pūrs

No Sēlpils pāri Latvijai, pāri Baltijai, lai būtu Eiropā

No divzirgu saimniecības

līdz profesoram, līdz akadēmiķim

Kazimirs Vanags, tehnisko zinātņu kandidāts,

Mālpils Meliorācijas un zemkopības muzeja darbinieks

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa — dibinātāja — profesora Pētera Nomala mūža darbs ar pilnu atdevi bija veltīts Latvijas purvu izpētei un kūdras krājumu skaidrošanai.

Dzimis 1876.gada 5.augustā Sēlpils pagasta “Priekšānos”. Tā bija vidēja lieluma divzirgu saimniecība. Novada krāšņā daba, vēstures un dabas pieminekļi, kā arī novada čaklie ļaudis saistīja P.Nomalu ar to nesaraujamām saitēm.

Pēc Jēkabpils pilsētas skolas un Trefnera privātģimnāzijas beigšanas P.Nomals ieguva tautskolotāja tiesības un strādāja Biržu, Bērzgales un Skrīveru pagasta skolās. Šajā laikā avīzēs liesmoja Jaunās strāvas idejas. Tās rada atbalsi ne tikai strādniecībā un inteliģencē, bet arī zemniecībā. Tās ietekmēja arī jauno, enerģisko Pēteri Nomalu.

P.Nomals 1903.gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā. Studiju laikā viņš aktīvi darbojās biedrībā “Zemgalija”. Viņa studiju laiks sakrita ar 1905.gada revolūcijas notikumiem. Ņemot vērā dzīves pieredzi, viņš bija pietiekami piesardzīgs, lai neiekristu, taču to atbalstīja. Diplomdarbu “Projekts superfosfāta ražošanai no Podoļskas fosforītiem ar gāzveidā izdalīto skābju utilizāciju” P.Nomals iesniedza 1910.gada maijā. Viņš ieguva pirmās šķiras inženiera tehnologa grādu ar uzslavu (cum laude). P.Nomals saņēma norīkojumu ķīmijas skolotāja darbā Tveras guberņā. 1912.gadā viņš atgriezās Rīgā un sāka strādāt Baltijas Domeņu valdes hidrotehniskajā birojā. Tur P.Nomalam uzticēja vadīt kūdras pētīšanas laboratoriju.

1918.gada pavasarī sabruka vācu fronte. P.Nomals atgriezās pie ģimenes un pārbrauca uz nopostītajiem “Priekšāniem”. Tur palīdzēja tēvam saimniecības atjaunošanā. Kad Rīgu okupēja boļševiki, viņš sāka strādāt F.Roziņa vadītajā Zemkopības tautas komisariātā, kur kārtoja purvu ierādīšanu kūdras ražotājiem.

Latvijas nacionālā valdība nespēja no valsts budžeta atbalstīt kūdras ražošanu. Savās lekcijās Latvijas Universitātē P.Nomals atzīmēja, ka presē toreiz parādījušies raksti, kuros kūdras sadedzināšana pretīgās smakas dēļ uzskatīta par neveselīgu slimnīcu, skolu un dzīvokļu apkurei. Šajās publikācijās P.Nomals saskatījis Rietumeiropas firmu intereses, kuras uz Rīgu eksportēja akmeņogles.

Grūti bija P.Nomalam pamatot katedras izveidi Latvijas Universitātes (LU) Lauksaimniecības fakultātē. Ar neatlaidīgu skaidrošanu un kolēģu P.Lejiņa un A.Kirhenšteina atbalstu tomēr izveidoja Purvu mācības un kūdras tehnoloģijas katedru.

Divdesmito gadu sākumā P.Nomals ar aizraušanos (bez valsts atbalsta) pētīja Ķemeru apkārtnes purvus, kur jūras piekrastes rajonā atklāja jaunos sērūdens avotus. Tiem arī šodien ir P.Nomala vārds. 1920./1921. mācību gadā P.Nomals bija Universitātes prorektors studentu lietās. No 1922. līdz 1924.gadam viņš bija Lauksaimniecības fakultātes dekāns. Uzstājoties ar referātiem Latvijas agronomu, inženieru, ģeologu un kultūrtehnikas kongresos, P.Nomals skaidroja Latvijas purvu un kūdras nozīmi tautsaimniecībā. Sevišķi nozīmīga bija viņa kā LU delegāta piedalīšanās Londonā 1928.gadā notikušajā kongresā par pasaules enerģijas krājumiem.

Kurināmā bilances optimālā varianta aprēķiniem P.Nomals pievērsās arī vēlāk. Grāmatā “Latvijas elektrifikācijas pamati” 1931.gadā jau uzskaitīti lielākie purvi Latvijā un aprēķināts enerģijas daudzums, ko tie spētu dot (832807 x 106 kwh). Ar aprēķiniem P.Nomals pierādīja, cik svarīgi ir noskaidrot Latvijas purvu patieso platību un kūdras krājumus.

Beidzot ar Zemkopības ministrijas atbalstu 1926.gadā uzsāka sistemātisku Latvijas purvu izpēti. Pētījumiem bija rekognoscējošs raksturs. Tomēr tie aptvēra visu Latviju. Veicot šos darbus ar vienādu metodiku, tiem bija arī zinātniska nozīme. Pirmās pētnieku grupas noorganizēja 1926.gadā. Tapa trīs monogrāfiski sējumi: “Kurzemes purvu apskats” (1937), “Zemgales purvu apskats” (1939), “Vidzemes un Latgales purvu apskats” (1943).

Šos darbus var uzskatīt par Latvijas kūdras fonda izpētes pamatu. Tie vēlāk bieži citēti publikācijās par purviem un kūdras izmantošanu.

Saimnieciskās krīzes laikā 1932.gadā ar Tautas labklājības ministrijā uzkrātiem bezdarba apkarošanas fonda līdzekļiem sāka organizēt pakaišu kūdras fabrikas Salaspilī, Līvānos un Plocī. Pamatā bija izvēlēta toreiz Zviedrijā lietotā tehnoloģija. Šajā pasākumā P.Nomals bija galvenais konsultants. Pakaišu kūdras ķieģelīšus grieza ar rokām. Šādi pakaiši zemniekiem tomēr bija par dārgiem. Tādēļ kūdru pārdeva ārzemēm. Bet arī zemnieki pēc līdzīgas tehnoloģijas raka pakaišu ķieģelīšus un žāvēja Meža departamenta ierādītajos purvu nogabalos. Šādu ierādītu vietu Latvijā 1940.gadā bija ap četri tūkstoši.

Trīsdesmito gadu otrajā pusē arī Latvijas valdība sāka domāt par savas pastāvīgas kurināmā un enerģētikas bāzes izveidošanu. Eiropā jau brieda kara mākoņi. 1936.gadā Finansu ministrijas pakļautībā izveidoja zemes bagātību pētīšanas komiteju. To vēlāk pārveidoja par institūtu. P.Nomals aktīvi darbojās kā komitejā, tā arī institūtā. Var teikt, ka notika zināma pārkvalificēšanās: inženieris ķīmiķis kļuva par inženieri enerģētiķi. Arī katedra no Lauksaimniecības fakultātes pārgāja Inženierzinātņu fakultātē.

Zemes bagātību komitejas un Latvijas Kredītbankas delegācijas sastāvā 1937.gadā P.Nomals apmeklēja Īriju, Dāniju, Vāciju un Padomju Savienību. Kurināmā jautājums Latvijā strauji saasinājās sakarā ar jūras ceļu blokādi 1939.gada rudenī. Bez minētajām trim pakaišu kūdras fabrikām vēl darbojās Slokas, Kūku (pie Krustpils) un Vaboles (pie Daugavpils) kūdras fabrikas. Tur izmantoja elevatormašīnas. Zemes bagātību pētīšanas institūts (ZBPI) 1939. un 1940.gadā izstrādāja pirmprojektus Aizputes, Slamstu, Olaines, Misas, Smārdes, Skrundas un Bauskas kūdras fabriku darba uzsākšanai, kā arī Slokas kūdras fabrikas paplašināšanai Labā un Kašķu purvos. Pētījumi aptvēra arī lielus purva masīvus (Sedas, Sārnates, Medema, Skribeļu, Lestenes u.c.). Kā pirmo šim nolūkam izpētīja Sedas tīreli (1937 — 1939). Tur projekts paredzēja 50000 tonnu kūdras brikešu un 10000 tonnu gabalkūdras ražošanu elektrocentrāles vajadzībām.

Institūta darbība strauji aktivizējās 1940./1941.gadā. Projektos sāka ieviest frēzkultūras ražošanas paņēmienu. Šajā laikā sāka īstenot Sārnates purva (jūras piekrastē starp Liepāju un Ventspili) tehniskās izmantošanas projektu. Tajā bija paredzēts izbūvēt termoelektrocentrāli — Liepājas un Ventspils apgādei ar elektroenerģiju. Darbi palika pusceļā. Sārnates purvā palika sagatavoti frēzlauki 40 ha platībā. Pēc Otrā pasaules kara Sārnates purva tālāko izbūvi pārtrauca, jo to neļāva armijas štābs. Zemes bagātību pētīšanas institūts astoņu gadu pastāvēšanas laikā paspēja detāli izpētīt 94 purvu objektus; 58 kūdras un 36 sapropeļa atradnes.

Okupācijas beigu posmā 1944.gada vasarā mobilizēja līdz tam atbrīvotos kūdras daļas inženierus. Mobilizēja arī P.Nomala vienīgo dēlu arhitektu Magnusu Nomalu, kurš 1944./1945. gada ziemā ievainots mira Ventspils hospitālī.

1944.gada rudenī P.Nomals bija Rīgā un strādāja Latvijas Valsts universitātē (LVU). Viņš bija zinātņu prorektors.

Pēckara periodā P.Nomala sadarbība ar kūdras rūpniecības pārvaldi neatjaunojās tik radoši kā 1940./1941.gadā. Pretimnākšana bija mazinājusies gan viņa vecuma un vājās veselības, gan arī viņa daudzo augsto amatu dēļ.

Centrālie PSRS projektēšanas institūti, kuri izstrādāja Sedas, Olaines, Baložu, Stružānu lielos kūdras uzņēmumus, detālo izmeklēšanu veica paši. Neatzina ne plānu materiālus, ne agrāk izstrādātos projektus, ko bija veikuši Zemes bagātību pētīšanas institūta darbinieki P.Nomala vadībā. Saprotams, ka šādos apstākļos izmeklētājiem no PSRS radās iespēja vienkārši pārkopēt un pārrakstīt zondējumu datus, nodot tos kā savus un saņemt atlīdzību. To bija pamanījis P.Nomals, un tas viņā izsauca asu reakciju. Tas bija morāls pārkāpums, ko stipri nosodīja vecā Rīgas politehniskā institūta tradīcijas. Katedras un Purvu institūta darbiniekiem bija stingri pieteikts nevienam nerādīt un bez viņa ziņas neizsniegt nekādus plānu materiālus. Bet “ūdens” jau bija izliets. P.Nomala vārdu jaunajos projektos nekur nepieminēja. Gluži otrādi — partijas organizācijas sapulcēs sāka rūgt pārmetumi, ka P.Nomals atsakās palīdzēt kūdras rūpniecībai.

Mani sakari darbā ar profesoru P.Nomalu aizsākās 1945.gada vasarā, kad es atgriezos no Kurzemes “katla” un tiku pieņemts par laborantu Universitātes Purvu institūtā. Reizē atjaunoju studijas Kultūrtehnikas nodaļā.

Latvijas PSR Komisāru padome 1946.gada decembrī nodibināja Zinātņu akadēmiju. Nākošajā ziemā Rīgā ieradās PSRS akadēmiķu delegācija — J.Pavlovskis, V.Sukačevs, K.Skrjabins, N.Kovaļevskis, O.Šmits, (..). Viņu uzdevums bija izraudzīt un novērtēt mūsu akadēmijas struktūrvienības. Apmeklēja arī mūsu laboratoriju.

Tikai vēlāk noskaidrojās V.Sukačeva intereses un labvēlības īstie cēloņi. Jo pazīstamais ģeobotāniķis Roberts Āboliņš (1886 — 1939), 1905.gada revolucionārs, bēguļodams no represijām, bija aizklīdis līdz Petrogradai un saistījies darbā Mežu institūta rīkotajās ekspedīcijās. Viņa censoņa dabu bija ievērojis V.Sukačevs un devis viņam patvērumu. V.Sukačevs kopā ar R.Āboliņu, A.Kaksu un citiem no 1909. līdz 1912.gadam pētīja Polistratovas purvu. Te viņi guva daudz atziņu. R.Āboliņš tās bija apkopojis savā darbā “Purvu epiģenoloģiskās klasifikācijas prakse”. V.Sukačevs 1914.gadā izdeva savu grāmatu par purvu veidošanos, attīstību un īpašībām. Sagadījās tā, ka īsi pirms revolūcijas Sukačeva grāmata nonāca V.Ļeņina rokās, viņam uzturoties kādas revolucionāres dzīvoklī. Izlasījis to, V.Ļeņins esot izsaucies: “Kāda milzīga bagātība slēpjas mūsu māmuļā Krievzemē!” Jau 1917.gada novembrī viņš presē izteicās par Petrogradas apgādi ar kūdru un par elektrostaciju būvi uz kūdras kurināmā bāzes. Mēnesi vēlāk V.Ļeņins deva norādījumus būvēt Saturas elektrocentrāli uz apkārtējo purvu bāzes. Šajā laikā, strādājot Purvu valdē, arī P.Nomals tikās ar V.Ļeņinu.

1938.gada represijās pret latviešu izcelsmes pilsoņiem par upuri krita R.Āboliņš, kurš bija jau uzdienējies līdz Ļeņingradas universitātes profesora amatam. V.Sukačevs neaizmirsa savu draugu un politiskā atkušņa laikā publicēja R.Āboliņa darbības novērtējumu (skat. “Botaničeskij žurnal” 1958.g. 43,1). To viņš piesardzīgi atcerējās, arī būdams Rīgā 1946.gadā, un ieteica Rīgā izveidot Purvu zinību institūtu. Par tā direktoru iecēla P.Nomalu. Šis institūts izveidojās blakustelpās, kur atradās LU Purvu institūts. Taču abiem institūtiem apvienoties neļāva Universitātes rektors, jo tas nozīmētu Universitātei piederošās mantas, laboratorijas iekārtas nodošanu Zinātņu akadēmijai. Profesora vēlēšanās bija strādāt nelielā institūtā, nešķiroties no savas laboratorijas un, kā jau vecumdienās, saskaņā ar sava uzvārda nozīmi — “nomaļus” no lielās pasaules burzmas. Bet pienākumu slodze auga un veselība arvien pasliktinājās.

1946.gada 6.augustā P.Nomalam apritēja 70 gadu. Uz Sēlpils “Priekšāniem”, kur viņš pavadīja vasaras atvaļinājumu, aizbrauca vadošie darbinieki. To vidū arī ZA prezidents P.Lejiņš un LVU rektors profesors M.Kadeks. Katedrā šīs svinības atzīmējām vēlāk — septembra sākumā — pēc profesora atgriešanās.

Atskaites ziņojumā par Purvu zinību institūta darbību 1946./1947.gadā bija teikts:

“Ievākti un sakopoti dati par 10000 ha purvu kopplatību (V.Dirba). Detāli izpētīts Doles pagasta Augstais purvs (O.Preimanis). Pētīta Augstā purva stratigrāfija un ģenēze (M.Galeniece). Pētīti un vērtēti lauksaimnieciskai kultivēšanai Lielupes baseina, Garozas - Jelgavas - Kalnciema - Bulduru rajona purvi (P.Konrads). Noorganizētas Ķemeru - Smārdes un Pēternieku purvos hidrometeostacijas (A.Graudiņš). Uzstādīti vienādojumi un caurteču līknes Latvijas mazām noteksistēmām (J.Uiska). Uzstādīts gāzģenerators kūdras gāzēšanai Bolderājā (A.Zingītis). Izgatavoti zīmējumi sapropeļa sausās pārtvaices retortei (V.Škipsna).”

1945.gada rudenī LVU Inženierzinātņu fakultātē sāka strādāt demobilizējies Sarkanās armijas kapteinis A.Mālmeistars. Savas spilgti izteiktas partijiskās nostājas dēļ viņš strauji avansējās. Viņa vadībā fakultātē aizsākās mācību spēku un studentu atsijāšana politiskās pārliecības dēļ.

Šajā laikā profesors P.Galenieks fakultātes izlaiduma vakarā, brīdinādams jaunatni, bija izteicies: “Neticiet nevienam — kļūstiet paši personības (..)” Avīzē “Cīņa” parādījās divu lappušu apjoma raksts: “Kam tic profesors P.Galenieks?” Tā sākās veco profesoru sagrāve. Lai atbrīvotos no tiem, dažas katedras uzskatīja par šai fakultātei neatbilstošām un atvēra citā fakultātē jaunā sastāvā. Vēlāk noskaidrojās, ka toreiz grupa veco profesoru bija nogādājuši uz Kremli sūdzību Staļinam. Atbilde bijusi drakoniska. Tādiem mācību spēkiem — veco profesoru apspiedējiem — neesot vietas augstskolā. Pārmaiņas arī bija, bet tās noritēja klusi. Un bija jau par vēlu. To visu sāpīgi pārdzīvoja P.Nomals, jo toreiz viņš bija LVU zinātņu prorektors. Viņš tomēr pārstāvēja Rīgas vecās inteliģences uzskatus.

Pēc 1946./1947.gada sausuma izraisītām neražām sekoja lēmumi par “Staļinisko dabas pārveidošanas plānu”. Mūsu republikā uz šo plānu attiecināja grandiozos zemju meliorācijas pasākumus. To īstenošana sākās ar plānu izstrādāšanu ZA institūtos. Uz Purvu zinību institūta bāzes ar 1949.gadu izveidoja ZA Meliorācijas institūtu. Par tā direktoru iecēla Jāni Bergmani (1899 — 1972) un par vietnieku — Eduvardu Eihi (1887 — 1985).

P.Nomals 1949.gada pavasarī slimoja. Vācu okupācijas laikā viņam izdarīja kuņģa onkoloģisku operāciju. Par visām pārmaiņām viņš bija informēts. Nedēļu pirms nāves profesors atsūtīja arī laboratorijas seifa atslēgas. Toreizējais šī institūta direktors A.Lasis steidzami to atslēdza un sastādīja aktu par cēlmetāla (platīna trauku) skaitu un svaru. Visu saturu aiznesa uz LVU saimniecisko padomi. Pārkāpums bijis tas, ka cēlmetāls neesot reģistrēts Valsts bankā. No seifa satura laboratorijā vairs nekas neatgriezās.

Profesors mira 1949.gada 8.augustā. Viņu izvadīja no mājām — Strēlnieku ielā 11 — uz Meža kapiem, kur guldīja blakus viņa dēlam arhitektam Magnusam Nomalam. Tur stāvēja paša profesora sarūpētais piemineklis dēlam — bet nu jau abiem (K.Zemdegas atveidots jaunekļa krūšutēls uz korintiska kapiteļa).

Atvadu vārdus pie kapa teica Paulis Lejiņš. No Latvijas Valsts universitātes oficiālu pārstāvju nebija. Lai gan P.Nomals skaitījās Universitātes dibinātāju pulkā, trīs reizes bija prorektors. Bija iecerēts P.Nomalu izvadīt no LVU Lielās aulas. Bet, kā izteicās A.Lasis (toreizējais LVU saimnieciskais prorektors): “Mūsu piedalīšanos bērēs traucēja mācītāja klātbūtne.”

Savukārt P.Nomala dzīvesbiedre noteica: “Labi, ka tā — bez viņiem. Klusāka izvadīšana atbilst profesora dzīves devīzei.”

Mūža darbs Latvijas zemes bagātībām

Pavisam nesen, šī gada 6. augustā, apritēja 120. gadadiena akadēmiķim profesoram Pēterim Nomalam. Izcilam zinātniekam un zinātnes organizatoram Latvijā. Purvu institūta izveidotājam un vadītājam, sirsnīgam, labestīgam, apbrīnojami mērķtiecīgam un pieticīgam cilvēkam.

Viņš bija Latvijas Augstskolas (vēlāk — Universitātes) veidotājs kopš 1919. gada. Latvijas Zinātņu akadēmijas veidotājs pēc Otrā pasaules kara. Taču unikālākais — Latvijas Purvu institūta (zinātniskais institūts) dibinātājs un vadītājs visa mūža garumā. P. Nomals prata panest nievas, izsmieklu, ironiju, adresētu purvu pētniecības uzsākšanai. Tur taču 95 procenti ūdens — ko tur pētīt! Bet zinātnieks pierādīja, ka tautsaimniecībā šiem pētījumiem ir praktiska nozīme. Trīs reizes Pēteris Nomals bija Latvijas Universitātes, vēlāk LVU, prorektors. Vienu reizi — studentu lietās. Divas reizes viņu iecēla par zinātņu prorektoru. Pamatdarba vieta — Latvijas Universitāte, kuru viņš pats veidoja kopā ar kolēģiem. Kad Lauksaimniecības fakultāti pārceļ uz jaunnodibināto Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, P. Nomals ar savu Purvu institūtu paliek Universitātē. Docents un profesors Pēteris Nomals lasīja lekcijas nākamajiem agronomiem, mežkopjiem, kultūrtehniķiem un inženierzinātņu studentiem.

Dokumentos izdevās atrast P. Nomala lasīto mācību kursu sarakstus no 1921. līdz 1940. gadam. Arī daļu programmu.

Divdesmit gadus P. Nomals Latvijas Universitātē lasīja šādus lekciju kursus: Purvi un kūdras izmantošana. Purvu mācība (arī purvu pētīšana). Purvu tehniskā izmantošana (lasīja 10 gadus). Topošajiem inženieriem kopš 1922. gada viņš lasīja lekcijas ūdens tehnoloģijā. Docētājs vadīja arī projektus un lasīja atsevišķus speckursus.

Universitāte uzticēja P. Nomalam daudzus vadības uzdevumus. Minēsim dažus. LU prorektors studentu lietās (1920./1921. m. g.). LU Lauksaimniecības fakultātes dekāns (1922.–1924.). LVU zinātņu prorektors (1940.–1941., 1944.–1946.).

Pirmā Latvijas Republika novērtēja talantīgo latviešu zinātnes un sabiedrisko censoni. Ieskatīsimies izdevumā “Latvijas Universitāte 20 gados”:

“Darbojies Latvijas inženieru, agronomu, kultūrtehniķu un ģeogrāfu kongresos, Universitātes delegāts Pasaules enerģijas konferences Latvijas nacionālajā k–jā, aktīvs līdzstrādnieks Z. B. P. k–jā un R. L. B. zinātņu k–jā. Piešķirtas prēmijas par darbiem: 1) Kr. Barona prēmija: a) Lauku saimniecību ūdeņi. Agr. zin. kongr. darbi 1925. b) Latvijas purvi. Latv. zeme — daba — tauta 1936. (Godalgots viss izdevums.), c) Purvu ezeru ūdeņi Latvijas austrumdaļā. LUR lauks. I, 1932. 2) Kultūras Fonda prēmija: a) Raksti par kūdru. Latviešu konversācijas vārdnīcas 10. sējums. (18667–18676. Godalgots viss sējums.) b) Kurzemes purvu apskats. RLBZK 22, B, 1937. Piedalījies ar ziņojumiem starptautiskās konferencēs: Pasaules enerģijas konferencē Londonā (1928.), Baltijas hidrologu konferencēs Helsinkos (1936.) un Lībekā (1938.). Zinātniskos komandējumos apmeklējis Somiju, Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju (1924.), Angliju (1928.) un Padomju Savienību (1937.). Aktīvi līdzdarbojies Pasaules enerģijas konferences Latvijas nacionalās k–jas “Latvijas elektrifikācijas pamati” (1931.) un “Latvijas siltuma bilance” (1937.) sastādīšanā un rediģēšanā. Zemes bagātību pētīšanas komitejas uzdevumā 1937./38. gadā vadījis Ziemeļvidzemes Sedas purva (apm. 9000 ha) pētīšanas darbus un izmantošanas projekta izstrādāšanu. 1938./39. gadā Z. B. P. K. uzdevumā vadījis Lubānas ezeram piekļaujošos Latgales purvu (apm. 16 000 ha) pētīšanas darbus un projekta izstrādāšanu.”

Jā! Tajos laikos atzīmēja zinātnieku veikumu. Redzēja. Gandarīja to par prieku izpildītājam!

No pirmsākumiem līdz pilnīgam pētījumam par Latvijas purviem. Tagad, lasot P. Nomala darbus, tie veiktā apjoma ziņā izskatās kā brīnums. Tā laika pētīšanas metodes taču bija primitīvas.

Divdesmitajos gados P. Nomals uzraksta traktātu par enerģiju. Nepabeigts. Nerediģēts. Nepublicēts. Bet 1920. gadā jau publicē rakstu “Izredzes uz kūdru kā kurināmo”. Tad seko raksti par kūdras ieguves mašīnām, par Latvijas kūdras rūpniecības izveidi. Gadu no gada publikācijas par Latvijas purvu izpēti: Pločos, Slokā, Ķemeros, Lapmežciemā, sākot ar 1930. gadu, iznāk vērienīgas publikācijas par Latvijas novadu purviem. Kurzemes purvu apskats (1937), Zemgales purvu apskats (1939), Vidzemes un Latgales purvu apskats (1943).

Šī gada augusta pirmā puse bija zinātnieka, pedagoga, izglītības un zinātnes organizatora atceres laiks sakarā ar viņa 120. dzimšanas dienu. Viņa bijušie darbabiedri un Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas pārstāvji pieminēja un atcerējās viņu Rīgas Meža kapos. Mālpilī bija iekārtota izstāde no muzeja fondiem un profesora devuma pētnieka un darbabiedra Kazimira Vanaga sarūpēta. Akadēmiķi pieminēja Rīgā, Jelgavā. Vērienīga bija atcere dzimtā Sēlpils pagasta “Priekšānos”. Tos bija saposuši Grūbes un Ābela ģimenes. Te vairākās divstāvu ēkas istabās izvietota piemiņas ekspozīcija.

“Priekšānu” vēsturi atgādināja meliorācijas inženieris Teodors Ābels, profesora dzīves ceļos ieskatījās viņa kolēģis un akadēmiķa darbības pētnieks Kazimirs Vanags. Pedagoģisko darbību LU un zinātniski literāro devumu īsi izvērtēja Dr. Sigizmunds Timšāns. Sēlpils pagasta novadpētnieks Albīns Jēgermanis “Priekšānu” viesus izvadāja pagasta ceļos. Profesora students un darbabiedrs Kazimirs Vanags apkopojis daļu P. Nomala atstātā mantojuma, centies vienkopus sakrāt atmiņas par profesoru.

Profesors Jānis Stradiņš 1985. gada 6. septembrī publikācijā “Literatūrā un Mākslā”, rakstot par Zinātņu akadēmiju, atzīmē toreizējā Latvijas Valsts universitātes zinātņu prorektora Pētera Nomala lomu. Viņš jau tūlīt pēc kara augstskolā centies atjaunot nelielos pētniecības centrus. Vēl dzīvie laikabiedri apliecina, ka P.Nomalam tiešām bijusi liela loma Zinātņu akadēmijas izveidē Rīgā. Viņš bija zinātņu prorektors Universitātē, un ar viņu tikās daudzi Maskavas zinātnieki, lai apspriestu jaunā zinātnes centra izveidi.

Šajā laikā P.Nomals pārdzīvoja arī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Jānis Stradiņš raksta:

“Profesoru Nomalu, tāpat kā daudzus tēvus un mātes, bija piemeklējusi dziļa traģēdija — vienīgais dēls, jaunais arhitekts Magnuss, bija miris leģionāru lazaretē Ventspilī, un profesora mūža pēdējā piecgade tika veltīta diviem darbiem, zinātnes atjaunošanai Padomju Latvijā un dēla kapa pieminekļa veidošanai. Tagad tas nu stāv Meža kapos un ir arī piemineklis pašam profesoram, vēlāk akadēmiķim (arī viņš te apbedīts — S.T.) — brīnišķīgs Kārļa Zemdegas atveidots jauneklis uz korintiska kapiteļa zīmē plānu nebijušai celtnei — nepiepildītas (un arī piepildītas — varbūt mēs tagad tā sacītu) cerības”. Foto: Marika Vanaga

Materiālu kopu sagatavojis Dr. Sigizmunds Timšāns