Baltijas asamblejas Prezidijs strādā. Šoreiz — Rīgā

Vakar, 21. maijā, Rīgā, Saeimas namā ritēja kārtējā Baltijas asamblejas Prezidija sēde. Tās pārtraukumā notika preses brīfings, kura ievadā Baltijas asamblejas Prezidija priekšsēdētājs Ivars Ķezbers uzsvēra, ka Latvija pašlaik ir Baltijas asamblejas prezidējošā valsts, tāpēc galvenais darba smagums tagad gulstas uz mūsu valsts delegāciju. Preses brīfingā piedalījās Baltijas asamblejas Prezidija priekšsēdētāja vietnieki Arnolds Rītels (Igaunija) un Egidijs Bičkausks (Lietuva), Prezidija loceklis, Igaunijas Valsts padomes Ārlietu komisijas vadītājs Tomass Alatalu un vairāki Latvijas pārstāvji — Baltijas asamblejas Prezidija loceklis Andrejs Požarnovs, Sociālekonomiskās komitejas priekšsēdētājs Andris Saulītis un Izglītības, kultūras un zinātnes komitejas priekšsēdētājs Leopolds Ozoliņš.

Ivars Ķezbers, raksturojot kārtējo Baltijas asamblejas Prezidija sēdi, uzsvēra, ka galvenais akcents tajā bijis visu trīs Baltijas valstu dzīves “saskaņošana ar Eiropas pulksteņiem”. I. Ķezbers atzīmēja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija mēģinājušas rast arī savus argumentus, lai iestātos NATO, taču līdzšinējā pieredze apliecinājusi, ka Baltijas valstīm šī mērķa vārdā jādarbojas kopīgi. Šajā Prezidija sēdē viens no aktuālākajiem jautājumiem bijis par Baltijas valstu savstarpējām robežām, kā arī par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas austrumu robežu. “Vismaz Baltijas asamblejā mēs esam par savstarpējo robežu nojaukšanu,” sacīja I. Ķezbers, uzsverot paradoksu, ka Latvijas—Igaunijas un Latvijas—Lietuvas savstarpējās robežas nostiprinātas daudz pamatīgāk nekā visu triju valstu austrumu robeža. Ņoti nopietni, pēc I. Ķezbera vārdiem, Baltijas asamblejas Prezidijs strādājis arī pie juridiskajiem jautājumiem, lai vienādotu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kriminālkodeksus, kā arī vienveidotu sodu izciešanas sistēmu visās trīs valstīs. Apspriesta iespēja radīt kopīgu bāzi liecinieku aizsargāšanai. Piemēram, varētu darboties tāds modelis, ka personas, kas ir liecinieces svarīgos kriminālprocesos, savas drošības labad uz laiku rod patvērumu Igaunijā vai Lietuvā, bet mūsu valstī savukārt drošību varētu rast liecinieki no šīm valstīm.

Vēl ticis spriests par Latvijas un Igaunijas valdību vadītāju nesen Rūjienā parakstīto līgumu par jūras robežu.

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, Ivars Ķezbers teica, ka Prezidijs nav apspriedis Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina aicinājumu Baltijas valstīm iestāties NVS. Pēc Arnolda Rītela domām, Baltijas asamblejai nebūtu pareizi uz to atsaukties.

Attēlā: Baltijas asamblejas Prezidija priekšsēdētāja vietnieks Arnolds Rītels (Igaunija), asamblejas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers (Latvija) un asamblejas priekšsēdētāja vietnieks Egidijs Bičkausks (Lietuva)

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ivars Ķezbers, raksturojot kārtējo Baltijas asamblejas Prezidija sēdi, uzsvēra, ka galvenais akcents tajā bijis visu trīs Baltijas valstu dzīves “saskaņošana ar Eiropas pulksteņiem”. I. Ķezbers atzīmēja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija mēģinājušas rast arī savus argumentus, lai iestātos NATO, taču līdzšinējā pieredze apliecinājusi, ka Baltijas valstīm šī mērķa vārdā jādarbojas kopīgi. Šajā Prezidija sēdē viens no aktuālākajiem jautājumiem bijis par Baltijas valstu savstarpējām robežām, kā arī par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas austrumu robežu. “Vismaz Baltijas asamblejā mēs esam par savstarpējo robežu nojaukšanu,” sacīja I. Ķezbers, uzsverot paradoksu, ka Latvijas—Igaunijas un Latvijas—Lietuvas savstarpējās robežas nostiprinātas daudz pamatīgāk nekā visu triju valstu austrumu robeža. Ņoti nopietni, pēc I. Ķezbera vārdiem, Baltijas asamblejas Prezidijs strādājis arī pie juridiskajiem jautājumiem, lai vienādotu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kriminālkodeksus, kā arī vienveidotu sodu izciešanas sistēmu visās trīs valstīs. Apspriesta iespēja radīt kopīgu bāzi liecinieku aizsargāšanai. Piemēram, varētu darboties tāds modelis, ka personas, kas ir liecinieces svarīgos kriminālprocesos, savas drošības labad uz laiku rod patvērumu Igaunijā vai Lietuvā, bet mūsu valstī savukārt drošību varētu rast liecinieki no šīm valstīm.

Vēl ticis spriests par Latvijas un Igaunijas valdību vadītāju nesen Rūjienā parakstīto līgumu par jūras robežu.

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, Ivars Ķezbers teica, ka Prezidijs nav apspriedis Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina aicinājumu Baltijas valstīm iestāties NVS. Pēc Arnolda Rītela domām, Baltijas asamblejai nebūtu pareizi uz to atsaukties.

Egidijs Bičkausks šajā sakarā pauda izbrīnu, ka Krievijas Prezidenta padomnieki nav zinājuši elementāru lietu — šāda priekšlikuma apspriešanai vien būtu nepieciešams pārveidot Lietuvas konstitūciju. Savukārt Igaunijas pārstāvis Tomass Alatalu izteica viedokli, ka Baltijas valstu varas institūcijām vispār nevajadzētu atsaukties uz katru Krievijas paziņojumu, jo Krievija “jau sen izmanto “Baltijas kārti” savās propagandistiskajās interesēs”.

“Latvijas Vēstneša” jautājums bija par Latvijas un Igaunijas domstarpībām savstarpējās jūras robežas jautājumā — vai tagad pēc Rūjienā parakstītā līguma var uzskatīt, ka problēma ir izsmelta, un vai Baltijas asamblejas vadītāji piekrīt, ka šis konflikts nodarīja morālu ļaunumu Baltijas valstu vienotības ideāliem. Atbildot “Latvijas Vēstnesim”, Arnolds Rītels teica, ka gan Igaunijas, gan Latvijas puse šo jautājumu sākumā risinājusi nekvalificēti, vienpusēji nosakot jūras robežas un neinformējot par to pretējo pusi. Daļēji esot vainojama arī vēl padomju laika inerce, kad (PSRS pastāvēšanas laikā) igauņu un latviešu zvejnieki vilka lomus tālu no saviem krastiem. A.Rītels uzsvēra savu pārliecību, ka Baltijas valstu draudzīgās attiecības ir tik dārgas, ka jādara viss iespējamais jebkādu turpmāku domstarpību novēršanai. Viņš izteica prieku par Rūjienā panākto vienošanos. Ivars Ķezbers izteica pārliecību, ka Latvijas Saeimā nebūs problēmu ar Rūjienas līguma ratificēšanu. Pārliecību, ka dokuments tiks ratificēts Igaunijas parlamentā, izteica arī Tomass Alatalu, gan pieļaujot, ka daži Rīgikogu deputāti uzskatīs šo dokumentu par pārliecīgu igauņu puses piekāpšanos latviešiem.

Otrs “Latvijas Vēstneša” jautājums Baltijas asamblejas vadītājus aicināja uz pārdomām un savstarpēju viedokļu apmaiņu — kā varēja notikt, ka Latvija, Lietuva un Igaunija, trīs brālīgas valstis ar kopējām politiskām interesēm, savā starpā izveidojušas stingras robežas, atstājot novārtā visu trīs valstu kopējo austrumu robežu. Egidijs Bičkausks šajā sakarā atgādināja, ka Baltijas valstu robežu veidošana sākās 1990. un 1991.gadā. “Mums visiem tolaik gribējās parādīt, ka esam jau neatkarīgas valstis,” viņš teica. “Veidot mūsu savstarpējās robežas tolaik bija visumā viegli. Veidot savas austrumu robežas bija daudz grūtāk un pat bīstami.” Savukārt Latvijas pārstāvis Andrejs Požarnovs minēja faktus, ka visbiežāk latviešu tūristi pasi pazaudējot Maskavā un Viļņā, kur viņiem tā parasti tiekot nozagta kopā ar citu mantību. Maskavā Latvijas vēstniecībā cietušie ņemot īpašu pagaidu apliecību, lai atgrieztos mūsu valstī. Savukārt Viļņā tikpat kā neviens no cietušajiem ar šādu vajadzību mūsu vēstniecībā neesot griezies, tātad cilvēki arī bez pases varot atgriezties Latvijā.

Kārtējā Baltijas asmblejas Prezidija sēde risināja kārtējos ikdienas jautājumus, kas sekmē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas interešu vienotību un Baltijas valstu kopējo ceļu uz Eiropas Savienību un Eiropas struktūrām.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpoltikas redaktors