starptautiskie dokumenti

Par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”

izpildi Latvijā

Turpinājums.

Sākums “LV” nr.157.,159.

Saturā

Priekšvārds

Ievada ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.pantam piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumi Latvijas Republikas

delegācijai sakarā ar Ievada ziņojuma par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

1. Vispārējie jautājumi

1.1. Konstitucionālie jautājumi

1.1.1. pārejas periods no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam

1.1.2. Pašreizējā konstitucionālā situācija

1.1.3. Satversmes pamatprincipi

1.1.4. Satversmes tālākattīstīšanas plāni

1.1.5. Konstitucionālā (Satversmes) tiesa

1.2. Tiesību sistēma

1.2.1. Tiesību normu hierarhija

1.2.2. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku

1.3. Sarptautisko tiesību normu un 1966.gada starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” stauss un iedzīvināšana

1.3.1. Staptautisko tiesību pamatprincipi

1.3.2. 51 starptautisko cilvēktiesību dokuments, kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā

1.3.3. Citas konvencijas

1.4. Padomju tiesiskais un birokrātiskais mantojums

1.5. Valsts pārvalde un administratīvās tiesības

1.5.1. Valsts pārvalde

1.5.2. Administratīvās tiesības un indivīda iespēja sevi aizstāvēt tiesā

2. Tiesībsargājošās iestādes Latvijas Republikā

2.1. Tiesu sistēma

2.1.1. Rajona (pilsētas) tiesa

2.1.2. Apgabaltiesa

2.1.3. Augstākā tiesa

2.2. Latvijas Republikas prokuratūras institūts

2.3. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija

2.4. Notariāts

3. Soda izciešanas vietas

4. Nāvessods

5. Latvijas Republikas migrācijas politika

6. Personas, kas Latvijā uzturas nelegāli

7. Latvijas Republikas iedzīvotāju skaitliskais sastāvs

ANO Cilvēktiesību komitejas atzinums par dalībvalsts ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 40.pantu

1. Ievads

2. Starptautiskā pakta piemērošanu ietekmējošie faktori un problēmas

3. Pozitīvie aspekti

4. Galvenās problēmas

5. Priekšlikumi un rekomendācijas

Ievada ziņojums

ANO Cilvēktiesību komitejai

par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Saturā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.panta

piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

3. Starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”

1. līdz 27.panta piemērošana Latvijā

9.pants

84. Personas tiesības uz brīvību ir garantētas šādos likumdošanas aktos:

a) Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”(15.pants);

b) Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kurā ir noteikts, ka persona var tikt aizturēta uz laiku, kas noteikts likumā, tikai par nozieguma izdarīšanu, par kuru var piespriest brīvības atņemšanu.

Izziņas iestādei vai izziņas izdarītājam ir tiesības aizturēt personu tikai, ja eksistē viens no sekojošajiem nosacījumiem:

(i) ja persona tiek notverta nozieguma vietā vai ar acīmredzamām nozieguma pēdām;

(ii) ja aculiecinieki, ieskaitot cietušo, tieši norāda uz personu kā noziedznieku;

(iii) ja acīmredzamas nozieguma pēdas ir atrodamas uz noziedznieka, viņa apģērba, pie viņa vai viņa dzīvoklī;

(iv) ja eksistē citi fakti, kas dod pamatu kādu turēt aizdomās par nozieguma izdarīšanu, tad personu var aizturēt vienīgi tad, ja tā mēģinājusi aizbēgt, tai nav pastāvīgas dzīvesvietas vai viņas personība nav noskaidrota (KPK 122.pants).

85. Apcietinājums kā drošības līdzeklis aizdomās turētajam un apsūdzētajam var tikt piemērots tad, ja par šo nodarījumu var piespriest brīvības atņemšanu ilgāku par vienu gadu, bet izņēmuma gadījumos — arī gadījumā, ja par izdarīto noziegumu var piespriest brīvības atņemšanu ne ilgāku par vienu gadu. Nepilngadīgajiem apcietinājums kā drošības līdzeklis var tikt piemērots vienīgi nepieciešamības gadījumā — sakarā ar izdarītā nozieguma smagumu vai par atkārtotu nozieguma izdarīšanu.

Ja apcietinājums ir piemērots kā drošības līdzeklis, tad apsūdzība pret aizdomās turēto ir jāceļ 10 dienu laikā. Ja šo 10 dienu laikā apsūdzība netiek celta, tad aizdomās turētais ir jāatbrīvo no ieslodzījuma. Apcietinājuma termiņš pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir divi mēneši. Ar tiesas lēmumu tas var tikt pagarināts, bet kopumā nedrīgst pārsniegt 18 mēnešus. Savukārt nepilngadīgo atrašanās apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā nedrīkst būt ilgāka par 6 mēnešiem (KPK 68.pants, 69.panta 4.daļa, 70., 72., 76.—80.pants). Apcietinājums kā drošības līdzeklis tiek piemērots ar izziņas izdarītāja vai prokurora lēmumu, lai gan izziņas izdarītāja lēmumam nepieciešama prokurora piekrišana. Apcietinātā persona ir jāinformē par šo lēmumu (KPK 11. un 71.pants). Prokurors un tiesa nekavējoties atbrīvo personu, kura apcietināta nelikumīgi vai kura apcietinājumā tiek turēta ilgāk par likumā paredzēto vai tiesas lēmumā noteikto termiņu. Ir jāatzīmē, ka Latvijas Republikas parlamentā ir iesniegti Kriminālprocesa kodeksa grozījumi, kuri nosaka, ka apcietinājums kā drošības līdzeklis var tikt piemērots tikai uz tiesas vai tiesneša lēmuma pamata. Šī procedūra ir ietverta arī Kriminālprocesa kodeksa projektā, un tā atbilst Starptautiskā pakta 9.panta 3.punktam. Latvijas Kriminālprocesa kodekss ļauj aizstāt apcietinājumu ar citiem drošības līdzekļiem. Ja apsūdzētais tiek saukts pie kriminālatbildības un nepastāv kādi apstākļi, kas izslēdz viņa tiesāšanu, tad šī krimināllieta ir jāizskata tiesā. Saskaņā ar konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18.pantu un likuma “Par tiesu varu” 3.panta 2.daļu katram ir tiesības tikt tiesātam uz pilnīgas vienlīdzības pamata, izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Saskaņā ar šī likuma 6.pantu krimināllietās tiesu spriež tiesa, izskatot un izlemjot tiesas sēdēs pret personām celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām nozieguma izdarīšanā un nosakot tām sodu.

Sakarā ar 1995.gada 1.oktobra grozījumiem kriminālprocesuālajā likumdošanā apcietinājums var tikt piemērots, ja par izdarīto noziegumu var piespriest brīvības atņemšanas sodu. Tā termiņš neierobežo apcietinājuma piemērošanas iespēju.

Ja apcietinājums piemērots kā drošības līdzeklis, tad apsūdzība pret aizdomās turēto jāceļ 10 līdz 30 dienu laikā, atkarībā no izdarītā nozieguma smaguma.

Ir stājušies spēkā Kriminālprocesa kodeksa grozījumi, ka apcietinājums tiek piemērots tikai uz tiesas vai tiesneša lēmuma pamata.

Varis Klotiņš

86. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu (likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18.pantu un Civillikumu) personai, kura bijusi nelikumīgi aizturēta, arestēta vai citādi zaudējusi brīvību, ir tiesības prasīt kompensāciju vai citu zaudējumu atlīdzību. Ir sagaidāms, ka Kriminālprocesa kodeksa projektā tiks ietverta sadaļa ar nosaukumu “Reabilitācija”, kura saturēs tiesību normas par reabilitētās personas mantisko un personisko nemantisko vērtību atgriešanu.

87. Administratīvo pārkāpumu kodekss paredz daudzus gadījumus, kad personas brīvība var tikt ierobežota (APK 252.pants):

(i) administratīvā aizturēšana;

(ii) personas un mantas apskate;

(iii) dokumentu un lietu izņemšana.

Šis pants arī nosaka, kādas iestādes ir tiesīgas administratīvi aizturēt:

(i) policijas darbinieki;

(ii) militarizētā apsardze;

(iii) robežapsardzības karaspēks;

(iv) muitas departamenta pilnvarotas amatpersonas.

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 253.pantā doti administratīvās aizturēšanas nosacījumi:

(i) parasti ne ilgāk par trim stundām;

(ii) pierobežas zonā;

(iii) lai noskaidrotu pārkāpēja personību.

Administratīvo pārkāpumu kodekss nosaka gadījumus, kad persona var tikt aizturēta, lai nodrošinātu administratīvo lietu savlaicīgu un pareizu izskatīšanu (252.pants):

(i) lai pārtrauktu administratīvos pārkāpumus, kad izlietoti citi līdzekļi;

(ii) lai noteiktu (identificētu) pārkāpēja personu;

(iii) lai sastādītu protokolu par administratīvo pārkāpumu, ja to nevar izdarīt uz vietas un ja tā sastādīšana ir obligāta.

254.pantā noteiktas institūcijas (amatpersonas), kurām ir tiesības izdarīt administratīvo aizturēšanu:

(i) policijas darbinieki,

(ii) robežapsardzības spēki,

(iii) militarizētās apsardzības darbinieki,

(iv) muitas amatpersonas,

(v) vides valsts inspekcijas.

255.pantā noteikti administratīvās aizturēšanas termiņi:

vispārīgais termiņš ir ne vairāk par trim stundām un tikai īpašos gadījumos ar likumu var noteikt citādi (piemēram, ja nepieciešams noskaidrot robežpārkāpēja personu, viņu var aizturēt uz laiku līdz trim diennaktīm).

Jautrīte Briede

10.pants

88. Aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un aizturēto tiesības garantē likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 19.pants un tās sakrīt ar Starptautiskā pakta 10.pantā garantētajām tiesībām.

89. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 33.pants nosaka, ka sievietēm grūtniecības stāvoklī un sievietēm ar bērnu nevar tikt piemērots ieslodzījuma stingrais režīms. Šī paša kodeksa 77.pants paredz sievietēm grūtniecības stāvoklī un sievietēm ar bērnu, kā arī veciem un slimiem apcietinātajiem tiesības uz labākiem dzīvojamajiem apstākļiem un labāku apgādi ar pārtiku. Viņiem ir tiesības saņemt vairāk pārtikas no saviem radiniekiem. 83.pants nosaka, ka sievietēm grūtniecības stāvoklī un sievietēm ar bērnu, jaunāku par 2 gadiem, var tikt dotas tiesības dzīvot ārpus cietuma vai kolonijas teritorijas, ja par to ir panākta vienošanās ar cietuma vai kolonijas administrāciju. 52.pants nosaka sievietēm grūtniecības stāvoklī un sievietēm ar bērnu tiesības tikt atbrīvotām no darba un tiesības uz atvaļinājumu uz tādiem pašiem noteikumiem kā parastiem darbiniekiem saskaņā ar darba likumdošanas aktiem.

Sodu izpildes kodeksa 33. un 83.pants tika izslēgti no kodeksa ar 1995.gada 15.decembra likumu. Ar šo likumu tika mainīta visa soda izciešanas iestāžu sistēma (skat. atbildes uz jautājumiem par soda izciešanas vietām 94. lpp., kur aplūkota pašreizējā sistēma), kā rezultātā sievietes var izciest sodu daļēji slēgtā cietumā jebkurā režīma pakāpē vai atklātā cietumā. Nekur nav atrunas par sievietēm grūtniecības stāvoklī un sievietēm, kam ir mazi bērni. Jāsecina, ka ieslodzītās — mātes stāvoklis salīdzinājumā ar Labošanas darbu kodeksu ir pasliktinājies.

Mārtiņš Mits

11.pants

90. Latvijā nepastāv likumdošanas akti, kas paredz apcietinājumu kā soda veidu par nespēju pildīt līgumsaistības.

12.un 13.pants

91. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departaments, piemērojot Latvijas Republikas likumus, kontrolē ar imigrāciju, emigrāciju un citvalstnieku un bezvalstnieku uzturēšanos saistītos jautājumus. Atbilstoši starptautiskajās tiesību normās noteiktajiem principiem departaments kopā ar valsts robežapsardzības spēkiem un policiju uzrauga vīzu režīma ievērošanu. Sākot ar 1993. gada 1.martu, tas izsniedz iebraukšanas vīzas, risina jautājumus, kas saistīti ar uzturēšanās atļauju izsniegšanu, un apstiprina valdības noteikto valstu iedzīvotāju ielūgumus.

92. Personām vai personu grupām, kas ir īpaši ieinteresētas apmeklēt Latvijas Republiku, ir pieļaujami izņēmumi. Šie izņēmumi ir ietverti likumdos vai valdības izdotajos tiesību aktos, kā arī citos dokumentos, kas ierobežo departamenta darbību. Piemēram, ieviešot vīzu režīmu ar Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm, izrādījās, ka ievērojamam skaitam NVS iedzīvotāju bija svarīgi iemesli apmeklēt Latvijas Republiku, taču, atbilstoši tajā laikā spēkā esošajiem noteikumiem, tikai tās personas, kas bija saņēmušas tā saukto “ārzemju pasi”, varēja saņemt iebraukšanas vīzu Latvijas Republikā. Tas noveda pie pamatotām bažām un neapmierinātības zināmā sabiedrības daļā, jo tika traucētas attiecības, kas turpinājušās gadu desmitiem ilgi. Pilsonības un imigrācijas departaments panāca, ka tika noteikts laika periods, kurā Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotājiem tika atļauts apmeklēt Latviju ar vīzu, kas pievienota attiecīgās valsts pasei.

93. Līdzīga situācija izveidojās pāvesta Jāņa Pāvila II Latvijas apmeklējuma laikā, kad vairāki tūkstoši svētceļnieku no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas devās uz Latviju svētceļojumā, lai tiktos ar viņu. Šādā situācijā praktiski neiespējami ir izsniegt vīzas visām personām, kas vēlas ieceļot valstī. Tāpēc, respektējot visus starptautiski atzītos cilvēktiesību principus, departaments noteica vienkāršotu un tajā pašā laikā pārraugošu procedūru citvalstu iedzīvotāju masveida ieceļošanai Latvijas Republikā pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki izteikuši neapmierinātību par formalitāšu kārtošanu, kas saistītas ar tiesībām brīvi pārvietoties Latvijas Republikā un izbraukt no tās. Tomēr pēc rūpīgas sūdzību pārbaudes mēs esam secinājuši, ka šīs problēmas daudziem cilvēkiem pamatā ir saistītas ar psiholoģisko barjeru, ko radījis ieviestais vīzu režīms, kas tomēr ir nepieciešams neatkarīgas valsts normālai funkcionēšanai.

94. Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka reizēm, īpaši vīzu režīma ieviešanas sākumposmā, Pilsonības un imigrācijas departamenta, kā arī citu valsts institūciju — robežapsardzības spēku un policijas — darbinieki pieļāva kļūdas, veicot praktiskas darbības vīzu režīma ieviešanai. Tas notika tādēļ, ka atjaunotajā Latvijas valstī nebija institūciju, kas būtu nodarbojušās ar šādiem jautājumiem. Kompetentu speciālistu trūkums bija diezgan liels, un steidzami bija jānodrošina un jāapmāca personāls. Tādējādi mēs varam secināt, ka departaments respektē tiesības uz brīvu pārvietošanos valsts ietvaros atbilstoši Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai. Piespiedu izraidīšana tiek veikta vienīgi tādā gadījumā, ja ir konstatēti uzturēšanās noteikumu pārkāpumi.

95. Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību” 2.pants nosaka, ka uzturēšanās nosacījumi ārvalstniekiem un bezvalstniekiem , kas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņēmuši pirms minētā likuma stāšanās spēkā (t.i., 1992.gada 1.jūlija), ir pakļauti divpusēju starpvaldību līgumu un vienošanos regulējumam.

96. Pilsonības un imigrācijas departaments iesniedza parlamentam savu slēdzienu par pilsonības likumprojektu 1993. gada oktobrī.

97. Saskaņā ar likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” un Ministru padomes 1993.gada 19.februāra lēmumu “Par iebraukšanas vīzu izsniegšanas kārtību un Latvijas Republikas robežas šķērsojošo personu kontroli” departaments ir izdevis 455 izbraukšanas rīkojumus ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kam bijuši šādi iemesli:

uzturēšanās Latvijas Republikā bez vīzas 284

uzturēšanās Latvijas Republikā ar nederīgu vīzu 38

laboti ieraksti vīzā 1

vīzā viltots zīmoga nospiedums 1

viltota pase 1

nederīgi ceļošanas dokumenti 76

nav pagarināts vīzas derīguma termiņš 1

viltota vīza 2

nelegāla robežas šķērsošana 42

darbs bez attiecīgas atļaujas 1

atteikums izsniegt vīzu 1

atteikums izsniegt uzturēšanās atļauju 2

dokumentu trūkums 2

Pilsonības un imigrācijas departaments konstatējis, ka visiem bezvalstniekiem un ārvalstniekiem, kuri likumīgi uzturas Latvijā, ir visas dotajā konvencijā ietvertās tiesības un brīvības.

14.pants

98. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 1.daļa, Latvijā garantē šādi normatīvie akti:

(a) likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18.pants;

(b) likuma “Par tiesu varu” 3.pants, kurš nosaka, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem. Šī likuma 4.pants garantē personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā. Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem. 5.pants reglamentē tiesas spriešanu civillietās, 6.pants — krimināllietās, 7.pants — administratīvajās lietās, 8.pants — saimnieciskajos strīdos, un 9.pants — konstitucionālās uzraudzības jautājumos;

(c) Latvijas Civilprocesa kodekss (tiek izstrādāts jauna Civilprocesa kodeksa projekts);

(d) Latvijas Kriminālprocesa kodekss (tiek izstrādāts jauna Kriminālprocesa kodeksa projekts);

(e) Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (tiek izstrādāts jauna Administratīvo pārkāpumu kodeksa projekts, kā arī Administratīvā procesa kodeksa projekts);

Starptautiskā pakta 14.panta 1.daļā ietvertās cilvēktiesības garantē gan visi procesa kodeksi, gan arī jaunie kodeksu projekti.

Starptautiskā pakta 14.panta 1.daļā ir nostiprinātas indivīda tiesības uz lietas taisnīgu un publisku izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā. Arī Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8.pantā ir minēta kompetenta nacionālā tiesa. Neapstrīdot Latvijas tiesnešu kompetenci, tomēr jāsaka, ka Latvijas kodeksi klusē par kompetentu tiesu kā lietas izskatīšanas principu. Vienīgais likumdošanas akts, kur šis princips ir ietverts, ir 1991.gada 10.decembra konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (Ziņotājs #4, 1992), un konkrēti — tā 18.panta 3.daļa. Šādai kompetentas tiesas principa “nepopularitātei” ir negatīvas sekas — netiek veicināta tiesnešu profesionālās kvalifikācijas celšana. (Sīkāk par šo jautājumu skat. V.Šubrovska rakstu “Tiesu vara un tās kompetence” — Vēstnesis #8, 1996).

Mārtiņš Mits

99. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 2.daļa, garantē nevainīguma prezumpcija, kas sastopama šādos Latvijas Republikas likumos:

(a) likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18.panta 1.daļa;

(b) likuma “Par tiesu varu” 23.pants;

(c) Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 191.pants, kurā teikts, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Pierādīšanas pienākums ir apsūdzētājam. Apsūdzētajam nav jāpierāda savs nevainīgums. Notiesājoša sprieduma pamatā jābūt tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kas apstiprina tiesājamā vainu nozieguma izdarīšanā. Visas šaubas, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu tiesājamajam (apsūdzētajam). Tāpat vērtējamas šaubas, kas rodas, tulkojot un piemērojot Krimināllikumu un Kriminālprocesa likumus.

100. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 3.daļa, garantē:

(a) likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 12., 15., un 18.pants;

(b) likuma “Par tiesu varu” 1.nodaļa — “Tiesu vara”, 2.nodaļa — “Tiesu neatkarības principi un garantijas”, 3.nodaļa — “Lietu izskatīšanas pamatprincipi”, 4.nodaļa — “Rajona (pilsētas) tiesa”, 5.nodaļa — “Apgabaltiesa”, 6.nodaļa — “Augstākā tiesa”;

(c) Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kurš garantē visas Starptautiskā pakta 14.panta 3.daļā ietvertās tiesības, ieskaitot tiesības uz aizstāvību ar brīdi, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto likumā noteiktajā kārtībā. Aizstāvība ir garantēta arī personām, kuras pašas nevar sev nodrošināt advokāta pakalpojumus. Šādos gadījumos procesā piedalās nozīmēti advokāti, par kuru pakalpojumiem tiek samakāts no valsts budžeta. Tiesa var piedzīt šo summu no notiesātā par labu valstij, bet juridiskā palīdzība tiek sniegta bez maksas likumā paredzētajos gadījumos (96.pants). Latvijas Kriminālprocesa kodekss nosaka, ka gadījumā, ja procesa dalībnieks neprot valodu, kurā norisinās process, tiesa, tiesnesis, prokurors un izziņas iestāde, kuru lietvedībā atrodas lieta, nodrošina tiesības iesniegt pieteikumu, liecināt, iesniegt lūgumu, iepazīties ar visiem lietas materiāliem, kā arī uzstāties tiesā tajā valodā, kuru šī persona pārvalda, un izmantot tulku procesā noteiktajā kārtībā. Procesuālie dokumenti, izsniedzami apsūdzētajam, tiesājamajam vai citiem procesa dalībniekiem, kuri nepārvalda procesa valodu, jātulko tajā valodā, kuru šīs personas pārvalda (KPK 16.panta 11.daļa).

101. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 4.daļa, ir garantētas:

(a) Latvijas Kriminālkodeksa 10.pantā, kurā teikts, ka vienīgi personas, kas nozieguma izdarīšanas brīdī ir vecākas par 16 gadiem, ir saucamas pie kriminālatbildības. Personas vecumā no 14 līdz 16 gadiem var tikt apsūdzētas tikai par tādiem smagiem noziegumiem,kuri uzskaitīti Kriminālkodeksa 10.panta 11.daļā. KK 36.pants nosaka, ka fakts, ka noziegumu izdarījis nepilngadīgais, ir atbildību mīkstinošs apstāklis. KK 22.pants nosaka, ka personai, kura nozieguma izdarīšanas brīdī vēl nav sasniegusi 18 gadu vecumu, nevar tikt piespriests nāvessods. Savukārt Kriminālkodeksa 23.pantā teikts, ka cietumsods personai jaunākai par 18 gadiem nevar pārsniegt 10.gadus;

(b) Latvijas Kriminālprocesa kodekss paredz papildus garantijas nepilngadīgiem aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem un notiesātajiem: obligāta aizstāvja piedalīšanās (98.pants); nepilngadīgā likumisko pārstāvju piedalīšanās tiesā (105., 251.pants); skolotāju un psihologu piedalīšanās nepilngadīgā nopratināšanā (152.pants); īpašu drošības līdzekļu piemērošana nepilngadīgajiem — nodošana vecāku uzraudzībā (81.pants); īpaši drošības nosacījumi apcietinātiem nepilngadīgajiem apsūdzētajiem (76., 77.1.pants); īpaši tiesāšanas nosacījumi (264.pants). Arī jaunā Kriminālprocesa kodeksa projektā nepilngadīgajiem ir paredzēta īpaša procedūra.

102. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 5.daļa, garantē:

(a) likums “Par tiesu varu”, kurš paredz trīspakāpju tiesu sistēmu;

(b) Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kurš paredz pārsūdzēšanas procedūru gan tiesas spriedumiem un lēmumiem, kuri vēl nav stājušies spēkā, gan tiesas spriedumiem un lēmumiem, kas jau stājušies likumīgā spēkā. Pagaidām likums “Par tiesu varu” vēl netiek pilnībā piemērots attiecībā uz trīslīmeņu tiesu sistēmu, lai gan tiesu reformas plāns jau ir izstrādāts. Tas paredz tiesu reformu veikt divos posmos — pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs un tiesā. Saskaņā ar šo plānu pirmais posms būtu jāīsteno 1994.gadā, bet otrais — 1995.gadā. Lai nodrošinātu pirmā tiesu reformas posma īstenošanu, Saeimā ir iesniegti Kriminālprocesa kodeksa grozījumi. Lai veiktu otro tiesu reformas posmu, vispirms ir nepieciešams pieņemt jauno Kriminālprocesa kodeksu.

Pašlaik ir realizēts tiesu reformas pirmais posms un nobeigumam tuvojas otrā posma realizācija. Likuma “Par tiesu varu” tiek pilnībā piemērots attiecībā uz trīslīmeņu tiesu sistēmu. Varis Klotiņš

103. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 6.daļa, ir garantētas Latvijas Republikas likumos (skatīt iepriekš).

Starptautiskā pakta 14.panta 6.punktā ir nostiprinātas personas tiesības uz kompensāciju nepamatotas notiesāšanas gadījumā. Vienīgais likumdošanas akts Latvijā, kur ir nostiprināts šis princips, ir 1991.gada 10.decembra konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (Ziņotājs #4, 1992). Šā likuma 18.panta 6.daļa skan sekojoši: “Katrai nelikumīgi arestētai vai tiesātai personai ir tiesības uz atlīdzību par tai nodarīto materiālo un morālo kaitējumu”. Latvijas tiesu praksē konstitucionālā likuma normas, šķiet, likuma vispārējās dabas dēļ, gandrīz nemaz netiek piemērotas. Problēmas rodas tad, kad sāk domāt par konkrētā panta piemērošanu praksē — tiesību norma, kas nodibina tiesības, ir pieņemta, bet normas realizēšanas mehānisma nav. Izeja no šīs situācijas būtu iniciatīvas uzņemšanās no tiesnešu un advokātu puses. Personai, kuras tiesības ir aizskartas, un likums paredz šajā gadījumā kompensāciju, nav svarīgi, kas un kādā veidā kompensāciju sniegs — personai uz kompensāciju ir likumīgas tiesības. Viens no nedaudzajiem piemēriem tiesu praksē, kur advokāts cēla prasību un tiesa spriedumā atsaucās uz aplūkojamiem Starptautiskā pakta 14.panta 6.punktu un konstitucionālā likuma 18.panta 6.punktu, ir 1996.gada 16.aprīlī Centra rajona tiesas pasludinātais spriedums lietā # 2 — 136/1 (uz pašreizējo brīdi lieta nav pabeigta — atbildētājs, LR Finansu ministrija, spriedumu ir pārsūdzējis apgabaltiesā). Spriedumu Finansu ministrija pārsūdzējusi tādēļ, ka nepiekrīt izmaksāt piedzīto summu par nepamatotu notiesāšanu cietušajam, savu nostāju pamatojot ar mehānisma trūkumu, kur būtu noteikts, kas un kā šādos gadījumos kompensāciju izmaksā. Šis gadījums ir svarīgs tādēļ, ka norāda — tiesību normas izpildes mehānismu iespējams izveidot ar tiesas spriedumu. Mārtiņš Mits

104. Tiesības, kuras nosaka Starptautiskā pakta 14.panta 7.daļa, garantē Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 5.panta 9.,10.daļa. Apsūdzību nevar celt pret personu, pret kuru tajā pašā apsūdzībā jau ir likumiskā spēkā stājies spriedums vai tiesas lēmums par lietas izbeigšanu, kā arī pret personu, pret kuru tajā pašā apsūdzībā ir neatcelts izziņas iestādes vai prokurora lēmums par lietas izbeigšanu, izņemot gadījumus, kad lietas ierosināšanu atzīst par nepieciešamu tiesa, kuras tiesvedībā atrodas lieta.

15.pants

105. Šī panta noteikumus garantē Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 4. un 6.pants, kuri nosaka krimināllikuma piemērošanu laikā un telpā, gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās.

Uz Starptautiskā pakta 15.pantu attiecas arī Latvijas Kriminālkodeksa 6.pants “Krimināllikuma spēks laikā un telpā”. Līdz 1995.gada 1.novembrim apžēlošanas kārtībā nāvessodu varēja aizstāt ar brīvības atņemšanas sodu, bet ne ilgāku par 20 gadiem. Minētajā datumā stājās spēkā grozījumi Kriminālkodeksā, kas noteica, ka nāvessodu apžēlošanas kārtībā var aizstāt ar mūža ieslodzījumu. Savukārt 1996.gada 7.februārī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā”, kur Pārejas noteikumos noteica sekojošu kārtību — līdz likuma par apžēlošanu spēkā stāšanās brīdim visām personām, kurām piespriests nāvessods, neatkarīgi no tā, vai spriedums pasludināts pirms vai pēc 1995.gada 31.oktobra, nāvessodu apžēlošanas kārtībā var aizstāt tikai ar mūža ieslodzījumu. Respektīvi, personas, kuras tika notiesātas uz nāvi laikā, kad spēkā esošās krimināllikuma normas pieļāva nāvessoda aizstāšanu ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, apžēlošanas gadījumā nāvessoda vietā var saņemt tikai mūža ieslodzījumu. Šis ir klasisks principa likumam, kas pastiprina sodu, nav atpakaļejoša spēka pārkāpums, bet šis princips ietverts Starptautiskā pakta 15.panta 1.daļā, kā arī daudzos citos starptautisko tiesību dokumentos un Latvijas Kriminālkodeksa 15.panta 3.daļā. Mārtiņš Mits

16.pants

106. Likums “Par civilstāvokļa aktiem” nosaka, ka reģistrēt bērna dzimšanu ir bērna vecāku pienākums, kā arī nosaka personu loku, kas var sniegt ziņas reģistram, ja vecāki nespēj to izdarīt. Saskaņā ar 1991.gada 11.decembra Latvijas Republikas likumu “Par iedzīvotāju reģistru” reģistrā tiek iekļautas ziņas par personām, kas dzimušas Latvijā, kas ieceļojušas Latvijā, un par Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs. Katrai personai tiek piešķirts individuāls un pastāvīgs personas kods, kas tiek ierakstīts personību apliecinošos dokumentos un tiek lietots iedzīvotāju uzskaitē.

17.pants

107. Šī panta noteikumus garantē:

(a) likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 16., un 17.pants;

(b) Kriminālprocesa kodeksa pirmās nodaļas “Vispārīgie noteikumi” 11.pants, kurš attiecas uz dzīvokļa neaizskaramību un pilsoņu personiskās dzīves un korespondences noslēpumu aizsardzību. Tajā ir noteikts, ka tādi procesuālie piespiedu līdzekļi kā kratīšana, izņemšana, telpu apskate, aresta uzlikšana korespondencei un tās izņemšana pasta un telegrāfa iestādēs, kā arī telefona sarunu noklausīšanās var tikt izdarīti tikai uz tādiem pamatiem un tādā kārtībā, kādu nosaka likums. Saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem pamats šādu procesuālu darbību veikšanai var būt izziņas iestādes, izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesas lēmums. Izziņas iestādes un izziņas izdarītāja lēmumam saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 168., 176.,176.1.pantu jābūt saskaņotam ar prokuroru;

(c) Latvijas Kriminālkodeksa 132.pants paredz kriminālatbildību par korespondences, telefona sarunu un telegrāfisko ziņojumu noslēpuma pārkāpšanu, un 131.pants — par pilsoņu dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu. Ir jāpiezīmē, ka tiesu reformas gaitā Latvijas Kriminālprocesa kodeksā ir izdarīti labojumi un papildinājumi, kuri paredz, ka lēmumu par procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanu var pieņemt tikai tiesnesis un tiesa. Šāda pati kārtība paredzēta arī jaunā Kriminālprocesa kodeksa projektā.

1995.gada 12.aprīlī tika izdarīti grozījumi KK 132.pantā, un tagad tas skan sekojoši: “Korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas un citas informācijas noslēpuma pārkāpšana”. Pēc šiem grozījumiem tiesības uz korespondences un informācijas noslēpumu tiek garantētas ikvienai personai. Savukārt KK 131.pants tiesības uz dzīvokļu neaizskaramību vēl aizvien garantē tikai pilsoņiem. Gramatiski tulkojot (šeit un turpmāk tiek minētas “Administratīvo aktu noteikumos” #154 (Vēstnesis #100, 1995) uzskaitītās tulkošanas metodes) konkrēto pantu, tas būtu acīmredzams starptautisko tiesību un konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” pārkāpums. Taču skaidrs, ka šajā gadījumā jāpielieto vēsturiskā tulkošanas metode — KK 131.panta norma nāk no padomju laikiem, kad tiesības tika garantētas tikai pilsoņiem, prezumējot, ka nepilsoņu valstī nav. Raugoties arī no Latvijas tiesību normu savstarpējā sakara viedokļa (sistemātiskā tulkošanas metode), nav grūti nonākt pie secinājuma, ka aplūkojamā tiesību norma attiecas uz visām personām — par to liecina likumdevēja griba pēdējā laikā izdarītajos grozījumos Latvijas Kriminālkodeksā un minētais konstitucionālais likums (16.pants). Diemžēl jāsaka, ka šīs pašas terminoloģiskās problēmas ir atrodamas vairākos citos kriminālkodeksa pantos un arīdzan Latvijas Kriminālprocesa kodeksā. Mārtiņš Mits

18.pants

108. Latvijā nav likumu, kas jebkādā veidā ierobežotu kā atsevišķu personu, tā arī sabiedrības kopumā pamattiesības uz apziņas un reliģijas brīvību. Konstitucionālā likuma 35.pants nosaka, ka baznīca ir atdalīta no valsts, tādējādi dodot izvēles brīvību ikvienam pieņemt kādus uzskatus vai ticību, vai nepieņemt. Iepriekšminētajā pantā ir teikts sekojošais:

“Personām vai to apvienībām ir tiesības pildīt reliģiskos rituālus un ceremonijas, kā arī apgūt ticības mācību. Nevienu nedrīkst piespiest piedalīties reliģiskajos rituālos un ceremonijās, kā arī apgūt ticības mācību. Reliģiski vai ideoloģiski motīvi nevienu neatbrīvo no pienākumiem pret valsti un nepieciešamības ievērot likumu.”

Skat. Komentāru pie 10.punkta — Red. piezīme.

109. 1990.gada 11.septembrī pieņemtais likums “Par reliģiskajām organizācijām” nosaka, ka:

“Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties jebkurai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, piedalīties reliģiskajos rituālos, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, kā arī atbilstoši republikas konstitūcijas un likumu normām paust un izplatīt savu pārliecību un uzskatus.”

Saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 137.pantu vienlīdzības pārkāpšana attiecībā uz reliģiskajiem uzskatiem ir kriminālsodāms nodarījums. Spēkā esošais likums “Par reliģiskajām organizācijām” (3.pants) pirmo reizi pēc 50 gadu ilga laika perioda dod brīvas izvēles iespēju apgūt skolā dažādas reliģijas un to vēsturi:

“Valsts atzīst tiesības nodrošināt bērnu reliģisko audzināšanu atbilstoši vecāku (adoptētāju), likumīgo aizbildņu vai aizgādņu pārliecībai.

Ticības mācību var apgūt individuāli vai kopā ar citiem reliģisko organizāciju skolās, svēdienas skolās, pulciņos, vasaras nometnēs, kā arī pēc brīvprātības principa ārpusklases nodarbībās valsts un privātajās mācību iestādēs. Ticības mācības pasniegšana ir vienīgi attiecīgo reliģisko konfesiju kompetencē.

Valsts un privāto skolu audzēkņiem mācību procesā tiek nodrošināta iespēja iepazīties ar dažādu reliģiju saturu, raksturu un vēsturi.

Vietējo pašvaldību un valsts iestādēm pēc reliģisko organizāciju vai bērnu vecāku lūguma iespēju robežās ir jānodrošina nepieciešamie materiālie priekšnoteikumi ticības mācības apgūšanai.”

Saeima pirmajā lasījumā ir pieņēmusi reliģisko organizāciju likumprojektu, kas konceptuāli atbalsta iespēju mācību programā iekļaut ticības mācību kā izvēles priekšmetu (kas nav konfesionāla, t.i., tā nav reliģiska mācība), bet skolēniem, kuru vecāki iebilst pret to, būs iespēja apgūt alternatīvu priekšmetu (ētiku). Šo nepieciešamību nosaka reālā situācija — jaunatnes audzināšana postkomunisma laikā, kad komunisma “vērtības” ir sabrukušas un ir vērojama zināma jaunatnes morāla degradācija garīgo vērtību vakuuma apstākļos. Līdzīga situācija izveidojusies arī citās postkomunisma valstīs, kur (Igaunijā, Lietuvā utt.) reliģijas mācība ir iekļauta mācību programmā.

19.pants

110. Konstitucionālais likums ir pamats brīvībai paust savus uzskatus. 30.pantā ir noteikts, ka:

“Katram ir tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un idejas mutvārdos, rakstveidā vai jebkurā citā veidā. Šo tiesību īstenošanu nedrīkst ierobežot ar cenzūru.

Nevienu nedrīkst spiest atklāt savus politiskos, reliģiskos, ētiskos vai citus uzskatus, kā arī izpaust savu partijas piederību.”

Konstitucionālais likums un Latvijas preses likums satur brīvas runas un brīvas preses principus, kā arī cenzūras aizliegumu presē vai citos masu informācijas līdzekļos.

111. Amerikas Savienoto Valstu Valsts departaments 1993.gada ziņojumā par stāvokli cilvēktiesību jomā Latvijā (šie ziņojumi cilvēktiesību novērotāju vidū jau izsenis tiek uzskatīti par taisnīgu un objektīvu stāvokļa analīzi cilvēktiesību sfērā visdažādākajās pasaules valstīs) konstatēja, ka “Latvijā 1993.gadā visumā tika ievērota vārda un preses brīvība”. Ziņojumā ir teikts: “Latviešu un krievu valodā izdotie laikraksti publicēja plaša apjoma kritiku saturošus materiālus. Masu informācijas līdzekļu aktivitātes aptvēra visus sabiedrības dzīves aspektus.” 1993.gadā gandrīz visi laikraksti Latvijā jau bija privatizēti, un ātri pieauga latviešu un krievu valodās raidošu neatkarīgo televīzijas un radio sabiedrību skaits. Pieaug kabeļtelevīzijas sabiedrību un to abonentu skaits. Saskaņā ar 1991. gada 1.janvāra likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ikvienai Latvijas Republikā reģistrētai juridiskai personai un kompetentai fiziskai personai ir tiesības izveidot un izdot masu informācijas līdzekļus Latvijas Republikā. Minētā likuma 9.pants nosaka, ka to reģistrāciju veic Tieslietu ministrija, pamatojoties uz dibinātāja pieteikumu, kurā jāietver šāda informācija:

dibinātājs, izdevējs vai redakcija;

masu informācijas līdzekļa nosaukums;

masu informācijas līdzekļa saturiskā ievirze un izdevumi;

teritorija vai auditorija, kurā paredzēts izplatīt vai pārraidīt masu informācijas līdzekļa produkcijas galveno daļu;

sākotnējais masu informācijas līdzekļa periodiskums un apjoms;

masu informācijas līdzekļa redakcijas adrese.

Kopā ar reģistrācijas pieteikumu jāiesniedz kvīts par valsts nodevas — 15 latu — samaksu. Likums nosaka, ka pieteikumi tiek izskatīti un lēmums tiek pieņemts 10 dienu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas.

Kopš preses likuma spēkā stāšanās dienas ir bijis viens gadījums, kad tika aizliegts masu informācijas līdzeklis — tas bija nedēļas laikraksts “Pilsonis”, kura izdošana tika aizliegta ar 1992.gada 19.oktobra tiesas lēmumu par likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta pārkāpšanu, un konkrēti — par kūdīšanu nepakļauties Latvijas Republikas likumiem, pielietot vardarbību un nelikumīgas metodes.

20.pants

112. Kriminālkodeksa 66.pants paredz kriminālatbildību par kara propagandu, bet savukārt 69.pantā paredzētā kriminālatbildība iestājas par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu.

21.pants

113. Konstitucionālā likuma 32.pants nosaka, ka valsts garantē iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvību. Minētajā pantā ir ietverts nosacījums, ka “pašvaldība var mainīt šo pasākumu vietu un laiku, ja to prasa sabiedrības drošības un kārtības intereses.” Tādējādi varam secināt, ka Latvijas varas iestādes nespēj aizliegt publiskas sapulces, bet tām ir nodrošinātas tiesības mainīt sapulces norises laiku un vietu, piemēram, ja ir pamats baidīties no publiskām nekārtībām.

114. Kā tika minēts Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamenta ziņojumā par stāvokli cilvēktiesību jomā Latvijā: “neskaitāmi mītiņi un politiskas demonstrācijas 1993.gadā notika bez valsts iejaukšanās”.

22.pants

115. Saskaņā ar konstitucionālā likuma 31.pantu, biedrošanās brīvība Latvijā ir garantēta ikvienam: “Visiem ir tiesības brīvi izveidot sabiedriskās organizācijas un piedalīties to darbā, ja šo organizāciju mērķi un praktiskā rīcība nav pretrunā ar likumu.” Šis pats pants aizliedz: “izveidot slepenas organizācijas un Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijām nepakļautas bruņotas vienības.”

116. Parlamenta vēlēšanās 1994.gada 5.un 6.jūnijā piedalījās divdesmit trīs politiskās partijas, kas pārstāvēja plašu politisko uzskatu daudzveidību.

117. Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamenta novērotāji Latvijā ziņoja, ka 1993. gada oktobrī Ministru kabinets lika varas iestādēm pārtraukt trīs nelielu organizāciju darbību, ieskaitot Komunistu savienību, kas tika vainotas apvērsuma gatavošanā pret Latvijas valdību saistībā ar oktobra apvērsumu Maskavā. Minētā organizācija un līdzīgi orientētā Kara un darba veterānu tiesību aizsardzības savienība cēla pret valdību prasību tiesā par atteikumu reģistrēt tās kā likumīgas organizācijas. Tiesas sēdes tika nozīmētas uz decembri. Komunistu partijas Latvijā ir aizliegtas. Vienīgā pastāvošā komunistu organizācija ir politiski nenozīmīgā Komunistu savienība. Lai gan ir izveidoti daudzi nelieli grupējumi, krievu iedzīvotāji nav apvienojušies kādā lielā, distancētā politiskā kustībā.

23.pants

118. Konstitucionālā likuma 36.pants nosaka, ka “ģimeni, laulību, kā arī mātes un bērna tiesības aizsargā valsts. Laulības pamatā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā arī viņu tiesiskā vienlīdzība”. 1993.gada 1.septembrī spēkā stājās atjaunotā 1937.gada Latvijas Republikas Civillikuma ģimenes tiesību daļa. Likums “Par civilstāvokļa aktiem” stājās spēkā 1993.gada 23.oktobrī. Abi šie tiesību akti veido juridisko pamatu laulāto savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kā arī pienākumiem pret bērniem. Abi tiesību akti satur vīrieša un sievietes vienlīdzības pamatprincipus.

Konstitucionālā likuma 36.pants nosaka, ka mātes un bērna tiesības nosaka valsts. Tajā pašā laikā nekas nav minēts par tēva tiesībām (Starptautiskā pakta 2.daļas 2.panta 1.punkts). Artis Pabriks

119. Latvijas likumdošanā (Civillikumā) nav aizlieguma precēties un dibināt ģimeni. Vienīgie ierobežojumi precēties ir nostiprināti 32.pantā, tas ir, persona nevar stāties laulībā, ja tā nav sasniegusi 18 gadu vecumu (likuma 33.pantā ir paredzēti gadījumi, kad persona var stāties laulībā no 16 gadu vecuma). Aizliegts dibināt ģimeni šādos gadījumos: ja tiesa atzinusi personu par rīcības nespējīgu (34.pants), starp viena dzimuma pārstāvjiem (35.pants), starp tuviem radiniekiem — brāļiem un māsām (tas pats pants).

Latvijā pastāv ierobežojumi laulībām starp viena dzimuma pārstāvjiem. Ņemot vērā reģionālās (Eiropa, Skandināvija) attīstības tendences, šis punkts var tikt iekļauts cilvēktiesības ierobežojošo punktu skaitā.

Nopietns jautājums šķiet arī medicīnas izziņu pieprasīšana (ieskaitot AIDS testu) cilvēkiem, kas nolēmuši stāties laulībā.

Šāda prakse ierobežo personas brīvību, kā arī rada augsni potenciālai diskriminācijai, jo informācijas noplūdes iespējas Latvijā pastāv. Artis Pabriks

120. Reģistrējot laulības, attiecīgās institūcijas stingri ievēro Civillikuma 56. un 57.panta prasības. Saskaņā ar 56.pantu laulības nevar tikt noslēgtas, ja viens no laulājamiem nav klāt. 57.pants pieprasa līgavas un līgavaiņa mutisku piekrišanu laulībām. Abiem tiek uzdots jautājums, vai viņi ir gatavi uzņemties tiesības un pienākumus, kas izriet no šī darījuma. Pēc tam Dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis pasludina, ka laulības ir noslēgtas ar abu pušu piekrišanu un saskaņā ar Civillikumu. Laulāto vienlīdzību tiesībās un pienākumos laulības laikā un pēc laulības šķiršanas, kā arī nosacījumus attiecībā uz visu bērnu aizsardzību nosaka Civillikuma pirmā daļa, kas saucas “Ģimenes tiesības” un kurā iepriekšminēto personu tiesības un pienākumi ir sīki reglamentēti.

24.pants

121. Tiesiskais pamats, kas reglamentē vecāku, sabiedrības un valsts pienākumus pret bērniem, ir sekojošs.

Konstitucionālā likuma 36.pants ir visu bērnu fundamentālo cilvēktiesību konstitucionālais pamats:

“...mātes un bērna tiesības aizsargā valsts...Rūpēties par bērniem un viņu audzināšanu pirmām kārtām ir vecāku vai aizbildņu tiesības vai pienākums. Sabiedrība un valsts rūpējas, lai vecākiem vai aizbildņiem būtu iespējams pildīt savus pienākumus pret bērniem. Laulībā un ārlaulībā dzimušie bērni ir tiesībās vienlīdzīgi. Valsts garantē īpašu palīdzību un aizsardzību bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības.”

122. Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums, kas stājās spēkā 1993.gada 23.oktobrī (padomju okupācijas laikā tas nebija spēkā), sīki reglamentē vecāku tiesības un pienākumus, vecāku varas pār bērniem un adopcijas jautājumus.

123. Likums “Par civilstāvokļa aktiem”, kas stājās spēkā 1993.gada 23.oktobrī, regulē jaundzimuša bērna kā personas reģistrācijas kārtību. Saskaņā ar šā likuma 22.pantu katrs bērns, kurš piedzimis Latvijas Republikas teritorijā, jāreģistrē viena mēneša laikā. 29.pants nosaka, ka katram bērnam ir tiesības uz vārdu un uzvārdu. Minētajā pantā teikts, ka katram bērnam var piešķirt ne vairāk par diviem vārdiem.

Latvijas nepievienošanās 1951.gada Ženēvas konvencijai un 1967.gada Protokolam, kā arī faktiskā bēgļu politika rada diskriminācijas iespējas citu valstu bēgļiem, kas atrodas Latvijas teritorijā.

Nav iespēja reģistrēt jaundzimušo bēgli mēneša laikā saskaņā ar Latvijas likumiem. Bērns paliek arī bez pilsonības. (Starptautiskā pakta 3.daļa, 24.pants).

Artis Pabriks

124. Civilstāvokļa aktu likuma 25.pants nosaka, ka, reģistrējot bērnu, jāizdara ieraksts par vecāku tautību un pilsonību.

Tajā pašā laikā, atkal, Civilstāvokļa aktu likuma 25.pants nosaka, ka, reģistrējot bērnu, jāizdara ieraksts ne tikai par vecāku pilsonību, bet arī tautību, tādējādi radot iespējas šo bērnu vai vecākus diskriminēt pēc nacionālās piederības.

Artis Pabriks

125. Latvijas Republikas Kriminālkodeksa 10.panta 2.daļa nosaka kriminālatbildību par noteikta veida noziegumiem:

slepkavība (KK 98., 100.pants);

miesas bojājumu tīša nodarīšana, kas radījuši veselības satricinājumu (KK 105.—108.pants, 109.panta 1.daļa);

izvarošana (KK 121.pants);

zādzība (KK 139.pants);

laupīšana (KK 141.pants);

ļaunprātīgs huligānisms (KK 204.panta 2.,3.daļa);

mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana (KK 146.panta 2.daļa);

munīcijas vai sprāgstvielu izlaupīšana (KK 219.pants);

tīšas darbības, kas var būt par cēloni vilciena katastrofai (KK 81.pants).

Kriminālkodeksa 10.pants nosaka, ka personām, kuras nav sasniegušas 18.gadu vecumu, nevar piemērot kriminālsodu, ja izdarītie noziegumi nav bīstami sabiedrībai; šādā gadījumā var tikt piemērots cits sods (KK 58.pants).

Kā jau tika minēts ASV Valsts departamenta ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli Latvijā 1993.gadā, “valdība cenšas nodrošināt, lai bērnu tiesības tiktu respektētas un viņu vajadzības apmierinātas”.

25.pants

126. Konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 8. pants nosaka:

“Pilsoņi piedalās valsts un sabiedrības lietu lemšanā tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju starpniecību. Pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus. Pilsoņiem ir tiesības dibināt politiskās partijas.”

127. 1993.gada 3.—5.jūnijā Latvijā notika pirmās brīvās un taisnīgās vēlēšanas pēc vairāk nekā 60 gadiem.

128. 1993.gada jūlijā Saeima (parlaments) par Valsts prezidentu ievēlēja Zemnieku savienības pārstāvi Gunti Ulmani. Vēlēšanas tika organizētas, neatrisinot ar pilsonību saistītās problēmas. Partijas “Latvijas ceļš” iesniegtais naturalizācijas likumprojekts pirmajā lasījumā tika izskatīts 1993.gada novembrī.

129. 15.jūlijā 1922.gada konstitūcijas (Satversmes) darbība tika atjaunota. Vēlēšanās 1993.gada jūnijā piedalījās 23 politiskās partijas, pārstāvot plašu politisko uzskatu sfēru. Labēji centriskā koalīcijas partija “Latvijas ceļš” parlamentā ieguva 36 vietas (no 100).