Par Latvijas gatavību Eiropas konvencijām

Aizvadīto piektdien, 20.septembrī, Tieslietu ministrijā notika preses konference par mūsu valsts gatavību pievienoties Eiropas Padomes konvencijām noziedzības apkarošanas jomā. Tajā piedalījās tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta virsprokurore Rudīte Āboliņa un Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamenta direktore Inese Krastiņa.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs atzīmēja, ka šī preses konference ir visai netradicionāla, tajā piedalās arī Ģenerālprokuratūras pārstāve. Šī gada jūnijā, būdams vizītē Strasbūrā, Eiropas Padomē, sarunās ar EP institūciju pārstāvjiem liela uzmanība tikusi pievērsta noziedzības apkarošanas problēmām un izskanējis jautājums, kāpēc Latvija līdz šim nav pievienojusies vairākām EP konvencijām šajā jomā. Konkrēti šādām: “Par izdošanu”, “Par savstarpējo palīdzību krimināllietās”, “Par tiesvedības nodošanu krimināllietās”, “Par notiesāto personu izdošanu soda izciešanai” un “Par noziedzīgā ceļā gūto ienākumu legalizēšanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju”.

Konsultējoties ar Ģenerālprokuratūru, Ārlietu un Iekšlietu ministrijām, Tieslietu ministrija veikusi nepieciešamo sagatavošanās darbu, lai Latvija varētu pievienoties pirmajām četrām EP konvencijām noziedzības apkarošanas jomā. Kā teica Dz.Rasnačs, Tieslietu ministrijas speciālisti ar EP Informācijas un dokumentācijas centra atbalstu pārtulkoja piecu EP konvenciju un trīs papildu protokolu tekstus, kā arī atbilstoši Latvijas situācijai izstrādāja konvencijās paredzēto procedūru īstenošanas mehānismu. Pašlaik sākumā minētās četras no tām ar attiecīgiem tiesību aktu projektiem iesniegtas izskatīšanai Ministru kabinetā. Pēc MK akcepta valdība, iespējams, pilnvaros Latvijas Republikas pārstāvi pie EP Andri Teikmani parakstīt šīs konvencijas. Latvijā konvencijas stāsies spēkā pēc to apstiprināšanas Saeimā.

Uz jautājumu, kad varētu pievienoties 1990.gada 8.novembra EP konvencijai “Par noziedzīgā ceļā gūto ienākumu legalizēšanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju”, žurnālisti saņēma atbildi: konvencija ir aktuāla, to sagatavo, bet Latvija tai objektīvi nevar pievienoties, jo pašlaik mūsu valstī nav izstrādāti attiecīgi tiesību akti, kas regulē šo jomu. Līdz šim kriminālvajāšanu pret personām, kas ir ārzemēs, ir sarežģīti un pat neiespējami izdarīt, jo nav atbilstošu tiesību aktu. Protams, ar vairākām valstīm ir noslēgti divpusēji līgumi par personu izdošanu, lai veiktu izmeklēšanu un vainīgo tiesātu, taču tas ir visai sarežģīts process, kas prasa arī prāvus finansiālos līdzekļus.

Ko Latvijai nozīmētu pievienošanās 1957.gada 13.decembrī pieņemtajai konvencijai “Par izdošanu” ar diviem papildu protokoliem? Konvencija un tās papildprotokoli paredz valstīm nodot citām valstīm personas, kuras šajās zemēs tiek krimināli vajātas vai ir notiesātas. Vienlaikus konvencijā ir noteikti apstākļi, kādos izdošana var būt atteikta, piemēram, politisku vai militāru un citu noteiktu kategoriju nodarījumu gadījumā. Pievienošanās tai uzlabotu Latvijas tiesībsargājošo institūciju iespējas veiksmīgi risināt krimināllietas tajos gadījumos, kad meklējamās personas slēpjas ārvalstīs. Saskaņā ar 1959.gada 20.aprīļa konvenciju “Par savstarpējo palīdzību krimināllietās” un papildu protokolu valstis var lūgt otru valsti iegūt un nodot tai nepieciešamos pierādījumus, piemēram, veikt pratināšanu, kratīšanu, mantas un dokumentu izņemšanu, sniegt arī cita veida palīdzību, kas nepieciešama krimināllietas izskatīšanā.

Savukārt 1972.gada 15.maija konvencija “Par tiesvedības nodošanu krimināllietās” paredz kārtību, kādā valstis var nodot citai valstij tiesības veikt tiesvedību krimināllietās. Tas ir, nodot visas tālākās procesuālās darbības krimināllietās, nosūtot savāktos materiālus, kas nezaudē juridisko spēku. Šo konvenciju var izmantot gadījumos, kad nav iespējams panākt personas izdošanu, piemēram, ja persona ir otras valsts pilsonis. Svarīga Latvijai būtu pievienošanās 1983.gada 21.marta konvencijai “Par notiesāto personu izdošanu soda izciešanai”. Tā paredz, ka viena valsts var nodot otrai savā teritorijā ar brīvības atņemšanas sodu notiesātos otras valsts pilsoņus. Tādējādi tiek nodrošināta iespēja ārvalstīs notiesātajām personām sodu izciest savā valstī.

Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta virsprokurore Rudīte Āboliņa pastāstīja par pašreizējo situāciju krimināllietu izmeklēšanā saistībā ar citām valstīm. Pašlaik Latvijā nacionālā likumdošana atšķiras no starptautiskajām normām, tāpēc paralēli — pirms pievienošanās konvencijām — mūsu valsts likumdošana jāsakārto, tā jāprecizē.

Žurnālisti saņēma atbildes uz vairākiem citiem jautājumiem, kas saistās ar cīņu pret noziedzību, problēmām, kuras risināmas tuvākajā laikā. (Skat. arī klātpielikto tabulu!)

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore