REFERĀTI, RUNAS

Andrejs Vilks, Noziedzības novēršanas nacionālās padomes
Kriminoloģisko pētījumu centra nodaļas vadītājs:
Ēnu ekonomika un "piektā" vara

Paaugstināt latviešu tautas dzīves kvalitātes līmeni un nodrošināt tās tālāko labklājību var, veicot darbību šādos virzienos:

— attīstot godprātīgu uzņēmējdarbību un ražošanu, ieviešot jaunas tehnoloģijas un sakārtojot valsts sociāli ekonomisko vidi;

— neitralizējot kriminālo struktūru iedarbību un nelikumīgo uzņēmējdarbību, kontrolējot un samazinot ēnu ekonomikas īpatsvaru, būtiski mazinot “piektās” — mafiozās varas ietekmi;

— iepriekšminēto virzienu kombinācija un realizācija savstarpējā saistībā.

Pašreizējos apstākļos šķiet, ka Latvijai ne mazāk nozīmīgi kā likumā atļautās un godprātīgās uzņēmējdarbības attīstība ir arī negatīvo, it īpaši kriminogēno, faktoru neitralizācija un novēršana, nekontrolējamās ekonomikas īpatsvara un ietekmes samazināšana. Šīs darbības virziens nav mazāk svarīgs un nozīmīgs kā citi. Varbūt arī būtiskākais, jo viss jaunais vislabāk aug un raisās tomēr labvēlīgā un tīkamā augsnē.

Tas pašreiz ir sūras un rūgtas dzīves posms, kurā: neredzot izeju, simtiem cilvēku dzīvi beidz pašnāvībā (ik gadu apmēram tūkstotis); daudzi pat par pāris latiem nogalina sirmgalvjus, pudeles brāļus un viens otru; tūkstošiem un desmitiem tūkstošu nodzeras un deģenerējas. Desmitgadīgas meitenes iziet pelnīt uz ielas, bet padsmitgadīgi puišeļi ar skūtām galvām un sporta biksēs aprūpē uzņēmēju drošību un jau reketē. Tā ir viena no jūtamākajām uzņēmējdarbības formām.

Kāpēc tik vārgi un mīksti attīstās legālā un oficiālā Latvijas uzņēmējdarbība? Kāpēc vairākos gados Latvijā ar saviem sūri nopelnītajiem latiem ir apkrāpti simtiem tūkstošu (ap 500 000 cilvēku vai 1/3 ģimeņu) Latvijas iedzīvotāju, bet notiesāts par krāpniecību nav vēl neviens no šo vairāk nekā 100 krāpniecisko firmu prezidentiem, direktoriem, grāmatvežiem un citām šo firmu atbildīgām amatpersonām utt.?

Kam tad gan īsti pieder vara, ja mēs pensionāriem nevaram dot to, ko viņi ir godam pelnījuši, ja nevaram maksāt tik, cik cienīgi ir saņemt skolotāji un ārsti, kultūras, zinātnes un citu sfēru darbinieki?

Kas un kā izstrādā Latvijas stratēģiskās attīstības modeli, ka cenas aug daudz ātrāk nekā ienākumi? Kāpēc mūsu niecīgais oficiālais atalgojums (ja ir darbs) mūs neizbēgami var ievest nabadzības muklājā? Kādi ir varas gaiteņi, kuros tiek izstrādāta šī stratēģija?

Vai šī “piektā”, neapzinātā, nekontrolējamā un mafiozā vara un ēnu ekonomika patiešām ir tik spēcīga, ka neļauj mums dzīvot, kā mēs to būtu pelnījuši?

Pazīstamais domātājs un filozofs Bastiā ir teicis: ka ir tikai divi paņēmieni, lai iegūtu izdzīvošanai nepieciešamos un pilnveidošanās priekšmetus: ražošana vai laupīšana un zagšana.

Interesanti, kā var ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot aizvien lepnāk un krāšņāk, neko neražojot un neceļot. Atbilde ir skaidra — apkrāpjot, apmānot, apzogot un pat aplaupot.

Jāatzīmē, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) no 1990. līdz 1995.gadam ir samazinājies par 50,8 procentiem (sk. Latvijas statistikas ikmēneša biļetens. Rīga, 1996, 21.lpp.). Tā, ja 1990.gadā (pēc 1993.gada vidējām cenām) tas bija 2,9 miljardi latu, tad 1995.gadā tikai 1,45 miljardi latu. Domājams, ka 1,5 miljardi latu nav izkusuši kā šīs ziemas bagātīgais sniegs. Vislielākā mērā tā zudums ir izskaidrojams ar to, ka tas ir pārgājis mafiozo varas struktūru valdījumā. Tātad sešu gadu laikā no IKP vairāk nekā miljards latu ir iekļuvuši ēnu ekonomikas apritē. Tas ir gandrīz tikpat, cik pašreizējā laika posmā ir valsts IKP. Tas nav brīnums. It īpaši, ja ņem vērā, ka jau Augstākās padomes laikā no Latvijas, pēc LB informācijas, ir aizplūduši 10 — 12 miljardi USD vai 5 — 6 miljardi latu (sk. Bojārs J. Monopols — valstij. // Enerģētika — Latvijai. Domas un vērtējumi konferencē 1996.gada 17.februārī Rīgā. Rīga, 1996, 139.lpp.).

Tātad tie līdzekļi, kuriem vajadzēja nodrošināt pienācīgas pensijas pensionāriem un pieklājīgas algas skolotājiem, ārstiem un citiem budžeta iestāžu darbiniekiem, ir nonākuši mafiozo struktūru un ēnu ekonomikas apritē. Nosacīti var teikt, ka attīstās tā saucamā piektā vara. Kas tad tā ir? Cik liela ir tās ietekme un spēks?

Mafiozo struktūru (neoficiālo, neformālo t.sk., kriminālo veidojumu) vara pēc sava potenciāla var pārspēt pirmo, otro un trešo, ja vēlaties, arī ceturto, kuras būtu integrētas un apvienotas kopā. Kāpēc? Ņoti vienkārši:

1) neoficiālajās vai mafiozajās varu struktūrās ir savi likumdevēji, kuri ne tik gausi kā Latvijas parlaments strādā pie viena kriminālkodeksa, bet izstrādā un akceptē kriminālās un arī sociālās normas vienā lasījumā un pirmajā piegājienā;

2) ir savas stratēģiskās plānošanas grupas, kuras nosaka, kur, kādās sfērās un nozarēs ir jāstrādā, kādi jauni investori ienāk Latvijā, kur tie darbosies, kā tiem palīdzēt veidot “labvēlīgu” saimniecisko vidi un pēc tam nežēlīgi aplikt ar reketa nodokli.

Praksē nereti veidojas situācijas, kad kriminālās struktūras sāk nodrošināt ar savu “jumtu” vēl tikko veidojošās firmas, kurās ir gaidāmi pietiekami lieli ienākumi. Nereti, dalot ietekmes sfēras, kriminālie formējumi pat sāk skaidrot attiecības savā vidū (pat iznīcinot pretējo struktūru locekļus).

Helsinku HEUNJ institūts (Noziedzības brīdināšanas un kontroles institūta kriminologi — K.Aroma) 1995.gada nogalē un šā gada sākumā veica biznesmeņu aptauju, kuri darbojas Baltijā. Pēc pētījuma iepriekšējiem datiem, līdz 80% somu uzņēmēju, t.sk. Latvijā, tiek pakļauti izspiešanai un šantāžām. Šos datus viņi sniedza Somijā, nevis Latvijā. Secinājumus izdarīsim paši;

3) ir savas pārvaldes un izpildinstitūcijas (“biezie”, kas brauc luksusautomašīnās, un puiši sporta biksēs);

4) ir sava šķīrējtiesa un soda izpildītāji, kuri automašīnu zagļus un parādu nemaksātājus, ja nepieciešams, atrod visai ātri un izpilda pasūtījuma slepkavības.

Viss vienās rokās (normas, pārvalde, plānošana, izpilde, sodīšana un kapitāla legalizēšana).

Kādas gan ir nozīmīgākās un izteiktākās mafiozo un organizēto kriminālo stuktūru pazīmes?

— Mafiozo un organizēto grupu izteikta darbība un augsta aktivitāte.

— Organizēto grupu darbības pastāvība un stabilitāte, augsta agresivitāte, tehniskais nodrošinājums.

— Konspiratīvais un nelegālais grupu raksturs.

— Attīstīts izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības līmenis.

— Pārvaldes struktūru esamība.

— Teritoriālā integritāte.

— Transnacionālais darbības raksturs un starptautiskie sakari.

— Specifiskās ideoloģijas un filozofijas izstrādātības pakāpe.

— Saplūšanas pakāpe ar legālajām, sociālajām, ekonomiskajām un citām struktūrām.

— Savu patstāvīgo finansiālo fondu izveidošana.

— Nereglamentētās (neoficiālās) peļņas iegūšanas līmenis (darbība ēnu ekonomikas sektorā).

Analizējot ēnu ekonomikas parādību un “piektās” varas veidošanās mehānismu, būtu jānoskaidro atsevišķu terminu jēga. Runājot par operacionālo terminu, šķiet, ka būtu nepieciešams izdalīt jēdziena divas būtiskākās sastāvdaļas, pirmkārt, derētu atcerēties, ko gan ietver sevī termins “ekonomika”; otrkārt, kas tad īsti ir ēnu ekonomika.

Jēdzienā “ekonomika” parasti tiek ietverts ražošanas attiecību kopums, kas atbilst konkrētai sabiedriskai (sociālai) videi. Taču, ja mēs pielietosim operacionālā termina etimoloģisko tulkojumu, tad sapratīsim, ka šis jēdziens smeļ savu nozīmi no grieķu valodā sastopamā “oikonomikē” — kas pēc būtības nozīmē māku pārvaldīt saimniecību. Šķiet, ka, analizējot parādību, par kuru mēs runājam, termina pirmatnējā nozīme varētu būt mums visnoderīgākā un konstruktīvākā.

Tātad līdz ar to ar ēnu ekonomiku varētu saprast neprasmi, nespēju, varbūt arī nevēlēšanos kvalificēt un profesionāli pārvaldīt saimniecību kopumā vai arī tās atsevišķas nozares, sfēras, kā arī atsevišķus pārvaldes objektus. Jāatzīst, ka ēnu ekonomikas jēdzienā, it īpaši speciālisti, ietver visai specifisku saturu: “Likumā atļautās ekonomiskās aktivitātes, par kurām netiek maksāti nodokļi un kuras netiek atspoguļotas statistikas pārskatos...”;”likumā noteiktā kārtā nereģistrētu darbību, piemēram, preču ievešanu un izvešanu kontrabandas ceļā, kā arī ražošanu nereģistrētos uzņēmumos,(..) ienākumu slēpšanu no nodokļu iekasēšanas institūcijām”. Gribētos nedaudz padiskutēt ar šo jēdzienu autoriem, jo diezin vai pie likumā atļautām ekonomiskām aktivitātēm vai arī pie likumā noteiktā kārtībā nereģistrētās darbības var attiecināt kontrabandu, ražošanu nereģistrētos uzņēmumos, ienākumu slēpšanu un nodokļu nemaksāšanu utt, jo iepriekš minētās darbības pēc būtības ir sodāmas atbilstoši kriminālajai vai administratīvajai likumdošanai. Tātad likuma atļautās ekonomiskās aktivitātes vai nereģistrētā darbība var būt fiksēta kā likumpārkāpums ar lielāku vai mazāku sabiedriskās bīstamības pakāpi.

Bez šaubām, vieglāk un vienkāršāk definēt ēnu ekonomikas jēdzienu varētu, to saistot ar “atklāto” vai redzamo ekonomiku. Tātad atklātā ekonomika ir tā saimniecības daļa, kura ir “ļaunprātīga” un fiksēta oficiālajā statistikā. Ēnu ekonomika (ar zināmiem izņēmumiem) statistikas formās neparādās. Jāpiebilst, ka speciālisti, kuri nodarbojas ar nefiksētās ekonomikas izpēti, lieto arī daudzus citus visai interesantus terminus (melnā, neoficiālā, neformālā, nelegālā, paralēlā, pagrīdes, nekārtīgā, sekundārā — otrreizējā ekonomika). Varbūt atbilstoši mūsu presē atzīmētajiem jēdzieniem šeit varētu lietot arī tādus jēdzienus kā “pumpainā” vai “strīpainā” ekonomika.

Tomēr, ja mēs ēnu ekonomikas saturā ieliksim tikai “galapunktu”, t.i., tās neuzskaitāmību un fiksācijas trūkumu oficiālajā statistikā, baidos, ka mēs daļu jēdziena būtības zaudēsim. Tāpēc man šķiet, ka ēnu ekonomika ir tā uzņēmējsabiedrības saimniecības daļa, kura netiek pārvaldīta (pienācīgi regulēta, nodrošināta un aprūpēta). Dabiski, ka šajā saimniecības daļā ietilpst cilvēki ar savām vēlmēm, prasībām un interesēm, materiālie un finansiālie resursi, pamatfondi un ražošanas līdzekļi utt. Tātad ēnu ekonomika pēc būtības ir nepārvaldāmā ekonomika.

Kāda tad ir ēnu ekonomikas ietekme uz sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem valstī?

Bez šaubām, ēnu ekonomikas ietekme uz procesiem sabiedrībā vislielākā mērā ir atkarīga no šīs saimniecības daļas apjomiem un īpatsvara iekšzemes kopprodukta (IKP). Pirmkārt, šeit ir jāatzīst, ka ēnu ekonomikas īpatsvars (IKP) dažādos pētījumos, kuri ir veikti Latvijā, tiek fiksēts ļoti plašos diapazonos. Tā, pēc finansu ministra A.Kreitusa informācijas, ēnu ekonomikas īpatsvars 1995.gadā Latvijā sastādīja 35% no IKP. Statistiskas komitejas veiktais pētījums atbilstošu rādītāju noteica 14% ietvaros. Šāda pieeja vienkārši liecina par to, ka mēs nespējam paši tikt skaidrībā (bez šaubām, un arī konstatēt par to saimniecības daļu, kura ir nereģistrēta, kur nu vēl pār to valdīt. Neapšaubāmi, ja ēnu ekonomikā ietvertu arī kriminālās aktivitātes (prostitūciju, nelegālo ieroču un zagto automašīnu tirdzniecību, narkobiznesu utt.), atbilstoši rādītāji kļūtu krietni lielāki.

Lai Latvija sekmīgi integrētos Eiropas un pasaules civilizēto valstu sabiedrībā, mēs nedrīkstam atļauties parādīt, ka nepārvaldāmā saimniecības daļa Latvijā ir pārāk liela. Taču šķietami samazinātā ēnu ekonomikas daļa ne tikai grauj valsts starptautisko prestižu, bet arī samazina prasmi un iespējas pazemināt ēnu ekonomiku (līdz ar to dodot iespējas tai attīstīties tālāk). Atzīstot ēnu ekonomikas un kriminālnodarījumu diezgan ciešo saistību, var secināt, ka, šķietami samazinot nekontrolējamo ekonomiku, tajā pašā laikā krasi pieaug latentā noziedzība. Samazinoties oficiālās ekonomikas īpatsvaram, pieaug ne tikai nereģistrētā saimniecības daļa, bet arī noziedzība un citas antisociālās parādības. Tas ēnu ekonomikas ietekmi padara vēl negatīvāku un izteiktāku.

Ēnu ekonomikai ir raksturīgi darboties aktīvi, intensīvi un pat agresīvi. Ne velti nekontrolējamā ekonomika aptver aizvien vairāk nozaru, sfēru un objektu. Ienākumi un apgrozāmie līdzekļi, un pamatkapitāls nekontrolējamajā saimniecības daļā palielinās daudz intensīvāk nekā oficiālajā. Pieaugušie ienākumi un jaunas pozīcijas dod vēl lielākas iespējas un potenciālu. Līdz ar to ēnu ekonomika un to darboņu ietekme aptver ne tikai tautas saimniecību, bet arī politiku, ideoloģiju, sociālo, kultūras un pat militāro sfēru. Ēnu ekonomikas interesēs daudz raženāk tiek pielietota zinātne un modernās tehnoloģijas, pilnīgāk tiek izmantotas izglītojošās struktūras.

Vakara stundās ēnas kļūst daudz garākas. To var sajust arī ekonomikā.

Sakarā ar to, ka ēnu ekonomika ir ļoti sarežģīta, daudzplākšņaina un neviennozīmīga parādība, tā sastāv no visdažādākajiem ekonomiskās aktivitātes veidiem (t.sk. arī nelikumīgiem un noziedzīgiem), tās veidošanās mehānisms ir komplicēts, tad arī šī nekontrolējamā un nepārvaldāmā saimniecības daļa tiek apzināta un pētīta ar visdažādākajām metodēm.

Statistiķi un ekonomisti, nosakot ēnu ekonomikas īpatsvaru, it sevišķi tās daļu, kuru veido kontrabanda, pielieto tā saucamo spoguļmetodi. Šī paņēmiena izmantošanas būtība ir dažādu valstu statistikas datu salīdzināšana par savstarpējām importa un eksporta operācijām. Par pamatu, lai salīdzinātu, teiksim, Latvijas importu ar citu valstu eksportu uz Latviju, tiek ņemti dati par importu un eksportu no “Direction of Trade Statistics, IFM” (par 186 valstīm). Vismazākā datu kolīzija starp reģistrēto eksportu un importu (un otrādi) ir Zviedrijā. Tas liecina, ka tieši pie mūsu ziemeļu kaimiņiem statistikas instruments, kā arī finansiāli ekonomisko struktūru darbība ir vissakārtotākā. Pēc speciālistu atzinumiem, ja atšķirības starp importu un eksportu ir 25 līdz 30% robežās, tad tas varētu būt pieļaujams un liecinātu tikai par mērvienību, cenu, valūtas kursu, dabisko produkcijas zudumu dažādo vērtējumu. Lielāka atšķirība spoguļa statistikas datos var nozīmēt kontrabandas darījumu veikšanu, datu viltošanu utt. Šī starpība 1994.gadā sastādīja 1,9 miljardus USD.

Tomēr ir jāatzīmē, ka spoguļmetode var būt interpretēta arī plašāk — kā dažādu informācijas avotu datu salīdzinošā analīze. Tā ļauj fiksēt kvantitatīvas un kvalitatīvas atšķirības par viendabīgiem objektiem (darbības veidiem), noteikt kolīziju cēloņus un veikt pasākumus, lai, izmērot vienādus priekšmetus vai analogas aktivitātes vairākkārt, mūsu mērījumu rezultāti sakristu. Taču šajā gadījumā “apmērot”, “apsverot” un diagnosticējot ēnu ekonomiku, bez šaubām, dažādu informācijas avotu dati nesakritīs.

Šķietami paradoksāls ir jautājums, vai nesakārtotajai, nepārvaldāmajai un nekontrolējamai saimniecības daļai, kurā visapkārt kā nezāles zeļ un plaukst nelikumības, — ir arī savas pozitīvas iezīmes? Kādas? Pirmkārt, it kā attīstās saimniecības nozares un sfēras, kur valsts nespēj nodrošināt atbilstošu ražošanu un pakalpojumu tīklu. Atcerēsimies, ka savā laikā tieši pagrīdes cehos šuva džinsus un vismodernāko apģērbu pēc rietumu valstu katalogiem, individuālajos autoservisos tika kvalitatīvi remontētas jebkura modeļa automašīnas utt. Likumā atļautās ekonomiskās aktivitātes būtiski paplašina pakalpojumu tirgu un iespējas iegādāties gandrīz to, ko katrs vēlas un kas atbilst maciņa biezumam. Bez tam paplašinās arī darba tirgus piedāvājums, t.i., daļai cilvēku strādāt bez atbilstošu līgumu noformēšanas. Neformālās ekonomikas darboņi atzīst, ka daudziem mūsu “ēnu” puse dod iespējas sildīties Kanāriju vai Bahamu salās. Atsevišķi uzņēmēji nekautrējas atzīties — ja nebūtu nekontrolējamās ekonomikas, Latvijā vēl ilgi un pietiekami lēti nebaudītu banānus un ananasus, daudzi “biezie” nebraukātu ar supermodernām pēdējo modeļu rietumu firmu automašīnām. Patiešām — atsevišķi šie un arī citi šķietamie jaukumi lielā mērā ir arī mūsu ēnu ekonomikas redzamā sastāvdaļa. Tomēr šie it kā patīkamie augļi ir iepuvuši un rūgti.

Nelegālā un neoficiālā ekonomika netiktu dēvēta par ēnaino, ja tai nebūtu tumšo plankumu. Šie ēnainie un pumpainie vai strīpainie plankumi tomēr ir būtiskāki, un to negatīvās iezīmes ir jūtamākas nekā iluzoriskie plusi.

Ēnu vai slēptā ekonomika nedod iespējas iekasēt akcīzes, muitas, apgrozījuma, pievienotās vērtības, peļņas, sociālo nodokli. Tikai 1995.gadā, pēc speciālistu atzinuma, valstī netika iekasēti nodokļi par kopējo summu aptuveni Ls 250 miljoni. Neiekasētas nodokļu summas, nepapildinot valsts plānotos ienākumus, neļauj ražot salīdzinoši lētas preces, subsidējot atsevišķas ražošanas nozares un pakalpojumu sfēras. Izteikti tiek samazināts arī sociālais nodrošinājums (pabalstu, pensiju, stipendiju un citas izmaksas). Kopumā būtiski samazinās lielākās sabiedrības daļas labklājības līmenis. Ja pašreiz, pēc Brīvo arodbiedrību savienības neatkarīgo ekspertu atzinuma, šā gada aprīlī krīzes iztikas minimums bija Ls 55,20, tad ir saprotams, ka bezdarbnieki pensionāri, invalīdi, studenti, skolēni, arī pat daļa strādājošo saņēma mēnesī krietni zem tā minimuma, ar kuru var izdzīvot. Tajā pašā laikā, it īpaši nekontrolējamiem ēnu ekonomikas ienākumiem, krasi palielinās atsevišķu sociālo grupu labklājības līmenis. Pieaug nodrošinātības amplitūda, starpība starp nodrošinātajiem un trūcīgajiem. Tas determinē sociālo spriedzi, nenoteiktību, nedrošību, depresiju.

Un vēl atsevišķas negatīvas ēnu ekonomikas iezīmes. Nekontrolējamās saimniecības attīstības un pilnveidošanās gaitā tiek veidota vislabvēlīgākā augsne “piektās” — mafiozās, t.sk. kriminālās, varas ideoloģijai un filozofijai. Deformējas cilvēku vērtību un orientāciju skala. Šajā pašā laikā ēnu ekonomikas iespaidā, zeļot kukuļošanai, korupcijai, tiek destabilizēts valsts pārvaldes mehānisms un dezorganizējas valsts institūcijas, pazeminās to darbības efektivitāte. Šo hipotēzi zināmā mērā apstiprina arī A.Šķēle, atzīstot pašreizējo Latvijas stagnāciju.

Privatizācijas kriminogēnie aspekti — tā ir pilnīgi jauna problēma, neizpētīta, neapzināta. Bet neapzināt, neanalizēt un klusēt par to rīt var būt par vēlu.

Latvijas zeme, rūpnīcas un nami, kurus ir cēluši mūsu vecāki un vecvecāki, var būt “prihvatizēti” un mūs un mūsu bērnus var gaidīt vēl smagāks un nežēlīgāks liktenis nekā agrāk — kalpot kriminālajai varai un mafijai.

Jau pašreiz, kaut gan Latvijā dzīvo aptuveni puse latviešu, 3/4 ražotņu un īpašumu atrodas nepilsoņu valdījumā.

“Prihvatizēti” var būt ne tikai nami un rūpnīcas, kas atrodas uz Latvijas zemes, bet arī mūsu kultūra, mūsu prāts, apziņa, morālās vērtības un mūsu nākotne.

Vai mēs to vēlamies?

Nē. Bet par to, lai vēlamais arī realizētos un mums būtu cienīga nākotne, ir jādomā šodien.

Galvenokārt būtu jānodrošina tādu formu (darbības veidu) pārtraukšana un neitralizēšana ēnu ekonomikā, kas valstij nes vislielāko ļaunumu. Runa ir par tām darbības formām, kuras netiek pietiekami kontrolētas, nes visgrandiozākos un paradoksālākos neuzskaitāmos ienākumus un kuri jebkurai sabiedrībai ir visbīstamākie (ieroču, sprāgstvielu un munīcijas nelegāla tirdzniecība, narkobizness, radioaktīvo vielu izgatavošana un tranzīts; cilvēka audu un orgānu neoficiāla tirdzniecība, prostitūcija, sutenerisms un cilvēku — bērnu, sieviešu — tirdzniecība; nelegālās valūtas un finansu operācijas, kontrabanda utt.). Arī Latvijai, analizējot un pūloties kontrolēt un samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru, vislielākā uzmanība un maksimālas pūles būtu jāveltī tieši iepriekš minētajām nelabvēlīgajām darbībām.

Šajā sakarā no uzņēmējdarbības (it īpaši no to atsevišķiem veidiem) būtu jānorobežo kriminālās struktūras un noziedzīgie elementi. Domājams, ka tikai Latvijā (ja neskaita citas postkomunistiskās valstis) bija un arī paliek prakse, ka agrāk tiesātie dibina desmitiem firmu, kļūst par to prezidentiem un direktoriem, sekmīgi saņem kredītus un ieguldījumus no iedzīvotājiem utt. Tikai pārlieku naivie var cerēt, ka ieguldījumi ar procentiem vai kredīti atgriezīsies aizdevējiem. Tieši šādi veidojas uzņēmējsabiedrības aktivitātes pēdējos gados Latvijā. Ir pilnīgi skaidri zināms, kur ieplūda apkrāpto iedzīvotāju un arī valsts izsaimniekotie līdzekļi. Tieši šajā laikā ēnu ekonomika Latvijā attīstījās ar neredzētu un grūti aprēķināmu spēku.

Pašreiz nav pieņemti nekādi likumi, ne arī citi normatīvie dokumenti, kuri ierobežotu personu ar kriminālo pieredzi vai arī bankrotējušo (maksātnespējīgo, pazudušo, likvidēto) īpašnieku vai vadītāju tālāko analoģisku uzņēmējdarbību. Tādos apstākļos un pie šādas pieejas nevar runāt ne par kādu ēnu ekonomikas pārtraukšanu, bet gan drīzāk par tās tālāku sekmīgu attīstību, jo ko izsaimniekot un ko apkrāpt ir vēl kaut kas palicis. Pielietojot jaunas formas (privatizējot valsts un pašvaldību īpašumus), to var sekmīgi darīt arī turpmāk.

Un pēdējais. Bez šaubām, konsekventi ir jāattīsta un jāpaaugstina oficiālās — legālās ekonomikas daļa. Tas nozīmē — jāpaaugstina un jāpilnveido tautas saimniecības pārvaldes mehānisms. Ir jāpieņem atbilstoši likumi un normatīvi, jāizstrādā un jārealizē ekonomiskās programmas kā valstī kopumā, tā arī atsevišķās ekonomiskās nozarēs un reģionos. Šajā jomā pozitīvs piemērs — Ventspils. Ja prot saimniekot un pārvaldīt saimniecību, tiek iegūts ne tikai augsts kopprodukts, bet, domājams, — arī pietiekami zems ēnu ekonomikas īpatsvars.

Runas pamattēzes — Latvijas Inteliģences apvienības konferencē 1996.gada 27.aprīlī