PŪRS

Akadēmiķis, profesors Jānis Stradiņš:
Sēļu gada problēmas — aizsāktais un nākotnē veicamais

Ierosme izsludināt 1995./96.gadu par Sēļu gadu radās Latvijas Kultūras fonda Daugavas nedēļas ietvaros. Kā zināms, ik gadus LKF rīko pavasarī “Daugavas nedēļu” — pa Latvijas novadiem Daugavas krastos ar katram gadam raksturīgu tematisku ievirzi. Pāris gadus šīs nedēļas noris lejup pa Daugavu, 1994.g. — Augšdaugavā, virs Daugavpils, 1995.g. — pie Dunavas, Dignājas, Jēkabpils, 1996.g. — pie Klintaines, Oliņkalna, Pļaviņām. Sēlijas novadā “Daugavas nedēļa” 1995.gadā iegriezās pirmoreiz — radās doma pagarināt šo nedēļu par “Sēļu gadu”, lai iespiestos dziļāk šajā piemirstajā novadā, ne tikai pie Daugavas krasta vien, lai rosinātu visa novada kultūrvēsturisko un sasāpējušo mūsdienu problēmu apzināšanu. Jo Sēlija ir īpatnējs Latvijas novads, te vēl daudz neizpētīta un neizkopta, novadu samērā maz skārusi pēckara gadu industrializācija, te nav bijušas ierīkotas PSRS kara bāzes, to skārusi tikai samērā neliela, galvenokārt stihiska migrācija. Gribējās cerēt, ka “Sēlijas gads” varētu dot ierosmes jaunas, īpašas “Sēlijas programmas” iedibināšanai, kas varētu būt radniecīga “Lībiešu krasta programmai”, bet galvenais — tas varētu dot impulsu reģionālās identitātes meklējumiem, aktivizēt vietējos novadpētniekus un kultūras darbiniekus, pievērst šim novadam profesionālo zinātnieku pastiprinātu uzmanību. Sēlija varētu būt perturbāciju relatīvi neskarta Latvijas novada valsts.

Protams, jau agrāk aktīvi ir bijuši novadpētnieki dažādās Sēlijas vietās — Jēkabpilī, Ilūkstē, Bebrenē, Gārsenē, Sēlpilī, Saukā, Neretā, Viesītē, Eglainē, ir uzkrāts bagātīgs vietējs materiāls, rosīgs ir bijis Jēkabpils vēstures muzejs. Sēlijas un sēļu problēmas ir iezīmējušās arī profesionālu zinātnieku darbos — lai minam kaut Elvīras Šnores un Annas Zariņas pētījumu par Sēlpils pili, Almas Ancelānes darbus folkloristikā, K.Ancīša pētījumus par Aknīstes izloksni vai Maijas Poišas darbus par Vidzemes sēliskajām izloksnēm. Taču līdz šim nav skaidri definēta, vienota Sēlijas jēdziena, zema bijusi sēliskā pašapziņa, nav reģionu vienojošas identitātes, arī pētījumi ritējuši nesaskaņoti.

Tādēļ arī “Sēļu gads” aizsākās pērnā pavasarī ar I Sēlijas sarunām Krustpils pilī, ar novadpētnieces Vaidas Villerušas sastādītas grāmatas “Sēļu zeme” iznākšanu, ar mēģinājumiem apvienot zinātniskos un sabiedriskos spēkus, kas gribētu un varētu darboties šī Latvijas novada apzināšanai un atdzīvināšanai.

Kāpēc Sēlija ir interesanta, un kas būtībā vispār ir Sēlija? Parastais ieskats ir tas, ka Sēlija ir tagadējā Augšzeme — teritorija starp Daugavas kreiso krastu un Lietuvu, tomēr Sēlija var tikt definēta dažādi: gan kā seno sēļu zemes, senās sēļu cilts izplatības areāls, gan kā etnolingvistisks novads ar mīkstajām, sēliskajām izloksnēm, ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēstures īpatnībām, gan, treškārt, kā vienots teritoriāls (vai administratīvi teritoriāls) veidojums Latvijā. Šie trīs jēdzieni teritorijas ziņā var sakrist, bet var arī nesakrist. Ja runājam par Sēliju kā seno sēļu areālu, tad tā definēšanai jāuzklausa autoritatīvi arheologu un senvēsturnieku spriedumi, kurus varētu papildināt, precizēt vai apstrādāt valodnieki. Turklāt acīmredzot laikmetu gaitā Sēlijas teritorija ir bijusi atšķirīga un, kas īpaši svarīgi, Sēlija jo tālu iesniedzas arī Lietuvā.

Sēļi ir viena no četrām baltu ciltīm senajā Latvijā (latgaļi, zemgaļi, kurši, sēļi), kuri, uzsūcot arī somugriskos lībiešus, devuši etnisko substrātu latviešu nācijas veidošanai. Atšķirībā no pārējām tā ir vismazāk izpētītā senlatviešu cilts, par kuru rodam arī relatīvi vismazāk ziņu pirmajās hronikās un dokumentos. Par sēļu izplatību un etnoģenēzi no arheologa un valodnieka viedokļa ir izteikušies Eduards Šturms un lietuvju valodnieks Kazimirs Būga. Ir izteikta doma, ka sēļi tagadējo teritoriju sasnieguši ap Kristus dzimšanu, varbūt ejot citu ceļu nekā pārējās baltu ciltis, sākotnēji ieņēmuši prāvāku Latvijas un arī Lietuvas daļu, nekā tagadējā Augšzeme vien, pletušies uz augšu gar Aivieksti līdz pat Alūksnei. Krietni vēlāk, 6.gs., Latvijas teritorijā ienāk cita lielāka austrumbaltu cilts — letgaļi, kuru ekspansijas gaitā sēļi no Daugavas labā krasta tiek izspiesti vai asimilēti. Turpmāk abas ciltis dzīvoja kaimiņos, un šīs kopdzīves rezultāts ir daudzas kopējas kultūras un sadzīves iezīmes, kuru dēļ sēļus un latgaļus nereti aplūko kopēji. Vai šīs atziņas atbilst jaunākajām vēstures, valodniecības un arheoloģijas atziņām, vai tās nav jāprecizē — uz šiem jautājumiem būtu jāatbild mūsdienu speciālistiem Latvijā un Lietuvā. Daži valodnieki sēļu nosaukumu saista ar ūdens tecēšanu (salti, selēli — lēni tecēt) un min kādā senā romiešu kartē iezīmēto “Fluevus Selianus”, kas varētu būt bijusi Daugava. K.Karulis to tomēr saista ar indoeiropiešu “*selos” — ezers, purvs, gr. helos — purvs, mitra zemiene, tātad “sēlis” būtu ezeriem bagāta un purvaina apvidus iedzīvotājs.

Katrā ziņā vēsturiskā Sēlijas novada kontūras, kādas tās izskatījās 13.gs., vācu invāzijas laikā, Daugavas labo krastu neaptver, toties iesniedzas dziļi Lietuvā. Būga sakās identificējis sēļu dienvidu robežu, bet Latvijas daļā Sēlija ir Daugavas kreisā krasta novads, pēc dažu domām līdz Vallei, pēc citu domām — līdz Daugmalei vai pat Babītei. Lietuvā Sēlija iesniedzas dziļāk — no Zarasiem līdz Biržai, ietverot Rokiškus, Dusetus. Čpatnēji, ka bieži vietvārdi dubultojas Latvijā un Lietuvā: Birži — Biržai, Viesīte — Viešinta, Subate — Subačius. Gandrīz vai veidojas Maķedonijas situācija — prāva Sēlijas daļa ir Lietuvā, daļa — Latvijā, taču neapšaubāmi Latvijas Sēlija ir tas novads, kur Latvija visciešāk savās saknēs saskaras ar Lietuvu.

Interesantus datus par Sēlijas vēsturi savā 1938.g. maģistra darbā devis pieminekļu valdes darbinieks Vitolds Kalniņš; darbs nupat īsināti publicēts V.Villerušas grāmatā. Indriķa hronikā minētā Sēļu pils (Castrum Selonorum) bijusi patvērums sirotājiem no Lietuvas, tādēļ bīskaps Alberts ar kristītiem lībiešiem un letgaļiem 1208.g. to ieņēmis, piespiedis sēļus kristīties un atteikties no saiknes ar Lietuvu. Čslaicīgi pastāvējusi Sēlijas bīskapija. Ar 1255.—61.g. datēti t.s. Mindauga dāvinājuma akti, ar kuriem Lietuva galīgi atsakās no šīm sēļu zemēm. Kaut arī vismaz dažus no šiem aktiem uzskata par viltojumiem, tomēr tie pauž Sēlijas seno saistību ar Lietuvu. Tālāko gadsimtu gaitā Sēlija kā patstāvīgs novads pamazām izzūd no vēstures aprites, tomēr saglabājot savdabību un zināmu mežonību, kā to lasām A.Grīna romānā “Zemes atjaunotāji”.

Bez šī senvēsturiskā aspekta Sēlija traktējama arī kā kultūrvēsturisks novads ar savu īpatnību, mentalitāti, ko literatūrā pārstāv J.Jaunsudrabiņš, J.Akurāters, Aleksandrs un Jānis Grīni, Jānis Veselis, Fallijs, mūzikā — Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis; tāda lēnīga, zaļa, taču arī pauguraina ainava ir veidojusi cilvēkus, arī samērā daudzās hercoga, vēlāk kroņa teritorijas, mazāka pakļautība muižniekiem, arī divas konfesijas, kas novadā pastāv līdzās — luterānisms un katolicisms, kurām vēl pievienojas Jēkabpils un Jaunjelgavas pareizticīgie un vecticībnieki, spēcīgs ebreju elements, Daugavas plostnieki no Baltkrievijas, tātad spēcīgs multikultūru elements. Nepiemirsīsim arī tiešo vācu mācītāju Fīrekera (Neretā) un Manceļa (Vallē), bet īpaši Stenderu dzimtas ietekmi, kas te dzimuši un darbojušies paaudzēm. “Dabiskā savdabība ar šekspīriskām drāmām un traģēdijām,” tā raksturo Sēliju dzejnieks Imants Auziņš— “Sēlijas elēģija”.

Šiem momentiem jāpievieno zināma nošķirtība, atstumtība. Šis Latvijas novads, mežos ieaudzis, 20.gs. bijis itin kā atstatus no modernizācijas tendencēm Latvijā. Infrastruktūra, ceļi te veidojušies vāji. Novada vidū nav lielāku centru — Ilūkste kā apriņķa centrs drīz pēc Otrā pasaules kara pārstājis funkcionēt, gan Daugavpils, gan Jēkabpils ir novadu lielā mērā vilkušas uz Latgali, darbojušās centrifugāli. Pēckara gados kultūrvēsturiskais Sēlijas novads izrādījās sadalīts starp 4 administratīvajiem rajoniem: Daugavpils, Jēkabpils, Aizkraukles un pat Ogres rajonu (Birzgales pagasts), tādēļ bija zudusi kopības, reģionālās identitātes sajūta, ja tāda vispār bija tā īsti paguvusi ieveidoties.

Par šo sēļu reģionālo identitāti sāka runāt jau pirmās tautas atmodas laikā, kad etnogrāfs Skruzīšu Mikus publicēja grāmatiņu “Sēļi — Kurzemes augšgala senči” (grāmatā — 1889) un pirmajai Latvijas latviešu studentu korporācijai 1880.g. tika dots vārds “Selonija”, šķiet, no Jēkabpils skolas nākuša literāta un sabiedriskā darbinieka Puiņu Klāva ierosmē. Latvijas neatkarības laikā par Sēliju runāja vien nedaudzi lokālpatrioti — R.Ērglis, J.Veselis, A.Grīns, un jau “trešās atmodas” laikā 1989.g. pēc Riharda Kalvāna ierosmes tika dibināts sēļu klubs, kas kādu laiku darbojās Viļa Krūmiņa vadībā pie Dabas muzeja, taču drīz pagaisa.

“Sēļu gada” iniciatīvas rezonanse ir bijusi samērā liela. Bez krāšņās Daugavas nedēļas Sēlijā pērn ir notikuši vairāki sēļu saieti Ilūkstē, Bebrenē, tāds gaidāms Viesītē. Ilūkstē dibināta Sēlijas asociācija, plaši atzīmētas triju izcilu novadnieku — Jāņa Akurātera simtdivdesmitgade, Aleksandra Grīna simtgade un Paula Stradiņa simtgade, arī novados aktivizējas veiksmīgi uzsāktais novadpētnieku darbs, Sēlijas problēmas guvušas rezonansi Latvijas centrālajos preses izdevumos (jāatzīmē “Latvijas Vēstnesis”, “Lauku Avīze”, “NRA”), radio, TV. Ņoti iepriecinoši, ka dzimtā novada tematika skārusi arī vietējo skolnieku sirdis, kas savām saknēm veltījuši skaistus un saturā bagātus domrakstus. Ir sācis darboties Sēļu kultūras nams Viesītē, kura vērienīgā izveidošana turpinās, tiek veidots Krustpils pils komplekss.

1996.g. 29.februārī — ļoti zīmīgā datumā — Latvijas Kultūras fondā pulcējās 3 ministri — M.Gailis, M.Grīnblats un O.Spārītis kopā ar četru vietējo rajonu pašvaldību vadītājiem, LKF darbiniekiem un zinātniekiem, lai pārrunātu Sēlijas reģionālās attīstības problēmas. Diskusija bija ļoti rosinoša, kaut arī neveda pie kopsaucēja. Māris Gailis ierosināja administratīvi teritoriālās reformas gaitā izveidot Sēlijas apriņķi, daļa klātesošo tam piekrita, citi iebilda, ka pašreiz trūcīgākais kreisais krasts dzīvojot uz labā krasta rēķina un šādam apriņķim būtu ekonomiski grūti pastāvēt. Izvērsās diskusija arī par liela celulozes kombināta celtniecību Salā (pie Jēkabpils), kaut gan nav īsti skaidrs, vai to vispār cels šajā reģionā vai Kurzemes piekrastē. Diskusijā gan vienprātīgi akceptēja viedokli, ka vairāk vērības jāveltī kultūrvides un kultūras tradīciju atsegšanai. Par administratīvi teritoriālo reformu domas dalās — Ilūkstē daudzi izteiktos par pievienošanu Jēkabpilij, Bebrenē ir pret šādu risinājumu. Diskutētas tikušas arī nodarbinātības problēmas, kas novadā ir īpaši akūtas. 1995. gadā sākta veidot Sēlijas tūrisma asociācija ar centru Jēkabpilī. Te parādās īpatnējs moments — ziemeļzemju — dāņu, norvēģu, zviedru — zināma ieinteresētība par šo novadu. Ziemeļzemju draudzes ziedojušas Neretas baznīcai, no šīm valstīm nākuši ziedojumi Rites pieaugušo izglītības centram, slimnīcām, iepazīšanās nolūkos šurp braukušas ekskursijas. Ja novadā būtu ceļi, viesnīcas, elementāri uzturēšanās priekšnoteikumi, interesanti nodarbību piedāvājumi, varētu darīt ko vairāk. Novadā būtu ko redzēt — Stendera vietas, senie pilskalni, ezeri, brīnišķīga neskarta daba, jaunais vīna kalns pie Vārnavas, ko izkopis Ēvalds Pūpols, Raiņa Tadenava, Daugava pie Dignājas un Dunavas, Ilūkstes un Pilskalnes apkaime, vēl saglabājušās etnogrāfiski interesantas celtnes. Jānožēlo, ka iznīcināts “mazais bānītis”, kas varētu kļūt par tūristu atrakciju. Katrā ziņā šis tūrisma aspekts ir ar nākotni.

1995. gada 15. decembrī Ilūkstē dibināta Sēlijas asociācija, kas pašreiz gan vēl ir veidošanās stadijā; tajā organizatorisko darbu uzņēmies enerģiskais doc. S.Timšāns. Te paredzēts iesaistīt Imantu Auziņu, Albertu Varslavānu, Inesi Berķi (Jēkabpils), Jāni Dimitrijevu (Viesīte), Aiju Voitišķi (Aknīste), Ināru Mukāni (Daugavpils raj.) Osvaldu Lavrinoviču (Dunava), Lūciju Ķuzāni, Veltu Tomu (Kanāda), Mirdzu Urmi (LKF), Rihardu Kalvānu u.c., lai līdz 1997. gadam izveidotu aktīvu un varētu organizēt I Sēlijas kongresu Jēkabpilī. Šajā ziņā ceram uz vietējo pašvaldību atsaucību.

Sēlijas gada gaitā Juris Urtāns uzsācis vērienīgu Sēlijas pilskalnu apsekošanu, Rita Grāvere publicējuši datus par sēļu antropoloģiju, turpinās Maijas Poišas pētījumi par sēliskajām izloksnēm. Nākotnē Sēlijas problēmu apzināšanā būtu vēl plašāk jāiesaista zinātnieki un arī studenti, kas varētu sagatavot bakalaura un maģistra darbus par Sēlijas vēsturi, sēliskiem elementiem latviešu valodā, par dažādiem Sēlijas kultūrvēstures un etnosocioloģijas aspektiem. Brīvdabas muzejā ierosināts izveidot Sēlijas sētu. Pamazām būtu jāizstrādā vienota Sēlijas izpētes programma, veidojot to vispārējās Latvijas problēmu izpētē kā reģionālu daļu, un kā tāda tā varētu funkcionēt Letonikas programmas ietvaros. Tieši te būtu svarīga sadarbība ar attiecīga profila speciālistiem Lietuvā, jo Lietuvas Sēlija, šķiet, ir vēl mazāk pētīta nekā Latvijas Sēlija, bet salīdzinošais aspekts varētu būtu interesants (kaut vai vilcēju daudzbalsīgās dziesmas‚ “sutartīnes” lietuvju tautas mūzikā saista ar sēļiem, un savā laikā Saukā šādas 10 sutartīnes pierakstījis fotomākslinieks Mārtiņš Buclers, arī Jurjānu Andrejs Vārnavā).

Viesītē 25. maijā paredzēts Sēlijas gada noslēgums ar II Sēlijas sarunām, ir sagatavoti šī noslēguma pasākuma ieteikumi, kurus gribētu celt priekšā arī šīs LZA sēdes dalībnieku ievērībai cerībā, ka tos varētu akceptēt arī LZA sēde un zinātnieki Letonikas programmas ietvaros zināmu vērību veltītu arī Sēlijas un sēļu problēmātikai.

Galvenie ieteikumi Sēlijas problēmu risināšanai būtu šādi:

“Sēļu gada” noslēguma un II Sēlijas sarunu dalībnieki:

1. Nolemj, ka ierosmes Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska (vēsturiski etnogrāfiska) novada apzināšanai un atdzīvināšanai ir jāturpina un jāaktivizē.

2. Ieteic atzīt sarkanbaltizaļās krāsas par Sēlijas reģionālajām krāsām, vienojoties par to arī ar Lietuvas sēļu pēctečiem; nolemj lūgt Jēkabpils rajona pašvaldību un Latvijas Kultūras fondu izsludināt konkursu par Sēlijas kultūrvēsturiskā novada ģerboni.

3. Apsveic Sēlijas asociācijas dibināšanu, uztic tai kopā ar vietējām pašvaldībām un ieinteresētajām institūcijām organizēt I Sēļu kongresu, kas tad pieņemtu “Sēļu manifestu” un tālākās rīcības programmu. Kongress varētu notikt 1997. gada otrajā pusē Jēkabpilī, jo tā sagatavošanai vajadzīgs vēl pārrunu un reģiona pašapzināšanās posms.

4. Ieteic Sēļu kongresā definēt Sēlijas ģeogrāfisko un kultūrvēsturisko jēdzienu un rūpīgi apsvērt nepieciešamās administratīvi teritoriālās izmaiņas, saistot saimniecisko pusi ar kultūrvēsturisko.

5. Ieteic pašvaldībām kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju dot pārdomātus ieteikumus par nodarbinātību, infrastruktūras (ceļu, viesnīcu) veidošanu novadā.

6. Atzīst par apsveicamu Sēļu kultūras centra izveidošanu Viesītē, ieteic darīt visu iespējamo tā nobeigšanai līdz 1999. gadam.

7. Ieteic novada skolu mācībās plašāk iekļaut novadpētniecību, priekšstatus par Sēlijas kultūrvēsturiskām tradīcijām, veidot novadam atbilstošu kultūrpolitiku.

8. Sastādīt un izdot ceļvežus, tūrisma prospektus un arī zinātniskus darbus par Sēliju, piesaistīt investīcijas tūrisma objektu celtniecībai vai esošo ēku pārbūvei un pielāgošanai, plašāk ieinteresēt ārzemniekus, īpaši Ziemeļvalstu pārstāvjus, par Sēliju.

9. Nolemj lūgt Latvijas Zinātņu akadēmiju izstrādāt zinātnisku programmu Sēlijas kultūrvēstures un etnisko procesu izpētei, savienojot vietējo novadpētnieku centienus ar zinātnieku — profesionāļu iecerēm.

10. Vērienīgākus rīkot rakstnieku, zinātnieku, kultūras un sabiedrisko darbinieku atceres pasākumus Sēlijas novadniekiem, iesaistot tajos Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Kultūras fondu, augstskolas, muzejus, biedrības, kā arī PBLA, ALA un citas ārlatviešu organizācijas, aicinot tās rīkot Sēlijas novadā savas nometnes.

11. Izveidot kopā ar Lietuvas kolēģiem (īpaši Lietuvas sēļu pēctečiem) zinātisku grupu sēļu problēmas iztētei un pasākumus Latvijas un Lietuvas sēļu pēcteču tuvināšanai.

12. Paātrināt Augšzemes (Sēlijas) sektora izveidošanu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, sniedzot šim darbam Sēlijas pašvaldību palīdzību.