starptautiskie dokumenti

Par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”

izpildi Latvijā

Saturā

Priekšvārds

Ievada ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.pantam piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumi Latvijas Republikas

delegācijai sakarā ar Ievada ziņojuma par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

1. Vispārējie jautājumi

1.1. Konstitucionālie jautājumi

1.1.1. pārejas periods no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam

1.1.2. Pašreizējā konstitucionālā situācija

1.1.3. Satversmes pamatprincipi

1.1.4. Satversmes tālākattīstīšanas plāni

1.1.5. Konstitucionālā (Satversmes) tiesa

1.2. Tiesību sistēma

1.2.1. Tiesību normu hierarhija

1.2.2. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku

1.3. Sarptautisko tiesību normu un 1966.gada starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” stauss un iedzīvināšana

1.3.1. Staptautisko tiesību pamatprincipi

1.3.2. 51 starptautisko cilvēktiesību dokuments, kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā

1.3.3. Citas konvencijas

1.4. Padomju tiesiskais un birokrātiskais mantojums

1.5. Valsts pārvalde un administratīvās tiesības

1.5.1. Valsts pārvalde

1.5.2. Administratīvās tiesības un indivīda iespēja sevi aizstāvēt tiesā

2. Tiesībsargājošās iestādes Latvijas Republikā

2.1. Tiesu sistēma

2.1.1. Rajona (pilsētas) tiesa

2.1.2. Apgabaltiesa

2.1.3. Augstākā tiesa

2.2. Latvijas Republikas prokuratūras institūts

2.3. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija

2.4. Notariāts

3. Soda izciešanas vietas

4. Nāvessods

5. Latvijas Republikas migrācijas politika

6. Personas, kas Latvijā uzturas nelegāli

7. Latvijas Republikas iedzīvotāju skaitliskais sastāvs

ANO Cilvēktiesību komitejas atzinums par dalībvalsts ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 40.pantu

1. Ievads

2. Starptautiskā pakta piemērošanu ietekmējošie faktori un problēmas

3. Pozitīvie aspekti

4. Galvenās problēmas

5. Priekšlikumi un rekomendācijas

Ievada ziņojums

ANO Cilvēktiesību komitejai

par starptautiskā pakta

Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Saturā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.panta

piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

3. Starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”

1. līdz 27.panta piemērošana Latvijā

25.pants.

130. Administratīvo pārkāpumu kodekss tā 204.1 pantā regulē amatpersonu administratīvo atbildību par tiem pārkāpumiem, kas attiecas uz vēlēšanu norisi. “Latvijas ceļa” pārstāvis Valdis Birkavs kļuva par premjerministru un sastādīja Ministru kabinetu. Daudzpartiju sistēma un konstitūcijā noteiktā varas organizācija garantē tiesības piedalīties valsts pārvaldē.

131. Kā jau tika minēts iepriekš, valsts vara balstās uz likumdošanas varas, izpildvaras un tiesu varas dalīšanas principu. Kas attiecas uz izpildvaru, tad pirmām kārtām to reprezentē Valsts prezidents. Vēlēšanu norise ir regulēta likumā.

132. 1992.gada Latvijas Republikas konstitūcija (Satversme) nosaka, ka augstāko likumdošanas orgānu (Saeimu) ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās (6.pants). Ievēlēto vēlētāju pārstāvju skaits ir proporcionāls vēlēšanu apgabalā dzīvojošo vēlētāju skaitam. 8.pants nosaka, ka “vēlēšanu tiesības ir abu dzimumu pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāki par 21 gadu.” 10.pants nosaka, ka parlamentu ievēl uz trim gadiem.

Ar 27.01.94. likumu tika grozīts Satversmes 8.pants — vēlētāju vecuma cenzs tika samazināts no 21 uz 18 gadiem. (Red. piezīme.)

133. Šajā likumdošanas aktā ir arī noteikts, ka Valsts prezidentu ievēl Saeima uz trim gadiem (35.pants). 36.pants nosaka, ka Valsts prezidentu ievēl aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.

Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, viņš ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos pārstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu (41.pants).

44.pants nosaka, ka “Valsts prezidentam ir tiesība spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Līdz ar to Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu”.

45.pants nosaka, ka “Valsts prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Šīs apžēlošanas tiesības neattiecas uz gadījumiem, kuriem likums paredz citu apžēlošanas kārtību. Amnestiju dod Saeima”. 46.pants nosaka, ka “Valsts prezidentam ir tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas ministru kabineta sēdes, noteicot tām dienas kārtību.”

47.pants nosaka, ka “Valsts prezidentam ir likuma ierosināšanas tiesība”.

48.pants savukārt nosaka: “Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”

26.pants

134. Princips, ka cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā bez jebkādas diskriminācijas, ir noteikts konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 12.pantā, kas apstiprina: “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, materiālā un dienesta stāvokļa un izcelšanās”. Nacionālā likumdošana, kurā ir inkorporēts liels skaits starptautisko konvenciju (kurām Latvija pievienojusies), balstās uz šo vienlīdzības principu.

135. Tomēr Latvijas Republikas likumdošana ietver mērauklas šo principu interpretēšanai praksē. Cilvēka tiesības ir regulētas likumā “Par tiesu varu”, kura 3.pants nosaka:

“Personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem. Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības”.

Minētā likuma 4.pants nosaka:

“Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienlīdzīgas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīves vietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem”.

27.pants

136. Valstīs, kurās dzīvo etniskās, reliģiskās un lingvistiskās minoritātes, personas piederība šādai minoritātei nedrīkst atņemt tiesības vienotībā ar citiem šādas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, piekopt savu reliģiju vai lietot savu valodu.

137. 1990.gada 11.septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par reliģiskajām organizācijām”. Balstoties uz Latvijas Republikas konstitūciju un cilvēka pamatvērtības prioritāti, tāpat arī ievērojot starptautiskos līgumus un vienošanās attiecībā uz cilvēktiesībām reliģijas sfērā, likums “Par reliģiskajām organizācijām” regulē sociālās attiecības caur apziņas brīvību saskaņā ar konstitūcijā noteiktajām reliģisko organizāciju aktivitātēm. Likums “Par reliģiskajām organizācijām” nosaka:

“Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties jebkurai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, piedalīties reliģiskajos rituālos, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, kā arī atbilstoši Republikas konstitūcijas un likumu normām paust un izplatīt savu pārliecību un uzskatus”.

138. 1991.gada 19.martā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, lai garantētu visām nacionālajām un etniskajām grupām Latvijas Republikā tiesības uz kultūras autonomiju un to kultūru pašpārvaldi. Likuma 1.pants nosaka, ka “Latvijas Republikas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības ir garantētas vienlīdzīgas, starptautiskajām normām atbilstošas cilvēktiesības”. 2.pantā teikts: “Katram 16 gadu vecumu sasniegušam Latvijas Republikas pilsonim vai personai, kas nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonis un kam Latvijā ir pastāvīga dzīves vieta, ir tiesības saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu un nacionālo izcelšanos likumā noteiktajā kārtībā uzrādīt vai atjaunot savos dokumentos nacionālo piederību”.

139. Likums nosaka valdības un citu administratīvo institūciju atbildību par Latvijas senās pamattautības — lībiešu — nacionālās identitātes un vēsturiskās kultūras vides saglabāšanu un par viņu apdzīvoto teritoriju atjaunošanu un sociāli ekonomiskās infrastruktūras attīstību. Likuma 5.pantā ir teikts:

“Visiem Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības dibināt savas nacionālās biedrības, to apvienības un asociācijas. Valsts pienākums ir sekmēt to darbību un materiālo nodrošināšanu”.

Likuma 8.pants visiem Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem garantē “tiesības ievērot savas nacionālās tradīcijas, lietot nacionālo simboliku un atzīmēt nacionālos svētkus”.

140. 9.pantā Latvijas Republika “visiem tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem garantē tiesības brīvi uzturēt kontaktus ar tautiešiem savā vēsturiskajā dzimtenē un citās valstīs, kā arī brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem”.

141. Likuma 10.pants nosaka:

“Latvijas Republikas valsts institūcijas sekmē materiālo apstākļu radīšanu Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu izglītības, valodas un kultūras attīstībai, paredzot tam valsts budžetā noteiktas summas. Jautājumus attiecībā uz nacionālo un etnisko grupu izglītību regulē Latvijas Republikas “Izglītības likums”. Nacionālajām biedrībām ir tiesības ar pašu līdzekļiem izveidot nacionālās mācību iestādes”.

142. 11.pants nosaka: “Latvijas Republika uz starptautisko līgumu pamata sekmē iespēju tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem iegūt augstāko izglītību dzimtajā valodā ārpus Latvijas”.

143. 13.pants nosaka: “Nacionālajām biedrībām, to apvienībām un asociācijām ir tiesības izmantot valsts masu informācijas līdzekļus, kā arī izveidot savus. Latvijas Republikas valsts institūcijas veicina nacionālās periodikas un literatūras izdošanu un izplatīšanu”.

144. 14.pants nosaka: “Nacionālajām kultūras biedrībām, to apvienībām un asociācijām ir tiesības veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. Nacionālās kultūras biedrības bauda Latvijas Republikas likumdošanas aktos noteiktos nodokļu atvieglojumus”.

145. 15.pants deklarē: “Visus nacionālos vēstures un kultūras pieminekļus un objektus Latvijas Republikas teritorijā aizsargā valsts”.

146. 16.pants nosaka: “Jebkura rīcība, kas vērsta uz nacionālo diskrimināciju, kā arī nacionālā pārākuma un nacionālā naida sludināšanu, ir sodāma sakaņā ar likumu”.

4. Secinājumi

147. Iepriekšējos pantos ir dots īss to Latvijas tiesību normu apraksts, kuras nosaka pamattiesības un pamatbrīvības saistībā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” realizāciju.

148. Kopš 1990.gada 4.maija, kad tika deklarēta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana, ir sperti būtiski soļi cilvēktiesību un brīvību realizācijas jomā. Jaunā Krimināllikuma un jauno Civilprocesa kodeksa, Kriminālprocesa kodeksa, Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Administratīvā procesa kodeksa izstrādāšanas process turpinās.

Valsts aparāta nostiprināšanas process turpinās.

Ir jāiegulda liels darbs, lai izveidotu sistēmu, kas efektīvi garantētu starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” noteikumu iedzīvināšanu.

Atliek tikai pievienoties pēdējam konstatējumam.

Ineta Ziemele

Pēcvārds Ievada ziņojumam

“Latvijas Vēstneša” lasītājam

“Latvijas Vēstnesis” Jums ir devis iespēju iepazīties ar pirmo Latvijas valdības sagatavoto ziņojumu starptautiskajai institūcijai par starptautisko saistību ievērošanu un izpildi Latvijā. Šajā gadījumā tas ir Ievada ziņojums par starptautiskā pakta “Par pilsoņu (pilsoniskajām) un politiskajām tiesībām” izpildi.

Ko nozīmē šāds ziņojums un kādēļ Latvijai tāds jāgatavo?

Kā zināms, valstis un starptautiskās organizācijas, pilnveidojot cilvēktiesību lomu un darbību gan valstu iekšienē, gan savstarpējās attiecībās, ir radījušas dažādus mehānismus, kā kontrolēt minēto tiesību ievērošanu un piemērošanu valstīs. Tās ir gan dažādas starptautiskas un nacionālas institūcijas, gan tiesiskas procedūras un ziņojumu sniegšana par konkrēto starptautisko līgumu ievērošanu.

Starptautiskais pakts “Par pilsoņu (pilsoniskajām) un politiskajām tiesībām” ir tikai viens no cilvēktiesību dokumentiem, kas par vienu kontroles mehānismu paredz valstu periodisku pārskatu sniegšanu ANO Cilvēktiesību komitejā par pakta izpildi, sākot šādu atskaišu sēriju ar tā saucamo ievada ziņojumu. ANO Cilvēktiesību komiteja savukārt ir ar minēto paktu izveidota starptautiska institūcija, kas pati par sevi ir viens no cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismiem, jo tā ne tikai nodarbojas ar ziņojumu analīzi un valstu delegāciju uzklausīšanu, bet saskaņā ar Fakultatīvo protokolu pie starptautiskā pakta “Par pilsoņu (pilsoniskajām) un politiskajām tiesībām” pieņem arī sūdzības no indivīdiem par paktā noteikto tiesību pārkāpumiem. Cilvēktiesību komiteja, balstoties uz uzkrājušos praksi, ir izstrādājusi vairākas rekomendācijas valstīm attiecībā uz minēto ziņojumu gatavošanu.

Viens no principiem, kas ir jāievēro attiecībā uz ziņojumiem, ir to atklātība un pieejamība sabiedrībai. Atsevišķās valstīs, piemēram, Norvēģijā, ziņojuma gatavošanas stadijā tiek iesaistītas plašas nevalstisko organizāciju aprindas un, protams, speciālisti. Ņemot vērā, ka Latvijā ziņojumu izstrādāšanas mehānisms vēl nav līdz galam noregulēts un Ievada ziņojums par pakta izpildi bija pirmais šāda veida mēģinājums, tad LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, uzskatot par nepieciešamu sekmēt šāda veida informācijas publicitāti, nolēma sagatavot ziņojumu publicēšanai latviešu valodā. Vienlaicīgi līdzās ziņojuma autoru viedoklim šķita nepieciešams uzzināt plašāka loka speciālistu viedokli par atsevišķiem ziņojumā skartajiem jautājumiem, tādējādi sekmējot šo dialogu starp valdību un speciālistiem, kā arī plašākiem sabiedrības slāņiem. Kopumā “Cilvēktiesību Žurnāla” otrais numurs, atzinīgi novērtējot gan valdības darba grupas un delegācijas milzīgo darbu, gan Cilvēktiesību institūta speciālistu un pieaicināto ekspertu darbu, var tikt uzskatīts par savdabīgu rokasgrāmatu pilsonisko un politisko tiesību jautājumos Latvijā.

Ineta Ziemele,

LU Juridiskās fakultātes

Cilvēktiesību institūta

direktora v.i.

ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumi Latvijas Republikas delegācijai

sakarā ar Ievada ziņojuma

par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Šajā protokolā nav ietvertas ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu apsveikuma runas Latvijas delegācijai, kā arī vispārināti komentāri par ziņojumu.

1. Jautājums par Latvijas Republikas likumdošanas atbilstību paktam.

2. Kā praktiski iespējams tik īsā laikā pievienoties tik milzīgam skaitam starptautisko instrumentu cilvēktiesību jomā?

3. Vai Latvijas Republika apzinās, ka, pievienojoties starptautiskajiem līgumiem, tas uzliek pienākumu šos līgumus arī ievērot?

4. Kā varat izpildīt pakta prasības?

5. 4.maija (1990.gada) deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nosaka tikai starptautisko tiesību principu pārākumu. Pakta juridiskais statuss.

6. Ziņojums neatspoguļo cilvēktiesību praktiskās īstenošanas mehānismu.

7. Kādas ir savstarpējās attiecības starp konstitucionālo likumu Par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem un speciālajām tiesību normām?

8. Kāds ir konstitucionālā likuma statuss?

9. Starptautisko instrumentu cilvēktiesību jomā un nacionālās likumdošanas savstarpējās attiecības.

10. Kādā veidā tiek īstenotas cilvēktiesības?

11. Latvijas Republikas delegācija pievērš lielu uzmanību pilsonības jautājumam, bet tieši tas nav pats svarīgākais attiecībā uz konkrēto starptautisko līgumu.

12. Izraidīšanas no valsts pamatojumi (pakta 12.,13.pants).

13. Ja viens no ģimenes locekļiem tiek izraidīts no valsts, kā tiek ievērots ģimenes vienotības princips?

14. Nepilnīgs pakta 15., 16.panta atspoguļojums.

15. Ombudsmena un parlamenta Cilvēktiesību komisijas savstarpējās attiecības.

16. Kas ir “legāls iztikas avots”?

17. Kas saprotams ar “antikonstitucionālām darbībām”?

18. Cerams, ka konstitucionālās tiesas izveidošana Latvijas Republikā pavērs plašākās iespējas Latvijas Republikas iedzīvotājiem īstenot savas pamattiesības.

19. Vēlama statistika par sieviešu vietu un lomu Latvijas sabiedrībā pēdējos divos gados.

20. Paskaidrot dažu noziegumu sastāvu formulējumu (piem., murder caused by selfishness (slepkavība aiz mantkārības — Red. piezīme) u.c., par kuriem tiek paredzēts nāves sods).

21. Kā Latvijas Republika tik īsā laikā spēja panākt likumdošanas aktu saskaņošanu ar daudzajām starptautisko tiesību normām?

22. Vai pakts tiek pildīts un kādā mērā?

23. Likuma Par civildienestu un politisko uzskatu brīvības principa savstarpējā attiecība Latvijas Republikā.

24. Vai ir gadījumi, kad tiesas lēmumi cilvēktiesību aizsardzības jomā netiek pildīti?

25. Kāds iedzīvotāju kopums tiek aptverts ar jēdzienu foreign citizens (ārvalstu pilsoņi — Red. piezīme)? Pilsoņu un pārējo iedzīvotāju statistika.

26. Izņēmuma stāvoklis “u.c. gadījumos” — sniegt izsmeļošu uzskaitījumu.

27. Izsaka neizpratni, ka Latvijas Republikā nāves sods joprojām tiek piemērots par daudziem noziegumu sastāviem, kuru sabiedriskā bīstamības pakāpe, pēc komitejas locekļu domām, nav ekskluzīvi smaga (piem., par darbībām, kas dezorganizē darbu soda izciešanas vietās).

28. Tiesības uz kompensāciju cilvēktiesību aizskāruma gadījumos.

29. Nepilnīgs 12.panta atspoguļojums.

30. (Atkārtoti) tiek norādīts uz “jumta” likuma trūkumu.

31. Kādas ir pakta un nacionālās likumdošanas savstarpējās attiecības?

32. Nav iespējams saskatīt pakta vietu tiesību normu hierarhijā.

33. Latvijas Republikas delegācija pievērš pārāk lielu uzmanību Pilsonības likumam.

34. No ziņojuma var konstatēt, ka 1922.gada Satversme un konstitucionālais likums pilnībā nenodrošina cilvēktiesību konstitucionālo aizsardzību.

35. Latvijas Republika pievienojusies īpaši lielam skaitam starptautisko dokumentu cilvēktiesību jomā. Vai tie inkorporēti Latvijas Republikas nacionālajā likumdošanā?

36. Kā tiek īstenots starptautisko tiesību princips, ka katram ir tiesības uz patvērumu?

37. Ziņojuma 97.punktā uzskaitīti gadījumi, kad personas tikušas deportētas no valsts. Nav skaidrs deportēšanas mehānisms.

38. Ir zināms, ka Latvijas Republikā tiek aizturēti nelegālie imigranti (tā Latvijas Republikā tiek saukti patvēruma meklētāji). Kā notiek aizturēšana, kādi ir šo personu uzturēšanās apstākļi?

39. Kādi ir apstākļi kolonijās un cietumos?

40. Sīkāk komentēt pakta 16.panta izpildi (Ziņojuma 106.punkts).

41. Rodas bažas par to, ka Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā tiek iekļautas pārāk sīkas ziņas par personu, un tas varētu radīt personas brīvības ierobežojumus.

42. Vai ir paredzams liels skaits to personu, kas varētu iegūt Latvijas pilsonību naturalizējoties?

43. (Atkārtoti) tiek lūgts komentēt, kas saprotams ar jēdzienu “legāls iztikas avots”.

44. Latviešu valodas zināšanas prasības personai, kas vēlas naturalizēties — sīkāks komentārs.

45. Komitejai ir zināms, ka Latvijas Republikā dzīvo liels skaits nepilsoņu. Kādas ir pilsoņu un nepilsoņu tiesību atšķirības?

46. Komentēt nepilsoņu tiesības veidot apvienības.

47. Komitejas locekļiem ir zināms par kādas avīzes, kas tiek izdota krievu valodā (avīzes nosaukums netiek minēts), aizliegšanu.

48. Delegācija tiek lūgta komentēt pasu izdošanas aizkavēšanos.

49. Kādas ir indivīda tiesības iesniegt sūdzību tiesu institūcijās par cilvēktiesību aizskārumu?

50. 1990.gada sazvērestības organizētāju pašreizējais liktenis.

51. Latvijas Apatrīdu līgas pašreizējais liktenis.

52. Nāves sodu statistika.

53. Sīkāk komentēt pakta 10.pantu — kādi pasākumi tiek veikti, lai saskaņotu Latvijas Republikas likumdošanu un praksi šī panta realizācijā ar pakta un Apvienoto Nāciju standartiem.

54. Komentēt sieviešu līdztiesības nodrošināšanu.

55. Kādos apstākļos pilsoņi var tikt izslēgti no to demokrātisko tiesību īstenošanas (domāti apstākļi, kādos tika atsaukti daži parlamenta locekļi).

56. Atkārtots jautājums par izņēmuma stāvokli. Komitejas locekļi izsaka izbrīnu, ka šādu lēmumu par izņēmuma stāvokļa ieviešanu var pieņemt Ministru kabinets.

57. Atkārtoti tiek jautāts par nāves sodiem. Latvijas Republikas likumi paredz nāves sodu par maznozīmīgiem nodarījumiem (seko uzskaitījums).

58. (Atkārtoti) tiek jautāts par patvēruma meklētāju pašreizējo stāvokli.

59. Politiskā patvēruma institūts Latvijas Republikā.

60. Krievijas pilsoņu un to ģimenes locekļu stāvoklis Latvijas Republikā.Vai to pēcnācējiem tiek piešķirta Latvijas pilsonība?

61. Komentēt gadījumus, kad sievietēm tiek atņemta Latvijas pilsonība sakarā ar stāšanos laulībā ar citas valsts pilsoni.

62. Personu ar dubulto pilsonību stāvoklis Latvijas Republikā.

63. Cilvēktiesību valsts ministra kompetence. Cilvēktiesību valsts ministra un parlamenta Cilvēktiesību komisijas savstarpējās attiecības.

64. Ziņojuma 70.punkts — kas tiek darīts, lai uzlabotu sieviešu stāvokli Latvijas Republikā?

65. 1990.gada 4.maija deklarācijas un konstitucionālā likuma savstarpējās attiecības. Kā tiek interpretēts deklarācijas 1.pants par starptautisko tiesību principu pārākumu par nacionālo likumdošanu? Vai šis princips tiek piemērots arī attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem?

66. Vai pastāv pakta 25.panta pārkāpumi?

67. Paredzamās konstitucionālās tiesas pilnvaras. Likums neatspoguļo iespējas novērst pretrunas starp starptautiskajām tiesību normām un nacionālo likumdošanu.

68. Kādas būs indivīda iespējas vērsties pie konstitucionālās tiesas?

69. Iesnieguma par naturalizāciju noraidījuma pamati.

70. Komentēt pakta pantu, kas paredz tiesības vēlēt.

71. Kāpēc tik mazs pieteikumu skaits naturalizācijai?

72. Kāda ir atšķirība starp Latvijas pilsonībā dzimušu un naturalizējušos personu?

73. Sīkāk komentēt Ziņojuma 102. punktu (pakta 18.pants).

74. Sīkāk komentēt Ziņojuma 111. punktu (pakta 19.pants) — kādā veidā tiek īstenota valsts kontrole pār neatkarīgajām radio un TV sabiedrībām?

75. Neatkarīgās radio un TV sabiedrības un vēlēšanu kampaņa.

76. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem bērnam var tikt doti tikai divi vārdi. Kādēļ šādi ierobežojumi?

77. Kādēļ, reģistrējot bērna dzimšanu, tiek fiksēta vecāku nationality (tautība — Red. piezīme)?

78. Komentēt, kas ir excellent command of Latvian (labas latviešu valodas zināšanas — Red. piezīme).

79. (Atkārtoti) tiek uzdots jautājums par pakta juridisko statusu. Starptautisko tiesību principu pārākums pār nacionālo likumdošanu — vai tas ir inkorporēts Latvijas Republikas likumdošanā?

80. Sīkāk komentēt Ziņojuma 7.—9.punktu.

81. Kādas sekas ir naturalizācijas iesnieguma noraidīšanai, kādas ir iespējas pārsūdzēt šo noraidījumu?

82. Vai ir apkopota statistika par gadījumiem, kad personas tiek turētas nelikumīgā apcietinājumā?

83. Kādas ir sekas, ja persona atsakās pildīt valsts dienestu?

84. Pakta 10.pants — Komitejas locekļi uzskata, ka Latvijas Republikas nacionālās likumdošanas aktos paredzētais apcietinājuma kā drošības līdzekļa termiņš attiecībā uz nepilngadīgajiem ir pārāk ilgs.

85. Komentēt situāciju nepilngadīgo brīvības atņemšanas vietās.

86. Ir zināms, ka Latvijas Republikā notiek brīvprātīgo organizāciju reģistrācija no valsts puses.

87. Pakta 27.pants — komentēt terminu inability (nespēja — Red. piezīme) tiesību dibināt ģimeni kontekstā.

88. Pakta 7.pants — Ziņojums nedod skaidru priekšstatu par to, kādā kārtībā tiek izskatītas personas sūdzības par pazemojošu apiešanos no valsts institūciju puses.

89. Kādi ir Latvijas Republikas nodomi attiecībā uz starptautisko dokumentu cilvēktiesību jomā inkorporāciju Latvijas Republikas nacionālajā likumdošanā, ja 1922.gada Satversme šo jautājumu neatrisina (Komitejas locekļi min arī to, kas Latvija ir parakstījusi Eiropas cilvēktiesību konvenciju un Vispārējo konvenciju par minoritāšu aizsardzību).

90. Kādas ir iespējas saņemt kompensāciju padomju okupācijas režīma upuriem?

91. Cik daudz personu atbilst Pilsonības likumā paredzētajiem kritērijiem naturalizācijai?

92. Ģimenes vienotības princips naturalizācijas kontekstā.

93. Kas notiek, ja personai tiek atteikta naturalizācija? Vai persona tiek deportēta?

94. Sīkāk komentēt prokuratūras kompetenci.

95. Sīkāk komentēt Ziņojuma 87.punktu.

96. Komentēt frāzi renouncment of former citizenship (atteikšanās no iepriekšējās pilsonības — Red. piezīme).

97. Vai konstitucionālā tiesa būs kompetenta izskatīt iesniegumus par nacionālās likumdošanas neatbilstību paktam?

98. Pašreizējā situācija brīvības atņemšanas vietās.

99. Komentēt uzturēšanās noteikumus, kuru neievērošanas sekas ir personas izraidīšana.

Protokolēja Dace Dobrāja,

LR Ārlietu ministrijas Starptautisko tiesību nodaļas vadītāja v.i.

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

1. Vispārējie jautājumi

Atbildes uz jautājumiem par Latvijas Ievada ziņojuma II sadaļu “Vispārējie noteikumi”

1.1. Konstitucionālie jautājumi

1.1.1. Pārejas periods no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam

Latvija savu netkarību 1990.—1991.gadā atguva pakāpeniski, konstitucionālā ceļā. Saskaņā ar padomju vēlēšanu tiesībām 1990.gada 18.martā ievēlētais toreizējais Latvijas PSR parlaments — Augstākā padome — 1990.gada 4.maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar ko juridiski tika atjaunota 1940.gadā prettiesiski okupētās Latvijas Republikas neatkarība. 1990.gada maijā sastādītā Latvijas Republikas valdība pilnu faktisko kontroli pār valsti ieguva tikai 1991.gada augusta beigās. Tad tā tika arī starptautiski atzīta.

Pārejas periodā no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 6.jūlijam, kad 1993.gada 5.—6.jūnijā demokrātiski ievēlētais jaunais Latvijas parlaments — Saeima — atjaunoja 1922.gada Satversmes spēku pilnā apjomā, Latvijas konstitucionāli tiesiskā bāze nebija vienots dokuments, bet gan četri dažādi tiesību akti:

1) 1990.gada 4.maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”;

2) Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes 1, 2, 3 un 6.pants;

3) Latvijas Republikas 1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”;

4) Latvijas PSR 1978.gada konstitūcija, par cik tā nav pretrunā ar pirmajiem trim konstitucionālajiem dokumentiem.

Posmu no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam lietderīgāk būtu iedalīt divos nedaudz atšķirīgos posmos.

Pirmais posms — no 1990.gada 4.maija līdz 1991.gada 21.augustam, kura laikā varēja piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Arī Latvijas Republikas Augstākā padome šajā laikā vairākkārt izdarīja grozījumus Latvijas PSR Konstitūcijā.

Otrais posms — no 1991.gada 21.augusta līdz 1993.gada 6.jūlijam. 1991.gada 21.augustā pieņemtais konstitucionālais likums atzina, ka pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto ir beidzies, un tādējādi Latvijas PSR Konstitūcijas normas vairs nevarēja tikt piemērotas. Pēc 1991.gada 21.augusta Latvijas Republikas Augstākā padome vairs negrozīja Latvijas PSR Konstitūciju, uzskatot, ka tā vairs nav spēkā.

Gunārs Kusiņš

Pirmo trīs minēto aktu formāli konstitucionālais raksturs tiesiski līdz galam nav noskaidrots, jo tie nesatur īpašu grozīšanas kārtību, kas atšķirtos no parastās likumdošanas. Pārejas perioda laikā tie arī netika grozīti. Taču politiski pastāvēja vienprātība, ka tie ir prioritāri pār citiem likumiem un ka tos var grozīt un atcelt tādā pašā kārtībā kā Latvijas Republikas konstitūciju — ar 2/3 balsu vairākumu.

Šeit būtu jāņem vērā, ka par Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes 1., 2., 3. un 6. panta statusu tomēr neskaidrību nebija, jo jau 1990.gada 4.maijā pieņemtajā deklarācijā noteikts, ka šie panti nosaka Latvijas valsts konstitucionālo un tiesisko pamatu. Tāpat jāpatur prātā, ka arī attiecībā uz šo Satversmes pantu grozīšanu nav bijušas šaubas — tos varēja grozīt tikai Saeima (nevis Augstākā padome) un, lai grozījumi iegūtu likuma spēku, ir rīkojama tautas nobalsošana.

Gunārs Kusiņš

1991.gada 10.decembrī Augstākā padome pieņēma īpašu likumu — “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Tas tika likts uz balsojumu kā konstitucionālais likums, taču neieguva 2/3 balsu vairākumu. Tam vajadzēja kļūt par piekto konstitucionālo pamatdokumentu. Tas tika pieņemts kā vienkāršs likums, taču nosaukumā palika vārds konstitucionālais likums.

Līdz ar to šim likumam, kas šodien ir galvenais tiesību akts, kurš regulē cilvēktiesības Latvijā, ir parasta likuma statuss. Taču tur, kur rodas kolīzijas ar citiem likumiem, praksē tam ir zināma prioritāte, interpretējot citus likumus šī likuma gaismā.

Praksē šo prioritāti ir diezgan grūti pamatot, jo juristu vidū pastāv viedoklis, ka likumu kolīziju gadījumos jāņem vērā, ka jaunākais likums ir “stiprāks” par “veco” likumu un vispārējā norma piemērojama tiktāl, ciktāl to neierobežo speciāla tiesību norma. Tādējādi konstitucionālais likums tiek interpretēts kā vispārējs likums, kuram nav augstāks juridiskais spēks, un kolīziju gadījumos bieži vien tiek piemēroti speciālie likumi, kas dažkārt ir pretrunā ar konstitucionālo likumu.

Gunārs Kusiņš

1.1.2. Pašreizējā konstitucionālā situācija

Pēc Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā 1993.gada 7.jūlijā tā ir vienīgā konstitucionālā norma Latvijā. No tās izriet, ka blakus tai nepastāv citas tiesību normas, kurām formāli būtu konstitucionāls raksturs.

Iepriekšminētie pārejas perioda trīs pārējie konstitucionālie dokumenti formāli atcelti netika. Taču no Satversmes kā vienīgās formāli konstitucionālās normas ekskluzīvā rakstura un no šo triju dokumentu satura izriet, ka:

1) 1990.gada 4.maija deklarācija paliek spēkā kā vienkāršs likums, par cik tas regulē jautājumus, kurus Satversme pati neregulē. Tas it sevišķi attiecas uz deklarācijas 1.punktu, kas nosaka starptautisko tiesību vispārējo pamatprincipu prioritāti pār Latvijas likumiem.

2) 1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” un 1978.gada Latvijas PSR Konstitūcija pilnībā ir zaudējuši spēku, jo visus tur regulētos jautājumus pilnībā regulē Satversme.

1.1.3. Satversmes pamatprincipi

1922.gada Satversme satur tikai noteikumus par Latvijas valsts institucionālo iekārtu un likumdošanas procedūru. Tā neregulē citus jautājumus, it sevišķi tā nesatur cilvēktiesību normas.

Lai gan Satversme nesatur cilvēktiesību garantijas tādā apjomā, kā tas ir pierasts Rietumeiropā, tomēr nav īsti pareizi uzskatīt, ka Satversmē nekas nav minēts par cilvēku tiesībām. Satversmes 8. un 9.pantā ir noteiktas pilsoņa tiesības vēlēt un tikt ievēlētam Saeimā. Satversmes 65.pants paredz, ka ne mazāk kā 1/10 vēlētāju var iesniegt Saeimā likumprojektu. Satversmes 80.pants nosaka pilsoņu tiesības piedalīties tautas nobalsošanā, un Satversmes 82.pants paredz pilsoņu vienlīdzību tiesas un likuma priekšā. Protams, ka tas ir ļoti nepilnīgs regulējums un Satversmē pienāktos ietvert visas svarīgākās cilvēktiesības regulējošas normas. Gunārs Kusiņš

Satversme nosaka Latvijā tipisku parlamentārās demokrātijas iekārtu ar zināmām tiešās demokrātijas iezīmēm. Pilsoņi uz trim gadiem ievēlē parlamentu — Saeimu, kas sastāv no 100 deputātiem, kurus ievēlē pēc proporcionālās sistēmas. Parlaments ir galvenais likumdevējs orgāns. Bez tam Satversmē noteiktā procedūrā likumus pieņemt, kā arī spēkā esošos likumus atcelt var arī tautas nobalsošanā. Parlamentā tiek pārstāvēti tikai tie saraksti, kuri vēlēšanās ir ieguvuši vismaz 5% balsu. Tiesības uzstādīt kandidātu sarakstus ir reģistrētām politiskām partijām. Politiskā partija var reģistrēties, ja tajā ir vismaz 200 biedru un tās statūti un mērķi nav vērsti uz vardarbīgu Latvijas demokrātiskās valsts iekārtas maiņu. Pašlaik ir reģistrētas apmēram 30 politiskās partijas, bet parlamentā ir pārstāvētas 9 frakcijas.

Valsts galvu — Valsts prezidentu — ievēl parlaments uz 3 gadiem. Viņš veic galvenokārt reprezentatīvās funkcijas. Izpildvaras priekšgalā atrodas valdība, kura ir atbildīga parlamentam. Valdība stājas pie savu pienākumu pildīšanas tikai pēc uzticības votuma saņemšanas parlamentā. Parlaments jebkurā brīdī valdībai var izteikt neuzticību.

1.1.4. Satversmes tālākattīstīšanas plāni

Latvijas konstitucionālo tiesību lielākais trūkums pašlaik ir tas, ka cilvēktiesībām formāli nav konstitucionālais rangs. Tādēļ principā ir paredzēts, ka Satversmei tiks pievienota cilvēktiesību daļa. Saturiski tā varētu balstīties uz 1991.gada konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” noteiktajām normām, tās nedaudz modificējot.

Bez tam ir paredzēts Satversmē uzņemt noteikumus, kas garantētu pašvaldību, kā arī konstitucionālās tiesas institucionālo eksistenci.

Par šiem jautājumiem pastāv samērā liela politiska vienprātība, lai gan, pārejot pie konkrētajiem formulējumiem, valda dažādi uzskati. Saeima tomēr vēl nav paguvusi sākt šo jautājumu risināšanu vēl šajā leģislatūras periodā, bet tā acīmredzot to darīs jaunajā sastāvā, pēc 1995.gada 1.oktobra vēlēšanām.

Pēc 1995.gada 7.novembra ir uzsākts intensīvs darbs pie Satversmes pilnveidošanas. Saeimā tika iesniegti vairāki Satversmes grozījumi. Kā pats būtiskākais jāatzīst iesniegtais projekts par Satversmes papildināšanu ar vairākām nodaļām, kas konstitucionālā līmenī regulētu cilvēktiesības. Šis projekts nodots izskatīšanai Saeimas komisijās, bet nav vēl pieņemts pat pirmajā lasījumā. Jācer, ka projekts pēc tā pilnveidošanas tiks pieņemts vēl sestās Saeimas pilnvaru laikā.

Otrs būtisks grozījums attiecas uz Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru laiku un Saeimas vēlēšanu dienu. Šo projektu Saeima ir pieņēmusi pirmajā lasījumā, un tas paredz pagarināt Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru laiku no 3 uz 4 gadiem, kā arī mainīt Saeimas ievēlēšanas laiku no oktobra uz aprīli. Ņemot vērā, ka šo projektu atbalsta pašreizējo valdību veidojošās frakcijas, kā arī to, ka pirmajā lasījumā tas tika vienbalsīgi pieņemts, pastāv iespēja, ka šāds Satversmes grozījums tiks izdarīts vēl 1996.gada laikā.

Lai gan Saeimā tika iesniegts projekts par Satversmes papildināšanu ar atsevišķu nodaļu par pašvaldībām, tomēr Saeima pēc ilgām un samērā asām debatēm to noraidīja. Gunārs Kusiņš

1.1.5. Konstitucionālā (Satversmes) tiesa

Lai izveidotu konstitucionālo tiesu, Satversmes papildināšana ir vēlama, bet nav obligāti nepieciešama. Pašlaik parlaments otrajā lasījumā pieņēma valdības iesniegto likumprojektu “Par Satversmes tiesu”. Tā, atšķirībā no agrākās koncepcijas, būs atsevišķa tiesa, līdzās Augstākajai tiesai. Līdz ar to Augstākajā tiesā īpašs konstitucionālās uzraudzības departaments veidots netiks.

Acīmredzot pamatotāks tomēr ir viedoklis, ka Satversmes papildināšana ar pantu par Satversmes tiesu ir nepieciešama, jo šādai tiesai ir nepieciešams konstitucionāls statuss. Tas novērsīs strīdus par to, vai Satversmes tiesai vispār ir tiesības atzīt par spēkā neesošiem antikonstitucionālus likumus. Pie šāda viedokļa pieturējās arī Saeimas Juridiskā komisija, kas iesniedza atbilstošu Satversmes grozījumu, un Saeima izteica Satversmes 85.pantu šādā redakcijā:

“Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.”. Gunārs Kusiņš

Satversmes tiesas galvenais uzdevums būs uz Valsts prezidenta, 1/3 Saeimas deputātu vai Ministru kabineta ierosinājuma pamata izšķirt jautājumu par kādas tiesību normas atbilstību juridiskajā hierarhijā augstākstāvošai normai (piemēram, Ministru kabineta noteikumu atbilstību likumam un Satversmei).

Arī tiesām— ja, izskatot noteiktu strīdu, tiesnesis nonāk pie secinājuma, ka kāda norma, no kuras piemērošanas ir atkarīgs konkrētā strīda iznākums, ir pretrunā ar augstākstāvošu tiesību normu — ir paredzētas tiesības griezties Satversmes tiesā ar lūgumu izlemt šo jautājumu.

Valdības projektā sākotnēji paredzētās indivīda tiesības pēc visu tiesas instanču ceļa iziešanas ar pamatojumu, ka ir aizskartas viņa cilvēka vai pilsoņa tiesības, griezties Satversmes tiesā, parlaments likumprojekta izskatīšanas gaitā ir svītrojis. Taču indivīdam tomēr vēl paliek iespēja savu konkrēto jautājumu par cilvēka vai pilsoņa tiesību aizskaršanu novest līdz izskatīšanai Satversmes tiesā, ja strīda izskatīšanas gaitā parastajā tiesā tiesnesis nonāk pie šāda secinājuma.

Satversmes tiesas likumu Saeima pieņēma 1996.gada 5.jūnijā, tomēr tas nesatur indivīda tiesības ierosināt lietu Satversmes tiesā. Tādējādi indivīdam ir tiesības tikai griezties pie tiem subjektiem, kas var ierosināt lietu (Valsts prezidents, Ministru kabinets, ne mazāk kā 1/3 Saeimas deputātu, ģenerālprokurors), lai tie ierosinātu lietu savā vārdā. Gunārs Kusiņš

1.2. Tiesību sistēma

1.2.1. Tiesību normu hierarhija

Tiesību normu hierarhija izriet no tiesību teorijas, bet formāli tā tagad ir noteikta 1995.gada 13.jūnija Ministru kabineta noteikumos “Par administratīvo aktu procesu”. Tā ir šāda:

1. Satversme;

2. likumi un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;

3. Ministru kabineta noteikumi;

4. pašvaldību saistošie noteikumi (attiecīgās pašvaldības teritorijā).

Valsts pārvaldes iekšējās tiesību normas — piemēram, instrukcijas — ir saistošas tikai ierēdņiem, bet nevis personām ārpus iestādes.

Šie noteikumi regulē arī kolīzijas gadījumus starp dažādām tiesību normām. Ja augšminētajā hierarhijā zemākstāvoša norma ir pretrunā ar augstākstāvošu, tad zemākstāvošā norma nav spēkā un iestāde to nedrīkst pielietot. Noteikumi paredz arī, ka vienāda ranga jaunākas tiesību normas ir prioritāras pār vecākajām, bet speciālās tiesību normas ir prioritāras pār vispārējām.

Šajos noteikumos juridisko normu rangu tabulā nav precīzi noteikts starptautisko normu, it sevišķi konvenciju juridiskais rangs, jo valdība šo vispārējo problēmu nevarēja risināt Ministru kabineta noteikumu līmenī. Taču noteikumos tomēr ir teikts, ka, izdodot konkrēto administratīvo aktu, iestādei ir jāievēro arī vispārējie starptautisko tiesību principi, starptautiskie līgumi un citi starptautisko tiesību dokumenti.

Tiesību aktu un normu hierarhisko pakārtotību nosaka divi faktori:

1) tās institūcijas statuss, kura ir tiesīga izdot konkrētā veida tiesību aktus, valsts varas realizācijas sistēmā;

2) likumā noteikta tiesību aktu izdošanas kārtība.

Tas izriet no LR Satversmes likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” (Vēstnesis #72, 18.06.94.) un 1995.gada 13.jūnija Ministru kabineta noteikumiem #154 par administratīvo aktu procesu (Vēstnesis #100, 04.07.95.).

Taču ne visi šādas hierarhijas veidošanās aspekti ir pietiekami precīzi noregulēti normatīvajos aktos. Nav diferenti skaidri noteikta vieta starptautiski atzītajām cilvēktiesību normām un konvencijām.

1990.gada 4.maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” atzīta starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāte pār valststiesību normām (1.pants). 1994.gada 26.janvāra likumā “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” noteikts, ka, ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi (13.pants). Tas liecina par starptautisko tiesību normu, kuras apstiprinājusi LR Saeima, prioritāti attiecībā pret nacionālajiem likumiem.

Latvijas tiesību sistēmā nav noteikta hierarhiskā vieta likumiem, kuri pieņemti tautas nobalsojumā. Pēc sava tiesiskā statusa tiem būtu jāatrodas augstāk par parastajiem likumiem. Nemaz nav pieminēti esošie divi konstitucionālie likumi, starp kuriem ir arī 1991.gada 10.decembra likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (Ziņotājs #4, 30.01.92.). Šeit gan jāņem vērā, ka šis likums tika pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu un tādēļ viņa juridiskais spēks ir tāds pats kā parastajiem likumiem.

Ja konstitucionālo likumu pieņemšanas prakse turpināsies, tad vispārējo tiesību normu hierarhija varētu būt šāda:

1) LR Satversme

2) Konstitucionālie likumi

3) Likumi, kas pieņemti tautas nobalsošanā

4) Starptautiskās tiesību normas, kurām pievienojusies Latvija ar Saeimas likumu, kā arī likumi par starptautisko līgumu apstiprināšanu

5) Parastie likumi

6) Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti Satversmes 84.panta kārtībā

7) Ministru kabineta noteikumi

8) Pašvaldību saistošie noteikumi (attiecīgās pašvaldības teritorijā).

Edgars Meļķisis

1.2.2. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku

Satversme 81.pantā paredz Ministru kabinetam tiesības laikā starp parlamenta sesijām, ja pastāv īpaša nepieciešamība, pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Šiem noteikumiem tātad formāli ir likuma rangs. Šie noteikumi nevar grozīt pastāvošās Saeimas pieņemtos likumus, kā arī attiekties uz vēlēšanu tiesībām, tiesu iekārtu, procesuāliem noteikumiem, valsts budžetu, arī amnestiju, dzelzceļa tarifiem un muitām.

Šo noteikumu politiskā kontrole atrodas Saeimas rokās, jo tie automātiski zaudē spēku, ja tie vēlākais trīs dienas pēc nākamās sesijas sākšanās netiek iesniegti Saeimā. Tālāk par tiem lemj Saeima, vai nu tos noraidot, atstājot spēkā vai — ar vai bez izmaiņām — pārveidojot par likumiem. Līdz ar to valdība šīs tiesības nevar izmantot pret Saeimas gribu. Pašreizējās tiesību sistēmas straujās pārveidošanas periodā Ministru kabinets diezgan aktīvi izmanto šīs tiesības, jo tādā veidā, neaizskarot parlamenta kontroles tiesības, iespējams paātrināt likumdošanas procesa