Dzintra Hirša, Valsts valodas centra vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

23. janvārī Ministru kabinets (MK) akceptēja valdības rīkojuma projektu par valsts valodas prasmes pārbaudes sistēmas institucionālo maiņu. Tas paredz, ka tā valsts valodas zināšanu apjoma, kas nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pārbaudes funkcijas no Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra (VVC) pārņems Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC). Par to, kādēļ nepieciešama šāda maiņa, pastāstīja VVC vadītāja Dzintra Hirša:

— Tā bija mūsu iecere, ko lolojām kopš 1999. gada. Par šo ideju mēs runājām jau ar izglītības un zinātnes ministri Silvu Goldi, vēlāk ar Māri Vītolu, viņi piekrita šīs funkcijas pārņemšanai. Bet Izglītības un zinātnes ministrijā visu laiku notika reformas, mainījās ministri, un, tiklīdz sarunā ar vienu, tā darbu sāk otrs. Pagājušajā gadā IZM tika nomainīts arī valsts sekretārs un ISEC vadība, tādēļ nebija iespējams dokumentus iesniegt valdībai jau augustā, kaut VVC tam bija gatavs. Mēs bijām iecerējuši tā: no 2000. gada 1. septembra sāk darboties jaunais Valsts valodas likums, tad arī ISEC pārņem atestācijas funkcijas un no šā gada 1. janvāra sāk strādāt ar pilnu jaudu. Diemžēl vienošanās starp ministrijām nebija panākta laikus, tādēļ ieceres īstenošana aizkavējās. Ar pašreizējo izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu tikāmies oktobrī, un viņš pauda atbalstu iecerei. Tad steidzami bija jāizstrādā koncepcija par valsts valodas prasmes pārbaudes sistēmas turpmāko attīstību un jāsagatavo šī pāreja.

Atskatoties vēsturē, redzam, ka atestācijā bija divi posmi – valsts valodas prasmes pārbaude darbavietās un pašvaldību komisijās. 1989. gadā pieņēma Valodas likumu, bet padomju sistēmā augušie cerēja, ka to varēs nepildīt. Kad 1992. gadā tika izveidots Valsts valodas centrs, kļuva skaidrs, ka likumu tomēr pildīsim un valsts valodas pārbaudes tiks veiktas. Diemžēl cilvēki nebija tam gatavi, jo nebija mācījušies latviešu valodu un nebija izmantojuši tās iespējas, ko valsts deva, uzņēmumos un iestādēs mācot latviešu valodu arī par brīvu. Ministru padomes "Programmas latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai" izveidotāji bija prognozējuši, ka valodu nāksies apgūt apmēram 350 tūkstošiem darbinieku. Atestācija sākās pavasarī, un līdz gada beigām bija paredzēts to pabeigt. Tad arī noslēdzās atestācijas pirmais posms. Protams, tolaik nebija atrasts pareizākais pārbaudes sistēmas modelis. Valodas prasmi pārbaudīja darbavietās, tālab ļoti augstu kvalitāti no šīm pārbaudēm nevarēja gaidīt. Tolaik, strādājot Latviešu valodas institūtā, izteicu priekšlikumu veikt pārbaudes pašvaldībās. 1993. gadā ideja īstenojās, tika izstrādāti jauni normatīvie dokumenti, un turpmāk atestāciju veica tikai pašvaldību komisijas.

Līdz tam laikam valsts valodas prasmes pārbaudi bija nokārtojuši 153 tūkstoši personu.

Sākotnēji komisijas darbojās četrdesmit pašvaldībās. Darbu koordinēja divi VVC speciālisti. Mēs rīkojām seminārus pašvaldību komisiju locekļiem, tomēr nodrošināt pilnīgi vienādu vērtēšanas kritēriju izmantošanu visās komisijās nebija iespējams. Cilvēku un finansu trūkuma dēļ nevarējām veikt datu analīzi un nodrošināt pilnīgas datu bāzes izveidi. Viens no lielākajiem šīs sistēmas trūkumiem bija tas, ka komisijas dibināja ar VVC un pašvaldības kopēju lēmumu, tāpat arī likvidēja, bet tas nozīmēja, ka tika apgrūtināta arī komisiju darba kontrole. Sākumā mums ar pašvaldībām bija ļoti laba sadarbība, bet pēdējos gados dažas pašvaldības sāka uzskatīt, ka atestācija ir tāds neliels "naudas pumpītis".

Pāreja no vecās struktūras uz jauno bija iecerēta 1996. gadā. 1995. gadā VVC izstrādāja Valsts valodas likuma projektu, ko valdība apstiprināja. Tomēr Saeimā likums 1996. gadā, kā bija iecerēts, netika skatīts. Īstenot reformu pirms likuma pieņemšanas nebija vēlams. 1997. gada pavasarī likuma pirmais variants tika pieņemts, bet tā paša gada septembrī Latvijā sāka darboties EDSO misija, līdz ar to 1997. gada oktobrī aizsākās trīs gadu maratondebates par Valodas likuma normām. Valodas likuma galīgais variants tika pieņemts tikai 1999. gada 9. decembrī, bet spēkā tas stājās 2000. gada 1. septembrī. Pa to laiku papildus bija jāsagatavo divpadsmit normatīvie dokumenti. Vienlaikus mēs kopā ar IZM strādājām pie valsts valodas prasmes pārbaudes sistēmas turpmākās attīstības koncepcijas. Tā paredz, ka mazākumtautību skolu audzēkņiem latviešu valodā būs jākārto centralizētais eksāmens, kas vienlaikus būs arī valsts valodas prasmes pārbaude profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Līdz ar to svarīgi ir pielīdzināt VVC vērtēšanas kritērijus IZM vērtēšanas kritērijiem. Esam pārliecināti, ka latviešu valodas zināšanas skolu absolventiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem ir daudz plašākas, jo skolēni tiek sistēmiski mācīti daudzus gadus.

Valodas prasmes pārbaudes sistēmas maiņa ir objektīvs risinājums. IZM ir metodiskā bāze pārbaužu veikšanai. VVC, protams, arī turpmāk būtu varējis pildīt šo funkciju, veicot reorganizāciju, proti, pārveidojot līdz pagājušā gada nogalei darbojošās 25 pašvaldību komisijas par valsts komisijām, izveidojot vienotu koordinācijas centru un datu bāzi. Tomēr, kā norādījuši arī ārvalstu eksperti, nav visai pareizi, ka atestācijas procesa koordinēšanu un tā kontroli veic viena institūcija, tādēļ iesaka šīs funkcijas šķirt.

Tā kā resursu trūkuma dēļ aizkavējusies atestēto personu datu bāzes pilnīgošana un datorizētās informatīvās sistēmas sakārtošana, VVC šo darbu turpinās, sakārtojot līdz galam savu datu bāzi, bet ISEC attiecīgā struktūrvienība — uzsāks, datu bāzē ievadot ziņas par tām personām, kuras atestēs pēc 2001. gada 1. februāra.

Jaunajā valsts valodas prasmes pārbaudes sistēmā vairs nedarbosies pašvaldību komisijas. IZM ISEC pakļautībā darbosies valsts komisijas. Pamatbāze būs Rīgā, pastāvīgas komisijas darbosies arī Daugavpilī un Rēzeknē, Jelgavā un, iespējams, Liepājā. Nākotnē atestējamo skaits noteikti samazināsies, gadā vairs nebūs jāpārbauda divdesmit līdz divdesmit pieci tūkstoši cilvēku, tomēr vismaz vienai atestācijas komisijai jābūt visu laiku, jo daudzi cilvēki vēlas kārtot valsts valodas pārbaudi atkārtoti, lai iegūtu augstāku novērtējumu. Pozitīvi vērtējams tas, ka aizvien vairāk privāto uzņēmumu vadītāju pieprasa saviem darbiniekiem valsts valodas prasmes apliecības.

Socioloģiskās aptaujas liecina, ka galvenais stimuls, kādēļ cilvēki mācās valsts valodu, ir tieši valsts valodas prasmes atestācija profesionālo un amata pienākumu veikšanai (62,5 procenti respondentu). Otrā vietā ir naturalizācija (25,3 procenti respondentu), bet trešā vietā — inspekcija (5,7 procenti respondentu) un "citi pasākumi" (6,5 procenti respondentu). Līdz ar to var teikt, ka valodas apgūšanai Latvijā ir ideoloģiska motivācija. Parasti mums oponē pret šādu apgalvojumu, taču līdzšinējā valodas politika to rāda.

Turpmāk IZM ISEC komisija varētu rīkot ne vien valodas prasmju pārbaudes, bet arī citu zināšanu un prasmju atestāciju. Ārzemēs šādi centri ir, jo darba tirgus pieprasa aizvien jaunu kvalifikāciju ieguvi. Daudzi cilvēki attiecīgajam arodam nepieciešamās zināšanas un prasmes apgūst pašmācības ceļā, darba gaitā, diemžēl Latvijā trūkst valsts institūcijas, kas varētu izsniegt kvalifikāciju apliecinošu dokumentu eksterniem. IZM būtu jādomā arī par šādu funkciju veikšanu.

Mainoties funkcijām, mainās arī finansējums. Tos deviņus tūkstošus latu, ko valsts piešķīra divu VVC darbinieku algām, infrastruktūras uzturēšanai un apliecību izgatavošanai, turpmāk saņems jaunā komisija. Galvenais funkcijas finansējuma avots saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 11. panta otrās daļas 40. punktu un MK 2000. gada 22. augusta noteikumiem Nr. 289 ir valsts nodeva par valsts valodas prasmes atestāciju. Līdz pagājušā gada nogalei, kamēr darbojās pašvaldību komisijas, attiecīgo valsts nodevu iekasēja pašvaldības.

Valsts valodas prasmes pārbaudes sistēmas reformas rezultātā VVC zaudēja divas štata vietas, jo speciālisti, kas līdz šim bija atbildīgi par atestāciju, darbu turpinās IZM ISEC pakļautības iestādē. Ņemot vērā to, ka mums tomēr būs jānodrošina likuma izpilde, VVC būs jāveic iekšējā funkciju pārdale. Centrā strādā astoņpadsmit inspektori, direktors, direktora vietnieks un sekretāre – referente. Tā kā jaunais likums VVC paredz daudz vairāk funkciju nekā līdz šim, esošajiem darbiniekiem būs jāpaplašina darbības sfēra. VVC galvenie uzdevumi ir risināt konflikta gadījumus, vēlēšanu laikā pārbaudīt, vai apliecības nav viltotas, sniegt izziņas tiesām, Pilsonības un imigrācijas dienestam un citām iestādēm, kā arī iedzīvotājiem. Arī turpmāk VVC veiks atestācijas procesa kontroli.

Šobrīd ir skaidrs, ka līdzekļus valodas apguvei valsts noteikti atradīs, bet tik drošas pārliecības par kontroles funkciju nodrošināšanu nav. Ar saviem ekspertiem palīdzēt centram ir solījusies EDSO. Visvairāk mani interesē EDSO cilvēktiesību prakse – kā valsts var nodrošināt vienotu izpratni par normām, ja jau starptautiskās tiesas vienu un to pašu normu interpretē dažādi. Nav iebildumu, ja interpretē robežgadījumus, bet, ja sāk interpretēt normu, tad tā ir politika un ideoloģija. Latvijā, kur iedzīvotāju nacionālā sastāva procentuālās attiecības ir visnesamērīgākās, nevar akli pārņemt Eiropas pieredzi nedz valodas politikas jautājumos, nedz valodas likumdošanā, nedz apmācības metodikā, jo īpašas situācijas prasa īpašus risinājumus.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore