Par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijā

 

Saturā

Priekšvārds

Ievada ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.pantam piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumi Latvijas Republikas

delegācijai sakarā ar Ievada ziņojuma par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

1. Vispārējie jautājumi

1.1. Konstitucionālie jautājumi

1.1.1. pārejas periods no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam

1.1.2. Pašreizējā konstitucionālā situācija

1.1.3. Satversmes pamatprincipi

1.1.4. Satversmes tālākattīstīšanas plāni

1.1.5. Konstitucionālā (Satversmes) tiesa

1.2. Tiesību sistēma

1.2.1. Tiesību normu hierarhija

1.2.2. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku

1.3. Sarptautisko tiesību normu un 1966.gada starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” stauss un iedzīvināšana

1.3.1. Staptautisko tiesību pamatprincipi

1.3.2. 51 starptautisko cilvēktiesību dokuments, kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā

1.3.3. Citas konvencijas

1.4. Padomju tiesiskais un birokrātiskais mantojums

1.5. Valsts pārvalde un administratīvās tiesības

1.5.1. Valsts pārvalde

1.5.2. Administratīvās tiesības un indivīda iespēja sevi aizstāvēt tiesā

2. Tiesībsargājošās iestādes Latvijas Republikā

2.1. Tiesu sistēma

2.1.1. Rajona (pilsētas) tiesa

2.1.2. Apgabaltiesa

2.1.3. Augstākā tiesa

2.2. Latvijas Republikas prokuratūras institūts

2.3. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija

2.4. Notariāts

3. Soda izciešanas vietas

4. Nāvessods

5. Latvijas Republikas migrācijas politika

6. Personas, kas Latvijā uzturas nelegāli

7. Latvijas Republikas iedzīvotāju skaitliskais sastāvs

ANO Cilvēktiesību komitejas atzinums par dalībvalsts ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 40.pantu

1. Ievads

2. Starptautiskā pakta piemērošanu ietekmējošie faktori un problēmas

3. Pozitīvie aspekti

4. Galvenās problēmas

5. Priekšlikumi un rekomendācijas

Priekšvārds

Šī “Cilvēktiesību Žurnāla” publikācija ir veltīta Latvijas Republikas Ievada ziņojumam par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966.gada 16.decembra starptautisko paktu “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” un tā mūsuprāt sniedz pilnīgu informāciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Latvijā — tajā tiek izvērtēti visi nozīmīgākie likumdošanas akti gan civiltiesību, gan krimināltiesību, gan administratīvo un valsts tiesību sfērā.

Saskaņā ar šī pakta 40.pantu dalībvalstīm ir jāsniedz ziņojumi par paktā nostiprināto tiesību ievērošanu, kurus izskata ANO Cilvēktiesību komiteja (izveidota saskaņā ar minētā pakta 28.pantu) un dod savu atzinumu.

Latvijai starptautiskais pakts “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” ir saistošs no 1992.gada 14.jūlija, un šis ANO Cilvēktiesību komitejas 54. sesijas 1995.gada 12. un 14.jūlija sēdēs izskatītais Latvijas ievada ziņojums ir ne tikai pirmais ziņojums par šī pakta izpildi, bet arī pirmais Latvijas oficiālais ziņojums par kāda starptautiska daudzpusēja līguma prasību izpildi Latvijas Republikā.

Latvijas Republikas ievada ziņojums tika sagatavots un iesniegts ANO Cilvēktiesību komitejai 1994.gada 26.septembrī.

Šo ziņojumu gatavoja:

Vija Jākobsone, Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece, un Aivars Niedre, Zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs (22 punktus);

Ārija Iklāva, LR Tieslietu ministrijas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas departamenta direktore (1 punktu);

Uģis Šulcs, LR PID direktora vietnieks, un Arnis Slišāns, LR PID Juridiskās nodaļas vadītājs (7 punktus);

Inese Odiņa, LR Tieslietu ministrijas Starptautisko, salīdzinošo un Baltijas valstu tiesību departamenta direktora v.i. (1 punktu);

Antons Seiksts, Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu nod. vadītājs (1 punktu);

Dace Rungēvica, LR Tieslietu ministrijas Starptautisko, salīdzinošo un Baltijas valstu tiesību departamenta vecākā referente (1 punktu);

Sandris Rāgs, LR Tieslietu ministrijas Starptautisko, salīdzinošo un Baltijas valstu tiesību departamenta vecākais referents (2 punktus);

Dace Dobrāja, LR Tieslietu ministrijas Starptautisko, salīdzinošo un Baltijas valstu tiesību departamenta vecākā referente (54 punktus).

Pēc ziņojuma ANO Cilvēktiesību komitejas locekļi uzdeva jautājumus, uz kuriem Latvijas delegācijas locekļi sniedza rakstiskas atbildes. Atbildes, kuras sagatavoja Inese Birzniece, Dace Dobrāja, Vija Jākobsone, Egils Levits, Cilvēktiesību komiteja noklausījās 1995.gada 14.jūlijā.

1995.gada 26.jūlijā ANO Cilvēktiesību komiteja iesniedza savus secinājumus, kuri izrietēja no Latvijas Republikas ievada ziņojuma izskatīšanas ANO Cilvēktiesību komitejas 54. sesijā.

Ziņojuma publicēšanai vajadzēja notikt daudz agrāk, jo kopš tā iesniegšanas un aizstāvēšanas ir izdarīti grozījumi Latvijas likumdošanas aktos gan par starptautiskajā paktā paredzēto tiesību un brīvību nodrošinājumu Latvijas Republikā, gan par mehānismu izveidošanu šo tiesību garantēšanai. Daudzās Eiropas valstīs par tradīciju ir kļuvusi prakse, ka valdība publicē šāda veida ziņojumus sabiedrības informēšanai un savstarpējā dialoga uzturēšanai.

Tādēļ žurnāla redakcija griezās ar lūgumu sniegt komentārus šim ziņojumam un Latvijas delegācijas locekļu atbildēm, pie šādiem speciālistiem:

Jautrīte Briede, Valsts cilvēktiesību biroja analīzes daļas vadītāja, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras asistente;

Varis Klotiņš, zvērināts advokāts, LU Juridiskās fakultātes krimināltiesisko zinātņu katedras lektors;

Gunārs Kusiņš, LR Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras lektors;

Edgars Meļķisis, Dr.hab,iur., profesors, LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politisko zināņu katedras vadītājs;

Zigurds Mikainis, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docents;

Mārtiņš Mits, Cilvēktiesību institūta direktora vietnieks, LU Juridiskās fakultātes starptautisko tiesību maģistrants;

Artis Pabriks, politisko zinātņu doktors (Orhusas universitāte, Dānija);

Ineta Ziemele, Kembridžas universitātes doktorande, M.I.L. Cilvēktiesību institūta direktora v.i.

Šis ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai tika gatavots angļu valodā. Latviešu valodā tas tiek publicēts pirmo reizi, un par ziņojuma, kā arī pārējo materiālu tulkojumu latviešu valodā gādājis Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts.*

Dace Dobrāja,

LR Ārlietu ministrijas

Starptautisko tiesību nodaļas vadītāja,

“Cilvēktiesību Žurnāla” redakcija

* “Latvijas Vēstnesis” šo materiālu plašākas auditorijas pieejamībai pārpublicē ar institūta, tā direktora v.i. Inetas Ziemeles laipnu piekrišanu.

Ievada ziņojums

ANO Cilvēktiesību komitejai

par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Saturā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.panta

piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

1. Ievads

1. Latvijas Republika saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” (turpmāk tekstā — “Starptautiskais pakts”) 40.pantu iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijai sekojošo Ievada ziņojumu. Tādējādi Latvija parāda savu gribu veikt pārskatu par reformas rezultātiem, kuru uzsāka Latvijas PSR Augstākā padome 1990.gada 4.maijā, pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un atzīstot starptautisko tiesību pamatprincipu spēku pār Latvijas nacionālo likumdošanu. Šajā pašā dienā tika pieņemta arī deklarācija “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”.

Ievada ziņojuma Ievads ir vērtīgs ar to, ka īsi un precīzi izklāsta iemeslu, kāpēc valstij ir jāgatavo ziņojums par starptautiskā pakta par pilsoņu (termins, par kura precīzu atveidojumu latviešu valodā ir nepieciešamas diskusijas) un politiskajām tiesībām iedzīvināšanas gaitu un kāda ir Latvijas juridiskā bāze, uz kuras pamata ziņojums top. Kā zināms, ziņojumu gatavošana ir viens no starptautiskajā praksē pieņematjiem mehānismiem, kā kontrolēt to, kā valstis ievēro starptautiskās tiesības, konkrēti šajā gadījumā — cilvēktiesības. Katrs atsevišķs starptautiskais līgums (kā zināms, konvencija arī ir starptautiskais līgums) nosaka, kāda būs tā ievērošanas un iedzīvināšanas procedūra. (Par pārējiem daudz sarežģītākiem cilvēktiesību ievērošanas kontroles mehānismiem sk. Cilvēktiesību Žurnāls # 1, 1996).

Ineta Ziemele

2. Latvijas Republika Starptautiskajam paktam pievienojās ar deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, kuru Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma 1990.gada 4.maijā. 1992.gada 24.martā LR Ārlietu ministrija ANO ģenerālsekretāram nosūtīja vēstuli, kurai bija pievienota šī deklarācija. Deklarācija “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos” bija dokuments, ar kuru Latvijas Republikas valdība pievienojās starptautiskajam paktam “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”. Šo cilvēktiesību instrumentu ANO ģenerālsekretārs deponēja 1992.gada 14.aprīlī, t.i. datumā, kurā tas tika saņemts. Saskaņā ar Starptautiskā pakta 49.2.pantu tas Latvijā stājās spēkā trīs mēnešus pēc deponēšanas — 1992.gada 14.jūlijā.

Otrais ziņojuma punkts apraksta 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos” (turpmāk tekstā — Cilvēktiesību deklarācija) (Ziņotājs # 21, 24.05.90.) juridiskās sekas, kas Latvijas valstij ir 51 cilvēktiesību dokumenta atzīšana par sev juridiski saistošiem.

Viena no praktiskām Cilvēktiesību deklarācijas nepilnībām bija tā, ka Latvijas valsts griba netika darīta zināma starptautiskajai sabiedrībai līdz pat 1992.gadam. Šajā sakarā ir jānošķir divas lietas: pirmām kārtām, valsts institūciju darbība nacionālās tiesību sistēmas veidošanā vai pilnveidošanā, kas nekādā ziņā neietekmē starptautiskās publiskās tiesības, un, otrām kārtām, valsts kā starptautisko tiesību subjekta darbība starptautiskajā sabiedrībā saskaņā ar starptautiskajās tiesībās noteiktiem principiem un normām, kas prasa zināmus starptautiskus aktus no valsts puses, lai konstatētu tās piekrišanu uzņemties saistības. Īsāk sakot, ar deklarācijas pieņemšanu parlamentā par to, ka Latvija ir uzņēmusies saistības ievērot cilvēktiesības, nepieteik, lai konkrēto dokumentu īstenošana kļūtu par valsts pienākumu no starptautisko tiesību viedokļa. Šāds pienākums tika attiecināts uz Latviju tikai pēc līgumos noteikto starptautisko procedūru izpildīšanas.

Ineta Ziemele

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

3. 1990.gada 4.maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Tajā teikts, ka “ņemot vērā ANO svarīgo lomu, atbalstot teritoriju, kuras pašas pār sevi nevalda, virzību uz neatkarību, piekrītot, ka visiem cilvēkiem pieder tiesības brīvi noteikt to politisko statusu un ekonomisko, kultūras un sociālo attīstību, kā arī atzīstot Latvijas Republikas 1918.gada 18.novembra proklamēšanas aktā teikto, ka “visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu tautības tiek izteikts lūgums palīdzēt nodrošināt situāciju, lai visu cilvēku tiesības Latvijā tiktu garantētas. Tā būs taisnīga un demokrātiska valsts, kurā apspiešana un netaisnība nepastāvēs.”

Tiek dots uzskaitījums tiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, kurus Latvija uzskata par sev juridiski saistošiem. Vēl viena Cilvēktiesību deklarācijas saturiskas dabas neprecizitāte, kas tiek nesaprotamu apsvērumu dēļ izcelta šajā ziņojuma sadaļā, attiecas uz Cilvēktiesību deklarācijas preambulas teikumu par īpašu ANO lomas novērtēšanu tādu teritoriju, kas ir ANO pārraudzībā, un citu sevi nepārvaldošu teritoriju pašnoteikšanās tiesību iedzīvināšanas procesā. Nav skaidra likumdevēja motivācija, preambulā iekļaujot šāda satura deklarāciju, jo Latvijas statuss līdz neatkarības atgūšanai acīmredzami neiekļāvās minēto starptautisko teritoriju kategorijā. Latvija kā okupēta valsts par savu mērķi izvirzīja valstiskās neatkarības atgūšanu un nevis tiesību uz pašnoteikšanos iedzīvināšanu. Cilvēktiesību deklarācijas formulējumu izskaidrošana acīmredzot būs plašs darba lauks Satversmes tiesai. Ineta Ziemele

4. Latvijas Republikas Augstākā padome, rūpējoties par LR likumdošanas atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos un atzīstot ANO un tās specializētajās organizācijās, kā arī Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Helsinku, Madrides un Vīnes tikšanos laikā pieņemto starptautisko tiesību dokumentu sevišķo nozīmi cilvēktiesību nodrošināšanā, pasludina, ka Latvijas Republika pievienojas sekojošiem starptautisko tiesību aktiem:

1. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

1948.gada 10.decembrī

2. Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām

1966.gada 16.decembrī

3. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām

1966.gada 16.decembrī

4. Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām valstīm un tautām

1960.gada 14.decembrī

5. Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu

1965.gada 21.decembrī

6. Starptautiskā konvencija par aparteīda nozieguma izskaušanu un sodu par to

1973.gada 30.novembrī

7. Starptautiskā konvencija pret aparteīdu sportā

1985.gada 10.decembrī

8. Konvencija pret diskrimināciju izglītībā

1960.gada 14.decembrī

9. Konvencija par vienlīdzīgu atalgojumu

1951.gada 29.jūnijā

10. Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

1979.gada 18.decembrī

11. Deklarācija par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu

1981.gada 25.novembrī

12. Deklarācija par pamatprincipiem attiecībā uz masu informācijas līdzekļu ieguldījumu miera un starptautiskās saprašanās stiprināšanā, cilvēktiesību sekmēšanā un cīņā pret rasismu, aparteīdu un kara kurināšanu

1978.gada 28.novembrī

13. Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to

1948.gada 9.decembrī

14. Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci

1968.gada 26.novembrī

15. Principi par starptautisko sadarbību to personu atrašanai, arestam, izdošanai un sodīšanai, kas vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci

1973.gada 3.decembrī

16. Papildu konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izskaušanu

1956.gada 7.septembrī

17. Konvencija par piespiedu darba izskaušanu

1957.gada 25.jūnijā

18. Konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses

1949.gada 2.decembrī

19. Minimālie standartnoteikumi par apiešanos ar ieslodzītajiem (1977.gada 13.maija redakcijā)

1955.gada 30.augustā

20. Konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu

1984.gada 10.decembrī

21. Tiesiskās kārtības uzturēšanas amatpersonu uzvedības kodekss

1979.gada 17.decembrī

22. Medicīniskās ētikas principi par veselības aizsardzības personāla, sevišķi ārstu, lomu ieslodzīto un arestēto aizsardzībā pret spīdzināšanu un citādi cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu

1982.gada 18.decembrī

23. Uz nāvi notiesāto tiesību aizsardzības garantijas

1984.gada 25.maijā

24. Apvienoto Nāciju minimālie standartnoteikumi par nepilngadīgo tiesisko stāvokli (Pekinas noteikumi)

1985.gada 29.novembrī

25. Deklarācija par taisnīguma pamatprincipiem attiecībā uz noziegumu un varas uzurpācijas upuriem

1985.gada 29.novembrī

26. Tiesu neatkarības pamatprincipi

1985.gada 13.decembrī

27. Konvencija par precētas sievietes pilsonību

1957.gada 29.janvārī

28. Konvencija par aparteīdisma samazināšanu

1961.gada 30.augustā

29. Deklarācija par to personu cilvēktiesībām, kas nav tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā dzīvo

1985.gada 13.decembrī

30. Konvencija par starptautiskajām informācijas apstrīdēšanas tiesībām

1952.gada 16.decembrī

31. Konvencija par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās

1948.gada 9.jūlijā

32. Konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu

1949.gada 1.jūlijā

33. Konvencija par strādnieku pārstāvjiem

1971.gada 23.jūnijā

34. Konvencija par darba attiecībām

1978.gada 27.jūnijā

35. Konvencija par nodarbinātības politiku

1964.gada 9.jūlijā

36. Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām

1952.gada 20.decembrī

37. Bērnu tiesību deklarācija

1959.gada 20.novembrī

38. Deklarācija par sieviešu un bērnu aizsardzību ārkārtējā stāvokļa un militāru konfliktu laikā

1974.gada 14.decembrī

39. Deklarācija par miera ideālu izplatīšanu jaunatnes vidū, savstarpēju cieņu un saprašanos starp tautām

1965.gada 7.decembrī

40. Deklarācija par sociālajiem un tiesību principiem attiecībā uz bērnu aizsardzību un materiālo nodrošinātību, pievēršot īpašu uzmanību aizgādnības un aizbildnības iedibināšanai, kā arī nacionālai un starptautiskai adopcijai

1986.gada 3.decembrī

41. Deklarācija par garīgi atpalikušo personu tiesībām

1971.gada 20.decembrī

42. Vispārējā deklarācija par bada un nepietiekama uztura izskaušanu

1974.gada 16.novembrī

43. Deklarācija par invalīdu tiesībām

1975.gada 9.decembrī

44. Rezolūcija par zinātniski tehniskā progresa sekām attiecībā uz cilvēktiesībām

1986.gada 4.decembrī

45. Deklarācija par tautu tiesībām uz mieru

1984.gada 12.novembrī

46. Deklarācija par tiesībām uz attīstību

1986.gada 4.decembrī

47. Rezolūcija par ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsoņu un politisko tiesību nedalāmību un savstarpējo saistību

1986.gada 4.decembrī

48. Deklarācija par starptautiskās sadarbības principiem kultūrā

1966.gada 4.novembrī

49. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Helsinku tikšanās Noslēguma akts

1975.gadā

50. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Madrides tikšanās Nobeiguma dokuments

1983.gadā

51. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Vīnes tikšanās Nobeiguma dokuments

1989.gadā

Šajā punktā ir dots viss Cilvēktiesību deklarācijā iekļauto starptautisko dokumentu saraksts. Mēģinot raksturot šo sarakstu, jāsaka, ka to veido triju veidu starptautisko tiesību dokumenti. Pirmā grupa ir starptautiskie līgumi (sīkāk par to dabu un stāšanos spēkā sk. Ineta Ziemele “Komentārs likumam “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem””, Juristu Žurnāls, #1, 1995, 3.—16.lpp.).

Otrā grupa ir ANO deklarācijas, rezolūcijas, kurām ir tikai rekomendējošs raksturs un kuras neprasa nekādu īpašu piekrišanu no valstu puses to ievērošanai. Daži no šiem dokumentiem ir kļuvuši par starptautisko paražu tiesību avotiem, jo ir saņēmuši ļoti plašu atbalstu starptautiskajā sabiedrībā un tiek ievēroti kā juridiski saistoši dokumenti. Piemēram, 1970.gada “Deklarācija par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību valstu starpā saskaņā ar ANO Statūtiem” ir atzīta par starptautisko paražu tiesību dokumentu, bet šī deklarācija nav iekļauta Latvijas sarakstā. Attiecībā uz ANO institūciju ietvaros pieņemamajiem dokumentiem ir spēkā princips, ka ANO dalībvalstij, kas par konkrēto dokumentu balso, ir tas jāpilda, kas ir viens no valsts kā ANO dalībvalsts pienākumiem saskaņā ar ANO Statūtiem. Šis princips kopš 1991.gada attiecas arī uz Latviju. Pie trešās grupas pieder tie dokumenti, kuri ir pieņemti citu organizāciju ietvaros. Minētajā sarakstā parādās rinda EDSO (sīkāk par šo starptautisko forumu sk. Ineta Ziemele “Eiropas drošības un sadarbības organizācija”, Juristu Žurnāls #5, 1996) dokumentu, kurus Latvija atzīst par sev juridiski saistošiem. EDSO dokumenti pēc sava juridiskā statusa starptautiskajās tiesībās netiek uzskatīti kā juridiski saistoši. Tie ir politiskas vienošanās valstu vadītāju starpā. Kā zināms, šāda fleksibilitāte formas ziņā starptautiskajā politikā atļauj dažbrīd sasniegt daudz vairāk, Latvijas piemērs šeit ir fenomenāls un, jāsaka, pozitīvs. Problemātisks paliek tikai šo normu apzināšanas un ieviešanas aspekts, ņemot vērā, ka šo dokumentu tulkojumi latviešu valodā nav pieejami, neskatoties uz to, ka dokumenti ir likums Latvijā.

Īss komentārs attiecībā uz Cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas motīviem. Atzīstot nepieciešamību padomju tiesību normas aizvietot pēc iespējas ātrāk ar demokrātiskām normām, kā arī ņemot vērā politisko situāciju 1990.gadā, šādas paketes automātiska uzņemšana Latvijas politiskajā un tiesiskajā vidē bija vienīgais iespējamais risinājums, bet tas palika tikai līdz pusei izdarīts, jo, lai norma reāli darbotos, ir nepieciešams to izlasīt, ko nevar izdarīt vēl šodien. Ņemot vērā plašās likumdošanas aktivitātes pēc 1990.—1991.gada, ir lielas izredzes, ka Cilvēktiesību deklarācija, tāpat arī citi tiesību akti, kurus caurstrāvo liberālisma idejas, ir pārspēti ar citiem jaunākiem likumiem, kuru saturs nav atbilstošs starptautisko cilvēktiesību dokumentu normām, ņemot vērā to, ka neviens īsti nav nodarbojies ar saskaņošanas jautājumiem Latvijā.

Ineta Ziemele

5. Latvijas Republika pieņems visus nepieciešamos mērus, lai pievienotos sekojošiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem:

1957.gada Eiropas konvencijai par noziedznieku izdošanu;

1959.gada Eiropas konvencijai par savstarpējo palīdzību krimināllietās;

1983.gada Eiropas konvencijai par krimināllietu izskatīšanas vietas maiņu.

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

6. Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra konstitūcija, kura pilnībā tika atjaunota 1993.gadā, neietver cilvēktiesības reglamentējošus noteikumus. Tas bija pirmskara neatkarīgās Latvijas pirmais konsitucionālais likums.

Otrais teikums (angļu versija) nonāk pretrunā Latvijas valsts turpināšanas tēzei, jo tas it kā paredz, ka 1918.gadā tika izveidota pirmā Latvijas Republika, tātad tagad varētu uzskatīt, ka ir otrā Republika. Tāda formulējuma parādīšanās varētu būt tulkojuma neprecizitāte, bet ar neparedzamām juridiskām sekām.

Ineta Ziemele

2.3. Attiecības starp Starptautisko paktu

un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

7. Latvija sākotnēji atzina pamattiesības un pamatbrīvības, 1990.gada 4.maijā pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neakarības atjaunošanu”. Ar šo deklarāciju (1.pants) tika noteikta starptautisko tiesību pamatprincipu dominēšana pār nacionālo likumdošanu. Astotais šīs deklarācijas pants garantē “Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms arī uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.”

8. Kā tika minēts iepriekš, dienā, kad tika proklamēta valsts neatkarības atjaunošana, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma arī deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Atzīstot, ka cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi tiesībās; balstoties uz pārliecību, ka visām tautām pieder tiesības brīvi noteikt savu politisko statusu un veidot savu ekonomisko, kultūras un sociālo dzīvi; rūpējoties, lai Latvijas Republikas likumi būtu saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību normām, Latvijas Republikas Augstākā padome pasludināja pievienošanos 51 starptautiskajam cilvēktiesību instrumentam (skatīt 4.punktu), to starpā tādiem svarīgiem starptautiskiem cilvēktiesību instrumentiem kā “Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai”, starptautiskajam paktam “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” un starptautiskajam paktam “Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”.

Šis un iepriekšējais punkts atkārto dokumentu uzskaitījumu, kas jau ir minēts agrāk, kā pamatu pilsoņu un politisko tiesību garantēšanai Latvijā.

Ineta Ziemele

9. 1991.gada 10.decembrī pieņemtais Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” garantē visas tās tiesības, kuras noteiktas starptautiskajā paktā “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”. Konstitucionālā likuma 1.pantā ir teikts, ka “cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība”. 2.nodaļa satur noteikumus par pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Šī likuma 3.nodaļa satur noteikumus par personas tiesībām un pienākumiem. 12.pants ietver principu par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā Latvijā. Visas pamattiesības, kuras garantē konstitucionālais likums, tiks apskatītas sīkāk kā stingrs juridisks pamats starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” iedzīvināšanai Latvijā.

Ir izvirzīta tēze, ka likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (Ziņotājs # 4, 30.01.92.) garantē visas tās pamattiesības, kuras ir noteiktas arī starptautiskajā paktā “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”. No likuma pantu formulējuma viedokļa tēze ir pamatota, bet, ņemot vērā, ka Latvijā nav izveidojusies ne mazākā prakse šā likuma piemērošanā, tad par to, vai likums tiešām garantē visas paktā noteiktās tiesības arī pēc būtības, ir pāragri spriest. Jāņem vērā arī tas, ka likums ir pieņemts 1991.gadā un ka Latvijas tiesību normu hierarhijā, kuru nosaka Satversme, netiek paredzēti likumi ar īpašu prioritāru raksturu (sk. komentāru pie Atbildēm 1.3.1. tālāk). Protams, tas, ka nav iedarbināts tiesību iedzīvināšanas mehānisms, nenozīmē, ka valsts šīs tiesības negarantē. Valsts to dara, pieņemdama minēto likumu.

Ineta Ziemele

10. Latvijas Republikas Augstākā padome 1990.gada 11.septembrī pieņēma likumu “Par reliģiskajām organizācijām”, kurš garantē visu Latvijas iedzīvotāju vienlīdzību. Kā pamats šī likuma pieņemšanai kalpoja konstitucionālais likums, kā arī starptautiskie akti reliģijas jomā, kuriem Latvija ir pievienojusies. Likums “Par reliģiskajām organizācijām” regulē sociālās attiecības, kas veidojas, realizējot apziņas brīvību saskaņā ar reliģisko organizāciju aktivitātēm, kuras garantētas LR konstitūcijā.

“Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties jebkurai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, piedalīties reliģiskos rituālos, brīvi mainīt savu reliģisko pārliecību, kā arī atbilstoši republikas konstitūcijas un likumu normām paust un izplatīt savu pārliecību un uzskatus.”

Latvijas Republikas Saeimā 1995. gada 7. septembrī pieņemtais likums satur pretrunu. Tā likuma 7. pants nosaka, ka draudzes dibinātāju vidū jābūt ne mazāk kā 25 Latvijas pilsoņiem. Ņemot vērā to, ka liela Latvijas iedzīvotāju daļa tuvākajā laikā nav spējīga integrēties LR politiskajā nācijā, šis likums “Par reliģiskajām organizācijām” liedz daudziem Latvijas iedzīvotājiem īstenot savas cilvēktiesības saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (10.12.48) 18. pantu, kā arī saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 18., 22. un 27. pantu.

Artis Pabriks

11. 1991. gada 15. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatprincipiem”, kurā tika atzīts, ka ar šī lēmuma pieņemšanas brīdi 1940. gada 7. septembra PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēts “Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas padomju republiku pilsoņiem tiek garantēta PSRS pilsonība” ir spēkā neesošs attiecībā uz Latvijas pilsoņiem; un nodibināja sekojošu kārtību, lai noteiktu Latvijas Republikas pilsoņu kopumu:

“Personas, kuras pieder pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma un kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940. gada 17. jūniju un šo personu pēcnācēji, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas Republikā, piereģistrējas līdz 1992. gada 1. jūlijam un saņem Latvijas Republikas pilsoņu pases kārtībā, kādu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome.

Personas, kuras pieder pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma un kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940. gada 17. jūniju un šo personu pēcnācēji, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī nedzīvo Latvijas Republikā vai kas ir citu valstu pilsoņi, var jebkurā laikā piereģistrēties un, uzrādot ekspatriācijas atļauju, saņemt Latvijas Republikas pilsoņu pases kārtībā, kādu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome.

Latvijas Republikas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks.”

Šis lēmums noteica, ka tie, kuriem uz 1940. gada 17. jūniju nebija Latvijas pilsonības, to var iegūt naturalizācijas ceļā. Tika arī noteikts, ka Latvijas Republikas pilsonība netiek piešķirta personām, kuras:

1) ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisku parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu;

2) bijušas notiesātas ar brīvības atņemšanu par tīša nozieguma izdarīšanu, kuras tiek sauktas pie kriminālatbildības brīdī, kad tiek izlemts jautājums par pilsonības piešķiršanu;

3) dien PSRS bruņotajos spēkos, PSRS iekšējā karaspēkā vai drošības dienestā, kā arī personas, kuras pēc 1940. gada 17. jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīves vietu pēc demobilizēšanās no PSRS bruņotajiem spēkiem, PSRS iekšējā karaspēka vai drošības dienesta un kuras uz dienestā iesaukšanas brīdi nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijas teritorijā.

12. 1992. gada 9. jūnijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par ārvalstnieku un bezpavalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”. Šī likuma mērķis ir regulēt procesu, kurš ietekmē iedzīvotāju struktūru Latvijā, kā arī veicināt Latvijas iedzīvotāju sociālo un ekonomisko attīstību saskaņā ar vispārpieņemtiem cilvēktiesību standartiem (2. pants).

13. 1992. gada 15. decembrī tika pieņemts likums “Par tiesu varu”. Liels skaits tajā ietverto normu ir cieši saistītas ar pamattiesību un pamatbrīvību iedzīvināšanas procesu. Detalizētāks šo tiesību normu apskats ir dots nākamajos punktos. Vairākas šī likuma daļas stāsies spēkā tikai pēc tam, kad parlaments būs pieņēmis jauno Civilprocesa kodeksu un Kriminālprocesa kodeksu.

Pašreizējā laika posmā likuma “Par tiesu varu” apskatā un analīzē ir jāņem vērā šī likuma grozījumi, kuri tika izdarīti 1993. gada 16. decembrī, 1994. gada 15. jūnijā, 1995. gada 6. aprīlī, 1995. gada 28. septembrī, 1995. gada 21. decembrī un 1996. gada 23. maijā. Zigurds Mikainis

14. Ir atjaunots Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums. Ir izdarītas izmaiņas un grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā, Latvijas Kriminālprocesa kodeksā, Civilprocesa kodeksā, Latvijas Darba likumu kodeksā, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

15. 5. Saeimas izveidotā valdība — Ministru kabinets — savā 1993. gada 21. jūlija deklarācijā “Par veicamajām darbībām” paziņoja trīs galvenos reformas virzienus: ekonomika, valsts pārvalde un tiesas. Ir atjaunota Satversmes darbība un ir izveidots tai atbilstošs likumdevējs (Saeima) un izpildvara (Ministru kabinets), bet tiesu vara līdz šim vēl nav reorganizēta. Tādējādi tiesu reformas īstenošana ir neatliekams uzdevums. Likumu un izpildvaras izdoto likumdošanas aktu piemērošana nav iespējama bez tiesu reformas.

Valdības 1993. gada 21. jūlija deklarācijā paustajām nostādnēm pretrunīgas nav arī vēlāko Latvijas Republikas valdību deklarācijas. Tā vai citādi tās ir sekmējušas tiesu varas reformas attīstību Latvijā. Par tiesu institūcijas sistēmas pilnveidošanu būs runa turpmākajos punktos. Zigurds Mikainis

16. Šo izmaiņu mērķis ir tiesiskas valsts izveidošana. Augstākminētajā deklarācijā tika minēts, ka vienīgi tiesiskā valstī katrs pilsonis un iedzīvotājs var pašrealizēties kā pilnvērtīgs tiesību subjekts, kurš nav atkarīgs no valsts pārvaldes institūciju iespējamās patvaļas.

17. Valdība ir deklarējusi četrus galvenos tiesu reformas mērķus:

(I) Konstitucionālās (Satversmes) tiesas izveidošana (skatīt 45.–53. punktu);

(II) Valsts kontroles un prokurora uzraudzības ieviešana (skatīt 18.–19. punktu);

(III) Civilprocesa un administratīvā procesa projektu izstrāde (skatīt 23.–26. punktu);

(IV) Pilsoņa un cilvēka konstitucionālo tiesību un brīvību nostiprināšana.

18. “Prokuratūras likums” tika pieņemts 1994. gada 19. maijā. Šī likuma 2. pants nosaka prokuratūras funkcijas. Prokuratūra veic sekojošas funkcijas:

(I) uzrauga izziņas iestāžu darbu un citu iestāžu operatīvo darbību;

(I) organizē, vada un veic pirmstiesas izmeklēšanu;

(III) uzsāk un veic kriminālvajāšanu;

(IV) uztur valsts apsūdzību;

(V) uzrauga sodu izpildi;

(VI) likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses;

(VII) likumā noteiktajos gadījumos iesniedz prasības pieteikumu vai iesniegumu tiesā;

(VIII) likumā noteiktajos gadījumos piedalās lietu izskatīšanā tiesā.

19. 15. pantā noteikts, ka:

(I) prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi un vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas, un piedalās tiesas sēdēs, kas saistītas ar noteiktā soda termiņa vai apstākļu maiņu.

(II) Prokuroram ir tiesības un pienākums nekavējoties pieņemt lēmumu un atbrīvot no brīvības atņemšanas vai ierobežošanas vietām tur nelikumīgi turētās personas.

(III) Prokurora protests attiecībā uz brīvības atņemšanas vietā esošai personai nelikumīgi uzlikto sodu aptur tā tālāko izpildi līdz protesta izskatīšanai.

20. Lai nodrošinātu valsts funkciju veikšanu, ir iesākta valsts pārvaldes reforma. Ir dots izsmeļošāks valsts pārvaldes funkciju uzskaitījums, saskaņā ar kuru ir grozītas un papildinātas valsts pārvaldes iestāžu funkcijas.

21. 1994. gada 19. maijā pieņemtais “Pašvaldību likums” sīki nosaka pašvaldību vietu valsts pārvaldē, dod izsmeļošu to funkciju uzskaitījumu, kuras veicamas kā pilsoņu, tā pastāvīgo Latvijas iedzīvotāju interesēs un atbilst Eiropas pašvaldību hartas principiem.

22. Nesen ir atjaunots Latvijas likums “Par valsts civildienestu”. Tajā teikts, ka civildienests nodrošina valsts varas realizāciju.

23. Ir vairāki projekti, kuri paredz administratīvo tiesu sistēmas izveidi Latvijā. Tās zemākā jeb pirmā instance varētu būt administratīvie tiesneši, kuri izskatītu mazāksvarīgās administratīvās lietas. Savukārt otrās jeb apelācijas instances administratīvā tiesa varētu tikt izveidota pie katras apgabaltiesas. Saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” administratīvās tiesas varētu būt arī pirmās instances tiesas dažu veidu lietās, kuras izriet no administratīvajām attiecībām.

Administratīvo pārkāpumu lietas un citas lietas, kas rodas no administratīvi tiesiskajām lietām, izskata rajona (pilsētas) tiesas adminstratīvie tiesneši vienpersoniski. Apelācijas instance šīm lietām ir apgabaltiesa, kura lietu izskata koleģiāli trīs apgabaltiesnešu sastāvā (likuma “Par tiesu varu” 34., 36. un 38. pants).

Jautrīte Briede

24. Kasācijas tiesa varētu būt Satversmes tiesa, kurai būtu tiesības pieņemt lēmumus par administratīvo likumdošanas aktu atbilstību cilvēka un pilsoņa tiesībām, kuras atrodamas 1991. gada 10. decembra konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Šajā kontekstā būtu jāmin arī Satversmes otrās daļas “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” likumprojekta gatavošana.

Šā gada 5. jūnijā tika pieņemts Satversmes tiesas likums.

Jautrīte Briede

25. Administratīvo pārkāpumu kodeksa projekta pirmās nodaļas nosaukums ir “Vispārīgie noteikumi”. Tā satur noteikumus par administratīvā procesa mērķi — garantēt taisnīgu tiesu saskaņā ar personas interesēm, kā arī valsts varas interesēm un pienākumiem. Saskaņā ar iepriekšminēto par administratīvā procesa mērķi nekādā gadījumā nav uzskatāma personas sodīšana. Tas ir pašreiz spēkā esošā Administratīvo pārkāpumu kodeksa mērķa noliegums. Tas norāda pāreju uz personas cieņas atzīšanu tiesiskā valstī.

(Nav komentāra, jo Administratīvo pārkāpumu kodeksa projekts joprojām tiek izstrādāts un tiek grozīts.) Jautrīte Briede

26. Taisnīguma nodrošināšana ir nepieciešams administratīvā procesa aspekts. Tas ir saistošs kā indivīdiem, tā arī valdības institūcijām. Ja valstī katra — indivīda, tiesas un valdības institūcijas — tiesības tiek ievērotas, tad šādu valsti var saukt par “tiesisku valsti”.

27. Saeima “Pilsonības likumu” pieņēma 1994. gada 21. jūnijā, un grozījumi tajā tika izdarīti 1994. gada 22. jūlijā.

28. “Pilsonības likuma” 1. pants nosaka, ka:

(I) Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti;

(II) Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

29. Savukārt 2. pantā noteikts, ka Latvijas pilsoņi ir:

(I) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

(II) personas, kuras naturalizējušās vai citādi ieguvušas Latvijas pilsonību likumā noteiktajā kārtībā;

(III) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

(IV) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

(V) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.

30. Likuma 4. pants nosaka, ka Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi. 5. pantā noteikts:

(I) Latvijas pilsoņa stāšanās laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, kā arī šādas laulības šķiršana Latvijas pilsoņiem neizraisa pilsonības maiņu.

(II) Vienam laulātajam iegūstot vai zaudējot Latvijas pilsonību, otra laulātā pilsonība nemainās.

Saskaņā ar 6. pantu dzīvesvieta ārpus Latvijas teritorijas nevar būt par iemeslu Latvijas pilsonības zaudēšanai, neskatoties, cik ilgu laiku cilvēks pavada ārzemēs. Izņēmumi ir atrodami likumā. Savukārt 7. pants nosaka, ka Latvijas pilsoņi ārvalstīs bauda Latvijas valsts aizsardzību.

31. 9. pants nosaka:

(I) Personai, kura tiek uzņemta Latvijas pilsonībā, nedrīkst izveidoties dubultā pilsonība.

(II) Ja Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var vienlaikus uzskatīt arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni (pavalstnieku), tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku viņš uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni.

32. 12. pants satur vispārīgus naturalizācijas noteikumus. Naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kuras ir reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā un:

(I) kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā, skaitot no 1990. gada 4. maija (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas brīža);

(II) kuras prot latviešu valodu;

(III) kuras zina Latvijas Republikas Satversmes un konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” pamatnoteikumus;

(IV) kuras zina valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi;

(V) kurām ir legāls iztikas avots;

(VI) kuras ir devušas solījumu par uzticību Latvijas Republikai;

(VII) kuras ir iesniegušas paziņojumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) un ir saņēmušas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi, vai pilsonības (pavalstniecības) zaudēšanu apliecinošu dokumentu;

(VIII) uz kurām neattiecas šā likuma 11. pantā minētie naturalizācijas ierobežojumi.

Pirmkārt, pašreizējais LR naturalizācijas likums nosaka iedzīvotāju kategorijas pēc to vecuma, kurām ir tiesības uzsākt naturalizāciju. Ar šo var apgalvot, ka naturalizācija Latvijā notiek pēc kolektīvisma principa, ņemot vērā iespējamā kandidāta personiskās īpašības un sagatavotības pakāpi.

Otrkārt, Latvijas nepilsoņiem (pastāvīgajiem iedzīvotājiem) tiek pieprasītas atgriešanās garantijas pie viņu iebraukšanas Latvijā. Tās ir maksas. Šis noteikums ir pretrunā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 12. panta 2. punktu. Arī Latvijas likumdošanas akti par iedzīvotāju pierakstu ietver diskriminācijas iespēju (Starptautiskā pakta 3. daļa, 12. panta 1. punkts). Līdzās jāmin arī etniskās piederības vai nacionalitātes aile pasē un dažu iestāžu dokumentos (piem., Universitātē), kas potenciāli ietver diskriminācijas iespēju pēc nacionālās piederības.

Artis Pabriks

33. 28. pants nosaka, ka gadījumā, ja Saeimas ratificētais starptautiskais dokuments satur citādākas normas kā tās, kas dotas likumā, jāpiemēro ir starptautiskais dokuments.

34. Darbs pie likuma par ombudsmena institūciju ir sācies. Eiropas Padomes administratīvo tiesību darba grupa ir izrādījusi sapratni par ombudsmena veiktajām darbībām administratīvā procesa ietvaros. Jautājums par ombudsmena funkcijām un statusu Latvijas Republikā tiks atbildēts, pamatojoties uz pašreizējā stāvokļa izpētes datiem. Tas varētu būt kā uzraudzības institūcija vai nu konstitucionālo tiesību uzraudzībai (Satversmes tiesas ietvaros), vai administratīvā procesa ievērošanas uzraudzībai (administratīvās tiesas ietvaros), kur tie saskaras ar cilvēktiesībām.

Ir izveidots Valsts cilvēktiesību birojs— cilvēktiesību aizstāvības institūcija, kuras uzdevumos ietilpst ne tikai individuālo cilvēktiesību pārkāpumu izskatīšana (ombudsmeņu institūciju funkcijas), bet arī cilvēktiesību situācijas izpēte, likumdošanas atbilstības cilvēktiesībām analīze, sabiedrības izglītošana u.c.

Jautrīte Briede

35. Lai sasniegtu mērķi — demokrātisku un tiesisku valsti, norisinās tiesību sistēmas uzlabošanas process, pieņemot jaunus likumdošanas aktus. Vienlaicīgi ir ieviesta arī jauna tiesu sistēma šo likumdošanas aktu piemērošanai.

36. Tiek izstrādāti šādi likumdošanas akti:

Latvijas Republikas Kriminālkodekss;

Latvijas Republikas Kriminālprocesa kodekss;

Latvijas Republikas Civilprocesa kodekss;

Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodekss;

Latvijas Administratīvā procesa likums;

Latvijas sodu izpildes kodekss.

Ir pieņemti Administratīvā procesa noteikumi, kuri nosaka administratīvo aktu sagatavošanas, izdošanas un apstrīdēšanas kārtību.