PIRMS NOTIKUMA

Par visu, kas iet pāri gadsimtiem

Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 100

XIX gadsimta pēdējā ceturksnī norisinājās vairāki Latvijas zinātnei un kultūrai nozīmīgi notikumi. Tie apliecināja, ka latviešiem izaugusi aktīva un darboties spējīga inteliģence, ka tauta jau apzinās savas kultūras un mākslas vērtības un ir gatava līdzvērtīgi stāties blakus tolaik Latvijā valdošajām krievu un vācu kultūrām. Viens no tādiem notikumiem bija pirmā plašā Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, kas darbojās 10. arheoloģiskā kongresa dienās un vēl divas nedēļas pēc tam, t.i., no 1896.gada 1. līdz 31.augustam. To iekārtoja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija un tās aktīvisti.

Atzīmējot izcilā notikuma 100 gadu jubileju, Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Rīgas Latviešu biedrību, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu, Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un Latvijas Vēstures muzeju 10.oktobrī rīko ZA sēdi – konferenci. Tā notiks Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē Rīgā, Merķeļa ielā 13, un iekļausies Zinātņu akadēmijas “Letonikas” programmas sēžu ciklā.

Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta akadēmiķa Tāļa Millera ievadvārdiem sekos zinātnes vēsturnieka akadēmiķa Jāņa Stradiņa stāstījums par Rīgas Latviešu biedrības zinātniskajām iecerēm 19.gadsimta otrajā pusē. Biedrības Zinību komisija bija pirmā vairāk vai mazāk profesionāla latviešu inteliģences apvienība, kas savu zināšanu un iespēju robežās centās organizēt latviešu zinātnisko domu. Viena no iecerēm bija Latviešu etnogrāfiskā muzeja dibināšana. Kad Maskavas arheoloģiskā biedrība 1893.gadā uzaicināja Zinību komisiju piedalīties 10. arheoloģiskā kongresa sagatavošanas darbā, tai pavērās plašākas rīcības iespējas. Komisija apņēmās sarīkot Latviešu etnogrāfisko izstādi, sekmēt zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju izdošanu un tautas kultūras vērtību aktīvu propagandu presē. Turpmākajos gadu desmitos no Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas aktīvistiem izauga vairāki redzami latviešu kultūras, sabiedriskie un zinātnes darbinieki.

Latviešu etnogrāfiskā izstāde tika veidota sarežģītā sabiedriski politiskā situācijā. Par ietekmi Baltijā un Latvijā tolaik cīnījās Krievijas valsts vara ar savām mazo tautu pārkrievošanas tendencēm un valdošās vācu aprindas, kas cīnījās par savu privilēģiju saglabāšanu. Latviešus savā pusē centās turēt kā krievu, tā vācu puse. Par dažām šīs situācijas niansēm stāstīs Saulvedis Cimermanis.

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas aktivitātes – nelielās materiālu vākšanas ekspedīcijas dažādos novados, vēstules mācītājiem, pagastu valdēm un atsevišķām personām, informatīvi un aicinoši raksti latviešu presē un citi pasākumi – aktivizēja cilvēkus. Daudzi Latvijas iedzīvotāji vāca eksponātus un dāvināja tos biedrībai. Veidojās bagāts dokumentu, grāmatu, fotoattēlu, mākslas darbu, zīmējumu, krāšņu tautas lietišķās mākslas izstrādājumu un citu eksponātu klāsts. Pēc izstādes slēgšanas daļu eksponātu paņēma atpakaļ to īpašnieki, daļa palika Rīgas Latviešu biedrības īpašumā un nonāca jaundibināmā Latviešu etnogrāfiskā muzeja fondos. Mūsdienās tie veido Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas fondu un zinātniskā arhīva vecāko daļu. Kā izcili avoti tie izmantoti daudzu publikāciju uzrakstīšanai. Par šo kolekciju un tās kultūrvēsturisko nozīmi stāstīs Latvijas Vēstures etnogrāfijas nodaļas zinātniskā arhīva pārzine Una Balode.

Ar viņas referātu sasauksies etnogrāfijas vēstures pētnieces Lilitas Vanagas stāstījums par 1896.gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes sagatavošanas darbiem. Dzirdēsim par daudzu mūsdienās nepamatoti aizmirstu vai pusaizmirstu latviešu kultūras un sabiedrisko darbinieku pašaizliedzīgo rīcību savas tautas kultūras vērtību saglabāšanā un popularizēšanā, latviešu etniskās apziņas celšanā. Visai būtiski ir tas, ka izstādes veidotāji savu darbu centās veikt starptautiskās zinātnes līmenī, kas viņiem pilnībā arī izdevās.

Latviešu etnogrāfiskās izstādes veidošanā aktīvi piedalījās daudzpusīgais kultūras darbinieks, pedagogs un rakstnieks Matīss Siliņš, kas 1902.gadā kļuva par Latviešu etnogrāfiskā muzeja direktoru un no izstādes mantoto muzejisko vērtību glabātāju. Diemžēl viņa daudzpusīgais devums līdz pat mūsdienām nav pienācīgi izzināts un novērtēts. Par Matīsa Siliņa teorētiskajiem uzskatiem stāstīs vēstures doktors Mārtiņš Kuplais.

XIX gadsimta otrajā pusē Latvijas lauku saimnieciskajā dzīvē un sociālajās norisēs notika lielas izmaiņas. Latviešu zemnieki ieguva pārvietošanās un darba izvēles brīvību, ieguva tiesības un iespējas iepirkt savas sētas par dzimtas īpašumu un pāriet uz tam laikam racionālu un intensīvu saimniekošanu. Ievērojami cēlās izglītības līmenis, kas veda sev līdz sabiedriskās darbības aktivizēšanos un kultūras darba uzplaukumu. Laukos dibinājās dziedāšanas, krājaizdevu, ugunsdrošības, zemkopības un citādas biedrības. Tās kāri uztvēra visu jauno, centās attīstīt sen pierasto tradicionālo, dodot tam jaunu saturu un izpausmes formas. Biedrības rīkoja jautājumu un atbilžu vakarus, iekārtoja bibliotēkas, organizēja koncertus, priekšlasījumus, teātra izrādes un izstādes. Labāko eksponātu īpašniekus, audzētājus, darinātājus apbalvoja. Viņu vārdus varēja lasīt latviešu presē, kas nereti publicēja arī plašus aprakstus par izstāžu saturu, formu un paliekošajām vērtībām. Šajā sakarā kā piemērus minēt Jelgavas un Smiltenes izstādes. Par Latvijas lauku biedrību attieksmi pret tautas tradicionālo kultūru un saikni ar 1896.gada izstādi runās vēstures doktore Īrisa Priedīte. Izstādē visai plaši bija eksponēti latviešu tradicionālās materiālās kultūras priekšmeti, parādīta to attīstības gaita.

Lielu ieguldījumu latviešu dzīvesveida un tradicionālās kultūras izpētē deva baltvācu mācītājs, etnogrāfs, folklorists un valodnieks Augusts Bīlenšteins. Viņš bija zinātnieks ar lielu vērienu un zinātnē skatījās tālu uz priekšu. Daudzas viņa domas un darba metodes savu nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās — kaut vai etnogrāfu, folkloristu un valodnieku pētījumos tik plaši lietotās kartografēšanas, tipoloģizēšanas un salīdzināšanas metodes. Bīlenšteins bija viens no etnogrāfiskās un etniskās kartografēšanas pamatlicējiem Latvijā. Viņa publikācijās esošo dotumu ievērojamai daļai mūsdienās ir pirmavota nozīme, jo izejas materiāli aizgāja bojā 1905.–1907.gada revolūcijas norisēs, kad nemiernieki nodedzināja mācītāja māju. Tajā pašā laikā izcilais pētnieks bija visai pretrunīga personība, kas par dzīves mērķi uzskatīja vācietības nostiprināšanu Latvijā un arī visā Baltijā. Par Augusta Bīlenšteina darbiem un domām konferencē stāstīs Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktors Juris Indāns.

Konferencē piedalīsies arī plaši pazīstami kaimiņzemju zinātnieki – igauņu etnogrāfs profesors Ants Vīress un lietuviešu profesors etnogrāfs Vacis Miliuss. Viņi abi ir daudzu arī Latvijā labi pazīstamu publikāciju autori. A.Vīress stāstīs par igauņu zinātnieku saikni ar 10. arheoloģisko kongresu, V.Miliuss – par lietuviešu dzīvesveida un kultūras etnogrāfisko izpēti XIX gadsimta beigās. Abu viesu kvalificētie stāstījumi sniegs Latvijas klausītājiem agrāk nezināmu informāciju par zinātnes stāvokli Igaunijā un Lietuvā XIX un XX gadsimta mijā.

Konferenci kuplinās Valmieras folkloras ansambļa “Dore” koncerts.

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis