Pie saknēm

"Saucas — gadagrāmata, ir — dzīvesgrāmata"

Pirms 5000 gadiem tāltālie lībiešu senči jau dzīvo Baltijas jūras austrumu krastā; pirms 200 gadiem Pizē, tagadējā Miķeļtornī, piedzimst Jānis Princis vecākais (miris 1868.gadā Ventspilī), pirmais vārdā zināmais rietumlībiešu gara darbinieks; pirms 150 gadiem notiek akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna (1794—1855) ekspedīcija pie Vidzemes un Kurzemes lībiešiem, ar ko sākās lībiešu valodas lietpratīga pētīšana, — šīs un daudzas citas “apaļas un ieapaļas atceres dienas” lībiešu kultūras vēsturē minētas 1996.gada “Lībiešu gadagrāmatā”, kas sakārtota un izdota ar Lībiešu krasta svētību. Iespaidīgais atceres dienu saraksts beidzas ar notikumiem pirms 5 gadiem, kad tika nodibināta šī Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija, tika pieņemts LR likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kurā lībieši līdztekus latviešiem atzīti par Latvijas pamattautību un noteikts, ka par tās nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu atbildību uzņemas valsts, un iznāca “Latviešu–lībiešu sarunvārdnīca” un “Lībiešu tekstu izlase”.

Par teritorijas bioloģiskās daudzveidības izpēti un aizsardzību plašu rakstu sagatavojuši Slīteres valsts rezervāta speciālisti Elmārs Pēterhofs, Alanda Pūliņa, Ilze Rēriha un Ērika Kļaviņa. Tiek atzīmēts, ka Lībiešu krasta teritorijai, kas ietver arī Slīteres rezervāta buferzonu, raksturīga mazskarta un pirmatnīga Eiropas nozīmes dabas ainava, un uzsvērts, ka sakarā ar Latvijas pāreju uz tirgus saimniecību īpašu nozīmi iegūst dabas resursu racionāla izmantošana un aizsardzība. Diendienā saskaroties ar būvniecības jautājumu risināšanu, Lībiešu krasta direktors Edgars Sīlis apkopojis atbildes uz visvairāk dzirdētajiem jautājumiem — kas un kādus objektus drīkst būvēt Lībiešu krastā, kādiem objektiem nepieciešams būvprojekts u.tml., līdz pat ieteikumiem, kā izvēlēties mājvārdu.

Lībiešu senvēsturē savukārt ieskatījušās divas pazīstamas arheoloģes. Dagnija Svarāne raksta par Doles salas lībiešu kapulaukos atrastajiem amuletiem un rotas lietām, īpaši — piekariņiem:

“Tāpat kā visas zemkopju ciltis, lībieši pielūdza dabas spēkus — Sauli, Pērkonu, Mēnesi, no kuriem centās izlūgties auglību un labklājību, kā arī aizsardzību no ļauniem spēkiem.”

Ornamenta pētīšanai pievērsusies Ilze Loze, kas ar Lībiešu krasta atbalstu Ģipkā turpina vecvecas neolīta apmetnes izpēti, ko trīsdesmitajos gados aizsāka profesors Eduards Šturms. Savā pētījumā par ūdensputnu atveidu somugru materiālajā kultūrā viņa izsaka atzinumu: “Lībiešu izcelsmes pētniecībā neapšaubāmi ir vēl slēpti, nepiepildīti apcirkņi. Tie ir piepildāmi uz kopējās somugru tautu un tautību materiālās kultūrbāzes, izkristalizējot kultūrapgabala robežas, kas varēja kļūt par pamatu arī lībiešu etniskās vienības veidošanā.”

Ar akadēmiķa Saulveža Cimermaņa sagatavoto materiālu par Saunagu 19. un 20.gadsimta mijā aizsākas veco lībiešu atmiņu stāstījumu publicēšana. Šoreiz stāstītājs ir 1891.gadā dzimušais Žanis Frīdmanis, ar kuru akadēmiķis ticies 1974.gadā, īsi pirms senās lībiešu dzimtas pēcteča aiziešanas aizsaulē.

Lai gan Žanis Frīdmanis skolā mācījies tikai trīs ziemas, viņš bija cilvēks ar plašu redzesloku, lielu dzīves gudrību un pieredzi, labi zināja lībiešu ciemu notikumus, prata loģiski un raiti stāstīt. Kopš bērnības viņš kopā ar tēvu un ciema vīriem bija piedalījies zvejā un darījis zvejnieku darbu sedumā. Ž.Frīdmanis bija iemācījies arī kokamatnieka darbu — pats taisīja istablietas, ragavas un citu lauku sētā nepieciešamo.

Gadagrāmatā publicēta daļa no Žaņa Frīdmaņa stāstījuma par Saunaga vecsaimniecībām, mazistabām un jaunsaimniecībām, par vecsaimnieku un sīkzemnieku saimniecisko darbību un vaļiniekiem, kuģu būvi, jūrniecību un peļņas darbiem, Saunaga sedumiem un zvejnieku orientieriem.

“Tīklu mešanas vietas jūrā apzīmēja pēc mājām, kuras bija redzamas krastā, pēc Kolkas bākas, Mazirbes baznīcas, Pitraga baznīcas, pēc zīmīgiem kokiem un citiem objektiem krastmalā.

Kad dziļums nāca lielāks par 5 asīm, tad bija redzams Slīteres Kapmežs — Slīteres Zilie kalni. Pēc tiem noteica, vai tīkli iemesti pret Pitragu vai pret Saunagu. Starp Vaidi un Kolku bija baltas kāpas — Mustamačaouk jeb Dižklajuma kalns. To redzēja no 3—4 asu ūdens dziļuma, ja gāja no Saunaga. Ja gāja no Vaides, tad šo kalnu redzēja no 2 asu dziļuma.

Starp Vaidi un Saunagu bija apaļš kalns — kāpa Rouškalns, kas latviešu valodā nozīmēja Baltmaizes kalns. Pitraga baznīcu jūrā redzēja no 2—3 asu dziļuma.

Krustām Saunagam apmēram ciema vidū nāca Kapmežs.

(..) Zīmīgu koku krastā te maz. Ir tikai viena otra kuplāka priede. Lielākā nozīme te Kapmežam, Šlīteres bākai, Mazirbes baznīcas tornim.”

Stāstījums publicēts teicēja izteiksmē, ar lielu pietāti pret vecā vīra valodu un dzīves uztveri. Te atklājas gadagrāmatas raksturīgākā īpatnība: ik autors ir personība, kas radošo mūžu saistījis ar lībiešu tautas un tās kultūras pētniecību un aizsardzību, un ik raksts — kā “piemineklis, kas izstaro gaismu nākamām lībiešu paaudzēm”.

Rakstu autori ir vai nu lībieši — kā vēsturniece Valda Šuvcāne, žurnāliste Gundega Blumberga un filoloģijas students Valts Ernštreits, vai pašaizliedzīgi un uzticīgi lībiešu tautas draugi.

Etnogrāfs Saulvedis Cimermanis lībiešu un latviešu saplūšanas un to kultūru mijiedarbības izpētei pievērsās jau pirms 40 gadiem, kad sāka strādāt kopā ar izcilo vēsturnieku Marģeru Stepermani un piedalījās pirmajās ekspedīcijās uz lībiešu vēsturiskās apdzīvotības novadiem. Kopš 1973.gada ZA akadēmiķis ir arī starptautiskās zinātniskās Somugru biedrības korespondētājloceklis un kopš Lībiešu krasta nodibināšanas — viens no tā stingrākajiem zinātniskajiem balstiem.

Lībieši nav arī valodnieki Marta Rudzīte un Tenu Karma, taču bez viņu devuma nav iedomājama zinātniska lībiešu valodas izpēte un tālākveidošana, latviešu un lībiešu kultūru mijiedarbes skaidrošana. Gundegas Blumbergas saruna ar abiem zinātniekiem nu diemžēl izskan arī kā atvadu sveiciens, jo šajā vasarā pārtrūka izcilās baltu valodu pētnieces akadēmiķes Martas Rudzītes dzīves pavediens. Autore ar labas publicistikas atjautu un atklātību un cilvēcisku smalkjūtību ļauj ieskatīties abu dzīvesbiedru ikdienā starp augstiem grāmatu plauktiem visgarām istabai, kur viņi dzīvo, strādā, guļ un atpūšas. Strādā, uzmundrinādami un saudzēdami viens otru, jo — lai cik neatkarīgs un radošs ir viņu gars — aiz muguras jau septiņi gadu desmiti un visapkārt — materiālās rūpes un raizes.

Marta Rudzīte: — Ilgu laiku izdevniecībā gulēja mana grāmata “Latviešu valodas vēsturiskā fonētika” (..) bija jāraksta pašai ar šo veco rakstāmmašīnu. Vai jūs varat iedomāties — rakstu no rīta agri un vēlu vakarā, piekususi un reizēm raudādama, bet mans vīrs saka: tas ir ļoti labi, ka pati vari rakstīt, nebūs kļūdu.

Tenu Karma: — Ja piemin patriotismu, nekaunos teikt, ka esmu nacionālists. Šis vārds gan pataisīts par tādu kā lamuvārdu, tas ir tikpat kā noziedznieks, kas apklusināms un varbūt pat nositams. Taču mazas tautas nevar pastāvēt, ja tās nav nacionālistes. Ne latvieši, ne igauņi, ne leiši un lībieši nav centušies kā lielās tautas dzīvot uz citu rēķina. Nacionālists būtībā ir internacionālists.

Drīz jo drīz pēc tam, kad biju pārcēlies no Tērbatas uz Rīgu, man iznāca apciemot Pērnavas novadpētnieku kapteini Kurgo. Viņš man bažīgi teica: “Jūs tātad nu, svešā zemē pārceldamies, esat igauņu tautai gājis zudumā?” Domāju, ka savai tautai zudumā var iet, arī savas tautas vidū dzīvojot.

Par to, ka Tenu Karma nav zudis savai igauņu tautai, bet pamatīgi ieaudzis arī latviešu un lībiešu kultūrā, varējuši pārliecināties arī “Latvijas Vēstneša” lasītāji, jo tāpat kā Saulvedis Cimermanis viņš mūsu laikrakstā publicējis desmitiem zinātniski izsvērtu, rūpīgi sagatavotu rakstu.

Daudzpusīgas, arhīvos un neskaitāmās grāmatās pārbaudītas ziņas par lībiešu dzimtām, dzīvesveidu un kultūru sniedz vēsturniece Valda Šuvcāne (dzimusi Blūma). Viņa nāk no senas Lielirbes lībiešu dzimtas un ar savu tautību ir allaž lepojusies. Kopā ar Zoju Sīli viņas ir čaklākās lībiešu valodas skolotājas, ilggadīgas lībiešu ansambļa “Līvlist” dalībnieces. Arī šajā gadagrāmatā ir vairākas Valdas Šuvcānes publikācijas, varbūt pati interesantākā — par “lībiešu ķēniņu”, kā jau dzīves laikā (1869—1932) ticis dēvēts Miķeļtorņa ciema Buntiku māju saimnieks Uldriķis Kāpbergs.

Sakarā ar Jāņa Prinča 200 gadu jubileju Tenu Karma stāsta, kā akadēmiķim Saulvedim Cimermanim Pēterburgas arhīvos izdevies atrast Šēgrēna ekspedīcijas laikā tapušo lībiešu ķestera portretu, un publicē ziņas par Jāni Princi un viņa dzimtu. Ar labu vārdu grāmatā pieminēts Irbes draudzes mācītājs Frīdrihs Kristians Ludvigs (1735—1811), lielākā lībiešu tautasdziesmu zinātāja Lote Lindenberga, kam šogad 130.dzimšanas diena, un igauņu profesors Eduards Vēri viņa 70. dzimšanas dienā. Plašāka Valdas Šuvcānes publikācija — par Volgansku-Valgumu-Vālgamā dzimtu.

Īsi sakot, “Lībiešu gadagrāmata” iznākusi īsta lībiešu likteņgrāmata, kuras filozofisko ievirzi akcentējusi arī māksliniece Baiba Damberga, slavenās kultūrizglītības darbinieku dzimtas atvase, kuras ģimenē aug atkal trīs lībiešu meitenes. Savas dzimtas garā meitu Renāti izaudzinājusi arī grāmatas sakārtotāja Gundega Blumberga, kas kopš lībiešu mēnešraksta “Līvli” atjaunošanas bija tā redaktore, bet tagad šo darbu uzticējusi meitai. Par “Līvli” vispusīgo saturu un mērķtiecību priecājas ne tikai lībieši, bet visi lasītāji, kaut tas top turpat Blumbergu dzīvoklī, tāpat kā tapuši lībiešu kalendāri un šī gadagrāmata, tā teikt, — vairāk tikai ar entuziasmu un iedvesmu.

Finansiālais segums šiem izdevumiem tomēr ir, un to nodrošina Lībiešu krasts, kā raksta dzejnieks Uldis Krasts, — “šobrīd vienīgā reālā lībiešu kultūras institūcija”. Ar kultūrai paredzētajiem līdzekļiem Lībiešu krasts maksā stipendijas vairākiem studentiem, kurus gaida te atgriežamies darbā, gādā, lai tiktu izzināti un iespējami operatīvi darīti zināmi sabiedrībai aizvien jauni materiāli par lībiešu valodu un kultūru, lai tiktu saglabāta un pilnveidota lībiešu valoda, celtos un nostiprinātos lībiešu etniskā pašapziņa un jaunatne censtos pārmantot savas tautas garīgās vērtības.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore