktiesību komisijas projekts atbilst latvju tautas interesēm. Es domāju, ka ne. Mani īsti neapmierina arī Izglītības komisijas likums, bet es par to balsošu. Un, izejot no šī likuma, mēs kaut ko vēl varēsim labot. Paldies!

Sēdes vadītājs. Juris Vidiņš, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamie kolēģi! 767.dokuments, 2.punkts, es varbūt nolasīšu, jo tiešām mēs daudzi pieņemam nezinot, ko. Tur ir rakstīts sekojoši. Valsts licencētās izglītības iestādēs, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu brīvu vēlēšanos, apgūst reliģijas mācību. Reliģijas mācības programmu apstiprina, kā arī pedagogu atestācijas kārtību nosaka Izglītības un zinātnes ministrija, saskaņojot ar konfesiju vadītājiem. Konfesijas ir kristīgajā baznīcā, citur viņu nav. Tālāk es jums citēšu arhibīskapa Vanaga 1996.gada 25.aprīļa vēstuli, ne visu, bet vienu daļu. Ja runa ir par kristīgās un citu reliģiju apskatīšanu, izejot no reliģiskā viedokļa, tad tas lielā mērā sakrīt ar baznīcas priekšstatu par šo priekšmetu. Tādā gadījumā Izglītības ministrijai un baznīcu speciālistiem būtu tikai jāvienojas par vadlīnijām un jāizstrādā konkrētas programmas. Ja runa ir par reliģiju, tai skaitā kristietības, analīzi no materiālistiskā redzes viedokļa, tad baznīcas skatījumā šāda lieta nav pieņemama, šāda priekšmeta ieviešana būtu nevēlama. Tātad principā te ir tas pats, ko Pētersona kungs teica, tikai varbūt ne tik emocionāli un varbūt neatsaucoties uz latviešu tautas vēsturi. Ja mēs runājam par latviešu tautas vēsturi, tad es šodien esmu saņēmis vēl vienu vēstuli no pilsones Venēras Poriņas, kura ir rakstīta 1996.gada sulu mēneša 30.dienā, un viņa raksta sekojoši. “Ja jau ir izdomāts tik veikls teiciens — ticības stundas, tad es atgādinu, ka latviešiem ir sava ticība, kura pastāv tūkstošiem gadu, bet kuru nepārtraukti cenšas iznīcināt tagad ar latviešu deputātu laipnu piekrišanu. Es esmu pret. Izskatās, ka deputāti ievēlēti tāpēc, lai viņi varētu valsts līmenī veikt to, kas iešķiļas vienam, otram vai kādai frakcijai pakausī. Kad katrs sevi sludinājat par atbilstošu būt latviešu tautas kalpam, vai teicāt, ka tā darīsiet?...” Un tā tālāk. Ziniet, to viedokļu ir ļoti daudz, un man liekas, ka tieši Cilvēktiesību komisijas 767.dokuments ir tas neitrālākais, kas būtu visiem vairāk pieņemams, es domāju. Un Izglītības likumā starp citu ir rakstīts, ka skolēnam ir jāizvēlas vai nu reliģijas, mācība vai ētikas mācība. Tā kā skolēnam ir dota pilnīga iespēja izvēlēties, ko viņam mācīties. Kāda jēga jeb lietas būtība ir šiem atsevišķu konfesiju pārstāvjiem, lai ieved tieši viņu mācību? Tur jau 20 skolnieki vai 10 skolnieki grib mācīties kā katoļi, lai viņiem katolicismu pasniedz, citi — luterānismu, citi — pareizticību un tā tālāk. Lietas būtība ir tā, ka šo konfesiju pārstāvji grib izmantot valsti kā savu konfesiju ideju sludinātāju, un tas, man liekas, valstij nebūtu pieņemams. Un tādēļ es aicinātu jūs balsot par 767.projektu, ko pieņēma Cilvēktiesību komisija pilnā sastāvā, vienam deputātam — Andrejam Naglim — atturoties. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paulis Kļaviņš, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

P.Kļaviņš (LZS, KDS, LDP). Cienījamais Prezidij un godājamie kolēģi! Es domāju, mums jau nav domstarpību par to, ka mēs atbalstām šāda likuma pieņemšanu. It īpaši vēsturiskajā aspektā skatoties, mēs redzam, cik nozīmīgs pagrieziens tas ir mūsu valsts izglītības politikā, ja atceramies, ka padomju varas laikā ne tikai bija aizliegts reliģiju mācīt skolā, bet tiem, kas apmeklēja baznīcu, it īpaši, ja bija runa par pedagogiem, draudēja darba vietas zaudēšana, atlaišana no skolotāja darba. Tāpēc šis virziens ir apsveicams. Un īstenībā jau nav lielas starpības starp abiem iesniegtajiem projektiem. Nebūtu nekāda nelaime, ja par vienu vai par otru nobalsojam. Tomēr, ja mēs jau tagad vērtējam to, kas būs jākoriģē jeb jāpapildina otrā lasījuma tekstā, tad es gribētu vērst jūsu uzmanību uz šādiem faktoriem. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas projektā, manuprāt, astoņu denomināciju uzskaitījums ir nepamatots. Ja jau mēs uzskaitām tik daudz kā astoņas denominācijas, tad ir jautājums, kāpēc nav pielikti klāt pentakosti, viena no visvairāk vajātajām brīvo baznīcu grupām padomju varas laikā. Viņus ieslodzīja cietumos un sūtīja uz soda nometnēm, viņi strādāja pagrīdē un viņiem pievienojās daudzi jaunieši. Tas bija visā Padomju Savienībā zināms process. Tā kā es esmu 20 gadus strādājis, lai meklētu pēdas šo konfesiju, šo ticīgo cilvēku liktenim un viņu atbalstu organizētu, es zinu, par ko es runāju. Tāpēc te parādās tūlīt vienā vietā novilkta robeža, aiz septītās dienas adventistiem pentakosti nenāk klāt. Un, ja tie nāktu klāt, tad noteikti vēl būtu jautājums par metodistiem un varbūt vēl kādu citu kristīgo grupu. Pie tam, par pentakostiem runājot, man ir jāatgādina, ka šī denominācija nemaz tik jauna nav, tā ir cēlusies apmēram gadsimta sākumā, mūsu gadsimta sākumā, un tās locekļi ir miljonos abos Amerikas kontinentos. Es zinu par viņu pasaules kongresiem un par viņu ietekmīgajiem vadītājiem visā Rietumu pasaulē. Tātad šis iedalījums, uzskaitījums, astoņu ticības kopību uzskaitījums, ir nepamatots, tur nav nekāda pamatojuma novilkt aiz adventistiem robežu. Tad jau daudz labāks ir Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšlikums, ko var vismaz no denomināciju skaitliskā sastāva pamatot, novelkot robežu tur, kur, teiksim, vienas konfesijas jeb denominācijas piederīgo skaits pārsniedz 5 tūkstošus. Un tad sakām — kas ir mazāki, uz tiem neattiecas iespēja mācīt ticības mācību skolā. Bet arī tas nav laimīgs risinājums. Varbūt labāk būtu to atstāt vēl tādā rupjākā iedalījumā, kur varētu saskatīt trīs galvenos virzienus: pareizticīgie, Romas katoļi un viss protestantu spārns. Tur ir luterāņi, baptisti, metodisti, viss, kas ir pēc reformācijas radies, ir protestantu spārns, un tad mums nebūtu jācenšas šeit politiskā diskusijā vērtēt konfesijas un kristīgās denominācijas.

Tādēļ es ieteicu atbalstīt Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas projektu, kas arī tā kā tā būs saistāms vēl ar papildinājumiem. Un vēl ir interesanti tas, ka iepriekšējā projektā paredzēts, ka pašas konfesijas apmaksā skolotāju darbu, kamēr, ja es pareizi saprotu, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šo ticības mācību jeb reliģijas mācību vispārējā valsts izglītības sistēmā kā budžeta līdzekļu segtu pasākumu saprot. Paldies par jūsu uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vārds deputātam Seikstam, “Latvijas ceļa” frakcijas deputātam, par procedūru!

 

A.Seiksts (LC). Godātie kolēģi! Haotiskā sākuma dēļ absolūtais vairākums neuzklausīja dokumentu numurus, par kuriem ir runa. Viss, ko nupat teica Kļaviņa kungs, ir absolūti un pilnīgi, es atvainojos, šinī gadījumā nevietā. Tikai tamdēļ, ka projekts, kuru jūs analizējāt, ir noņemts, šis projekts nepastāv, Kļaviņa kungs!

Vēlreiz atkārtoju. Runa ir par 767. dokumentu, un runa ir par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto projektu. Nekādu citu variantu nav. Tas, ko jūs analizējāt, attiecas uz iepriekš iesniegto un komisijas noņemto variantu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Runās deputāts Dozorcevs, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts.

 

V.Dozorcevs (TSP). Cienījamie kungi! Es arī gribu precizēt, kā es sapratu šīsdienas dienas kārtību, tāpēc ka no tā, ko pateica Seiksta kungs, mūsu komisijas priekšsēdētājs, es sapratu vēl mazāk. Par kuru dokumentu man jābalso, ja es gribētu, teiksim, atbalstīt vienu vai otru? Tātad šeit dienas kārtībā ir trīs likumprojekti. Zem diviem ir uzrakstīts Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija un zem viena ir Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Tātad no tiem pirmajiem diviem nobalsots ir tikai viens, komisijā nobalsots ir tikai viens variants. Komisija, Cilvēktiesību komisija, atbalstīja tikai vienu variantu. Šeit jūsu dienas kārtībā viņš ir ar 182. numuru. Ne cits, bet tieši šis. Tāpēc cilvēki neko nesaprata, par kādu dokumentu iet runa. Lūk, šis 182. dokuments, tas ir dokuments, kurš nobalsots komisijā. Cita lieta, ka balsošana bija dramatiska un šis dokuments arī veidojās dramatiski, un komisijas nobalsotais variants neapmierināja baznīcas vadību. Tā ir cita lieta. Un šeit blakus bija organizēta tāda liela sapulce, kurā bija visu konfesiju vadītāji, nu, ne visu, bet trīs, un viņi atnesa mums parakstītu dokumentu, par kuru viņi vienojās.

Un tā ir pavisam cita koncepcija, kura atspoguļota, protams, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas variantā. Bet tā ir konceptuāli cita pieeja pavisam, viņi it kā grib pakārt uz valsti savas problēmas, lai atrisina viņu konfesionālās problēmas valsts, ne viņi, tas ir, pakārt visas problēmas uz nabago valsti. Tas ir viens.

Mēs piedāvājām, mūsu komisija piedāvāja neieviest ticības mācību, bet dot cilvēkiem priekšstatus par konfesijām, par visām konfesijām, kuras pastāv šeit, vispār pasaulē un tā tālāk. Šis variants ir nobalsots, ne cits. Un tagad, kad atnāca no Vanaga kunga šī vēstule, kuru arī šeit citēja, es tagad sapratu, kāpēc baznīcas vadītāji negribēja atbalstīt mūsu komisijas variantu. Tikai tāpēc, ka viņi baidās no materiālistiskā vērtējuma, un ne vairāk. Burtiski Vanags raksta sekojoši, un tas ir saskaņots it kā ar mūsu variantu, ar komisijas variantu. Viņš raksta: ja runa ir par kristietības un citu reliģiju apskatīšanu, izejot no reliģiskā viedokļa... Un mēs tur ierakstījām, ka, saskaņojot ar konfesijām. Viss tur uzrakstīts mūsu projektā, tātad lielā mērā sakrīt ar baznīcas priekšstatu par šo priekšmetu. Cita lieta, ka viņi baidās no komunistiskā, no materiālistiskā viedokļa vērtējumā, ne vairāk. Tātad tagad konflikts ir atrisināts, es uzskatu, un pēc šīs vēstules es uzskatu, ka mūsu variants ir saskaņots ar baznīcas vadību. Un vairāk nekas.

Sēdes vadītājs. Debatēs vairāk pieteikušos nav. Debates slēdzam. Tagad mums, kolēģi, ir jāizlemj. Jūsu priekšā ir dokumenti ar reģistrācijas numuru 98, tas ir, dokumenti nr. 215, 593 un 767, ko iesniegusi tātad Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Dokumentus nr. 593 un 767 atbalsta arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Šī komisija nav minējusi tikai kā atbalstāmo dokumentu nr. 215, kas ir atšķirīgs Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas redakcijā. Tādēļ balsojam... Seiksta kungs vēlas vēlreiz runāt par procedūru? Lūdzu, Seiksta kungs!

 

A.Seiksts (LC). Godātie kolēģi! Es ļoti lūdzu vēlreiz ieklausīties! Ir spēkā tikai dokuments nr. 767 ar abiem variantiem, jo komisijas priekšsēdētājs iepriekšējo komisijas variantu ir noņēmis. Tas, kas ir Saeimas sēdē izskatāmais dokuments, ir nr. 767, abi varianti tur ir. Paldies!

Sēdes vadītājs. Tātad nu tomēr... (Starpsauciens no zāles: “Par kuru mēs balsojam?”) Tā kā mums ir iesniegti divu komisiju varianti, mums ir jāizšķiras, par kuru mēs balsosim, kuru pieņemsim pirmajā lasījumā. Un tādēļ lieku... Lūdzu zvanu! Saskaņā ar Kārtības rulli mums ir jābalso dokumentu iesniegšanas secībā. Iesniegšanas secība ir tāda, ka dokumenti nr. 215, 593 un 767 ir iesniegti pirmie, tādēļ balsojam par šiem dokumentiem. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu atsaukt balsošanas režīmu! Ābiķa kungs — par procedūru!

 

Dz.Ābiķis (LC). Par procedūru. Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Manuprāt, visvienkāršāk būtu, ja mēs balsotu par diviem variantiem un formulējums būtu tāds: viens — Cilvēktiesību komisijas variants un otrs — Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas variants, jo abiem diviem ir vienādi numuri, tikai viņi ir kā alternatīvie. Tātad, ja būtu tāds formulējums, tad visiem būtu ļoti skaidrs.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Tātad atkārtoju. Balsojam par dokumentu, kuru ir iesniegusi Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ar reģistrācijas numuru... atkārtoju, ar reģistrācijas numuru 182. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 15, pret — 28, atturas — 25. Lēmums nav pieņemts.

Lūdzu vēlreiz balsošanas režīmu! Balsojam par dokumentu, kuru ir iesniegusi Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ar reģistrācijas numuru 183. Lūdzu rezultātu! Par — 57, pret — 7, atturas — 5. Likumprojekts “Grozījumi Reliģisko organizāciju likumā” pirmajā lasījumā pieņemts. Lūdzu termiņu, līdz kādam iesniedzami priekšlikumi otrajam lasījumam!

 

A.Seiksts. Paldies, kolēģi, par balsojumu! Tā bija arī mana pārliecība. Iesniegt lūdzu priekšlikumus līdz 16. maijam.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu pret nosaukto datumu — 16. maiju? Nav. Paldies! Pieņemts.

 

Saeimas Prezidijs ir saņēmis 15 deputātu parakstītu dokumentu, kurā lūdz steidzamā kārtā 2. aprīļa plenārsēdes dienas kārtībā iekļaut jautājumu par lēmumu pieņemšanu par līdzjūtības izteikšanu Čečenijas tautai sakarā ar Dudajeva nāvi. Parakstījuši deputāti Ādamsons, Dobelis, Vītols, Kļaviņš, Druva, Prēdele, Kalviņš, Putniņš, Tabūns, Seile, Pētersons, Guntars Grīnblats, Jurdžs, Sinka un Priedkalns. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par jautājuma iekļaušanu šīsdienas plenārsēdes darba kārtībā. Lūdzu rezultātu! Par — 48, pret— 8, atturas — 6. Lēmums pieņemts.

Ir arī sagatavots Saeimas lēmuma projekts. “Saeima nolemj izteikt līdzjutību Čečenijas Republikas tautai sakarā ar prezidenta Džohara Dudajeva nāvi.” Vai kāds no deputātiem vēlas runāt par... J.Dobelis, LNNK deputāts!

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienītie kolēģi! Es domāju, ka te nebūtu gari ko runāt. Runa ir par mūsu attieksmi pret visu to, kas notiek Čečenijā. Un šeit reizē ar Džohara Dudajeva vārdu ir jāsaista mūsu simboliskā attieksme, jo tas, kas notiek šodien Čečenijā, rīt var skart daudzas citas vietas ārpus Krievijas teritorijas. Un, protams, ar īpaši pārliecinošu runu te nav jāuzstājas. Un tanī pašā laikā tomēr reižu reizēm ir Latvijai skaidri un gaiši jāizsaka sava nostāja pret kādu notikumu. Čečenijas tauta sēro, šīs sēras mēs esam redzējuši, mēs esam par tām dzirdējuši, līdz ar to mūsu pienākums, es uzskatu, ir izteikt savu atbalstu Čečenijas tautai. Tas ir mūsu simbolisks atbalsts. Tā ir Latvijas valsts nostāja. Un vairāk nekas cits. Daudz lieku vārdu te nevajag. Tā ka es lūdzu, par to gari nedebatēsim, bet vienkārši atbalstīsim šo mūsu lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Juris Vidiņš, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamie kolēģi! Džohars Dudajevs bija likumīgi ievēlēts Čečenijas Republikas prezidents. Viņš ir nomiris. Šeit bija šaubas — varbūt viņš nav nomiris. Tas ir apmēram Ņevzorova stilā, kad viņš uzstājās, ka, iespējams, ir dzīvs, un tamlīdzīgi. Katrā ziņā čečenu tauta ir jau trīs dienas sērojusi. Dudajeva vietnieks ir iecelts, apstiprināts. Tā ka mūsu pienākums un Čerāna kunga kā kristieša pienākums būtu izteikt līdzjutību citai tautai, lai gan jūs savu parakstu pirmīt atsaucāt. Es aicinātu Saeimu vienbalsīgi nobalsot par līdzjutības izteikšanu. Paldies! (No zāles deputāts M.Lujāns: “Priekšsēdētāja kungs! Ir procedūras pārkāpums. Bija balsojums tikai par iekļaušanu darba kārtībā!”)

Sēdes vadītājs. Jānis Priedkalns, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

 

J.Priedkalns (TB). Godājamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es atbalstu Vidiņa kunga komentārus. Paldies! Aicinu atbalstīt šo rezolūciju.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai vēl ir deputāti pieteikušies debatēs? Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti! Es atbalstu to, ka mums ir jāizsaka līdzjutība čečenu tautai par daudziem bojā gājušajiem cilvēkiem šajā bezjēdzīgajā karā, bet es tomēr gribu atbildēt uz Vidiņa kunga pārmetumu par to, ka es esot atsaucis savu parakstu. Es tiku atsaucis parakstu no dokumenta, kurā bija tomēr redakcionāls formulējums, kurš, kā es sapratu, tomēr nav politiski atbalstāms. Lūdzu tomēr nepiekarināt kaut kādas birkas, ka te kāds neatbalstītu čečenu tautas sēras un ka kāds neredzētu čečenu tautas sēras un nebūtu gatavs izteikt šo līdzjutību pēc būtības. Jautājums ir tikai par to, kā mēs to formulējam. Es domāju, ka arī šo lēmuma projektu būtu pareizāk nodot Ārlietu komisijai. Tā kā mums tiešām vēl nav šī dokumentālā apstiprinājuma par to, ka Džohars Dudajevs ir miris, es domāju, ka būtu pareizāk šo līdzjutības lēmumu pieņemt tādā redakcijā, ka mēs izsakām šo līdzjutību sakarā ar visiem bojā gājušajiem šajā karā, visiem bezjēdzīgajiem upuriem. Bet es neuzstāšu uz to šajā plenārsēdē 117.panta kārtībā, vienkārši lai jautājumu nenovilcinātu un viņu tiešām izskatītu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts, lūdzu!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Paldies, ka beidzot Prezidija vadītājs atļauj pateikt, jo ir pārkāpts Kārtības rullis. Bija balsojums par to, ka iekļaut dienas kārtībā, bet balsojuma par to, kādā rindas kārtībā šis jautājums tiks izskatīts, nebija. Tādēļ man ļoti rada izbrīnu, kādēļ pēc tāda balsojuma mēs sākam diskusiju, pārdalot dienas kārtības gaitu, un kamēr tāda balsojuma te vispār nav, to nav korekti darīt. (Starpsauciens no zāles: “Bet neviens nav cēlis iebildumus. Balsojam!”)

Sēdes vadītājs. Lujāna kungs, paldies, jūsu kritiku es pieņemu. Tā ir pelnīta, un tā ir mana vaina. Saskaņā ar Kārtības rulli, ja ir celti iebildumi pret priekšlikuma izskatīšanu, priekšlikums tālāk nav virzāms un nav skatāms. Deputāts Čerāns pēc būtības cēla iebildumus un ierosināja novirzīt jautājumu izskatīšanai komisijā. Tas ir pēc būtības iebildums. Par to pašu runāja arī deputāts Lujāns.

Čerāna kungs, lūdzu vēlreiz!

 

K.Čerāns (TKL). Godātais sēdes vadītāja kungs! Es lūdzu neinterpretēt manis teikto nepareizi. Es skaidri un gaiši pateicu, ka es neceļu iebildumus pret šī lēmuma projekta izskatīšanu to tiesību ietvaros, ko man dod 117.pants Kārtības rullī.

Sēdes vadītājs. Paldies, Čerāna kungs, par jūsu viedokļa precizēšanu! Deputāts Dozorcevs, Tautas saskaņas partijas frakcija!

 

V.Dozorcevs (TSP). Es pēc būtības prasu neatbalstīt šo dokumentu. Mēs nezinām, vai viņš dzīvs, vai viņš nav miris. Pie tam Dudajeva figūru neviennozīmīgi pieņem arī čečenu tauta. Tas ir cilvēks, kurš kā politiķis atnesa ne labāko variantu savai tautai, tāpēc ka 18 tūkstoši gājuši bojā. Tas nav tas vislabākais gājiens priekš politiķa. Un, galvenais, ka mēs nezinām neko.

Sēdes vadītājs. Paldies! Deputāte Kuprijanova, Tautas saskaņas partijas frakcija!

 

L.Kuprijanova (TSP). Cienījamie kolēģi! Es arī iebilstu pēc būtības izskatīt šo dokumentu šodien, jo Dudajeva kungs nav šobrīd nekāds oficiāls prezidents. Ir oficiālas attiecības ar Krieviju. Patīk vai nepatīk tās. Un es uzskatu, ka, pirms izteikt līdzjutību, tādu vai citādu, vai kaut kādus soļus spert, ir jābūt izskatīšanai Ārlietu komisijā un konsultācijām ar mūsu Ārlietu ministriju. Tas ir pārāk nopietns jautājums. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai vēl kāds vēlas runāt par šo jautājumu? Debatēs vairāk pieteikušos nav. Debates beidzam. Tā kā deputāti iebilst, tad saskaņā ar Kārtības rulli jautājums tālāk nav virzāms un netiek izskatīts.

 

Ir ienācis arī vēl viens jautājums Vladimiram Makarovam, Latvijas Republikas labklājības ministram, par to, kā darbojas likums par brīvajām profesijām. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav. Jautājumu nododam Vladimiram Makarovam.

Dobeļa kungs, ja jūs vēlaties runāt, lūdzu tribīnē!

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienītie kolēģi! Ja jau mēs tik ļoti cienām Kārtības rulli, tad ļoti rūpīgi arī viņā ieskatīsimies. Ir divi varianti, ja jūs pēc procedūras iebilstat, kaut gan morāliski mēs taču jau bijām pieņēmuši, ka mēs izskatām šodien šo dokumentu. Labi, pieņemsim, notika kaut kādi procedūras pārkāpumi. Labi. Tagad ir divi varianti. Vai nu šo dokumentu izskatīt nākošajā plenārsēdē, vai novirzīt uz komisiju. Un tagad mums ir tiesības ar balsojumu izvēlēties vienu no šiem variantiem. Un tāpēc, lūdzu, nepāriesim pie nākošā jautājuma, kamēr šo jautājumu neesam izlēmuši. Es aicinu atgriezties pie šī jautājuma izskatīšanas, pie lēmuma projekta apstiprināšanas nākošajā plenārsēdē. Un aicinātu par to balsot.

Sēdes vadītājs. Vai vēl kāds vēlas par šo jautājumu runāt? Guntis Eniņš, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

G.Eniņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Es vērodams sapratu, ka te notika zālē tā, ka kļūdu pielaida pats sēdes vadītājs, kā atzinās, Čepāņa kungs. Bet kāpēc tad iesniedzējiem un visiem mums tagad it kā jācieš, ja šis jautājums it kā atkrīt. Es to neizprotu.

Sēdes vadītājs. Vai debatēs vēl ir pieteikušies par šo jautājumu? Nav. Paldies! (Starpsauciens no zāles: “Brīvais! Laižam brīvo! Neej, neej projām!”)

Gundars Valdmanis, Latvijas vienības partijas deputāts. Lūdzu!

 

G.Valdmanis (LVP). Augsti godātais Prezidij! Draugi Saeimā! Par čečenu tautas sēru atzīšanu tika jau pacelts jautājums pagājušajā plenārsēdē. Un to mūsu nacionāli ievēlētie Prezidija locekļi vienkārši noraidīja papīra formas pēc. Un tad vēlāk skaidrojās. Mīļie draugi, latviešu tautai ir draudējis tas pats, kas varbūt draud čečenu tautai un kas notika pāris simtiem tautu lielā Krievijā.

Mēs tik tikko tikām ārā. Būs ļoti interesanti redzēt, kurš no mums varēs kādam latviešu tautas cilvēkam skatīties acīs un teikt, ka mēs atbalstām neatkarīgu Latviju, ja mēs neizlemsim šinī momentā simbolisku jautājumu. Nav jautājums īsti, vai Dudajeva kungs bija ģenerālis vai kas. Viņš ir čečenu tautas simbols, un čečenu tauta šodien ir savā nāves cīņā. Es neizprotu, kā mēs varam šitā cūkoties, atvainojiet, par šitādu svētu jautājumu. Bet lai katrs nes savu politisko atbildību. Es saku, ka mums vajadzētu nolemt taisīt klusuma brīdi un nosūtīt formāli savu līdzjutību tautai, kurai iet grūti. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Es atgādinu cienījamajiem kolēģiem deputātiem, ka 15 deputātu parakstītajā iesniegumā bija rakstīts “lūdzam steidzamā kārtā iekļaut”. Tas Prezidijam bija jārespektē. Tas pirmkārt. Otrkārt, Kārtības ruļļa 117.pants šādos gadījumos paredz tālāko jautājuma virzību — vai nu izlemt Saeimai par nodošanu komisijām, vai izskatīšanu kādā no nākamajām Saeimas plenārsēdēm.

Vēl vēlas runāt Paulis Kļaviņš par šo jautājumu, Zemnieku savienības, Kristīgo demokrātu un Latgales demokrātiskās partijas frakcijas deputāts.

 

P.Kļaviņš (LZS, KDS, LDP).

Godājamie deputāti! Tas laikmets ir pagājis, kad mēs varam teikt, ka mēs nezinām, kas notiek. Mēs ļoti labi zinām, kas notiek. Mēs varam katru vakaru redzēt, ka čečenu tauta sēro. Un tas nav mūsu pienākums — izspriest, cik liela leģitimācija bija Dudajevam. Mums ir jāzina un mēs zinām, un nav ko liegties. Čečenu tauta sēro trīs dienas par šī sava prezidenta nāvi. Mēs varam mēģināt izlikties un visādi locīties, bet es neieteiktu to darīt, mums vajadzētu būt pietiekamai civilai drosmei arī kā mazas tautas locekļiem apliecināt solidaritāti ar otru mazu tautu šinī gadījumā, neatkāpties ne soli kādas varas priekšā, kas, nerēķinoties ar cilvēku dzīvībām, grib uzspiest kādai tautai savu režīmu. Tāpēc es domāju, mēs visi esam atbildīgi par to, ka izsakām savu viedokli čečenu tautas atbalstam.

Sēdes vadītājs. Ludmila Kuprijanova, Tautas saskaņas partijas deputāte!

 

L.Kuprijanova (TSP). Cienījamie kolēģi, es domāju, situācija ir absolūti skaidra. Ir ienācis priekšlikums izskatīt nākamajā sēdē, es lieku priekšā novirzīt uz Ārlietu komisiju. Es domāju, es aicinu Prezidiju un visu zāli pāriet pie balsojuma.

Sēdes vadītājs. Vai vēl kāds vēlas runāt par šo jautājumu? Nav. Izlemjam jautājumu pēc būtības. Saskaņā ar Kārtības ruļļa 117.pantu mums ir jāizlemj par šāda jautājuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā vai nodošanu komisijām, nosakot termiņu, kādā iesniedzami priekšlikumi. Tādēļ lūdzu balsošanas režīmu! (Zālē troksnis.) Balsojam par jautājuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā un tā nodošanu saskaņā ar izskanējušajiem priekšlikumiem Ārlietu komisijai. (Zālē kņada.)

Atvainojiet, vispirms par iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 9, atturas — 16. Lēmums ir pieņemts.

Tagad, lūdzu, balsojam par nodošanu Ārlietu komisijai. Nav vajadzīgs! Paldies! Es atvainojos kolēģiem par zināmu nervozitāti šā jautājuma izskatīšanā.

 

Saskaņā ar apstiprināto darba kārtību kā nākamo jautājumu izskatām likumprojektu “Par Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu”. Ārlietu komisijas vārdā — Indulis Bērziņš.

 

I.Bērziņš (LC). Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Ārlietu komisijas vārdā es lūgtu nobalsot par šā jautājuma steidzamību.

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par jautājuma steidzamību! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — nav, atturas — 2. Steidzamība ir pieņemta.

 

I.Bērziņš. Cienījamie kolēģi, es lūdzu nobalsot par šo Konvenciju, par šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Es atvainojos!

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par — 78, pret un atturas — nav. (Starpsauciens no zāles: “Es protestēju, ka Eniņa kungs staigā balsošanas laikā!”)

 

I.Bērziņš. Cienījamie kolēģi, ņemot vērā lielo vienprātību, es lūgtu, ja nav iebildumu, nobalsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā un tādā veidā pabeigt šā jautājuma izskatīšanu šodien.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu? Tad lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par likumprojektu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret un atturas — nav. Likums ir pieņemts.

 

Izskatām pirmajā lasījumā jautājumu “Grozījumi likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)””. Dokumenta reģistrācijas numurs 152. Budžeta un finansu (nodokļu) komisija!

 

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Godātais sēdes vadītāj! Godātie Saeimas deputāti! Izskatām dokumentu nr. 493 “Grozījums likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)””. Pirmais lasījums. Šie grozījumi ir likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)” iestrādāti saskaņā ar Konsultatīvās muitas tarifu padomes lēmumiem par nepieciešamību izmainīt atsevišķas muitas tarifu likmes, kas pieņemti, izvērtējot dažādu institūciju un uzņēmumu priekšlikumus un ņemot vērā Latvijas nepieciešamību integrēties Eiropas Savienībā.

Šeit ir atšķirīgi priekšlikumi, kuri paredz precizēt vairāku preču grupu nacionālos kodus un nosaukumus, tāpat ir vairāki priekšlikumi, kuri paredz samazināt ievedmuitu atsevišķām preču grupām, tajā skaitā dažu veidu papīra produkcijai, kā arī mūzikas instrumentiem. Pēc Latvijas antīko automobiļu kluba priekšlikuma paredzēts atcelt ievedmuitu arī antīkajiem automobiļiem.

Tāpat arī šie grozījumi paredz atcelt izvedmuitu atsevišķām preču grupām, tajā skaitā, izejot no Latvijas valdības ekonomiskās politikas memoranda, kā arī pēc valsts būvmateriālu kombināta “Saurieši” priekšlikuma, paredz atcelt izvedmuitas tarifu likmes ģipsim un kaļķakmenim. Visi iepriekš minētie grozījumi ir atbalstīti Konsultatīvajā muitas tarifu padomē, un šim dokumentam ir pievienots attiecīgo grozījumu finansiālais pamatojums, ar kuru jūs varat iepazīties. Budžeta un finansu komisija atbalsta šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā un lūdz Saeimu balsot par šā likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Debatēs pieteikušos nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)”” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — nav, atturas — 7. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemts. Lūdzu termiņu otrajam lasījumam!

 

M.Vītols. Lūdzu noteikt otrajam lasījumam priekšlikumu iesniegšanas termiņu 10.maiju!

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu pret 10.maiju? Pret šādu termiņu? Nav. Paldies!

 

Nākamais — likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Igaunijas Republikas valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību”. Indulis Bērziņš — Ārlietu komisijas vārdā!

 

I.Bērziņš (LC). Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es lūgtu nobalsot par šā jautājuma steidzamību!

Sēdes vadītājs. Deputātiem iebildumu nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par – 68, pret – nav, atturas – 2. Steidzamība likumprojektam ir pieņemta.

 

I.Bērziņš. Tas attiecas gan uz šo likumprojektu, gan uz nākošo. Tie ir šie divi līgumi ar Igauniju un Lietuvu, kas nav identiski, bet ir ļoti līdzīgi, es domāju, neviens nav jāpārliecina, cik mums tas ir svarīgi, un par tiem varētu teikt — var būt, ka tie ir par vēlu. Būtu labāk, ja tie būtu noslēgti un ratificēti vēl ātrāk, bet labāk vēlāk nekā nekad. Tāpēc es aicinu balsot par pirmo lasījumu.

Sēdes vadītājs. Iebildumu nav. Debatēs pieteikušos nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 71, pret — nav, atturas — 5. Pirmajā lasījumā likumprojekts ir pieņemts.

 

I.Bērziņš. Ja kolēģiem nav iebildumu, es lūgtu nobalsot arī otro lasījumu šodien.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 69. Pret — nav, atturas — 6. Likums ir pieņemts.

 

Nākamais — likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu savstarpēju aizsardzību”. Indulis Bērziņš — Ārlietu komisijas vārdā!

 

I.Bērziņš (LC). Kā jau es teicu, tie nav identiski, bet ļoti līdzīgi līgumi. Un, ja mēs pieņēmām attiecīgu lēmumu Igaunijas gadījumā, es domāju, ka nevienam nebūtu iebildumu arī Lietuvas gadījumā. Tātad vispirms es lūdzu balsot par šā likumprojekta steidzamību.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 70, pret — nav, atturas — 4. Steidzamība ir pieņemta.

 

I.Bērziņš. Lūdzu balsot par to pirmajā lasījumā!

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 70, pret — 1, atturas — 4. Pirmajā lasījumā pieņemts.

 

I.Bērziņš. Es lūgtu nobalsot par šo likumprojektu arī otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — nav, atturas — 2. Likums ir pieņemts. Paldies!

 

Nākamais darba kārtības jautājums — “Par Latvijas Republikas un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstu līgumu”. Ārlietu komisijas vārdā — Indulis Bērziņš!

 

I.Bērziņš (LC). Pirms mēs sākam izskatīt pirmo lasījumu, komisijas vārdā, tāds ir komisijas lūgums un lēmums, es lūdzu nobalsot par steidzamību.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — 3, atturas — 7. Steidzamība ir pieņemta.

 

I.Bērziņš. Lūdzu nobalsot par pirmo lasījumu!

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu? Debatēs nav pieteikušies. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 67, pret — 3, atturas — 6. Pirmajā lasījumā pieņemts.

 

I.Bērziņš. Tieši tāpat kā iepriekšējos gadījumos, lūdzu atbalstīt otrajā lasījumā!

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu? Paldies! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — 3, atturas — 5. Likums pieņemts.

 

Nākamie divi darba kārtības jautājumi saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas iesniegumu no darba kārtības tiek noņemti. Tie, kuri pēc numurācijas mums ir 39.un 40. Izskatām nākamo jautājumu — “Grozījums likumā “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu””. Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.86, Sociālo un darba lietu komisija. Vai nav kas ziņo?

 

Nākamais darba kārtības jautājums — “Grozījumi likumā “Par izlozēm un azartspēlēm””. Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.85. Pirmais lasījums, Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vārdā — deputāts Inkēns!

 

E.Inkēns (LC). Cienījamie kolēģi! Strādājam ar dokumentu nr.625. Tātad šie grozījumi likumā ir izdoti Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā. Šādas izmaiņas ir nepieciešamas tādēļ, lai paātrinātu azartspēļu automātu apzināšanu Latvijas Republikā, ātrāku viņu marķēšanu. Šīs marķēšanas mērķis ir panākt pilnīgu naudas iekasēšanu un licenču nomaksu par šiem automātiem. Šāds veids ir izvēlēts... Likuma izmaiņa un tāds veids kā marķēšana izvēlēta tādēļ, lai pagarinātu laiku, kurš nepieciešams, lai pārietu uz daudz materiālietilpīgāku sertifikāciju. Mēs varam redzēt divas pozitīvas izmaiņas. Pirmkārt, tirgū nostiprināsies spēcīgākās firmas, kas nodarbojas ar šo uzņēmējdarbības veidu, un, otrkārt, būs precīzāka naudas aprite. Iespējamais mīnuss ir tas, ka varbūt parādīsies monopoldarbība šajā tirgus sektorā. Cienījamie kolēģi, es lūdzu jūs balsot par šo izmaiņu likumprojekta pirmajā lasījumā!

Sēdes vadītājs. Paldies! Debatēs deputāti pieteikušies nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par izlozēm un azartspēlēm”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — 1, atturas — 2. Pirmajā lasījumā likumprojekts pieņemts. Lūdzu, Inkēna kungs, termiņu otrajam lasījumam!

 

E.Inkēns. 14.maijs priekšlikumu iesniegšanai.

Sēdes vadītājs. Deputātiem iebildumu nav? Nav. Paldies! Pieņemts.

Nākamais likumprojekts “Grozījumi Kredītiestāžu likumā”. Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.118. Pirmais lasījums. Arī deputāts Inkēns — Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vārdā!

 

E.Inkēns (LC). Cienījamie deputāti! Strādājam ar dokumentiem nr.666 un nr.763. Jūsu priekšā ir divi. Viens — pamatdokuments, kas ir valdības pieņemtie noteikumi 81.panta kārtībā, un otrs — Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas iesniegtais alternatīvais likumprojekts. Viņi atšķiras ar to, ka alternatīvais likumprojekts sastāda tikai trešo daļu no valdības iesniegtā, jo izsvītrotas divas pamattēzes, kas bija valdības iesniegtajā likumprojektā. Mēģināšu jums īsumā izstāstīt, kādēļ tas notika. Tātad no valdības likumprojekta Budžeta un finansu komisijas sēdē tika asi kritizēti divi konceptuāli risinājumi, kas ir pieņemti šajos valdības noteikumos. Tika asi kritizēti, pirmkārt, tāpēc, ka šis jau ir trešais mēģinājums ātrā, varētu teikt, sasteigtā un neizdiskutētā veidā pieņemt valstij svarīgus konceptuālus risinājumus, kas ietekmēs valsts finansu un ekonomisko apriti. Pirmais no šiem jautājumiem ir saistīts ar slēgto, ar kodēto budžetu... ar kodēto kontu atvēršanu bankās. Pašreizējā brīdī Latvijas Republikā nerezidenti var atvērt šādus kodētos kontus, un Finansu ministrija savā projektā bija izsvītrojusi šādu iespēju. Budžeta un finansu komisija apsprieda iespējamās sekas, kādas rastos šādu kontu slēgšanai. Pirmkārt, it kā tā ir Eiropas Savienības prasība, lai šādus kontus slēgtu, jo tas ir viens no preventīviem pasākumiem, lai likvidētu netīrās naudas atmazgāšanu starp Eiropas Savienības dalībvalstu kontiem. Un neapšaubāmi, ka vairākas ārvalstu vēstniecības, kā arī Eiropas Savienības pārstāvji ir vairākas reizes teikuši, ka ir nepieciešami šādi pasākumi. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šie pasākumi visā Eiropas Savienībā galvenokārt tiek vērsti pret narkotikām, narkotiku un nelegālajā ieroču tirdzniecībā iegūto naudu. Pašreizējā brīdī vēl nav neviena aizrādījuma Latvijas Republikai, ka caur mūsu valsts banku kontiem būtu gājusi šāda nauda. Visādā gadījumā mēs droši arī viņu pamanītu, jo tāda nauda būtu ar daudzām nullēm rakstāma. Katrā Eiropas Savienības valstī ir diezgan īpatnēji noteikumi, kādā veidā tās cīnās ar netīro naudu un viņas atmazgāšanu, bet pilnīgi droši es jūs varu informēt par to, ka, pieņemsim, Austrijas Republika, kura nule kā ir iestājusies Eiropas Savienībā, tajā pašā laikā saglabā kodētos kontus, kodētās krājkases, aizbildinoties ar to, ka Austrijai tāda ir gadsimtiem ilga tradīcija. Šajā brīdī notiek pārrunas ar Eiropas Savienību, Austrija nepiekāpjas, Austrijas Republika taisās šajā jautājumā iet uz Eiropas tiesu. Un ir pamats domāt, ka tā galarezultātā vinnēs šajā tiesā. Tāpēc Eiropas Savienībā nav viendabīgu noteikumu attiecībā uz kodētajiem kontiem.

Ko nozīmē kodētie konti Latvijas Republikai? Nav precīzu skaitļu, cik naudas varētu šādos kodētos kontos mūsu bankās būt, bet ir skaidrs, ka tā ir galvenokārt mūsu kaimiņu nauda. Tā nav Latvijas rezidentu nauda, tā ir mūsu kaimiņu nauda, un pēc ļoti aptuvenām aplēsēm skaitlis ir aptuveni 100 miljonu latu, nu, plus vai mīnus 20 miljoni, jo neviens tiešām precīzi šo skaitli nevar pateikt. Ja pēdējā laikā mēs esam paši iepriecināti par to, ka krītas procentu likmes valsts aizņēmumu papīriem, un gaidām, ka šīs pašas procentu likmes samazināsies arī kredītresursiem, kas tiek izsniegti Latvijas Republikā, tad tas notiek tieši tāpēc, ka ir naudas masas spiediens uz šīm kredītlikmēm. Tajā brīdī, kad mēs no tirgus apgrozījuma izņemsim tik milzīgu naudas summu, ir skaidrs, ka mēs nesagaidīsim kredītu procentu likmes kritumu, tāpat var paaugstināties šīs likmes valsts vērtspapīriem, kaut arī Finansu ministrija ir veikusi vairākus ļoti pozitīvus pasākumus, lai šīs likmes samazinātu. Mēs pilnīgi droši varam teikt, ka šai naudai nav tiešām negatīvas ietekmes uz mūsu ekonomiku, tā mūsu ekonomikā galvenokārt operē kā nauda, kas tiek izdalīta kā apgrozāmie līdzekļi jeb kā īstermiņa kredīti no bankām.

Kā jau es teicu, vairākas reizes Finansu ministrija ir mēģinājusi būtībā paklusām, būtībā, ja varētu teikt, no malas piekabinot pie citiem jautājumiem, šos kontus slēgt, un katru reizi Saeima, arī iepriekšējā sasaukuma Saeima, atkal šos lēmumus ir atcēlusi tāpēc, ka, ja mēs gribam pa īstam cīnīties ar netīrās naudas atmazgāšanu, ir nepieciešams likums par netīrās naudas atmazgāšanu, kurā kompleksi būtu izskatīti visi šie jautājumi, lai šāda veida nauda nenonāktu Latvijā. Un, otrkārt, tāpēc, ka līdz brīdim, kamēr mēs iestājamies Eiropas Savienībā, diezin vai būtu saprātīgi mūsu saimniecībai atteikties no tik milzīgiem finansu resursiem, kamēr valstij pašai nav šo finansu resursu viņas rīcībā.

Otrs ir drošības aspekts, kurš retāk tiek izskatīts un tomēr kā tāds, kā politisks aspekts, šajā jautājumā pastāv, jo, ja šajā valstī, mūsu valstī atrodas aptuveni 100 miljonu latu liela summa, tad kaut kur kaimiņvalstīs atrodas ievērojams bagātu cilvēku skaits, kuri nevēlētos, lai šos kontus kontrolētu kāda cita vara, nevis Latvijas Republika, ja jau viņi ir uzticējušies Latvijas Republikas banku sistēmai. Tātad tas ir netiešs garants, lai intervences iespējas Latvijā samazinātos. Tāds bija Budžeta un finansu komisijas viedoklis attiecībā uz slēgtajiem kontiem.

Ja mēs runājam par otro problēmu loku, ko arī noraidīja Budžeta un finansu komisija, tad tas ir saistīts ar to, kas un cik lielā mērā var iepazīties ar juridisko un fizisko personu kontu atšifrējumiem bankās. Pašreiz Latvijas Republikā pastāv tāda kārtība, ka ar šiem kontiem var iepazīties tiesībaizsargājošās institūcijas, ja ir ierosinātas krimināllietas vai ir pamats turēt kontu īpašniekus aizdomās par kādām prettiesiskām darbībām. Saskaņā ar Finansu ministrijas ierosinājumu šis cilvēku loks tiek paplašināts līdz visai ievērojamam ierēdņu skaitam. Tas nozīmē, ka praktiski tiek grauta uzticība bankām, jo kontu slepenība ir viena no banku drošības pamatiezīmēm. Ja mūsu valstī būtu pieņemts likums par slepenību, tad būtu vismaz juridiskas garantijas, ka ir iespēja kaut kādā veidā, tiesiskā veidā sodīt cilvēkus, kas ir izpauduši kontu noslēpumus. Kamēr mūsu valstī šāds likums nav pieņemts un, kā jūs zināt, Saeima pašreiz pie šī likuma strādā, tikmēr tik lielā mērā paplašināt brīvu jeb salīdzinoši brīvu pieeju ierēdņiem fizisko un juridisko personu kontiem mēs uzskatījām par nepamatotu.

Tie bija galvenie iebildumi, kas bija Budžeta un finansu komisijai, un Budžeta un finansu komisija, tāpat kā valdība, uzskata, ka tiešām valdībai vai Finansu ministrijai ir jābūt instrumentam, ar kuru izsekot tā saucamajiem tranzītkredītiem. Un, proti, pamatā tie ir G—24 kredīti, kas izdoti bankām. Tātad, ja banka ir bankrotējusi, lai valdība var tālāk operēt ar šiem kredītiem. Tā arī ir to labojumu būtība, kuri palikuši alternatīvajā likumā. Tagad, cienījamie deputāti, es lūgtu jūs balsot gan par pamatu, tātad valdības iesniegto 81.panta kārtībā pieņemto likumprojektu, gan par alternatīvo.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Es atvainojos, Inkēna kungs! Pirms jūs aicināt balsot par kādu no likumprojektiem, vispirms mani interesē, vai jūs uzturat spēkā komisijas lūgumu atzīt tos par steidzamiem? Un kuru no tiem jūs atzīstat par steidzamu?

 

E.Inkēns. Cienījamā priekšsēdētāja! Tātad vispirms ir jābalso acīmredzot valdības 81.panta kārtībā pieņemtais, pēc tam balsosim par steidzamību...

Sēdes vadītāja. Es atvainojos, Inkēna kungs, tā ir jūsu brīva Kārtības ruļļa interpretācija. Vispirms ir balsojama steidzamība kā tāda un pēc tam iesniegšanas kārtībā, nevis tā, kā jums gribētos to darīt. Es saprotu jūsu vēlmi, jūs gribat atvieglināt mūsu dzīvi, bet tātad vispirms mēs balsojam par steidzamību. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par likumprojekta “Grozījumi Kredītsiestāžu likumā” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 52, pret — 14, atturas — 21. Steidzamība pieņemta.

Līdz sēdes beigām ir palikušas mazliet vairāk par divām minūtēm. Līdz ar to debates atklāt es uzskatu par nelietderīgu. Varbūt, Dobeļa kungs, jūs gribat vienu minūti izmantot? (No zāles deputāts J.Dobelis: “Negribu!”) Paldies! Iesniegumu par sēdes pagarināšanu nav. Līdz ar to jautājumu turpinām izskatīt kārtējā sēdē.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

J.Kušnere (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Ivars Jānis Ķezbers, Juris Sinka, Guntars Valdmanis, Roberts Zīle... vai, jā. Paldies!

Sēdes vadītāja. 2.maija sēdi pasludinu par slēgtu. Nākamā kārtējā sēde notiks 9.maijā pulksten 9.00. Lūdzu deputātus neaizmirst par divām mūsu ārkārtas sēdēm!