NO AMATPERSONAS REDZESPUNKTA

Dzīvokļu un māju privatizācija Rīgā —

lielums ar daudziem nezināmajiem

Jānis Rupkus,

Rīgas pilsētas valsts un dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs,

— “Latvijas Vēstnesim”

Mūsu komisija darbu uzsāka šī gada janvārī, un tagad jau var droši teikt, ka māju un dzīvokļu privatizācijas process uzņēmis gaitu. Pavisam jau esam saņēmuši vairāk nekā 7100 iesniegumu par dzīvokļu paātrinātu privatizāciju, tas ir, vidēji ap 1000 — 1300 mēnesī. Šajā laikā īpašumā iegūti 4700 dzīvokļu. Vispārējai privatizācijai sagatavotas 82 mājas, 22 no kurām pašlaik tiek ierakstītas zemesgrāmatā. Tuvākajā laikā pilnībā tiks privatizēti divi dzīvojamie kvartāli Mežciemā ar 19 mājām un 39 nami Āgenskalna priedēs.

Taču sākotnēji paredzētajos privatizācijas tempos Rīgā iekļauties nespējām, jo izrādījās, ka ceļš līdz katras mājas ierakstīšanai zemesgrāmatā ir ļoti sarežģīts un pilns ar daudziem nezināmajiem. Arī rīdziniekiem sākumā apsolītā viena mēneša vietā paātrinātajai dzīvokļu privatizācijai nepieciešams trīsreiz ilgāks laiks. Taisnības labad gan jābilst, ka šos termiņus nenoteicām un nesolījām mēs. Jau pēc pāris mēnešu sagatavošanas darba sapratām, ka privatizācijas procesa ceļā stājas tādi šķēršļi, kuri likumdevējiem, veidojot likumu par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, vispār nebija ienākuši prātā.

Kas attiecībā uz mūsu darbību šajā likumā ir pateikts precīzi un tieši? Tas, ka privatizācijas komisija veic kopīpašuma sadali — pēc Ministru kabineta izstrādātiem noteikumiem novērtē dzīvojamās ēkas, nedzīvojamo fondu, mākslinieku darbnīcas un atbilstoši šiem kritērijiem nosaka īpašuma privatizēšanai nepieciešamo sertifikātu skaitu. Pēc tam atsevišķos nolikumos atrodam tēzes, ka mums dzīvojamās mājas jāsagatavo privatizācijai, bet nekur nav pateikts, kā tam īsti jānotiek. Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas viedoklis ir tāds, ka ikvienai pašvaldībai iespējams izvēlēties, kādas struktūras šim nolūkam veidot un kā procesu īstenot. Manuprāt, te nepieciešama stingrāka valsts regulējošā loma. Tieši šajā nenoteiktībā meklējami daudzu sarežģījumu cēloņi.

Kā nonākt līdz ierakstam zemesgrāmatā?

Faktiski privatizācijas komisijas darbam pie mājas privatizācijas būtu jāsākas tikai pēc tam, kad veikts mājas un zemes ieraksts zemesgrāmatā. Diemžēl Rīgā tādas bija tikai dažas mājas, un tāpēc komisija spiesta iesaistīties un līdzdarboties šajā procesā. Taču nekur nav skaidri principi, kā mums veikt visu garo un dārgo procedūru, lai ierakstītu privatizējamo māju zemesgrāmatā. Privatizācijas komisijai nav dotas administratīvās iedarbības iespējas, bet neviens cits arī nav uzskatījis par vajadzīgu noregulēt daudzos starpposmus reālajā privatizācijas procesā.

Iespējams, ka mums vieglāk būtu gājis tad, ja mēģinātu privatizēt pa vienam nelielam namam, kas optimāli atbilstu šī procesa priekšnoteikumiem. Izvēlējāmies grūtāko ceļu — sagatavot privatizācijai vairākas mājas, vairākus kvartālus uzreiz, lai izveidotu noteiktu sistēmu un metodiski izstrādātu privatizācijas mehānismu. Domāju, tas bija pareizi, jo atklājām daudzas nopietnu sastrēgumu vietas, par kurām, izstrādājot privatizācijas modeli, šķiet, nav bijis ne jausmas. Es to gribu nosaukt par mūsu likumdevēju stratēģiskās plānošanas ārkārtēju vājumu.

Lai arī par formālu zemesgabala nostiprināšanu zemesgrāmatā, par kadastra numura piešķiršanu utt. ir padomāts, taču absolūti ārpus uzmanības loka ir palikusi viena no lielākajām zemūdens klintīm — privatizējamo māju zemesgabalu piesaiste atbilstoši pilsētas apbūves noteikumiem.

Kā “izgriezt” no pilsētas vai fiziskās personas īpašuma attiecīgos zemesgabalus?

Kas apsaimniekos brīvos zemesgabalus, kas tagad parādās starp privatizētajām mājām? Un kā cilvēki izrīkosies ar zemi, kas pieder pie privatizētas mājas?

Ko darīt, lai viena nama iedzīvotāji netraucētu, piemēram, pārvietoties blakusmājas iemītniekiem?

Rīgas pilsētas Galvenās arhitektūras pārvaldes Pilsētplānošanas nodaļas speciālistiem te rodas pamatoti iebildumi — kā pilsētā tāds milzīgs privātīpašnieku un sagraizītu zemesgabalu skaits nākotnē mijiedarbosies savā starpā un kā tas samērojams ar Rīgas ģenerālplāna prasībām? Kopš jūnija komisijai notiek sarakste ar Arhitektūras pārvaldi, un mēs pilnīgi saprotam un pieņemam tās iebildumus. Taču fakts ir arī tas, ka privatizācijas process var iestrēgt, kamēr sakārtos šos pilsētas apbūves noteikumus, un tas nav mūsu komisijas kompetencē.

Līdzīgas problēmas ir arī ar apgrūtinājumu uzlikšanu energoapgādes objektiem un vairākās citās jomās. Lai tās likvidētu, acīmredzot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas līmenī nepieciešams sarīkot ieinteresēto speciālistu tikšanos un izstrādāt visā valstī vienotus noteikumus.

Tas būtu vēlamais variants. Arī patlaban pastāvošo likumu un noteikumu ietvaros cenšamies paveikt visu, kas mūsu spēkos, un varbūt pat vairāk. Tomēr darba tempu kavē līdzekļu trūkums, jo milzīgi izdevumi, kas saistīti ar īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā, sākotnēji nebija paredzēti.

Naudas lietas — kā vienmēr smagas lietas

Šis privatizācijas process jau no paša sākuma bija iecerēts kā sevi apmaksājošs. Un godīgi varam teikt, ka no valsts budžeta neesam saņēmuši ne santīma. Darba uzsākšanai aizņēmāmies 90 000 latu, no kuriem 70 000 bija Rīgas Domes kredīts. Tas arī bija pietiekami līdz brīdim, kad nonācām līdz īpašumu nostiprināšanas procesam zemesgrāmatā. Un to apmaksāt mēs jau vienkārši vairs nespējam.

Kad uzsākām dzīvokļu paātrināto privatizāciju, radās iespēja naudu nopelnīt. Un aplēsām — beidzot spēsim apmaksāt arī vispārējās privatizācijas izdevumus. Taču augustā pēkšņi parādījās Ministru kabineta apstiprinātie likuma grozījumi, kas noteica — 40% no paātrinātās privatizācijas procesā iegūtajiem līdzekļiem jāatskaita valstij. Cik tas ir neloģiski, var pierādīt ar ļoti vienkāršu aprēķinu.

Mūsu komisijas darba nodrošināšanai nepieciešami 8000 latu mēnesī. Privatizējot jau pieminētos 4700 dzīvokļus, nopelnījām 95 000 latu. Jūlijā, augustā un septembrī mums paliktu pāri aptuveni 60 000 latu, un par tiem mēs septembrī varētu ierakstīt mājas zemesgrāmatā. Tagad nu šīs naudas vairs nav un palēnām kārtojam savus parādus zemesgrāmatai un uzklausām pārmetumus par gausumu...

Vieglāk būtu saprast, ja šie līdzekļi, ko esam ieguvuši ar smagu darbu, paliktu pašvaldības teritorijā, kura mums vismaz iedeva kredītu. Tagad līdzekļi it kā tiekot ieskaitīti izlīdzināšanas fondā privatizācijas procesa sekmēšanai visā valstī.

Atkal vienkāršs rēķins — cik man zināms, Latvijā līdz šim pavisam privatizācijai sagatavots ne vairāk par 100 mājām, Rīgā oktobrī — 82, bet pavisam mūsu pilsētā ir 2/5 no visu privatizējamo māju kopskaita. Un, ja mēs neesam saņēmuši ne santīma...

Jā, bez naudas skaitīšanas šajos laikos neiztiek neviens. Taču ar visu trūkumu, gan tālab lēnāk, uz priekšu virzāmies. Un, ja pa ceļam mūs vēl neapturētu pēkšņi rīkojumi par kontu maiņu pāris reižu gadā, lēmumi par paātrinātu dzīvokļu privatizācijas sarakstu apturēšanu nepilsoņu pases izziņu sakarā... Uzskatu, ka tādējādi mūsu darbība tika aizkavēta apmēram par diviem mēnešiem.

Šis ienesīgais

nedzīvojamais fonds

Jo straujāk Rīgā izvēršas dzīvojamo namu privatizācija, jo straujāk sajūtams interešu konflikts nesakārtotas nodokļu likumdošanas dēļ. Mums saka: pirmās jāprivatizē dzīvojamās mājas ar lielu nedzīvojamo fondu. Jā, to pārdodot, varam iegūt līdzekļus komisijas turpmākās darbības nodrošināšanai. Taču pilsētas dome ar to nebūt nav mierā, jo tādējādi zaudē ievērojamu daļu naudas, ko namu pārvaldes izlieto dzīvojamo namu uzturēšanai.

Tātad šos līdzekļu zudumus būtu lietderīgi kompensēt ar nodokļu likumu izmaiņām, attiecīgi palielinot ienākumu nodokļu atskaitījumus pilsētas budžetā. Bet, kamēr tas nenotiek, mēs pilsētas domē saņemam atteikumus daudzu šādu māju privatizācijai. Tā bija ar namiem Brīvības ielā 90 un Kaļķu ielā 2. No vienas puses — likums paredz, ka ikvienai personai ir tiesības par sertifikātiem, ko valsts tai garantējusi, iegādāties nekustamo īpašumu — dzīvokli. No otras puses — atsaucoties uz valstiskām interesēm, pilsēta negrib šķirties no labiem namiem izdevīgās vietās. Tātad būtu vēlams oficiāli noformulēt šo valstisko interešu statusu, lai varētu precīzi un noteikti veidot privatizācijas procesu Rīgā.

Protams, interešu saduri izjūtam arī tajā ziņā, ka ikviens privatizēts nams it kā nozāģē kādu dzīvības zaru namu pārvaldēm. Tas ir neizbēgams process, un kvalificētākie namu pārvalžu darbinieki laikus pratīs orientēties jaunajā situācijā un atradīs vietu privatizēto dzīvokļu apsaimniekošanas sabiedrībās. Par to izveidi, juridisko statusu un atbildību jādomā jau šobrīd, lai arī šis process neizvēršas par lielumu ar daudziem bīstamiem nezināmajiem.

Publikācija: Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu redaktore