procesa vidū

Kāpnes no senatnes

Viena no Latvijas konkursa “Sējējs” dalībniecēm— Paju sabiedrība “Lielvircava

Jau gar šoseju — appļautas grāvmalas, sakopti ceļi. Prieks iebraukt. Jelgavas rajona Platones pagasta paju sabiedrības “Lielvircava” teritorija gan sākas nedaudz tālāk, bet neba nu tikai sabiedrībā vien jābūt sakoptai apkārtnei. Kārtībā tiek turēta meliorācijas saimniecība. Sakopt savu vidi — tāda prasība ir arī daudzdzīvokļu mājās dzīvojošajiem, jo nezālēs un netīrumos ieaugt nav liela māka.

— Kādreiz te bija kolhozs “Sarkanā zvaigzne”, tad kopsaimniecība “Lielvircava”, tagad paju sabiedrība,— stāsta valdes priekšsēdētājs Andris Tauriņš (attēlā). — Maksimāli daudz esam centušies saglabāt, un tagad pēc visām šīm reformām apsaimniekojam 1600 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ar sabiedrības tehniku palīdzam arī apkārtējiem zemniekiem, tā ka pavisam šogad apstrādājām kādus 2000 hektārus. Visiem iesējām, novācām, iebērām kopīgā klētī, tagad maļam, kad, kam un cik vajag.

Reformu laikā arī lielvircavieši domājuši, sak, visi dala zemi, varbūt arī mums darīt tāpat. Braukuši skatīties, kā iet tiem, kuri jau paspējuši zemi sagraizīt ielāpveida pleķīšos. Izrādās — nekā prātīga nav ko redzēt. Nākamajā “reformētajā” saimniecībā tā pati aina, un vēl padoms piedevām: “Kamēr variet, tikmēr turieties, turieties kopā!” Nolēmuši strādāt, kā līdz šim, gan jau ar laiku redzēšot pareizo ceļu. Un tagad nenožēlo. Nākotne — patīk tas kādam vai ne — pieder lielražošanai.

Paju sabiedrība “Lielvircava” tika nodibināta 1992. gada 15. maijā. Pavisam 155 strādājošo, no kuriem apmēram 20 procenti ir sargi. Sezonas laikā, protams, nāk apkārtnes cilvēki piepelnīties, brauc arī pilsētnieki. Strādātāju netrūkst, un strādāt paliek tie, kuri to grib. Tagad ir citas darba un naudas attiecības nekā padomjlaikos. Cilvēki, palikuši bez ienākumu avota, lūdz vienalga kādu darbu.

Paju īpašnieku sabiedrībā ir vairāk nekā pastāvīgi strādājošo: pajas ir visiem pensionāriem, un ar katru strādājošo paju turētāju skaits aug. Andris Tauriņš saka — viņiem ir īpatnēja sistēma, tādas citur neesot. Pajas lielums atkarīgs no nostrādātā laika, un balsstiesīgs ir tas pajas turētājs, kura paja ir sasniegusi 100 latu vērtību. Kā vēro valdes priekšsēdētājs, daļā cilvēku, kaut arī ar grūtībām, bet tomēr sāk veidoties īpašnieka apziņa: sastrādātais ir atkarīgs no paša attieksmes pret darbu. Paju īpašniekiem ir lieli atvieglojumi, piemēram, zemes apstrādē, lopu iegādē. Priekšrocības un atvieglojumi ir arī, pērkot pārtikas preces no sabiedrības. Līdz ar to cilvēkiem ir izdevīgi būt sabiedrības darbiniekiem, un arī tas ir sava veida stimuls. Taču, ja cilvēks ir pajas turētājs, nav pensionārs, bet arī vairs paju sabiedrībā nestrādā, tad atvieglojumu nav un arī dividenžu summa ir mazāka. Bet papusdienot ēdnīcā var ikviens, arī garāmgājējs. Pusdienas maksā 30 santīmu, un katrs pats var lēst, tas ir dārgi vai lēti. “Lielvircavā” ir saglabātas visas fermas, klētis, kaltes, atjaunots sakņu pagrabs. No jauna uzcelts gaļas pārstrādes cehs, kas sāka strādāt pavisam nesen — šā gada 3. martā. Šobrīd noris rekonstrukcija kautuvē, lai varētu palielināt gaļas pārstrādes ceha jaudas, un tiek likts jauns jumta segums cūku kompleksam.

Saimniecībā ir 2000 cūku (tāpat kā kopsaimniecības laikos), mītnes sivēnmātēm, vairāk nekā 300 govju, nobarojamo buļļu mītne 320 lopiem, divas teļu fermas. Ganāmpulkā likvidēta leikoze, abās fermās ierīkoti piena vadi, atdzesēšanas iekārtas, lai piens būtu augstākās šķiras. — Mums piens ir rentabls, — uzskata Andris Tauriņš. — Šobrīd to vedam uz Rīgas piena kombinātu.

Veiktas izmaiņas arī speciālistu vidū, un tagad fermu vadītāji visu laiku ir kopā ar darbiniekiem — no agra rīta līdz vakaram. Līdz ar to arī nodrošināta nepieciešamā kontrole. Diemžēl daļai darbinieku bijis no darba fermās jāatvadās.

Gaļas pārstrādes cehs nav bijis paju sabiedrībā strādājošo sapnis. Pat ne pavisam. — Sākumā gribējām no ceha tikt vaļā, — stāsta valdes priekšsēdētājs. — Valstī tādu tolaik bija ļoti daudz. Nevarējām dabūt kredītu, nomāt ceha telpas neviens negribēja, pirkt arī ne. Domas par tā izmantošanu dalījās. Daži pat ieteica cehu nojaukt. Tas bija pirms diviem gadiem.

Beidzot tomēr nolēmuši cehu pārbūvēt. Šobrīd daļa no tolaik strādājošajiem gaļas pārstrādes cehiem ir bankrotējuši, palikuši tikai nedaudzi. Tā ka — pirms diviem gadiem iesāktais, šodien, cerams, atmaksāsies.

Ceham jauns priekšnieks — Ilmārs Briedis, kurš atnācis šurp strādāt no Bauskas rajona, atvedot līdzi ne tikai savas receptes un amata noslēpumus, bet arī daļu pašreizējo darbinieku. Priekšnieks saka: —Bauskas rajonā palicis maz lopu, tur desas vairs neražo. Humors? Bet gaļas cehs “Lielvircavā” ir realitāte.

— Lai produkcijai nodrošinātu kvalitāti,— saka Andris Tauriņš, — neiepērkam kautķermeņus, jo mums ir savi lopi. Neatļauju lietot arī nekādas lētās gaļas — tad cilvēki vairs neticēs un mūsu produkciju nepirks. Sākumā, protams, cehs bija “mīnusos”, šodien jau ir “pa nullēm”. Kad būs rekonstruēta kautuve, tad varbūt varēsim strādāt ar pilnu jaudu.

Ceha jauda ir 800 kilogramu gatavās produkcijas maiņā. Šobrīd cehs nestrādā vairākas, bet gan vienu “pagarināto” maiņu, dienā saražojot līdz 1200 kilogramu gatavās produkcijas. Noiets ir gan tepat, Platonē, gan arī Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā. Domāts ražošanu un arī noieta tirgu paplašināt.

“Lielvircavā” nozīmīga ir arī augkopība. Galvenokārt — kvieši, mieži un cukurbietes. Šīs kultūras dod lielāko peļņu.

— Cukurbietes sākām ņemt 16. septembrī, un 25. septembrī jau viss bija kārtībā — pēc noslēgtā līguma un fabrikas grafika prasībām. Jelgavas cukurfabrikai aizvedām 5110 tonnas biešu.

Tās bija iesētas 161 hektāru lielā platībā. Vidēji no hektāra noņemts 317 centneru. Desmit dienās novāktas, lauki pārlasīti, bietes aizvestas. Talkā tika ņemti cilvēki no uzņēmuma “Latvijas lini”, kuri pašreiz ir bez darba.

— Bija vērts, jo viena līdz divas tonnas biešu vēl pēc kombainiem uz lauka bija palikušas,— secina paju sabiedrības vadītājs.— Mums nav Rietumu kombainu, un to nu visi labi zinām, kādi zudumi ir, strādājot ar veco labo padomjlaika tehniku. It īpaši šogad, kad laiks bija sauss un bietes ripoja, kur nu pagadās.

Augsnes saimniecībā ir ļoti smagas — māla, tādēļ nevar pilnībā iztikt nedz bez roku daba, nedz arī bez ķimikālijām. Augs, ja to pāris reižu augšanas laikā neaprušina, nespēj elpot, paliek bez gaisa un sāk nīkuļot. Ilgu laiku strādājot tieši šajā saimniecībā par agronomu (vēl arī tagad, apvienojot abus amatus), Andrim Tauriņam izveidojusies sava tehnoloģija.

Graudus lielvircavieši pārdod gan Dobeles, gan Rēzeknes “Dzirnavniekam”. Šogad pārdotas 1800 tonnas kviešu. Vidējā ražība kviešiem bijusi 50,6, bet miežiem — 49,8 centneri no hektāra. Šoruden 900 hektāru lielie graudaugu sējumi devuši 50,2 centnerus lielu vidējo ražu. Nākamgad sējumu platība būšot pat līdz 1200 hektāriem. Graudaugu novākšana parasti notiekot divas trīs nedēļas, jo strauji jāsēj ziemāji, tad jāvāc cukurbietes. Šādu tempu pieprasa māla augsnes. Līdz 1. oktobrim laukiem jābūt kārtībā. Šogad apkūlības svinētas brangi — bijis pat Raimonds Pauls ar “Dzeguzēniem”, ražas vācējiem pasniegtas dāvanas, rīkota loterija, un danči — līdz pat rītam. Svētki, uzskata Andris Tauriņš, ir tikpat vajadzīgi kā darbs. Tādēļ kopīgie lielie svētki vienmēr ir paju sabiedrības gada pārskata sapulce, Jāņi, apsējības un apkūlības. Īpaši vakari tiek rīkoti tikai pensionāriem, savi pasākumi — lopkopējiem.

Kā visās lielās saimniecībās, arī “Lielvircavā” sevišķas rūpes sagādā attiecības ar zemes īpašniekiem.

— Kādu pusgadu intensīvi meklējām visus mūsu apstrādājamās zemes īpašniekus, lai zinātu, vai viņi slēgs ar mums līgumu, — runātājam rūpes vaigā. — Mums taču jāzina, sēt ziemājus, vai ko citu. Mums jāplāno vairāki gadi uz priekšu — to prasa augu seka.

Platībai ir tendence pieaugt. Nākamajā gadā no 250 līdz 300 hektāriem varēšot apsaimniekot vairāk. Piedāvājumi nomāt zemi esot vēl, bet tālumā apstrādāt vienu atsevišķu nelielu lauku nav izdevīgi. Ir īpašnieki, kuri prasot arī atpakaļ zemi, bet tādu esot maz. Pārsvarā cilvēki sāk saprast, ka neba visi būs zemes apstrādātāji, saimniekotāji, ka nezāļu audzēšana “griež” ne tikai blakuslauka īpašniekam, bet drīz vien “griezīs” arī paša makā. Tādēļ slēdzot līgumus uz pieciem sešiem, pat uz desmit gadiem. Cena — 3 centneri pārtikas kviešu par hektāru.

Tas, ka kaut kur kāds maksājums paju sabiedrībai kavējas, priekšsēdētāju īpaši neuztrauc. Arī par graudiem.

— Rēzeknieši samaksāja tūlīt, dobelnieku naudiņa noderēs tad, kad tā ienāks kontā — naudu vajag visu gadu.— Valdes priekšsēdētājs nu vairs nav sadrūmis.— Vasarā, jūlijā naudas bija atlicis maz, bet tas starp sēju un gatavošanos ražas novākšanai ir pašsaprotami.

Tomēr paju sabiedrība pagājušajā gadā nodokļos vien samaksāja ap 90 000 latu.

Bet atliek vēl arī tehnikas iegādei. Pagājušajā gadā nopirkts jauns traktors K—700, jo ar esošo lieljaudas traktoru vien nepietiek. Vietējais mehanizators ir uztaisījis 3 metrus garu šļūci, kas īpaši der smagajām augsnēm. To braucot aplūkot no apkārtējām saimniecībām, un dažs, atzinis par ļoti derīgu, pat taisot ko līdzīgu. Paredzēts pirkt jaunu graudu kombainu, jaunu biešu lapu griezēju un jaunu MTZ — 82.

— Mēs vēl pagaidām strādājam ar Austrumu tehniku,— stāsta Andris Tauriņš.— Jā, zudumu ir nedaudz vairāk, bet cilvēki tehniku noregulē un tā kalpo labi. Rietumnieku tehnika ir dārga, to vēl nevaram atļauties. Kautuves ierīkošana arī prasīs kādus 10 tūkstošus latu. Neteiksim, ka esam pārmēru bagāti. Mēs cenšamies visus iespējamos līdzekļus ieguldīt ražošanā. Nākamgad paredzēta tehnikas civilapdrošināšana, un tas mūs baida, jo daudz ir tādas tehnikas, kas izmantojama tikai divas trīs nedēļas gadā. Un, ja mums polise jāpērk katrai tehnikas vienībai, tad...

Saimniecībā neaizraujas arī ar dārgajām Rietumu ķimikālijām, bet kombinē tās ar mūsu pašu pierastajiem minerālmēsliem. Un rezultāts neesot sliktāks. Toties lētāk gan — pat divas, divas ar pusi reizes. Zemāka arī pašizmaksa. Katrs gads ir savādāks, un izdzīvo tie, kuri iemācās pielāgoties,— tāda ir Andra Tauriņa pārliecība.

Pats valdes priekšsēdētājs lauksaimniecībā sācis strādāt jau pēc atnākšanas no armijas. 17 gadi nu apritējuši. Strādāts padomju saimniecībā “Līvbērze”, “Lielvircavā” — jau 12 gadus. Trīs gadus bijis galvenais agronoms, un, kļūstot par valdes priekšsēdētāju pirms četriem gadiem, pilda arī agronoma pienākumus. Ģimenē divi dēli. Vecākais pabeidza LLU, ir diplomēts mehanizators, un tagad strādā Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmumā. Jaunākais dēls šogad iestājies LLU Lauksaimniecības fakultātē, un tēvs cer — būs maiņa.

Būtiskas, tik tuvu blakus dzīvojot, ir attiecības ar pagastu. Andris Tauriņš, vaicāts, atplaukst smaidā:

— Palīdzam, cik varam. Komunālā saimniecība un ceļi ir mūsu pārziņā. Šad tad palīdzam ar kredītiem, tiesa, bezprocentu. Jādzīvo rokrokā, jo dzīvē nevar nodalīt — te tavs, te — mans. Policija, skola, kultūras pasākumi — kas sadalīs, kam pieder un kam pienākas. Pašu cilvēki vien esam.

Pagastā ir divas skolas. Deviņgadīgā — tepat, rokas stiepiena attālumā, ar krietnu paju sabiedrības atbalstu iekārtojusies bijušajā Lielvircavas muižā. Tās ēkai jau 155 gadi, un vēl no tiem laikiem saglabājušās kāpnes min skolēnu steidzīgie soļi. Skolas “staigājošā vēsture”— tā vēstures skolotāju Jāni Blūmu sauc kolēģi — viņš zina stāstīt gan par muižas īpašnieku baronu Klopmaņu un Hānu, gan par pašas ēkas un visa Lielvircavas novada likteni cauri Livonijas un Kurzemes hercogistes laikiem. Viņa lolojums — skolas muzejs, kura iekārtošanā palīdz arī skolēni: te atceļo zemeņu dobē atrastas sudraba naudiņas, te gadsimta sākuma dienasgrāmata, te kāda ziņa par muižas īpašniekiem.

Pirms dažiem gadiem skolā palicis par šauru un tai uzbūvēta piebūve. Tagad skolā mācās 105 skolēni. Jaunajā telpā ir grupiņa trīs līdz piecus gadus veciem mazuļiem, un arī sešgadīgajiem, kuri apgūst skolas uzsākšanai nepieciešamo.

— Pamatskolu beigušie visi mācās tālāk,— saka skolas direktors Ainārs Sviklis.— Bet, kad beidz augstas un pavisam augstas skolas, tad daudzi atgriežas Lielvircavā — te dzīvo ne tikai vecāki, bet ir arī iespēja strādāt.

Skolā nodibināts dramatiskais pulciņš, divus gadus ir bērnu estrādes ansamblis, var pastiprināti nodarboties ar sportu. Angļu valoda? Jā, lūdzu, nekādu problēmu — vari mācīties jau no pirmās klases. To pasniedz direktors pats, un bērni saprot: šodien valoda ir nepieciešama arī ikdienā. Ir divas burvīgas un bērnu iemīļotas telpas. Viena — skolas oranžērija ar stikla jumtu, kurā ir visvisdažādākie augi. Otra — zīmēšanas, līmēšanas, gleznošanas, veidošanas, lipināšanas utt. kabinets, kur skolēni brīvi var izvēlēties, kāds sevis izteikšanas veids atbilst garastāvoklim. Šīs abas telpas ir attiecīgo mācību priekšmetu skolotāju lolojums, un — kā jau katrs azarts, tas aizrauj līdzi bērnus. Uzreiz redzams, ka domāts par to, kādos virzienos ļaut bērniem attīstīt savas spējas.Un te velti būtu piebilst, ka skolas telpas ir tīras, mājīgas, sakoptas. Vide — uzskata skolotāji — audzina.

Tā — gandrīz vai simboliski — arī paju sabiedrībā “Lielvircava”, tās šodienā iestiepjas kāpnes no senatnes. Neizpostītas, saudzētas un atjaunotas. Un tā ir laba sajūta — arī tiem, kas iegriežas paviesoties.

Rūta Bierande, “LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Foto: Atis Ieviņš —

“Latvijas Vēstnesim”