RUNAS, RAKSTI

Dr.philol. RASMA GRĪSLE:

“Manuprāt,

mums jāatlabo sava rakstība”

Rīgas Latviešu biedrībai liels un nacionāli svarīgs darba panākums ir bijis jau šā gadsimta sākumā. Proti, īpašā ortografijas komisijā (1907 — 1910), kur darbojās mūsu valodniecības klasiķi Kārlis Mīlenbachs (Mūlenbach ; 1863 —1933) un Jānis Endzelīns, tika izstrādāta jauna latviešu valodas rakstība. Nodibinoties Latvijas valstij, rakstības projektu Endzelīna vadībā vēl pārlūkoja, un 1922.gadā jaunā rakstība kļuva oficiāla, obligāta skolās un citās mūsu valsts iestādēs. Presē to ieviesa pamazām veco ļaužu labad.

Jaunā, latviešu valodas struktūrai atbilstošā rakstība atšķirīgi no vecās (čupoto gotu burtu rakstības) bija konsekventa skaņu apzīmējumos un gudri vienkārša. Jo valodas lietpratēji bija panākuši gandrīz visu pareizo principu īstenošanu (ar vienu kompromisu: divskanim vēlamā uo vietā palika pa vecam o). Bija arī izdevies atkratīties no tuvredzīgiem ieteikumiem, piem., no ieteikuma atmest gaŗuma un mīkstinājuma zīmes, apzīmēt e, ē platumu un pat zilbju intonācijas. Bet tad jaunā rakstība būtu vai nu trūcīga un ik solī pārprotama, vai praksei pārāk saraibināta un neiemācāma.

Vācu valodnieks Eduards Hermanis par mūsu rakstību izteicās šādi: “Endzelīns .. radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust” (Latvis, 1930. 13. IV).

Nebojātā veidā šo rakstību ir saglabājuši ārzemju latvieši, vismaz kapitālu darbu izdevumos. Par to viņiem liels un sirsnīgs paldies!

Diemžēl Latvijā rakstība ir sabojāta un piecos atgūtas patstāvības gados nav vēl atlabota. Proti, rakstība ir p a z e m i n ā t a k v a l i t ā t ē, it īpaši ar mīkstinātā ŗ un ch atmetumu, pielāgojoties padomju Krievijas latviešu rakstībai. (Un pēc krievu izrunas “lēkā” arī gaŗumzīmes svešvārdos, piem.: komūna, komunists; literāts, literatūra.)

Atmetot ŗ un ch (t.i., aizstājot tos ar r un h), ir kaitēts vispirms jau precīzai, nepārprotamai izteiksmei, kāda civīlizētā saziņas pasaulē nepieciešama katrai rakstu valodai resp. valsts valodai. (Bet varbūt joprojām nav vēlams, ka latviešiem tāda valoda ir p a š i e m?) Kaitējums konkrēti aprādīts jau vairākos rakstos (piem., “Kālab mīkstinām r?”, Karogs 1989. IV, “Izrunas jukums — tikai daļa no nelaimes”, Atklājums 1991. II, “Iebildes un piebildes prof. V.Draviņai”, Brīvā Latvija 1992. 30. III). Oponenti kritiku nav atspēkojuši, vismaz pienācīgā argumentācijā ne.

Kopš padomju valdības 1946. un 1957.gada rīkojumiem ŗ un ch ir visnotaļ padzīti arī no skolas, iestāstot, ka tāda esot “valodas attīstība”. Tad nu daudziem, kas mācījušies un audzināti šais Latvijas pārkrievošanas laika skolās (tāpat kā savulaik padomju Krievijas latviešiem), trūkst īstas atskārtas par savas dzimtās valodas un tās rakstības bojājumiem un nav patriotiskas gribas tos novērst. — Kāpēc gan pūlēties ar “pārskološanos”, un kas tur ko domāt un bēdāt par valodas nākotni un latviskumu? Ka tik šimbrīžam vieglāk! Beigti un uz visiem laikiem pagalam esot ŗ un ch, tos nevarot vairs atjaunot. — Nevarot? Bet, ja Izraēlā ir varēts (jo ir gribēts!) atdzīvināt pat mirušu valodu: sentēvu ivritu, vai tad Latvijā nespēsim atspirdzināt ŗ un ch! Kāds labums no viena un otra, lai palīdz apjaust abu līdzinieki.

ŗ

Pēc gramatikas sistēmas r jāmīkstina tikai četrējādu vārdu locījumos (visos vai dažos) un gluži līdzīgi kā l, tā ka nav grūti to iemācīt (skaļš : gaŗš, kālis : mēris, sile : taure, kalt : art).

No r nemīkstināšanas ir radušās vismaz tādas pašas neskaidrības un “divdomības”, kādas rastos no l nemīkstināšanas. Piemēram:

dabūsi gaļu (galu), daļa (dala) saknes, skaļi (skali) lūza, daudz siļu (silu), balti spaļi (spali), abas šķiļas (šķilas), kropļa (kropla) kāja, redz zagļi (zagli), ko maļ (mal), ceļ (cel), viļ (vil), kuļ (kul)?

Tātad no ļ nemīkstināšanas sajuktu (kā no ŗ nemīkstināšanas sajūk) vārdi vai to locījumi. Piem., juktu skaļš un skals, kā jūk gaŗš un gars: “gaŗa (gara) dzīve” u.c. Tāpēc pat atdzejojot pārprasts Raiņa dzejolis “Gara gaita”. Daudzum daudz citu piemēru jau minēts, kā “kas aŗ (ar) manu tēva zemi?”, “grib zeltu un vaŗu (varu)”. Un šāds jukums nav vēl visa nelaime.

Ja nemīkstina r vai citu līdzskani, kur gramatikas sistēma to prasa, sistēmā rodas robi — it kā caurumi literārās valodas celtnē, kas nemanot sāk irt. (“Un tad?”, dažs teiks.) — Irst vienota literāra izruna, skan plats e, ē nevietā (runā trejādi: dzeŗu, dzeru un ar platu e dzeru), šķobās arī citu līdzskaņu mīkstināšana resp. jotēšana: Ulža/Ulda, Arvja/Arva, Melngalvju/Melngalvu nams, ārzemju/ārzemu, strebju/strebu. Lietpratēju iekoptais dārzs pārmežojas, un tā esot “attīstība”!

ch

Savukārt ch aizstāšana ar h ir apmēram tas pats, kā kad dz vietā sagudrotu rakstīt tikai z. (Un tāpat kā ch “vienkāršošanai” tam varētu sameklēt ieganstus.) Tad, piem., saknes dzied- un zied- kļūtu vienādas un ar tām darināto vārdu nozīme būtu mīklaina, pat kontekstā grūti uzminama. Piem.: (d)ziedēt, (d)ziedošs, (d)ziedinātājs, (d)ziedonis, (d)ziedpulkstenis u.c.

Un gluži līdzīgs kaitējums rodas, ja ch (ar ko latīņu alfabētā aizstāj grieķu burtu “khei”) tiek vienādots ar h, rakstot h arī ch vietā. Jo līdz ar to latviešu (bet ne lielo kultūras tautu) rakstībā vienādi kļūst grieķiskas cilmes starptautiski lietojami vārdi, terminu formanti, kā chem(i)- `ķīmija' un hem(i)- `puse' vai `asinis', chol- `žults' un hol- `viss', chyl- `sula' un hyl- `viela'. Un neskaidri vai pilnīgi pārprotami kļūst simtiem terminu, kas ar šādiem formantiem jau darināti (piem., medicīnā, kā rāda arī K.Rudzīša vārdnīca “Terminologia medica”) un kādi joprojām darināmi arī citās zinātņu nozarēs.

Mānestīgi mierina, ka konteksts taču novēršot pārpratumus, ja tādi rastos ŗ un ch atmetuma dēļ. Bet konteksta var nebūt (bibliogrāfijās, terminu sarakstos), un konteksts var būt nepalīdzīgs: aizplīvurots (mīklās), tēlaini brīvdomīgs (dzejā) vai maz saprotams (svešā nozarē ar neparastu terminoloģiju).

Mums, kas gribam būt Eiropas kultūras ļaudis, būtu laiks saņemties un savu rakstību atlabot, atgriežoties pie Endzelīna vadībā priekšzīmīgi izveidotās pareizrakstības principiem. Atlabota rakstība būtu jāsāk mācīt vispirms skolās. Jau izskolotie ir grūti pārskolojami.

Tāpēc ierosinu šai lietā visus griezties pie Latvijas izglītības un zinātnes ministra. Tos, kas vēlas atbalstīt šo soli uz mūsu rakstības atlabošanu.

Valodnieces Rasmas Grīsles runa, kas (īsāk) teikta 1996.gada 21.augustā Pasaules latviešu biedrību konferencē Rīgā