Valsts prezidents — EP Parlamentu asamblejas sesijā

Guntis Ulmanis:

vizītes ritmos Eiropas Padomē Strasbūrā

Otrdien, 24.septembrī, turpinājās Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Eiropas Padomē Strasbūrā. No rīta G.Ulmanis ieradās Eiropas Pilī, kur notika tikšanās ar Parlamentu asamblejas prezidenti Leni Fišeri (Leni Fischer), Ministru komitejas priekšsēdētāju Sīmu Kallasu (Siim Kallas) un ģenerālsekretāru Danielu Tarši (Daniel Tarschys). Pēc tam Valsts prezidents uzrunāja Parlamentu asambleju un atbildēja uz parlamentāriešu jautājumiem.

no EP Parlamentu asamblejas tribīnes:

“Vai Eiropa jau gatava nākotnei?”

Godātā asamblejas prezidentes kundze!

Cienītais ģenerālsekretāra kungs!

Ekselences!

Godātie parlamentārieši!

Man ir patiess prieks un gods šodien uzstāties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Tā ir organizācija, kura ir cieši sadarbojusies ar Latviju kopš neatkarības atgūšanas, un tāpēc šodienas dialogs ar jums man ir ļoti nozīmīgs un atbildīgs.

Latvijas attīstība pēc padomju okupācijas režīma sabrukuma un pēc Krievijas bruņoto spēku izvešanas ir notikusi ārkārtīgi strauji visās jomās, un man šķiet, ka šajos piecos gados mēs esam nogājuši ceļu, ko citas Eiropas valstis gājušas gadu desmitiem ilgi. Padomju dzelzs priekškaru nomaina moderna atvērta un demokrātiska sabiedrība, padomju ideoloģizēto sabiedrību nomaina pilsoniskā sabiedrība, padomju protekcionismu nomaina brīvā tirgus principi, padomju bezpersonisko kolektīvismu nomaina personību spilgtums.

Vai Latvija jau būtu gatava nākotnei? Vai es pārspīlētu, atbildēdams apstiprinoši?

Kādā latviešu parunā par mūsu galvaspilsētu tiek uzdots līdzīgs jautājums — vai Rīga jau gatava? — un apstiprinoša atbilde nozīmē Rīgas nogrimšanu bezdibenī.

Savu gatavību nākotnes Eiropai mēs apzināmies gan kā atbilstību mūsdienu Eiropas kritērijiem, gan kā izpratni par rītdienas izaicinājumiem, par centrālajām problēmām, kuras noteiks rītdienas īpatnības.

* * *

Eiropā ir vairākas svarīgas makrovēsturiskās konstantes. “Nacionāla valsts” ir viena no tām. “Kultūrreģions” ir otra. Nacionāla valsts un kultūrreģions vēsturiski reti aptvēruši identas ģeogrāfiskas teritorijas, un tātad ir it kā pretrunīgi jēdzieni. Viena saikne, kas šos abus jēdzienus tomēr vieno, skar pastāvīgo nepieciešamību integrēt sevī to, kas pirmajā brīdī vienmēr ir “svešs” un no kura vēlamies tikai norobežoties. Taču vienlaicīgi katrs no mums apzinās tos kritērijus, kuri ir kā lakmusa papīrs tam, ka mēs kaut ko akceptējam un pieņemam un no kaut kā cita tomēr norobežojamies.

Strasbūra atrodas Elzasā — vienā no Eiropas kultūrreģioniem. Vēsturiski šeit ir dažādu kultūru un valodu slāņi. Paraugoties Strasbūras kultūras vidē un pilsētas šodienā, viegli var secināt, ka dažādo cilvēku ideju un centienu sakausējums ir radījis brīnišķīgu pilsētu.

Tāpat kā iezī ir sava dzīsla, tāpat arī Eiropā ir sava zelta ādere. Tieši tāpēc Strasbūra izvēlēta gan par Eiropas Padomes, gan Eiropas Savienības Parlamenta mītnes pilsētu. Strasbūra ir viena no Eiropas “galvaspilsētām”.

Vai ar Strasbūras pieredzi pietiek, lai atbildētu apstiprinoši uz jautājumu, vai Eiropa jau gatava nākotnei?

* * *

Latviju ar Eiropas Padomes mājvietu vieno vairākas saites. Pirms gandrīz divarpus gadsimtiem vācu filozofs Herders ieradās Strasbūrā no savas iepriekšējās pilsētas. Rīgā viņš bija pavadījis piecus gadus, un viņa uzmanību lielu laika posmu saistīja idejas par Eiropas tautu kultūras mantojumu un viņu identitātes saglabāšanu. Viņa pavadītie gadi Baltijā liecināja, ka Eiropa nav tikai lielo tautu kultūra. Īpašu uzmanību Herders pievērsa mazo tautu gara pasaulei. Mazo un bieži vien aizmirsto tautu ideju pasaule dara pilnīgu un pabeigtu Eiropas mozaīku. Baltija — gan Herdera laikā, gan arī šodien — ir kultūrreģions ar eiropeisku identitāti.

* * *

Dāmas un kungi!

Šurp braucot, es domāju, kura varētu būt mana galvenā tēze sarunā ar jums. Zinot, ka Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir auditorija, kurā notiek atklāta saruna, nolēmu skart to problēmu, kuras kontekstā skatāma visu Eiropas nacionālo valstu nākotne. Tas ir jautājums par mūsu valstisko drošību, ko es vēlētos izvērst vienā aspektā. Proti, runa ir par to, ka sakļauta un integrēta sabiedrība ir priekšnoteikums valstiskai drošībai.

Tāpēc es uzskatu, ka Eiropas nacionālo valstu modeļa drošība un dzīvotspēja tieši izrietēs no tā, cik lielā mērā mēs būsim spējīgi un griboši integrēt sevī “svešo”. Svešo es saprotu gan kā idejas, vērtības un uzskatus, kuri radušies kaut kur citur, gan arī kā cilvēkus no citām zemēm. Nacionālo valstu modelis ir saistīts ar mūsu spēju saskatīt robežšķirtni starp to, ko var un varbūt pat vajag integrēt un kas tādējādi nesagraus nacionālās valsts identitāti, un starp to, kas varētu apdraudēt tās identitāti.

Paraugoties uz valstīm dažādos Eiropas reģionos, viegli atzīt, cik lielā mērā šis uzdevums ir saistīts ar visa kontinenta mierīgu un labklājīgu nākotni.

Vai viss “svešais” ir jāintegrē? Vai tad Eiropa jau būtu gatava nākotnei?

Kuri ir tie kritēriji, kas ļauj mums bez kļūdām noteikt, kas būtu pieņemams un kas ne.

Jēdziens par Latvijas tautas identitāti man palīdz, domājot arī par Eiropas nākotni.

Priekšstats par latviešiem tuvo tradicionālo lauku vidi man palīdz, domājot arī par Eiropas nākotni.

Kā ikvienā mūsu kontinenta zemē, gadsimtiem pierastā un tautas mentalitātei atbilstošā apkārtne — kultūrvide un dzīves telpa — ir svarīgs priekšnoteikums, lai katra tauta saglabātu savu īpatnējību, lai katra tauta spētu izturēt to vienādošanas spiedienu, ko izjūtam tā sauktās globalizācijas rezultātā.

Globalizācija un tikai pusotra miljona latviešu — vai šos jēdzienus vispār var izrunāt vienā elpas vilcienā? Bažas par globalizācijas devalvējošo ietekmi izskan pat lielajās Eiropas valstīs.

Latviešu tautas saliedētībai ir jābūt patiesi augstai, lai neizzustu no Eiropas kartes un vēstures. Piecdesmit okupācijas gadiem bija ciniski panākumi, un sekas ir ļoti jūtamas: vai ir Eiropā daudz valstu, kurās pamatnācija ir vairs tikai puse no iedzīvotāju skaita?

Vai būtu liels pārsteigums, ja tauta tādā situācijā meklētu tikai savu patību un visu svešo atgrūstu? Tomēr, tāpat kā agrākos laikos, mēs Latvijā tagad atkal mācāmies atrast un pazīt tās vērtības, kurām jābūt integrācijas pamatā.

Latvijā mēs to apzināmies kā vienu no galvenajiem uzdevumiem, un mēs varam atskatīties un mācīties no mūsu pagātnes pieredzes. Latvija gan vēsturiski, gan šodien nozīmē garīgo ideju dažādību, nozīmē valodu dažādību, nozīmē uzskatu, ticību un pašizpausmju dažādību. Šai dažādībai Latvijā ir jau tūkstošgadīgas saknes un pieredze.

Neatkarības atjaunošanas laiks pirms sešiem gadiem Latvijā iezīmējās ar nacionālo jūtu pacēlumu. Daudzās Eiropas valstīs politiķi un publicisti toreiz paredzēja masveida sadursmes un konfliktus pretrunīgo etnisko interešu un sabangotā nacionālisma dēļ. Tomēr pat ļoti uzmanīgs lasītājs nebūs šajos gados spējis atrast ziņojumus no Latvijas par pareģotajām sadursmēm — tādu vienkārši nav bijis.

No padomju laika Latvijā mantojām sarežģītas un nerisinātas problēmas etnisko attiecību jomā, kuru esamība padomju laikā tika noklusēta. Latvijas iedzīvotāji savu atbildību par Latvijas miermīlīgu attīstību apzinājās jau neatkarības atjaunošanas laikā astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā. Tā izpaudusies kā savstarpējās sapratnes un iecietības gaisotne, kuras veidošanā piedalījušies gan pamatnācijas pārstāvji, gan citu tautību cilvēki. Šajos pēdējos gados esam attīstījuši plašu sociālo, politisko un etnisko dialogu. Uzskatu, ka viens no nozīmīgākajiem atgūtās neatkarības laika sasniegumiem ir Latvijas iedzīvotāju saliedētā doma par Latvijas kā eiropeiskas valsts identitāti.

Es domāju, ka tas ir pierādījums tam, ka Latvija patiesi ir Viduseiropas un Austrumeiropas transformācijas procesa “panākumu stāsts”. Mūsu pozitīvā pieredze sabiedrības integrācijas procesā var būt noteikti interesanta arī citām valstīm. Mūsu pieredze skar Eiropas nacionālo valstu nākotnes modeļa svarīgas iezīmes.

Nacionālā, politiskā un sociālā saskaņa — tas ir ceļš, pa kuru mēs ejam mierīgi, konsekventi un paturot acīs skaidrus orientierus.

Nacionāla valsts, daudzkulturāla sabiedrība un cilvēktiesības ir trīs svarīgākie orientieri. Kā vērtības tās ir sabiedrības integrācijas procesa pamatā Latvijā.

Tās ienāca Latvijas sabiedrībā pavisam nesen — pēc neatkarības atjaunošanas, Padomju Savienībai sabrūkot. Kopš tā laika pagājuši tikai nedaudz gadu, tomēr Latvijas sabiedrībā apziņas līmenis par cilvēktiesībām un mazākumtautību tiesībām ir augsts. Par to liecina tas, ka Latvijā sekmīgi tiek ievēroti principi un standarti, līdz kuriem atsevišķās Eiropas valstīs vēl ejams garš ceļš.

Šos principus un standartus Latvijā reprezentē Vīnes cilvēktiesību konferences rezultātā tapusī Latvijas nacionālā cilvēktiesību programma. Tās stūrakmens ir neatkarīga cilvēktiesību institūcija — Cilvēktiesību birojs. Biroja mērķi ir uzklausīt un risināt to cilvēku sūdzības, kuri uzskata, ka viņu tiesības tiek pārkāptas. Svarīgs uzdevums ir informēt sabiedrību par dažādiem cilvēktiesību jautājumiem un sniegt rekomendācijas Saeimai un valdībai par ieteicamajiem grozījumiem Latvijas likumdošanā, kas skar cilvēktiesību jomu.

Viena no svarīgākajām cilvēktiesību jomām ir tiesības uz izglītību. Izglītības process skolās padomju laikā noritēja divās valodās, tagad turpretim Latvijā pamatizglītību iespējams iegūt deviņās valodās. Šīs skolas ar latviešu, krievu, poļu, ebreju, ukraiņu, igauņu, lietuviešu, čigānu, baltkrievu apmācību valodu tiek finansētas no valsts budžeta.

Daudzkulturālas sabiedrības iezīme ir mazākumtautu iespējas veidot savus televīzijas un radio raidījumus, savā valodā izdot laikrakstus, kā arī dibināt kultūras biedrības. Šīs tiesības Latvijā ir nodrošinātas un tiek plaši izmantotas.

Iestājoties Eiropas Padomē, Latvija uzņēmās virkni saistību, parakstot Eiropas Padomes pamatkonvenciju — Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Latvija ir cieši apņēmusies izpildīt savas saistības un paredz, ka konvencijas ratificēšanas jautājums nonāks Saeimā līdz šī gada beigām. Latvija gatavojas drīzumā parakstīt Eiropas Sociālo hartu, kurā formulētie sociālās politikas pamatprincipi tiek jau šobrīd sekmīgi realizēti Latvijā.

Uzņemoties šīs saistības, saprotam, ka aktuāls ir jautājums par nāves sodu. Sabiedriskā doma Latvijā vēl joprojām nav pilnībā gatava akceptēt to, ka nāves sods likumdošanā vairs netiktu paredzēts. Visdrīzākajā laikā Latvijas parlaments sāks diskusiju par nāves soda atcelšanu. Līdz Saeimas lēmumam droši varu teikt, ka nenoraidīšu nevienu apžēlošanas lūgumu. Izsludinu nāves sodam Valsts prezidenta moratoriju.

Dāmas un kungi!

Sabiedrības integrācija ikvienā no Eiropas valstīm nozīmē arī attiecības starp valsts pamatnāciju un cittautību kopienām. Harmoniskas attiecības starp dažādām etniskām grupām valstī ir svarīgs sabiedrības integrāciju raksturojošs process un ir daudzkultūru sabiedrības svarīga iezīme.

Esmu izveidojis speciālu padomnieku grupu, lai attīstītu nacionālo un arī sociālo dialogu valstī. Tajā strādā dažādu nacionālo grupu pārstāvji. Viņus visus vieno problēma un mērķis, kā izveidot un attīstīt pozitīvu attieksmi pret valsti, kurā viņi dzīvo.

Tautību konsultatīvās padomes uzmanības centrā noteikti ir jautājums par to, kādu “saistvielu” varam izmantot, attīstot sabiedrības integrācijas procesu.

Latviešu valodas apguve šajā kontekstā ir viena no prioritātēm. Šim mērķim Latvijas valdība ir pieņēmusi un drīzumā sāks īstenot latviešu valodas apmācības programmu, kuras ietvaros visiem latviski nerunājošiem Latvijas iedzīvotājiem būs iespēja iemācīties latviešu valodu.

Tas veicinās vienotas un stipras pilsoniskās sabiedrības veidošanos Latvijā.

Tas nostiprinās gan emocionālo, gan racionālo piederības saikni ar Latvijas valsti un tās nākotnes likteni.

Tas arī turpmāk veidos Latviju kā stipru un stabilu nacionālu valsti.

Ir vēl kaut kur pasaulē valstis – arī mūsu kaimiņos –, no kurām atskan pārmetumi par to, ka Latvijas politika satur cilvēktiesību pārkāpumus. Nesen Parlamentārās asamblejas politiskās komisijas locekļi apmeklēja Latviju un guva ieskatu mūsu sabiedrības ikdienā. Viņi varēja pārliecināties, ka Latvijā politiskā sistēma garantē ikviena iedzīvotāja pamattiesības un brīvības. Latvijā nav nekā slēpjama šajā ziņā, mēs esam atvērti visiem jautājumiem un diskusijām par cilvēktiesību stāvokli Latvijā.

***

Pastāvīgu vietu mūsu pārdomās par vienoto Eiropu ieņem identitātes jēdziens. Katra tauta un nācija līdz šī jēdziena apjēgsmei nokļūst savādāk. Šī izpratne ir saistīta gan ar vēsturisko determinanti, gan ir lielā mērā katras tautas vai nācijas brīva griba, kura izkristalizējas gadu desmitu un simtu laikā.

Eiropā ir pazīstami daudzi kritēriji, kuri ir pamatā kādas tautas vai nācijas identitātei. Es domāju gan valodu, gan vietu, kur cilvēks ir dzimis un ar kuru novadu viņš sevi asociē. Svarīga ir dzimtenes apziņa un izjūta, kas veido gan emocionālo, gan racionālo saikni ar cilvēka dzīves telpu. Atmiņa un vēsturiskā apziņa katram eiropietim ir centrāli jēdzieni.

Runājot par Latviju, es to attiecinu arī uz pusgadsimtu Padomju Savienības okupācijā.

Mēs esam šo laiku garīgi pārvarējuši un mūsu sabiedrībā iedibinājusies cita vērtību sistēma.

Mēs to nekad neaizmirsīsim, jo vēsturiskā atmiņa veido mūsu identitātes skaldnes.

Mūsos nav atriebības jūtu, jo mēs spējam atšķirt parastus cilvēkus no noziedzīgās ideoloģijas paudējiem un īstenotājiem un neliekam vienlīdzības zīmi starp kādu ideoloģiju un kādu tautu.

Es runāju ne tikai ar Valsts prezidenta pārliecību, bet arī ar savu personisko pārliecību. Aizkavēšu jūs ar kādu epizodi no manas biogrāfijas. Mans dzīves gājums vairākos atslēgposmos ir tipisks latviešu tautas liktenim. Pēc tam, kad Latvija nokļuva padomju impērijā, arī manai ģimenei bija jāiziet tas moku ceļš, kādu pieredzēja daudzi latvieši, kurus ideoloģijas vārdā izsūtīja uz Sibīriju.

Atgriežoties Latvijā pēc Sibīrijā pavadītajiem gadiem, es apzinājos to ļaunumu, kuru komunistiskā ideoloģija nodarījusi daudzām tautām un tai skaitā arī lielajai krievu tautai. Lai arī pazemojumi sēž ļoti dziļi mūsos, tomēr attieksmi pret šo drūmo pagātni nevar nosaukt vārdā “naids”, jo šādu jūtu uzturēšana sevī ir nepieļaujama kopējās nākotnes veidošanā.

Drīzāk es varētu teikt, ka man pat ir žēl to cilvēku, kuri ideoloģijas vārdā vēlējās sevi pacelt pāri citiem un kuri pilnībā noraidīja un izskauda svešus uzskatus un domas. To nevar teikt par cilvēkiem, kuri bija iznīcināšanas mehānisma sastāvdaļa, es neticu, ka par viņiem varētu teikt, ka viņi nezināja, ko dara.

Šobrīd viena no manām vēlmēm ir mēģināt tuvākā nākotnē aizbraukt uz Krievijas austrumu reģioniem, kuri politiskajā vēsturē pazīstami kā Sibīrija. Es to vēlos vairāku iemeslu dēļ.

Es atmiņā vēlos tur noliekt galvu par izsūtījumā bojā gājušajiem latviešiem.

Es vēlos pateicībā atcerēties tos vienkāršos cilvēkus, kuri man un maniem tuviniekiem toreiz līdzēja izdzīvot.

Es vēlos apskatīt šo skarbo Krievijas novadu, kurā šodien vēl joprojām dzīvo daudz latviešu un kurš viņiem ir kļuvis par pastāvīgu dzīves vietu. Reiz latvieši tur bija pavisam kaut kas svešs, un es vēlētos sajust viņu šībrīža dzīves filozofijas sapratni.

Es vēlos mēgināt izprast to, kā pasauli redz mūsdienu Krievijas iedzīvotāji – proti, tās valsts pilsoņi, kura šobrīd veido attiecības ar Latviju kā ar savu kaimiņvalsti.

***

Runājot par vienotu Eiropu, tajā saskatāmas gan telpiskā, gan garīgo un morāles vērtību dimensijas. Parasti vienmēr visvairāk uzsver tieši telpas dimensiju, man gan šķiet, ka otra varbūt ir pat nozīmīgāka.

Eiropa tās telpiskajā dimensijā daudzu tautu atmiņā droši vien nozīmēs arī to, ka valstu teritorijas ir ar spēku dalītas, ierautas karos vai iznīcinātas. Otrais pasaules karš Eiropā ir licis šo tradīciju radikāli pārvērtēt, jo tā atstājusi daudzās mūsu kontinenta tautās rūgtumu, sajūtu par pāri nodarījumu, savstarpējo apvainojumu. Kā vēsturiski nosēdumi tie traucējuši un ierobežojuši valstu un tautu savstarpējo saprašanos. Šobrīd dažos Eiropas reģionos virmojošie konflikti par to liecina. Taču tas nav galvenais rezultāts no vēsturiskā procesa, kad Eiropā vislielākajām izmaiņām bija pakļauts jēdziens “telpa”.

Jo vai tad Eiropas Padome ar savu darbību nav pierādījusi pretējo? Ko Tautu Savienībai neizdevās realizēt pirms Otrā pasaules kara Eiropā, to mūsu valstis un tautas ir sekmīgi iesākušas pēckara periodā. Eiropas Padomes loma ir bijusi šajā procesā noteicoša. Šeit viens no darbības mērķiem ir rast saskaņu un veicināt stabilu mieru. Tas panākams, arī domājot par augstajām vērtībām — piedošanu, cieņu un morāli.

Savstarpējā piedošana un vēstures pārvarēšana ir iedomājama kā svarīgs instruments un ceļš kā nesaglabāt, bet pacelties pāri vēstures netaisnībām.

Vai morāle pret cinismu, vai kategoriskais imperatīvs pret reālpolitiku? Vai tas šodien nav jau kaut kas novēlojies un aizmirsts? Vai morāle var būt pragmatiska — visa rietumu civilizācija taču uzsver, ka pragmatisms ir tai raksturīga iezīme?

Jo vairāk būsim sasnieguši saskaņu ar sevi, ar savu pagātni, ar saviem kaimiņiem, jo vairāk būsim pārvarējuši pagātnes negatīvās emocijas, jo lielākā mērā spēsim izveidot vienotu Eiropu, ar pastāvēšanas perspektīvu laika dimensijā.

Latvija ir gatava kļūt par vienotās Eiropas daļu. Mūsu priekšroka ir tas, ka mēs neienesam nekādus konfliktus Eiropā. Drīzāk otrādi, Latvija var būt veiksmīgs piemērs spēcīgai nacionālai valstij, kurā daudzkulturālai sabiedrībai un cilvēktiesībām ir noteicošā loma. Domāju, ka par to pārliecība radusies visiem, kuri — līdzīgi jums — vērojuši mierīgās attīstības gaitu Latvijā.

***

Godātie parlamentārieši!

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja tradicionāli uzskatīta par Eiropas sirdsapziņu. Parlamentārieši šeit centušies uzdot sev un citiem pašus būtiskākos jautājumus, kuri daudziem bijuši ļoti “neērti”. Taču atbildes uz tiem ļāvušas tuvināt pirms tam nesamierināmus viedokļus, rast saskaņu savstarpējā cieņā. Pirms tam viens otram svešie cilvēki vai politiski viedokļi atraduši sapratnes ceļu un bez konfrontācijas skatās nākotnē.

Tāpēc Eiropas Padomei jāsaglabā sevi kā centrālu institūciju Eiropas nakotnes veidošanai. Tās ieguldījums var būt nozīmīgs, definējot atbildes rītdienas izaicinājumiem. Eiropas Padomes pūles integrācijas problēmu risinot, reizē nozīmē arī meklēt atbildi jautājumam, vai Eiropa jau ir gatava nākotnei. Pateicos par jūsu uzmanību.