PIRMS NOTIKUMA

Latviešu valodas institūts trijos laikos

Ojārs Bušs, Dr. habil. philol., Vineta Ernstone, doktorande
Kornēlija Pokrotniece, Dr. philol., — "Latvijas Vēstnesim"

Latviešu valodas institūts 1996. gadā svin vairākas jubilejas: pirms pāris mēnešiem apritēja 60 gadu, kopš tika izveidota Valodas krātuve, vasaras sākumā atzīmēsim 50. gadskārtu kopš Valodas un literatūras institūta nodibināšanas LZA sastāvā, bet Vecgada vakarā varēsim atskatīties uz pirmajiem pieciem patstāvīga darba gadiem neatkarīga pētniecības centra statusā. Pārāk cītīga jubileju pieminēšana gan dažkārt uzdzen zosādu (gribot negribot jāatceras proletariāta vadoņa simtgade un revolūcijas gadadienas), taču nav nemaz slikti, ja līdz ar dzimšanas dienas svinībām gan pārlūkojam un izvērtējam padarīto, gan arī mēģinām ieskatīties nākotnē.

Kopš pastāv Latvijas ZA, tās sastāvā vienmēr ir bijis institūts, kura darbības programma saistīta ar latviešu valodas izpēti. Organizējot ZA, tika nolemts tās sastāvā iekļaut Latviešu valodas un literatūras institūtu, kas 1945. gadā bija izveidots Latvijas Valsts universitātes paspārnē uz bijušās Valodas krātuves bāzes. Līdz ar Valodas krātuves inventāru, zinātniskajiem materiāliem un bibliotēku institūts 1946. gada 1. jūlijā pilnīgi pārgāja ZA pārziņā.

Sākotnēji ZA Valodas un literatūras institūtā ir 2 galvenās daļas: Literatūras daļa, ko vada akadēmiķis Andrejs Upīts (viņš ir arī institūta direktors), un Valodas daļa, ko vada akadēmiķis Jānis Endzelīns. Abas daļas darbojas kopā, kaut gan jau dibinot ir bijuši ierosinājumi veidot divus institūtus. Kad 1947. gadā ievēlē zinātnisko padomi (ZP), kas turpmāk vadīs un koordinēs Valodas un literatūras institūta zinātnisko darbu, tajā no septiņiem locekļiem ir tikai viens valodnieks — J. Endzelīns. ZP atklātajās sēdēs drīkst piedalīties arī citi institūta darbinieki, tomēr nereti valodniecisku jautājumu un problēmu risināšana paliek nespeciālistu ziņā.

Valodniecības jeb Valodas daļas izvirzītās pētniecības pamattēmas bija aizsāktas vēl Valodas krātuves laikos. Lielākā daļa no iecerētā bija ilgtermiņa darbi, taču blakus tiem bija atvēlēta vieta arī aktuālu, neatliekamu prakses problēmu risināšanai. Visos 50 Zinātņu Akadēmijas pastāvēšanas gados valodnieku uzmanības lokā arvien bijusi

— apvidvārdu vākšana un izlokšņu pētīšana,

— vietvārdu vākšana un pētīšana,

— latviešu valodas vārdu krājuma izpēte un vārdnīcu sastādīšana,

— terminoloģijas jautājumu risināšana.

Citas pētniecības tēmas ir nākušas klāt un atkal aizmirstas atbilstoši sabiedriskās prakses un laikmeta nepieciešamībai.

Dibinoties Valodas un literatūras institūtam, valodnieku galvenais darbs saistījās ar latviešu valodas pilnīgas vārdnīcas — tēzaura izdošanu. Šī ideja bija radusies Valodas krātuves laikos, darbs bija iesākts un turpinājās, tiesa gan, ar minimāliem spēkiem, līdz 1948. gadam, kad pēc Ņeņingradas profesora B. Larina ieteikuma šo darbu nolemj pārtraukt, jo pilnīgai latviešu valodas vārdnīcai būtu jāietver arī “visa buržuāziskā frazeoloģija”, bet tas nu nebūtu ieteicams no politiskā viedokļa. Valodas un literatūras institūta ZP maina jau pieņemto 1949. gada darba plānu, tēzauru atliek un nolemj pievērsties latviešu modernās valodas vārdnīcas izveidei.

Katrs aizvadītais laika posms izvirzīja citus uzdevumus, kam institūta valodnieki pievērsās savos pētījumos. Tā, piemēram, 40. gadu beigās radās vajadzība pēc plašas krievu—latviešu vārdnīcas (līdztekus patiešām sabiedrībā paustai nepieciešamībai tā bija arī tā laika politisko apstākļu diktēta prasība), un gandrīz visi darbinieki tika iesaistīti vārdnīcas sagatavošanā, bet pārējie institūtā veicamie darbi atbīdīti otrajā plānā. Darbu koordinācija starp dažādām iestādēm ir bijusi vāja, pēc divu gadu darbošanās atklājas, ka līdzīgu vārdnīcu veido Latvijas Valsts izdevniecība. 1951. gadā institūta un izdevniecības kartotēkas apvieno, divsējumu krievu—latviešu vārdnīcu pabeidz un izdod Latvijas Valsts izdevniecība.

1953. gadā Valodas daļu sadala divās struktūrvienībās: Vārdnīcu sektorā (vadītājs J. Endzelīns), kura uzdevumos ietilpst modernās valodas vārdnīcas, vietvārdu vārdnīcas un izlokšņu vārdnīcu sastādīšana, un Gramatikas sektorā, jo ir radusies vajadzība pēc zinātniskas latviešu valodas gramatikas, kurā būtu analizēta latviešu valodas uzbūve sinhronā skatījumā. Pētījumu rezultātā Rūdolfa Grabja vadībā top Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika (1959. g. 1. sējums “Fonētika un morfoloģija”, 1962. g. 2. sējums “Sintakse”). 1965. gadā šis darbs saņem tālaika republikas augstāko apbalvojumu — LPSR Valsts prēmiju.

Paralēli lielajiem kolektīvajiem darbiem attīstās arī darbinieku individuālās intereses, aizsākas jauni pētījumu virzieni. Daži valodnieki iesaistījās skolu mācību grāmatu izstrādāšanā. D. Zemzare pievērsās vecajām vārdnīcām un sarakstīja plašu monogrāfiju “Latviešu vārdnīcas (līdz 1900. gadam)” (1961). Dz. Barbare sāka veidot latviešu valodniecības bibliogrāfiju, taču izdevās apkopot tikai padomju posma publikācijas. Bibliogrāfiskais rādītājs “Latviešu padomju valodniecība 30 gados” (1976) aptver laiku no 1945. līdz 1975. g. Ir sagatavots arī manuskripts par 1976.—1990. gada publikācijām.

Sākoties atmodai un ar to saistītajiem pārkārtojumiem valsts un sabiedrības dzīvē, valodnieki ar lielu dedzību iesaistījās sabiedriskajos procesos. 1988. gadā institūtā nodibinājās Latvijas Tautas frontes organizācija, tās priekšgalā bija vietvārdnieki O. Bušs un Dz. Hirša. Abi kļuva arī par vietējo padomju deputātiem Rīgā un Jūrmalā. 1991. gada traģiskajās janvāra dienās valodnieki Tautas frontes vadībā atradās uz barikādēm Zaķusalā, Doma laukumā un pie starptautiskās telefona centrāles.

1988. gadā valodnieki aktīvi publicējās, rīkoja diskusijas presē par latviešu valodas stāvokli, jo ar katru gadu aizvien vairāk bija sarukušas latviešu valodas lietojuma iespējas ekonomiskajā, sabiedriskajā un pat sadzīves līmenī. A. Blinkena AP Prezidija darba grupas uzdevumā 1988. gada 30. augustā publicēja plašu rakstu “Par latviešu valodas statusu — esošo un vēlamo”, kurā rosināja atsaukties cilvēkus un lemt par latviešu valodas turpmāko likteni. Gan uz institūtu, gan uz Augstākās padomes Prezidiju nāca tūkstošiem vēstuļu, kurās bija izteikta prasība aizsargāt latviešu valodu, piešķirot tai valsts valodas statusu. Latviešu valodas daļas darbinieki izskatīja gandrīz 10 tūkstošus vēstuļu ar 354 000 parakstu un apkopotās ziņas nodeva AP Prezidijam. Ievērojot publikācijās, diskusijās un vēstulēs pausto tautas gribu, Augstākā padome 1988. gada 6. oktobrī pieņēma lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai Latvijā.

Turpmākā valodnieku rosība saistījās ar Valodu likuma izstrādi. A. Blinkena bija likumprojekta sagatavošanas komisijas priekšsēdētāja. Valodu likums tika pieņemts 1989. gada 5. maijā, taču līdz tam valodnieki iesaistījās likumprojekta uzlabošanā un dažādu nolikumu un ieteikumu sagatavošanā šī likuma realizācijai. 1988. un 1989. gads galvenokārt bija veltīts valodas sabiedriski politisko jautājumu rosināšanai un risināšanai.

Arī pēc tam daudzi institūta valodnieki piedalījās MP un AP valodas komsiju darbā, vēlāk — valsts valodas atestācijas komisijās. Tagad daudzi Latviešu valodas institūta darbinieki (A. Blinkena, O. Bušs, I. Druviete, V. Skujiņa, J. Valdmanis u.c.) piedalās normatīvo likumu un dokumentu sagatavošanā, darbojas Valsts valodas centra Latviešu valodas komisijā.

Pārmaiņas 90. gados skāra arī ZA Valodas un literatūras institūta iekšējo struktūru.

Pakāpeniski veidojās un nobrieda doma par atsevišķa institūta izveidošanu uz esošo valodniecības nodaļu bāzes. Par labu paraugu noderēja Lietuvas ZA Lietuviešu valodas institūta pieredze. Visi daļu vadītāji un darbinieku vairākums ar saviem parakstiem atbalstīja patstāvīga valodniecības institūta izveidošanu. Pārstrukturēšana notika 1991. gada nogalē. Kopš 1992. gada 1. janvāra ZA darbojas Latviešu valodas institūts.

Šobrīd institūta struktūru un darba organizāciju daudzējādā ziņā nosaka atsevišķu zinātnisko tēmu finansējums, kas pašreiz ļauj strādāt pie desmit projektiem. Tie galvenokārt ir fundamentāli pētījumi, kas realizējas daudzsējumu vārdnīcu vai vairāksējumu monogrāfiju veidā, piemēram, Latviešu literārās valodas vārdnīca, Latviešu valodas gramatika, Latviešu valodas apvidvārdu vārdnīca, Latviešu valodas dialektu atlants, Eiropas valodu atlants (attiecīgo latviešu valodas faktu apzināšana un apstrāde), Latvijas vietvārdu vārdnīca, Latviešu literārās valodas vārdnīca. Latviešu valodas institūta Terminoloģijas nodaļā (vadītāja V. Skujiņa) un Sociolingvistikas nodaļā (I. Druviete) noris ne tikai attiecīgas ievirzes pētniecības darbs, šo nodaļu speciālisti visai aktīvi iesaistās reālajos mūsdienu valodiskajos procesos, līdzdarbodamies gan visdažādāko nozaru latviskas terminoloģijas veidošanā un papildināšanā, gan valodu politikas vispārējās koncepcijas izstrādē, gan dažādu ar valodu saistītu aktuālu problēmu praktiskā risināšanā un attiecīgu juridisku aktu sagatavošanā.

Vēl ciešāk ar valodas praksi, valodas lietojuma ikdienas grūtību pārvarēšanu saistīts Valsts valodas konsultāciju dienests (A. Miķelsone), kas arī darbojas Latviešu valodas institūta sastāvā; šāda sasaiste nodrošina valodas konsultācijām zinātnisku pamatojumu un pietiekamu autoritāti. Savukārt vistiešāko saikni ar institūta pirmsākumiem — pirmskara Latvijas Republikā dibināto Valodas krātuvi — iemieso jau tolaik veidot sāktais Latviešu valodas arhīvs, kas sastāv no vairākām tādām kartotēkām, kuru apjoms mērāms miljonos kartīšu (apvidvārdi, literārās valodas leksika, terminoloģija, vietvārdi), kā arī no dažiem mazāka apjoma latviešu valodas materiālu krājumiem.

Latviešu valodas pētniecības centrs kopš 1936. gada gan ir vairākkārt mainījis savu nosaukumu un pakļautību, tomēr turpinājis darbu pie visām varām un valsts iekārtām, kas pēdējos sešdesmit gados nomainījušas viena otru Latvijas teritorijā. Runājot par darbības jomām un darba formām turpmākajos sešdesmit gados, jāpasvītro, ka galvenais stimuls, kas uztur latviešu valodnieku gara spēku — par spīti tipiski zinātnieciski plānajiem maciņiem —, ir apziņa, ka ar tiem nozīmīgākajiem nacionālajiem un valstiskajiem uzdevumiem, kas jāpaveic Latviešu valodas institūtam (vai kā citādi nodēvētam latviešu valodas pētniecības centram), netiks galā neviens cits un nekur citur.

Visdarbietilpīgākais no šādiem uzdevumiem ir dažādu žanru latviešu valodas zinātnisko vārdnīcu sastādīšana un izdošana, kā arī līdzdalība nozīmīgāko tulkojošo vārdnīcu sastādīšanā. Ja pieredzi un paraugu efektīvai valodnieku darba organizācijai un viņu intelektuālā potenciāla izmantošanai meklēsim mūsdienu t.s. rietumu pasaulē, tad atradīsim tur (piem., Somijā, Vācijā, Čehijā, Slovakijā) relatīvi autonomus valodu pētniecības centrus, ko lielā mērā varētu dēvēt arī par leksikogrāfijas (t.i., vārdnīcu veidošanas) centriem. Šie centri ir vai nu savulaik atdalījušies no augstskolām (kā Helsinku Vietējo valodu pētniecības centrs), vai arī uzreiz veidoti kā patstāvīgi pētnieku un leksikogrāfu kolektīvi, apzinoties, ka liela apjoma un nopietnas zinātniskas kvalitātes vārdnīcu sastādīšana nav apvienojama ar vienlaicīgu citu darba pienākumu veikšanu (vismaz tad ne, ja leksikogrāfiskos projektus grib īstenot pārskatāmā vēstures periodā; šādu darbu laikietilpību, starp citu, uzskatāmi ilustrē lielās “Lietuviešu valodas vārdnīcas” tapšanas process; šīs vārdnīcas 1. sējums iznāca 1940. gadā, bet pēdējais tiks izdots jau nākamajā gadsimtā).

Arī Latviešu valodas institūtā vārdnīcu veidošana vienmēr ir bijusi nozīmīgs (bet palaikam arī pats galvenais) uzdevums, un vēl jo vairāk tas izvirzīsies uzmanības centrā nākotnē, ņemot vērā to, cik daudz vārdnīcu — gan zinātnisku, gan praktisku — latviešu valodai vēl trūkst (bet citas novecojušas). Ir nepieciešamas terminu vārdnīcas daudzās nozarēs un varbūt arī apkopojošas, asi izjūtam mūsdienīgas svešvārdu vārdnīcas trūkumu, joprojām nav akadēmiskas etimoloģiskās vārdnīcas, jāgatavo jauna skaidrojošā vārdnīca, kas atspoguļotu straujās pārmaiņas latviešu valodas mūsdienu leksikā, ir jau sācies darbs pie iespējami pilnīgas apvidvārdu vārdnīcas, galu galā jāveido arī liela apjoma (80 — 90 tūkst. vārdu) tulkojošās vārdnīcas gan ar galvenajām pasaules tautu valodām, gan arī ar Baltijas un Ziemeļvalstu tautu valodām (ka zinātnieku līdzdalība nodrošina arī tulkojošo vārdnīcu augstāku kvalitāti, liecina nesen iznākusī “Lietuviešu — latviešu vārdnīca”, kurā lielu darbu ieguldījusi Latviešu valodas institūta vadošā pētniece L. Balode).

Otrs nacionāli nozīmīgākais valodnieku uzdevums ir valsts valodas optimālas funkcionēšanas zinātniskais nodrošinājums. Šai ziņā, šķiet, vislielākā atbildība jāuzņemas Sociolingvistikas nodaļai un Valsts valodas konsultāciju dienestam. Uz sociolingvistiskiem pētījumiem pamatoti ieteikumi valodas politikas veidošanai, attiecīgu koncepciju un likumdošanas aktu projektu izstrāde, zinātniski pamatoti ieteikumi konkrētu valodas lietojuma problēmu risināšanai — tas viss un vēl daudz kas cits jānodrošina valodniekiem, lai latviešu valoda varētu godam tikt galā ar tiem uzdevumiem un pienākumiem, ko tai uzliek valsts valodas statuss neatkarīgā Latvijā.

Trešais nacionālas nozīmes uzdevums, uz kuru norāde bija ietverta jau pašā Valodas krātuves nosaukumā, ir latviešu valodas arhīva uzturēšana, papildināšana, kārtošana, kompjuterizācija un publicēšana, kā arī šī arhīva izmantošanas organizēšana. Šis arhīvs kopumā veido unikālu latviešu tautas gara dzīves pieminekli. Taču pat klintī izcirsts piemineklis iet bojā, ja par to nerūpējas, un vēl daudz vairāk rūpju prasa miljoniem mazu papīra kartīšu. Latviešu valodas institūta nākotnes ieceres valodas arhīva sakarā saistās ar tā dublēšanu gan materializētā, gan kompjuterizētā veidā, lai novērstu briesmas, ka kādā pat gluži necilā negadījumā var iet bojā vairs nerestaurējamas vērtības. Otrs veids, kā garantēt arhīva vērtību nezūdamību, ir tā publikācija (galvenokārt leksikogrāfiskā formā), dažādās vārdnīcās, tāpēc valodas arhīva pastāvēšana būs cieši saistīta ar Latviešu valodas institūta kā leksikogrāfijas centra darbību.

Savdabīgāku vietu starp valodnieku uzdevumiem un pienākumiem ieņem līdzdalība Latvijas tēla veidošanā. Jāņem vērā, ka, pateicoties baltu (latviešu un lietuviešu) valodu īpašajam nozīmīgumam indoeiropeistikā, latviešu (tāpat kā lietuviešu) valodas pētījumi un materiālu publicējumi, ja tie īstenoti pietiekami augstā līmenī, starptautiskajā zinātnes dzīvē spēlē krietni lielāku lomu un izpelnās lielāku ievērību nekā pat gluži analoģiska līmeņa pētījumi gandrīz jebkurā citā zinātnes nozarē (starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Lietuviešu valodas institūts Viļņā, par spīti Lietuvas šībrīža ekonomiskajām problēmām, saņem itin pieklājīgu finansējumu, kas ļauj ne tikai turpināt darbu līdzšinējā līmenī, bet arī piesaistīt talantīgākos jaunos lietuviešu valodniekus). Kaut gan savu ieguldījumu Latvijas tēla spodrināšanā var sniegt jebkurš valodnieks neatkarīgi no dzīves un darba vietas, tomēr, valodnieku kolektīvam saņemot attiecīgu valsts pasūtījumu un strādājot mērķtiecīgi tikai šī pasūtījuma izpildei, rezultāts būs nesalīdzināmi nopietnāks un arī efektīvāks. Tāpēc, raugoties nākotnē, gribas cerēt, ka Latvijas valsts, būdama galvenais Latviešu valodas institūta darbu pasūtītājs, spēs maksimāli izmantot šī valodnieku kolektīva iespējas, ne tikai ar finansējumu nodrošinot iztikas minimumu, bet arī ar pareizu pasūtījumu politiku veicinot iespējami daudzu nacionāli nozīmīgu projektu īstenošanu.