Valsts prezidents Guntis Ulmanis:
“Par latvisku un eiropeisku Latviju”

Godātās dāmas un kungi!

Esmu priecīgs par iespēju uzrunāt jūs šodien šajā seminārā, kura temats ir tik svarīgs visai mūsu sabiedrībai un valstij.

Atļaujiet man uzreiz minēt divus vadmotīvus, ko šodien vēlos izcelt un kas bijuši pastāvīgas konstantes manā darbībā kā Valsts prezidentam. Pirmkārt, Latvijas Valsts prezidents ir visu Latvijas valsts iedzīvotāju prezidents. Otrkārt, mans moto un mana pārliecība ir bijusi un ir tagad arī nākotnei izsakāmos vārdos “Par latvisku un eiropeisku Latviju”.

Latvija atrodas pārejas posmā, tā ir transformācijas valsts. Pēdējos gados visi esam piedalījušies un veicinājuši pārēju no totalitārisma uz demokrātiju. Esam laikabiedri izmaiņām domāšanā — mēģinām pasauli uztvert ne vairs tās šķietamajā vienveidībā, bet gan tās daudzveidībā, jo tikai dažādība ir attīstības priekšnoteikums.

Latvijas valstiskā neatkarība ir atgūta tikai pirms pieciem gadiem. Vēsturiski tas ir ārkārtīgi īss laika sprīdis, taču jau tagad ir jūtamas būtiskas izmaiņas. Latvijas politiskajās norisēs ir izteikta eiropeiskuma elpa, un to es vispirmām kārtām saprotu tā, ka problēmas, ar kurām mēs esam konfrontēti, ir raksturīgas visām Eiropas demokrātiskajām valstīm. Arī risinājuma ceļi var būt tikai līdzīgi kā Eiropas valstīs, un to pieredzi Latvijā arī visi šodien mācāmies.

Šodienas Latvijas valsts ir pirmskara Latvijas valsts turpinājums, un mēs respektējam šo vēsturisko pārmantojamību — tā ir viena no būtiskākajām eiropeiskuma pazīmēm. Visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot ar Valsts prezidentu, ir jārespektē Latvijas valstiskums — mūsu pilsonības institūts. Tāpat mums visiem ir jārūpējas par pilsonības institūta darbības pilnveidošanu un optimālu piepildījumu. Atjaunotajā Latvijā jārisina daudzas problēmas, kuras tika bezatbildīgi uzkrātas padomju režīma laikā. Visi labi atceramies, ka padomju laikā apzināts politisks mērķis bija panākt vienveidīgas iedzīvotāju masas izveidi. Daudzo tautību cilvēki padomju impērijā zaudēja savu identitāti.

Mūsu ideja šobrīd Latvijā sakņojas citā uzskatā un pārliecībā, kurai ir sena vēsture šajā zemē. Tas ir demokrātisms, tā ir atklātība, savstarpēja cieņa un izpratne, tā ir vēlme saprast un pieņemt citu uzskatus un pārliecību.

Minētā pāreja nav īss un nesāpīgs process, bet gan būs vēl laikietilpīgs process. Pakāpeniskums ir tolerances cita izteiksme, es arī sevi pastāvīgi mudinu nesasteigt tos procesus, kam ir jānobriest lēnām, jo runa ir par būtiskām izmaiņām mūsu sabiedrības modelī. Man šķiet, ka esam pietiekami piesardzīgi, ieviešot valsts valodu un risinot naturalizācijas jautājumu. Tikai uzkrājot pirmo pieredzi naturalizācijas gaitā, varam izdarīt nepieciešamās korekcijas.

Tolerantu savstarpējo attiecību veidošanās ir lielā mērā atkarīga no valsts politikas. Tikpat svarīga loma ir tam, vai šo procesu sekmē nevalstiskās organizācijas, masu saziņas līdzekļi un sabiedrība kopumā.

Sabiedrības integrāciju būtiski ietekmē izglītības sistēma valstī, un nevar samierināties ar to, ka Latvijā vēl ir skolas, kurās mācības notiek, izmantojot padomju laikā veidotās mācību grāmatas tādā svarīgā disciplīnā kā vēsture. Izglītībai taču kopumā ir jāsekmē izpratnes veidošana par Latvijas vēsturi, par notikumiem pēdējo gadu laikā, kā arī par to, kāds garajos gadu simtos ir visu tautību cilvēku ieguldījums mūsu kopējā vēsturē — kultūras vēsturē, zinātnes vēsturē, mākslas vēsturē. Tā ir mūsu kopējā vēsture un arī solīds, Eiropā atzīts pamats Latvijas nākotnei.

Man šķiet, ka varam teikt, ka ikdienā reāli pastāv savstarpēja sapratne dažādu tautību cilvēkiem Latvijā. Šī sapratne visnotaļ attīstāma tālāk, un esmu priecīgs, ka Latvijā jau aktīvi strādā Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa. Arī nesen dibinātais Valsts cilvēktiesību birojs sniedz savu ieguldījumu mazākumtautību tiesību nodrošināšanas un realizācijas jomā. Kā rāda ilggadējā Eiropas demokrātisko valstu pieredze, arī mums būs jāstrādā, lai visā pilnībā likumos iestrādātu visus mazākumtautību tiesību garantējošos mehānismus.

Tāpēc ir nozīmīgi tādi forumi kā šis. Atzinīgi vērtējami Etnisko pētījumu centrs, Nacionālo kultūras biedrību asociācija, Zinātņu akadēmijas ieguldījums. Ceru, ka mūsu sabiedrība no visiem saņems vajadzīgos impulsus tālākai darbībai.

Apsveicami, ka semināra programmā uzmanība tiks pievērsta valodas jautājumam. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt to, ka visiem ir iespējas apgūt latviešu valodu. Gan latviešiem, gan citu tautību cilvēkiem ir aktīvi jādarbojas, lai varētu realizēt 1995. gada oktobrī apstiprināto latviešu valodas apguves programmu.

Tas ir mans aicinājums visiem Latvijas iedzīvotājiem, šeit nedrīkst būt pasīvi kritizējošas attieksmes.

Vēl viens aicinājums ir par pastāvīgu domu apmaiņu par to, kā un ar kādu saturu piepildīsim mūsu kopējo nākotni, ko uztveram jēdzienā “eiropeiska un latviska Latvija”. Šai domu apmaiņai būtu jānoris dažādos līmeņos un dažādās auditorijās. Latvijas Valsts prezidents — esmu pārliecināts — vienmēr piedalīsies.

Tas, kā izveidosim latvisku un arī reizē eiropeisku Latviju, izrietēs no mūsu iesaistības sabiedrības integrācijas procesā. Malā stāvētāju laiks ir garām, tas visiem ir jāsaprot. Mazākumtautību pārtsāvju līdzdalība politikā, sabiedriskajā dzīvē, kultūras norisēs ir atkarīga no viņu iniciatīvas. Latvijas kultūras, politiskā, ekonomiskā, sociālā dzīve no tā tikai iegūs. Tas ir moderns eiropeiskas pilsoniskās sabiedrības pamatprincips.

Visās Eiropas demokrātiskajās valstīs un arī Latvijā skaidri tiek nošķirts tas, ka pilsonības jautājums nav identisks ar mazākumtautību tiesību jautājumu. Neapšaubāmi ir tas, ka atšķirības starp pilsoni un nepilsoni visās Eiropas demokrātiskajās valstīs aptver ļoti šauru tiesību un pienākumu jomu. Arī Latvijā starp pilsoni un nepilsoni var pastāvēt tikai dažas konkrētas politiskās tiesības skarošas atšķirības.

Lai noritētu integrācijas process sabiedrībā, svarīgi ir juridiskie priekšnoteikumi un ietvari. Taču tikpat svarīga ir gatavība integrācijai visā sabiedrībā. Vai tā ir pietiekami izveidojusies mūsu sabiedrībā, cik veiksmīgs šis process ir pēdējos gados, kā to var sekmēt un attīstīt — šajos jautājumos vēlētos dzirdēt jūsu kvalificētos komentārus.

Mana pārliecība ir tāda, ka mūsu visu mērķis ir tāda nācija Latvijā, kurai ir stingra valstiskā apziņa un kura ir vienota rūpēs par savas valsts pastāvēšanu, kurai ir kopēja politiskā kultūra, kas spēj saprasties vienā valsts valodā — latviešu valodā, — tā ir nācija, kura aptver cilvēkus ar skaidru savas kultūras sakņu un piederības apziņu un ar spēju un vēlmi akceptēt pārējās kultūras Latvijā.

Etniskās un kultūras vērtības ir vienas no pašām augstākajām vērtībām Eiropā un tātad arī Latvijā. Bez tām nav iedomājama brīvas un demokrātiskas sabiedrības pastāvēšana. Arī tā taču var noteikti izteikt mūsu kopējo mērķi Latvijā — par latvisku un eiropeisku Latviju.

Kaut arī pagājis zināms laiks, esmu pārliecināts, ka esam diskusijas pašā sākumā par to, kas ir eiropeiska un tāpēc latviska Latvija ar tai vēsturiski raksturīgo dažādu tautību cilvēku normālu un kopējā nākotnē vērstu sadzīvošanu.

Es ceru, ka šajā seminārā mēs spēsim atbrīvoties no viena otra subjektīva viedokļa un veidot diskusiju nākotnes Latvijas vārdā.

Paldies par uzmanību!

Uzruna seminārā “Mazākumtautību tiesības: mehānismi valdības — mazākumtautību dialoga veicināšanai” Rīgā 1996.gada 16.maijā