Vēstule

Par Latvijas Kara muzeju

Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim

Latvijas Republikas Saeimas frakcijām

Aizsardzības un iekšlietu komisijai

Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai

Latvijas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem

Finansu ministram

Laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”

Laikrakstam “Diena”

Laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze”

Laikrakstam “Izglītība un Kultūra”

Laikrakstam “Literatūra. Māksla. Mēs”

Laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 24. septembra numurā, finansu ministra Aivara Gunta Kreitusa preses konferences atreferējumā, lasām, ka kārtējo reizi cilāts jautājums, vai Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais muzejs nav lieka izšķērdība. Muzeja vajadzības tiek pretnostatītas karavīru ikdienas vajadzībām. Sakarā ar valsts budžeta apspriešanu augusta beigās līdzīgi materiāli parādījās gandrīz visās avīzēs.

Rodas šaubas, vai daudziem ir īsti skaidrs, tieši par kuru muzeju ir runa. Latvijas Kara muzejs nekādi nav kauju slavas istaba pie bijušā Baltijas kara apgabala štāba, bet gan valstiskas nozīmes muzejs, kurš atrodas speciāli tam 30. gadu beigās celtā ēkā — piebūvē Pulvertornim un pašā tornī. Tas nav tikai šauram speciālistu lokam domāts militārs muzejs, bet vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams izsekot grūtajai, brīžam pretrunīgajai, bet varonības pilnajai latviešu tautas un tās karavīru cīņai par savas valsts neatkarību. Pēc savas misijas tas ir nevis kara, bet brīvības cīņu muzejs, kura uzdevums ir celt tautas pašapziņu. To visu lieliski saprata padomju vara, tāpēc šis bija vienīgais muzejs, kuru 1941. gada janvārī likvidēja. Tikpat loģiska bija Kultūras ministrijas 1990. gadā izdarītā muzeja atjaunošana. 1992. gadā Aizsardzības ministrija pieprasīja muzeju sev, jo līdz 1940. gadam tas bija Aizsardzības ministrijas pārziņā. Tomēr muzejs joprojām tiek finansēts no kultūrai un nevis aizsardzībai paredzētās budžeta daļas un nekādi nepretendē kādam karavīram atņemt dienišķās zupas bļodiņu.

Muzeja uzdevums ir dzīvi un emocionāli izstāstīt Latvijas valstiskuma izcīnīšanas vēsturi. Diemžēl radīt profesionālu, mūsdienīgu ekspozīciju nevar ātri un lēti, turklāt vēl situācijā, kad iespējamie eksponāti gadu desmitiem nav vākti, pat ļaunāk — mērķtiecīgi iznīcināti, bet tagad savukārt masveidā aizceļo uz privātām kolekcijām. Ir dīvaini — iedvesmoti runāt par patriotisko audzināšanu un tajā pašā laikā nedomāt par to, kādā līmenī mēs skolniekiem, studentiem, daudzajiem interesentiem varam parādīt savas valsts izcīnīšanas un atjaunošanas vēsturi. Pagājušajā gadā muzeju apmeklējuši 42 548 cilvēki. Īpaši kauns ir daudzo ārzemju viesu priekšā, jo viņi ir redzējuši, kā līdzīgas lietas tiek pasniegtas citās valstīs.

Šobrīd mūsdienu muzeoloģijas prasībām atbilstošā līmenī izveidota tikai ekspozīcija par latviešu karavīriem Pirmajā pasaules karā. Par 1905. gadu, Brīvības cīņām 1918.–1920. gadā, Latvijas armiju 1920.–1940. gadā, Latviešu leģionu, Otro pasaules karu stāsta pagaidu informatīvas izstādes, kuras tapušas ar maksimālu entuziasmu, bet minimālu līdzekļu ieguldījumu cerībā, ka drīz soli pa solim tiks veidota reprezentatīva un iedarbīga pastāvīgā ekspozīcija, izmantojot mūsdienīgu telpas arhitektūru, dizainu, speciāli būvētus stendus, maketus, gaismu, skaņu režiju, par latviešu tautas cīņu par brīvību un neatkarību, sākot no senākiem laikiem līdz pat mūsdienām.

Runas par muzeja it kā pārmērīgo finansējumu sākās tāpēc, ka tas līdzekļu pieprasījumā bija atļāvies pārsniegt mērķa griestus, kas varbūt 1997. gadā nodrošina muzeja funkcionēšanu pašreizējā līmenī, piesakot projektu par 1918.–1920. gada Atbrīvošanas cīņām veltītu ekspozīcijas izveidošanu.

Tradicionāli vislielākais apmeklētāju pieplūdums muzejā ir ap 11. un 18. novembri. Gadu no gada jāizlāpās ar Padomju Latvijas norietā tapušu izstādi, cerot, ka nākamgad pastāvīga ekspozīcija noteikti būs. Pats sāpīgākais ir, ka muzeja darbinieki zina, kā to veidot, arī eksponāti ir savākti, tomēr bezspēcības apziņā jānoskatās, kā pēc tā, kādā līmenī mēs parādām valsts nozīmīgākos brīžus, apmeklētāji spriež par mūsu attieksmi pret savu valsti. Arī ārzemju viesus nevar interesēt muzeja pārejošās grūtības. Viņi ir atbraukuši šodien, rīt aizbrauks, un to iespaids par mūsu attieksmi pret savu vēsturi nekad vairs nebūs labojams.

Muzejā strādā tikai 17 muzeja darba speciālisti, plus vēl 5 restauratori, 2 fotogrāfi, bibliotekārs, mākslinieks, kuriem jāveic milzīgs darbs, lai paralēli izstāžu veidošanai vāktu, apzinātu, uzturētu krājumu — 273 018 muzejisko vienību, kuru skaits nemitīgi pieaug. Muzeja darbinieki dienā sniedz vidēji 20 konsultācijas privātpersonām, sabiedriskajām un valsts organizācijām. Muzejs sadarbojas ar vairākām bijušo karavīru un brīvības cīnītāju sabiedriskajām organizācijām. Daudziem no šiem tiešajiem vēstures veidotājiem muzejs ir vienīgā vieta, kur atnākt, pastāstīt par savām problēmām. Cik ilgi mūsu vidū vēl būs šie cilvēki ar savu sāpi un dzīvo vēsturi, kuru grib atstāt Latvijai? Strēlnieki, gandrīz visi Atbrīvošanas cīņu dalībnieki jau aizsaulē. Ir pēdējais brīdis, kad daudzus vēstures pavedienus vēl var sasiet.

Vairākums strādājošo ir tehniskie darbinieki — zāļu uzraugi, apkopējas, sargi, elektriķi, galdnieks, saimnieciskā inventāra pārzinis, grāmatvedības darbinieki, santehniķis, garderobiste u.c., bieži pensionāri, cilvēki, kas strādā amatu savienošanas kārtībā (vidējā alga muzejā ir Ls 53 mēnesī) un nodrošina muzeja lielās (5200 m2) un nolietotās ēkas uzturēšanu kārtībā un tās pieejamību apmeklētājiem. Muzejs pratis saimniekot tā, ka nav parādā par siltumu, tam nav arī citu parādu.

Vai tiešām Kara muzejam atkal pienācis 1940. gads? Ja tā, tad gribam, lai tie, kas pieņem lēmumus, skaidri zinātu, kas tiek noliegts.

Direktore A. Fleija

Direktora vietnieks zinātniskajā darbā E. Gelderiņš

Direktora vietniece saimnieciskajā darbā B. Zariņa

Budžeta un finansu nodaļas vadītāja V. Andersone

Galvenā fondu glabātāja I. Zeltiņa

Izstāžu nodaļas galvenā speciāliste S. Baltiņa

Informācijas un zinātniski izglītojošā darba

nodaļas galvenā speciāliste I. Kvāle

Restaurācijas nodaļas galvenā speciāliste G. Poldme

I pasaules kara vēstures nodaļas galvenā speciāliste I. Krīgere

II pasaules kara vēstures nodaļas galvenā speciāliste J. Āboliņa

Nacionālās armijas nodaļas galvenais speciālists J. Ciganovs

Kara mākslas vēstures nodaļas galvenais speciālists D. Poziņš

Fotonegatīvu nodaļas galvenā speciāliste A. Vidzidska