Par cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismiem

Ineta Ziemele, Kembridžas (Anglija) un Latvijas Universitātes doktorande,
LU Juridiskās fakultātes lektore, Cilvēktiesību institūta direktora v.i.

Ievads

Cilvēktiesības ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem. Neapšaubot nepieciešamību sakārtot ekonomiskā sektora darbības juridisko bāzi, ir jāatzīst nepieciešamība sakārtot attiecības starp valsti un cilvēku. Kad tiek runāts par valsti, tad vienmēr ir jāpatur prātā vienkāršs paradokss, ka valsts ir abstrakts jēdziens. Ja vēlamies to konkretizēt, tad iznāk, ka izpildvaru jeb birokrātiju arī veido cilvēki tāpat kā likumdošanas un tiesu varu. Praksē tas nav nekas abstrakts. Tās ir mūsu pašu attiecības vienam ar otru. Vienā brīdī kāds var pārstāvēt izpildvaru, bet otrā brīdī šis kāds var uz sevi pārbaudīt mūsu tiesvedības efektivitāti. Secinājums ir tikai viens, ka cilvēktiesības nav jautājums, kas var pagaidīt, kamēr tiks sakārtotas visas pārējās it kā svarīgākās sfēras, jo faktiski cilvēktiesībām ir jābūt demokrātiskas valsts dzīves veidam. Cilvēktiesību garantēšana un aizsardzība ar valstij pieejamiem likumīgiem līdzekļiem un demokrātiskas valsts forma ir nesaraujami saistīti jēdzieni. Jāatzīst, ka gadsimtu gaitā pasaulē nekas labāks par to nav izdomāts, un šī filozofija ir palīdzējusi ne vienā vien speciālā situācijā novērst konfliktus un konsolidēt sabiedrību, bet līdz ar to arī stiprināt valsti.

Mans uzdevums ir sasummēt to, kā Latvijā ir attīstījušās cilvēktiesību juridiskās garantijas. Neapšaubāmi, ka juridisko garantiju veidošanās ir vēl attīstībā, tāpat kā visas Latvijas tiesību sistēmas veidošanās atrodas attīstībā. Tas nemaz nav slikti, ka esam šajā procesā, jo ir iespējams kaut ko vēl paredzēt, papildināt un mainīt, ņemot vērā citu valstu pieredzi, starptautiskos standartus un zināšanas, kuras tikai tagad ienāk Latvijā. Taču ir skaidrs arī tas, ka ir pēdējais laiks precīzi definēt tos principus, uz kuriem balstoties, tiks tālāk veidota visu garantiju sistēma. Jāpatur prātā arī tas, ka pašiem nedefinējot savus principus un prioritātes, šos principus mēs nevilšus uzņemsimies automātiski.

Kādi cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismi ir pieejami Latvijā

Lai šim jautājumam pieietu sistemātiski, ir vērts piedāvāt cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismu klasifikāciju. Šeit es samērā voluntāri piedāvāju iedalīt cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismus šādās grupās:

Pirmais vispārējais dalījums varētu būt atkarīgs no šo mehānismu darbības sfēras:

1) starptautiskie mehānismi;

2) nacionālie mehānismi.

Savukārt gan starptautiskie mehānismi, gan nacionālie mehānismi dalās normatīvajos un institucionālajos cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismos.

Pie starptautiskajiem mehānismiem ir pieskaitāmi starptautiskie līgumi un cita veida normatīvie dokumenti, kuri sniedz cilvēktiesību garantijas, kā arī visi starptautiskie institucionālie veidojumi, kuri ir domāti, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu valstīs.

Pie nacionālajiem mehānismiem ir pieskaitāmi likumi, ieskaitot konstitūciju, un citi tiesību akti, kā arī tiesa un citas ar likumu pilnvarotas institūcijas, kuru pienākumos ietilpst cilvēktiesību praktiska aizsargāšana valstī.

Starptautisko mehānismu pieejamība Latvijā Starptautisko tiesību piemērošana

Pirmkārt, starptautisko mehānismu pieejamību konkrētajā valstī nosaka valsts vispārējā attieksme pret starptautiskajām saistībām. Kā zināms, ir divu veidu valstu tiesību sistēmas atkarībā no tā, kādā veidā šajās valstīs ir noteikts starptautisko tiesību statuss. Ir tā saucamā monisma tiesību sistēma, kurā starptautiskās tiesības un nacionālās tiesības veido vienas tiesību sistēmas divus aspektus. Ir duālisma tiesību sistēma, kurā starptautiskās tiesības un nacionālās tiesības pastāv nošķirti viena no otras. Tās ir divas dažādas pēc savas būtības un darbības tiesību sistēmas. Tradicionāli valstis nosaka savas tiesību sistēmas modeli konstitūcijā. Izvēloties vienu vai otru iepriekš minēto modeli, valsts norāda, kādā veidā indivīds var izmantot valsts starptautiskās saistības savu tiesību garantēšanai un aizstāvēšanai. Līdz ar to ir jānoskaidro, kādā veidā Latvijas tiesību sistēma garantē indivīdam iespēju izmantot starptautiskās saistības, kurā valsts ir iesaistījusies, pret pašas valsts pārkāpumiem attiecībās ar indivīdu.

Latvijas Republikas Satversme nerisina jautājumu par nacionālo un starptautisko tiesību attiecībām. Tās 86.pants nosaka: “Visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana”. No vienas puses, Latvijas likumdevējs nav definējis, kāds ir tiesību sistēmas pamatprincips attiecībā uz starptautiskajām tiesībām un attiecīgi kādā veidā Latvijas institūcijām, ieskaitot arī tiesas, piemērot starptautiskās tiesības, kas līdz ar to šīm institūcijām dod vislielāko rīcības brīvību. No otras puses, likumdošanas prakse par vienu no principiem ir noteikusi, ka starptautiskais līgums likumdošanas procesa rezultātā, ar kuru tas iegūst likumīgu spēku Latvijā, kļūst par vienu no Latvijas likumiem.

Šeit veidojas neliela pretruna. 1990. gada 4.maija deklarācija “Par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jomā” paredz, ka nacionālajām tiesībām ir jāatbilst starptautiskajām tiesībām. Likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13.pants nosaka: “Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi”. Neiedziļinoties šeit minēto tiesību aktu interpretācijas niansēs, Latvijas tiesību sistēmas ietvaros viens no principiem, kurš ir vairāk vai mazāk skaidri definēts, ir šāds — starptautiskais līgums kļūst par tā likuma sastāvdaļu, ar kuru tas tiek apstiprināts (pie kam to var apstiprināt Ministru kabinetā ar rīkojumu, ja līgums neregulē likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus). Šādam likumam ir augstāks juridisks spēks pār citiem likumiem normu konfliktu situācijās.

Tomēr paliek jautājums par likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” vispārīguma pakāpi, jo būtībā šis likums regulē specifiskus un tehniskus jautājumus. No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs tas, vai katrs jaunāks likums var apiet 13.panta principu “lex posterior aerogat lege priori”. Līdz ar to no pirmā acu uzmetiena parādījusies lielā rīcības brīvība tomēr nav tik liela, jo no visa iepriekš teiktā izriet, ka principā Latvijā visās jomās jāpiemēro nacionālie tiesību akti un tikai izņēmuma situācijās, ja ir acīm redzama pretruna starp nacionālo tiesību aktu un starptautisko līgumu vai vispārējiem starptautisko tiesību principiem, tiek piemēroti pēdējie. Taču tiktāl, cik Satversme pieļauj rīcības brīvību, neko nepasakot minētajā jautājumā, ir iespējams attīstīt pretēju praksi.

Viss iepriekš minētais diezgan maz interesē indivīdu. Tas ir juristu sarunas priekšmets. Tomēr indivīds no šīs nenoteiktās situācijas var izmantot divas lietas:

1) ja indivīds saskata, ka nacionālais tiesību akts ir pretrunā ar starptautisko cilvēktiesību dokumentu, kurš Latvijai ir saistošs, vai arī ir pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem cilvēktiesību jomā un šis fakts ir aizskāris indivīda tiesības vai liedzis tam kādas tiesības, kuras indivīdam pienākas uz līguma vai principa pamata, tad indivīdam būtu jābūt tiesībām griezties tiesā par nacionālā likuma radīto viņa tiesību pārkāpumu;

2) indivīdam būtu jābūt tiesībām balstīt savu prasību par tiesību aizskārumu uz starptautisko līgumu, ja neviens no nacionālajiem tiesību aktiem neregulē situāciju, kurā ir pārkāptas indivīda tiesības, kuras nosaka minētie tiesību avoti.

Tā kā šāda rakstura tiesu prakse nepastāv, bet arī īsta aizlieguma nav, tad, izmantojot visas advokāta fantāzijas iespējas, ir jāmēģina šo praksi, kura ir raksturīga visām Eiropas demokrātiskajām valstīm, attīstīt.

Starptautisko institūciju mehānismu pieejamība

Starptautiskais cilvēktiesību aizsardzības režīms atšķiras no citiem starptautisko tiesību režīmiem ar to, ka tā ietvaros ir izveidots gan justīcijas, gan līdzīgu institūciju tīkls, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību iedzīvināšanu valstīs.

Runājot par to, kādu starptautisko institūciju darbība attiecas uz Latviju, pirmām kārtām ir jāmin Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), kurā Latvija kopš 1991.gada ir dalībvalsts. ANO aktivitātes cilvēktiesību sfērā īsteno ANO Cilvēktiesību komisija un daudzas apakškomisijas, kā arī uz starptautisko līgumu pamata izveidotas institūcijas. ANO Cilvēktiesību komisijai ir tiesības veikt izmeklēšanu par “plašiem” cilvēktiesību pārkāpumiem kādā no ANO dalībvalstīm. Saskaņā ar ANO Ekonomiskās un sociālās padomes rezolūciju #1503 ANO Cilvēktiesību komisija kopš 1970.gada pieņem ne tikai valstu, bet arī indivīdu un nevalstisko organizāciju sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem. Tomēr Cilvēktiesību komisija lemj par konkrētas darbības nepieciešamību tikai tad, ja pienākošā informācija liecina, ka valstī cilvēktiesību pārkāpumi veido “pastāvīgi turpinošos praksi” un, ja valsts, par kuru ir radušās aizdomas, ka tā konstanti veic smagus cilvēktiesību pārkāpumus, piekrīt, ka kaut kādas darbības lietas noskaidrošanā tiek veiktas. Tāpat kā visas pārējās ANO dalībvalstis, Latvija ir pakļauta minētās rezolūcijas noteikumiem, kas nozīmē, ka gan citas valstis, gan indivīds var griezties ANO Cilvēktiesību komisijā ar sūdzībām. Tomēr ir jāņem vērā, ka šī procedūra attiecas uz ļoti smagiem un savos mērogos plašiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Tas, ka ANO saņems atsevišķas sūdzības, nenozīmē, ka tiks ierosināta jelkāda darbība pret Latviju.

Kā jau tika minēts, ir daudz uz līguma pamata izveidoto institūciju, kuru pilnvaras attiecībā uz cilvēktiesību iedzīvināšanas nodrošināšanu atšķiras atkarībā no līguma, uz kura pamata tās izveidotas. 1965.gada 2.decembra Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kura Latvijā ir spēkā no 1992.gada, paredz valstīm tiesības iesniegt sūdzības vienai pret otru par konvencijas pārkāpumiem. Ja valsts īpaši atrunā, tad konvencija paredz tiesības indivīdam iesniegt sūdzību pret savu valsti par konvencijas pārkāpumu. Latvija šo atrunu nav izdarījusi.

1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta “Par civilajām un politiskajām tiesībām” fakultatīvais protokols, kuru Saeima apstiprināja 1994.gada 28.aprīlī, nosaka indivīda sūdzības tiesības Cilvēktiesību komitejā, kura ir izveidota uz Starptautiskā pakta “Par civilajām un politiskajām tiesībām” pamata. Lai grieztos ar sūdzību par savu tiesību pārkāpumu Cilvēktiesību komitejā, ir jābūt ievērotiem šādiem kritērijiem:

1) indivīda valstij ir jābūt pakta un protokola dalībvalstij;

2) indivīdam vispirms ir jāizsmeļ tās iespējas, ko piedāvā administratīvais un tiesvedības process viņa valstī;

3) sūdzība var balstīties uz tādu tiesību pārkāpumu, kuras ir garantētas paktā.

Ja arī Latvijas situācijā indivīdam tiks atteiktas tiesības uzturēt prasību par viņa cilvēktiesību pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka nacionālās procedūras nav paredzējušas tādu iespēju, tad indivīds daudz īsākā laikā varēs griezties Cilvēktiesību komitejā, pierādot, ka viņš ir mēģinājis rast savu tiesību aizsardzību valstī, bet mehānisma trūkuma dēļ tas nebija iespējams. Jebkurā gadījumā Cilvēktiesību komiteja to iztulkos kā valstī pieejamo mehānismu izsmelšanu un atzīs sūdzību par izskatāmu komitejā. Jāpatur prātā arī tas fakts, ka komitejas lēmumi nav juridiski saistoši, jo komiteju nekādā ziņā nevar uzskatīt par tiesu vai tiesai līdzīgu veidojumu.

Latvija ir Starptautiskās darba organizācijas dalībvalsts vēl no Tautu Savienības laikiem. Šīs organizācijas dibināšanas līgums paredz valstu un indivīdu sūdzības tiesības par organizācijas ietvaros izstrādāto konvenciju pārkāpumiem. Pie kam līgums paredz precīzu mehānismu, kā tiek izskatītas sūdzības, un valstu pienākumu atspēkot pret tām izvirzītos pārmetumus. Rezultātā organizācijā prasības izskatīšanai izveidotā komisija sagatavo ziņojumu par sarunas ar iesaistītajām pusēm rezultātiem, pievienojot savus ieteikumus. Starptautiskā darba organizācija ir viena no nedaudzajām organizācijām, kuras ietvaros tās dalībvalstīm ir grūti izvairīties no pieļauto pārkāpumu nenovēršanas.

Pasaulē par unikālu tiek atzīts Eiropā radītais cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ar Eiropas cilvēktiesību komisiju un Eiropas cilvēktiesību tiesu kā galvenajiem šī mehānisma elementiem. Tuvojas laiks, kad Latvijai saskaņā ar tās solījumiem, iestājoties Eiropas Padomē 1995.gada 10.februārī, ir jāratificē Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās 11.protokols. Tādējādi Latvija atzīs Eiropas cilvēktiesību tiesas jurisdikciju pār cilvēktiesību pārkāpumiem, kas izriet no konvencijas neievērošanas. Lai indivīds varētu iesniegt savu prasību tiesā, ir jāievēro tādi paši kritēriji, kādi tika minēti attiecībā uz Starptautiskā pakta “Par civilajām un politiskajām tiesībām” Cilvēktiesību komiteju.

Gadījumā, ja Latvija pie Eiropas cilvēktiesību konvencijas apstiprināšanas Saeimā neizdara atrunu, ka indivīdam ir tiesības griezties par vienu un to pašu lietu tikai vienā no institūcijām, tas ir, Eiropas cilvēktiesību tiesā vai arī Cilvēktiesību komitejā, tad indivīds varēs izmantot visas iespējas vienlaicīgi. Ja netiks izdarīta atruna, ka Eiropas cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas akcepts tiek attiecināts uz tiem jautājumiem, kuri notiks pēc tam, kad konvencija stāsies spēkā, tad indivīdam būs tiesības sniegt sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri būs notikuši pirms tam, bet viņš nebūs palicis apmierināts ar nacionālās procedūras rezultātu.

Nacionālie mehānismi Nacionālajos tiesību aktos noteiktās garantijas

Pirmām kārtām ir jāpiemin 1990.gada 4.maija deklarācija “Par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jomā”, kura nosaka, ka nacionālo tiesību aktiem ir jāatbilst starptautiskajām cilvēktiesību normām. Tas nozīmē, ka projektu izstrādāšanas gaitā tie ir jāsaskaņo ar starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Formulējums minētajā deklarācijā neierobežo saskaņošanas principu tikai ar tiem dokumentiem, kuri ir saistoši Latvijai. Deklarācija runā par starptautiskajām cilvēktiesību normām vispār, kas nozīmē, ka projekti ir jāsaskaņo ar starptautiskajām cilvēktiesībām visplašākajā nozīmē.

1991.gada 10.decembra Konstitucionālais likums “Par pilsoņu un personas tiesībām un pienākumiem” ir galvenais cilvēktiesības garantējošais tiesību akts Latvijā. Citi svarīgākie cilvēktiesības garantējošie tiesību akti ir šādi:

1992.gada 19.marta likums “Par Latvijas nacionalitāšu un etnisko grupu neierobežotu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”,

1992.gada 5.maija Valodu likums,

1991.gada 1.janvāra likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”,

1991.gada 19.jūnija Izglītības likums,

1995.gada 8.septembra Radio un televīzijas likums,

1995.gada 26.septembra Reliģisko organizāciju likums u.c.

Minētie likumi pēc priekšmeta jeb sabiedrisko attiecību loka, ko tie regulē, veido tā saucamo publisko tiesību normatīvo bāzi un tāpēc jau pēc savas dabas ir cieši saistīti ar indivīda un valsts attiecībām. Vienlaicīgi ir jāatzīst, ka arī privāto tiesību akti aizskar cilvēktiesību aspektus, piemēram, likums “Par autortiesībām un blakustiesībām”. Cits jautājums ir, vai šie tiesību akti sniedz nepieciešamās normatīvās garantijas tiem cilvēktiesību aspektiem, kurus tie aizskar.

Šī raksta mērķis nav izanalizēt visus likumus un norādīt uz tajos iekļautajām vai neiekļautajām garantijām un to satura atbilstību starptautiskajām cilvēktiesībām. Tas ir attiecīgo valsts institūciju uzdevums — sekot, lai 1990.gada 4.maija deklarācijā nostiprinātie principi tiek ievēroti. Lai arī vispārējais iepaids ir tāds, ka no definīcijas viedokļa nacionālajos tiesību aktos un starptautiskajos dokumentos sniegtais traktējums saskan. Tomēr, kā zināms, ne vienmēr deklaratīvas normas ir spējīgas tālāk attīstīties praktiskos to īstenošanas mehānismos. Runājot par deklaratīvajām normām, pie divām raksturīgākajām likumdošanas tendencēm ir vērts pakavēties.

Pirmo tendenci raksturo jaunais Reliģisko organizāciju likums. Pirmām kārtām Konstitucionālais likums ir ielicis pamatu reliģijas brīvībai Latvijā. Reliģisko organizāciju likuma 2.pants nosaka, ka likuma mērķis ir garantēt saskaņā ar Satversmi, Konstitucionālo likumu un attiecīgajiem starptautiskajiem līgumiem (par šo hierarhiju būtu jādiskutē — I.Z.) Latvijas iedzīvotāju tiesības uz reliģijas brīvību. Likums paredz, ka reliģijas brīvības pārkāpšanas gadījumā vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā. Pats likums par atbildības jautājumiem precīzāk neko nepasaka.

Otro tendenci raksturo vēl nesen grozītais Izglītības likums. Konstitucionālais likums vienā no beidzamajiem pantiem garantē personas tiesības uz izglītību, kas sevī ietver tiesības uz vispārējo bezmaksas izglītību. Izglītības likums tālāk precizē un atklāj, ko tad nozīmē tiesības uz izglītību. Tā mērķis ir saskaņā ar citiem Latvijas Republikas tiesību aktiem nodrošināt iedzīvotājiem vienlīdzīgas tiesības iegūt vispārējo un arodizglītību. Tiesības uz izglītību pirmām kārtām ietver sevī tiesības iegūt izglītību valsts valodā, kā arī citu tautību iedzīvotāju tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā. Kā izriet no likuma konteksta, tad tikai augstākā izglītība daļēji ir par maksu. Personas, kuras pārkāpušas likumu, atbild saskaņā ar citos likumos noteikto kārtību.

Ir acīmredzams tas fakts, ka Reliģisko organizāciju likums ir atvērts starptautiskajiem standartiem, kamēr Izglītības likums ir sevi izolējis no Satversmes un starptautiskajām saistībām. Kamēr Satversme nesniedz cilvēktiesību katalogu, atsauce uz Satversmi nenes papildu juridisko slodzi, bet norobežošanās no starptautiskajām prasībām nonāk pretrunā atsevišķiem 1990.gada deklarācijā noteiktajiem pamatprincipiem. Šeit ir vietā piezīme, ka ikviens likums un tiesību akts veido sistēmu, tāpēc mūsu atjaunotajai tiesību sistēmai ir nepieciešams, kur vien iespējams attiecīgajā tiesību aktā norādīt sasaisti ar šo sistēmu, kurā vietā jaunais likums ienāk šajā sistēmā. No likuma īstenošanas viedokļa atsauce uz kaut kādu atbildību kaut kāda likuma noteiktajā kārtībā ir vairāk nekā nevēlama.

Tiesvedības process un atbildība

Latvijas Civilprocesa kodeksa (CPK) 239.1.pants paredz indivīdam tiesības griezties tiesā, ja viņš uzskata, ka ar valsts pārvaldes vai pašvaldību isntitūcijas vai amatpersonas rīcību (lēmumu) aizskartas tā tiesības, ja šāds fakts ir traucējis personai īstenot likumā vai citā tiesību aktā noteiktās tiesības. Minētais pants diemžēl starp sūdzības pamatiem nemin to, ka amatpersonas rīcība varētu kavēt to indivīda tiesību īstenošanu, kas izriet no Latvijai saistošā starptautiskā līguma.

Civilprocess neko nepasaka, kā rīkoties situācijās, ja indivīdam saskaņā ar starptautisko līgumu pienākas kādas tiesības, bet nacionālais tiesību akts vai nu to neparedz, vai arī nonāk pretrunā ar to. Iecerētajai Satversmes tiesas izveidošanai un civilprocesa sakārtošanai šis jautājums būtu jāatrisina.

Tradicionāli konstitucionālās tiesas skata trīs jautājumu lokus, kuri tām jārisina saskaņā ar konstitucionālās jurisdikcijas jēdzienu. Jautājumi ir šādi:

1) gan horizontālā, gan vertikālā attiecību līnija valsts varas un valsts pārvaldes institūciju kompetences strīdi;

2) likumu un citu tiesību aktu konstitucionalitāte;

3) cilvēktiesību pārkāpumi.

Būtībā trešais jautājumu loks par cilvēktiesību pārkāpumiem ir papildu avots lietām par kompetenci un aktu konstitucionalitāti. Vairumā valstu konstitucionālās tiesas nav pirmās instances tiesas cilvēktiesību pārkāpumiem. Tajās ienāk prasības pēc tam, kad lietas ir izskatītas tradicionālā kārtībā.

Latvijas Civilprocesa kodekss būtu jāpapildina ar jau minētajiem trūkstošajiem elementiem attiecībā uz indivīda prasības pamatu un jāsavieno vienā sistēmā ar Satversmes tiesu. Līdz ar to indivīdam būtu jābūt tiesībām griezties tiesā, ja:

a) valsts pārvaldes vai pašvaldību institūcijas vai amatpersonas rīcība (lēmums) ir aizskāris tā tiesības, traucējot īstenot Satversmē, starptautiskajā līgumā, likumā vai citā tiesību aktā garantētās tiesības;

b) likumā vai citā tiesību aktā noteiktās tiesības ir pretrunā Satversmē, starptautiskajā līgumā garantētajām tiesībām vai ja likums neparedz tiesības, kuras indivīdam ir piesķirtas Latvijai saistošajā starptautiskajā līgumā.

Ņemot vērā faktu, ka iepriekšējā nodaļā minētie speciālie tiesību akti nekonkretizē atbildības aspektus (izņēmumi, piemēram, Radio un televīzijas likums — I.Z.), tad galvenie tiesību akti, kuri nosaka atbildību par dažāda rakstura pārkāpumiem Latvijā, ir Administratīvo pārkāpumu kodekss (APK) un Kriminālkodekss (KK).

Cilvēktiesību nedalāmo kopumu veido civilās un politiskās tiesības, ekonomiskās, sociālās un kultūras un solidaritātes tiesības. Pasaulē pieņemtajā cilvēktiesību katalogā ir šādas tiesības: brīvība no rasu vai līdzīgas formas diskriminācijas; tiesības uz dzīvību, brīvību un personas drošību; brīvība no verdzības vai piespiedu darba; brīvība no spīdzināšanas un cietsirdīgas, nehumānas vai pazemojošas apiešanās vai soda; brīvība no nelikumīga aresta, aizturēšanas vai izsūtīšanas; tiesības uz taisnīgu un atklātu tiesu; brīvība no iejaukšanas privātajā dzīvē un korespondencē, tiesības uz patvērumu no spīdzināšanas; domu, apziņas un reliģijas brīvība; vārda un informācijas brīvība; miermīlīgu sapulču un asociācijas brīvība; tiesības piedalīties pārvaldē vai nu tieši, vai caur vēlētiem pārstāvjiem; tiesības uz īpašumu; tiesības uz sociālo drošību; tiesības uz darbu un aizsardzību no bezdarba; tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot periodiskus atvaļinājumus, saglabājot samaksu; tiesības uz dzīves līmeni, kas ir adekvāts veselības un ģimenes uzturēšanas vajadzībām; tiesības uz izglītību; tiesības uz zinātnes, literatūras un mākslas darbu aizsardzību; tiesības uz ekonomisko un sociālo attīstību; tiesības piedalīties un iegūt labumu no “cilvēces kopīgā mantojuma”; tiesības uz mieru; tiesības uz veselīgu un sabalansētu vidi; tiesības uz atbalstu cilvēces katastrofu gadījumā.

KK 69.pants paredz kriminālatbildību par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu. Tas nozīmē, ka, pārkāpjot vienlīdzības principu, var iestāties reāla atbildība. Tomēr šis pants ir visnotaļ kritizējams, jo, aizstāvot vienlīdzību, nodala pilsoņu tiesības no pārējo tiesībām, nosakot, ka kriminālatbildība iestājas par pilsoņu tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai priekšrocību radīšanu pilsoņiem atkarībā no viņu tautības vai rases. KK 68.1.pants “Kriminālatbildība par genocīda īstenošanu” arī ir līdzeklis, kā garantēt cilvēku vienlīdzības principu.

KK ir nodaļa “Noziegumi pret pilsoņu politiskajām, darba un citām tiesībām”, kurā ir uzskaitīti noziegumi par kuriem iestājas kriminālatbildība. Par kriminālsodāmiem tiek atzīti šādi nodarījumi:

kavēšana realizēt vēlēšanu tiesības un tiesības balsot iedzīvotāju aptaujā un referendumā;

vēlēšanu, iedzīvotāju, aptaujas vai referenduma dokumentu viltošana, nepareiza balsu skaitīšana vai aizklātās balsošanas pārkāpšana;

pilsoņa dzīvokļa neaizskaramība;

korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas un citas informācijas noslēpumu pārkāpšana;

darba likumu pārkāpšana (paredzēta arī administratīvā atbildība);

darba aizsardzības noteikumu pārkāpšana;

pilsoņu vajāšana ar kritiku;

arodbiedrību tiesību pārkāpšana;

autortiesību, blakustiesību un izgudrojumu tiesību pārkāpšana;

nelikumīgas darbības ar autortiesību un blakustiesību subjektiem;

iedzīvotāju līdztiesības pārkāpšana viņu attieksmē pret reliģiju;

reliģisku rituālu aizkavēšana.

Šajā nodaļā noteiktie mehānismi diemžēl garantē tikai atsevišķu cilvēktiesību mehānismu iedzīvināšanu. Tās ir pilsoņu vēlēšanu tiesības, daļēji personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, godu un cieņu, vārda brīvība un reliģijas brīvība, daļēji tiesības uz darbu. Pamatkritika, kura ir jāievēro pret šo kodeksa sadaļu, ir tās diskriminējošais raksturs. Attiecībā uz dzīvokļa neaizskaramības tiesībām un vārda brīvību nevar atrast nekādu likumīgu pamatu, kāpēc šo tiesību aizsardzība jāgarantē tikai pilsoņiem.

Jāsaka, ka likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, Radio un televīzijas likums, KK (127., 128., 129.1., 136. un 136.2.pants) un APK (201.4. un 201.7.pants) kopā veido salīdzinoši izstrādātu vārda un uzskatu brīvības, kā arī personas goda un cieņas neaizskaramības principa īstenošanas mehānismu Latvijā. Izņēmums ir atsevišķas Valodu likuma nostādnes (20.pants), par kurām APK ir noteikta atbildība, kuras ierobežo vārda un uzskatu brīvību tādā veidā, kuram nav likumīga pamata demokrātiskā sabiedrībā.

KK nodaļā “Noziegumi pret jurisdikciju” kriminālatbildība ir paredzēta par šādiem nodarījumiem:

— personas saukšana pie kriminālatbildības, zinot, ka tā nav vainīga;

— nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšana;

— iejaukšanās lietu iztiesāšanā;

— apzināti nelikumīga apcietināšana;

— apzināti nelikumīga aizturēšana vai piespiedu atvešana;

— piespiešana dot liecību;

— apzināti nepatiess ziņojums;

— apzināti nepatiesa liecība, atzinums vai tulkojums;

— liecinieka, cietušā vai eksperta piespiešana dot nepatiesu liecību vai atzinumu.

Šajā nodaļā paredzētā atbildība ir garantija tādas cilvēktiesības iedzīvināšanai kā personas tiesības uz brīvību un drošība, kas paredz, ka nevienu nedrīkst voluntāri aizturēt vai apcietināt un ka brīvības ierobežošana var notikt, tikai pamatojoties uz likumā noteikto procedūru. Minētās normas paredz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, kā arī indivīda tiesības uz viņa lietas izskatīšanu kompetentā neatkarīgā ar likumu izveidotā institūcijā. Kompleksam jautājuma risinājumam par indivīda tiesībām uz brīvību un drošību, kā arī tiesībām uz cilvēka godu un cieņu nepazemojošu attieksmi KK ir jānosaka atbildība soda izciešanas vietu administrācijām par šādu tiesību pārkāpšanu, protams, ņemot vērā tos ierobežojumus, kurus valsts var uzlikt, pamatojoties uz sabiedriskās domas un kārtības uzturēšanas apsvērumiem.

APK septītā nodaļa “Administratīvie pārkāpumi vides, vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzībā” ir radījusi salīdzinoši izstrādātu juridisko mehānismu tā saucamo solidaritātes tiesību iedzīvināšanai. Tās ir tiesības uz veselīgu dzīves veidu, uz kopīgu kultūras un vēstures mantojumu. Pasaules prakse šo tiesību grupu nav izstrādājusi līdz tādam līmenim, lai varētu runāt par kādu kopīgu standartu, tāpēc Latvijas prakse ir labs precedents. Daļēji šīs normas garantē arī tiesību uz kultūru iedzīvināšanu.

Tomēr ne visām Konstitucionālajā likumā garantētajām tiesībām ir atbilstošs, likumā noteikts to iedzīvināšanas mehānisms. Piemēram, lai arī Izglītības likums nosaka atbildību par likuma pārkāpumiem, tad nedz APK, nedz KK vai kādā citā likumā nevar atrast, kāda atbildība iestāsies, ja persona prasīs savu tiesību un izglītību aizstāvību. Pozitīvs fakts ir tas, ka nav nevienā tiesību aktā arī aizliegts griezties ar šādu prasību tiesā, bet prasības pamatā ir jābūt valsts, pašvaldību institūcijas vai amatpersonas nelikumīgai rīcībai pret indivīdu. Tikai tiesai acīmredzot radīsies problēmas, izlemjot jautājumu par sankciju. Līdzīga situācija ir ar pārvietošanās tiesībām, tas ir, tiesībām Latvijas iedzīvotājiem brīvi izbraukt no valsts un atgriezties tajā. Vienīgā iespēja ir aizstāvēt savas tiesības CPK 239.1.panta kārtībā, argumentējot, ka amatpersonas vai institūcijas likuma normu piemēro pretēji likuma mērķim.

Nobeiguma komentāra vietā

Likums ir galvenais cilvēktiesību iedzīvināšanas garants tiesiskā valstī. Lai likumdevējs ieraudzītu robus tiesību sistēmā, indivīdiem un sabiedrībai kopumā ir jāformulē savas prasības. Ja nav iespējams aizstāvēt savas tiesības — vai nu tās, kuras nosaka nacionālais likums, vai tās, kuras darbojas starptautiskajā sabiedrībā kā vispārpieņemts standarts, tad kaut kas nav kārtībā politiskās un tiesību sistēmas pamatos.