PĒC NOTIKUMA

Par drošu vidi un augstu dzīves kvalitāti

visām Baltijas jūras reģiona tautām

Vides valsts ministrs

Indulis Emsis:

Godātais priekšsēdētāj, dāmas un kungi!

Mūs, Baltijas jūras valstis, vieno centieni atjaunot ekoloģisko līdzsvaru Baltijas jūrā un tās līčos. Ekoloģiskās katastrofas draudi piespieda 113 valstu vadītājus satikties 1972. gadā Stokholmas konferencē par cilvēkvidi un nopietni izvērtēt tautu nākotnes izredzes. Stokholmā toreiz izskanēja pirmais draudu zvans. 1983. gadā Apvienotās Nācijas izveidoja Pasaules vides un attīstības komisiju. Četrus gadus vēlāk komisija prezentēja ziņojumu “Mūsu kopējā nākotne” (Our Common Future). Komisija, kuru pēc tās priekšsēdes vārda pazīstam kā Bruntlandes komisiju, nāca klajā ar atziņu: “Cilvēcei ir iespēja veidot ilgtspējīgu attīstību, nodrošināt, ka tā apmierina tagadnes vajadzības, nemazinot iespējas nākotnes paaudzēm apmierināt viņu vajadzības.”

1992. gadā Riodežaneiro 179 zemes konferences dalībvalstis vienojās par rīcības programmu XXI gadsimtam — “Agenda XXI”, vienojās par kopēju rīcību kvalitatīvas vides, veselīgas un ilgtspējīgas ekonomikas nodrošināšanai.

Dāmas un kungi! Valstis, kas atrodas Baltijas jūras sateces baseinā ar vairāk nekā 80 miljoniem iedzīvotāju, 1972. gada ANO konferences par cilvēkvidi rosinātas, 1974. gadā parakstīja konvenciju par Baltijas jūras aizsardzību — Helsinku konvenciju. Tas bija pirmais nozīmīgais solis, lai sāktu kopīgas aktivitātes Baltijas jūras vides aizsardzībā. Taču neraugoties uz šīm aktivitātēm, ekoloģiskā situācija Baltijas jūrā laikā no septiņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem turpināja pasliktināties. Kļuva skaidrs, ka nepieciešams pastiprināt aktivitātes, lai pārtrauktu tālāko jūras eitrofikāciju, mazinātu industriju, komunālās saimniecības un lauksaimniecības slodzes. Un atkal mūsu ziemeļu kaimiņš Zviedrija 1990. gadā aicināja visu valstu ministru prezidentus uz konferenci Ronnebī (Roneby), lai apspriestu Baltijas jūras deklarāciju. Simboliski, ka konferencē Ronnebī trīs Baltijas valstis jau piedalījās neatkarību atguvušu valstu statusu. Es vienmēr ar saviļņojumu atcerēšos konferences ēku, kuras karogu mastos blakus citu valstu karogiem plīvoja arī Latvijas sarkanbaltsarkanais valstiskuma standarts.

Šis ir brīdis, kopš kura arī Latvija, Lietuva un Igaunija uzņēmās starptautisku atbildību par Baltijas jūras ekoloģisko likteni.

Baltijas jūras deklarāciju un Baltijas jūras vides aizsardzības konvencijas jauno tekstu pieņēma vides ministru diplomātiskajā konferencē Helsinkos 1992. gadā. Šo starptautisko aktivitāšu līdzšinējais lielākais praktiskais ieguvums ir “the Baltic Sea Joint Comprehensive Environmental Action Programme”. Programma identificēja 132 karstos punktus (“hot spots”), 47 no tiem tika piešķirta augsta prioritāte. Tika sagatavota un, šobrīd, var teikt, jau daļēji arī īstenota investīciju programma, kas tika fokusēta uz to, lai būtiski mazinātu karsto punktu negatīvo ietekmi uz vidi. Baltijas jūras valstis vides aktivitāšu jomā pārvarēja nacionālo egoismu un sāka kopīgu vides programmu un investīciju projektu īstenošanu. Īsā laika posmā tika sagatavoti investīciju projekti visās valstīs. Valstis, kuru ekonomika atrodas pārejas posmā, saņēma nozīmīgu palīdzību vides institūciju stiprināšanai, vides izglītībai un likumdošanas aktu pilnveidošanai, investīciju projektu sagatavošanai un realizācijai. Atskatoties uz pēdējo sešu gadu aktivitātēm, man ar gandarījumu jāsecina, ka Latvijā un citās Baltijas valstīs vides aizsardzības jomā ir vērojams progress. Mūsu upes un ezeri ir kļuvuši tīrāki, mūsu mežu platības ir palielinājušās, ir reducēta slodze uz Baltijas jūru. Latvijas upes dod 8 procentus no visu Baltijas jūras upju kopnoteces. No Latvijas upēm Baltijas jūrā nonāk 5 līdz 17 procenti slāpekļa (N) un 4 līdz 7 procenti fosfora (P). 56 procenti ūdens daudzuma, kas ietek Baltijas jūrā, ieplūst no citām valstīm (tranzītūdeņi). Slodžu samazinājums no Latvijas — Baltijas jūrā 1990. g. — 1995.g.: organiskie savienojumi — par 70%, slāpekļa savienojumi — par 54%, fosfora — par 30%.

Latvijas upju ūdeņu kvalitāte: 87% — laba; 10% — vidēji ietekmēta; 3% — piesārņota.

Pozitīvas ekoloģiskās bilances galvenie iemesli ir šādi:

1) Rūpnieciskās ražošanas pārstrukturēšanās, veco, nerentablo ražotņu likvidācija, privatizācijas process un jaunu, videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešana;

2) Zemes reforma Latvijas laukos, kopsaimniecību un lielo fermu likvidācija, zemes atdošana bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, taupīgs lauksaimniecisko ķimikāliju pielietojums, subvenciju un valsts protekcionisma trūkums zemniecībai, meža platību pieaugums:

— zemnieku saimniecību skaits 1990. gadā — 7,5 tūkstoši, 1996. gadā — aptuveni 70 tūkstoši;

— minerālmēslu pielietojums kopā 1990. gadā samazinājies par 75%, pesticīdu — par 90%. Latvijas augsnēs smago metālu ir vidēji 10 reizes mazāk nekā Holandē;

— Latvijā meži — 44%, purvi — 10%, no tiem 70% neskartu un 1/7 daļa īpaši saudzējamu; aizsargājamās teritorijas — 7%;

3) Valsts protekcionisma pārtraukšana enerģētikas sektorā, kas veicināja taupību visās vietās;

4) Vides aizsardzības valstisko institūciju izveidošana un to darbības efektivitātes palielināšanās;

5) Valsts investīciju programas realizācija trīs prioritārajos sektoros — enerģētika, transports un sakari, vide;

6) Starptautiskais atbalsts, bilaterālā un multilaterālā palīdzība, atbalsts investīciju programmām.

Dāmas un kungi, atļaujiet man nedaudz pakavēties pie šī pēdējā punkta nozīmīguma. Lieki atgādināt, ka Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kuru ekonomika atrodas pārejas posmā, ir vienlaicīgi jāatrisina vesela virkne īpaši nozīmīgu problēmu. Ir jāiedibina neatgriezeniski demokratizācijas un subsidaritātes principi, jāatrisina ekonomisko reformu un privatizācijas samezglojumi, jāgādā par sociāli mazaizsargāto slāņu un nacionālo minoritāšu likteņiem, jārūpējas par valsts drošību, tiesiskumu, kārtību, izglītību un veselību. Ir jāpanāk arī būtiski uzlabojumi vides kvalitātes jomā. Diemžēl visi pārkārtojumi prasa laiku un līdzekļus, tādēļ ir ļoti grūti valstij atvēlēt pietiekami daudz līdzekļu vides aizsardzības programu realizācijai.

Tieši šādā, īpaši grūtā situācijā ārkārtīgi svarīga ir palīdzība, ko mūsu valsts saņem no draudzīgajām kaimiņvalstīm. Izmantojot izdevību, gribu izteikt vislielāko pateicību Zviedrijas, Somijas, Dānijas un citu valstu valdībām un parlamentāriešiem, kā arī Eiropas Savienības institūcijām par sniegto atbalstu. Blakus tik ļoti mums nepieciešamajam tehniskajam atbalstam saņemam arī finansiālu atbalstu investīciju programmu realizēšanai. Ūdensapgādes un komunālo notekūdeņu attīrīšanas, kā arī atkritumu saimniecības jomās līdz 30% no investīciju kopsummām esam saņēmuši grantu formā, 30% ir kredītresursi no starptautiskām finansu institūcijām (PB, ERAB, EJB, NOPEF), 30% ir nacionālie resursi (pašvaldību un valsts budžets), 10% investē attiecīgās uzņēmējsabiedrības. Tikai šādā formā risinot investīciju projektus komunālajā sektorā, ir iespējams panākt būtiskus uzlabojumus arī vides kvalitātes jomā un izbēgt no sociālās spriedzes kāpuma sakarā ar iedzīvotāju zemo maksātspēju.

Sagaidāms, ka starptautiskā finansiālā atbalsta nepieciešamība Baltijas valstīm gadu no gada mazināsies, taču pašreiz tā vēl ir vitāli nepieciešama. Tādēļ Latvija atbalsta šī gada 3. — 4. maijā Visbijā Baltijas valstu ministru prezidentu pieņemto dokumentu (Charts of Visby for the Baltic Sea Region) un aicina Baltijas jūras valstu parlamentāriešus atbalstīt kopīgas rīcības politiku, lai ātrāk sasniegtu “Agenda XXI” nospraustos līdzsvarotas un ilgtspējīgas attīstības mērķus visā Baltijas jūras reģionā. Gribu apliecināt, ka Latvija būs atsaucīgs un rīcībspējīgs partneris strarptautiskajās aktivitātēs. Mēs esam izstrādājuši un akceptējuši valdībā vides aizsardzības politikas plānu Latvijai. Tā ir mūsu rīcības stratēģija nākamajiem 20 – 30 gadiem, kurā formulēti vides politikas mērķi un principi kas tiks pielietoti, kā arī līdzekļi, ar kuriem tā ieviešama. Ir noteiktas arī prioritātes un to risināšanas secība. Šogad plānojam pabeigt izstrādāt nacionālās rīcības plānu vides jomā. Turpinām darbu, lai izstrādātu nacionālo ilgtspējīgās attīstības stratēģiju.

Dāmas un kungi! Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka tikai 30% no ūdensteču baseiniem, kas šķērso Latviju, ir mūsu valstī. Tāpat varam konstatēt, ka gaisa piesārņojums, kas nonāk Latvijā, aptuveni 60% apmērā ir vietējas izcelsmes. Tādēļ mūs īpaši interesē starptautiskā sadarbība vides jomā, īpaši starprobežu piesārņojuma pārnešu jomā. Mēs aicinām mūsu kamiņvalstis ievērot Riodežaneiro delarācijas par vidi un attīstību ietvertos principus:

— “Valstīm ir suverēnas tiesības izmantot savus resursus, bet tas jādara, nenodarot kaitējumu videi ārpus savas valsts robežas”;

— “Valstīm jāattīsta starptautiskā likumdošana, lai nodrošinātu kompensāciju par kaitējumu, ko aiz savas valsts robežām nodarījusi tās kontrolē esošā darbība”;

— “Valstīm jābrīdina citas valstis par dabas nelaimēm vai darbību, kam var būt kaitīga pārrobežu ietekme”.

Šo principu neievērošanas dēļ šovasar visā Latvijas jūras piekrastē (500 km) bijām spiesti organizēt mazuta piesārņojuma savākšanas un likvidācijas darbus. Piesārņojuma izplatības analīze parādīja, ka mazuta noplūde notikusi jūrā — Krievijas vai Lietuvas jurisdikcijā esošajos ūdeņos. Valdošo vēju un straumju virzība ir tāda, ka mazuts tika izskalots galvenokārt (aptuveni 200 tonnas) Latvijas pludmalēs. Šo iemeslu dēļ mana valsts ļoti sāpīgi uztver plānus par jaunu naftas produktu operāciju realizāciju atklātā jūrā Latvijas robežas tuvumā Būtiņģē. Mēs rosinām kaimiņus izvēlēties tādus risinājumus, kas ļautu ievērojami samazināt avāriju risku, un piedāvājam savas valsts atbalstu šādu plānu īstenošanā. Mēs aicinām valstis, kas to vēl nav izdarījušas, ratificēt Helsinku 1992. gada konvenciju.

Nobeigumā gribu atzīmēt, ka mūsu vides aizsardzības politika šobrīd ir orientēta uz to, lai iespējami īsā laikā mēs spētu integrēt nacionālo normatīvo aktu sistēmu Eiropas Savienības normatīvo aktu sistēmā. Tāpat mēs cenšamies saskaņot mūsu nacionālo rīcības programmu ar piekto Eiropas Savienības rīcības programmu.

Es ticu, ka apvienotie valstu enerģiskie un mērķtiecīgie pūliņi uzlabot situāciju Baltijas jūrā dos reālu ekoloģiskās stabilitātes uzlabojumu jūrā un visā reģionā. Baltijas jūras valstu kopējiem centieniem un darba rezultātam ir jākļūst par paraugu pasaulei kā efektīvi risināt vides reģionālās problēmas.

Pateicos par uzmanību!

Ziņojums V parlamentārajā konferencē par sadarbību Baltijas jūras reģionā Rīgā, Saeimas namā, 1996. gada 10. septembrī