Pūrs

“Cilvēku savstarpējā saprašanās – tas ir gara, dvēseles darbs”

Sorosa fonda-Latvija gadskārtējās Sabiedriskās saskaņas balvas atradušas īpašniekus

Šajās dienās Arhitektu nama zālē notika svinīga ceremonija, kurā pasniedza Sorosa fonda – Latvija gadskārtējās Sabiedriskās saskaņas balvas. Iepriekšējos gados tās izpelnījušies radiožurnāliste Tatjana Zandersone un rakstniece Ludmila Azarova, dzejnieks Uldis Bērziņš, akadēmiķis Jānis Stradiņš, basketbola veterāne Uļjana Semjonova, bet šī gada balvas tika piešķirtas dzejniekam un atdzejotājam Knutam Skujeniekam un pianistam un muzikologam Rafi Haradžanjanam. Balvu pasniegšanas ceremonijā tika teiktas vairākas uzrunas.

Dzejniece Māra Zālīte, Sorosa fonda-Latvija valdes locekle, uzrunājot laureātus un viņu sveicējus, teica:

– Dāmas un kungi!

“Drīz uzlēks saule. Tad aizdegsim savus lākturus un dosimies meklēt cilvēku.” Tā savā grāmatā “Sēkla sniegā” raksta viens no šī gada Sabiedriskās saskaņas balvas laureātiem, dzejnieks un atdzejotājs Knuts Skujenieks. Gluži kā Diogens, arī Sorosa fonds – Latvija kopš Sabiedriskās saskaņas balvas iedibināšanas 1994.gadā ir meklējis cilvēkus, kas ar savu dzīvi un darbu, ar savu cilvēcisko un sabiedrisko esību ir spējuši apliecināt vērtības, kuras vēlamies redzēt kā garīgās dominantes šībrīža un vēl jo vairāk nākotnes Latvijā. Sorosa fondam – Latvija nav bijis pamata rezignācijai, kurai ļāvies cienījamais sengrieķu filozofs, proti – “ļaužu ir daudz, bet cilvēku maz”.

Priekšlikumi no sabiedrības par saskaņas balvas piešķiršanu fondā ir saņemti pietiekami lielā skaitā, un tas nozīmē, ka cilvēku Latvijā ir pietiekami daudz. Un ka arī turpmākajos gados nevajadzēs ar uguni meklēt cienīgus kandidātus balvai, ko Sorosa fonds piešķir par īpašiem nopelniem nacionālo un etnisko grupu tuvināšanā, veselīga starpnacionālā klimata veidošanā, integrācijas procesa veicināšanā un vispārcilvēcisku vērtību nostiprināšanā neatkarīgajā Latvijas valstī.

Knuts Skujenieks un Rafi Haradžanjans. Šie vārdi Latvijā komentārus neprasa. Dažādās sfērās darbodamies, šie cilvēki bauda visas Latvijas sabiedrības, neatkarīgi no tautības un politiskās pārliecības, cieņu un uzticību. Un tomēr uzdosim sev jautājumu: kāpēc tad īsti viņi šo uzticību bauda? Augsts profesionālisms, liela pašatdeve, dziļa inteliģence? Protams, protams! Tomēr pats galvenais ir šo personību spēja modināt un uzturēt spēkā cilvēcību. Vai tā nav lielākā vērtība mūsu morāli visai reglamentētajā “homo sovieticus” psiholoģiskās inerces nomāktajā sabiedrībā? Minēto un vēl daudzu neminēto cilvēku nopelns ir tas, ka – es citēju Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa teikto – “par spīti nelabvēļu minējumiem, kuri paredzēja konflikta iespējamību, ar gandarījumu varam secināt, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk spēj sevi identificēt ar neatkarību atguvušo Latvijas valsti.

“Latvijā rit Raiņa Dzejas dienas. Dzejnieka, Latvijas valsts idejiskā radītāja atceres svētki. Rainis, būdams latviešu dzejnieks, apdzīvoja ļoti plašu multikulturālu telpu ar pārliecību, ka nesaprast un neatzīt citus ir pašam sevi neattīstīt. Arī šodien, politiskās un ekonomiskās pārmaiņas mūsu valstī apsteidz pārmaiņas sociālajā psiholoģijā, joprojām aktuāli ir Raiņa vārdi: “Ar to vien nepietiek, ka mēs cīnāmies par saimnieciskas un politiskas iekārtas pārgrozību un ieliekam tur visus spēkus, bet atstājam novārtā dvēseles pārgrozības. Nepārgrozīta dvēsele nepārgrozīs ārējo iekārtu”. Visiem labas gribas cilvēkiem, kas ir Latvijā, veicams ilgs un pacietīgs darbs postkomunistiskās apziņas pārvarēšanā. Rupjībai un gara nabadzībai, agresivitātei un egoistiskām ambīcijām, ciniskai attieksmei pret valsti, kurā dzīvojam, ignorancei pret vispārcilvēciskām normām un vērtībām pretī liekamas cieņa un tolerance pret ikvienu tautību, ikvienu valodu, ikvienu kultūru. Pret valsti un pret tās pagātni un nākotni. Un pats galvenais – cieņa pret ikvienu cilvēku. Mūsu laureāti ir to darījuši. Lai reiz, savus lākturus aizdedzinot un izejot meklēt cilvēkus, Latvijā viņu atrastos ļoti, ļoti daudz. Tas ir dziļākais pamats saskaņai.

Sorosa fonda-Latvija valdes priekšsēdētāja Anita Dūdiņa teica:

– “Vārds, paklausies! Kā tu tāds izdzīvoji? Nenovajāts, nepārlabots un nepakārts?” Tā Mordovijas lēģerī 1966.gadā pēc sešu gadu atšķirtības no tēvzemes un tuvajiem cilvēkiem rakstīja Knuts Skujenieks. Un šis pats jautājums manī bija šovasar, kad Sorosa fonda – Latvija valdes sēdē mēs raudzījāmies pēc Sabiedriskās saskaņas balvas laureātiem un apstājāmies pie Knuta Skujenieka vārda. Un tad man bija jautājums, ko es viņam gan neuzdevu: “Kā tu tāds izdzīvoji? Nenovajāts, nepārlabots un nepakārts”. Ir jābūt stipram, krietnam pamatam, lai izietu cauri dzīvei ar stingru stāju un vienlaikus atvērtu sirdi. Vecāku – divu radošu cilvēku – gēni, vecvecāku mājās leišmalē valdošā sirds inteliģence un kopš puikas gadiem pierastā pietāte pret cilvēku – bez iedalījuma mazos un lielos, bez valodu vai ticību hierarhijas –, šķiet, tas ir tas kodols, ap kuru Knuta Skujenieka radošais gars ir apaudzējis savas daudzšķautņainās personības kārtas. Dzejnieks, tulkotājs gandrīz no 30 valodām, latviešu folkloras un mitoloģijas skaidrotājs, latviešu literatūras spožs pārstāvis gan savā daiļradē, gan arī ar aktivitāti, Latvijas PEN kluba prezidenta misiju pildot, nacionālo kultūras biedrību veidošanās procesu apstiprinātājs... Es negribētu par padarīto runāt gari, jo šis rudens ir sācies Knuta Skujenieka zīmē, un daudz dziļākas un nopietnākas rindas par viņu ir lasāmas gandrīz vai visos sevi cienošos preses izdevumos. Būtiskāk man liekas, ka šis cilvēks, kuram laiks, šķiet, darījis pāri smagi un netaisni, ir izgājis cauri nežēlīgajām vēstures dzirnavām nesamalts, bez ļaunā atdarīšanas rūgtuma un tolerances pilns pret ikvienu kultūru un tās pārstāvi, vienlaikus paliekot pats.

Saglabāt patību, saglabāt savu nacionālo piederību, asinssaiti ar savu zemi, tās valodu, kultūru un tradīcijām, neizplūst vispārējā unifikācijas miglā – tā ir viena no problēmām, ar kuru sastopas cilvēks, ko liktens, ar paša vai citu rokām radīts vai piekoriģēts, aizved projām no tēva mājām. Un es nezinu, vai, 1968.gadā ierodoties Rīgā, Ļeņingradas konservatorijas absolvents armēnis Rafi Haradžanjans varēja iedomāties, ka pēc 27 gadiem neatkarīgas valsts parlaments par īpašiem nopelniem viņam piešķirs Latvijas pilsonību. Jau ar savu profesionālo darbību vien – kā pedagogs, muzikologs, mūzikas propagandētājs, bet jo sevišķi kā pianists klavieru duetā ar Noru Noviku –, mazo tautu mūsdienu komponistu popularizētājs Rafi Haradžanjans pasaules kultūras kartē ir noārdījis ne vienu vien ģeogrāfisku, politisku vai aizspriedumu robežu. Vēlēšanās pārmest savstarpēju saprašanās tiltu no vienas kultūras uz otru viņu ir rosinājusi kopā ar domubiedriem izveidot Latvijas armēņu nacionālās kultūras biedrību, radīt Latvijas radio raidījumu latviešu un armēņu valodā ar zīmīgu nosaukumu “Saulīte”. Jau septīto gadu Rafi Haradžanjans ir Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas prezidents. Es domāju, jūs man piekritīsit, ka tās sastāvā apvienoto 19 nacionālo kultūras biedrību kopdarbs ir vislabākais apliecinātājs tam, ka Sabiedriskās saskaņas balva ir atradusi sev cienīgu laureātu. (Man ir grūti iedomāties Latvijas parlamentu darbojoties saskanīgi ar 19 dažādām partijām.)

Mūsu dzīve ir dialogs. Katram pašam ar sevi, bet arī dialogs ar pasauli. Vai mēs šo pasauli tikai uzrunājam? Vai mēs tiekam sadzirdēti? Vai mēs spējam dzirdēt citus? Neatkarīgi no balsu skaļuma vai teiktā labskanības.

Pēc tam runāja abi laureāti. Dzejnieks un atdzejotājs, Sorosa fonda–Latvija 1996.gada balvas laureāts Knuts Skujenieks:

— 16.gadsimta lielais armēņu dzejnieks Nahapets Kučaks vaicāja: “Kāpēc pasaules Radītājs ir devis miesai dvēseli?” Un atbildēja: “Tādēļ, lai cilvēks varētu pacelties pāri savām bēdām un nelaimēm.”

Es domāju, cilvēku savstarpējā saprašanās — tas ir dvēseles darbs, tas ir gara darbs. Mans skolotājs varbūt jau no ļoti agriem gadiem ir bijis Rainis. Bez viņa paša dzejoļu grāmatām mani vienmēr ir fascinējusi viena viņa grāmata, kas saucas “Nemierīga sirds”. Tā ir tulkojumu grāmata. Sākot no aizmūža senām asīriešu, babiloniešu un armēņu mitoloģiskām dziesmām un beidzot ar tā laika moderno literatūru. Protams, ne jau tikai šī grāmata vien, bet tā īpaši, manī modināja ziņkāri, pasaules slāpes un, pats galvenais, tā modināja manī apziņu, ka es neesmu viens. Ne tikai kā cilvēks, bet arī kā savas tautas pārstāvis. Un tālākā dzīve un darbs pierādīja, ka tas patiešām tā ir.

Man liekas, ka šodien, XX gadsimta pašās beigās, mēs redzam, ka nevaram ticēt automātiskai progresa uzvarai. Jo kad liekas, ka viss ir tik skaisti nokārtots, tad kaut kur no kādiem neaptveramiem dziļumiem izlaužas seni aizspriedumi, naids, varmācība. Un ir jāapzinas, ka tas sēž cilvēkā. Tas ir šis zvēra instinkts, ar kuru ir vienmēr jācīnās. Un cilvēkam viņa garīgums ir jāmodina, un par to ir jāatgadina vienmēr.

Es uzskatu, ka tas darbs ir kultūras apmaiņa. Tulkošanas darbs, skaidrošanas darbs nekad nav bezcerīgs. Sevišķi liels prieks man bijis savā laikā tulkot tādu tautu literatūras, par kurām mēs ļoti bieži pat nezinām. Tautu, kuras dzīvo varbūt tepat, Eiropā, bet tās ir tikai dažus desmitus tūkstošus lielas. Tas varbūt bijis pats lielākais gandarījums. Apzinot tos, kuriem iet grūtāk, kuri daudz vieglāk pakļaujas vispārējai aizmirstībai un ignorancei,— atgādināt par tiem. Un arī saņemt no turienes sirsnīgu atbalsi. Es vienmēr esmu aģitējis par to, ka kultūras apmaiņai ir jāiet pa priekšu profesionālai politikai, pa priekšu ekonomiskajiem sakariem. Jo, ja ir zināms, ka pie mums ciena kādas tautas kultūru, tad ar šīs tautas pārstāvjiem jau ir daudz vieglāk runāt par konkrētām lietām. Es ceru, ka tas tā arī būs, kaut arī šodien tas tā vēl nav pietiekami daudz. Bet neatkarīgi no tā, arī tīri personīgi cilvēkam nepietiek ar sevi vien. Viņš nekad nejūtas pilnvērtīgs, ja viņam nav draugu un sapratēju. Un ne tikai šķietami savējo vidū, bet arī pēc iespējas vairāk un plašāk pasaulē.

Savukārt pianists un muzikologs Rafi Haradžanjans savā runā plašāk pakavējas pie paša vadītās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas nozīmes un lomas pasaulē:

— Man prieks jūs redzēt šajā ceremonijā man nozīmīgajā dienā. Sorosa fonds–Latvija ir ieguvis stabilu reputāciju ar savu atbalstu ievērojamām kultūras un sabiedriskās dzīves parādībām. Sabiedriskās saskaņas balva ir sabiedriskās atzinības izteiksme. Tās piešķiršana ir svarīgs moments jebkura cilvēka dzīvē. Protams, es nevaru neizteikt dziļus pateicības vārdus Sorosa fondam–Latvija, kurš tik augstu novērtējis manu darbu.

Sabiedriskās saskaņas balva šoreiz piešķirta dzejniekam un mūziķim. Šajā faktā nav grūti ieraudzīt ko simbolismu. Patiešām, cik brīnišķīgi būtu, ja vienīgi poēzija un mūzika noteiktu, es pasvītroju, noteiktu cilvēka domas, attiecības, sabiedriskās dzīves klimatu! Kā mākslinieks varu teikt, ka nav nekā labāka par sajūtu, kas rodas koncertzālē radoša pacēluma brīdī. Vienotības, pat brālības sajūta! Patiesa sabiedriska saskaņa miniatūrā! Manā izpratnē sabiedriskā saskaņa nav sastindzis jēdziens. Tas ir process, pie kura nepārtraukti jāstrādā. Jāstrādā, un tas ir ļoti svarīgi, par takta izjūtu, labvēlīgumu, atbildības sajūtu ar pieņemtajiem lēmumiem. Par tālāko sabiedrisko un politisko, ne tikai komerciālo atbalsi. Tai skaitā nākotnē. Jāstrādā tālredzīgi, veidojot dialogu ar dažādiem iedzīvotāju slāņiem, ar dažādām paaudzēm.

Tam, lai no spēka pozīcijām apliktu pensionārus ar ienākuma nodokli, bet uz LNKB asociācijas māju regulāri sūtītu inspekcijas, kuras izsaka mājienus, ka LNKB asociācija aizņem pārāk labu māju, nevajag ne pārāk lielu taktu, ne saudzīgu attieksmi pret cilvēkiem. Asociācijas mājas liktenis jau vairākus gadus patiešām uztrauc vairākas nacionālās biedrības, kuras sastrādā šajā asociācijā. Sastrādā ļoti toleranti. Māja tiešām ir laba! Paldies Latvijas valstij par šo māju! Bet nav saprotams, kāpēc Nacionālo kultūras biedrību asociācijas namam būtu jābūt sliktam. Varbūt kāds man to var pateikt? Šī māja, kurā pastāvīgi norit dialogs starp mazākumtautībām, kuru regulāri apmeklē ievērojami politiskie darbinieki, kā vietējie, tā arī ārzemnieki, kur notiek kultūras darbība ar plašu sabiedrisku rezonansi, ir jāiekļauj sabiedriski nozīmīgu objektu likuma sarakstā. Tāpat ir skaidrs, ka elementārie ekspluatācijas izdevumi jāiekļauj budžetā.

Kā LNKB priekšsēdētāju mani pēdējā laikā iepriecināja divi fakti. Viens no tiem — Tautību konsultatīvās padomes izveidošana. Šī padome ir izdarījusi pirmo soli. Domāsim, ka esam sākuši ar labo kāju.

Kas attiecas uz kreiso, tad tā vēl “karājas gaisā”. Otra sanāksme vēl nav bijusi, un es neesmu informēts, kad būs. Vēl palikuši neskaidri arī daudzi organizatoriski jautājumi. Otrs iepriecinošs fakts — Latvijas tautību kultūras festivāls, kas notiek septembra vidū. Tas ir tiešām liels pasākums, savā veidā pirmais. Mazākumtautībām radusies iespēja sadarboties ne tikai ar Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļu (ar kuru mums ir patiešām laba sadarbība), bet arī ar Kultūras ministriju, ar Filharmoniju, ar Mākslas akadēmiju. Un tas ir brīnišķīgi. Sabiedriskā saskaņa var rasties kopīgu projektu realizācijas procesā, kad visas darbojošās puses ir ieinteresētas labā rezultātā.

Nobeidzot savu runu, es vēlreiz gribu pateikties Sorosa fondam — Latvija par man parādīto godu, kā arī visiem, kas atnākuši uz šo ceremoniju. Es pēc dabas esmu optimisms, tāpēc esmu pārliecināts, ka prāts uzvarēs neprātu. Labais uzvarēs ļauno. Mēs dzīvosim Latvijā, kur visiem būs ērti un omulīgi. Kur būs saskaņa.

Pēc tam laureātus sveica Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse, kas sacīja:

— Jūsos ir viens Dieva dots talants. (Es nerunāju par dzeju un mūziku.) Talants vienmēr palikt cilvēkam, kādu viņu Dievs ir radījis. Cilvēkam — uzticīgam sev un uzticīgam tiem ideāliem, kam kalpo. Un nenodot sevi. Vai tas tanī brīdī kādam patīk vai nepatīk. Tieši par to jums vislielākais paldies!

Jānis Ūdris,

“LV” nozares redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā