18. – 19. septembra sēde

Frakciju viedokļi

Pēc 18.–19. septembra plenārsēdes

Latvijas Valsts radio tiešajā raidījumā

A. Ameriks (6. Saeimas priekšsēdētājas biedrs):

Neskatoties tomēr uz to, ka gan vakar, gan šodien tika pārtraukta Saeimas sēde kvoruma trūkuma dēļ, šis kvoruma trūkums nav izsaukts ar to, ka deputāti neatradās zālē, bet vienkārši deputātiem, atsevišķām frakcijām bija noteikta nostāja to jautājumu izskatīšanā, kas tajā brīdī bija dienas kārtībā. Neskatoties uz to, praktiski varētu nosaukt šīsnedēļas Saeimas sēdes par ļoti ražīgām, jo šīs sēdes gaita parādīja to, ka frakcijām nav lielu domstarpību ekonomisko jautājumu risināšanā, un nepieciešamība virzīties uz ekonomiskās likumdošanas sakārtošanu bija viens no tiem vadmotīviem, kāpēc praktiski diezgan operatīvi tika izskatīti ļoti daudzi likumprojekti, kas skar šo jomu. Un lielā mērā tātad tas pierāda to, ka frakcijas ir vienotas nepieciešamībā šos procesus attīstīt un padarīt mūsu likumdošanu maksimāli efektīvu. Bez šaubām, viss, kas saistīts ar jau politiskajiem momentiem un atsevišķu varbūt partiju un frakciju viedokļiem par, teiksim, jautājumiem, kas skar Pilsonības likumu, kas skar jautājumus, kas vairāk vai mazāk ir dažādu partiju programmās, uzreiz mēs saduramies ar šo viedokļu dažādību, un kā viena no arī Kārtības rullī — mūsu likumā — paredzētajām formām šajā gadījumā ir frakcijas nepiedalīšanās balsojumā un līdz ar to tātad nespēja izskatīt to vai citu jautājumu.

Vakar šāda plaša diskusija, kur gan Saeima pieņēma savu lēmumu, bija saistīta ar izmaiņām civildienesta ierēdņu likumā, kur tātad tika diskutēts par zināmiem labojumiem saistībā ar ierēdņiem, kuri drīkst ieņemt šīs profesijas. Šodien praktiski lielākās diskusijas, kuru dēļ pietrūka kvoruma, bija jautājums par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem. Un te frakcijas pierādīja to, ka viņām ir dažāda nostāja, bet kopumā es tomēr gribētu izteikt lielu gandarījumu par to, ka mums izdevās pieņemt gan pirmajā, gan otrajā, gan arī jau galīgajā trešajā lasījumā pašreiz ļoti vajadzīgus likumus, kas skar mūsu ekonomiskās vides sakārtošanu.

I. Bišers (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija):

Es arī gribēju pasvītrot to, ka kopumā tad, kad mēs strādājām, darbs bija ražīgs, un taisni tāpēc mani visvairāk sāpina tas, ka mēs tomēr neizskatījām jautājumus, kurus mēs varējām izskatīt, strādājot tādā pašā tempā, bet tika divas dienas pēc kārtas norautas sēdes un pārtraukta jautājumu izskatīšana. Es domāju, ka tās, protams, ir katras partijas tiesības, bet es domāju, ka nav īsti pareiza mazākuma vēlēšanās uzkundzēties vairākumam, balsojot ar kājām un nepiedaloties balsošanā, noraujot kvorumu. No jautājumiem jau nevar aiziet. Ja mēs arī šodien nepaspējām izskatīt pēdējo jautājumu, nākošā mūsu sēde sāksies ar to pašu jautājumu, un tā vai tā agri vai vēlu viņš būs jāizdara.

Otrs, kas mani visvairāk sāpina, ir tas, ka tad, kad ir runa par politiku, tad nav zālē, kad ir runa par savu atalgojumu, respektīvi, reģistrāciju, tūlīt pēc šī balsojuma izrādās, ka kvorums tomēr ir un pilnīgi pietiekams kā vakar, tā šodien. Es domāju, ka tas nav principiāli.

Runājot par tiem izskatītajiem jautājumiem, man liekas, visnozīmīgākais tomēr bija grozījums mūsu galvenajā likumā — Latvijas Republikas Satversmē. Un šoreiz jau vairāk neviens neiebilda, izskatot šos grozījumus otrajā lasījumā, ka Saeimas darbības laiku pagarina līdz četriem gadiem. To visi pieņēma kā absolūti pareizu, jo Eiropā tāds viedoklis ir vienots. Debates izvirzījās par to, pārnest vai nepārnest vēlēšanas no rudens uz pavasari, lai atvieglotu budžeta savlaicīgu pieņemšanu, un pēc ilgām diskusijām Saeimas vairākums tomēr piekrita šim priekšlikumam. Līdz ar to vēlēšanas, ja tas netiks vēl grozīts trešajā lasījumā, turpmāk notiks maija pirmajā svētdienā, un Saeima sanāks jūnija pirmajā otrdienā. Šis jautājums ir izlemts, un arī tika noņemtas visas bažas par to, ka Saeima varētu pati sev pagarināt termiņus, Saeima pieņēma lēmumu, ka šī pāreja notiks pakāpeniski, šī Saeima savas pilnvaras nepagarina. Tā pieņēma lēmumu, lai nākošajai Saeimai pilnvaras būtu par pusgadu pagarinātas, un tad jau tikai astotā Saeima sāk strādāt četrus gadus. Vienlaikus tiek pagarināts arī prezidenta termiņa laiks uz četriem gadiem, bet tas attieksies tikai uz nākošo ievēlēto prezidentu.

A. Prēdele (LZS, KDS un LDP frakcija):

Es gribētu uz šīs nedēļas notikumiem paraudzīties tā vairāk panorāmiski, jo šonedēļ mūsu valstī bija vairāki notikumi, kas atspoguļo ne tikai valsts pretrunīgo ikdienu un tās problēmas, ar kurām mēs sastopamies, bet arī notikumi, kuri satrauca jūsu prātus un patiesībā daudzviet un daudzkārt lika arī deputātiem domāt un izšķirties par svarīgām lietām.

Manuprāt, viens no tādiem galvenajiem notikumiem, par ko arī jūs runājāt savās mājās, ir Jehovas sektas meitenes bojāeja — muļķīga, nejēdzīga nāve. Un jau šobrīd skan tādas balsis par to, ka vajadzētu aizliegt, atkal aizliegt, it kā ar aizliegumiem ticības lietās kaut ko varētu mainīt. Mans viedoklis ir tāds, ka te nu mēs redzam tos augļus, ka diemžēl mūsu sabiedrībā absolūti trūkst kristīgās izglītības. Kaut arī likumdošana šogad paredz, ka skolas varētu sākt mācīt kristīgo izglītību visās klasēs, tikai un vienīgi Latgales pusē tas notiek patiešām un masveidīgi. Tā ka es šinī notikumā ar Jehovas liecinieku sektas meitenes nāvi saskatu pirmām kārtām problēmu, kā mēs mācīsim jauniešus, kā mēs izglītosim savus cilvēkus, lai tādas nejēdzības nekad vairs neatkārtotos.

Otrs, manuprāt, būtisks notikums šonedēļ ir Vidzemes puses iedzīvotājiem, proti, parīt sola slēgt vilcienu satiksmi Rīga — Rūjiena — Ipiķi. Man tad radās tāda doma — kas tad ir mūsu nozīmē zaudējums? Jo saimnieciskie darbinieki runā par 200 000 latu lielu zaudējumu. Bet vai tad zaudējums nav arī tās puses cilvēku — Ķoņu pagasta, Ipiķu pagasta —, nu kaut vai pārsimt cilvēku, atgriešana no pasaules, ka viņi nekur netiks izbraukt, un, otrām kārtām, protams, arī tas, ka vietējā infrastruktūra tiek sapostīta, ka vietējie uzņēmumi, uzņēmēji nevarēs savu produkciju izvest. Mēs, trīs deputātes, bijām aizbraukušas uz šo dzelzceļa mezglu, izrunājāmies ar dzelzceļniekiem, un mūsu doma ir tāda, ka šoreiz zaudējumus nedrīkst rēķināt latos, tur ir jāskatās dziļāk un pamatīgāk.

Trešā, manuprāt, tāda būtiska šī brīža lieta ir reformu jautājums. Mēs stāvam dažādu reformu priekšā, mums ir reformas skolās, mums ir reformas pašvaldībās, mums ir reformas augstskolās. Un viena no tādām šo reformu problēmām ir problēma, ar ko saskāros vakar Alūksnē, proti, Alūksnes vakarskola. Viņa iet postā, viņai nav līdzekļu, un tanī pašā laikā šobrīd jaunieši ne vienmēr var mācīties dienas skolā, šodien ir sešas 12. klases, bet nav ne telpu, ne audzinātāju, ne iespēju mācīties. Tā ka tas mani ļoti ļoti satrauc. Bez tam ir jūtams arī tas, ka viena daļa cilvēku attiecībā par jebkurām reformām ir tūlīt pretdarbībā. To mēs jūtam diemžēl arī attiecībā par augstskolu reformu, kur mūsu frakcijas ministrs Cimdiņš jau ir sācis šīs reformas, un daudzi, pat neieklausoties, jau ir pret. Un laikam jau viens no būtiskākajiem jautājumiem, par ko lemsim nākamajā nedēļā, bet ko mēs nevaram izmest no galvas arī šodien, ir bezdeficīta budžeta pieņemšana un veidošana. Mēs zinām, kādas ir vajadzības un ko tas šobrīd nozīmē tiem cilvēkiem, kuri cer tomēr, ka kaut kādā veidā viņu dzīve tiks uzlabota ar pabalstiem, ar pensiju pielikšanu. Un te nu ir jautājums deputātu sirdsapziņai — kā mēs pārdzīvosim šo pieņemšanu, kā mēs tiksim galā gan ar to, ka šis bezdeficīta budžets tiks sabalansēts, gan arī tas, kā mēs tiksim galā katrs ar savu sirdsapziņu.

J. Mauliņš (frakcija “Latvijai”):

Šeit Ilmārs Bišers jau aizrādīja par to, ka šodien un arī vakar sēdes tika pārtrauktas kvoruma trūkuma dēļ, jo cilvēki balsoja, tā teikt, ar nebalsošanu. Mums ir trīs pogas: “par”, “pret” un “atturas”. “Atturas” un “pret” ir pilnīgi līdzīgi jebkuru jautājumu lemšanā. Tātad tā viena poga ir pilnīgi brīva. Un, ja šo “atturas” tehniski vienkārši pārvērstu par “nebalsoju”, proti, neiet balsojuma skaitā, līdz ar to jautājums būtu atrisināts, un kvoruma problēma būtu atrisināta. Nebūtu tādu gadījumu, kad nebūtu kvoruma. To mēs jau ierosinājām, tikko ienācām Saeimā, tas ir, frakcija “Latvijai”. Ar tehniskajiem darbiniekiem, arī ar Prezidiju tika runāts. Tas aizpeldēja kaut kur. Diskutēts tika, bet vienkārši netika risināts tālāk tas jautājums. Un es domāju, varbūt šie praktiskie piedzīvojumi beidzot liks kaut ko domāt šinī jautājumā. Jo tas ir tiešām absurdi, ka divas pogas, kuras it kā atšķirīgas, būtībā dod vienu un tādu pašu rezultātu. “Pret” vai “atturas” — tas ir pilnīgi vienāds pie balsu skaitīšanas, bet “nebalsoju”, “nepiedalos”, tas būtu kaut kas cits. Tas neietekmētu kvorumu. Tas ir viens jautājums, un, manuprāt, būtu jāizlemj, jo sajūta, ka te ir darbošanās bērnudārza līmenī, tā man nepāriet joprojām.

Otrs jautājums ir par Satversmes grozīšanu. Bija paradoksāls stāvoklis. Tautas kustība Latvijai iesniedza priekšlikumu atstāt pa vecam, kā ir, vēlēšanas rudenī. Tāpat iesniedza līdzīgu priekšlikumu frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Un tad, kad balsoja par abiem šiem priekšlikumiem, kuri bija līdzīgi, nobalsoja vairākums deputātu. Es uzsveru — vairākums. Bet nebija kvalificēts vairākums, kas nepieciešams, lai varētu mainīt Satversmē šo noteikumu. Rezultātā mēs redzējām to, ka palielinās to cilvēku skaits, kuri saprot, ka nav nekāda jēga pārcelt uz to nedrošo pavasari vēlēšanas. Tikai tāpēc, ka nevar sastādīt savlaicīgi gada budžetu. Kā mēs zinām, šogad gada budžets praktiski ir gatavs jau septembra beigās. Un galu galā, vai tiešām budžeta sastādīšanas neveiklības dēļ būtu jāmaina vēlēšanu laiks. Domāju, ka trešajā lasījumā šis jautājums atrisināsies pozitīvi, un vēlēšanas, tas ir, nominācijas laiks, tas ir, Saeima, tiks ievēlēta uz četriem gadiem, šobrīd ir uz trim gadiem, tad tas vēl nemaz nenozīmē, ka tur neatgriezīsies, tā teikt, saprātīgs lēmums, un galu galā tā pārcelšana uz pavasari nenotiks, bet palielinās Saeimas laiku uz četriem gadiem.

Trešais jautājums, kas man tā palika šodien prātā, bija par grozījumiem likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Tur 1. punktā Ministru kabinets bija ieteicis būtībā nodibināt sociālās dzīvojamās mājas, kuras izīrē mazaizsargātām, maznodrošinātām ģimenēm. Un nezin kāpēc komisija bija pret šādu, tikai apgalvojot, ka tur izstrādā jaunu likumu. Bet mums ir tā — ja ir sāpīga lieta un cilvēkiem, teiksim, ja pēc gada tādu likumu izstrādās un ieteiks, tad tajā gadā viņi būs cietuši, viņiem nebūs kur dzīvot, un tās sociālās mājas ir noteikti nepieciešamas. Un es pateicos deputātiem, ka viņiem bija pietiekoši nopietnības, un šoreiz mūsu priekšlikums bija atstāt Ministru kabineta tekstu, un līdz ar to tika pieņemts tas Ministru kabineta ieteikums. Jo es gribu citēt, ko līdzīgā sakarā teica mūsu frakcijas vadītājs Odisejs Kostanda. Kā liecina statistikas dati, Latvijā turpina pieaugt bezdarbs. 1996. gada 1. jūlijā Latvijā bija reģistrēti 95 tūkstoši aktīvu darba meklētāju. Par bezdarbniekiem atzīti 88 tūkstoši cilvēku jeb 7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir cēlies par vienu procentu. Joprojām samazinās iekšzemes kopprodukts. Satraukumu rada arī tas, ka vairāk nekā puse — 54% bezdarbnieku, ir vecumā no 30 līdz 48 gadiem, bet katrs sestais bezdarbnieks jeb 17% ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem. Joprojām vairāk nekā puse bezdarbnieku ir sievietes. Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām saglabājas Latgalē: Rēzeknes rajonā — 28,7%. Statistikas dati paši par sevi ir sausi cipari, bet aiz tiem visiem stāv dzīvi cilvēki, un jāatceras, ka viņiem visiem sāp.

J. Vidiņš (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”):

Es mazliet pakavēšos pie tā, ko jau Bišera kungs teica un Mauliņš sakarā ar izmaiņām Satversmē. Un vienīgais, es varu pateikt ar gandarījumu, ka Saeima pieņēma mūsu variantu, respektīvi, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” variantu, ka jānotiek tai pārejai pakāpeniski, un 7. Saeimai mēs dodam trīs ar pusi gadu pilnvaras un 8. Saeimai — jau četrus gadus. Tas, es domāju, ir ļoti pozitīvi, un, man liekas, nav būtiski, kad vēlēšanas notiek — pavasarī vai rudenī. Galvenais ir tas, ka tas ir izdarīts, un arī prezidenta pilnvaras tiek pagarinātas uz četriem gadiem.

Tas būtu no mūsu skatījuma pozitīvais, ko mēs izdarījām. Un plus vēl tie daudzie likumi, ko šeit jau kolēģi teica. Kas šinī nedēļā sevišķi uzkrita? Pirmais, tā deputātu nedisciplinētība, ka neierodas sēžu sākumā laicīgi uz sēdēm un ka vienmēr jābaidās, vai būs kvorums vai nebūs. Un tad ar atvieglojumu uzelpojam, kad ir 51. Un tad parasti sāk vilkties tā pamazām. 15 minūšu laikā nokavējuši un tamlīdzīgi. Man liekas, ka tas vispār nav pieļaujams. Deputātiem savlaicīgi ir jābūt savās vietās un jāsāk darbs tieši, kā to sāk Prezidijs.

Un otrs tāds ļoti komplicēts jautājums ir tas, kam Bišera kungs jau pieskārās, ka mazākums uzspiež savu viedokli vairākumam. Es domāju, ka Bišera kunga partija un frakcija “Latvijas ceļš” mūžīgi saka, ka mums visu laiku jāmācās un tamlīdzīgi. Es domāju, šinī gadījumā mums arī ir jāmācās demokrātija un jāizprot tā līdz galam. Un ne vienmēr vairākumam ir tiesības uzspiest mazākumam savu viedokli. Bet šeit nav runa par viedokļu uzspiešanu, ir runa par valsts tālāko attīstību pašreizējam vairākumam. Par tām koncepcijām, kā viņi domā, kā tā valsts attīstīsies. Un šeit, ja pašreiz ir kaut kāds noteikts spēku vairākums, tad varbūt pēc diviem gadiem viņš būs mazākums, un tad viņi protestēs atkal, kāpēc tas vairākums spiež. Un es kategoriski protestēju pret tādu zemisku izteicienu, kā es dzirdēju pašreiz — kad tas skar balsošanas jautājumus, tad nav kvoruma, bet, kad tas skar algas, tad tas kvorums ir. Bišera kungs ļoti labi zina, ka visi tie deputāti atradās zālē, kuri nebalsoja, nepiedalījās balsošanā un ka tas ir viens procedūras jeb cīņas veids, kā stāvēt pretī vairākumam. Un man liekas, tas ir normāli jāpieņem, un tur nevajadzētu tāpat jau paputējušo deputātu reputāciju vēl ar šādiem izteicieniem tālāk graut, jo tas attiecas ne tikai uz mazākumu, bet arī uz vairākumu.

Divi mūsu skatījumā bija ļoti svarīgi jautājumi. Pirmais bija “Grozījumi likumā “Par civildienestu””, kas atļauj tagad nepilsoņiem ieņemt ierēdņu amatus, lai gan likums par civildienestu, kuru divus gadus atpakaļ pieņēma, deva pietiekošu laiku, lai šie nepilsoņi padomātu par savu darbā iekārtošanos, kad šī likuma norma stājas spēkā. Par nožēlu, tas netapa izdarīts, un, kad šo jautājumu mēs vakar apspriedām, demokrātiskais vairākums man par izbrīnu teica, ka ministrijas atradīs apkārtceļus un liks priekšā Saeimai šiem ierēdņu kandidātiem dot pilsonību par sevišķiem nopelniem, un tad, ak Dievs, tad viņiem būs to pilsonību jādod. Es nezinu, kādēļ uzskata, ka deputātiem kaut ko kāda ministrija vai Ministru kabinets var uzspiest. Un tikpat viegli to pilsonību neiedot. Bet katrā ziņā mēs esam laikam pirmā valsts vismaz Eiropas kontinentā, kur atļauj nepilsoņiem ieņemt ierēdņu amatus. Pat Krievijā, uz kuru skatās atsevišķi mūsu deputāti, pat tur tas nav. Nerunājot jau par Rietumiem. Visur ierēdņiem ir jābūt tikai pilsoņiem. Nu, ja mēs gribam iziet Eiropā un spodrināt savu Latvijas tēlu, tad mēs to esam sasnieguši.

Otrais jautājums, kam šeit arī pieskārās, ir par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem sportā un tā tālāk. Ziniet, šos abus jautājumus es varētu kvalificēt kā lienošu Pilsonības likuma apiešanu. Citādi kvalificējama tā nav. Lai šo lietu izbeigtu, mēs šo jautājumu ierosināsim izskatīt Starpfrakciju sadarbības padomē, un katrā ziņā mēs vairāk nepieļausim, ka kādiem huligāniem jeb tanī pašā reizē sportistiem dotu pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijā.

J. Strods (frakcija “Tautai un taisnībai”):

Nedaudz par vakardienas sēdi. Tā bija diezgan īsa, tomēr deputāti paspēja izskatīt vienu jautājumu, kas izsauca diezgan lielu polemiku. Un tie bija “Grozījumi likumā “Par valsts civildienestu””. Runa te bija par apmēram 200 profesionāliem ierēdņiem, kuri patlaban nav Latvijas Republikas pilsoņi, un turpmāk viņiem nebūtu iespējas strādāt esošajos amatos, jo tuvākajā laikā saskaņā ar likumu “Par pilsonību” viņi nevar kļūt par pilsoņiem. Frakcija “Tautai un taisnībai” iestājās par to, ka Latvijas valstī tomēr ir vajadzīgi galvenokārt profesionāli, kompetenti, ar lielu darba pieredzi apveltīti ierēdņi, un pie tam šie potenciālie 200 ierēdņi ir jau ierēdņa kandidāti un acīmredzot pietiekoši labi pārvalda valsts valodu, kā arī ir lojāli noskaņoti pret Latvijas valsti. Jo savādāk diez vai pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tos būtu atbalstījuši viņu darba kolektīvi un arī valdība. Tāpēc mūsu frakcija atbalstīja normu likumprojektā, ka par ierēdņiem varēs strādāt personas, kuras ieņem ierēdņa kandidāta amatu likuma “Par valsts civildienestu” stāšanās brīdī un ir nokārtojušas atestāciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Šodien viens no galvenajiem jautājumiem, es domāju, bija “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Šie grozījumi izsauca jau pamatīgu diskusiju pirmā lasījumā, un tas ir saprotami, ka konstitucionāli jautājumi vienmēr izraisa plašu rezonansi ne tikai parlamentā, bet arī visā sabiedrībā. Un jāsaka, ka otrā lasījuma debates bija krietni konstruktīvākas. Liekot visus priekšlikumus uz balsojumu, tika pieņemts Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšlikums, proti, Saeimas vēlēšanas izdarāmas maija mēneša pirmajā svētdienā. Frakcija “Tautai un taisnībai” atbalstīja šo viedokli, jo mēs uzskatām, ka Latvijā patlaban situācijā, kad vēl nav sakārtotas īpašumu attiecības un nav īsts brīvais tirgus, kad ir saspringta sociālā situācija, nevar pieļaut, ka valsts uz pusgadu paliek bez jaunpieņemta budžeta, un, manuprāt, ievēlot Saeimu maijā un sastādot valdību jūnijā, jaunā valdība trīs līdz četru mēnešu laikā spēs izdarīt zināmas korekcijas jau iepriekšējās valdības sastādītajā budžetā, un ap novembri, decembri jaunievēlētā Saeima varēs mierīgi izdiskutēt un pieņemt jauno budžetu. Un domāju, ka sēdē deputāta Čerāna no frakcijas “Latvijai” izteiktie argumenti pret šo priekšlikumu neiztur kritiku. Tāpat es domāju, labi būs arī tas, ka tik mazā valstī kā Latvijā Saeimas vēlēšanas notiks vienā, nevis divās dienās, kā tas bija līdz šim. Frakcija “Tautai un taisnībai” tāpat noraidīja deputāta Vītola priekšlikumu šajā likumprojektā, ka Valsts prezidentu varētu ievēlēt no 35 gadu vecuma. Uzskatām, ka tik augstā amatā jābūt cilvēkam ar diezgan lielu dzīves pieredzi. Un varētu teikt, ka kopīgais deputātu balsojums par izmaiņām mūsu valsts pamatlikumā Satversmē, tas ir, “par” — 65, “pret” — 5 un 5 “atturas”, liecina, ka Saeima ar diezgan lielu balsu vairākumu atbalstīja šīs jau nobriedušās pārmaiņas, ko mēs arī šodien pieņēmām.

A. Panteļējevs (frakcija “Latvijas ceļš”):

Pirmkārt, es gribētu atzīmēt, ka šī nedēļa ir ievērojama ar to, ka otrdien valdību veidojošās frakcijas un partijas parakstīja papildu vienošanos pie sadarbības līguma, un, es domāju, šie paraksti pauž zināmu cerību mums, ka, iespējams, pirmo reizi Latvijas Republikas vēsturē, gan pirms kara, gan pēc kara neatkarīgās Latvijas vēsturē, mums ir izdevies izveidot valdību, kas spēs pilnasinīgi strādāt no vienām vēlēšanām līdz otrām vēlēšanām, tādējādi varbūt pierādot, ka partiju skaits ne vienmēr ir šķērslis kompromisa atrašanai un normālas demokrātiskas valsts funkcionēšanai. Kas attiecas uz šodienu, tad man arī gribētos piekrist, ka svarīgākais bija mūsu lēmums Satversmes sakarā, un šodienas balsojums pilnībā izgaisināja pēdējās iespējas runāt par to, par ko prese šad tad ir runājusi, proti, ka šī Saeima cenšas pagarināt pilnvaras pati sev, tātad tika pietiekami viennozīmīgi nobalsots par pārejas formulu, kura paredz, ka Saeimas termiņa pagarinājums stājas spēkā pakāpeniski, sākot ar nākamo Saeimu, pēc tam ar aiznākamo Saeimu. Acīmredzot uz trešo lasījumu mēs vēl atgriezīsimies pie debatēm par to, vai labāk vēlēšanām būt pavasarī vai rudenī, bet skaidrs ir viens, ka šī mūsu Saeima strādās tieši tik, uz cik viņa bija ievēlēta, un beigs savas pilnvaras rudenī, kā tas arī izriet no pašreizējā vēlēšanu likuma un Satversmes.

Kas attiecas uz citiem procesiem, gribētos pieskarties tam, ko minēja jau Kristīgo demokrātu partijas pārstāvis, proti, par dažām reformām, kas ir uzsākušās sabiedrībā. Un man tomēr gribētos teikt, ka mums ir jāsaprot, ka ir reformas un reformas. Ir reformas, ko varbūt veic valsts savā birokrātiskajā aparātā, un tās ir jāveic droši vien asi, mērķtiecīgi, administratīvi, varbūt pat ar zināmiem diktatūras veidiem, jo birokrātiju savādāk nevar reformēt. Bet, kad mēs pieskaramies augstākās izglītības sfērai, man gribētos teikt, ka šādas metodes nav pielietojamas. Ne velti visās pasaules valstīs jau no feodālajiem laikiem augstākajai izglītībai ir bijusi zināma neatkarība no karaļiem un valdniekiem, acīmredzot tas ir loģiski, un beigu beigās tieši augstākās izglītības sfērā strādā cilvēki, kuri gan savas izglītības, gan zināšanu ziņā varbūt ir gudrāki par dažiem labiem valdniekiem. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam, sākot reformēt šo sfēru, un man gribētos teikt, ka, izsakot cieņu Cimdiņa kunga iniciatīvai, man tajā pašā laikā gribētos aicināt izvairīties šeit no šādu birokrātisku, administratīvu metožu izmantošanas. Man pilnīgi nesaprotams liekas fakts, ka, piemēram, darba grupā netiek uzaicināts piedalīties Universitātes rektors Zaķa kungs, var būt visādas personīgās simpātijas vai antipātijas, bet ir jābūt arī vienkāršam un elementāram respektam pret sabiedrībā iedibināto kārtību un tradīcijām, un, ja mēs nerespektējam Universitātes rektoru, domājot par to, kā mēs reformējam augstskolu sistēmu, tad mēs pārvēršamies vienkārši paši par sīkiem birokrātiem, kuri uzskata, ka viņi paši visu vislabāk zina un vislabāk var atrisināt. Es ceru, ka tas ir tikai pārpratums, un es ceru, ka reformas augstskolas sfērā, kas acīmredzot ir nepieciešamas, notiks atbilstoši tomēr tām tradīcijām, kas valda visās pasaules valstīs, un ka pirmkārt mēs prasīsim profesoriem, studentiem, pasniedzējiem pašiem. Un pēc tam varbūt rakstīsim viņiem instrukcijas, kā un ko darīt.

P. Tabūns (LNNK un LZP frakcija):

Es atzīšos, ka esmu tas grēkāzis, kurš sāka diskusiju jautājumā par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem Znarokam, bet, tā sakot, vadzis jau bija pilns. Šis protests sen brieda Saeimā, jo mūs jau te daudzi deputāti ir mēģinājuši no tribīnes pārliecināt, ka neesot ētiski runāt vai debatēt par to, dot vai nedot pilsonību par īpašiem nopelniem, jo šie cilvēki sabiedrībā esot pazīstami, un kritiku no Saeimas tribīnes esot visai nesolīdi izteikt. Es, protams, esmu pret šādu nostāju, galu galā, ja jau ir nopelni, tad nav ko te kautrēties, un deputāti arī pateiks par šiem nopelniem, bet, ja nav un ja ir tieši pretēji, tad arī tas ir pelnīts. Un es šajā kaunpilnajā procedūrā, godīgi sakot, par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem tiem cilvēkiem, kuriem faktiski nav šo nopelnu, parasti nepiedalos, vienkārši nebalsoju, jo tas, manuprāt, pārvērsts jau par tādu farsu, un man, godīgi sakot, ir kauns par šādu nostāju. Un Bišera kungs šodien teica, ka viņu sāpinot tas, ka mazākums nepakļaujoties vairākumam, ko te pieminēja arī mans kolēģis no “Tēvzemei un Brīvībai” Vidiņa kungs. Mani gluži otrādi iepriecina, ka mazākums beidzot tādos tīri nacionālas nostājas jautājumos parāda savu mugurkaulu un stāju, jo tā jau nu nevar patiešām, kā ir izvērsusies šī pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem tiem cilvēkiem, kuri faktiski nav pelnījuši, un tās diskusijas un sarunas, ka nu būs slikti, šī komanda nevarēšot spēlēt pasaules mačos kaut kur un tā tālāk, un nenesīšot Latvijas vārdu pasaulē. Ziniet, ja Znaroks, kurš ar savu uzvedību parādīja sevi, nespēlēs pasaules mačos, bet nu gan viņš tagad spēlēs, jo viņam kā pirmajam šodien tika piešķirta pilsonība, es domāju, ka mēs laimīgāki ar to nekļūtu un slavenāki arī ne, ja viņš nepārstāvētu Latviju šajos mačos, bet, redziet, man šāda kolektīva pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem tiem, kuriem patiešām nav šo nopelnu, ir absolūti nepieņemama. Tad jau drīz mēs sāksim piešķirt arī novusa spēlētājiem un vēl kaut kādiem citiem, veselām komandām, atzīstot, ka tie ir nopelni, lai gan šiem vīriem, kuru, teiksim, māka hokejā ir visai viduvēja, nav nekādu īpašu nopelnu. Diemžēl padomju laikā bija izveidojusies prakse, ka hokeju pamatā spēlēja arī Latvijā tikai sabraukušie no Krievijas vai šeit pat Latvijā esošie krievu jaunieši un latviešu puiši tika pastumti malā. Diemžēl šī negatīvā prakse turpinās arī šodien. Tā ka nekas ļauns te nebūtu, ja beidzot arī latviešu puiši tiktu īsti pie hokeja spēlēšanas. Daži, protams, tika arī toreiz. Mēs pazīstam dažus vīrus, kuri spēlēja patiešām tik augstā līmenī, ka nevarēja viņus neuzņemt šajā komandā. Tā ka es domāju, ka tas nevar sāpināt deputātus un sabiedrību, bet taisni otrādi — varētu iepriecināt, ka mēs parādījām mugurkaulu.

E. Bāns (Latvijas Vienības partijas frakcija):

Šodien daudzos jautājumos, ko Saeima pieņēma otrajā un trešajā lasījumā, kur arī mūsu frakcija bija ziņotāji, uzkrita vārds “maksātnespēja”. Maksātnespēja. Maksātnespēja. Maksātnespēja. Vārdu sakot, šis vārds raksturo, kurp valsts iet. Es tā to saprotu, nebija neviena vārda par maksātspēju vai par maksātgribu. Kāpēc tas tā ir?

Mēs parakstījām vienošanos par 5% iekšzemes kopprodukta pieaugumu gadā. Šogad tas nebūs. Es domāju, ka tas nākošgad arī nebūs, jo šajā valdības deklarācijas izpildes kārtībā bija izlaists galvenais jautājums, ko mēs prasījām un ierakstījām, un Šķēles kungs pieņēma, kad dibināja šo koalīcijas valdību. Tas bija jautājums par to, ka nekavējoši ir jāizstrādā tautsaimniecības ekonomiskās attīstības koncepcija. Līdz šai dienai tās nav, 12 mēnešu programmā tā nav iekšā. Es domāju, ka tie 5% mums būs tikai liela vīzija. Un tad jau nav brīnums, ka mēs runājam par bezdeficīta budžetu. Uzreiz nāk ar paziņojumu, ka apliks pensionārus ar nodokli. Vēl tas jautājums nav noklusis. Ja ne pašus pensionārus, tad viņu ienākumus, bet pensija taču ir godīgi nopelnīta. Cik nu viņa ir, tik nu viņai ir jābūt. Nē, lūk, atkal ķeras klāt. Mūsu frakcija pieņēma viennozīmīgu koncepciju “Rokas nost no pensijām!”. Mēs nepieļausim to, cik nu tas būs mūsu spēkos, bez šaubām.

Vakar tikāmies ar skolotājiem. Reforma. Atkal reforma. Izglītībā reforma. Administratīvā reforma. Tajā pašā laikā skolotājiem 900 tūkstošu pietrūkst, lai šogad izmaksātu algas. To, kas ir apsolīts.

Es apbraukāju vairākus rajonus, pagastus un tā tālāk. Uzzināju par šo pašvaldību reformu. Visi rēķina — būs ekonomija. Neviens nav parēķinājis, cik tas izmaksās. Iedzīvotāju pasēs būs jāpārreģistrē pieraksts. Transporta līdzekļi būs jāpārreģistrē. Blankas vajadzēs jaunas, zīmogus vajadzēs jaunus. Katra reforma prasa naudu, lai nestāsta, ka reformas neprasa naudu. Tas notiek tajā laikā, kad pensionāri saņem 50% no pilna iztikas minimuma vai 3/4 no krīzes minimuma. Krīze turpinās. Mēs nodarbojamies ar milzīgām reformām, kas noteikti prasīs naudu. Reformas varbūt vajag. Bet no otras puses ir tā: ja grib, lai cilvēki nestrādātu, viņus vajag tracināt ar reformām. Un viss būs vislabākajā kārtībā. Cilvēki aizmirst, ka ir jāstrādā, domā par šīm reformām, domā par “krēslu saglabāšanu”. Polemika notiek un tā tālāk. Reformas ir jāprot gudri izvest, lai nebūtu tautā tāda šūpošanās un neziņa. Nav jau noslēpums, ka ēnu ekonomika ir kaut kur. Kādreiz banku darbinieki lēsa, ka ap 3 miljardi. Tad mēs varētu dzīvot paradīzē jau, ja vismaz daļu no tiem ēnu ekonomikas līdzekļiem mēs iekasētu nodokļos. Tagad viss budžeta deficīts tiek bāzēts uz nodokļu palielināšanu. Tam mēs arī piekrist nevaram.

Jā, teiksim, deputāti izvairījās, atliek secināt no balsošanas šodien. Tad, kad nobalsoja par savām algām, kad kvorumu skaitīja, tad bija ap 80 deputātu vai cik tur, kad bija jābalso par pilsonību, šīs atbildības trūkst. Vai “pret”, vai “par”. Acīmredzot, zālē ir bijušas arī deputātu ēnas, kas šo atbildību noņem no sevis. Ir jāatbild mums tomēr savu vēlētāju priekšā. Un, ja mēs nepiekrītam, ka tā piešķir pilsonību, tad ir jābalso “pret”. Tas būtu mazākais.

Es uzskatu, ka tautsaimniecības atjaunošana, tagad jau jāsaka — reanimācija, ir viens no svētākajiem pienākumiem, kuru tikai daļēji mēs iestrādājām tajā 12 mēnešu programmā, tas varbūt ir par nodokļiem, par citiem jautājumiem, bet tādas kompleksas saturošas programmas diemžēl mums šodien nav.

Pēc izdevuma

“Saeimas Vēstis”, Nr. 80

19.septembra sēde

Sākums pulksten 18.00

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Labvakar, cienījamie deputāti! Sākam sēdi atbilstoši Kārtības rullim. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrēties! Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

J.Kušnere (6.Saeimas sekretāra biedre). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Alfreds Čepānis, Roberts Dilba, Kārlis Jūlijs Druva, Indulis Emsis, Aivars Endziņš, Guntis Eniņš... Eniņš ir klāt. Gunta Gannusa, Viesturs Gredzens, Edvīns Inkēns, Juris Kaksītis, Aleksandrs Kiršteins, Paulis Kļaviņš, Odisejs Kostanda, Andrejs Krastiņš, Ģirts Valdis Kristovskis, Aristids Jēkabs Lambergs, Kristiāna Lībane, Aleksandrs Pētersons, Andrejs Požarnovs, Anta Rugāte, Andris Saulītis, Antons Seiksts, Juris Sinka, Leonards Stašs, Jānis Urbanovičs, Māris Vītols... ir zālē. Roberts Zīle, Ilga Kreituse.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sākam izskatīt deputātu jautājumus. Deputātu J.Vidiņa, V.Dozorceva, R.Leitenas, A.Nagļa, J.Straumes, V.Kalnbērza jautājums Latvijas Republikas Ministru prezidentam A.Šķēlem par jautājumiem, kas saistīti ar 1995.gada 26.aprīļa likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” izpildi. Lūdzu! Dainis Turlais, iekšlietu ministrs. Ministru kabineta vārdā.

D.Turlais (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs). Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Ministru prezidents Šķēles kungs ir pilnvarojis mani sniegt atbildi, kura ir pavairota un izsniegta jums rakstiski. Manuprāt, atbilde ir izsmeļoša un komentāru man nav.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vārds papildjautājumiem. Juris Vidiņš, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts. Lūdzu! Laiks — viena minūte.

J.Vidiņš (TB). Cienījamie kolēģi! Vispirms es aprunājos ar tiem deputātiem, kuri šos jautājumus ir parakstījuši. Un, vārdu sakot, mums izraisa sašutumu šīs atbildes. Ja Turlā kungs uzskata tās par izsmeļošām, tad mani interesē:

1) kas ir par šā likuma neizpildi sodīti un kādā veidā sodīti;

2) es vēlreiz atkārtoju tos pašus jautājumus. Kad politiski represētajiem būs apliecības;

3) kas maksās kompensācijas tiem, kuriem savlaicīgi jūsu vainas dēļ nav piešķirtas tās... (Starpsauciens: “Nevar trīs...”)

Sēdes vadītājs. Vidiņa kungs, es ļoti atvainojos! Bet pēc Kārtības ruļļa ir paredzēts uzdot divus jautājumus.

J.Vidiņš. Es uzdodu vienu jautājumu trijās apakšdaļās. (Zālē smiekli.) Kas kompensēs tos izdevumus tiem represētajiem. Man šķiet...

Sēdes vadītājs. Paldies! Jūsu laiks ir beidzies. Dainis Turlais — Latvijas Republikas iekšlietu ministrs.

D.Turlais (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs). Man vēl ir lūgums Vidiņa kungam atgriezt atpakaļ uz šo tribīni manus dokumentus. (Zālē smiekli.) Visus, visus.

Sēdes vadītājs. Turlā kungs, jūs sākat atbildi. Vidiņa kungs, es atvainojos. Bet tas nav viss. Visus manus dokumentus. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, Turlā kungs!

D.Turlais. Es tiešām atvainojos. Bet es tagad atgriezīšu Vidiņa kungam viņa dokumentus. (Zālē smiekli.)

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, lūdzu ievērosim kārtību un tik tiešām katrs rūpēsimies par savu dokumentu glabāšanu. Lūdzu, Turlā kungs!

D.Turlais. Faktiski tika atkārtoti tie paši jautājumi, kas jau bija iesniegti rakstiski, un man ir jāatbild ar to pašu, kas jau ir uzrakstīts vēstulē, jo iepriekšējai valdībai līdz 1995.gada 31.decembrim bija jāatrisina šie jautājumi, kuri nezināmu apstākļu dēļ netika atrisināti. Tālāk tie tiek izskatīti tā, kā tas ir pieņemts likumos un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, ka par summām, kas pārsniedz... 60.noteikumos ir jāizsludina konkurss. Un tikai konkursa rezultātā var tikt veikti šie darbi.

Pilsonības un imigrācijas departamentā ir katastrofāls stāvoklis ar izpildes disciplīnu. Ir cilvēki, kas ir sodīti par šiem pārkāpumiem. Un pašlaik visi materiāli ir iesniegti Ministru kabinetā izskatīšanai, un tuvākajā valdības sēdē acīmredzot tiks pieņemts izsmeļošs lēmums arī par tiem papildu jautājumiem, kurus jūs, Vidiņa kungs, uzdevāt. (Starpsauciens: “Laiks!”)

Sēdes vadītājs. Paldies! Atbilde uz diviem jautājumiem ir sniegta. Pārejam pie nākamā jautājuma izskatīšanas. Deputātu A.Rubina, I.Liepas, L.Ozoliņa, R.Jurdža, G.Valdmaņa, V.Krisberga, I.Bišera, J.Mauliņa, E.Zelgalvja, J.Vidiņa jautājums ārlietu ministram Valdim Birkavam par Saeimas pieņemtās Deklarācijas par Latvijas okupāciju publiski izteikto kritiku.

Vārdu motivācijai lūdz Andris Rubins, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godājamie deputāti! Ministr, Birkava kungs! Jums, Birkav, kā ministram ir jāpārstāv Saeimas griba. Respektīvi, savas tautas griba. Jūs esat pret to, pret visiem zināmu un dokumentāri apstiprinātu faktu, ka Latvija bija okupēta? Pat tagad, kad 76 deputāti par to nobalsoja un pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, jūs to publiski kritizējat. To pēc jums kritizēja arī diemžēl otrs jūsu “Latvijas ceļa” biedrs Indulis Bērziņš, kurš ir Ārlietu komisijas priekšsēdētājs. Kā to lai saprot, vai jūs neticat Saeimai, jūs neticat 76 deputātiem, kas par to balsoja? Vai jūs negribat pārstāvēt ārlietas? Savā laikā ministrs Jurkāns demisionēja, kad viņš nepiekrita parlamentam. Vai jūs neticat, ka Latvija bija okupēta? Jūs sakāt, ka okupācijas deklarācija ir novēlota. Jūs un jūsu “Latvijas ceļa” deputāti — Panteļējevs un citi — iepriekšējā Saeimā darīja visu, lai tā netiktu pieņemta. Jūs, kas bijāt Latvijas Ministru prezidents vai arī, ja jums labāk patīk, — viceprezidents, esat atbildīgs par Latvijas ekonomisko pagrimumu, un tagad jūs to darāt ar ārlietām. Jūs daudz braukājat un runājat, bet Latvijai no jūsu darbošanās nav nekāda labuma, ne silts, ne auksts. Ārlietās nav kārtības. Latvijas vēstniekus ieceļat jūs, un prezidents apstiprina. Kāpēc Saeima neapstiprina vēstniekus un tad prezidents var iecelt vai ne. Mēs te balsojam par visiem rajonu tiesnešiem, bet par mūsu vēstniekiem pasaules valstīs ne. Vēstnieku iepriekšējā sadarbošanās ar Valsts drošības komiteju tiek uzskatīta tikpat kā pati par sevi saprotama, pat vēlama. Jūs gribat piemērus? Lūdzu — Andrejevs, Odiņa. Kam atskaitās vēstnieki? Ārlietu ministram. Kādas partijas pārstāvji ir mūsu vēstnieki? Pārsvarā “Latvijas ceļa”, tāpat kā ministrs. Paldies, jums vārds!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vārds Valdim Birkavam — Latvijas Republikas ārlietu ministram.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs). Godātie kolēģi! Atbilde ir iesniegta rakstiski, un no visa tā es gribētu tikai uzsvērt vienu faktu, ka kopš 1991. gada ir notikuši vismaz 36 demarši, kas apliecina faktu, ka Latvija bijusi okupēta. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Papildjautājumiem deputāti pieteikušies nav. Juris Vidiņš — “Tēvzemes un Brīvības” deputāts. Lūdzu!

J.Vidiņš (TB). Birkava kungs, man interesē, kādā veidā jūs realizēsiet starptautiskā arēnā šo Deklarāciju par Latvijas okupāciju? Kādus praktiskus pasākumus jūs veiksiet, lai šo faktu atzītu tās pārējās valstis, un, ja tās ir atzinušas, kādā veidā tās jums var palīdzēt atrisināt dekolonizācijas jautājumus? Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vārds Valdim Birkavam — Latvijas Republikas ārlietu ministram.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs). Paldies! Tātad šajā brīdī galvenais uzdevums ir nodrošināt citu pasaules valstu atbalstu Latvijas viedoklim un izpratni par deklarācijas mērķiem, tādējādi deklarācijā ietverto nostādņu īstenošana reāli var notikt, tikai bāzējoties uz divpusējām un daudzpusējām attiecībām. Fakts ir tāds, ka reāli savā darbībā mums draudzīgās valstis vadās no paša okupācijas fakta, un tieši tādēļ mums netiek uzticēts vai uzlikts par pienākumu atgriezt PSRS parāda daļu, kā to prasa pārējām valstīm, kas ir bijušas, NVS, kas ir patlaban NVS sastāvā. Tieši tāpēc mums ir atgrieztas visas vēstniecības, izņemot Francijā, un tie ir fakti, kas apliecina, ka šīs valstis savā darbībā reāli ņem vērā okupācijas faktu un mūsu valsts kontinuitāti pēc okupācijas. Bet, protams, lai saņemtu starptautisku atzīšanu apstākļos, kad lems par to — vai par to var lemt valstis, kas ir bijušas okupētājas un okupētājvalstis, tas ir sarežģīts process, bet tas ir jādara. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Otru papildjautājumu deputāti nevēlas uzdot? Paldies.

Pārejam pie nākamā jautājuma. Deputātu G.Valdmaņa, A.Rubina, L.Ozoliņa, G.Gannusas, J.Kušneres, J.Mauliņa, L.Staša, I.Liepas, E.Zelgalvja, Ā.Ločmeļa jautājums Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem sakarā ar gaidāmo tikšanos ar Krievijas Federācijas premjerministru A.Černomirdina kungu. Lūdzu! Valdis Birkavs — Ministru kabineta vārdā.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs). Godātie kolēģi! Arī uz šo jautājumu ir dota rakstiska atbilde, un man jāsaka, ka pagaidām turpinās apspriežamo jautājumu saskaņošanas process. Tas vēl nav galīgs, tāpat kā galīgs nav arī datums, kurā ir iespējama abu valstu ministru prezidentu tikšanās.

Sēdes vadītājs. Paldies! Deputāti uzdod papildjautājumus. Nevēlas? Gundars Valdmanis — Vienības partijas frakcijas deputāts. Lūdzu!

G.Valdmanis (LVP). Godājamo Prezidij, draugi, Saeima un Kiršteina kungs! Birkava kungs, jūs no šīs tribīnes mums apsolījāt, ka jautājums par samaksu no Krievijas būs šogad diskutēts Maskavā, un es šodien nedzirdēju, es arī neredzēju jūsu rakstā, ka tiks pieprasītas kompensācijas... jūsu izpratne, ka ir viss kārtībā, jo varbūt viņiem arī ir pretprasības un tā tālāk.... Mani interesē un jautājums būtu šāds: vai jūs esat atbildīgs Saeimai, kā jūs izpildāt Saeimas vēlmi, jeb Saeimai ir jāuzklausa jūsu rīcību un tā jāpieņem. (Starpsauciens no zāles: “Jautājums nav pēc būtības.”)

Sēdes vadītājs.Paldies! Valdis Birkavs — Latvijas Republikas ārlietu ministrs.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs). Es esmu atbildīgs Saeimas un likuma priekšā tāpat kā ārpolitiskās koncepcijas priekšā, kuru Saeima akceptēja, un, ja Seima mani sauc, tad es nāku un skaidroju savu un valdības pozīciju. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu. Otrs papildjautājums — Gundars Valdmanis, Latvijas Vienības partijas frakcija.

G.Valdmanis (LVP). Godājamais Birkava kungs! Latvija bija okupēta kādus piecdesmit gadus atpakaļ. Kādi pieci gadi, seši gadi... jūs man uzbrukāt, kad es teicu, septiņi gadi, ir pagājuši. Nekāda progresa nav. Jūs runājat par konvencijām, kuras mēs esam parakstījuši, kur kā Krievija, tā mēs esam atbildīgi. Kad mēs uzsāksim nopietnu procesu, kad mēs sāksim lietot tās konvencijas, tos ceļus — vai Hāgā, vai Eiropas Savienībā, tur individuālo tiesību tiesās, lai piedzītu atlīdzību tiem, kuri cieta. Un kāpēc mēs esam tik vieglprātīgi, ka mēs domājam, ka tauta var gaidīt, tas 70 gadus vecais cilvēks var vēl gaidīt un gaidīt. Viņam atlīdzību vajag šodien, kamēr viņš vēl ir dzīvs. Cik ilgi mēs gaidīsim, kad mēs sāksim tos procesus? Ja Krievija negrib ar mums runāt, tad...

Sēdes vadītājs. Paldies, Valdmaņa kungs, jūsu laiks ir izsmelts. (Starpsauciens: “Jautājums kāds?”)

G.Valdmanis. Jautājums ir: kad mēs sāksim izmantot tos procesus, kurus mums ir iespējams izmantot?

Sēdes vadītājs. Valdis Birkavs — Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Lūdzu!

V.Birkavs (ārlietu ministrs). Latvija tika okupēta 56 gadus atpakaļ, un tikko neatkarība tika atjaunota un tika atjaunots Latvijas statuss ANO, tūdaļ sākās šī jautājuma risināšana starptautiski. Tikko Latvija tika uzņemta Eiropas Padomē, tā tūdaļ, jūs pats bijāt klāt, Valdmaņa kungs, tika izvirzīta Krievijai virkne prasību sakarā ar Krievijas uzņemšanu Eiropas Padomē. Mēs izmantojām un izmantosim visus iespējamos starptautiskos mehānismus, bet mums jārēķinās ar tām ārpolitiskajām realitātēm, kurās mēs šobrīd realizējam savu ārpolitiku. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Līdz ar to visi jautājumi un atbildes, ko šodien bija paredzēts izskatīt mūsu Saeimas sēdē, ir izskatītas. Paldies! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri lūdzu nolasīt rezultātus.

J.Kušnere (Saeimas sekretāra biedre). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Romāns Apsītis — ir zālē, Vents Balodis, Alfreds Čepānis, Kārlis Jūlijs Druva, Indulis Emsis, Aivars Endziņš, Edvīns Inkēns, Juris Kaksītis, Aleksandrs Kiršteins, Paulis Kļaviņš, Odisejs Kostanda, Andrejs Krastiņš, Ilga Kreituse, Ģirts Kristovskis, Aristids Jēkabs Lambergs, Kristiāna Lībane, Ādolfs Ločmelis, Andris Saulītis, Antons Seiksts, Juris Sinka, Leonards Stašs, Jānis Urbanovičs, Gundars Valdmanis — zālē. Roberts Zīle, Paldies!

Sēdes vadītājs. Saeimas sēdi pasludinu par slēgtu.

Uz Saeimas deputātu jautājumiem

rakstiski iesniegtās atbildes

Uz jaut. Nr.40 — dok. Nr.1360a

Ārlietu ministrs V.Birkavs:

1996.gada 18.septembrī

Atbilde uz deputātu jautājumiem (reģ. Nr.40) Ministru prezidentam A.Šķēlem

3. Kā noris starpvalstu sarunas ar Krievijas Federāciju un Vācijas Federatīvo Republiku, iesaistot ASV un Lielbritāniju kā Jaltas un Potsdamas konferences dalībvalstis, risinot jautājumus par:

a) visu Latvijas Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu (arī LPSR VDK arhīvu materiālu) atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai;

b) nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu citu valstu iedzīvotājiem, kuri komunistiskā un nacistiskā režīma represiju rezultātā nokļuvuši un turpina pastāvīgi dzīvot Latvijā, šo jautājumu saskaņojot ar tām valstīm, no kurām minēto režīmu laikā tika pārvietoti vai pārvietojās šie iedzīvotāji.

Attiecībā uz jautājumu par kompensācijām Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, kas nodarīti PSRS okupācijas laikā, paskaidroju, ka šādu zaudējumu novērtēšana un aprēķināšana ir visai sarežģīts process, kas saistīts ar zinātniski pārbaudītu metožu izmantošanu, aprēķināšanā jāņem vērā daudzi apstākļi un faktori, kas būtiski var ietekmēt galīgos rezultātus. Darbu pie zaudējumu aprēķināšanas ir uzsākušas Finansu ministrija un Labklājības ministrija, savukārt Ārlietu ministrija ir gatava izmantot iegūtos rezultātus par PSRS okupācijas laikā izdarītajiem zaudējumiem, lai risinātu sarunās ar Krieviju kā PSRS tiesību mantinieci jautājumu par noteiktu kompensāciju izmaksām. Ārlietu ministrija savas kompetences ietvaros ir centusies minētos jautājumus risināt atbilstoši Latvijas interesēm, izmantojot kā līdzekļus dažādas starpvalstu sarunas un starptautiskās institūcijas.

Jautājumu par kompensāciju par okupācijas laikā izdarītajiem zaudējumiem Latvijas Republikai Latvijas delegācija ierosināja risināt jau starpvalstu sarunās ar Krieviju par KF bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Krievijas puse šajā sakarā savukārt izvirzīja prasības attiecībā pret Latviju (konkrēti kompensācijas par okupācijas laikā uzceltajiem objektiem, materiāli tehniskajām bāzēm, rūpnīcām, citu nekustamo īpašumu). Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunās šīs abas pozīcijas bija būtisks šķērslis, lai sekmīgi turpinātu sarunas par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas. Tāpēc abas puses panāca kompromisa vienošanos, ka minētais jautājums par kompensāciju izmaksām tiks risināts pēc Krievijas karaspēka izvešanas no Latvijas. Paralēli Ārlietu ministrija uzturēja minētā jautājuma aktualitāti Latvijas–Krievijas ārlietu resoru dialoga dienas kārtībā. Pēc Latvijas un Krievijas Starpvaldību komisijas izveidošanas Ārlietu ministrija, pildot LR likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” pārejas noteikumus, iekļāvusi attiecīgos jautājumus (par visu Latvijas Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un no Latvijas izvesto arhīvu atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai) minētās komisijas darba kārtībā, par ko Krievijas puse ir informēta.

Attiecībā uz atļaujas saņemšanu darbam bijušās VDK arhīvos Krievijā un arhīva materiālu atgūšanu par represētajiem Latvijas valsts iedzīvotājiem vēlos norādīt, ka Ārlietu ministrija ir vairākkārtīgi izvirzījusi šo jautājumu sarunās ar Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas dažāda ranga amatpersonām. 1995.gada septembrī tika saņemta Krievijas puses atbilde ar:

— izziņu par arhīvu materiāliem, ar kuriem bija iepazinies Latvijas Vēstures institūta direktors un reizē arī Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku likteņu noskaidrošanas komisijas vadītājs I.Ronis 1991.—1993.gadā (6),

— izziņu par arhīvu materiāliem, no kuriem izgatavotas kopijas (13),

— izziņu par dokumentiem, kas nodoti I.Ronim (11),

— izziņām par dažiem represētajiem Latvijas valsts darbiniekiem (3).

Š.g. jūlijā tika saņemta Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas atbilde uz Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas vairākkārtīgiem pieprasījumiem par atbalsta sniegšanu atļaujas saņemšanai bijušās PSRS VDK arhīvos Latvijas vēsturniekiem, kā arī par arhīvu materiālu saņemšanu attiecībā uz Latvijas represētajiem politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Attiecīgās kompetentās institūcijas turpina darbu pie augšminēto arhīvu materiālu apzināšanas. Vienlaicīgi Krievijas puse informē par to, ka saskaņā ar Krievijas Federācijas 1991.gada 18.septembra likumu “Par politisko represiju upuru reabilitāciju” iepazīšanās ar arhīvu materiāliem par izbeigtiem tiesu procesiem pētniecības nolūkos var notikt ar pašu represēto vai (nāves gadījumā) viņu radinieku piekrišanu. Šī informācija tika sniegta Latvijas Vēstures institūta direktoram I.Ronim.

Starpvalstu sarunu rezultātā ar Vāciju par kompensācijām nacionālsociālistiskajā režīmā cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem saskaņā ar LR likumu “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” panākta principiāla vienošanās par Vācijas valdības vienreizēju investīciju 2 miljonu vācu marku apmērā “Nacionālsociālisma upuru gerontoloģijas centra izveides projektā” Ķemeru sanatorijā. Šis projekts paredzēts nacionālsociālistiskajā režīmā cietušo bijušo GETO un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto bezmaksas ārstēšanai. Pašlaik Latvijas Ārlietu ministrija un Labklājības ministrija turpina risināt sarunas ar Vācijas pusi par vienošanās noslēgšanu. (Jautājums par kompensācijām nacionālsociālistiskajā režīmā cietušajiem sīkāk izklāstīts LR Ārlietu ministrijas atbildes vēstulē uz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja A.Seiksta 1996.gada 19.marta pieprasījumu Nr.9/4-263.)

Lai pozitīvi ietekmētu Krieviju minēto problēmu risināšanā, Latvija ir sekmīgi izmantojusi Eiropas līmeņa organizācijas, tajā skaitā Eiropas Padomi, kā institucionālu mehānismu, lai izvirzītu Krievijai attiecīgas prasības. Šīs prasības Krievijai tika izvirzītas un ir atspoguļotas vairākos apakšpunktos sakarā ar Krievijas Federācijas uzņemšanu Eiropas Padomē. Izvirzītajās prasībās ir runa par to, lai Krievija iesaistītos īpašu repatriācijas un kompensāciju programmu izstrādāšanā un īstenošanā attiecībā uz Baltijas valstīm. Minētajās prasībās ir iekļauts arī jautājums par īpašumu (tajā skaitā arhīvu) atgriešanu EP valstīm.

Vienlaicīgi Latvijai šo problēmu risināšana ir jāaplūko kontekstā ar mūsu valsts Ārpolitikas koncepcijā nospraustajiem mērķiem un pamatinteresēm. Latvijas ārpolitikas pamatmērķis ir integrācija Eiropas Savienībā un NATO. Ārlietu ministrija īsteno tādu ārpolitisko kursu, kas ir vērsts uz iepriekšminētā stratēģiskā mērķa sasniegšanu. Latvijas integrācijas process Eiropas Savienībā un NATO ir atkarīgs no daudziem un dažādiem faktoriem. Lielā mērā integrācija Eiropas Padomē un NATO ir saistāma ar labām divpusējām attiecībām, reģionālo sadarbību, vispārējo stabilitāti un situācijas prognozējamību attiecībā pret Latviju.

Lielāko daļu Eiropas valstu ir skāruši dramatiski vēsturiskie notikumi 20.gadsimtā. No taisnīguma viedokļa raugoties, ļoti daudzas Eiropas valstis ir cietušas šajā laika posmā. Tomēr objektīvi ir jārēķinās ar to, ka savstarpējo pretenziju izvirzīšana var radīt neskaidrības un domstarpības valstu starpā. Tas savukārt ir pretrunā ar Eiropas Savienības politikas pamatprincipiem, ar kuriem Latvijai ir jārēķinās, ja patiesi vēlamies pēc iespējas īsākā laikā sasniegt stratēģisko mērķi.

Vēsturiskajiem notikumiem ir liela nozīme valsts politikā, taču to nozīmi nedrīkst arī pārvērtēt. Pretējā gadījumā Latvija var nokļūt situācijā, kad mūsu valsts tēlu nosaka tikai šī pagātnes nasta un pretenzijas attiecībā uz citām pasaules valstīm. Pagātnes traģiskajiem notikumiem ir jākalpo par līdzekli, lai Latvija savu iespēju robežās ietekmētu sev izdevīgas nākotnes perspektīvu veidošanu. Bet mūsu nākotni es saredzu saistībā ar Eiropas Savienību un NATO un to pamatprincipu piemērošanu attiecībā uz Latvijas politiku.

Vienlaicīgi informējam, ka pēc LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas pieprasījuma 1996.gada 11.septembrī uz Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdi ieradās LR Ārlietu ministrijas darbinieki un informēja komisiju par starpvalstu sarunu gaitu ar Krievijas Federāciju un Vācijas Federatīvo Republiku jautājumos par visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu atdošanu Latvijas Republikai un kompensācijām komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Tika sniegtas arī atbildes komisijas locekļus interesējošos jautājumos.

Uz jaut. Nr.40 — dok. Nr.1360b

Iekšlietu ministrs D.Turlais:

1996.gada 18.septembrī

Atbildot uz 1996.gada 12.septembra deputātu jautājumu Nr.40, Iekšlietu ministrija var sniegt Jums sekojošu atbildi.

Likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” pārejas noteikumu 1.1.apakšpunktā noteikts, ka Ministru kabinetam līdz 1995.gada 31.decembrim bija jāizstrādā normatīvais dokuments, kurš noteiktu politiski represēto personu apliecību izsniegšanas, uzskaites un izmantošanas kārtību.

Tieslietu ministrijas iesniegtais noteikumu projekts noteiktā kārtībā netika saskaņots ar Iekšlietu ministriju, par ko iekšlietu ministrs informēja Latvijas Republikas Ministru kabineta Valsts un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāju M.Grīnblata kungu 1996.gada 23.februāra vēstulē Nr.1/231.

Likumā par 1996.gada budžetu līdzekļi represēto personu apliecību izgatavošanai tika iedalīti Iekšlietu ministrijai.

Latvijas Republikas Ministru kabineta Valsts un sociālo lietu komiteja 1996.gada 4.marta sēdē pieņēma lēmumu:

1. Tieslietu ministrijas iesniegto noteikumu projektu neakceptēt;

2. Jautājumu tālākai izskatīšanai nodot Iekšlietu komisijai.

Ministru kabineta noteikumiem jāparedz pašvaldību, Iekšlietu ministrijas un apliecību izgatavotāja mijiedarbība, tāpēc pirms noteikumu pieņemšanas bija svarīgi izvēlēties apliecību izgatavotājfirmu. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.60 notika slēgtais konkurss, kura rezultātā tika izvēlēta firma SIA “ADI”. Viens no galvenajiem argumentiem, kas noteica šo izvēli, bija tas, ka firma izgatavo kvalitatīvas Latvijas Republikas autovadītāju apliecības un tai ir pieredze attiecīgās datu bāzes veidošanā.

Paralēli Ministru kabineta noteikumu projekta izstrādāšanai tika izstrādāts apliecības makets, lai izgatavotājfirma SIA “ADI” uz Ministru kabineta noteikumu projekta apstiprināšanas brīdi būtu tehniski gatava izgatavot apliecības.

Ministru kabineta projekts tika uzsaukts valsts sekretāru 1996.gada 1.augusta sapulcē.

Saskaņā ar valsts sekretāru sapulces lēmumu dokumenta projekts tika saskaņots ar Tieslietu ministriju, Finansu ministriju, Ekonomikas ministriju, Pašvaldību lietu pārvaldi un Latvijas Pašvaldību savienību. Pēc pieminēto institūciju atzinuma saņemšanas noteikumu projektā tika izdarīti attiecīgi labojumi un ar iekšlietu ministra 1996.gada 10.septembra pavadvēstuli Nr.1/1394 tika nosūtīti Ministru kabinetā izskatīšanai, kur tie gaida savu kārtu.

Vienlaicīgi informējam, ka pēc Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un Sabiedrisko lietu komisijas pieprasījuma 1996.gada 11.septembrī uz Cilvēktiesību un Sabiedrisko lietu komisijas sēdi ieradās Iekšlietu ministrijas darbinieki un informēja komisiju par likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” izpildi. Tika sniegtas arī atbildes uz komisijas locekļu jautājumiem.

Tieslietu ministrs Dz.Rasnačs:

1996.gada 18.septembrī

Atbildot uz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātu jautājumiem, kas saistīti ar 1995.gada 26.aprīļa likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” izpildi, Tieslietu ministrija var paskaidrot sekojošo:

05.05.1995.g. (uzdevums precizēts 22.01.1996.) Ministru kabinets uzdeva Tieslietu ministrijai izpildīt minētā likuma pārejas noteikumu pirmā punkta pirmo apakšpunktu, tāpēc par pārējo uzdevumu izpildi ministrija nevar sniegt informāciju. Ministrija sadarbībā ar Politiski represēto apvienību noteiktajā termiņā izstrādāja Ministru kabineta noteikumu projektu “Politiski represētās personas apliecību izsniegšanas, uzskaites un izmantošanas kārtība”. Projekts netika akceptēts, jo ministrija nevarēja norādīt apliecību izgatavošanas un uzskaites finansēšanas avotu.

Projektu atkārtotai izskatīšanai ministrija iesniedza pēc 1996.gada budžeta pieņemšanas. Tā kā finansējums politiski represēto personu apliecību izgatavošanai tika piešķirts Iekšlietu ministrijai, tad attiecīgi noteikumu projektā virkne funkciju tika paredzētas Iekšlietu ministrijai. Ar Pašvaldību savienību projekts tika saskaņots, bet Iekšlietu ministrija principā tam, mūsuprāt, bez pietiekama pamatojuma nepiekrita, neskatoties uz vairākkārtīgām saskaņošanām dažādos līmeņos.

Rezultātā 1996.gada 4.marta Valsts un sociālo lietu komitejas sēdē pēc iekšlietu ministra D.Turlaja personīga pieprasījuma pieņēma lēmumu par jautājuma nodošanu Iekšlietu ministrijai tālākai izstrādāšanai.

16.05.1996.g. Tieslietu ministrija nosūtīja vēstuli Iekšlietu ministrijai, kurā atgādināja par Valsts un sociālo lietu komitejas noteikto projekta pilnveidošanas termiņu. Atbilde netika saņemta, un 11.07.1996.g. Tieslietu ministrija atkārtoti griezās Iekšlietu ministrijā ar šo jautājumu, uz ko 26.07.1996.g. atbildi saņēmām.

Tieslietu ministrija uzskata, ka šī vēstule un tās pielikumi būtu jāpievieno pie rakstiskās atbildes uz deputātu jautājumiem.

Pielikumā: Tieslietu un Iekšlietu ministrijas sarakstes vēstuļu kopijas uz 3 lapām un Ministru kabineta Valsts un sociālo lietu komitejas 1996.gada 4.marta protokola Nr.10 4¤ kopija uz 2 lapām.

Uz jaut. Nr. 41 — dok. Nr. 1384

Ārlietu ministrs V. Birkavs:

1996. gada 17. septembrī

Atbildot uz deputātu pieprasījumu Nr. 41, sniedzu atbildes uz tajā minētajiem jautājumiem sakarā ar Saeimas 1996. gada 22. augusta “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”.

1. Ar ko Jūs kā ārlietu ministrs pamatojat savas valsts parlamentā izteiktās gribas kritiku?

Ārlietu ministra izteikumi masu informācijas līdzekļos nav jāuzskata par parlamenta izteiktās gribas kritiku. Veids, kādā tie ir attēloti presē, vairāk atspoguļo žurnālistu pieeju deklarācijas jautājumam nekā manu vārdu būtību. Savas kompetences ietvaros esmu izteicis apsvērumus par deklarācijas pieņemšanas termiņu un atsevišķām neprecizitātēm tās tekstā. Esmu arī norādījis uz ārpolitiskajām konsekvencēm, ko varētu radīt deklarācijas pieņemšana šajā brīdī un deklarācijas tekstā ietvertie neprecīzie dati.

Neapšaubāmi, katras valsts parlamentam un parlamentāriešiem ir tiesības izteikt viedokli vai nostāju par visiem valsts politikas jautājumiem, it īpaši, ja tie skar valsts vēstures sāpīgākos momentus. Latvija te nav izņēmums. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka parlamenta darbībai gandrīz vienmēr piemīt vērā ņemama ārpolitiskā dimensija, ar kuru visvairāk saskaras Ārlietu ministrija.

No vienas puses, tieši ārlietu ministra un Ārlietu ministrijas uzdevums ir realizēt Saeimas pieņemtos lēmumus un nostādnes valsts ārpolitikā. No otras puses, tieši Ārlietu ministrija vistiešākajā veidā saskaras ar jebkura Saeimas lēmuma ārpolitiskajām konsekvencēm un citu valstu reakciju uz šādiem lēmumiem. Šis ir tieši tāds gadījums, un minētie apsvērumi ietekmēja manis teikto par Saeimas deklarāciju.

Deklarācijas izstrādāšana bija ilgstošs process, un tajā piedalījās manis pilnvaroti Ārlietu ministrijas eksperti. Sākotnējais teksta variants saturēja vairākas neprecizitātes. Piemēram, tekstā bija atsauces uz neeksistējošu ANO dokumentu, kas it kā ticis pieņemts 1942. gadā (ANO dibināta trīs gadus vēlāk), un neprecīziem skaitļiem, kas raksturo padomju režīma represijas.

Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs O. Brūvers piedalījās Juridiskās komisijas darbā, un viņa priekšlikumu rezultātā acīmredzamās neprecizitātes tika novērstas. Taču deklarācijas galīgo variantu vienas dienas laikā apsprieda un pieņēma Saeimas plenārsēde. Līdz ar to Ārlietu ministrijas ekspertiem nebija iespēju izteikt savu viedokli par priekšlikumu ārpolitiskajiem aspektiem.

1996. gada 22. augusta deklarācija nav pirmais Latvijas valsts iestāžu solis, kas vērš uzmanību uz nelikumīgo veidu, kādā Latvija tika pievienota Padomju Savienībai. Kopš 1991. gada Ārlietu ministrijas pārstāvji un valsts augstākās amatpersonas starptautiskā arēnā ir neatlaidīgi norādījuši uz okupācijas un aneksijas faktu. Šādi demarši ir notikuši vismaz 36 reizes (sk. pielikumu). Manuprāt, tas norāda uz Ārlietu ministrijas konsekvenci, realizējot likumdevēju politisko gribu.

Latvijas nostāju faktiski ir atbalstījušas mums draudzīgās Rietumu valstis, kuru rīcība vairākos ārpolitikas aspektos ir apliecinājusi Latvijas valsts tiesisko kontinuitāti (ir atdotas vēstniecību ēkas un cita veida īpašums, atzīti pirmskara periodā slēgtie līgumi, Latvija atbrīvota no atbildības par PSRS parādiem). Priekšnoteikumus šādai attieksmei esam radījuši paši ar savu konsekvento rīcību, cenšoties novērst okupācijas radītās sekas.

“Deklarācija par Latvijas okupāciju” neapšaubāmi ir vadlīnija visām izpildvaras institūcijām. Ārlietu ministrijai kā izpildinstitūcijai nav un nevar būt specifiska, atšķirīga viedokļa. Ārlietu ministrija ir spērusi nepieciešamos soļus deklarācijas izpildīšanai un tūlīt pēc deklarācijas pieņemšanas devusi attiecīgās instrukcijas Latvijas diplomātiskajām misijām.

Šajā brīdī galvenais uzdevums ir nodrošināt citu pasaules valstu atbalstu Latvijas viedoklim un izpratni par deklarācijas mērķiem, tādēļ deklarācijā ietverto nostādņu īstenošana notiks galvenokārt divpusējo attiecību līmenī, kas būs sarežģīts un ilgstošs process. Pēc tam, kad būs nodrošināts vajadzīgais atbalsts divpusējā līmenī, radīsies nepieciešamie apstākļi jautājuma izvirzīšanai starptautiskos forumos jaunā kvalitātē.

2. Kas Jums devis tiesības valsts augstākās varas pieņemto dokumentu kritizēt tā vietā, lai to nelokāmi izpildītu savā darbā, kuru arī Jums ir uzticējusi Saeima?

Kā jau minēts iepriekš, Saeimas izteiktā nostāja nav kritizēta. Tomēr vēlos atzīmēt, ka “Deklarācija par Latvijas okupāciju” nav vienīgais Saeimas dokuments, kas regulē Ārlietu ministrijas darbu un nosaka ārlietu ministra pienākumus. Latvijas ārpolitikas stratēģiskie mērķi ir definēti Saeimas apstiprinātos dokumentos “Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam” un “Latvijas ārpolitikas koncepcija”. Ārlietu ministrs ir atbildīgs par tajos nosprausto mērķu sasniegšanu. Līdz ar to var uzskatīt, ka tiesības izteikt viedokli par attiecīgo deklarāciju nāk no pašas Saeimas.

Bez minētajiem dokumentiem pastāv arī citi normatīvie akti, kas nosaka ārlietu ministra pilnvaru loku. Ārlietu ministrijas nolikums, ko apstiprinājis Ministru kabinets, paredz, ka ārlietu ministrs “stratēģiski plāno Latvijas Republikas ārpolitiku un politiski vada ministrijas darbu, kā arī bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Ārlietu ministriju citās valsts institūcijās”. No tā izriet, ka ārlietu ministra tiešajos pienākumos ietilpst ne tikai Latvijas ārpolitikas stratēģiskās līnijas saskaņošana ar konkrēto situāciju, bet arī Saeimas lēmuma ārpolitisko seku izvērtēšana. Sekojot šim uzdevumam, esmu centies ievietot deklarāciju Latvijas ārpolitikas kopējā kontekstā, izvērtējot visus šī dokumenta aspektus, nevis izteicis noraidošu attieksmi pret to.

Pielikumā: dokuments “LR Ārlietu ministrijas ieguldījums Latvijas 1940. gada okupācijas un tās seku fakta starptautiskā atspoguļojumā”.

LR Ārlietu ministrijas ieguldījums

Latvijas 1940. gada okupācijas un tās seku fakta

starptautiskā atspoguļojumā 1992.–1996. g. Apskats

1991. gadā Ķelnē izdota E. Levita grāmata “Lettland unter der Sowjetherrschaft und auf dem Wege zur UnabhŠngigkeit”, kuras liela daļa veltīta Latvijas okupācijas un padomju virskundzības periodam (sk. pielikumā).

1992. gada 25. septembrī runā ANO Ģenerālās Asamblejas 47. sesijas vispārējās debatēs Ņujorkā AP priekšsēdētājs A. Gorbunovs vairākkārt min dažādās okupācijas sekas un nepieciešamību tās labot (sk. pielikumā).

1992. gada 27.–30. oktobrī Latvijā darbojās ANO Cilvēktiesību centra faktu konstatācijas misija, kas savā ziņojumā parāda arī vēsturisko pamatu pašreizējai situācijai — 1940. gada aneksiju ar tās sekām (sk. pielikumā).

1992. gada 25. novembrī runā ANO Ģenerālās Asamblejas 47. sesijā Ņujorkā, kas veltīta pilnīgas ārvalstu karaspēka izvešanas nepieciešamībai no Baltijas valstīm, premjers I. Godmanis atgādināja 1939./40. g. nelikumīgo veidu, kādā Baltijas valstīs ieradās padomju armija (sk. pielikumā).

1992. gada novembrī ANO izplatītajā LR pārstāvniecības pie ANO sagatavotajā informatīvajā materiālā par situāciju cilvēktiesību jomā Latvijā 3. nodaļa veltīta padomju režīma denacionalizācijas politikai un Latvijas valdības soļiem tās seku novēršanā (sk. pielikumā materiāla 4., 5. lpp.).

1992. gada 2. decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 47. sesijā Trešajā komitejā LR pārstāve S. Kalniete minēja Latvijas okupāciju, padomju režīma represijas un kolonizācijas politiku ar tās traģiskajām sekām (sk. pielikumā).

1992. gadā izdota LR AP Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas veidotā brošūra “About the Republic of Latvia” (sk. pielikumā), kurā ievietoti arī materiāli ar informāciju par okupāciju un kuras tapšanā piedalījusies ĀM. Tālāk ĀM ir izplatījuši šo brošūru ārvalstīs.

1993. gada 15. februārī ANO Cilvēktiesību komisijas 49. sesijā Ženēvā ārlietu ministrs G. Andrejevs izsmeļoši apraksta okupāciju un tai sekojošo postošo politiku, kuras sekas, tajā skaitā kolonizācija, atstājusi smagas problēmas (sk. pielikumā runas 1., 3. lpp.).

1993. gada 18. martā Anglijas Karaliskā starptautisko attiecību institūta rīkotajā konferencē par minoritāšu tiesībām Eiropā A. Pabrika sagatavotajā materiālā izdarīta atsauce uz okupāciju, demogrāfisko situāciju Latvijā pirms tās un aprakstīta krievvalodīgo iedzīvotāju imigrācijas veicināšana padomju režīma apstākļos (sk. pielikumā materiāla 1., 2. lpp.).

1993. gada 18. maijā Starptautiskajā iedzīvotāju un attīstības jautājumiem veltītās konferences sagatavošanas komitejā LR vēstnieks pie ANO Ņujorkā A. Baumanis savā uzrunā pievērsās okupācijas un sekojošās kolonizācijas laikā notikušajām demogrāfiskajām izmaiņām Latvijā (sk. pielikumā).

1993. gada 19. jūlijā ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomes sesijā LR pārstāve S. Kalniete atgādināja nelegālo Latvijas aneksiju un norādīja, ka Latvijā minoritātes jēdziens jāaplūko citādāk plašās kolonizācijas dēļ (sk. pielikumā 1. lpp.).

1993. gada 12. augustā ANO Diskriminācijas novēršanas un nacionālo minoritāšu aizsardzības apakškomitejas 45. sesijā LR delegācijas ANO Ženēvā vadītāja S. Kalniete, raksturojot stāvokli Latvijā cilvēktiesību jomā, izsmeļoši apraksta padomju režīma varmācību pret Latvijas pilsoņiem, paskaidrojot arī pilsonības jautājuma tiesisko būtību (sk. pielikumā runas 1.–3. lpp.).

1993. gada 29. septembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā Ņujorkā Valsts prezidenta G. Ulmaņa runā tika atgādināti 1939.–1940. g. notikumi, kuru rezultātā Latvija tika anektēta, bet ir saglabājusi savu de iure statusu (sk. pielikumā runas 1. lpp.). Tālāk tika ilustrēta dramatiskā demogrāfiskā situācija un latviešu valodas stāvoklis kā okupācijas sekas (sk. pielikumā runas 3., 4. lpp.).

1993. gada 1. oktobrī iznāk amerikāņu jurista V. Hafa (Hough) darbs par Baltijas valstu likumdošanu pilsonības, valodu un minoritāšu tiesību jomā (sk. pielikumā). V. Hafs 1993. gada janvārī pēc ĀM lūguma UNDP vārdā uzturējās Latvijā, kur iepazinās ar dažādu Latvijas institūciju darbību, tikās ar parlamenta, valdības pārstāvjiem un iestāžu darbiniekiem.

1993. gadā ĀM izdevusi T. Svilānes un S. Kalnietes brošūru “LATVIA Human Rights: A Practical View”, kurā bez vispārējā vēsturiskā atskata parādīta okupācijas ietekme, aplūkojot pašreizējo stāvokli dažādās ar cilvēktiesībām saistītās jomās (sk. pielikumā).

1993. gadā vācu Herdera institūta izdotajā “Ostmitteleuropa–Studien” krājumā ievietots E. Levita darbs “Die UnabhŠngigkeit der Baltischen LŠndern”, autors atsaucas uz Baltijas valstu okupāciju un kolonizāciju, kas nopietni izmainījusi iedzīvotāju struktūru (sk. pielikumā).

1993. gada 15. novembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā premjerministrs V. Birkavs, runājot par KF karaspēka izvešanu, sniedz īsu atskatu mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē, ieskaitot neatkarības zaudēšanu un cīņu par tās atjaunošanu (sk. pielikumā runas 1., 2. lpp.).

1993. gada 22. novembrī Ženēvā pieņemšanā par godu LR neatkarības 75. gadadienai vicepremjers O. Kehris savā runā atskatījās Latvijas un ANO priekšteces — Tautu Savienības — vēsturē, divkārt pieminot nelikumīgo LR aneksiju (sk. pielikumā).

1993. gada 29. novembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā Trešajā komitejā LR pārstāvis I. Slokenbergs, runājot darba kārtības punktā “Stāvoklis cilvēktiesību jomā Latvijā un Igaunijā”, atgādināja noziedzīgo Latvijas okupāciju un tai sekojošās deportācijas, kolonizāciju un militarizāciju (sk. pielikumā runas 1. lpp.).

1993. gadā izdota LR AP Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas veidotā brošūra “The Republic of Latvia / Human Rights Issues” (sk. pielikumā), kurā ievietoti arī materiāli ar informāciju par okupāciju un kuras tapšanā savu artavu devusi un tālāk ārvalstīs izplatījusi ĀM.

1994. gada 1. jūlijā apstiprinātajā Latvijas valdības sastādītajā UNDP Palīdzības sagatavošanas dokumenta ievaddaļā izdarītas atsauces uz okupācijas un rusifikācijas rezultātā radušos demogrāfisko un valodu situāciju (sk. pielikumā).

1994. gada 5. jūlijā II Starptautiskajā jauno un atjaunoto demokrātiju konferencē Managvā ārlietu ministra v.i. E. Levits savā runā pieminēja LR nelegālo aneksiju un demokrātijas apspiešanu totalitārā režīma apstākļos (sk. pielikumā).

1994. gada 14. jūlijā LR pastāvīgā delegācija EDSO Pastāvīgajā padomē atbildes runā KF pārstāvju apsūdzībām LR Pilsonības likuma jautājumā atgādināja pusgadsimtu ilgušo okupāciju un tās laikā notikušo nekontrolēto migrāciju (sk. pielikumā runas 3., 4. lpp.).

1994. gada 22. jūlija ĀM notā ANO Cilvēktiesību centram Ženēvā uzsvērts Latvijas okupācijas un aneksijas nelikumīgais raksturs (sk. pielikumā).

1994. gada 27. septembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 49. sesijā Ņujorkā Valsts prezidents G. Ulmanis uzstājās ar runu, kurā, pieminot 50. gadskārtu kopš uzvaras pār nacismu, atgādināja, ka Latvijā pēc II pasaules kara okupācija turpinājās. Viņš norādīja, ka vēsturiskās taisnības atjaunošanai un attiecību harmonizēšanai būtu svarīga Latvijas un Krievijas kopēju dokumentu izstrāde, kuri dotu objektīvu vērtējumu 1940. gada un sekojošajiem notikumiem. Bez šāda vērtējuma nav pilnībā izprotamas okupācijas sekas, kas novedušas pie draudiem pamatnācijas un tās valodas eksistencei (sk. pielikumā runas 5.–7. lpp.).

1994. gada 7. decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 49. sesijā Ņujorkā premjerministrs M. Gailis, runājot par pilnīgu sveša karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm, atgādināja, ka šī izvešana likvidē vienu no Ribentropa–Molotova pakta un nelikumīgās aneksijas sekām.

1995. gada 4. maijā Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā Londonā G. Ulmaņa vēstījumā par tēmu “Eiropas integrācija Baltijas skatījumā” uzsvērts, ka, definējot reģionus pēc politiskās piederības, Latvijas iekļaušanu Austrumeiropā var skaidrot tikai kā varmācīgās okupācijas un sekojošās komunistiskā režīma politikas rezultātu. Arī mūsu valsts atspoguļojums Rietumu masu medijos ir nepietiekams, to izdarītajos vērtējumos bieži netiek ievēroti specifiskie, okupācijas seku radītie apstākļi (sk. pielikumā vēstījuma 6.–8. lpp.).

1995. gada 17. maijā Latvijā akreditēto ārvalstu militāro atašeju seminārā Rīgā valsts ministra J. Riteņa runā norādīts, ka neveiksmīga drošības jautājumu risināšana starpkaru Eiropā noveda pie Latvijas un pārējo Baltijas valstu inkorporācijas Padomju Savienībā (sk. pielikumā runas 2. lpp.).

1995. gada septembrī ANO 50. sesijā Ņujorkā ārlietu ministrs V. Birkavs uzstājās ar runu, kurā atzīmē, ka okupācijas laikā Latvijā Apvienotās Nācijas tika uztverta kā unikāla, globāla starptautiska organizācija, kas īsteno humānas idejas par brīvību, cilvēktiesībām, suverēnu līdztiesību un starptautisko tiesību principu ievērošanu (sk. pielikumā runas 1. lpp.).

1995. gada oktobrī ANO 50. sesijā Valsts prezidents G. Ulmanis uzstājas ar runu, kurā uzsver, ka Latvijai vajadzēja būt vienai no sākotnējām Apvienoto Nāciju statūtu parakstītājvalstīm, tomēr tā nebija, jo tolaik tā bija okupēta (sk. pielikumā runas 1. lpp.).

1996. gada 26. martā Rietumeiropas Savienības tikšanās Valsts prezidents G. Ulmanis uzstājās ar runu, pieminot nelikumīgos Jaltas līgumus, 1939. gada Molotova–Ribentropa paktu (sk. pielikuma 2. lpp.).

1996. gada 26. aprīlī tikšanās Vašingtonā ar nosaukumu “NATO Expansion — the Ethnic Dimension” Latvijas vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs O. Kalniņš uzstājās ar uzrunu, kurā pieminēja Latvijas okupāciju (sk. pielikumā runas 1. lpp.).

1996. gada 8. maijā Royal United Services Institute for Defence Studies tikšanās ārlietu ministrs V. Birkavs uzstājās ar runu, kurā tika pieminēta Latvijas okupācija (sk. pielikumā runas 2. lpp.).

1996. gada 26. jūlijā Eiropas Savienības Komisijas pārstāvim Latvijā Veisa kungam tika iesniegtas Latvijas sagatavotās atbildes uz Eiropas Savienības aptaujas anketā ietvertajiem jautājumiem. Atbildē, kas ietvēra plašu informāciju par Latvijas vēsturi, valsts iekārtu, kā arī vispārējo situāciju, okupācijas fakts tika pieminēts vairākkārt (sk. pielikumā informācijas 1., 5., 7. un 19. lpp.).

1996. gada 4. septembrī Eiropas Savienības Parlamentārās asamblejas Politisko lietu komitejas tikšanās ārlietu ministrs V. Birkavs uzstājās ar runu, kurā pieminēja okupācijas karaspēka ienākšanu Latvijā, kam sekoja masu imigrācija no PSRS (sk. pielikumā runas 2. lpp.).

1996. gada 3. septembrī vācu laikrakstā “Frankfurter Allgemeine” tika publicēts ārlietu ministra V. Birkava raksts “Wie das Baltikum seine Rolle in Europa sieht”, kurā bija pieminēts arī Latvijas okupācijas fakts (sk. pielikumā).

Piezīme. Pielikumā dokumenti 1995. gada septembrim – 1996. gada septembrim. 1991.–1995. gada maija dokumenti divkārt iesniegti Saeimas Ārlietu komisijā. Papildus Ārlietu ministrijas tieši gatavotajiem materiāliem sniegts atbalsts un palīdzība Latvijas vēstniekiem un politologiem zinātnisko darbu un grāmatu publikācijā okupācijas atspoguļošanā.

* Ar pielikumā pievienotajiem dokumentiem iespējams iepazīties Saeimas Kancelejas Dokumentu nodaļā.

Uz jautājumu Nr.42 — dok.Nr.1367a

Ārlietu ministrs V.Birkavs:

1996.gada 18.septembrī

Atbilde uz deputātu jautājumiem (reģ.Nr.42) Ministru prezidentam A.Šķēlem

1. Lūdzu informēt no Latvijas puses par ieteikto dienas kārtību KF premjerministra V.Černomirdina un LR premjerministra A.Šķēles gaidāmās tikšanās ietvaros.

Latvijas Republikas ārpolitiskās attiecības ar Krievijas Federāciju tiek veidotas saskaņā ar starptautisko tiesību un EDSO principiem un balstās uz savstarpēju izdevīgumu ar mērķi uzturēt labas kaimiņattiecības un attīstīt tās atbilstoši Eiropas garam un Eiropas Savienības asociētās valsts statusam. Šajā kontekstā Ministru prezidenta A.Šķēles vizītes uzdevums ir uzsākt dialogu ar Krievijas Federāciju visaugstākajā līmenī, mēģinot pārvarēt nepietiekamo aktivitāti Latvijas — Krievijas starpvalstu attiecībās. Ņemot vērā vizītes ierobežoto laiku, kā prioritārus tiek plānots iekļaut ekonomiskas sadarbības pamatjautājumus, kā arī atsevišķas neatrisinātās problēmas:

— par Latvijas — Krievijas starpvaldību komisijas darba uzsākšanu;

— par ekonomiskās līgumbāzes pilnveidošanu;

— par multimodālā tranzītkoridora izveidošanas iespēju un citiem tranzīta jautājumiem;

— par nelegālo imigrāciju.

Pašlaik Ārlietu ministrija turpina papildināt ministriju izstrādātos priekšlikumus A.Šķēles un V.Černomirdina tikšanās. Šīs tikšanās laikā neizrunātie jautājumi tiks iekļauti Starpvaldību komisijas darba kārtībā.

2. a) Kompensācijas Latvijas valstij un iedzīvotājiem ar okupāciju saistītiem zaudējumiem.

Attiecībā uz jautājumu par kompensācijām Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, kas nodarīti PSRS okupācijas laikā, paskaidroju, ka šādu zaudējumu novērtēšana un aprēķināšana ir visai sarežģīts process, kas saistīts ar zinātniski pārbaudītu metožu izmantošanu, aprēķināšanā jāņem vērā daudzi apstākļi un faktori, kas būtiski var ietekmēt galīgos rezultātus.

Darbu pie zaudējumu aprēķināšanas ir uzsākušas Finansu ministrija un Labklājības ministrija, savukārt Ārlietu ministrija ir gatava izmantot iegūtos rezultātus par PSRS okupācijas laikā izdarītajiem zaudējumiem, lai risinātu sarunās ar Krieviju kā PSRS tiesību mantinieci jautājumu par noteiktu kompensāciju izmaksām. Ārlietu ministrija savas kompetences ietvaros ir centusies minētos jautājumus risināt atbilstoši Latvijas interesēm, izmantojot kā līdzekļus dažādas starpvalstu sarunas un starptautiskās institūcijas.

Jautājumu par kompensāciju par okupācijas laikā izdarītajiem zaudējumiem Latvijas Republikai Latvijas delegācija ierosināja risināt jau starpvalstu sarunās ar Krieviju par KF bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Krievijas puse šajā sakarā savukārt izvirzīja prasības attiecībā pret Latviju (konkrēti kompensācijas par okupācijas laikā uzceltajiem objektiem, materiāli tehniskajām bāzēm, rūpnīcām, citu nekustamo īpašumu). Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunās šīs abas pozīcijas bija būtisks šķērslis, lai sekmīgi turpinātu sarunas par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas. Tāpēc abas puses panāca kompromisa vienošanos, ka minētais jautājums par kompensāciju izmaksām tiks risināts pēc Krievijas karaspēka izvešanas no Latvijas. Paralēli Ārlietu ministrija uzturēja minētā jautājuma aktualitāti Latvijas — Krievijas ārlietu resoru dialoga dienas kārtībā. Pēc Latvijas un Krievijas Starpvaldību komisijas izveidošanas Ārlietu ministrija, pildot LR likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” pārejas noteikumus, iekļāvusi attiecīgos jautājumus (par visu Latvijas Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un no Latvijas izvesto arhīvu atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai) minētās komisijas darba kārtībā, par ko Krievijas puse ir informēta.

Lai pozitīvi ietekmētu Krieviju minēto problēmu risināšanā, Latvija ir sekmīgi izmantojusi Eiropas līmeņa organizācijas, tajā skaitā Eiropas Padomi, kā institucionālu mehānismu, lai izvirzītu Krievijai atiecīgas prasības. Šīs prasības Krievijai tika izvirzītas un ir atspoguļotas vairākos apakšpunktos sakarā ar Krievijas Federācijas uzņemšanu Eiropas Padomē. Izvirzītajās prasībās ir runa par to, lai Krievija iesaistītos īpašu repatriācijas un kompensāciju programmu izstrādāšanā un īstenošanā attiecībā un Baltijas valstīm. Minētajās prasībās ir iekļauts arī jautājums par īpašu (tajā skaitā arhīvu) atgriešanu EP valstīm.

Vienlaicīgi Latvijai šo problēmu risināšana ir jāaplūko kontekstā ar mūsu valsts Ārpolitikas koncecijā nospraustajiem mērķiem un pamatinteresēm. Latvijas ārpolitikas pamatmērķis ir integrācija Eiropas Savienībā un NATO. Ārlietu ministrija īsteno tādu ārpolitisko kursu, kas ir vērsts uz iepriekšminētā stratēģiskā mērķa sasniegšanu. Latvijas integrācijas process Eiropas Savienībā un NATO ir atkarīgs no daudziem un dažādiem faktoriem. Lielā mērā integrācija Eiropas Padomē un NATO ir saistāma ar labām divpusējām attiecībām, reģionālo sadarbību, vispārējo stabilitāti un situācijas prognozējamību attiecībā pret Latviju.

Lielāko daļu Eiropas valstu ir skāruši dramatiski vēsturiskie notikumi 20. gadsimtā. No taisnīguma viedokļa raugoties, ļoti daudzas Eiropas valstis ir cietušas šajā laika posmā. Tomēr objektīvi ir jārēķinās ar to, ka savstarpējo pretenziju izvirzīšana var radīt neskaidrības un domstarpības valstu starpā. Tas savukārt ir pretrunā ar Eiropas Savienības politikas pamatprincipiem, ar kuriem Latvijai ir jārēķinās, ja patiesi vēlamies pēc iespējas īsākā laikā sasniegt stratēģisko mērķi. Vēsturiskajiem notikumiem ir liela nozīme valsts politikā, taču to nozīmi nedrīkst arī pārvērtēt. Pretējā gadījumā Latvija var nokļūt situācijā, kad mūsu valsts tēlu nosaka tikai šī pagātnes nasta un pretenzijas attiecībā uz citām pasaules valstīm. Pagātnes traģiskajiem notikumiem ir jākalpo par līdzekli, lai Latvija savu iespēju robežās ietekmētu sev izdevīgas nākotnes perspektīvu veidošanu. Bet mūsu nākotni es saredzu saistībā ar Eiropas Savienību un NATO un to pamatprincipu piemērošanu attiecībā uz Latvijas politiku.

2. b) Kompensācijas Latvijai par tekošajiem izdevumiem, lai sociāli nodrošinātu nepilsoņu bezdarbniekus, t.sk. pensionārus, bērnus un invalīdus.

Šāda jautājuma nostādne neatbilst Latvijas Republikas konstitucinālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” un LR Saeimas 12.04.1995. pieņemtajam likumam par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības.

2. c) Kompensāciju valstij un bijušajiem īpašniekiem par Abreni un citiem Krievijas anektētajiem apgabaliem.

Atbilde uz jautājuma pirmo daļu ir sniegta 2. a) sadaļā.

26.septembra sēdes darba kārtība

Sēdes sākums pulksten 17.30

Akceptēta Saeimas Prezidija 23.septembra sēdē

1. Deputātu V.Krisberga, L.Kuprijanovas, J.Rāznas, R.Leitenas, V.Stikuta jautājums Reģ. Nr.43

Latvijas Republikas tieslietu ministram Dz.Rasnačam

Par likumu normu izstrādi sakarā ar nereģistrēto

netradicionālo reliģisko organizāciju (sektu) darbības aizliegšanu

Godātais Rasnača kungs!

Lūdzam atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

1. Kad LR tieslietu ministrs ierosinās izdarīt grozījumus “Reliģisko organizāciju likumā”, papildinot to ar normām par nereģistrētu netradicionālo reliģisko organizāciju (sektu) darbības aizliegumu un soda noteikšanu par darbību bez reģistrācijas, un kāpēc tas līdz šim laikam nav izdarīts?

2. Atbilstoši LR konstitucionālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” valsts ir atbildīga par savu pilsoņu dzīvību, drošību un veselību.

Kura valsts institūcija, Jūsuprāt, ir morāli un juridiski atbildīga par sabiedrības, īpaši jaunatnes, veselības un psihes sagraušanu no sektantu puses?

Jautājums uzskatāms par steidzamu, jo valstī jau ir fiksēti sektantu izraisīti nāves gadījumi.

2. Deputātu K.Čerāna, O.Kostandas, I.Liepas, E.Zelgalvja, J.Kazāka jautājums Reģ. Nr.44

LR Ministru prezidentam A.Šķēlem

LR augstākās izglītības

un zinātnes valsts ministram P.Cimdiņam

Par ieplānoto Latvijas Universitātes reformu

Godātais Šķēles kungs!

Godātais Cimdiņa kungs!

Pēdējās nedēļas laikā dažādos Latvijas preses izdevumos ir uzvirmojušas kaislības par Jūsu iecerētajām Latvijas Universitātes reformām. Manāmu satraukumu par šīs reformas iecerēm izrāda akadēmisko aprindu pārstāvji gan Latvijas Universitātē, gan arī citās augstskolās. Lai mazinātu sabiedrībā veidojošos spriedzi un novērstu dažādus iespējamus pārpratumus, mēs lūdzam skaidrojumu Jūsu pozīcijai vairākos ar šo iecerēto reformu saistītos jautājumos.

1. Kāda ir motivācija Ministru prezidenta 1996.gada 19.jūlija rīkojumam Nr.211 “Par darba grupu Latvijas Universitātes reformas sagatavošanai?”

1.1. Par kādu konkrēti Eiropas universitāšu struktūru ir runa minētā lēmuma 1.punktā?

1.2. Pēc kādiem konkrētiem kritērijiem ir noteikta nepieciešamība modernizēt Latvijas Universitātes akadēmisko kvalitāti atbilstoši Eiropas universitātēm?

1.3. Kāpēc šos un citus motivācijā minētos mērķus nevar sasniegt, turpinot LU iesāktās reformas ar demokrātiskiem līdzekļiem, respektējot akadēmiskās vides autonomiju Latvijas Universitātē, kā arī tās izveidoto pārstāvniecību?

1.4. Kāpēc jautājumus par LU un šobrīd ārpus tās esošo institūtu integrāciju nevar atrisināt sarunu ceļā, iespēju robežās solidāri ievērojot visu iesaistīto pušu intereses, kā tas jau ir noticis ar daudziem institūtiem? Kas konkrēti ir darīts, lai šādu vienošanos panāktu?

1.5. Uz ko ir balstīta cerība, ka situācija Latvijas Universitātē pēc iecerētās reformas tiešām atbildīs šai reformai izvirzītajiem mērķiem? Kādus pasākumus ir iecerēts veikt, lai garantētu izvirzīto mērķu sasniegšanu reformu procesā?

2. Kāpēc LU reformas sagatavošana un īstenošana ir paredzēta tik straujā tempā, neizvirzot kā prioritāti Latvijas augstākās izglītības koncepcijas izstrādi kopumā?

2.1. Vai Jūs uzskatāt par reāli izpildāmu prasību izveidotās darba grupas locekļiem uz kārtējo sēdi sagatavot pietiekami izsvērtus priekšlikumus par LU fakultāšu skaitu un nosaukumiem, par studiju programmu skaitu un nosaukumiem, kā arī par Universitātes profesoru un asociēto profesoru skaitu katrā fakultātē (sk. “NRA” 12.09.1996.)? Kādi analītiski pētījumi un zinātnisku, kā arī sabiedrisku diskusiju materiāli un rezultāti atrodas darba grupas locekļu rīcībā, uz kuru pamata tie var veidot savus priekšlikumus?

3. Kāds ir pašreizējais statuss dokumentam, kas sabiedrībā pazīstams kā P.Cimdiņa darba piezīmes (sk. “NRA” 12.09.1996.)? No kurām šajās piezīmēs izteiktajām tēzēm Jūs būtu ar mieru jau šobrīd atteikties kā no pārsteidzīgām un nepārdomātām?

3.1. Kāda ir motivācija Jūsu idejai, ka visu Latvijas Universitātes vadību pretēji spēkā esošā Augstskolu likuma normām un Universitātes autonomijas idejai autoritārā veidā ieceļ reformu komisija un IZM, bet nevis izvēlē Universitātes personāls?

Vai Jūs uzskatāt, ka reformu komisijas tālākais darbs reformu īstenošanā var notikt, pirms Saeima izdara attiecīgus grozījumus Augstskolu likumā?

3.3. Vai Jūs uzskatāt, ka bakalaura grāda iegūšanai paredzētā studiju ilguma samazināšana no 4 gadiem līdz 3 gadiem uzlabos studentu sagatavošanas akadēmisko kvalitāti, kas ir viens no galvenajiem reformas mērķiem?

3.3.1. Kā studiju laika saīsināšana ir savienojama ar Jūsu deklarēto nepieciešamību pielīdzināt Latvijas augstskolu akadēmiskos grādus Rietumu augstskolu attiecīgajiem akadēmiskajiem grādiem?

3.3.2. Kā paredzēts kompensēt studiju laika samazināšanas negatīvo ietekmi uz akadēmiskas augstākās izglītības ieguves iespējām Latvijas Universitātē un Latvijā kopumā?

3.4. Kā Jūs esat iecerējis studiju laika samazināšanu īstenot attiecībā uz tiem studentiem, kas studijas ir uzsākuši pēc konkrētām četrgadīgām programmām? Vai Jūs uzskatāt, ka var nerespektēt šo studentu tiesības iegūt tādu izglītību, par kuru tie ir vienojušies ar Universitāti, uzsākot studijas konkrētā programmā?

4. Kāpēc preses publikācijās, kas pauž Jūsu viedokli par stāvokli Latvijas Universitātē, Jūs atsaucaties uz vērtējumu, ko ir devis ASV Melona fonds, bet neminiet attiecīgu TEMPUS ietvaros veiktu Universitātes ekspertīzi?

5. Kādi ir Jūsu paredzētie finansēšanas avoti, kas ļaus palielināt Universitātes studentu stipendijas līdz Ls 40—50 mēnesī un attiecīgi palielināt arī akadēmiskā personāla algas? Vai līdzīgs stipendiju un algu palielinājums ir gaidāms arī citās LR augstskolās? Kāpēc Jūsu atrasto finansēšanas avotu nevar izmantot jau šobrīd LU un citu augstskolu akadēmiskā personāla un studentu materiālo apstākļu uzlabošanai?

6. Kāda ir motivācija Jūsu piedāvātajai Latvijas Universitātes nosaukuma maiņai, nosaucot to par Rīgas Universitāti? Kādā veidā šī maiņa sekmēs izglītības kvalitātes uzlabošanos Universitātē? Vai šīs maiņas rezultātā nevar rasties problēmas ar Latvijas Universitātei pirms 1940.gada piederējušo namīpašumu faktisku atgūšanu? Kā šīs problēmas paredzēts risināt?

Jautājuma steidzamības motivācija.

Reformu projektā iecerētie darbības termiņi ir ļoti īsi, tiek minēts pat 27.septembris kā projekta izstrādes gala termiņš. Tādēļ arī iespējami drīz vajadzīga maksimāla skaidrība dažādos ar to saistītajos jautājumos.

3. Deputātu R.Leitenas, L.Ozoliņa, I.Liepas,

R.Jurdža, J.Vidiņa, G.Eniņa, G.Valdmaņa, J.Kazāka,

J.Mauliņa jautājums Reģ. Nr.45

LR tieslietu ministram Dz.Rasnačam,

LR iekšlietu ministram D.Turlajam

Par iemesliem, kāpēc tiek atbrīvots no apcietinājuma K.Pētersons

līdz tiesas prāvai

Godātais Rasnača kungs!

Godātais Turlā kungs!

Lūdzam Jūs atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

1. Kāpēc smagā noziegumā par pedofīliju apsūdzētais Kārlis Pētersons līdz tiesai ir atbrīvots no apcietinājuma?

2. Kāds tiesnesis šo lēmumu pieņēma un kāda bija tā motivācija?

3. Kā tiek nodrošināts Pētersona mājas arests un kas garantē par to, ka viņš līdz tiesai neatkārtos savus noziegumus?

Lūdzam vārdu motivācijai.

4. Deputātu A.Rubina, L.Ozoliņa, I.Liepas, J.Vidiņa, G.Valdmaņa, J.Kazāka, E.Grīnberga, J.Mauliņa, K.Čerāna, V.Nagobada jautājums Reģ. Nr.46

Ministru prezidenta v.i. Z.Čeveram

Par valdības programmu sifilisa apkarošanai turpmākajiem 3—5 gadiem

Godātais Z.Čevera kungs!

Latvija ir pirmā vietā Eiropā sifilisa saslimstības ziņā, tas strauji aug, aptverot ne tikai pieaugušos, bet arī pusaudžus un bērnus, strauji pieaug iedzimtais sifiliss. Lūdzam Jūs atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

1. Kāda ir valdības programma sifilisa apkarošanai turpmākajiem 3—5 gadiem?

2. Kā šogad tika izlietota iespējamiem plūdiem paredzētā summa 1 miljons latu?

3. Vai valdība izdalīs nepieciešamos Ls 200 000 sakarā ar ārkārtējo situāciju sifilisa saslimšanā Latvijā, nepieciešamo tūlītēju pasākumu veikšanai, sifilisa saslimšanas pieauguma ierobežošanai un saslimstības samazināšanai? Lūdzam vārdu motivācijai.

5. Deputātu G.Valdmaņa, O.Grinberga, J.Kušneres, I.Liepas, J.Kazāka jautājums Reģ. Nr.47

Latvijas Republikas Ministru prezidentam A.Šķēles kungam,

Latvijas Republikas zemkopības ministram R.Dilbas kungam,

Latvijas Republikas īpašu uzdevumu ministram Eiropas Savienības lietās A.Kiršteina kungam

Par valsts garantētām cenām lauksaimniecības precēm,

lai nodrošinātu lauku rentabilitāti ceļā uz Eiropas Savienību

Tad, kad Latvija tiks uzņemta Eiropas Savienībā, Latvijas lauksaimniecības produktu ražotāji saņems atlīdzību par saviem produktiem Eiropas Savienības iekšējās cenās. Saskaņā ar sekojošajām cenām, ir saskatāms, ka šobrīd Eiropas Savienībā pastāvošās cenas ir stipri augstākas (pat četras reizes augstākas) nekā Latvijā:

Cena/t

Eiropā 1995./96. Latvijā

ECU Ls^ 1996.g.

jūlijā,Ls**

Liellopu gaļa dzīvsvarā 2384 1652 419

Piens 310 215 89

Sviests 3282* 2274* 1000

Vājpiena pulveris 2055* 1423* 880

Cukurbietes 48 33 20

* intervencijas cena, ko Eiropas Savienība garantē ražotājam

** pirms PVN

^ lietojot 1 ECU=Ls 0,693

Laipni lūdzu:

1. Apstiprināt, ka augšminētās cenas ir būtiski pareizas.

2. Paskaidrot, kāpēc Saeima un valsts sabiedrība nav informēta, ka iekļūšana Eiropas Savienībā ir saistīta ar strauju cenas un rentabilitācijas pieaugšanu Latvijas laukos.

3. Kāpēc Saeima un plašāka sabiedrība tiek maldināta, ka “Brīvais tirgus Baltijā ar lauksaimniecības produktiem” ir Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem vēlams starpposms uz Eiropas Savienību?

4. Paziņot, kuri indivīdi, valstsvīri, ministri un ierēdņi tiks atzīti par neatbilstošiem saviem ieņemamajiem amatiem sakarā ar Saeimas un tautas maldināšanu augšminētā jautājuma sakarā?

5. Kad Latvijā tiks izstrādāta un ieviesta kārtība par valsts garantētām cenām lauksaimniecības precēm, lai nodrošinātu lauku rentabilitāti (5—10 gadu tranzīcijas laiks) ceļā uz Eiropas Savienību?

Jautājums ir steidzams, jo Saeimai — valdību veidojošo frakciju sastāvā tiek uzstādīts ultimāts par starpvalstu līgumu “Par brīvo līgumu Baltijā ar lauksaimniecības produktiem”.

6. Deputātu V.Nagobada, A.Prēdeles, A.Rugātes, A.Požarnova, L.Ozoliņa jautājums Reģ. Nr.48

Latvijas Republikas Ministru prezidentam A.Šķēles kungam,

Latvijas Republikas finansu ministram A.Kreitusa kungam

Par ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par alkoholisko dzērienu realizāciju

Formāla rakstura atbilde

Grozījumos likumā “Par akcīzes nodokli”, kas stājās spēkā 1996.gada 1.jūnijā, 2.5.1.pantā noteikts, ka 50 procenti no ikmēneša akcīzes nodokļa virsplāna ieņēmuma no alkoholiskajiem dzērieniem reizi ceturksnī tiek ieskaitīta valsts veselības aizsardzības budžetā. Likumā noteikts, ka šis budžets veidojas tikai no virsplāna ieņēmumiem. Diemžēl likumā “Par valsts budžetu 1996.gadam” akcīzes nodokļa ieņēmumi plānoti kopumā (ar vienu ciparu) pa visiem produkcijas veidiem, neparedzot konkrētu gada ieņēmumu plānu atsevišķiem produkcijas veidiem, tai skaitā arī alkoholiskiem dzērieniem. Tas nozīmē, ka līdz pat šim laikam 1996.gada budžetā nav ieplānoti ieņēmumi par alkoholisko dzērienu realizāciju.

Kā mums izdevās noskaidrot Valsts ieņēmumu dienesta uzskaites un pārskata sektorā, šī gada ieņēmuma plāna trūkums ir galvenais šķērslis, kas praktiski neļauj (jo nav no kā) aprēķināt virsplāna ieņēmumus un izdarīt attiecīgos atskaitījumus veselības aizsardzības speciālā budžetā. Šī iemesla dēļ atskaitījumi veselības aizsardzības budžetā 1996.gadā līdz šim laikam nav veikti, tādējādi pārkāpjot likumu.

Lūdzam atbildēt:

1. Konkrēti kura amatpersona vainojama, ka 1996.gadā nav plānoti ieņēmumi akcīzes nodokļa veidā par alkoholisko dzērienu realizāciju, kas liedz aprēķināt virsplāna ieņēmumu un līdz pat šim laikam nepildīt likuma sadaļu par atskaitījumu nodrošināšanu veselības aizsardzībai?

2. Kad beidzot tiks apstiprināts šī gada akcīzes nodokļa ieņēmumu plāns alkoholisko dzērienu realizācijai, aprēķināti virsplāna ieņēmumi un likumā noteiktā kārtībā pārskaitīti līdzekļi veselības aizsardzības speciālā budžetā?

3. Cik lielā mērā Spirta monopola pārvalde kā alkohola aprites vienotās uzraudzības valsts institūcija piedalās akcīzes nodokļa ienākumu prognozēšanas procesā par spirtu un alkoholiskajiem dzērieniem?

4. Vai tās rīcībā ir informācija par akcīzes nodokļa faktiskajiem un prognozējamiem ieņēmumiem par alkoholu un kāda tā ir?

5. Cik liela naudas summa 1996.gada II pusgadā tiek prognozēta un varētu tikt ieskaitīta veselības aizsardzības speciālā budžetā?

7. Deputātu K.Čerāna, O.Kostandas, J.Kazāka, E.Grīnberga, J.Mauliņa jautājums Reģ. Nr.49

LR finansu ministram A.Kreitusam,

LR pašvaldību valsts ministram E.Jurkānam

Par 1996.gada pašvaldību budžetos paredzētajiem līdzekļiem

pārvaldes aparātam

Cik naudas 1996.gadā rajonu pašvaldību budžetos paredzēts to pārvaldes aparāta uzturēšanai?

Lūdzam sniegt datus par katru no 26 pašvaldībām atsevišķi.

Jautājuma steidzamības motivācija

Atbilde uz šo jautājumu nepieciešama frakcijas “Latvijai” tālākajā likumdošanas darbā.

8. Deputātu O.Kostandas, K.Čerāna, I.Liepas, E.Zelgalvja, J.Mauliņa jautājums Reģ. Nr.5

Ministru prezidentam A.Šķēlem

Par pensiju piešķiršanu Latvijas iedzīvotājiem,

kas II pasaules kara laikā cīnījās Vācijas militārajos formējumos

Godātais A.Šķēles kungs!

Lūdzam atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

1. Vai valdība ir 1996.gadā starpvalstu sarunās ar Vāciju risinājusi jautājumu par karavīru pensiju piešķiršanu Latvijas iedzīvotājiem, kas II pasaules kara laikā cīnījās Vācijas militārajos formējumos? Kad un kādā veidā tas tika darīts?

2. Ko valdība ir nolēmusi paveikt starpvalstu sarunās ar Vāciju 1996.gada pēdējos trīs mēnešos, lai Latvijas iedzīvotāji, kas II pasaules kara laikā cīnījās Vācijas militārajos formējumos, saņemtu karavīru pensijas?

3. Ko valdība ir nolēmusi paveikt starpvalstu sarunās ar Vāciju 1996.gada pēdējos trīs mēnešos, lai LR pilsoņi, kas tika piespiedu kārtā iesaukti Vācijas gaisa spēku palīgdienestā, būdami nepilngadīgi (bieži vien 15—17 gadīgi jaunekļi), varētu saņemt par to kompensāciju?

Steidzama jautājuma motivācija

Mobilizējot 1943.gada sākumā Latvijas pilsoņus leģionā un citās armijas apakšvienībās, Vācija II pasaules kara laikā pārkāpa starptautiskās konvencijas un vienošanās, kas noteica, ka nedrīkst mobilizēt okupētas valsts pilsoņus okupētājvalsts armijā. Šādā veidā piespiedu kārtā tika iesaukti daudzi tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī aptuveni 3100 cilvēku Vācijas gaisa spēku palīgdienestā. Nepieciešams risināt jautājumu par karavīru pensiju piešķiršanu Latvijas iedzīvotājiem Latvijas un Vācijas starpvalstu sarunās.