Kad valoda kļūst kā nepaklausīgs zirgs

Laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2000. gada 29. augustā 3. un 4. lappusē publicēti Ministru kabineta noteikumi saistībā ar jauno Valsts valodas likumu. Tomēr daži formulējumi šajos dokumentos ir strīdīgi un pat apstrīdami. Arī informācijā interneta lapās, televīzijas raidījumos un citviet ne vienmēr tiek lietota pareiza latviešu valoda.

Atliek vienīgi minēt

Drīkstēt — 1) būt ar tiesībām (ko darīt), būt tādam, kam ir atļauts;

2) varēt, būt iespējamam, vēlamam;

3) iedrošināties

(LLVV, 394. lpp.).

Varēt — 1) būt tādam, kuram ir psihiska vai fiziska īpašība, šādu īpašību kopums, arī darbības, stāvokļa ievirze, kas rada iespēju ko darīt, veikt, arī uztvert ko, reaģēt uz ko (par cilvēkiem); arī spēt;

2) būt tādam, kuram ir īpašība, īpašību kopums, kas nodrošina kādas norises, procesa, funkcijas īstenošanu (par priekšmetiem, vielām, parādībām u. tml.); arī spēt;

3) pastāvēt situācijai, apstākļiem, norisēm u. tml., kas nodrošina kādu darbību, procesu, stāvokli, arī (kā) eksistenci;

4) drīkstēt

(LLVV, 305. lpp., 306. lpp.).

Darbības vārda "varēt" nozīme "drīkstēt" minēta kā pēdējā, tātad arī retāk lietojamā. Sarunvalodā parasti šīs nozīmes itin bieži netiek nošķirtas. Turklāt tiesību aktos neraksta to, ko būtu vēlams darīt, bet gan to, kas ir jādara vai ko nav atļauts darīt.

Šajos noteikumos darbības vārda formas "var" vietā tomēr jāraksta "drīkst", lai nebūtu iespējas atšķirīgi saprast vai pārprast, kā arī amatpersonām nebūtu iespēju rīkoties pēc saviem ieskatiem vai pārliecības .

MK noteikumu Nr. 286 "Noteikumi par svešvalodu lietošanu zīmogu, spiedogu un veidlapu tekstā" 1.2. punktā minēts: "var lietot arī svešvalodas". Bet vai drīkst, vai ir atļauts?

MK noteikumu Nr. 292 "Noteikumi par valodu lietošanu informācijā" 1.2. un 5. punktā: "minētas institūcijas un personas var sniegt informāciju svešvalodā". Bet vai drīkst un vai ir atļauts to darīt? Vai tas galu galā ir jādara? Persona, kura var, ir spējīga sniegt informāciju svešvalodā, var arī negribēt to darīt.

MK noteikumu Nr. 293 "Valsts valodas centra nolikums" 4. punktā:

"Centrs var atvērt norēķinu kontus tikai Valsts kasē." Vai citur nav spējīgs, kā tikai Valsts kasē? Izteiksmes precizitātes labad — Centrs "atver" vai "drīkst atvērt".

MK noteikumu Nr. 296 "Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību" 6. punktā: "sarakstu darba devējs var saskaņot ar Valsts valodas centru". Un ja nevar, nav spējīgs? Jāraksta "saraksts jāsaskaņo" vai "sarakstu saskaņo".

MK noteikumu Nr. 294 "Noteikumi par vietu nosaukumu, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu un pasākumu veidošanu un lietošanu" 5. un 5.1. punktā ir tautoloģija — juridiski identi ir vienādi rakstīti vietvārdi (sal. "Vecā tālruņa vietā nu ir jaunais telefons"). Varbūt " Vienādi rakstīti vietvārdi ir ar vienādu juridisku spēku" vai "Vienādi rakstīti vietvārdi ir vienādi juridiskā ziņā". Kāda ir nepieciešamība pēc šāda apgalvojuma?

Starp citu, noteikumu 2.1. punkts skan: "Latvijas vietvārdi veidojami un lietojami latviešu valodā, bet Lībiešu krasta teritorijā — arī lībiešu valodā." Kāpēc ne latgaliski Latgalē?

2000. gada 1. septembrī spēkā stājās jaunais Valsts valodas likums. Tā 3. pants (4) skan:

"Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību."

Kaut nedaudz, bet aizskart?

MK noteikumi Nr. 295 "Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju" nosaukumā runā tikai par rakstību, bet 4. punktā "Citvalodu cilmes vārdus un uzvārdus atveido (izsaka ar latviešu valodas skaņām un burtiem)".

8.1 punktā: "transliterācija — no citu alfabētu rakstības burtu pa burtam pārcelšana latīņalfabētiskajā rakstībā". Taču, piemēram, krievu valodas alfabēta burtu O, = atveidei ir nepieciešami latviešu valodas alfabēta divi burti šč un jo .

11. punktā "Iestādei nav tiesību apstrīdēt dažādos personas dokumentos ierakstītā personas vārda (vārdu) un/vai uzvārda piederību vienai un tai pašai personai, ja tas ierakstīts ar šādām atšķirībām — piemēram, 11.1.2. punktā: "vārdam vai uzvārdam ir citas deklinācijas galotne" Pils, Pila, bet Pile, Sils, Sila, bet Sile? Tātad juridiski identas ir šādas personas: Inete Sila, Inete Sils, Inete Sile, Ineta Sila, Ineta Sils un Ineta Sile!

14. punktā: "Ja personas vārda vai uzvārda rakstība aizskar būtiskas personas intereses, persona var griezties Valsts valodas centrā ar lūgumu atveidot personvārdu latviešu valodā attiecīgās personas intereses mazāk aizskarošā formā." Kāpēc gan ne "neaizskarošā formā"? Citādi no Lielcūkas kļūsiet tikai par Cūku (sal. Lieljuksis, Lielpēteris, Lielmežs), jo saskaņā ar šā punkta normu Valsts valodas centra darbiniekam ir pienākums jūs kaut nedaudz, tomēr aizskart.

Valsts valodas apliecību

paraksta latviešu valodas

speciālists

MK noteikumi Nr. 296 "Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību" 21. punktā: "savu iepriekš iegūto valsts valodas prasmes apliecību ". Kādā veidā un ceļā iegūto? Kāpēc ne "pašreizējo"?

Pati apliecība paredzēta tikai tām personām, kuru Latvijas Republikā izdotajā pasē ailē "dzimums" greznos ieraksts "M" (no angļu valodas vārda "male" — vīrietis), jo persona tiek tikai "atestēt s ".

MK noteikumu Nr. 296 "Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību" 15. punktā minēts: "Komisija izvērtē personas runātprasmi, lasītprasmi un rakstītprasmi kopumā un nosaka tai atbilstošo valsts valodas prasmes līmeni un pakāpi", taču apliecībā tiek sniegts vērtējums par interviju (saruna ar kādu personu, lai iegūtu informāciju, parasti publicēšanai; šā mērķa sasniegšanai vai informācijas sniegšanai, atbildot uz intervētāja jautājumiem, ar runātprasmi jeb runāšanu vien ir par maz) lasītā teksta izpratni (toties lasītprasme nozīmē, ka ir iespējams prast lasīt, bet nesaprast lasīto), rakstu prasmi (pat ja jēdzieni "rakstītprasme" un "rakstu prasme" ir juridiski identi , vienos un tajos pašos noteikumos nav nekādas nepieciešamības pēc šādas dažādības).

Turklāt apliecībā kopējā vērtējumā tiek minēta vairs tikai pakāpe! Vai tālabad, ka Valsts valodas apliecību paraksta latviešu valodas speciālists?

Ar ko atšķiras latviešu valodas kā valsts valodas apgūšana (skat. likuma "Grozījumi Pilsonības likumā" 31. pantu) no latviešu valodas kā svešvalodas vai citas valodas apgūšanas vispār? Ja cilvēks ir iemācījies kādu valodu, vai ir svarīgi, kādā veidā, kādā nolūkā viņš to ir darījis? Ko darīt tiem, kuri latviešu valodu ir iemācījušies, pirms tā tika atzīta par valsts valodu Latvijas Republikā? Un, ja kāds būs iemācījies latviešu valodu kā svešvalodu, nemaz nenojaušot, ka tā kādā valstī varētu būt arī valsts valoda, tad saskaņā ar šo nosacījumu, tā teikt, visi pūliņi vējā, jo tā nav tikusi apgūta kā valsts valoda. Kura būs tā institūcija, kas noteiks latviešu valodas iemācīšanās vai iemācīšanas veidu un izdos apliecību, kas apliecinās, ka latviešu valoda ir apgūta kā valsts valoda?

Neticami, bet fakts

Ja jūs laikrakstus nelasāt, bet jums ir dators, apmeklējiet, piemēram, www.latnet.lv/guide! Jūs uzzināsiet par 1933.gada Satversmi, Vienpalātu parlamentu, Rīgu ar vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju, brīvdabas pieminekli, Latvijas valodu un daudzām citām tikpat neparastām lietām.

Ja atklājat, ka jājat uz nepaklausīga zirga, kura vārds ir (latviešu) valoda, vislabāk ir no tā nokāpt.

Var jau nopirkt asāku pātagu, draudēt zirgam, izveidot komisiju, lai izpētītu zirgu, sarīkot mācību braucienus uz citām valstīm, lai uzzinātu, kā citi jāj uz nepaklausīgiem zirgiem.

Bet vai var arī nomainīt jātnieku, ja zirgu nevar padarīt paklausīgu?

Juris Cibuļs — "Latvijas Vēstnesim"