AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa lielvirsnieks Jānis Stradiņš

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1933.gada 10.decembrī Rīgā, ārstu ģimenē. Pēc Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes beigšanas 1956.gadā iesaistījos pētnieciskā darbā jaundibinātajā Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā pie ievērojamā ķīmiķa un jaunu ārstniecisko preparātu autora akadēmiķa Solomona Hillera. Kopš 1961.gada šajā institūtā vadu Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, kas pēta organisko savienojumu struktūru un reaģētspēju. 1960.gadā Maskavas universitātē aizstāvēju ķīmijas kandidāta disertāciju, 1968.gadā Rīgā — ķīmijas doktora disertāciju. Abas tās saistītas ar organisko vielu struktūras un elektroķīmisko pārvērtību likumībām. Pētījumu kopums molekulārajā elektroķīmijā iztirzāta vairākās grāmatās un aptuveni 300 zinātniskos rakstos krievu, angļu un vācu valodā, par rezultātiem ziņots daudzās starptautiskās konferencēs. Manā vadībā aizstāvētas 15 disertācijas, skolnieki strādā arī vairākās ārvalstīs. Pētījumi veicinājuši vairāku oriģinālu preparātu, piem., “furagīna”, ieviešanu medicīnā.

Līdztekus pētnieciskajam darbam ķīmijā jau kopš studenta gadiem mani saistījusi zinātņu un kultūras vēsture. Esmu veicis intensīvu pētniecisku darbu arī šajā nozarē, kopš bērnības piedalījies arī P.Stradiņa medicīnas vēstures muzeja veidošanā un tēva aizsāktajos medicīniski vēsturiskos pētījumos. Ir atklāts un izvērtēts daudzu mazāk pazīstamu vai agrāk neievērotu Latvijas dabaszinātnieku, galvenokārt vācbaltiešu, devums pasaules zinātnē, pirmoreiz sistemātiski izpētīta Latvijas zinātnisko centru vēsture un nozīme. Izcilo zinātnieku un pasaules klasiķu saskares izvērtēšana man devusi daudz gandarījuma. Atrastie fakti ietverti vairākās monogrāfijās (arī par P.Valdenu, T.Grothusu, P.Stradiņu u.c.), apmēram 170 zinātniskos rakstos, kas publicēti Latvijā un ārzemēs, kā arī ļoti daudzos populārzinātniskos rakstos un grāmatās. Esmu ļoti aktīvi piedalījies visu 18 Baltijas zinātņu vēstures konferenču (1958—1996) organizēšanā, izdevis rakstu krājumus par Latvijas zinātņu vēsturi un par izcilākajiem Latvijas zinātniekiem, vadu Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju. Esmu ievēlēts par Baltijas valstu zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidentu, par Baltijas vēstures komisijas (Getingenē) korespondētājlocekli. Daļa šāda veida pētījumu veikti Latvijas vēstures institūta ietvaros, kur darbojos kā profesors kopš 1990.gada, tāpat arī Medicīnas vēstures institūtā pie Latvijas Medicīnas akadēmijas.

Padomju režīma gados esmu mēģinājis daudz darīt Latvijas un latviešu tautas kultūrvēsturisko tradīciju apzināšanā un popularizēšanā sabiedrībā. Trešās atmodas gados — nacionālās simbolikas un vēsturisko vietvārdu atjaunošanā, Latvijas zinātnes reformas veicināšanā un Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunā satura veidošanā (kopš 1992. gada esmu LZA viceprezidents). Ilgus gadus esmu darbojies Latvijas Kultūras fonda, Rakstnieku savienības, Zinātņu padomes un citu institūciju valdēs un ierosinājis vairākus, manuprāt, nozīmīgus pasākumus Latvijas kultūras dzīvē.

Esmu ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas (1973), Eiropas zinātņu un mākslas akadēmijas (1991), Saksijas zinātņu akadēmijas (1993), vācu dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” (1994) un Lietuvas Zinātņu akadēmijas (1994) locekli, uzņemts par Ņujorkas ZA biedru (1995), saņēmis goda doktora grādus ķīmijā (1989) un vēstures zinātnēs (1992). Tāpat man piešķirtas Latvijas PSR Valsts prēmija (1980), Paula Stradiņa balva (1983), Paula Valdena prēmija (1988), LZA Lielā medaļa (1993), Gustava Vanaga balva (1994), Teodora Grothusa balva (1994) un Sorosa sabiedriskās saskaņas balva (1995). Esmu Elektroķīmijas biedrības un vairāku citu starptautisku organizāciju biedrs. Rīgas 800 gades rīcības komisijas loceklis. Kā mēdz sacīt, pienākumu un apbalvojumu ir bijis vairāk nekā saprašanas.

Plašākas biogrāfiskas un profesionālas ziņas rodamas manā 1993.g. izdotajā “Bibliogrāfijā”, kā arī grāmatā “Tāds bija mūsu laiks” (1996) (kopā ar K.Ē.Aronu un A.Vīksnu), bet 1987.—1990.gadu aktivitātes apcerētas grāmatā “Trešā atmoda” (1992). Turpinu darboties zinātnē — ķīmijas un vēstures nozarēs, kā arī iespēju robežās atjaunotās Latvijas sabiedriskajā dzīvē un zinātnes organizēšanā, lai mūsu sabiedrībā uzturētu dzīves intelektuālās vērtības šajā pārejas posmā, kad priekšplānā izvirzās kapitāla uzkrāšana un materiālās vērtības. Domāju par līdzsvarotu sabiedrību Latvijā.

Par viņu —

Dzīvojot Tēvzemei ikdienā

Pasaulē pazīstamā ķīmiķa, zinātnes un kultūras vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārds nesaraujami saistīts ar Trešo atmodu un Dziesmoto revolūciju. Arī pašu terminu “trešā atmoda” izteica un pamatoja tieši viņš (Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1.–2. jūnijā). Ar savām enciklopēdiskajām zināšanām un patiesi inteliģenta cilvēka redzesloku un stāju viņš deva neapstrīdamu pamatojumu nacionālās simbolikas (karoga, ģerboņa, himnas) un Latvijas, sevišķi Rīgas, vēsturisko vietvārdu atjaunošanai, aktīvi iesaistījās komunistiskā totalitārisma noziegumu apzināšanas komisijas izveidošanā, teica runas vēsturiski nozīmīgās kopā sanākšanās gan Latvijā, gan ārzemēs. Diemžēl arī visas laikmeta pretrunas un kolīzijas Jāni Stradiņu skārušas dziļi un sāpīgi.

“Tāds bija mūsu laiks...” — ar šādu virsrakstu Latvijas neatkarības sestajā gadā nākusi klajā Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmata, kas veltīta izcilā medicīnas zinātnieka un ārsta Paula Stradiņa (1896–1958) simtajai dzimšanas dienai un reizē arī raksturo dramatiskos pavērsienus Latvijas medicīnas un kultūras vēsturē pēdējo 55 gadu laikā.

Gan tēvs Pauls Stradiņš, kas tieši dēla dzimšanas dienā oficiāli apstiprināts par profesoru, gan māte Ņina Stradiņa (dzimusi Mališeva, bagātas Sanktpēterburgas ģimenes atvase), būdami pastāvīgi aizņemti darbā, savus četrus bērnus audzinājuši un ietekmējuši lielākoties ar personisko paraugu, lielu nozīmi piešķirot arī viņu izglītošanai. Starp sešiem novēlējumiem, ko Pauls Stradiņš dēlam nodevis 21. dzimšanas dienā, ir arī mudinājumi “nedzīvo mākoņos, bet, ko vari celt, mēģini nest “ un “nekad neapmierinies ar sasniegto “. Šķiet, šī gatavība daudz celt, daudz nest un ne mirkli neaprimt vienlīdz raksturo gan tēva, gan dēla personību. Diemžēl abu lielo zinātnieku un sabiedrisko darbinieku dzīvesgājumā ir arī bēdīgas un pat traģiskas paralēles — tā ir cilvēciskās un pilsoniskās sirdsapziņas diktētā nepieciešamība “sadrumstaloties, izmētāties” it kā ikdienišķajos, sabiedrības labā veicamajos darbos. Un tie ir elles loki, kam Paulam Stradiņam nācās iet cauri 1947. un 1949. gadā, kad ar viduslaicīgo “raganu prāvu” cienīgu jezuītismu un liekulību publiski tika kritizēti viņa “nacionālistiskie” un “nezinātniskie” uzskati, bet Jānim Stradiņam — bēdīgi slaveno “čekas maisu “ sakarā.

Profesors Pauls Stradiņš savā 50. dzimšanas dienā ar rūgtumu konstatē, ka lielāki zinātniski darbi palikuši neuzrakstīti, jo — “izmētājos pa sīkumiem, par daudz ciešs sakars ar praktisko dzīvi — sadrumstalošanās”. Līdzīgu secinājumu pēc savas 60. dzimšanas dienas izdarījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, kura zinātnisko publikāciju bibliogrāfija veido visai solīdu sējumu un starptautisko pagodinājumu saraksts aizņem vairākas lappuses: “Kaut arī no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izdotajā “Bibliogrāfijā” sakopoto rakstu vairākuma varbūt nebūtu jākaunās, taču nav noliedzams, ka tie pārsvarā skar sīkas tēmas, ka nav bijis laika un pacietības novest līdz galam lielākus nodomus, bijusi izmētāšanās. Neuzrakstīta paliks monogrāfija par organisko vielu elektroķīmisko pārvērtību molekulārajiem mehānismiem, kurai materiālus tiku vācis gadiem un par kuras rakstīšanu pirms atmodas, 80.gadu beigās, domāju pavisam nopietni: tā būtu attaisnojusi manu ilggadīgo darbošanos izvēlētajā ķīmijas nozarē. (..) Pārskatot vēl mūžā padarāmo, 1993.gada 10.decembrī Siguldā uzrakstīju izvērstus konspektus plašai monogrāfijai par zinātnes attīstību Latvijā laikmetu gaitā, divām biogrāfiskām grāmatām — par Paulu Stradiņu un Paulu Valdenu (abas iecerētas kultūrvēsturiskā griezumā ar pārdomām par zinātnieka saistību ar savu tautu), monogrāfijai par ķīmijas vēsturi Latvijā, rakstu krājumam par Jūliju Auškāpu. Materiāli visām iecerētām grāmatām jau savākti; daļēji izdomāts pat atsevišķu nodaļu teksts. Tās nu vajadzētu uzrakstīt. Varbūt būtu vēl jāizdod biogrāfiskas apceres arī par Solomonu Hilleru, Lidiju Liepiņu, Gustavu Vanagu, ārzemniekiem jāpastāsta par Rūdolfu Ūdri, par latvieša diženu atklājumu ķīmijā, kas veikts necilvēcīgos, neiedomājamos apstākļos. Un vēl būtu jāuzraksta kaut kas līdzīgs memuāriem vai esejām arī par Latvijas cilvēkiem, kurus man laimējies sastapt savā ceļā. Kultūrvēsturiskā ziņā tur var būt šis tas saistošs, ne tikai par zinātniekiem vien, bet arī par personībām Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē — šādas tādas skicītes esmu veidojis savās dienasgrāmatās un piezīmju burtnīciņās gadu gadiem. (..) Daudzie amati, neskaitāmas (un bieži vien nevajadzīgas) sēdes paņem galveno daļu laika, ārkārtīgi nogurdina, saērcina, dara nervozu. Lai uzrakstītu grāmatu, vajadzīgs relatīvs miers un relatīva materiāla nodrošinātība. Ja tik daudzos ( arī algotos) amatos strādājot, nespēju nodrošināt pēdējo, par pirmo nemaz nerunājot, tad tas tomēr nav īsti normāli.”

Par mierinājumu Jānim Stradiņam un attaisnojumu nemitīgajiem pūliņiem sabiedrības labā varētu noderēt viņa paša izteiktā pārliecība, ka arī Pauls Stradiņš paliekamu vietu Latvijas medicīnā un tautas atmiņā iemantojis tieši ar savu izmisīgo cīņu 1944.–1958. gadā par medicīnu Latvijā, par sakņu un tradīciju saglabāšanu, “organizējot, reorganizējot, pārkārtojoties, pielāgojoties, attīstot, izvēršot, radot”. “Tēvs ticēja dzīvei, tautai, nākotnei. Ir cēli ziedot dzīvību par tautu un tēvzemi, bet varbūt ne mazāk cēli ir dzīvot tēvzemei ikdienā, īpaši tās grūtajos gados.”

Paula Stradiņa skolnieks, pazīstamais urologs habilitētais medicīnas doktors Eduards Smiltens šai sakarā raksta: “Mēs bieži pieminam Astru, pieminam Peteru. Jā, pilnīgi pareizi — viņu nopelni ir nenovērtējami, tomēr atcerēsimies, ka profesors Stradiņš nedzīvoja Gorbačova laikā — piecdesmitie gadi nebija salīdzināmi ar šodienu. Un tādēļ es domāju, ka profesora P.Stradiņa nopelni nav aizmirstami. Viņš bija viens no pirmajiem, varbūt to pat neapzinoties, cīnītājiem un arī cietējiem par Latvijas neatkarību, brīvību un patiesību.”

Būdams zemnieciskas mentalitātes cilvēks ar izteiktu godaprātu un darba apziņu, profesors Pauls Stradiņš ārkārtīgi sāpīgi pārdzīvoja pret viņu vērstās “kritikas”, tomēr jauno paaudzi brīdināja neizdarīt nepareizus secinājumus un nepalikt malā no sabiedriskas darbošanās. Kā lasām akadēmiķa Jāņa Stradiņa pārdomās “Manas paaudzes drāma un vaina”, ko Latvijas neatkarības atjaunošanas 5. gadadienā publicēja gan Latvijas prese, gan latviešu izdevumi ASV un Kanādā, viņam uzliktie pārbaudījumi bijuši ne mazāk skaudri un ticība Latvijai un tautai — ne mazāk pārliecinoša: “Es nebūšu Triju Zvaigšņu ordeņa pasniegšanas ceremonijā un nesaņemšu šo balvu, ko vērtēju kā mūsu tautas nacionālo svētumu. Tā lai paliek mana personiskā sāpe un mans kauns. (..) Mūsu tautai ir bijuši daudz, daudz grūtāki brīži nekā šodien — tā ir nīdēta, nīcināta, pazemota, nodota. Un varbūt grūtāki brīži vēl būs priekšā. Atcerējos savu tēvu, nevainīgu cilvēku, kuru 1949.gadā nežēlīgā totalitārisma mašīna mala par “ideoloģiskām kļūdām” un kurš pēc četru stundu morālas spīdzināšanas galavārdā sacīja: “Es ar sevi par šo jautājumu pats tikšu galā, bet domāju par mūsu jaunatni, kas šeit klausās un kam var rasties šādas domas: kāpēc skraidīt, kāpēc veikt sabiedrisku darbu? Neizdariet maldīgu secinājumu, ka iespējams palikt malā.” Un kad mīļais tēvs, apspļaudīts un apgānīts, no Anatomikuma gluši viens gāja gar Daugavas malu, viņš ieskatījās tās melnajos rudeņs ūdeņos domās, vai nepielikt dzīvei šodien še punktu. Tad pie viņa pienāca kāds pazīstams bitenieks un sāka stāstīt par savām bitēm, un viņš saprata, ka ir būtiskākas lietas par vienas dienas piedzīvojumiem, ka jāoperē, jāārstē cilvēki, jāmāca studenti, jādzīvo un jāstrādā. Arī man uz mirkli bija doma, kā dzīvot tālāk. Atcerējos Raini: “Ar vienu nepietiek, tev jāprot abi, tā nodzīvot, ka brāļiem labi, un mirt, kā liktens liek.” Centīšos atrast sevī spēkus darbam (saprotams, ne politikā), lai svešs ģenerālis nevarētu ierakstīt pavēlē: Paradom komandovatj budu ja. ”

Pirms šīs publikācijas sabiedrību bija satricinājusi Jāņa Stradiņa vēstule Valsts prezidentam Guntim Ulmanim Triju Zvaigžņu ordeņa lietā, kurā cienījamais akadēmiķis dara zināmu paša tikko noskaidroto faktu, ka viņa uzvārds ir atrodams Totalitārisma seku dokumentācijas centra kartotēkā, un raksta, ka šajā situācijā viņš nejūtas tiesīgs pieņemt ordeni. “Nejūtos vainīgs ne pašmāju, ne ārzemju kolēģu priekšā, nedz arī jūtos kaitējis Latvijai vai izdarījis kādu zinātniskās ētikas pārkāpumu. Taču nerodu sevī ne morālus, ne fiziskus spēkus, ne pietiekamu veselību garo un pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai, lai atspēkotu sadarbību, jo atlikušo mūža daļu tomēr vēl vēlos veltīt zinātniskam un literāram darbam.” Šo vēstuli Valsts prezidents ar profesora Jāņa Stradiņa atļauju nodeva publicēšanai kopā ar savu aicinājumu Latvijas tautai un Saeimai. Tas beidzas ar vārdiem: “Pēc manas pārliecības, Jānis Stradiņš ir un paliek viens no pašiem izcilākajiem, pašaizliedzīgākajiem un dvēselē skaidrākajiem Latvijas dēliem. Un šī vēstule tur nekā nav mainījusi.”

To, šķiet, Valsts prezidents droši varēja teikt visas Latvijas vārdā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: no Stradiņu ģimenes

albumiem