Problēma

Pieaugušo izglītība — ceļš uz sevis pilnveidošanu

Pagājušajā nedēļā no 4. līdz 6. septembrim Jūrmalā, Lielupē, notika starptautiska konference “Sociālā mobilitāte un pieaugušo izglītība”, ko organizēja Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība, Izglītības un zinātnes ministrija, Vācijas Pieaugušo izglītības asociācijas Starptautiskās sadarbības institūts un Dānijas Kultūras institūts.

Konferenci atklāja Izglītības un zinātnes ministrijas Pieaugušo izglītības nodaļas vadītāja Maija Upmane. Ievadvārdus teica augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš. Viņš uzsvēra, ka izglītība vieno mūs visus un šajā ziņā nevar norobežot tuvas vai tālas zemes. Ar pieaugušo izglītību teorētiski un praktiski saistītas vairākas problēmas: sociālā mobilitāte, darbaspēks, cilvēku statusa maiņa, izglītība un darbavietas. Kādā līmenī īstenot pieaugušo izglītību? Vai tā ietekmēs darba dalīšanas sistēmu? Kaut teritoriāli ierobežotas, tomēr Eiropas valstis iet attīstības ceļu. Tās kā kuģis peld pasaules okeānā. Aizvien aktuālākas kļūst pieaugušo izglītības problēma, kura kā ceturtā dimensija pievienojama izglītības sistēmai — vispārizglītojošajām skolām, profesionālajām un vidējām speciālajām mācību iestādēm un augstskolām.

Kā pirmais izskanēja Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības valdes priekšsēdētājas Anitas Jākobsones referāts “Sociālā mobilitāte un pieaugušo izglītība”. Sociālā mobilitāte ir cilvēku pārvietošanās no vienas sabiedrības slāņa uz citu vai no vienas sociālās grupas uz citu viena slāņa ietvaros. Tā raksturo individualitātes paškustības potenciālu savu mērķu sasniegšanai. Izšķir divus sociālās mobilitātes tipus — horizontālo un vertikālo. Ar horizontālo saprot indivīda pāreju no vienas sociālās grupas uz citu, kas atrodas tajā pašā sociālās hierarhijas līmenī. Vertikālā sociālā mobilitāte ir indivīda pārvietošanās no viena sociālā slāņa uz citu, mainoties statusam hierarhijā. Anita Jākobsone atsaucās uz amerikāņu filozofu Piterimu Sorokinu, kas precizējis vertikālās sociālās mobilitātes “liftus”: vispārējā un profesionālā izglītība, politiskās organizācijas un politiskās partijas, nevaldības organizācijas, ģimene un laulība, armija un baznīca. Izglītība atbalsta mobilitātes pamatplūsmas — ekonomisko, politisko un profesionālo, un par tās sastāvdaļu kļūst pieaugušo izglītība, kuras mērķis ir nodrošināt sabiedrības locekļiem iespēju mācīties visu mūžu. Ir jāizstrādā šīs izglītības modelis. Referente pievērsās bezdarba pieaugumam, riskam sabiedrībai sadalīties tajos, kas spēj izmantot savas zināšanas, un tajos, kas tiek izstumti no sabiedrības pamatstraumes, paļaujoties uz sociālo palīdzību. Ir atjaunojusies dubultmorāles situācija starp tiem, kas strādā, un tiem, kas imitē darba procesu. Anita Jākobsone akcentēja problēmas, kas saistītas ar pieaugušo izglītības attīstību.

Latvijas Universitātes docente Zigrīda Goša izklāstīja tematu “Sociālā mobilitāte un ekonomika”, norādot, ka sakarā ar tirgus ekonomikas ieviešanu sistematiski samazinās tautsaimniecībā nodarbināto skaits un ražošanas apjomi. Pirktspēja pieaug tikai nelielai iedzīvotāju daļai. Vērojama mantiskā noslāņošanās, maznodrošinātības pastiprināšanās. Satrauc tas, ka arvien lielāks skaits nepilngadīgo neapmeklē skolu un daudzi pamatskolu beigušie neturpina mācīties un kļūst par bezdarbniekiem. Sašaurinās arodskolu un vidējo mācību iestāžu tīkls un līdz ar to sašaurinās arī kvalificētu strādnieku sagatavošana. Vairāk studentu iestājas augstskolu dienas nodaļās, toties mazāk vakara un neklātienes nodaļās, jo mācības tajās notiek par maksu, kas lielai daļai nav pa kabatai. Augstskolas galvenokārt gatavo speciālistus izglītībai, uzņēmējdarbībai un inženierzinātnēm. Tiek meklētas iespējas bezdarbnieku apmācībai un pārkvalificēšanai. 1995. gadā viņiem tika piedāvātas vairāk nekā astoņdesmit programmas, kas pārsvarā bija saistītas ar dažādām strādnieku profesijām, privāto biznesu un uzņēmējdarbību. Zigrīda Goša raksturoja bezdarba problēmas, tā atšķirīgo pieaugumu pilsētās un laukos, kā arī dažādos Latvijas reģionos. Tas rada morālos un materiālos zaudējumus ne tikai ģimenēm, bet visai sabiedrībai kopumā. Par vienu un to pašu darbu, pastāv dažāda apmaksa, viszemākā tā ir Latgalē, nevienlīdzība darba apmaksā attiecas arī uz sievietēm. Ar bažām referente runāja par bērnu un pusaudžu iesaistīšanos biznesā, jo labi nopelnīdami, viņi vairs netiecas iegūt izglītību.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes Matemātikas institūta direktora Andra Buiķa iztirzātais temats “Latvijas attīstības modelis — gribētais, iespējamais, reālais” šķita simbolisks, jo mūsu valsts nogājusi sarežģītu ceļu no totalitārās impērijas sastāvdaļas līdz patstāvīgai valstij. Šis ceļš saistīts ar lielām pārmaiņām sabiedrības dzīvē. Sarežģīta izrādījusies gan tautsaimniecības pārstrukturēšana, gan arī sabiedrības un tās locekļu psiholoģiskā transformācija. Pārmaiņu laikā nozīmīga kļūst pieaugušo izglītība, kas var pildīt vismaz trīs uzdevumus. Tie būtu: pirmkārt, atsevišķu indivīdu profesionālā izglītošana vai pārkvalificēšana, otrkārt, indivīda kā demokrātiskas valsts nostiprinātāja un veicinātāja izglītošanās, treškārt, palīdzības sniegšana katram sabiedrības loceklim kā individualitātei, personībai sevis pilnveidošanā, dzīves jēgas meklējumos. Diemžēl daudzu cilvēku domāšanā valda totalitārās sabiedrības locekļiem raksturīgā psiholoģija. Indivīds ir ne tikai profesionālis savā amatā un sabiedrības loceklis, viņš vienkārši ir cilvēks ar savu izpratni par dzīvi, tās jēgu, priekšstatiem par civilizācijas evolūcijas perspektīvām. Bet vistuvākajā nākotnē mums nāksies pārvērtēt daudzas vērtības, sabiedrībai jābūt tam gatavai. Un šajā sakarā nozīmīga kļūst izglītība, prasme nepārtraukti mācīties, kritiski novērtēt savas zināšanas.

Konferences otrā diena bija veltīta darbam grupās. Pirmā grupa diskutēja par profesionālo izglītību, profesionālismu un sociālo mobilitāti, otrā — par pieaugušo izglītības iespējām sociāli mazaizsārgāto iedzīvotāju integrācijā sabiedrībā un sociālās labklājības veicināšanā, trešā — par iedzīvotāju sociālās mobilitātes paplašināšanu ar izglītību un līdzdalību pašvaldību, nevaldības organizāciju, politisko partiju darbā.

Trešajā dienā tika sniegti ziņojumi par darbu grupās un diskusijās izteiktajiem priekšlikumiem. Par pirmo grupu stāstīja sabiedrības “Austrumvidzeme” lektors Ģirts Kalējs, par otro — Latvijas Pašvaldību mācību centra direktore Ruta Kalniņa, par trešo — Tautas saskaņas partijas frakcijas konsultants Sergejs Dolgopolovs. Kādas ir nozīmīgākās atziņas? Izglītības tālākajā attīstībā liela loma ir mācību iestādēm, uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām, pieaugošo izglītības iestādēm, masu informācijas līdzekļiem (pamatoti pārmetumi tika izteikti presei, radio un televīzijai, jo tie nepievēršas pieaugušo izglītības problēmām. — E.G.). Jāpanāk lielāks arodbiedrību un profesionālo apvienību atbalsts. Izglītības saturs jāveido atbilstoši darba piedāvājumam un pieprasījumam. Mācību programmām jābūt vispusīgām, nevis centrētām tikai uz atsevišķām profesijām. Jādomā arī par speciālistu sagatavošanu pieaugušo izglītošanai. Nav pietiekami izvērsta mazaizsargāto iedzīvotāju grupu apmācība. Kādi draudi pastāv pieaugušo izglītībai? Tie ir:funkcionālais analfabētisms, ekonomiskā un politiskā nestablitāte, kas rada sociālo spriedzi, ierēdniecības birokrātisms, neticība pozitīvajām pārmaiņām. Un iespējas? Starptautiskās pieredzes izmantošana, visa veida organizāciju, kādas ir mūsu valstī, savstarpējā sadarbība, iespēju paplašināšana, lai pieaugušie varētu izglītoties, demokrātijas un tirgus ekonomikas attīstīšana. Jāpastiprina arī kontakti ar Saeimu, lai nodrošinātu likumdošanas sakārtošanu, jo diemžēl vēl joprojām nav likuma par vispārējo, profesionālo un pieaugušo izglītību. Darbā ar pieaugušajiem jāiesaista psihologi, lai palīdzētu viņiem vieglāk adaptēties sabiedriskajās norisēs. Jārūpējas, lai tiktu sniegta plašāka informācija par pieaugušo izglītības attīstību, biežāk rīkojot tās organizētājiem tikšanās un pieredzes apmaiņu, gādājot par īpaša periodiskā izdevuma sagatavošanu. Protams, tika runāts arī par pieaugušo izglītības finansēšanas iespējām. Bet, lūk, ko teica Cēsu rajona Pieaugušo izglītības centra metodiķis, Drustu tautskolas “99 balti zirgi” vadītājs Ojārs Rode: “Esmu pārdevis savas trīspadsmit aitas, pārdošu vēl, lai uzturētu tautskolu. Taču no visiem jau nevar gaidīt šādu soli.”

Konferences darbā aktīvi iesaistījās viesi: Vācijas Pieaugušo izglītības asociācijas Starptautiskās sadarbības institūta direktors Jākobs Horns, Leičesteras (Lielbritānija) universitātes Pieaugušo izglītības departamenta direktors Viljams Forsters, Dānijas Fizkultūras un sporta asociācijas konsultants pieaugušo izglītībā Frederiks Jorgensens, Nordostvendsiselas (Dānija) Pieaugušo izglītības centra direktors Nīls Peters Jorgensens, Ungārijas Tautas augstskolu asociācijas padomes loceklis Ištvans Vadašs un citi. Viņi ne tikai stāstīja par savu pieredzi pieaugušo izglītības nodrošināšanā, bet arī piedalījās grupu darbā un diskusijās. Turklāt konferences trešajā dienā plenārsēdi kopā ar IU “Brigita” komercdirektori Brigitu Ābiķi vadīja Jākobs Horns un Viljams Forsters. Katrā ziņā noderīgas var būt visu izteiktās domas. Jāizvērš vispusīgāka diskusija par pieaugušo izglītību, uzskatus par to darot zināmus plašākai sabiedrībai. Jāpastiprina sadarbība ar visu veidu organizācijām un apvienībām, lai atrastu kopīgu spēku pielikšanas punktus izglītības jomā. Jācenšas koncentrēt uzmanība galvenajam — definēt, kas ir pieaugušo izglītība, kaut gan precizēt to grūti, jo saturs un metodes ir atkarīgas no vajadzībām apmācībā. Jābūt drosmei griezties valdībā, atkal un atkal lūgt atbalstu pieaugušo izglītības sekmēšanai. Izmantot labas idejas, kuru Latvijā ir tik daudz, un skatīties, kāds būs rezultāts to īstenošanā.

Piebildīšu, ka tas viss un vēl daudz kas cits tika teikts nevis kā norādījumi, bet kā priekšlikumi, kas ir aktuāli arī viesu darbā. Jākobs Horns un Viljams Forsters, viens otru papildinādami, teica: “Paveikts liels darbs konferences organizēšanā. Varbūt tās norise varētu būt koncentrētāka, mazākas darba grupas. Bet jums ir labs iesākums pieaugušo izglītības problēmu risināšanā. Ir iespējams iepazīt ārzemju pieredzi, doties pasaulē, lai zinātu, kam uzticēties un kas ir draugi. Jums jākļūst par Eiropas lielās ģimenes locekli. Bet mums jāzina arī jūsu vajadzības, lai varētu sniegt atbalstu. Jāveido pieaugušo izglītības modelis. Ar mūsu ieteikumiem šo darbu nevar veikt, viss jāpieņem kritiski un jāizlemj pašiem.

Visas konferences dienas bija saspringta darba pārpilnas. Plenārsēdes, darba grupu pulcēšanās kopā, diskusijas. Problēmu un ierosinājumu bezgala daudz. Par tiem konferences dalībnieki turpināja debates pat “kafijas pauzēs” un brīvajos brīžos. Viņi saņēma konferencei sagatavotos papildmateriālus, kā arī Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības izdoto krājumu “Pieaugušo izglītība: attīstība, labklājība, demokrātija”, kurā atrodams gan Latvijas pieaugušo izglītības likuma projekts, gan Latvijas pieaugušo izglītības koncepcijas projekts, kā arī “Tautskolas darbinieku ētikas kodekss — ceļs”, kas tapis Drustos Ojāra Rodes vadībā. Tikai viens citāts no tā: “Iesim gribas vadīti, lai apziņa ietvertu darbības nepieciešamību, un atcerēsimies, ka nav tāda šķēršļa, ko nespēj pārvarēt cilvēka griba. Griba nešaubās, nebaiļojas, nesvārstās, tā disciplīnē garu.”

Dr.ped. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente