Turpinājums.

Sākums “LV” nr.157.

Par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijā

Saturā

Priekšvārds

Ievada ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.pantam piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumi Latvijas Republikas

delegācijai sakarā ar Ievada ziņojuma par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

1. Vispārējie jautājumi

1.1. Konstitucionālie jautājumi

1.1.1. pārejas periods no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam

1.1.2. Pašreizējā konstitucionālā situācija

1.1.3. Satversmes pamatprincipi

1.1.4. Satversmes tālākattīstīšanas plāni

1.1.5. Konstitucionālā (Satversmes) tiesa

1.2. Tiesību sistēma

1.2.1. Tiesību normu hierarhija

1.2.2. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku

1.3. Sarptautisko tiesību normu un 1966.gada starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” stauss un iedzīvināšana

1.3.1. Staptautisko tiesību pamatprincipi

1.3.2. 51 starptautisko cilvēktiesību dokuments, kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā

1.3.3. Citas konvencijas

1.4. Padomju tiesiskais un birokrātiskais mantojums

1.5. Valsts pārvalde un administratīvās tiesības

1.5.1. Valsts pārvalde

1.5.2. Administratīvās tiesības un indivīda iespēja sevi aizstāvēt tiesā

2. Tiesībsargājošās iestādes Latvijas Republikā

2.1. Tiesu sistēma

2.1.1. Rajona (pilsētas) tiesa

2.1.2. Apgabaltiesa

2.1.3. Augstākā tiesa

2.2. Latvijas Republikas prokuratūras institūts

2.3. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija

2.4. Notariāts

3. Soda izciešanas vietas

4. Nāvessods

5. Latvijas Republikas migrācijas politika

6. Personas, kas Latvijā uzturas nelegāli

7. Latvijas Republikas iedzīvotāju skaitliskais sastāvs

ANO Cilvēktiesību komitejas atzinums par dalībvalsts ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 40.pantu

1. Ievads

2. Starptautiskā pakta piemērošanu ietekmējošie faktori un problēmas

3. Pozitīvie aspekti

4. Galvenās problēmas

5. Priekšlikumi un rekomendācijas

Ievada ziņojums

ANO Cilvēktiesību komitejai

par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Saturā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.panta

piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

2.3. Attiecības starp Starptautisko paktu

un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

37. Saskaņā ar 1994. gada 21. jūlijā pieņemto “Pilsonības likumu” personas cilvēktiesību aizsardzības jomā par ārvalstnieku un bezpavalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā ir jāgatavo jauns likums, kā arī ir jāgroza konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”.

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

38. Pēdējos gados Latvijā Latvijas Republikas Augstākā padome (agrākais parlaments) ir atzinusi un garantējusi cilvēktiesības un pamatbrīvības. Kā jau tika minēts iepriekš, saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, kuriem Latvija ir pievienojusies, valsts augstākais likumdevējs ir pieņēmis lielu skaitu būtisku dokumentu, kas attiecas uz pamattiesību un brīvību garantiju ietveršanu nacionālajā likumdošanā.

Jāatzīmē, ka 1990. gadā ievēlētās LR Augstākās padomes sākto darbu cilvēktiesību atzīšanas un garantēšanas jomā turpināja Latvijas Republikas piektā un sestā Saeima (1993. g. un 1995. g.).

Zigurds Mikainis

39. Pašreizējā Saeima (parlaments) tika ievēlēta 1993. gada 5.–6. jūnijā. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 25. pantu parlaments ir izveidojis noteiktu skaitu komisiju, kurām ir tiesības kontrolēt likumu izpildīšanu. Katrs Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas loceklis specializējas noteiktā jautājumā un ir atbildīgs par atbilstošo likumu realizāciju.

Pašreizējā Saeima tika ievēlēta 1995. gada oktobrī. Viens no iepriekšējās, piektās Saeimas nopelniem ir tas, ka šīs Saeimas izveidotais Ministru kabinets 1995. gada 18. jūlijā Latvijas Satversmes 81. panta kārtībā (deleģētā likumdošana) pieņēma noteikumus ar likuma spēku par Valsts cilvēktiesību biroja izveidošanu. Pirms cilvēktiesību biroja Latvijā ar cilvēktiesību īstenošanu un pārraudzību nodarbojās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija un cilvēktiesību valsts ministrs Tieslietu ministrijā, kā arī sabiedriska rakstura organizācijas.

Valsts cilvēktiesību birojs ir patstāvīga valsts pārvaldes institūcija, kas izveidota, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību saskaņā ar LR likumiem un starptautisko tiesību normām, kuras ir saistošas Latvijai. Biroja darbība norisinās šādos galvenajos virzienos:

a) sabiedrības izglītošana un informēšana;

b) cilvēktiesību ievērošanas faktiskās situācijas izpēte un cilvēktiesību aizsardzības pilnveidošana;

c) iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un cilvēktiesību pārkāpumu novēršana.

Zigurds Mikainis

40. Veidojot valsts iekārtas uzbūvi, Latvija seko Monteskjē varas dalīšanas principam.

41. Likums “Par tiesu varu” ietver pamatprincipu (1. pants), ka “Latvijā blakus likumdevēja un izpildvarai pastāv neatkarīga tiesu vara”. Šī panta 2. punkts nosaka — Latvijas Republikā tiesu spriež vienīgi un tikai tiesa. Indivīds, kura jebkādas tiesības ir pārkāptas, var griezties tiesā.

42. Latvijā ir šāda tiesu sistēma:

(a) rajona tiesa, pilsētas tiesa;

(b) Augstākā tiesa; un

(c) Saimnieciskā tiesa, kas risina saimnieciska rakstura jautājumus.

Šeit raksturotā tiesu sistēma Latvijā pastāvēja tikai līdz 1995. gada 31. martam, kad sāka darboties apgabaltiesas. Savukārt Saimnieciskā tiesa savu lietu izskatīšanas darbu pilnīgi izbeidza 1995. gada 15. decembrī. Pēc tam lietas, kuras bija piekritīgas Saimnieciskajai tiesai, kļuva piekritīgas rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesai un Augstākajai tiesai saskaņā ar Civilprocesa kodeksa normām.

Zigurds Mikainis

43. Saskaņā ar likumu “Par tiesu varu”, kas pieņemts 1992. gada 15. decembrī, Latvijā tuvākajā nākotnē būs šāda tiesu sistēma:

(a) rajona (pilsētas) tiesas;

(b) apgabaltiesas (5 apgabaltiesām kā pirmās instances tiesām piekritīs civillietas, krimināllietas un saimnieciskās lietas, kas ir šo tiesu kompetencē, kas noteikta likuma 36. pantā. Apelācijas kārtībā apgabaltiesas izskatīs tās civillietas, krimināllietas un administratīvās lietas, kas jau ir tikušas izskatītas rajona (pilsētas) tiesā vai arī tās individuāli ir izskatījis rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis);

(c) Augstākā tiesa. Saskaņā ar 43. pantu, Latvijas Republikas Augstākā tiesa sastāv no:

(I) Senāta (kā kasācijas instances);

(II) četrām tiesu palātām: civillietu, krimināllietu, saimniecisko lietu un konstitucionālo lietu palātas.

Apelācijas kārtībā tiesu palātas izskata tās lietas, kas jau ir tikušas izskatītas apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā. 45.pants nosaka, ka Konstitucionālās uzraudzības lietu palāta izskata konstitucionālās uzraudzības jautājumus.

Pašlaik saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” un tā grozījumiem (skat. 13.punkta piezīmes) Latvijā darbojas sekojoša tiesu sistēma.

(a) Rajona (pilsētas) tiesa.

(b) Apgabaltiesa (5 apgabaltiesām kā pirmās instances tiesām piekritīs civillietas un krimināllietas, kuras ir šo tiesu piekritībā, kas noteikta tiesu varas likuma 36.pantā. Apgabaltiesa ir apelācijas instance tām civillietām, kriminālietām un administratīvajām lietām, kuras izskatījusi rajona (pilsētas) tiesa vai tiesnesis vienpersoniski.

(c) Augstākā tiesa. Saskaņā ar tiesu varas likuma 43.pantu, Augstākā tiesa sastāv no:

(i) Senāta (kasācijas instances tiesa visās lietās, kuras izskatījušas rajonu (pilsētu) tiesas un apgabaltiesas, un pirmā tiesas instance lietās par Valsts kontroles lēmumiem. Senāta sastāvā ir trīs departamenti: Civillietu departaments, Krimināllietu departaments un Administratīvo lietu departaments).

(ii) Divas tiesu palātas: Civillietu tiesu palāta un Krimināllietu tiesu palāta (tiesu palāta ir apelācijas instance lietās, kuras izskatījušas apgabaltiesas kā pirmās instances tiesas).

(iii) Visi Augstākās tiesas tiesneši veido plēnumu (tiesnešu kopsapulci).

Zigurds Mikainis

44. Kā jau minēts iepriekš, konstitucionālās (Satversmes) tiesas izveidošana ir viens no vissvarīgākajiem 1993.gadā aizsāktās tiesu reformas uzdevumiem.

Līdz 1994.gada 15.jūnijam konstitucionālās (Satversmes) tiesas izveidošana bija paredzēta, vadoties no likuma “Par tiesu varu” normām. Konstitucionālās tiesas funkcijas būtu realizējušas īpašas Augstākās tiesas struktūras. Pēc 1994.gada 15.jūnija likuma 2.pantā tika noteikts, ka Satversmes tiesas darbība nebūs saistīta ar Augstāko tiesu un to regulēs īpašs Satversmes tiesas likums.

Satversmes tiesas likumprojekts tika izstrādāts jau piektās Saeimas laikā — 1993.—1995.gadā. Šo likumprojektu piektā Saeima izskatīja divos lasījumos, taču tas netika pieņemts kā likums. Minētais likumprojekts bija guvis pozitīvu vērtējumu no Eiropas padomes puses.

Sestās Saeimas laikā (kopš 1995.gada novembra) minētais likumprojekts ir diezgan būtiski pārstrādāts un papildināts un arī ir izskatīts Saeimā divos lasījumos. Iespējams, ka tas beidzot tiks pieņemts arī kā likums jau 1996.gada ietvaros.

Paralēli tiek gatavots projekts grozījumam arī Latvijas Republikas Satversmes tekstā, pretējā gadījumā Satversmes tiesa būs bez konstitucionāla pamatojuma.

Zigurds Mikainis

Satversmes tiesas likums, kā arī attiecīgais grozījums Satversmē tika pieņemts šī gada 5.jūnijā un stājās spēkā 14.jūnijā. (Red. piezīme.)

45. Tāpat iepriekš jau ir minēts, ka valdība ir noteikusi 4 tiesu reformas realizācijas virzienus:

(i) Konstitucionālās (Satversmes) tiesas izveide;

(ii) Valsts kontroles un prokuratūras uzraudzības sistēmas izveide;

(iii) civilprocesa un administratīvā procesa projektēšana;

(iv) cilvēka un pilsoņa konstitucionālo tiesību un brīvību nostiprināšana.

46. Likumprojekta 2.nodaļa Satversmes tiesai nosaka šādu lietu piekritību:

(i) likumu atbilstība Satversmei (konstitūcijai);

(ii) Ministru kabineta pieņemto noteikumu atbilstība Satversmei un citiem likumiem;

(iii) Valsts prezidenta izdoto noteikumu atbilstība Satversmei (konstitūcijai) un citiem likumiem;

(iv) pašvaldību izdoto noteikumu atbilstība Satversmei (konstitūcijai), citiem likumiem un Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem;

(v) kompetences strīdi starp Saeimu (parlamentu), Valsts prezidentu un Ministru kabinetu;

(vi) administratīvo aktu (47.pants) atbilstība Satversmē (konstitūcijā) garantētajām cilvēka un pilsoņa tiesībām;

(vii) nacionālo tiesību normu atbilstība Latvijas noslēgtajiem un ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem.

Jaunajā Satversmes tiesas likumprojektā ir paredzēts, ka Satversmes tiesa būs neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietas par likumu un citu tiesību normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei. Satversmes tiesas kompetence noteikta 16.pantā. Salīdzinot ar iepriekšējo projektu, ir pārveidota redakcija vai arī papildus ieviesti šādi apakšpunkti:

(i) paliek vecajā redakcijā;

(ii) Ministru kabineta noteikumu un citu Ministru kabineta normatīvo aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, kā arī Ministru kabinetam pakļauto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;

(iii) Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta izdoto tiesību aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem;

(iv) pašvaldību domes (padomes) izdoto iestāžu noteikumu, kā arī citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;

(v) izlaists;

(vi) izlaists;

(vii) Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem un ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi;

(viii) (jauns) Latvijas parakstīto vai ratificēto starpvalstu, starpvaldību vai starpresoru līgumu atbilstību Satversmei;

(ix) (jauns) citu Saeimas apstiprināto, iecelto vai ievēlēto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem;

(x) (jauns) tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru ar likumu uz to pilnvarots ministrs atcēlis pašvaldības domes (padomes) saistošos noteikumus.

Zigurds Mikainis

47. Šādiem varas orgāniem jābūt tiesīgiem ierosināt lietu (11.panta 1.daļa):

Valsts prezidents;

viena trešdaļa Saeimas (parlamenta) deputātu;

Ministru kabinets;

tiesas, izskatot konkrētas lietas.

Tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, lai tiktu ierosināta lieta par likumu, starpvalstu, starpvaldību vai starpresoru līgumu atbilstību Satversmei, kā arī par Saeimas lēmumu atbilstību Satversmei un citiem likumiem (16.panta 1.,2.,3.punkts), ir:

Valsts prezidentam;

ne mazāk kā vienai trešdaļai Saeimas deputātu;

Ministru kabinetam;

Augstākās tiesas Senātam;

ģenerālprokuroram. Zigurds Mikainis

48. Šādiem varas orgāniem jādod tiesības ierosināt lietu par Ministru kabineta noteikumu atbilstību Satversmei (konstitūcijai) un citiem likumiem (11.panta 2.daļa):

Valsts prezidents;

Saeima (parlaments);

viena trešdaļa Saeimas (parlamenta) deputātu;

tiesas, izskatot konkrētas lietas.

Tiesības iesniegt pieteikumu, lai tiktu ierosināta lieta par Ministru kabineta noteikumu un citu Ministru kabineta normatīvo aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, kā arī Ministru kabinetam pakļauto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (16.panta 4.punkts), ir:

Valsts prezidentam;

Saeimai;

ne mazāk kā vienai trešdaļai Saeimas deputātu;

Augstākās tiesas Senātam;

ģenerālprokuroram;

pašvaldību domei (padomei). Zigurds Mikainis

49. Šādiem varas orgāniem ir dotas tiesības ierosināt lietu par Valsts prezidenta izdoto aktu atbilstību Satversmei (konstitūcijai) un citiem likumiem (11.panta 3.daļa):

Saeima (parlaments);

Ministru kabinets;

viena trešdaļa Saeimas (parlamenta) deputātu.

Tiesības iesniegt pieteikumu, lai tiktu ierosināta lieta par Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta izdoto aktu atbilstību Satversmes un citiem likumiem (16.pants 5.punkts), ir:

Valsts prezidentam;

Saeimai;

ne mazāk kā vienai trešdaļai Saeimas deputātu;

Ministru kabinetam. Zigurds Mikainis

50. Šādiem varas orgāniem ir dotas tiesības ierosināt lietu par pašvaldību izdoto noteikumu atbilstību Satversmei (konstitūcijai), citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (11.panta 4.daļa):

attiecīgajai pašvaldībai;

tiesām, izskatot konkrētas lietas.

Tiesības iesniegt pieteikumu, lai tiktu ierosināta lieta par pašvaldības domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu, kā arī citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (16.panta 7.punkts), ir:

ar likumu uz to pilnvarotam ministram;

Augstākās tiesas Senātam;

ģenerālprokuroram. Zigurds Mikainis

51. Tiesības ierosināt lietu par kompetences strīdiem starp Saeimu, Valsts prezidentu un Ministru kabinetu ir konkrētā strīda dalībniekam.

Svītrots.

Zigurds Mikainis

52. Tiesības ierosināt lietu par administratīvo aktu atbilstību Satversmē garantētajām cilvēka un pilsoņa tiesībām ir personai, kurai akts adresēts, ar kuru tiek pārkāptas viņas tiesības vai ja persona vēlas šī akta izdošanu.

Svītrots.

Zigurds Mikainis

53. Šādiem varas orgāniem ir tiesības ierosināt lietu par Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību Latvijas noslēgtajiem un ratificētajiem līgumiem (11.pants 7.daļa):

Valsts prezidents;

viena trešdaļa Saeimas (parlamenta) deputātu;

Ministru kabinets;

tiesas, izskatot konkrētas lietas.

Tiesības iesniegt pieteikumus, lai ierosinātu lietu par nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem un ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi (16.panta 9.punkts), ir:

Valsts prezidentam;

ne mazāk kā vienai trešdaļai Saeimas deputātu;

Ministru kabinetam;

Augstākās tiesas Senātam;

ģenerālprokuroram. Zigurds Mikainis

54. Cilvēktiesību valsts ministra amats Tieslietu ministrijas sistēmā tika izveidots 1994.gada 15.martā. Personāls sastāv no četrām personām — valsts ministra, viņa vietnieka, jurista un sekretāra. Par valsts ministru Saeima iecēla Kristīgo demokrātu partijas deputātu Olafu Brūveru.

Pašreizējās Tieslietu ministrijas sastāvā nav cilvēktiesību valsts ministra postenis. Šīs institūcijas funkcijas izpilda Valsts cilvēktiesību birojs (skat. 39.punktu).

Zigurds Mikainis

55. Viņa funkcijas ir: informēt sabiedrību par cilvēktiesību jautājumiem; analizēt, vai valsts likumdošanas akti atbilst starptautiskajiem aktiem; veicināt ombudsmena institūta attīstību Latvijā; un izskatīt iesniegumus par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Valsts cilvēktiesību biroja uzdevumi ir šādi:

informēt sabiedrību par cilvēktiesībām, veicināt to izpratni un atzīšanu, izskatīt jebkuru individuālu sūdzību un arī pēc savas iniciatīvas noskaidrot iespējamā cilvēktiesību pārkāpuma faktus, veikt cilvēktiesību ievērošanas faktiskās situācijas izpēti, it īpaši jomās, kas skar sabiedrības mazaizsargāto grupu (bērnu, personu ar fiziskām vai psihiskām novirzēm un citu grupu) intereses, veikt pētījumus un izstrādāt programmas, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, kā arī koordinētu citu iestāžu, organizāciju un darba grupu sagatavotās programmas cilvēktiesību jomā, kā arī sniegt Saeimai un Ministru kabinetam ziņojumu ar ieteikumiem Latvijas tiesību normu pilnveidošanai un lai veicinātu Latvijas saistību izpildi attiecībā uz starptautisko tiesību normām. Zigurds Mikainis

56. Cilvēktiesību valsts ministrs ir tiesīgs paust savu viedokli rekomendāciju formā; informēt Ministru kabinetu par problēmām; modināt sabiedrības interesi ar masu mēdiju palīdzību; sekmēt dialogu; ierosināt grozījumus spēkā esošajos likumdošanas aktos.

Valsts cilvēktiesību birojs ir tiesīgs pēc saviem ieskatiem izvēlēties sūdzību izskatīšanas veidu, kā arī izteikt savu viedokli rakstiskā atbildē, nodot sūdzību izskatīšanai citai kompetentai iestādei, izskatīt sūdzību samierināšanas ceļā vai citā veidā. Birojs var no iestādēm pieprasīt informāciju par sūdzību izskatīšanas gaitu, bet attiecīgajai iestādei vai institūcijai birojs oficiāli rakstiski jāinformē par pieņemto lēmumu. Par informācijas vai paskaidrojuma neiesniegšanu, kā arī par neierašanos bez attaisnojoša iemesla pēc uzaicinājuma biroja direktors ir tiesīgs uzlikt personai naudas sodu saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

Zigurds Mikainis

57. Sūdzību var iesniegt cilvēktiesību valsts ministra birojā, ja persona uzskata, ka tam ir nopietni iemesli. Sūdzībai jābūt rakstveida formā. Tā var tikt iesniegta tieši ministram vai arī caur tā personālu, ja persona ir izsmēlusi visas iespējas atrisināt problēmu ar iesaistīto organizāciju palīdzību.

Valsts cilvēktiesību birojs individuālās sūdzības pieņem mutiskā (kuru protokolē un sūdzētājs paraksta) un rakstiskā veidā. Nevar pieņemt un izskatīt sūdzību, ja par tajā minēto cilvēktiesību pārkāpumu jau ir stājies spēkā tiesas spriedums civillietā, kas taisīta par strīdu starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata, tiesas spriedums krimināllietā vai administratīvajā lietā, kas taisīts pret to pašu personu un par to pašu pārkāpumu, vai arī tiesas izskatīšanā atrodas krimināllieta par to pašu pārkāpumu. Zigurds Mikainis

58. Latvijas likumdevēji aktīvi darbojas, lai izveidotu un nostiprinātu:

(i) cilvēktiesību valsts ministra funkcijas un pilnvaras;

(ii) ombudsmena institūta juridiskos pamatus;

(iii) administratīvo procesu.

(i) Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un pilnvaras;

(ii) citus cilvēktiesību aizsardzības institūta tiesiskos pamatus;

(iii) Ministru kabinets sekmīgi strādā pie cilvēktiesību aisardzības programmas izveidošanas (jauns). Zigurds Mikainis

Prokuratūras pārraudzības juridiskie pamati ir aprakstīti 18., 19. un turpmākajos punktos.

3. Starptautiskā pakta

m “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”

1. līdz 27.panta piemērošana Latvijā

1.pants

59. Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” nosaka, ka “1918.gada 18.novembrī proklamētā neatkarīgā Latvijas valsts 1920.gadā tika starptautiski atzīta un 1921.gadā tā kļuva par Tautu Savienības locekli”.

60. Latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības tika īstenotas 1920.gadā, kad Latvijas tauta vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un proporcionālās vēlēšanās savus uzticības mandātus nodeva Satversmes sapulcei. Deklarācijas pieņemšanas brīdī joprojām de jure spēkā bija 1922.gada februārī Satversmes sapulces pieņemtā Latvijas Republikas Satversme.

61. 1940.gada Padomju Savienības staļiniskās valdības ultimāts Latvijas valdībai, kurš pieprasīja tās atkāpšanos, un tai sekojošā militārā agresija bija cēlonis starptautiskajiem noziegumiem, kuru rezultātā Latvija tika okupēta. 1940.gada 14. un 15.jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos pēc prettiesiski pieņemta un antikonstitucionāla likuma notika Saeimas vēlēšanas. No 17 iesniegtajiem kandidātu sarakstiem vēlēšanās tika atļauts tikai viens — “Darba tautas bloka” saraksts. Šī bloka priekšvēlēšanu platformā nebija izvirzītas prasības Latvijā izveidot padomju varu vai pievienoties Padomju Savienībai. Turklāt vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Tādējādi nelikumīgi un ar viltu izveidotā valdība nepauda latviešu tautas gribu. Šai valdībai nebija konstitutionālu tiesību grozīt valsts iekārtu un likvidēt Latvijas neatkarību. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču tautas nobalsošana nenotika.

62. Līdz ar to Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā. Ir jāņem vērā arī sekojošais:

a) deklarācija “Par Latvijas valsts suverenitāti”, kuru 1989.gada 28.jūlijā pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome;

b) deklarācija “Jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”, kuru 1990.gada 15.februārī pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome;

c) 1990.gada 21.aprīļa “Vislatvijas tautas deputātu sapulces aicinājums”.

Latvijas iedzīvotāju griba nepārprotami tika izpausta 1990.gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās. Tajās ievēlēto deputātu vairākums izteica apņēmību atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību.

63. Nostājoties uz brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas Republikas de facto atjaunošanas ceļa, Latvijas PSR Augstākā padome 1990.gada 4.maijā nolēma atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām un pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940.gada 21.jūlijā pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”. Tā nolēma arī “atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā” un līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionālo un tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

“1. pants. Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2.pants. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3.pants. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6.pants. Saeimu ievēlē vispārīgās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”

Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteica neatkarības pārejas periodu.

2.pants

64. 1991.gada 10.decembra konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 12.pants nosaka, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās.” Vienlīdzības princips kalpo kā pamatprincips, izstrādājot likumus, kas attiecas uz visām dzīves sfērām — politisko, ekomisko, sociālo un kultūras.

65. Likuma “Par tiesu varu” 4.pants nosaka, ka:

“Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.”

66. Savas tiesības persona var aizstāvēt tieši vai netieši ar pārstāvības institūciju vai sabiedrisko organizāciju palīdzību, kuras līdzdalībniece šī persona ir (politiskās partijas, arodbiedrības u.c.).

67. Nepieciešamības gadījumā persona var aizstāvēt savas intereses tiesā. Saskaņā ar konstitucionālā likuma 14.pantu ikvienam ir tiesības ar visiem viņa rīcībā esošajiem likumiskajiem līdzekļiem pretoties prettiesiskai vardarbībai. 34.pants nosaka, ka katram ir tiesības griezties valsts varas un pārvaldes institūcijās ar individuāliem vai kolektīviem iesniegumiem, priekšlikumiem un saņemt atbildi likumā noteiktajā kārtībā.

3.pants

68. Sievietes un vīrieša vienlīdzība ir vispāratzīts konstitucionālais princips konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 12.pantā, kurā ir noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no dzimuma. Latvijas likumdošana nesatur tiesību normas, kas noteiktu jebkādus šāda veida ierobežojumus jebkurā dzīves jomā. Vienīgais izņēmums ir tas, ka likums sievietei aizliedz strādāt veselībai un dzīvībai bīstamus darbus un sieviete saņem bērna kopšanai un uzturēšanai pabalstu.

Kopumā piekrītot ziņojumā ietvertajam, diemžēl nākas atzīt, ka Latvijas Civillikumā ir sastopama tiesību norma, kas runā pretī sievietes un vīrieša vienlīdzībai. Zināmā mērā pretrunā ar Starptautiskajā paktā esošo ir Civillikuma 743.pants — līdzmantiniekiem saņemot dabā savu daļu vienādos apstākļos, prioritāte ir dota vīriešiem. Būtu vēlams, lai likumdevējs šo nepamatoto un zināmā mērā pat kuriozo pretrunu novērstu. Pētot šo normu, jāsecina, ka tā ir bijusi jau, pieņemot Civillikumu 1937.gadā, un Augstākā padome, atjaunojot Civillikuma darbību, to nav grozījusi atbilstoši vispārpieņemtajam vīrieša un sievietes vienlīdzības principam.

Gunārs Kusiņš

69. Tomēr ir jāatzīmē, ka mazapmaksāto darbības jomu un sfēru feminizācija, kas bieži vien tiek uzskatīta par raksturīgu Rietumeiropai, eksistē arī Austrumeiropā, tai skaitā arī Latvijā. Lai gan valsts ir oficiāli pasludinājusi sieviešu emancipāciju par ideoloģisku principu, salīdzinoši neliels sieviešu procents ir iesaistīts augstākās lēmējinstitūcijās.

70. Pārejas periodā ir mainījusies ekonomiskā un sociālā situācija sakarā ar bezdarba rašanos. Tā rezultātā sievietes ir zaudējušas savu iepriekšējo materiālo neatkarību no ģimenes. Augstais bezdarba līmenis, kas pamatā skar gan sievietes, gan vīriešus, nedrīkst novest pie tādiem pasākumiem, kas ierobežotu sievietes brīvību izvēlēties starp ģimeni un apmaksātu darbu vai piespiestu sievieti atgriezties pie savas tradicionālās mājsaimnieces lomas. Pašlaik pastāvošās sieviešu aizstāvības grupas ir nelielas. Lielākoties tās nodarbojas ar darba meklējumiem sievietēm, kā arī cīnās par sociālajiem atvieglojumiem.

71. Joprojam turpinās pārejas periods uz demokrātisku sistēmu, kas ietver pārmaiņas politiskā, sociālajā un kultūras jomā. “imenei joprojām ir liela nozīme sabiedriskajā dzīvē, un Latvijas sieviešu lielākā daļa vēlas apvienot ģimenes rūpes ar apmaksātu darbu.

Iedzīvotāji

1992. 1993.

gada beigās gadā

Kopā 2 606 176 2 565 854

Vīrieši 1 211 280 1 190 770

Sievietes 1 394 896 1 375 084

No tiem:

0—14 gadus veci 554 430 538 760

vīrieši 282 915 274 898

sievietes 271 515 263 862

Darbspējas vecumā (vīrieši — 15—59 g.v.

sievietes — 15—54 g.v.) 1 483 633 1 457 238

vīrieši 764 244 751 441

sievietes 719 389 705 797

Pensijas vecumu sasniegušie

vīrieši 164 121 164 431

sievietes 403 992 405 425

Nodarbinātība (1992.gadā, tūkstošos)

Kopā Vīrieši Sievietes

Kopumā visās nozarēs 1 345 703 642

Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā

un medniecības nozarē 262 171 91

Zvejsaimniecībā 7 6 1

Rūpniecībā 340 182 158

Celtniecībā 89 78 11

Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā 138 48 90

Viesnīcas un restorānus apkalpojošajā sfērā 49 14 35

Transporta un sakaru nozarēs 105 70 35

Finansu pakalpojumu nozarē 10 1 9

Nekustamo īpašumu pakalpojumu, nomas

un komerciālajās jomās 65 33 32

Sabiedriskās pārvaldes, valsts aizsardzības

un sociālās nodrošināšanas jomās 37 23 14

Izglītības jomā 101 23 78

Veselības un sociālo pakalpojumu jomā 70 13 57

Bezdarbs

1992.g. 1993.g. 1994.g.

beigās beigās maija beigās

Bezdarbnieku skaits 31 284 76 744 85 739

no tiem sievietes 18 382 40 800 43 880

Bezdarbnieki, kuri saņem

bezdarbnieku pabalstu 25 175 44 306 33 724

no tiem sievietes 14 998 23 816 17 541

Reģistrēti, kā ilglaicīgie bezdarbnieki 3 707 25 274 32 457

no tiem sievietes 2 291 13 866 17 732

Brīvas darba vietas 1 095 1 352 2 770

no tām sievietēm piemērotās 393 694 1 082

4.pants

72. Starptautiskā pakta noteikumus ietver likums “Par izņēmuma stāvokli”, kas norāda, kādi līdzekļi pielietojami izņēmuma stāvoklī valstī, un nosaka, ka šāds stāvoklis var tikt pasludināts tikai saskaņā ar likumu šādās situācijās:

a) ja pastāv ārvalstu iebrukuma draudi;

b) ja eksistējošai valsts iekārtai draud apvērsums;

c) vai arī nopietnu nelaimju, katastrofu, epidēmiju un citos tamlīdzīgos gadījumos.

Izņēmuma stāvoklis var tikt pasludināts uz laiku, ne ilgāku par sešiem mēnešiem. Par šādu izņēmuma stāvokli valstī ir obligāti jāinformē ANO ģenerālsekretārs.

Ziņojumā minētais likums “Par izņēmuma stāvokli” 1994.gada sākumā ir grozīts nolūkā saskaņot to ar Latvijas Republikas Satversmes 62.panta nosacījumiem. Salīdzinot ar iepriekšējo redakciju, redzams, ka izdarītie grozījumi ir samazinājuši iespējas izsludināt ārkārtas stāvokli un noteikt dažādus ierobežojumus. Par šāda procesa uzsākšanu ir noteikta stingra parlamentāra kontrole.

Pašlaik ir paredzēts, ka izņēmuma stāvokli var izsludināt Ministru kabinets tikai divos gadījumos:

1) ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks;

2) ja valstī vai tās daļā izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kas apdraud pastāvošo valsts iekārtu.

Likums prasa, lai Ministru kabinets par šādu rīcību 24 stundu laikā ziņotu Saeimai, un, ja tā 48 stundu laikā šo stāvokli neapstiprina, tad tas ir atceļams.

Gunārs Kusiņš

73. Izņēmuma stāvokļa gadījumā var tikt veikti šādi pasākumi:

a) aizliegti mītiņi, demonstrācijas un streiki;

b) ieviesti speciāli noteikumi, kas reglamentētu iedzīvotāju migrāciju un kustību valsts robežās;

c) noteikti politisko partiju darbības ierobežojumi utt.

Visiem šiem pasākumiem ir jābūt saskaņā ar likumdošanas aktiem un it īpaši — ar likumu “Par izņēmuma stāvokli”. Kopš šī likuma pieņemšanas Latvijā nav bijusi nepieciešamība izsludināt izņēmuma stāvokli.

5.pants

74. Kā tika minēts vispārējos komentāros, Latvijas Republikas 1922.gada konstitūcija (Satversme) nesatur noteikumus par pamattiesībām un pamatbrīvībām. Pirmais pamattiesības garantējošais dokuments — 1990.gada 4.maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” atzīst starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valststiesību normām (1.pants). Tā kā šie principi īpaši uzsver pienākumu nodrošināt universālu un efektīvu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, tad Latvija ar to pašu ir atzinusi šo tiesību un pamatbrīvību prioritāti attiecībā pret Latvijas nacionālo likumdošanu. Tādējādi, atzīstot starptautisko tiesību augstāku spēku pār nacionālo likumdošanu, Latvijas valsts ir atzinusi, ka pamattiesības un pamatbrīvības valstī tiek garantētas tādā pašā pakāpē, kā tas prasīts Starptautiskajā paktā.

Apgalvojums, ka ar pamatprincipu prioritātes atzīšanu pār nacionālajām tiesībām tiek atzīts arī valsts pienākums ievērot un sekmēt cilvēktiesību iedzīvināšanu, teorētiski ir pareizs. Apgalvojuma otrās daļas tēze, ka, tā kā valsts ir atzinusi šo pienākumu, tad cilvēktiesības valstī tiek garantētas tādā pašā apmērā kā starptautiskajā paktā “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”, nav tik acīmredzama. Cilvēktiesību aizsardzības princips ir vispārējas dabas, kamēr līgumā ir runa par konkrētām tiesībām. Princips ir saistošs Latvijai nevis tāpēc, ka tas tā ir deklarēts, bet tāpēc, ka Latvija ir valsts starptautisko tiesību izpratnē un kā tādai tai ir saistoši gan principi, gan paražu tiesības neatkarīgi no gribas deklarēšanas. Konkrētas garantijas jau ir nākamais solis. Ineta Ziemele

75. Tiesības un brīvības, kas saistītas ar pilsoņu un politiskajām tiesībām, ir garantētas konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Šī likuma 44.pants nosaka, ka “cilvēka tiesībām un brīvībām ar likumu var noteikt nepieciešamos ierobežojumus, lai:

1) aizsargātu citu personu tiesības, cieņu, veselību un tikumību;

2) garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru”.

6.pants

76. Latvijas Kriminālkodekss nāvessodu nosaka par dzīvības atņemšanu ar nodomu — slepkavību (KK 98.—102.pants). Saskaņā ar Kriminālkodeksu nāvessodu var piespriest par sekojošiem smagiem noziegumiem:

slepkavība ar nodomu (tīša slepkavība) atbildību pastiprinošos apstākļos — KK 99.pants;

bandītisms — KK 72.pants;

darbības, kas dezorganizē darbu brīvības atņemšanas iestādēs atbildību pastiprinošos apstākļos — KK 72.1panta 2.daļa;

viltotas naudas vai vērtspapīru izgatavošana vai izplatīšana atbildību pastiprinošos apstākļos — KK 82.panta 2.daļa;

izvarošana atbildību īpaši pastiprinošos apstākļos — 121.pants 4.daļa;

policijas (milicijas) darbinieka vai zemessarga dzīvības apdraudējums — 1861.pants;

gaisa kuģa nolaupīšana atbildību pastiprinošos apstākļos — KK 214.2 panta 3.daļa.

Latvijas Republikas Kriminālkodekss nav papildināts ar jauniem pantiem, kas paredzētu nāvessodu. Tiesības, kuras noteiktas Starptautiskā pakta 6.panta 4.daļā, Latvijā ir garantētas, tāpat arī 5.panta norādījumi (KK 22.pants).

Pašlaik nāvessodu var piespriest par šādiem noziegumiem — KK 22.pants (21.09.95., likuma redakcijā):

1. Slepkavība pastiprinošos apstākļos — KK 99.pants ( 21.09.95. likuma redakcijā)

2. Bandītisms — KK 72.pants

3. Darbības, kas dezorganizē darbu brīvības atņemšanas iestādēs atbildību pastiprinošos apstākļos — KK 721. panta 2.daļa (15.12.94. likuma redakcijā — Vēstnesis #152, 1994)

4. Viltotas naudas vai vērtspapīru izgatavošana vai izplatīšana atbildību pastiprinošos apstākļos — KK 82.panta 2.daļa

5. Izvarošana atbildību īpaši pastiprinošos apstākļos — KK 121.panta 4.daļa

6. Gaisa kuģa nolaupīšana atbildību īpaši pastiprinošos apstākļos — 2142. panta 3.daļa (21.09.95. likuma redakcijā — Vēstnesis #154, 1995).

Kriminālkodeka 1861.pants “Policijas (milicijas) darbinieka, karavīra, valsts drošības iestāžu amatpersonas vai zemessarga dzīvības apdraudējumsī tika izslēgts no kriminālkodeksa ar 21.09.95. likumu (Vēstnesis #154, 1995).

Ja ziņojumā ir deklarēts, ka Latvijā ir nodrošinātas Starptautiskā pakta 6.panta 4.un 5.daļas prasības (un pilnīgi pamatoti), tad nekas nav teikts 6.panta 2.daļas sakarā. Minētajā pantā cita starpā ir noteikts, ka nāvessodu drīkst piemērot tikai par vissmagākajiem noziegumiem. Kriminālkodeksa 72.panta nozieguma sastāvs, kas dažkārt ir visai attāls no “vissmagākā nozieguma” jēdziena, teorētiski paver tiesnešiem visai plašas iespējas piemērot nāvessodu. Savukārt nāvessoda piespriešana par Kriminālkodeksa 82.panta 2.daļā paredzēto ekonomisko noziegumu ir uzskatāma par Starptautiskā pakta 6.panta pārkāpumu. Mārtiņš Mits

77. 1992.gada laikā piecas personas tika sodītas ar nāvi par šādu noziegumu izdarīšanu:

(a) slepkavība mantkārīgos nolūkos;

(b) slepkavība aiz huligāniskām tieksmēm;

(c) divu vai vairāku personu slepkavība;

(d) slepkavība, kuru izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi šāda veida noziegumu (recidīvs);

(e) bandītisms, pielietojot vardarbību;

(f) tīši miesas bojājumi, kas izraisījuši smagu veselības satricinājumu;

(g) zādzība, pielietojot vardarbību.

Četras no šīm personām tika amnestētas, un nāvessods tika izpildīts tikai vienā gadījumā. 1993.gada laikā nāvessods netika izpildīts nevienai personai. Sakarā ar augsto noziedzības līmeni Latvijā nāvessods kā soda veids ir ietverts arī Kriminālkodeksa projektā.

78. Sekojošā tabula sniedz ziņas par dzimstību un mirstību, sākot ar 1992.gadu.

Dzimstības un mirstības līmenis

1992. gads 1993. gads 1994. gada

1.ceturksnis

Dzimuši 31 569 26 759 6 178

Miruši 35 420 39 197 10 899

Dabiskais iedzīvotāju pieaugums —3 851 —12 438 —4 721

Zīdaiņu mirstība

(vecumā līdz 1 gadam) 557 434 É

Uz 1 000 iedzīvotājiem:

dzimuši 12.0 10.3 9.8

miruši 13.5 15.2 17.3

dabīgais pieaugums —1.5 —4.9 —7.5

Zīdaiņu mirstība uz

1 000 jaundzimušajiem 17.4 15.9 15.5

Mirstība uz 1 000 iedzīvotājiem 13.46 15.16

79. Infekcijas slimības 1993.gadā bija par pamatu 22 018 cilvēku nāvei (56,2% no kopējā saslimušo skaita), no kuriem 16 180 personas jeb 73% bija vecāki par 65 gadiem. 1993.gadā to personu skaits, kuru nāves cēloņi ir bijuši nelaimes gadījumi, ievainojumi un saindēšanās, pārsniedza to personu skaitu, kuras mira no vēža, kas jau ilgu laiku bija otrais biežāk sastopamais nāves cēlonis. 1993.gadā 5 487 cilvēki tika nogalināti, kas ir par 1 002 vairāk kā 1992.gadā. Mirstība šajā grupā palielinājās no 170 uz 1 000 iedzīvotājiem 1992.gadā līdz 212 iedzīvotājiem 1993.gadā. 1993.gadā, salīdzinot ar 1992.gadu, slepkavību skaits pieauga par 53%, mirušo skaits no saindēšanās alkaholu — par 51%, pašnāvnieku skaits — par 22%; no 1 100 pašnāvību izdarījušajām personām 867 ir vīrieši un 233 — sievietes. Vīrieši pašnāvības izdara aptuveni četras reizes biežāk nekā sievietes; 44% no vīriešiem un 62% no sievietēm, kas izdarīja pašnāvības, bija vecāki par 50 gadiem. 1993.gadā 5 478 personu nāves cēlonis bijis vēzis, t.i. 253 no katriem 1 000 vīriešiem un 176 no katrām 1 000 sievietēm.

7.pants

80. Latvijas Kriminālprocesa kodekss nosaka, kāda veida liecības ir pieļaujamas. Tās ir liecinieku, cietušā, aizdomās turētā liecības, izmeklēšanas gaitā sniegtie paziņojumi, tiesas piezīmes un citi dokumenti. Kriminālprocesa kodekss precīzi reglamentē pierādījumu vākšanas, fiksēšanas un novērtēšanas procedūras, lai izslēgtu procesa dalībnieku vai personu, kuras par tādām uzaicinātas, pakļaušanu spīdzināšanai (KPK 49.—51.pants). Aizdomās turētajam un apsūdzētajam ir tiesības nopratināšanas laikā uz advokāta pakalpojumiem.

81. Latvijas Kriminālprocesa kodekss nosaka procesa virzītāju kriminālatbildību par ļaunprātīgu varas vai dienesta stāvokļa izmantošanu, kā arī par savu pilnvaru pārsniegšanu. Pret personām, kuras veikušas spīdzināšanu, tiek ierosināta krimināllieta (KK 111.pants).

8.pants

82. 1993.gada 25.maijā Latvijas Republikas Augstākā padome no Kriminālkodeksa izslēdza šādus pantus:

Nosacīta notiesāšana ar brīvības atņemšanu — 241.pants;

Labošanas darbi bez brīvības atņemšanas — 26.pants;

Nosacīta atbrīvošana no brīvības atņemšānas vietām, notiesāto obligāti iesaistot darbā, — 502.pants.

Kriminālkodekss paredz, ka personas par nelikumīgu brīvības atņemšanu ir kriminālatbildīgas saskaņā ar šī kodeksa 125.pantu.

83. Vispārīgie noteikumi par valsts dienestu Latvijas Republikā ir ietverti 1993.gada 27.aprīļa likumā “Par obligāto valsts dienestu Latvijas Republikā”. Saskaņā ar šo likumu visiem vīriešu kārtas pilsoņiem vecumā no 19 līdz 50 gadiem ir jāpilda valsts dienests. Ja šīs personas reliģiskā pārliecība neļauj tai kalpot armijā, viņam ir jādien alternatīvajā dienestā. Armijā iesaucamajiem un tiem, kuri izvēlas alternatīvo darba dienestu, ir vienādas tiesības un pienākumi, tomēr kalpošanas ilgums militārajā dienestā ir 18 mēneši, bet alternatīvajā dienestā — 24 mēneši