Problēma

Par Austrumu robežu

Pirms vairākām dienām trīs Saeimas deputāti — Jānis Ādamsons, Jānis Bunkšs un Māris Rudzītis — kā parlamentārās Baltijas asamblejas pastāvīgās Komunikāciju komitejas locekļi devās uz Latvijas austrumu robežu, lai savām acīm pārliecinātos par tur esošo kārtību vai nekārtību. Vakar preses konferencē J.Ādamsons, BA Komunikāciju komitejas priekšsēdētājs, un M.Rudzītis dalījās savos iespaidos par redzēto uz Latvijas un Krievijas robežas.

J.Ādamsons: — Baltijas asamblejas Komunikāciju komiteja īpašu uzmanību pievērš visu trīs Baltijas valstu sauszemes un jūras robežu drošībai un sakārtotībai. Šai sakarā viens no galvenajiem ir jautājums par vienotas robežu politikas izstrādāšanu un īstenošanu.

Sākot no jūnija līdz pagājušajai sestdienai BA Komunikāciju komitejas locekļi ir apmeklējuši visu trīs Baltijas valstu robežas, lai iepazītos ar reālo situāciju. Jūnija sākumā apmeklējām Lietuvas un Polijas robežu, pirms divām nedēļām apskatījām visu Igaunijas robežu, visbeidzot, nupat devāmies uz Latvijas austrumu robežu.

Jāatzīst, ka jautājumos, kas saistīti ar valsts robežu, lietuvieši un igauņi ir tālu priekšā mums. Sevišķi Igaunijā varējām pārliecināties, ka pēc neatkarības atgūšanas valsts robeža ir bijusi prioritāte visām līdzšinējām valdībām. To parādīja faktiskais stāvoklis uz robežas. Igauņi jau izmanto jaunu, ļoti labu robežapsardzes kuģi, ir uzcēluši jaunus robežapsardzes kordonus, kas maksājis diezgan minimāli. Tieši uz Krievijas robežas ir ļoti normāli, mūsdienīgi kontrolpunkti. Līdzīgi šos jautājumus risina Lietuvā.

Diemžēl iepazīstoties ar stāvokli uz mūsu austrumu robežas, es kā bijušais robežsargu komandieris nebiju gaidījis tādu panīkumu pēdējo divu gadu laikā. Tā robežapsardzības koncepcija, ko apstiprināja 1994.gada septembrī, diemžēl ne par mata tiesu nav īstenota. Pēdējos divos gados robežapsardze investīcijās nav saņēmusi nevienu santīmu. Budžeta līdzekļi pastāvīgi tiek iedalīti iepriekšējā gada līmenī. Pienācīga finansējuma trūkuma rezultātus mēs redzējām. Paldies Dievam, mums šoreiz līdzi nebrauca Igaunijas un Lietuvas deputāti. Ja viņi būtu redzējuši to, kas notiek uz mūsu austrumu robežas, baidos, ka Igaunija un Lietuva varētu nolemt slēgt robežu ar Latviju. Faktiski mums robežas ar Krieviju nav. Pirms diviem gadiem tika izstrādāts projekts, ko es kā robežapsardzes komandieris saskaņoju par Terehovas kontrolpunkta celtniecību. Bija arī iedalīta nauda PHARE programmas ietvaros — 1,5 miljoni ekiju. Bet pa visu šo laiku tur ieguldīti tikai 10 tūkstoši latu, lai nedaudz uzlabotu ceļa gabalu pirms kontrolpunkta. Lai mašīnām nebūtu jānogrimst dubļos, uzbērts nedaudz grants. Saskaņošanas stadijā ir ceturtais robežkontroles punkta celtniecības projekts, par kura īstenošanu man tagad ir lielas bažas.

Atrodoties ar saviem kolēģiem Bunkša kungu un Rudzīša kungu uz robežas, uzdevu retorisku jautājumu — parādiet, kungi, kurā pusē ir Eiropa. Un visi nez kāpēc norādīja uz Krievijas pusi. Jo krievi Terehovā ir uzcēluši modernu kontrolpunktu ar 16 joslām, kur ir ļoti labi sadzīves apstākļi un kur, izmantojot mūsdienu tehnikas iespējas, veic perfektu robežas un muitas kontroli. Mūsu pusē, atvainojos par izteicienu, ir tās pašas “suņabūdas”, kas rēgojās pirms pieciem gadiem. Līdzīga, kaut arī nedaudz labāka, situācija ir Grebņevas kontrolpunktā. Tur vismaz ir šoseja līdz pašam kontrolpunktam. Bet arī te Krievijas pusē izbūvēts ļoti moderns komplekss. Latvijai un Krievijai bija iedalītas vienādas summas šādu kontrolpunktu celniecībai. Diemžēl Latvijas pusē nekas nav paveikts.

Apmeklējām arī atsevišķus robežapsardzes kordonus jeb vadus. Mums sacīja, ka, piemēram, vienā no vadiem paredzēto 27 cilvēku vietā ir tikai 5. Turklāt saskaņā ar aizsardzības ministra Andreja Krastiņa pavēli, kas, manuprāt, ir pretlikumīga, mūsu robežas, tostarp austrumu, tiek apsargātas nevis ar ieročiem, kā pienāktos, bet ar stekiem. Lai gan pirms trīs nedēļām Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē, kurā piedalījās Šķēles kungs, Krastiņa kungs svēti apsolīja, ka šī pavēle tiks atcelta. Diemžēl nekas nav mainījies.

Pie mums ļoti daudz runā par satraucošo stāvokli uz robežas — politiķi, deputāti, ministri. Runā par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Bet, kamēr robežas netiks sakārtotas un civilizēti apsargātas, nekas nenotiks. Piemēram, robežapsardzei ir 42 dažādu marku automašīnas. Sastapām kādu puisi, kas jau kā ceturtais valkā vienu un to pašu formas tērpu. Tas taču nav pieļaujams, ne no ētikas, ne no estētikas viedokļa raugoties. Tas pats ir ar apaviem. Formas tērpi robežsardzē ir nolietojušies par 80 procentiem, gultas veļa — par 100 procentiem. Nemaz nerunājot par jaunu tehniku.

Ja šāda politika turpināsies, pēc manas pārliecības, tuvāko desmit gadu laikā mēs par iestāšanos NATO vai ES nevaram pat diskutēt. Latvijā tagad robežsargiem tika atvēlēti 4,3 miljoni latu, Igaunijā — apmēram 16 miljoni latu. Turklāt jāievēro, ka igauņiem sauszemes robeža ir daudz īsāka. Atšķirībā no Latvijas Igaunijā robežapsardzes koncepcija pakāpeniski un mērķtiecīgi tiek īstenota. Bet pie mums absolūti nekas nav izdarīts.

M.Rudzītis: — Varu tikai piebilst, ka šodien notika Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēde. Un man tā šķiet, ka mūsu valdība Šķēles kunga personā šo problēmu tomēr ir izpratusi. 23.augustā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi, ar ko akceptēts likumprojekts par robežsargiem. Cik drīz tas stāsies spēkā, ir atkarīgs no mums, Saeimas deputātiem. Cerēsim, ka līdz ar to ātrāk tiks sakārtota mūsu austrumu robeža. Mums ir vienīgā valsts Eiropā, kur robežsargi pakļauti Aizsardzības ministrijai. Ja robežsardze būtu Iekšlietu ministrijas struktūrā, daudz vieglāk būtu saņemt ārzemju investīcijas un palīdzību.

Pēc Igaunijas robežkontroles punktu apmeklējuma nudien nevaru iedomāties, kur igauņus varētu vest pie mums. Varbūt vienīgi uz Ainažiem, Grenstāli vai Rucavu. Jo austrumu robežas mums praktiski nav. Zināmā mērā attaisnojot Krastiņa kungu, varu sacīt, ka sava vaina jāuzņemas arī mūsu Ārlietu ministrijai. Jo šodien neviens nevar pateikt — Abrene būs vai nebūs Latvijai. Tāpēc arī saprotu Ministru kabinetu, kam jāspriež, vai ir vērts ieguldīt naudu un būvēt kapitālas celtnes tajā robežas iecirknī Abrenes apkaimē. Tas arī ir diskutējams jautājums.

J.Ādamsons: — Bet tāds pats strīdīgs apgabals ir Igaunijai — Pečoru jeb Petseri rajonā. Taču viņi negaida kaut kādus turpmākos lēmumus vai vienošanās un būvē jaunos kordonus arī uz apstrīdamās robežas. Jo, būdami reālisti, saprot, ka robeža nemainīsies.

Bet Grebņeva un Terehova, par kuru bēdīgo stāvokli jau runāju, nav pat tuvumā apstrīdamajai zonai. Varētu vēl aizbildināties, runājot par nesakārtotību Viļakas bataljona atbildības zonā. Turpretī par Ludzas bataljona atbildības zonā esošo robežu nekādu diskusiju taču nav.

1994.gadā, kad es atstāju robežapsardzes komandiera amatu, robežapsardzē dienēja 4200 cilvēki, bet šodien — 2800 cilvēki. Tiek plānots vēl samazināt robežapsardzes sastāvu, jo vienkārši pietrūkst līdzekļu tā uzturēšanai.

Skaidrs arī, ka pašreizējais bēdīgais robežkontroles materiāli tehniskais nodrošinājums bremzē jebkādu tranzītu cauri Latvijai.

Deputāti arī atbildēja uz dažiem jautājumiem.

— Kādi varētu būt šo robežu apsekojumu rezultāti?

J.Ādamsons: — 5. un 6.oktobrī Rīgā notiks Baltijas asamblejas sēde, uz kuru mēs gatavojam vairākas rezolūcijas. Viena no tām būs par nepieciešamību papildus finansēt robežapsardzi. Ja tāda rezolūcija tiks pieņemta, visu trīs valstu parlamenti varēs ņemt vērā šo kopīgo viedokli.

M.Rudzītis: — Taču pagaidām Baltijas asamblejas pieņemtie lēmumi no valdību puses lielākoties tiek ignorēti.

J.Ādamsons: — Tāpēc būtu jāvadās no Beniluksa valstu parlamentu pieredzes. Tā lēmumi ir obligāti izpildāmi visām trim Beniluksa valstīm.

Esmu jau parakstījis vēstuli Čevera kungam, aicinot viņu uzstāties BA sēdē par kopīgas robežpolitikas izstrādāšanu. Runa būtu arī par muitas problēmām.

— Vai situāciju uz robežas varētu uzlabot robežapsardzes pāreja Iekšlietu ministrijas pakļautībā?

J.Ādamsons: — Šai problēmai ir divi aspekti. Pirmkārt, robežapsardzei noteikti jābūt Iekšlietu ministrijas sastāvā. Jau pagājušā gada augustā 5.Saeimā es kā iekšlietu ministrs aizstāvēju tos trīs likumprojektus par robežapsardzes pāreju Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Diemžēl toreiz Saeima nobalsoja pret tiem. Otrkārt, ja robežapsardzei nākamajā gadā atkal paredzēti līdzekļi iepriekšējā gada apjomā, nevar būt ne runas par kaut kādu attīstību — neatkarīgi no pakļautības tai vai citai ministrijai. Pirms diviem gadiem tika izsludināti starptautiskie konkursi par austrumu robežas iekārtošanu. Bija vajadzīgs 15—18 miljonu liels kredīts un bija arī valstis, kas bija gatavas to piešķirt. Diemžēl nekāda virzība šajā ziņā nav bijusi.

— Vai piekrītat Rudzīša kungam, ka valdība turpmāk pozitīvi risinās šos jautājumus?

J.Ādamsons: — Nē, es tā nedomāju. Jautājums par pakļautības maiņu jau sen tika izvirzīts. Bet no Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē sacītā es secināju, ka attiecībā uz budžeta līdzekļu palielinājumu un investīcijām nekas netiek plānots. Ne Čevera kungs, ne Turlā kungs nevarēja pateikt, ka robežapsardzei tiks palielināts finansējums. Tātad arī šī valdība, manuprāt, neko nav sapratusi un turpina deklarēt tukšus vārdus.

— Kuri, jūsuprāt, būtu tie sliktākie robežkontroles punkti?

J.Ādamsons: — Mums valstī diemžēl ir daudz ačgārnību. Visi robežkontroles punkti ir celti uz Igaunijas vai Lietuvas robežas, savukārt pēdējo trīs četru gadu laikā uz austrumu robežas nav ieguldīts neviens santīms. Līdz ar to nevar runāt par labu vai sliktu punktu. Godīgi sakot, uz austrumu robežas to praktiski nav. Tur robežkontrole notiek gluži tādos pašos apstākļos kā pirms pieciem gadiem.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors