NO AMATPERSONAS REDZESPUNKTA

Kontrole un demokrātija — divas nešķiramas daļas

Raits Černajs, Latvijas Republikas Valsts kontrolieris, — "Latvijas Vēstnesim"

— Tieši pirms nedēļas Rīgā notika seminārs “Par vadības kontroli mūsdienu valsts administrēšanā”. Sakiet, lūdzu,— kas tas īsti bija par pasākumu?

— Vadības kontroles pilnveidošana mūsdienu valsts pārvaldē ir aktuāla ne tikai Austrumeiropas, bet arī citās valstīs. Šim jautājumam tika pievērsta uzmanība starptautiskās kontroles organizācijas INTOSAI rīkotajā konferencē Kairā; par to runāja pirms mēneša notikušajā līdzīgā saietā Polijā, kur bija ieradušies kontrolieri no 17 valstīm, kā arī šī problēma tika ietverta darba kārtībā Rīgā notikušajā seminārā. To rīkoja starptautiskā organizācija OECD, Rietumvalstu finansiālā atbalsta programmas SIGMA un PHARE. Referātus par vadības kontroles jautājumiem nolasīja augsti kvalificēti speciālisti no Lielbritānijas, Dānijas, Nīderlandes un Zviedrijas. Pēc tam notika semināra dalībnieku diskusijas, ritēja darbs grupās. Piedalījās arī atbalsta programmas SIGMA grupas pārstāvji no Francijas, kas sponsorēja šo semināru. Tā dalībnieki varēja iepazīties ar lekciju un referātu apkopojumu speciālā sējumā “Vadības kontrole mūsdienu pārvaldē: dažu praktisku sasniegumu salīdzinājums”, kas tulkots latviešu valodā.

— Kāpēc nepieciešamas šādas mācības?

—Bieži vien, runājot par vadības kontroli, iedomājas, ka tā nāk tikai no ārpuses, kontrolēt vadītāju, un tāpēc izjūtama pretestība. Taču patiesībā tas ir pasākumu komplekss, ko veic iestādes vadība, lai pārbaudītu, kā iestāde darbojas savu uzdevumu ietvaros, vai lēmumi sasniedz izvirzītos mērķus. Mums taču likumu un lēmumu netrūkst, bet klibo tieši lēmumu, arī likumu izpilde, vadības un valdības programmu īstenošana. Varu intuitīvi sacīt: mūsu valstī nav šīs stingrās vadības kontroles.

Latvijai atgūstot neatkarību, nezin kāpēc bija radusies doma, ka viss darbosies perfekti, atbilstoši jaunajiem likumiem, un tāpēc steigšus tika likvidētas kontrolējošās institūcijas. Tagad izjūtam: bieži vien vērtīgas ieceres un plāni neizdodas vai īstenojas izkropļotā veidā. Jo demokrātija un kontrole ir viena procesa neatņemamas sastāvdaļas. Un šie divi parametri ir jālīdzsvaro.

— Un kāda bija mūsu ministriju un citu iestāžu amatpersonu interese par šo semināru?

— Manuprāt, ieinteresējās visi tie, kuri savā darbā izjūt šīs nepilnības, grib, lai uzlabotos arī iekšējā kontrole. Seminārā redzēju ministrus Daini Turlo, Andri Bērziņu, Vladimiru Makarovu, Ernestu Jurkānu, vairākas amatpersonas no Finansu ministrijas, Civildienesta pārvaldes, Zvērinātu advokātu kolēģijas. Domāju, tās dalībniekiem nu ir skaidrs, ko nozīmē iekšējā revīzija, kā to veic dažādās valstīs, jo priekšlasījumu spektrs tiešām bija daudzveidīgs.

— Ko uzskatāt par svarīgāko vadības kontroles jomā pašlaik?

— Katrā ziņā viena no prioritātēm ir iekšējo revīziju, vadības kontroles sistēmas izveidošana. Valsts kontrole nevar normāli darboties, kamēr nav šādas sistēmas. Pašlaik mēs pārbaudes sākam no pašiem pamatiem — mūsu revidenti dodas uz uzņēmumiem, iestādēm, ņem kvītis, rēķinus, pētī un salīdzina, bet vajadzētu sākt jau ar gada pārskatiem, kompetentas revīzijas slēdzieniem, tad analizēt kopsakarības, dot savu vērtējumu. Mēs praktiski pārbaudām, vai iestāde rīkojusies atbilstoši likumiem vai lēmumiem, taču — kā tas iekļaujas finansu plūsmā, saimnieciskajā mehānismā — nav iespējams novērtēt. Valsts kontroles uzdevums faktiski būtu dot globālu atzinumu. Taču pirms dažiem gadiem saīsināto iekšējo revīziju vietā tagad radīt citas ir visai sarežģīti.

— Vai minētajā seminārā bija ko teikt arī mūsu ministriju pārstāvjiem, vai tika ierosināti konkrēti priekšlikumi?

— Jā, protams. Kopā ar ārzemju kolēģiem tika diskutēts darba grupās. Izstrādāti priekšlikumi iekšējās revīzijas legālas, juridiskas bāzes izveidošanai; vajadzīga metodika, standarti revīzijām, kas atzīti starptautiski. Tas, ka sistēma ir nepieciešama, visiem skaidrs, taču katrā valstī — gan ASV, Vācijā, gan Dānijā un citur — ir savi izstrādātie modeļi. Un Latvijai ir jāveido savs modelis, sava koncepcija. Mazs solītis šai virzienā jau sperts — ir valdības Audita padome, kur Valsts kontrolei sava loma, bet tas ir tikai iesākums.

— Pašlaik aktuāla ir Valsts kontroles tiesību paplašināšana, lai veiktu pārbaudes pašvaldībās. Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā to jau pieņēmis, taču tagad tas vēl jāakceptē Saeimai...

— Jā, pašlaik šis jautājums tiek apspriests Saeimas komisijās. Tas jau atbalstīts Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, nupat par to runāju Budžeta un finansu komisijā. Taču no pašvaldībām jūtam pretestību. Manuprāt, šajā ziņā nav īstās izpratnes. Mums pacietīgi jāskaidro, kāpēc ir svarīgi pārbaudīt, kā pašvaldības pašas pilda gan valdības, gan savus lēmumus. Sabiedrībai ir jāzina, ko tās ievēlētie pārstāvji pašvaldībās dara, kā izmanto līdzekļus.

Patlaban mēs lūkojamies pēc kvalificēta savu revidentu, darbinieku papildinājuma. Taču ar tiem līdzekļiem, kas šogad mums iedalīti, šīs papildu funkcijas nebūs iespējams veikt, bet Finansu ministrija līdzekļu piešķiršanu no budžeta nav paredzējusi šajā gadā. Domāju, ka sakarā ar gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu arī Valsts kontrole pārgrupēs savus spēkus rajonos, veidosim reģionālas vienības. Šī sistēma labi attīstīta Lietuvā, arī Polijā.

Mēs labi sadarbojamies ar valdības Reformu departamentu un ceram kopā izstrādāt iekšējo revīziju nolikumu, kas varētu būt paraugnolikums ministrijām.

Nobeigumā gribu piebilst, ka līdzīga veida mācību semināri turpināsies. Jau nākamajā nedēļā ar Dānijas valdības, tās Ārlietu ministrijas atbalstu tiek organizēts mācību cikls par kontroles darba — finansu revīziju un citiem jautājumiem. Ar skaitļošanas tehniku, metodiskajiem līdzekļiem mums sola palīdzēt Norvēģijas valsts kontrolieri. Protams, palīdzība ir laba lieta, vajadzīga, taču galvenais — mūsu pašu rokās un strādātgribā.

— Paldies par sarunu!

Rita Belousova,
“LV” nozares redaktore
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

6.lpp. — viens no semināra pamatreferātiem — angļu pārvaldes speciālista Ričarda Allena priekšlasījums “Vadības kontrole mūsdienu valsts pārvaldē”