JAUNĀ CEĻĀ

Katedras vietā — institūts

Ausma Špona, Latvijas Universitātes

Pedagoģijas un psiholoģijas institūta

direktora vietas izpildītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Ar Latvijas Universitātes Senāta šā gada 17. jūnija lēmumu Pedagoģijas un psiholoģijas katedra reorganizēta par Pedagoģijas un psiholoģijas institūtu. 29. augustā notika šā jaunā institūta kolektīva kopsapulce. Direktora vietas izpildītāja Ausma Špona nolasīja dokumentus par tā dibināšanu un pateicās saviem darba biedriem par izturību, pacietību un atbalstu institūta tapšanā. Viens no kopsapulces uzdevumiem — izveidot institūta domi. Tās sastāvam vispirms bija izvirzīti septiņpadsmit kandidāti, tad tika nolemts sarakstu samazināt līdz trīspadsmit. Atklātā balsošanā ievēlēta dome, kurā ir septiņi profesori. Aizklātā balsošanā par domes priekšsēdētāju ievēlēja profesori Ausmu Šponu, par sekretāri — docenti Ināru Krūmiņu. Kopsapulcē tās vadītāja klātesošos informēja, ka institūtam apstiprinātas divas nodaļas: pedagoģijas nodaļu vadīs profesore Irēna Žogla, psiholoģijas — profesore Ārija Karpova. Lūdzām Ausmu Šponu dalīties domām par jauno institūtu.

— Ko dod tā izveidošana?

— Tagad institūts ir Latvijas Universitātes patstāvīga struktūrvienība, kura pakļauta mācību prorektoram.

— Vai materiālajā ziņā ir kāds ieguvums?

— Mums jāiekļaujas budžetā paredzēto līdzekļu apjomā. Bet arī paši centīsimies pelnīt ar maksas studiju organizēšanu un starptautisko projektu realizēšanu.

— Bijušajai Pedagoģijas un psiholoģijas katedrai bija plaši sakari ar ārvalstīm. Vai tie turpināsies?

— Sadarbība joprojām turpināsies ar trim Vācijas augstskolām. Mums ir vairāki starptautiskie pētniecības darbu projekti. Vienā no tiem piedalās Vācijas, Holandes, Grieķijas, Horvātijas un Latvijas zinātnieki. Psiholoģijas projektu īstenojam kopā ar Frankfurtes Starptautisko pedagoģijas pētījumu institūtu. Trīs inovācijas projektus palīdz izstrādāt Šveices, Norvēģijas un Vācijas speciālisti. Galvenais, lai teorētiskie pētījumi tiktu saistīti ar starptautisko pieredzi. Šajā ziņā nozīmīgas ir radošas tikšanās. Mēs negribam būt tikai ņēmēji. Viesojoties ārzemēs, lasām lekcijas, stāstām par savu pieredzi.

— Bet jūs taču pati arī esat braukusi uz citām zemēm...

— 1993. gadā trīs mēnešus strādāju universitātē Frankfurtē pie Mainas. Galvenokārt vadīju nodarbības studentiem par audzināšanas teorijas un metodikas problēmām, darbību kā pamatu cilvēka attieksmju veidošanās procesā. Darbības teorijas un audzināšanas organizācija ir aktuāla pedagoģijas problēma arī Rietumeiropā. Ir bijusi iespēja salīdzināt pētījumu rezultātus par augošas personības attieksmju veidošanos un vērtību dinamiku, īpaši Austrumeiropas valstīs.

— Institūta darbība arvien paplašināsies.

— Jā, mums jādomā par dažādu profesiju pārstāvju izglītošanu, lai sabiedrība kļūtu humānāka, patiesāka, lai mazinātos nelietība, noziedzība. Nepieciešams izstrādāt humānās pedagoģijas pamatus. Uzmanības vērta ir cilvēka pašizjūtas izpēte, kurai pievērsušies profesori Dzidra Meikšāne un Imants Plotnieks.

— Līdzšinējā Pedagoģijas un psiholoģijas katedra darījusi tik daudz laba, lai sagatavotu jaunos zinātniekus pedagoģijā un psiholoģijā. Tā taču ir liela papildu slodze. Atceros, kā savulaik tika organizētas habilitācijas un promocijas padomes sēdes, kurās sprieda par toreizējo pedagoģijas un psiholoģijas zinātņu kandidātu un doktoru disertācijām, lai viņiem piešķirtu jaunus —pedagoģijas vai psiholoģijas doktora un habilitētā doktora — grādus.

— Protams, tas viss prasījis daudz darba. Un joprojām tā tas būs. Iepriecina, ka daudzi pedagogi pievēršas zinātniskajai pētniecībai. Šogad maģistratūras pirmajā kursā uzņemts vairāk nekā simts studentu, tikpat daudz studē otrajā kursā. Daudz ir doktorandu. Tā ir pamatīga spriedze gan topošajiem maģistriem un doktorandiem, gan mūsu docētājiem. Tik daudz neatlaidības prasa disertāciju izstrādāšana, dokumentu noformēšana. Tam visam vajadzīga arī nauda. Par laimi, piemēram, doktorandiem tagad piešķirta stipendija — piecdesmit astoņi lati mēnesī.

— Kādi ir jaunā institūta štati?

— Ir akadēmiskie un zinātniskie darbinieki, ir palīgpersonāls, ko nepieciešams papildināt. Es uzskatu, ka akadēmiskajiem un zinātniskajiem darbiniekiem jāstrādā kopīgi. Vieniem nevajadzētu tikai lasīt lekcijas studentiem, otriem — nodarboties ar zinātni. Visiem jāiesaistās studiju procesa veidošanā. Tā ir mūsu institūta ievērojama priekšrocība.

— Vai institūta mācībspēkiem nodrošināta pietiekama nodarbinātība?

— Viņi lasa lekcijas Universitātes desmit fakultātēs. Slodze nav maza. Mēs varam lepoties, ka institūtā ir seši habilitētie doktori: pieci pedagoģijā, viens psiholoģijā. Institūtā joprojām strādā skolotāju iecienīti docētāji. Viņu vidū docents Ludvigs Grudulis, kurš ilgus gadus strādājis Izglītības ministrijā. Profesors Imants Plotnieks savulaik bijis Rīgas 2. vidusskolas direktors, Izglītības ministrijas inspektors. Un kur nu vēl Dzidra Meikšāne, Ināra Krūmiņa, Ārija Karpova, Irēna Žogla un daudzi citi. Ar lielu pašaizliedzību docente Aīda Krūze organizē nodarbības maģistrantiem. Viņa ir arī zinātniskā sekretāre divās — pedagoģijas un psiholoģijas — habilitācijas un promocijas padomēs.

Dr. ped. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespodente