Ministru kabineta rīkojums Nr. 233

Rīgā 2017. gada 10. maijā (prot. Nr. 23 10. §)

Grozījumi Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam

1. Izdarīt Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2014. gada 26. marta rīkojumu Nr. 130 "Par Vides politikas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam" (Latvijas Vēstnesis, 2014, 62. nr.)) (turpmāk – pamatnostādnes) šādus grozījumus:

1.1. aizstāt pamatnostādņu kopsavilkuma pēdējā teikumā vārdu "četri" ar vārdu "pieci";

1.2. aizstāt pamatnostādņu informatīvās daļas 8.1. sadaļā tekstu "Šajā sadaļā ir apkopotas problēmas, sasniedzamie mērķi un ar tiem saistītie rīcības virzieni, kas izriet no VPP2020 1.3. sadaļā un 2. pielikumā minētā situācijas apraksta." ar tekstu "Šajā sadaļā ir apkopotas problēmas, sasniedzamie mērķi un ar tiem saistītie rīcības virzieni, kas izriet no VPP2020 1.3. sadaļā, 2. un 5. pielikumā minētā situācijas apraksta.";

1.3. izteikt pamatnostādņu informatīvās daļas 8.3. sadaļas 5. punktu šādā redakcijā:

1.4. izteikt pamatnostādņu informatīvās daļas 10. sadaļas 10.2. un 10.3. punktu šādā redakcijā:

"10.2. Problēmas, kuru risināšanai ir nepieciešams īstenot noteiktu valdības politiku

Aktuālākās problēmas vides monitoringa, tai skaitā hidro­meteoroloģiskā monitoringa, jomā:

1. Nepietiekams pastāvīgs valsts finansējums, lai pilnībā izpildītu Latvijas un ES tiesību aktos un starptautiskajos līgumos noteiktās prasības un saistības vides monitoringa, tai skaitā SEG emisiju, hidroloģiskā, meteoroloģiskā un klimata monitoringa, veikšanai.

2. Trūkst datu un informācijas, lai nodrošinātu vides stāvokļa novērtējumu pat minimālā apmērā, tāpēc nav iespējams izvērtēt tā uzlabošanai nepieciešamos pasākumus un izmaksas.

3. Nepietiekama iegūto vides monitoringa datu analīze un izvērtējums, ievērojot, ka pieejamie vides dati ir nepilnīgi, kā arī trūkst reprezentatīvu datu un kvalificētu speciālistu, līdz ar to ir grūti izvērtēt ES fondu piešķirtā finansējuma izmantošanas efektivitāti un devumu vides stāvokļa uzlabošanai. Tas var ietekmēt lēmumus par ES finanšu plānošanas periodā 2014.–2020. gadam vides aizsardzībai pieejamajiem līdzekļiem.

4. Nepietiekama šādu vēsturisku monitoringa programmu atjaunošana:

4.1. purvu hidroloģiskā režīma monitorings, lai nodrošinātu pamatinformāciju ekoloģisko un ģeoloģisko procesu novērtējumam un mitrāju bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai klimata pārmaiņu apstākļos;

4.2. ūdens iztvaikošanas novērojumi, lai ar datiem nodrošinātu modelēšanas procedūras un paaugstinātu hidroloģisko prognožu efektivitāti un precizitāti;

4.3. upju sedimentu monitorings, kas iekļauj gan ūdens duļķainuma, gan sedimentu pārvietošanās mērījumus, kā arī sedimentu granulometriskā sastāva analīzi, lai nodrošinātu potenciālo plūdu risku novēršanu un virszemes ūdensobjektu hidroloģiskā un morfoloģiskā stāvokļa novērtēšanu.

5. Vides informācija nav apkopota tādā veidā, lai sabiedrība un dažādas institūcijas varētu viegli, interaktīvi un iespējami īsākā laikā iegūt nepieciešamos datus. Vides datubāzes ir veidotas uz novecojušām tehnoloģiskajām platformām, tām ir ierobežota, mūsdienu prasībām neatbilstoša funkcionalitāte, un nereti tās vairākus gadus nav aktualizētas. Turklāt kontrolējošo vides aizsardzības institūciju rīcībā esošās datubāzes nav savstarpēji saistītas, kas kavē pilnvērtīgu vides datu apkopošanu, izmantošanu un analīzi. Regulāra monitoringa trūkums var radīt situāciju, ka Latvijā nebūs pieejami kvalificēti monitoringa īstenotāji un speciālisti, kas spēj kvalitatīvi interpretēt iegūtos datus, jo monitoringa jautājumi ir specifiski. Speciālistiem zūd kvalifikācija vai arī tie pārprofilējas.

10.3. Svarīgākie pasākumi un ieguvumi

1.5. izteikt pamatnostādņu informatīvās daļas 12. sadaļas 12.7. punkta G3.1. rindu šādā redakcijā:

1.6. svītrot 2. pielikuma 7.3. punkta trešajā rindkopā tekstu "Tiek risināts jautājums par reaktora nodošanu Latvijas Universitātei, kura plāno šajā teritorijā izvietot ciklotrona centru.";

1.7. aizstāt 2. pielikuma 7.3. punktā ceturtajā rindkopā tekstu "LVĢMC arī apsaimnieko tādu objektu kā Dubultu speciecirknis, kas atrodas Jūrmalā. Tas ir vēsturiskais objekts no Padomju laikiem, kurš tika radioaktīvi piesārņots. Lai varētu lemt par tā tālāku izmantošanu, to nepieciešams atbrīvot no valsts uzraudzības." ar tekstu "LVĢMC apsaimniekoja tādu objektu kā Dubultu speciecirknis, kas atrodas Jūrmalā. Tas ir vēsturiskais objekts no padomju laikiem, kurš bija radioaktīvi piesārņots. No valsts uzraudzības tas noņemts 2016. gadā.";

1.8. aizstāt 2. pielikuma 7.3. punkta piektajā rindkopā tekstu "Programmas dalībvalstīm jāizstrādā līdz 2015. gada 23. augustam. Plānots, ka direktīvas 2011/70/Euratom prasības attiecībā uz programmu tiks iekļautas šajās pamatnostādnēs 2015. gadā, tādejādi arī aktualizējot radioaktīvo atkritumu pārvaldības jautājumus, kas iekļauti Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcijā." ar tekstu "Atbilstoši Direktīvas 2011/70/Euratom prasībām sagatavotā Radioaktīvo atkritumu pārvaldības programma iekļauta pamatnostādņu 5. pielikumā, tādējādi aktualizējot radioaktīvo atkritumu pārvaldības jautājumus, kas iekļauti Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcijā.";

1.9. aizstāt 2. pielikuma 7.3. punkta sestajā rindkopā tekstu "Plānots, ka Latvijā pašnovērtējums varētu tikt veikts 2015. gadā, savukārt starptautiskais novērtējums – līdz 2017. gadam." ar tekstu "Plānots, ka Latvijā pašnovērtējums varētu tikt veikts 2017.–2018. gadā, savukārt starptautiskais novērtējums – līdz 2019. gadam.";

1.10. papildināt pamatnostādnes ar 5. pielikumu (pielikums).

2. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nedēļas laikā iesniegt precizētās pamatnostādnes Valsts kancelejā.

Ministru prezidents Māris Kučinskis

Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iesniegtajā redakcijā

Pielikums
Ministru kabineta
2017. gada 10. maija
rīkojumam Nr. 233

"5. pielikums
Vides politikas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam

Radioaktīvo atkritumu pārvaldības programma

1. Valsts politikas vispārējie mērķi un principi radioaktīvo atkritumu pārvaldībai

Radioaktīvo atkritumu pārvaldības mērķis (politika) ir nodrošināt videi un iedzīvotājiem drošu radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas attīstību valstī.

Latvijā nav darbojošos kodoliekārtu un citu jonizējošā starojuma avotu, kas rada liela apjoma vai augstas aktivitātes radioaktīvos atkritumus. Attiecīgi valsts sistēma radioaktīvo atkritumu pārvaldībai veidota atbilstoši esošajiem radioaktīvo atkritumu apjomiem. Valsts sistēma radioaktīvo atkritumu pārvaldībai nosaka pienākumus un sadarbību starp kompetentajām institūcijām un nepieciešamības gadījumā var tikt uzlabota, ievērojot gūto pieredzi lēmumu pieņemšanas procesā un atbilstošu tehnoloģiju un pētniecības attīstību.

Radioaktīvo atkritumu pārvaldības programma (turpmāk – programma) izstrādāta balstoties uz principiem, kuri izriet no Latvijas un starptautiskajiem dokumentiem, tai skaitā:

1) Kopējās lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu drošas pārvaldības konvencijas;

2) Padomes Direktīvas 2011/70/Euratom (2011. gada 19. jūlijs), ar ko izveido Kopienas sistēmu lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu atbildīgai un drošai apsaimniekošanai (turpmāk – Direktīva 2011/70/Euratom).

Vispārīgie principi, lai nodrošinātu, ka indivīdi, sabiedrība un vide tiek pietiekami aizsargāta no jonizējošā starojuma visos radioaktīvo atkritumu pārvaldības posmos:

– radioaktīvos atkritumus radīt pēc iespējas mazāk, cik tas ir saprātīgi praktiski iespējams (gan radioaktivitātes līmeņa, gan to apjoma ziņā);

– ņemt vērā radioaktīvo atkritumu rašanās un pārvaldības visu posmu savstarpējo saistību;

– nodrošināt indivīdu, sabiedrības un vides efektīvu aizsardzību, izvēloties piemērotas aizsardzības metodes, kuras saskaņotas ar Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru (turpmāk – VVD RDC) un ņemot vērā starptautiskos kritērijus un standartus;

– izvairīties no pārmērīgu apgrūtinājumu uzlikšanas un nodošanas nākamajām paaudzēm;

– radioaktīvos atkritumus apsaimniekot droši, tai skaitā ilgtermiņā ar pasīvās drošības elementiem;

– ievērot diferencētu pieeju īstenojot radioaktīvo atkritumu labas prakses pārvaldības pasākumus;

– radioaktīvo atkritumu radītājam jāsedz atkritumu apsaimniekošanas izdevumi.

Ar Saeimā 2000. gadā pieņemto likumu "Par radiācijas drošību un kodoldrošību" (turpmāk – Likums) izveidota normatīvo aktu bāze radiācijas drošības un kodoldrošības jomā. Likumā ir ietverti radioaktīvo atkritumu pārvaldības politikas nosacījumi, ievērojot radioaktīvo atkritumu pārvaldības principus. Uz Likuma pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi, veidojot vispārēju normatīvo aktu un institucionālo sistēmu radiācijas drošības un kodoldrošības jomā, tai skaitā arī radioaktīvo atkritumu pārvaldībā. Prasības attiecībā uz radiācijas drošību un kodoldrošību iekļautas vairākos vispārējos normatīvajos aktos, kuri regulē valsts iestāžu darbību, vides aizsardzību, būvniecību un citas jomas.

Ministru kabineta 2002. gada 19. marta noteikumi Nr. 129 "Prasības darbībām ar radioaktīvajiem atkritumiem un ar tiem saistītajiem materiāliem" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 129) nosaka pienākumus un atbildību par darbībām ar radiokatīvajiem atkritumiem un ar tiem saistītajiem materiāliem.

Latvijā valsts politika balstās uz principa, kurš noteikts Likuma 27. panta pirmajā daļā, ka nav pieļaujama radioaktīvo atkritumu ievešana Latvijas Republikā no citām valstīm, izņemot gadījumus, kad:

1) tiek ievesti atpakaļ tie radioaktīvie atkritumi, kas radušies, ārvalstīs, pārstrādājot no Latvijas Republikas izvestos radioaktīvos atkritumus;

2) nav iespējams atdalīt tieši tos radioaktīvos atkritumus, kas pārstrādes procesā ārvalstīs radušies no radioaktīvajiem atkritumiem, kuri ievesti no Latvijas. Šajā gadījumā tiek ievests ekvivalents daudzums citu radioaktīvo atkritumu. Radioaktīvo atkritumu ekvivalences noteikšanas kritēriji un principi noteikti Ministru kabineta 2002. gada 16. aprīļa noteikumos Nr. 157 "Dažādu radioaktīvo atkritumu ekvivalences noteikšanas kritēriji un principi".

Ievērojot, ka atbilstoši 2007. gadā noslēgtajam līgumam starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par lietotās kodoldegvielas izvešanu uz Krievijas Federāciju, 2008. gadā no Salaspils kodolreaktora lietotā kodoldegviela tika izvesta uz Krievijas Federāciju, tad Latvijai nav jāievieš tiesību aktos prasības attiecībā uz kodoldegvielas apsaimniekošanu.

Lai samazinātu apglabājamo radioaktīvo atkritumu apjomu valstī, noteikti vairāki nosacījumi jonizējošā starojuma avotu un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai:

1) ja Latvijā tiek ievestas radioaktīvās vielas, pēc kuru izmantošanas rodas radioaktīvie atkritumi, ko nepieciešams apglabāt Latvijā, par šo vielu ievešanu maksājams dabas resursu nodoklis saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likumu;

2) ievedot slēgtos starojuma avotus, tiek slēgti līgumi par radioaktīvo atkritumu atpakaļizvešanu pēc starojuma avotu izmantošanas. Ievērojot, ka Latvijā netiek ražoti jonizējošā starojuma avoti, kuri rada radioaktīvos atkritumus, tad avoti netiek izvesti uz citām valstīm un rezultātā nav tādu radioaktīvo atkritumu, kurus būtu pēc avotu lietošanas jāved atpakaļ uz Latviju apglabāšanai;

3) radioaktīvo atkritumu radītājam ir pienākums glabāt vismaz vienu gadu (sabrukšanas glabāšana) tos atkritumus, kurus pēc viena gada var izkliedēt vidē;

4) radioaktīvo atkritumu radītājam ir pienākums izvēlēties tādus projektēšanas pasākumus, darbības un likvidēšanas metodes (tai skaitā materiālu atkārtota pārstrāde un izmantošana), lai nodrošinātu, ka radioaktīvo atkritumu apjoms un radioaktivitātes līmenis ir tik zems, cik vien tas praktiski iespējams.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību akti pieļauj iespēju radioaktīvos atkritumus apglabāt citas valsts radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objektā. Pašreiz Latvija nav noslēgusi vienošanos ar kādu no ES dalībvalstīm vai trešo valsti par radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekta izmantošanu šajā valstī. Šāda vienošanās var tikt noslēgta, ievērojot Likuma 27. pantā iekļautos nosacījumus. Lēmumu par radioaktīvo atkritumu apglabāšanu citas valsts radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objektā pieņem Ministru kabinets pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk – VARAM) ierosinājuma.

2. Atbildība radioaktīvo atkritumu pārvaldībā

Atbilstoši Likumam 2001. gadā tika izveidota regulatīvā iestāde radiācijas drošības un kodoldrošības jomā – Radiācijas drošības centrs (no 2009. gada 1. jūlija iekļauts Valsts vides dienesta (turpmāk – VVD) struktūrā), kurš veic valsts uzraudzību un kontroli radiācijas drošības un kodoldrošības jomā Latvijā.

Iestājoties ES, nacionālajos normatīvajos aktos tika pārņemtas ES normatīvo aktu prasības, pilnveidojot jau esošo normatīvo aktu sistēmu radiācijas drošības un kodoldrošības jomā.

Tiesību aktos ir noteikti kritēriji par to, kā ir jāapsaimnieko radioaktīvie atkritumi. Tāpat ir noteikti kritēriji par to, kā jādarbojas radioaktīvo atkritumu pārvaldības objektam (atkritumu pieņemšanas nosacījumi, apstrāde, pagaidu glabāšana, sagatavošana apglabāšanai, 1. attēls)

1.attēls. Radioaktīvo atkritumu pārvaldība¹

Licenču izsniegšanas sistēma Latvijā ir izveidota, ņemot vērā ES normatīvo aktu prasības un Starptautiskās atomenerģijas aģentūras rekomendācijas. Likums nosaka, ka no 2016. gada 1. janvāra jebkura darbība ar jonizējošā starojuma avotiem ir licencējama vai reģistrējama, diferencējot darbības pēc iespējamā kaitējuma, kāds var tik radīts, veicot darbības ar avotiem (līdz tam visas darbības bija licencējamas). Vienlaikus Likums nosaka licencējamās darbības ar jonizējošā starojuma avotiem, savukārt reģistrējamās darbības ir noteiktas Ministru kabineta noteikumos.

Latvijas normatīvie akti nosaka kritērijus, kas jāievēro, lai pieprasītu licenci darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem un licenču izsniegšanas kārtību.

Darbību ar jonizējošā starojuma avotiem licencēšanas sistēmu nosaka Ministru kabineta 2015. gada 22. decembra noteikumi Nr. 752 "Kārtība, kādā licencē un reģistrē darbības ar jonizējošā starojuma avotiem" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 752). MK noteikumos Nr. 752 iekļautas atsevišķas tiesību normas no Direktīvas 2011/70/Euratom, piemēram, noteikts konkrēts darbību uzskatījums ar jonizējošā starojuma avotiem, kuram nepieciešama licencēšana. Vienlaikus MK noteikumi Nr. 752 nosaka kārtību, kādā izsniedz licenci valsts nozīmes jonizējošā starojuma objektu izveidošanai vai būtisku pārmaiņu veikšanai tajos, un kārtību, kādā publiski apspriežama valsts nozīmes jonizējošā starojuma objektu izveidošana vai būtisku pārmaiņu veikšana tajos.

Licences darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem izsniedz VVD RDC. Licencē VVD RDC nosaka, kādas darbības ir atļautas, kā arī nosacījumus šīm darbībām. Par licences izsniegšanu tiek maksāta valsts nodeva, kuru ieskaita valsts pamatbudžetā. Valsts nodevas apmērs un maksāšanas kārtība noteikta MK noteikumos Nr. 752.

Ārkārtas situācijās darbojas Valsts civilās aizsardzības plāns, kur noteikta atbildīgo institūciju sadarbība un rīcība šādās situācijās. Prasības attiecībā uz rīcību radiācijas avārijas gadījumā noteiktas Ministru kabineta 2003. gada 8. aprīļa noteikumos Nr. 152 "Prasības attiecībā uz sagatavotību radiācijas avārijai un rīcību šādas avārijas gadījumā".

2.1. Valsts uzraudzība

Par normatīvo aktu ieviešanu radiācijas drošības un kodoldrošības jomā, kā arī par radioaktīvo atkritumu pārvaldības valsts sistēmas izveidošanu atbildīgā iestāde ir VARAM.

Izstrādājot normatīvos aktus, VARAM sadarbojas ar VVD RDC, ar konkrētajās darbības jomās iesaistītajiem operatoriem, biedrībām un asociācijām un ar citām iesaistītajām valsts institūcijām, piemēram, Ekonomikas ministriju, Iekšlietu ministriju, Satiksmes ministriju, Veselības ministriju, Veselības inspekciju, Zemkopības ministriju, Pārtikas un veterināro dienestu, Valsts glābšanas un ugunsdzēsības dienestu (turpmāk – VUGD) un Valsts robežsardzi. Ar iesaistītajām institūcijām tiek veidotas darba grupas, kurās tiek izskatīti normatīvo aktu projekti.

Saskaņā ar Likumā un tam pakārtota­jiem nor­matīva­jiem ak­tiem radio­aktīvo atkritumu pārvaldības jomā valsts uzraudzību un kontroli nodrošina VVD RDC no valsts budžeta līdzekļiem.

2.2. Radioaktīvo atkritumu radītāju un apsaimniekotāju atbildība

2.2.1. Radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekts

Kopš 1962. gada visi radioaktīvie atkritumi Latvijā tiek apglabāti vai arī ilgstoši glabāti tikai vienā vietā – radioaktīvo atkritumu glabātavā "Radons" (turpmāk – glabātava "Radons"), kura atrodas 5 km no Baldones pilsētas centra un 27 km no Rīgas centra. Glabātava "Radons" ir vienīgais radioaktīvo atkritumu apglabāšanas un pārvaldības objekts Latvijā, kas nodrošina radioaktīvo atkritumu apstrādi, pārstrādi, ilgstošu glabāšanu (ilgtermiņa glabāšanu) un apglabāšanu.

Glabātavu "Radons" apsaimnieko valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (turpmāk – LVĢMC). Katru gadu glabātavas apsaimniekošanai tiek piešķirts finansējums no valsts budžeta.

LVĢMC vienlaikus apsaimnieko arī vienīgo kodoliekārtu Latvijā – Salaspils kodolreaktoru, un nodrošina tā likvidēšanu un demontāžu. Salaspils kodolreaktora likvidēšanas rezultātā radītie radioaktīvie atkritumi būs lielākais apjoms glabātavā "Radons". Kopumā Latvijā katru gadu tiek radīts ļoti neliels apjoms radioaktīvo atkritumu, aptuveni, 1–2 kubikmetri.

Salaspils kodolreaktora īpašnieks ir valsts VARAM personā, bet nekustamā īpašuma valdītājs ir LVĢMC. Salaspils kodolreaktors tika uzbūvēts un iedarbināts 1961. gadā. Salaspils kodolreaktors bija zinātniskais ūdens – ūdens baseina tipa reaktors, kas pašlaik ir likvidēšanas stadijā. LVĢMC ir uzdots pienākums nodrošināt Salaspils kodolreaktora likvidēšanu. Salaspils kodolreaktora darbība ir apturēta kopš 1998. gada un tika meklēti risinājumi reaktora likvidēšanai. Lai uzsāktu Salaspils kodolreaktora likvidēšanu, Ministru kabinets 1999. gada 26. oktobrī apstiprināja Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepciju. Šī koncepcija tika aktualizēta 2004. gada 30. novembrī², paredzot Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūrai, kura ar 2009. gada 1. jūlija rīkojumu Nr. 448 "Par valsts aģentūras "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra" un Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras likvidāciju un valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" dibināšanu" likvidēta, veikt reaktora likvidēšanu nepilnā apjomā (izvedot radioaktīvos atkritumus no kodolreaktora teritorijas, pielāgojot kodolreaktora sistēmas un infrastruktūru citu jonizējošā starojuma tehnoloģiju (piemēram, ciklotrons) darbības nodrošināšanai, un pēc likvidēšanas nodrošināt valsts uzraudzības periodu), nodrošinot likvidēšanas laikā radušos radioaktīvo atkritumu (~ 1200 m³) apglabāšanu glabātavā "Radons". Svaigā (neizmantotā) kodoldegviela tika atgriezta izcelsmes valstij – Krievijas Federācijai 2005. gadā, bet lietotā kodoldegviela – 2008. gadā. Tādejādi Latvijā nav kodoldegvielas.

Paralēli, lai risinātu jautājumus par Latvijā esošo radioaktīvo atkritumu drošu apsaimniekošanu (tai skaitā, apglabāšanu un rastu risinājumu to radioaktīvo atkritumu, kurus nedrīkst apglabāt pievirsmas glabātavā, apsaimniekošanai), tika izstrādāta un akceptēta Ministru kabinetā 2003. gada 26. jūnijā Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcija³, kura paredz:

1) veikt divu jaunu radioaktīvo atkritumu tvertņu (8. un 9. tvertne) un radioaktīvo atkritumu ilgtermiņa glabātavas būvniecību (turpmāk – glabātavas "Radons" paplašināšana), kā arī radiācijas kontroles sistēmas un radioaktīvo atkritumu tvertņu drošības uzlabojumus glabātavā "Radons";

2) veikt ikgadējus maksājumus 10 000 Ls (14 229 euro) apmērā gadā no valsts budžeta Baldones pašvaldībai par radioaktīvo atkritumu glabāšanas iespējamo apdraudējumu un, lai mainītu Baldones pašvaldības sabiedrības negatīvo attieksmi pret glabātavu "Radons". Līdz 2009. gadam kopumā Baldones pašvaldība no Latvijas vides aizsardzības fonda ir saņēmusi 50 000 Ls (71 144 euro), kas izmantoti Baldones vidusskolas rekonstrukcijai.

Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcija paredz pasākumus radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas uzlabošanai, tai skaitā papildus radioaktīvo atkritumu tvertņu būvniecību glabātavā "Radons", lai nodrošinātu visu Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas gaitā radušos radioaktīvo atkritumu apglabāšanu un nodrošinātu rezervi arī tiem radioaktīvajiem atkritumiem, kuri radīsies no citām darbībām. Līdz ar to šobrīd aktuālie risināmie jautājumi ir valsts nozīmes jonizējošā starojuma objektu – Salaspils kodolreaktora likvidēšana un glabātavas "Radons" teritorijā radioaktīvo atkritumu tvertņu un ilgtermiņa glabātavas būvniecība.

Attiecībā uz radiācijas drošību saistītām būvēm būvniecībai, kurās izvietots valsts nozīmes jonizējošā starojuma objekts, tiek attiecināti Ministru kabineta 2015. gada 24. novembra noteikumi Nr. 661 "Ar radiācijas drošību saistīto būvju būvnoteikumi".

Ilgtermiņa drošības novērtējumu LVĢMC ir paredzēts veikt reizi desmit gados pirms licences saņemšanas (licence radioaktīvo atkritumu pārvaldības objektam ir derīga desmit gadus). MK noteikumos Nr. 129 noteikti nepieciešamie nosacījumi ilgtermiņa drošības novērtējuma veikšanai (drošības demonstrēšanai), ievērojot konkrētā objekta darbības specifiku. MK noteikumi Nr. 129 nosaka to, ka operators mēnesi pirms ilgtermiņa drošības novērtējuma uzsākšanas informē sabiedrību par ilgtermiņa drošības novērtējumu, izņemot gadījumu, ja ilgtermiņa drošības novērtējumu veic vienlaikus ar objekta ietekmes uz vidi novērtējumu (turpmāk – IVN).

Glabātavai "Radons" pašreizējā licence ir izsniegta 2012. gada 14. augustā un tā ir derīga līdz 2022. gada 13. augustam. Detālizētāka informācija par radioaktīvo atkritumu apjomu un plāniem ir dota tālāk.

2.2.2. Operatori, kuri rada radioaktīvos atkritumus

Visi operatori, kuri veic darbības ar jonizējošā starojuma avotiem, un rezultātā rada radioaktīvos atkritumus, saņem VVD RDC licenci ar nosacījumiem šo darbību veikšanai. Viens no svarīgiem nosacījumiem šiem operatoriem – veikt radioaktīvo atkritumu un ar radioaktīvajiem atkritumiem saistīto materiālu uzskaiti, ievērojot Likuma prasības un MK noteikumus Nr.129, kuri nosaka operatora pienākumus un atbildību par darbībām ar radioaktīvajiem atkritumiem un ar tiem saistītajiem materiāliem.

Operators, kura darbības ar jonizējošā starojuma avotiem rada radioaktīvos atkritumus, ir atbildīgs par radioaktīvo atkritumu pārvaldības izmaksu segšanu.

3. Radioaktīvo atkritumu daudzuma novērtējums

3.1. Vispārīga informācija

Radioaktīvo vielu pielietojums Latvijā pēdējos gadus ir samērā neliels. Vidēji gada laikā tiek nodoti apglabāšanai vai ilgstošai glabāšanai ap 1 – 2 m³ radioaktīvo atkritumu (iecementētā veidā). Papildus radioaktīvo atkritumu ražotājiem (medicīna, rūpniecība un zinātne) ir tikai viens objekts, kas būtiski palielinās radioaktīvo atkritumu daudzumu – Salaspils kodolreaktors.

Latvijā nav tādu dabiskas izcelsmes starojuma avotu un darbību ar šāda veida avotiem, lai būtu nepieciešams risināt jautājumu par to radīto radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanas problēmām.

3.2. Radioaktīvie atkritumi glabātavā "Radons"

Glabātava "Radons" ir pievirsmas glabātava, kurā ir izveidotas septiņas radioaktīvo atkritumu apglabāšanas tvertnes, no kurām 1. – 6. tvertnē ir apglabāti radioaktīvie atkritumi un 7. tvertnē radioaktīvi atkritumi tiek vēl glābāti, ievērojot, ka tvertne nav vēl aizpildīta. Tāpat glabātavas "Radons" teritorijā ir pagaidu glabātava, kurā radioaktīvie atkritumi tiek ilgtermiņā glabāti.

Kopējā radioaktīvo atkritumu radioaktivitāte glabātavā "Radons", ievērojot radioaktivitātes sabrukšanu, 2015. gada beigās ir 340,145 TBq un kopējais tilpums ~ 900 m³ (kopā ar konteineriem un betonu), no kuriem apglabāto radioaktīvo atkritumu apjoms ir aptuveni 818 m³ (zemas un vidējas radioaktivitātes atkritumi) un glabāšanā esošo radioaktīvo atkritumu kopējais apjoms ir aptuveni 73,10 m³ (zemas un vidējas radioaktivitātes atkritumi) (skatīt 1. tabulu). Informācija par radioaktīvo atkritumu radioaktivitāti un jonizējošā starojuma avotu skaitu atsevišķās radioaktīvo atkritumu tvertnēs ir sniegta 2. tabulā un informācija par galveno radionuklīdu kopējo radioaktivitāti glabātavā "Radons" ir dota 3. tabulā (dati uz 01.01.2017.).

1. tabula

Pašreizējā situācija radioaktīvo atkritumu glabātavā "Radons" (uz 01.01.2017.)

2. tabula

Radioaktīvo atkritumu radioaktivitāte un jonizējošā starojuma avotu skaits radioaktīvo atkritumu tvertnēs glabātavā "Radons"

3. tabula

Galveno radionuklīdu kopējā radioaktivitāte glabātavā "Radons"

3.3. Operatoru radītie radioaktīvie atkritumi un jonizējošā starojuma avoti

3.3.1. Salaspils kodolreaktors

Lielākais radioaktīvo atkritumu radītājs būs Salaspils kodolreaktors, kura likvidēšanu plānots uzsākt 2017. gadā atbilstoši piešķirtajam finansējumam. Pašreiz novērtētais radioaktīvo atkritumu tilpums, kas radīsies likvidēšanas procesā, ir 1200 m³ (zemas un vidējas radioaktivitātes atkritumi). Izstrādājot reaktora likvidēšanas plānu un būvprojektu, tiks arī precīzāk novērtēts radīto atkritumu apjoms un sastāvs.

3.3.2. Sagaidāmais radioaktīvo atkritumu daudzums no darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem medicīnā, rūpniecībā un zinātnē

Latvijā kopumā ir ~ 1011 operatori, kuri veic darbības ar jonizējošā starojuma avotiem, un kurus uzrauga un kontrolē VVD RDC. No šiem operatoriem tikai 48 ir tie operatori, kuri strādā ar radioaktīvo vielu saturošajiem avotiem un kuru darbības rezultātā rodas/radīsies radioaktīvie atkritumi (skat. 4. tabulu).

Nepieciešams ņemt vērā, ka vairāki operatori, kuri lieto slēgtos starojuma avotus, ir noslēguši līgumus par avotu (pēc to lietošanas termiņa beigām) atpakaļizvešanu uz to valsti, no kurienes tie ievesti (vairāk par 10 operatori). Tāpat ir arī vairāki operatori, kuri lieto īsdzīvojošos radionuklīdus saturošus starojuma avotus. Pēc šo avotu lietošanas rodas tādi radioaktīvie atkritumi, kurus nav jāapglabā glabātavā "Radons", jo tie tiek glabāti līdz sabrukšanai un pēc tam tiek izkliedēti vidē. Šādus starojuma avotus pārsvarā lieto medicīnā (piemēram, jods J-131). Savukārt tie operatori, kuri pēc jonizējošā starojuma avotu lietošanas, plāno radioaktīvos atritumus nodot LVĢMC, noslēdz ar LVĢMC garantijas līgumus par operatora īpašumā esošo jonizējošā starojuma avotu nodošanu apglabāšanai vai ilgstošai glabāšanai glabātavā "Radons" pēc to lietošanas izbeigšanas.

4. tabula

Operatori, kuri strādā ar radioaktīvo vielu saturošajiem avotiem un kuru darbības rezultātā rodas/radīsies radioaktīvie atkritumi

Informācija par jonizējošā starojuma avotiem, kuri pēc to lietošanas tiks nodoti glabātavā "Radons", ir norādīta 5. tabulā (uz 01.01.2017.). Detalizētāku jonizējošu starojuma avotu uzskaiti nodrošina VVD RDC.

5. tabula

Jonizējošā starojuma avoti, kurus pēc to lietošanas nodos glabātavā "Radons"

Papildus jāņem vērā arī iespējamība, ka radioaktīvo atkritumu apjoma palielināšanos var radīt radioaktīvi piesārņotie metāllūžņi. Lai arī pēdējo gadu laikā nav tendences palielināties šādu atkritumu apjomam, izslēgt šādu avotu rašanos nevar. Līdz 2013. gadam glabātavā "Radons" radioaktīvi piesārņoti metāllūžņi (piemēram, caurules, detaļas, u.c., kas piesārņotas ar radionuklīdiem Ra-226, Cs-137, Th-232) tika pieņemti aptuveni 1 – 5 m³ gadā. Galvenokārt šie metāllūžni tika saņemti no Liepājas metalurga. 2014. un 2015. gadā glabātavā "Radons" radioaktīvi piesārņoti metāllūžņi nav nodoti.

3.3.3. Novērtētais plānoto radioaktīvo atkritumu apjoms glabātavā "Radons" (papildus esošajiem radioaktīvajiem atkritumiem)

Ievērojot pašreizējo situāciju valstī, novērtētie radioaktīvo atkritumu apjomi, kas rodas katru gadu, ir nelieli. Lielākais apjoms tuvākajā nākotnē radīsies no Salaspils kodolreaktora likvidēšanas. Plānotais kopējais indikatīvais atkritumu daudzums ilgtermiņā, kas tiks apsaimniekots papildus jau esošajiem atkritumiem glabātavā "Radons", ir norādīts 6. tabulā.

6. tabula

Indikatīvais radioaktīvo atkritumu daudzums glabātavā "Radons" ilgtermiņā

4. Radioaktīvo atkritumu apsaimniekošana un turpmākie plāni

4.1. Īstenošanas posmi un laika grafiks to īstenošanai

Nodrošinot drošu radioaktīvo atkritumu pārvaldību, jāņem vērā visi radioaktīvo atkritumu pārvaldības posmi – no to rašanās vietas līdz apglabāšanai. Valsts ir atbildīga, lai ir risinājumi tā veida radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai, kas valstī rodas. Lai arī Latvijā radīto radioaktīvo atkritumu apjoms kopumā katru gadu ir mazs (zemas un vidējas radioaktivitātes atkritumi), valstij ir jānodrošina esošo objektu droša apsaimniekošana, arī ilgtermiņā. Informācija par plānotajiem pasākumiem, termiņiem un izmaksām ir dota 7. tabulā.

4.1.1. Radīto radioaktīvo atkritumu apjoma samazināšana

Radioaktīvo atkritumu apjoma samazināšana ir svarīgs princips radioaktīvo pārvaldības jomā. Informācija par pasākumiem, kas paredz atkritumu apjoma samazināšanu, ir dota 1. sadaļā. VVD RDC kontrolē, lai operatori nodrošina radioaktīvo atkritumu apjoma samazināšanu.

4.1.2. Radioaktīvo atkritumu droša apsaimniekošana ilgtermiņā

Latvijā ir tikai viena vieta, kur var veikt zemas un vidējas (atsevišķu veidu) radioaktivitātes atkritumu apglabāšanu (radioaktīvo atkritumu ievietošana radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objektā, lai tos neņemtu ārā) – glabātava "Radons". Tādējādi Latvijā ir nodrošināta apglabāšanas vieta noteikta veida radioaktīvajiem atkritumiem.

Savukārt tos vidējas radioaktivitātes atkritumu veidus, kurus nevar apglabāt glabātavā "Radons" (ilgdzīvojošie radioaktīvie atkritumi), ir iespējams ilgtermiņā glabāt (radioaktīvo atkritumu glabāšana piemērotā iekārtā, paredzot to izņemšanu) glabātavā "Radons". Plānots, ka šos atkritumus varētu glabāt 50 gadus. Lai arī šāda veida atkritumu apjoms, kuri pašreiz tiek glabāti glabātavā "Radons", nav liels, arī tiem ir jāmeklē risinājums apglabāšanai. Ievērojot, ka arī citās valstīs ir šāda veida radioaktīvie atkritumi un apglabāšanas problēmas, tad ir iespējami vairāki risinājumi, piemēram, iespējams sadarbībā ar šīm valstīm izvēlēties reģionālo risinājumu – valstīm sadarbojoties, kādā no valstīm veidot glabātavu, kurā iespējams šos atkritumus apglabāt, un tajā apglabāt projektā iesaistījušos valstu atkritumus. Tāpat arī iespējams meklēt valsti, kura būtu gatava uzņemt atkritumus, par atbilstošu finansējumu.

4.1.3. Sabiedrības iesaiste

Svarīgs jautājums ir arī sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā par radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu, īpaši apglabāšanu. Tāpat ir svarīgi veicināt sabiedrības izpratni par radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu kopumā.

Jautājumu par sabiedrības iesaisti un informēšanu pēc iespējas agrākā lēmumu pieņemšanā regulē likums "Par ietekmes un vidi novērtējumu" un MK noteikumi Nr. 129 (skat. 2. sadaļu) – gan plānojot objektu būvniecību un veicot tam ietekmes uz vidi novērtējumu, gan arī veicot drošības novērtējumu apglabāšanas objektiem vismaz reizi gadā.

Savukārt informācija par darbiem lielākajos objektos - Salaspils kodolreaktorā un glabātavā "Radons" un vides radiācijas monitoringa datiem, reizi gadā tiek iesniegta attiecīgajā pašvaldībā un ievietota operatora tīmekļa vietnē.

Viens no instrumentiem, lai nodrošinātu sabiedrības informēšanu par radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas darbību, ir starptautiskās prasības:

1) ziņojumu par kodoldrošību un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu iesniegšana Eiropas Komisijā un Starptautiskajā atomenerģijas aģentūrā atbilstoši ES direktīvām un konvencijām. Ziņojumi tiek ievietoti VVD tīmekļa vietnē;

2) ES prasības reizi 10 gados veikt kodoldrošības un radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas pašnovērtējumu un starptautisko novērtējumu, piesaistot citu valstu ekspertus.

Ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu 2016. gadā realizēts projekts "Baldones novada sociāli-ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju veselību raksturojošo datu izvērtējums" (reģ.nr.1-08/375/2015), kura mērķis bija izvērtēt Baldones novada sociāli-ekonomisko attīstību ietekmējošos nozīmīgākos faktorus un iedzīvotāju veselības stāvokli raksturojošos datus pēdējo divdesmit gadu posmā, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem līdzīgos apkārtnes novados un Latvijā. Tai skaitā tika vērtēts, kādā veidā glabātava "Radons" ietekmē pašvaldības sociāli-ekonomisko attīstību. Projekta rezultāti pieejami VSIA "LVĢMC" tīmekļa vietnē⁴.

Papildus ir nepieciešams gatavot dažāda veida informatīvos materiālus sabiedrībai par dažādām tēmām radiācijas drošībā, kas kopumā veicina sabiedrības izpratni un informētību par situāciju valstī.

4.2. Plāni un tehniski risinājumi radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai no atkritumu rašanās līdz to apglabāšanai, pasākumu izmaksu novērtējums

Radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanas plānošana notiek, izvērtējot esošos atkritumu apjomus un veidus, kā arī vērtējot kāda veida jonizējošā starojuma avoti tiek lietoti, kuri radīs radioaktīvos atkritumus, kurus būs nepieciešams apglabāt vai ilgtermiņā glabāt Latvijā. Ievērojot to, ka Latvijā nav kodoldegvielas un augstas radioaktivitātes atkritumu, tad programmas ietvaros netiek veikta šāda veida atkritumu apsaimniekošanas plānošana.

Latvijā ir un arī radīsies īsdzīvojošie un ilgdzīvojošie zemas un vidējas radioaktivitātes atkritumi, kuru apsaimniekošanai ir jāparedz pasākumi – apstrāde, glabāšana, apglabāšana. Tāpat arī rodas un radīsies īsdzīvojošie radioaktīvie atkritumi, kurus nav nepieciešams apglabāt, ievērojot, ka to radioaktivitāte sabrūk jau pie atkritumu radītāja, un tos var izkliedēt vidē atbilstoši tiesību aktu prasībām.

Ievērojot, ka līdz programmas izstrādei jau valstī ir pieņemti lēmumi radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanas jomā (Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepcija⁵ un Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcija⁶), tad pasākumi un termiņi apsaimniekošanai tiek noteikti balstoties uz šiem lēmumiem.

Lai nodrošinātu Salaspils kodolreaktora likvidēšanas gaitā radušos radioaktīvo atkritumu apglabāšanu, nepieciešams papildus tilpums glabātavā "Radons". Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcija paredz:

1) divu radioaktīvo atkritumu tvertņu būvniecību (viena – Salaspils kodolreaktora radioaktīvajiem atkritumiem, otra – papildus rezerve); un

2) ilgtermiņa glabātavas būvniecību (vidējas radioaktivitātes atkritumiem, kurus nevar apglabāt glabātavā "Radons", bet drīkst ilgstoši glabāt šajā teritorijā).

Paredzētajai darbībai – divu jaunu radioaktīvo atkritumu tvertņu un lietoto slēgto starojumu avotu ilgtermiņa glabātavas izbūves glabātavā "Radons" ir veikta IVN procedūra un 2008. gadā saņemts paredzētās darbības akcepts Ministru kabinetā⁷. Pēc IVN akcepta trīs gadu garumā notika tiesvedība par biedrības "Mūsu Baldone" pieteikumu, kura iebilda par būvniecību glabātavas "Radons" teritorijā. Tiesvedības rezultātā ir atstāts spēkā Ministru kabineta lēmums par IVN akceptu. Plašāka informācija par diskusijām ar pašvaldību ir pieejama informatīvajā ziņojumā "Par problēmām un nepieciešamajiem pasākumiem, to izmaksām, kas netieši saistīti ar radioaktīvo atkritumu apglabāšanas turpmāko attīstību", kas izskatīts Ministru kabinetā 2008. gada 25. novembrī (protokollēmums Nr.83 42.§).

Glabātavas "Radons" paplašināšanas rezultātā tiks izbūvētas mūsdienīgas un drošas radioaktīvo atkritumu apglabāšanas tvertnes ar efektīvu gruntsūdens monitoringa un kontroles sistēmu, kas nodrošinātu ES atzītu tehnoloģiju izmantošanu Latvijas radioaktīvo atkritumu pārvaldībā. Līdz ar šī projekta realizāciju arī tiks uzlabota radiācijas drošība glabātavā "Radons". Plānoto objektu ietekme uz vidi ir izvērtēta atbilstoši tiesību aktiem, un negatīva ietekme nav paredzama.

Glabātavā "Radons" ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra glabātavas uzraudzībai, tās darbības nodrošināšanai un kontrolei un radioaktīvo atkritumu glabāšana vienā vietā veicina drošas un ekonomiski pamatotas radioaktīvo atkritumu glabāšanas sistēmas attīstību valstī.

Nepieciešamie pasākumi radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas uzlabošanai norādīti 7. tabulā.

Nepieciešamie pasākumi glabātavā "Radons":

1) glabātavas "Radons" ilgtermiņa drošības novērtējums (pasākums, kurš tika īstenots 2016. gadā, izriet no Direktīvas 2011/70/Euratom, un ir veikts atbilstoši MK noteikumu Nr. 129 prasībām). Šāds novērtējums radioaktīvo atkritumu glabātavām ir jāveic reizi 10 gados un arī tajos gadījumos, kad tiek plānotas papildus darbības glabātavā un no šo darbību veiktā IVN ir pagājuši 10 gadi;

2) radioaktīvo atkritumu tvertnes būvniecība. Ievērojot pieejamo finansējumu, pagaidām tiek būvēta tikai viena radioaktīvo atkritumu tvertne.

3) ilgtermiņa glabātavas būvniecību, kura ir jāizveido, lai nodrošinātu ilgstoši glabājamo radioaktīvo atkritumu glabāšanu, līdz tiek rasts risinājums to vidējās radioaktivitātes atkritumu apglabāšanai, kurus nevar apglabāt glabātavā "Radons".

4) esošo radioaktīvo atkritumu tvertņu ilgtermiņa drošības uzlabojumi. Lai uzlabotu radioaktīvo atkritumu tvertņu ilgtermiņa drošību glabātavā "Radons" un samazinātu apdraudējumu iedzīvotājiem, nepieciešams veikt radioaktīvo atkritumu tvertņu drošības uzlabojumus – izveidot papildus barjerslāņus virs jau piepildītajām un slēgtajām radioaktīvo atkritumu tvertnēm, nodrošinot monitoringa urbumu sakārtošanu;

5) radiācijas kontroles sistēmas uzlabošana glabātavā "Radons", nodrošinot kontrolurbumu kontroles sistēmas uzlabošanu;

8) papildus ir jāveic arī drošības uzlabojumi glabātavā "Radons", lai nodrošinātu arī Ministru kabineta 2002. gada 4. novembrī noteikumu Nr. 508 "Jonizējošā starojuma avotu fiziskās aizsardzības prasības" izpildi;

9) katru gadu ir jānodrošina glabātavas "Radons" apsaimniekošana (uzturēšana). 2015. gadā ir panākts, ka valsts budžetā glabātavas uzturēšanai papildus ir piešķirts finansējums (katru gadu sākot no 2017. gada)⁸;

10) nepieciešams turpināt meklēt risinājumus to radioaktīvo atkritumu apglabāšanai, kurus nevar apglabāt glabātavā "Radons", ievērojot to specifiku. Līdz risinājumam šie atkritumi ilgstoši glabāsies glabātavā "Radons".

Viens no svarīgiem pasākumiem radioaktīvo atkritumu pārvaldībā ir Salaspils kodolreaktora likvidēšana, kas ietver vairākus pasākumus, kurus paredzēts īstenot 4 gadu garumā (skat. 6. tabulu). Līdz reaktora likvidēšanas darbiem ir jānodrošina droša reaktora apsaimniekošana un uzturēšana.

Papildus darbiem Salaspils kodolreaktorā un glabātavā "Radons", Latvijai kā jebkurai ES dalībvalstij, neatkarīgi no to objektiem un resursiem, ir jāveic infrastruktūras sistēmas novērtējums:

1) kodoldrošības un radiācijas drošības sistēmas novērtējums reizi 10 gados. Sākotnēji valsts veic sistēmas pašnovērtējumu un pēc tam valsts pieaicina starptautiskos ekspertus un organizē sistēmas starptautisko novērtējumu;

2) radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas novērtējums reizi 10 gados. Sākotnēji valsts veic radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas pašnovērtējumu (novērtē sistēmu, atbildīgās institūcijas, programmu un tās ieviešanu) un pēc tam valsts pieaicina starptautiskos ekspertus un organizē sistēmas starptautisko novērtējumu.

Īpaša uzmanība radioaktīvo atkritumu pārvaldības jomā tiek pievērsta sabiedrības informēšanai, kas nodrošina sabiedrības, valsts institūciju un pašvaldību izpratni par šiem jautājumiem. 6. tabulā ir paredzēti arī pasākumi, kas veicina informētību un zināšanas par atkritumu pārvaldību.

4.3. Plāni radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekta apsaimniekošanai pēc tā darbības slēgšanas

Latvijā ir tikai viens radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekts – glabātava "Radons", uz kuru attiecināmas prasības par apglabāšanas objekta apsaimniekošanu pēc tā slēgšanas. Likumā, MK noteikumos Nr. 129 un MK noteikumos Nr. 752 noteiktas galvenās prasības apglabāšanas objekta apsaimniekošanai arī pēc tā slēgšanas. Pēc glabātavas slēgšanas būs jānodrošina vēl vismaz 300 gadu valsts uzraudzība.

Galvenie nosacījumi, kas jāievēro pirms un pēc glabātavas "Radons" slēgšanas:

1) jebkurai darbībai ar jonizējošā starojuma avotiem ir nepieciešama licence – arī pēc glabātavas "Radons" slēgšanas būs nepieciešams saņemt VVD RDC licenci drošai apsaimniekošanai un uzturēšanai (t.sk. apsardze) un par objekta apsaimniekošanu būs atbildīgs operators;

2) glabātavas "Radons" darbības laikā tiek dokumentētas visas darbības ar radioaktīvajiem atkritumiem, lai arī pēc objekta slēgšanas būtu pieejama pilna informācija par atkritumiem;

3) regulāri, reizi 10 gados, līdz glabātavas slēgšanai plānots veikt glabātavas "Radons" ilgtermiņa drošības novērtējumu.

CASSIOPEE konsorcijs⁹ atbilstoši Eiropas Komisijas Vides ģenerālā direktorāta pasūtījumam 2000.–2001. gadā veica glabātavas "Radons" ilgtermiņa drošības izvērtējumu. No ilgtermiņa drošības izvērtējuma izriet, ka nepieciešams veikt iepriekšējās desmitgadēs izmantoto radioaktīvo atkritumu tvertņu drošības uzlabošanas pasākumus (papildus barjeras slāņu izveide), lai samazinātu apdraudējumu iedzīvotājiem līdz līmenim, kas atbilst starptautisko organizāciju jaunākajām rekomendācijām šajā jomā. Šos darbus plānots veikt kopā ar papildus radioaktīvo atkritumu tvertnes un ilgtermiņa glabātavas būvniecību.

Pēc CASSIOPEE drošības izvērtējuma, 2005. gadā tika veikts IVN plānotajām darbībām, vienlaikus arī izvērtējot esošo situāciju objektā. Ievērojot, ka kopš IVN ir pagājuši jau 10 gadi un ir plānots būvēt atbilstoši IVN jaunus objektus, tad 2016. gadā tiek veikts nākošais ilgtermiņa drošības novērtējums, kuru organizē LVĢMC;

3) radioaktīvo atkritumu tvertņu slēgšanas procesa laikā ievēro prasības radioaktīvo atkritumu konservēšanai, nosacījumus daudzpakāpju aizsardzības sistēmai, prasības nosedzošajam slānim, radioaktīvo atkritumu tvertņu marķēšanas nosacījumus un arī marķēšanu virs tvertnēm;

4) radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekta slēgšanas darbu izpildes grafiks; regulārs vides radiācijas monitorings, arī pēc slēgšanas.

Ievērojot, ka glabātavas "Radons" īpašnieks ir valsts, tad valstij arī turpmāk būs jānodrošina visi drošības pasākumi glabātavas "Radons" apsaimniekošanā un uzturēšanā arī pēc objekta slēgšanas.

4.4. Pētniecības, izstrādes un demonstrējumu darbības radioaktīvo atkritumu pārvaldības risinājumu īstenošanai

Pētniecība, izglītība un apmācība ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuri ir jārisina radiācijas drošības uzlabošanai, tai skaitā arī radioaktīvo atkritumu pārvaldībā. Ievērojot, ka Latvijā nav darbojošos kodoliekārtu un attiecīgi arī nav liela radioaktīvo atkritumu plūsma, tad ir problemātiski atsevišķi izstrādāt dokumentu, kas būtu vērsts uz pētniecību tikai radioaktīvo atkritumu jomā. Latvijai ir svarīgi risināt šāda veida jautājumus:

a) turpināt darbu pie radioaktīvo atkritumu raksturojuma un klasifikācijas, ievērojot, ka plānota reaktora likvidēšana, kas ietvers arī precīzu radioaktīvo atkritumu klasificēšanu;

b) likvidējot reaktoru, veikt darbu pie procedūras izstrādes, kādā veidā tiks atbrīvoti no valsts uzraudzības tie atkritumi, kuriem tas ir pieļaujams;

c) pētniecības un attīstības darbības veikt balstoties uz dažādiem starptautiskajiem projektiem, kā arī piedaloties dažādos projektos no strukturālajiem fondiem un nacionālajiem projektiem.

Viena no svarīgākajām pētniecības programmām, kuru finansē ES, ir "HORIZON 2020". Programmai ir trīs mērķi – zinātniskā izcilība, konkurētspējīga rūpniecība un sabiedrības problēmu risināšana. Tā ietver arī projektus, kas attiecas uz radiācijas drošību (European Joint Programme for the Integration of Radiation Protection Research). Viens no šādiem projektiem ir CONCERT (European Concerted Programme on Radiation Protection Research), kur no Latvijas puses ir iesaistīta Latvijas Universitāte¹⁰. Programmas mērķis ir Eiropas un nacionālo programmu ilgtspējīgas integrācijas veicināšana radiācijas aizsardzības jomā (apvienot Eiropas zinātniskās kopienas, kas saistītas ar radiācijas drošību, veicinot kopējo kompetenci un mazinot neskaidrības dotajā jomā, stiprināt integrācijas aktivitātes, iesaistot dažādu jomu ekspertus un infrastruktūru radiācijas drošības jautājumu risināšanā, iesaistīt ieinteresētas organizācijas un sabiedrību radiācijas drošības jautājumu risināšanā, veicināt esošās zinātniskās bāzes harmonisku izmantošanu visā Eiropā).

Latvijas pārstāvji aktīvi arī piedalās Staptautiskās atomenerģijas aģentūras apmācību kursos, semināros un konferencēs, kur gūst papildus zināšanas un pieredzi radioaktīvo atkritumu pārvaldības jomā, tai skaitā tāda veida glabātavas kā "Radons" apsaimniekošanā un radioaktīvo atkritumu klasifikācijā.

5. Finanšu shēma

Likuma 27. panta 2¹ daļa nosaka vienu no radioaktīvo atkritumu pārvaldības principiem – radioaktīvo atkritumu radītājam (operatoram) jāsedz atkritumu apsaimniekošanas izdevumi, respektīvi, darbojas arī princips "piesārņotājs maksā" šādā veidā:

1) ievedot jonizējošā starojuma avotus, kuru rezultātā rodas atkritumi, operators maksā dabas resursu nodokli, kura likmes ir noteiktas Dabas resursu nodokļa likumā. Dabas resursu nodokļa samaksa tiek novirzīta Baldones pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas glabātava "Radons".

Lai veicinātu, ka Latvijā netiktu ievesti jonizējošā starojuma avoti, kurus būtu jāapglabā glabātavā "Radons", tiek prasīts noslēgt līgumu par avota atpakaļizvešanu pēc tā lietošanas uz to valsti, no kuras ieved avotu. Šādā situācijā operators ir atbrīvots no dabas resursu nodokļa samaksas.

2) operators sedz radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanas izmaksas savā objektā (glabāšana, apstrāde, u.c.);

3) operators sedz tās izmaksas, kas rodas transportējot atkritumus uz apglabāšanu glabātavā "Radons" un sagatavojot atkritumus apglabāšanai (apstrāde, iecementēšana, konteineri).

Operatoram pie apglabāšanas nav jāsedz radioaktīvo atkritumu apglabāšanas izmaksas, bet pirms radioaktīvo vielu ievešanas, ja tās tiks apglabātas Latvijā, ir jāmaksā dabas resursu nodoklis. Latvijā ir ļoti neliels radioaktīvo vielu pielietojums, kuru rezultātā rodas radioaktīvie atkritumu, un nav darbojošos kodolobjektu un attiecīgi nav iespējams izveidot fondu, kurā tiktu uzkrāti līdzekļi no elektroenerģijas samaksas radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai. Lielākais apjoms no radioaktīvajiem atkritumiem tiks radīts Salaspils kodolreaktora likvidēšanas rezultātā. Salaspils kodolreaktors ir vēsturiskais mantojums, kura likvidēšana tiks nodrošināta no valsts budžeta. Saeimā 2015. gadā tika atbalstīts finansējums no valsts budžeta, sākot ar 2017. gadu reaktora likvidēšanai. Arī glabātava "Radons" ir vēsturiskais mantojums. Rezultātā, lai varētu nodrošināt radioaktīvo atkritumu apglabāšanu un glabātavas "Radons" apsaimniekošanu, valsts ir uzņēmusies nodrošināt glabātavas uzturēšanu un finansējums glabātavas "Radons" apsaimniekošanai tiek piešķirts no valsts budžeta. Glabātavas "Radons" valsts uzraudzība pēc tās slēgšanas vēl būs jānodrošina 300 gadi.

Nepieciešams atzīmēt, ka situācijās, kad tiek atrasts bezsaimnieka jonizējošā starojuma avots (radioaktīvie atkritumi), tā apsaimniekošana pilnībā tiek nodrošināta no valsts budžeta finansējuma.

Ievērojot minēto, attiecībā uz radioaktīvajiem atkritumiem Latvijā nav iespējams pilnā apmērā piemērot principu "piesārņotājs maksā".

Valsts uzraudzību veicošās institūcijas VVD RDC finansēšana notiek no valsts budžeta. Ievērojot 2009. gadā ekonomiskās krīzes rezultātā notikušo Radiācijas drošības centra reorganizāciju, VVD RDC kapacitāte (pašreiz 17 amata vietas) nav pietiekama, lai nodrošinātu visus nepieciešamos uzdevumus radiācijas drošībā. Ir vairākas jomas, kurās nepieciešams stiprināt VVD RDC kapacitāti, t.sk.:

– operatīvai rīcībai radiācijas avāriju gadījumos, ievērojot, ka VVD RDC nodrošina radiācijas avāriju izziņošanas 24 stundu operatīvo gatavību un iesaistās arī avāriju novēršanā;

– darbinieku kapacitātes un zināšanu pilnveide, ievērojot, ka darbiniekiem ir jānodrošina inspekcijas gan ārstniecības iestādēs, gan arī zinātnē un rūpniecībā visā Latvijas teritorijā, kā arī vienlaikus jāspēj operatīvi rīkoties incidentu un avāriju gadījumos, t.sk. izbraucot uz valsts robežas. Tādējādi ir nepieciešamas zināšanas ļoti atšķirīgās jomās, kuras ne vienmēr ir iespējams iegūt Latvijā. Tāpat VVD RDC ir atbildīga par dažādu ziņojumu un informācijas sagatavošanu starptautiskajām organizācijām, kā arī par informācijas ievadīšanu datu bāzēs (tai skaitā, VVD RDC informācijas sistēmā, kā arī starptautisko organizāciju), kas prasa papildus resursus;

– sabiedrības informēšana par dažādiem radiācijas drošības jautājumiem, kā arī informācijas pilnveidošana tiem darbiniekiem, kuri veic darbības ar jonizējošā starojuma avotiem, un arī citiem speciālistiem, kuri iesaistīti radiācijas drošības jomā. Lai veicinātu augstāku radiācijas drošības kultūru, nodrošinot cilvēku un vides aizsardzību, ir svarīgi pilnveidot izpratni par šiem jautājumiem;

– medicīniskās apstarošanas jomā, t.sk. pacientu saņemto dozu izvērtējumu nodrošināšanai.

Papildus resursi radioaktīvo atkritumu pārvaldības jomā tiek gūti no:

1) Latvijas vides aizsardzības fonda – ir iespējas pieteikt projektus, kas veicina radioaktīvo atkritumu pārvadību (pētījumi, sabiedrības informēšana, u.c.);

2) Starptautiskās atomenerģijas aģentūras, kura tiešā veidā nesniedz finansējumu valstīm, bet ir iespējas realizēt projektus, kuru ietvaros valsts iegūst starptautiskos ekspertu novērtējumus un ieteikumus par situācijas pārvaldību, iegādāties aparatūru un piedalīties dažādos apmācību kursos.

6. Pārredzamības politika

Sabiedrības līdzdalību pie normatīvo dokumentu izstrādes valstī nosaka Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumi Nr. 970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā".

Radioaktīvo atkritumu pārvaldības jomā tāpat kā citās vides politikas jomās, sabiedrība tiek iesaistīta un informēta vairākos posmos:

1) politikas plānošanas dokumentu izstrādē. Izstrādājot šos dokumentus, sabiedrība tiek informēta projekta izstrādes laikā, organizējot sabiedriskās apspriešanas. Ievērojot likumu "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" atsevišķiem plānošanas dokumentiem tiek veikts stratēģiskais IVN, tai skaitā dokumentiem, kas attiecas uz radioaktīvo atkritumu pārvaldību;

2) tiesību aktu izstrādē. Arī tiesību aktu projektu izstrādes laikā sabiedrībai ir iespējas sniegt komentārus. VARAM ir atbildīga par jaunu tiesību aktu projektu ievietošanu tīmekļa vietnē, tādā veidā sabiedrība tiek informēta par visiem notiekošajiem un plānotajiem pasākumiem, ievērojot normatīvo regulējumu par informācijas atklātību;

3) ietekmes uz vidi novērtējuma procesā. Likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" nosaka prasības IVN procesam, kuru piemēro arī atsevišķiem radioaktīvo atkritumu pārvaldības objektiem.

Papildus radioaktīvo atkritumu pārvaldības jomā sabiedrība tiek informēta par:

1) jonizējošā starojuma avotiem un to pielietojumu, operatoriem un valsts nozīmes jonizējošā starojuma objektiem (ievērojot normatīvo regulējumu par informācijas atklātību). Informācija tiek ievietota VVD tīmekļa vietnē, kā arī detalizētāka informācija par glabātavu "Radons" tiek ievietota LVĢMC tīmekļa vietnē;

2) ilgtermiņa drošības novērtējumu radioaktīvo atkritumu glabātavai un tā rezultātiem, organizējot arī sabiedrisko apspriešanu¹¹;

3) licences iesniegumu valsts jonizējošā starojuma objekta izveidošanai vai būtisku pārmaiņu veikšanai tajā, tai skaitā, par sabiedrisko apspriešanu un licences izsniegšanu¹²;

5) iepriekšējā kalendāra gadā veiktajām pārmaiņām kodolieklārtā, radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objektā vai radioaktīvo atkritumu pārvaldības objektā saistībā ar radiācijas drošību un kodoldrošību, par monitoringa rezultātiem un plānotajiem pasākumiem saskaņā ar Likuma prasībām.

Par attiecīgās informācijas pieejamību sabiedrībai ir atbildīgs VVD RDC un operatori, tai skaitā LVĢMC. Informācija sabiedrībai tiek sniegta, ievietojot informāciju atbildīgo institūciju tīmekļa vietnē, vai, nosūtot to pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas attiecīgais objekts.

7. tabula

I. Pasākumi un to rezultatīvie rādītāji radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas uzlabošanai 2016.–2020. gadā

II. Atbalstītais valsts budžeta finansējums radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas uzlabošanai 2015.–2020. gadā

2.1. LVĢMC papildus atbalstītais valsts budžeta finansējums pasākumiem radioaktīvo atkritumu glabātavā "Radons"

2.2. LVĢMC atbalstītā valsts budžeta finansējums pasākumiem Salaspils kodolreaktora likvidēšanai un uzturēšanai

2.3. Salaspils kodolreaktora likvidēšanai LVĢMC atbalstītā valsts budžeta finansējuma atšifrējums

2.4. Atbalstītais valsts budžeta finansējums būvatļauju objektiem izsniegšanai un procesa uzraudzībai (VVD)

Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un radioaktīvo atkritumu tvertnes un ilgtermiņa glabātavas radioaktīvo atkritumu glabātavā "Radons" būvniecības procesa (līdz būvdarbu uzsākšanai) kontrolei un uzraudzībai (t.sk. būvatļauju izsniegšanai) VVD 2015. gadā ir piešķirti 108 000 euro⁴⁵."

Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards