Ministru kabineta rīkojums Nr. 332

Rīgā 2017. gada 27. jūnijā (prot. Nr. 31 38. §)

Par konceptuālo ziņojumu "Ministra noteikumu institūta ieviešanas izvērtējums"

Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā "Ministra noteikumu institūta ieviešanas izvērtējums" ietverto risinājumu.

Ministru prezidents Māris Kučinskis

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs

(Ministru kabineta
2017. gada 27. jūnija
rīkojums Nr. 332)

Konceptuāls ziņojums
"Ministra noteikumu institūta ieviešanas izvērtējums"

1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums

Konceptuālais ziņojums izstrādāts saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 26. augusta sēdes protokola Nr. 45 45. § 12. punktu, kas uzdod Tieslietu ministrijai sadarbībā ar citām ministrijām, Valsts kanceleju, kā arī, konsultējoties ar Saeimas Juridisko biroju, līdz 2016. gada 31. decembrim izstrādāt priekšlikumus par ministra noteikumu institūta ieviešanu.

Ņemot vērā minēto uzdevumu, konceptuālā ziņojuma izstrādei ar tieslietu ministra 2016. gada 28. aprīļa rīkojumu Nr. 1-1/142 tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā iekļauti pārstāvji no Saeimas Juridiskā biroja, Valsts prezidenta kancelejas, Valsts kancelejas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Universitātes.

Konceptuālajā ziņojumā tiek analizētas prognozējamās ministra noteikumu ieviešanas sekas un ietekme uz normatīvo aktu skaitu un kvalitāti, lai būtu iespējams pieņemt lēmumu par ministra noteikumu institūta ieviešanas lietderību.

Konceptuālajā ziņojumā netiek analizēti subjekti, kam ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, kā arī ministra tiesību izdot ārējos normatīvos aktus atbilstība Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme). Minētie jautājumi tika vērtēti Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2011. gada 31. maija Viedoklī par iespējamo ministra noteikumu satversmību¹ un Tieslietu ministrijas izstrādātajā un Ministru kabineta 2011. gada 21. jūnija sēdē zināšanai pieņemtajā Informatīvajā ziņojumā par subjektiem, kam ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus².

2. Situācijas apraksts

Jautājums par tiesību piešķiršanu ministriem izdot ārējos normatīvos aktus –noteikumus plaši tika pētīts, kad 2002. gada 12. jūlijā spēkā stājās Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likums, kur 17. panta otrajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja likums paredz pārvaldes iestādei kompetenci izdot ārējos normatīvos aktus, juridiskā spēka hierarhijā šādi normatīvie akti ir nākamie pēc Ministru kabineta noteikumiem un zaudē spēku 2006. gada 1. janvārī. Ar minēto normu pēc būtības tika liegta iespēja ministriem izdot ārējos normatīvos aktus. Aktualizējoties jautājumam par normatīvo aktu jaunrades subjektiem, 2002. gadā tapa Egila Levita raksts "Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana"³, bet 2004. gadā – Tieslietu ministrijas Metodoloģijas un sistematizācijas departamenta vadītājas Kristīnes Jarinovskas izstrādātais informatīvais ziņojums par tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus⁴. Vēlāk ministra noteikumu institūta ieviešanas izpēti turpināja 2011. gadā Saeimas Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija viedoklī par iespējamo ministra noteikumu satversmību⁵ un Tieslietu ministrija informatīvajā ziņojumā par subjektiem, kam ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus⁶.

Par ministra noteikumu ieviešanu viedokli pauda arī Saeimas Juridiskā komisija, kas neatbalstīja šāda institūta ieviešanu. Saeimas Juridiskā komisija argumentēja savu viedokli ar to, ka ministra noteikumu ieviešana nav pieļaujama no tiesiskā viedokļa un būtu pretrunā ar Satversmi, jo pārkāptu vienu no galvenajiem demokrātiskās un tiesiskās valsts priekšnoteikumiem – varas dalīšanas principu. Ieviešot ministra noteikumus, pastāv arī nopietns risks sadrumstalot tiesību sistēmu (katrs ministrs savā nozarē varēs veidot savu tiesību sistēmu, turklāt var rasties dažādu ministru noteikumu savstarpējā satura dublēšanās vai viena jautājuma atšķirīgs regulējums).⁷

Neraugoties uz jautājuma plašo izpēti, tas saglabāja savu aktualitāti līdz šodienai.

Ievērojot minēto, Ministru kabinets 2014. gada 26. augusta sēdē (prot. Nr. 45 45. § 12. punkts) atbalstīja nepieciešamību veikt ministra noteikumu institūta ieviešanas izvērtējumu ar mērķi samazināt normatīvo aktu skaitu un apjomu. Ņemot vērā minēto, lai izprastu ministra noteikumu ieviešanas lietderību, šajā konceptuālajā ziņojumā tiek izpētīta ministra noteikumu ieviešanas ietekme uz Saeimā un Ministru kabinetā izskatāmo normatīvo aktu skaitu un apjomu, kā arī citi iespējamie ieguvumi. Lai veiktu minēto izpēti, tiek prezumēts, ka ministru tiesības izdot noteikumus ir tiesiskas un normatīvi nostiprinātas – pastāv gan vispārējs pilnvarojums ministriem izdot noteikumus likumā paredzētajos gadījumos, gan speciālie pilnvarojumi, kas piešķir ministriem tiesības noregulēt to kompetencē esošus konkrētus jautājumus.

Ieviešot ministra noteikumu institūtu, ministru kompetencē varētu būt nodoti tie normatīvie akti, kuri skar tikai viena ministra kompetenci un šobrīd tiek virzīti izskatīšanai Ministru kabinetā kā tehniskie projekti (piemērojot noklusējuma saskaņojumu⁸), proti normatīvie akti, kuri atbilst šādiem kritērijiem:

1) tiem nav ietekmes uz valsts budžetu un pašvaldību budžetu;

2) to ieviešana nerada papildu izmaksas vai administratīvo slogu sabiedrībai vai kādai sabiedrības grupai;

3) tie neskar administratīvo procesu, valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu un cilvēka pamattiesību jautājumus;

4) tie izstrādāti, lai nodrošinātu Eiropas Savienības prasību ieviešanu vai Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu izpildi, un satur konkrētas tehniskas un drošības prasības, tehniskās specifikācijas, dokumentu paraugus, sistematizētus objektu sarakstus vai nomenklatūras kodus statistiskajām vajadzībām.

Lai ministra noteikumu institūta ieviešana būtu lietderīga, tai jāsasniedz noteikti mērķi un jārada pozitīvas sekas. Ņemot vērā minēto, šajā konceptuālajā ziņojumā tiek izvērtētas ministra noteikumu institūta ieviešanas pozitīvās un negatīvās sekas, kā arī iespējamā ietekme uz normatīvo aktu kvalitāti.

2.1. Ministra noteikumu institūta ieviešanas pozitīvās sekas

Ministra noteikumu ieviešanas pozitīvās sekas var iedalīt šādās grupās:

2.1.1. Valsts sekretāru sanāksmes, Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta atslogošana.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis" (turpmāk – Ministru kabineta kārtības rullis) normatīvā akta projekts tiek izskatīts vairākās institūcijās – Valsts sekretāru sanāksmē, Ministru kabineta komitejas sēdē un Ministru kabineta sēdē. Līdz ar to prezumējams, ka ministra noteikumu institūta ieviešana varētu atslogot Valsts sekretāru sanāksmes, Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta darbu.

Tomēr jāatzīmē, ka tādu jautājumu izskatīšana, kas skar tikai viena ministra kompetenci un par kuriem citiem saskaņošanas dalībniekiem nav viedokļa (iebildumu), šobrīd nerada vērā ņemamu slodzi nedz Valsts sekretāru sanāksmēs, nedz Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta sēdēs. Izsludināmo tiesību aktu projektu saraksta izskatīšana Valsts sekretāru sanāksmē parasti aizņem maz laika. Turklāt, ja attiecīgajā Valsts sekretāru sanāksmē nav plānots izskatīt nesaskaņotos tiesību aktu projektus, tad Valsts sekretāru sanāksme par pieteiktajiem un atsaucamajiem tiesību aktu projektiem klātienē parasti nenotiek. Arī Ministru kabineta sēdēs saskaņoto projektu izskatīšana parasti notiek ļoti raiti, jo tie tiek izskatīti Ministru kabineta sēdes saskaņoto tiesību aktu projektu sadaļā, kurā nenotiek debates par katru atsevišķu projektu, bet visi saskaņotie projekti tiek izskatīti vienlaikus. Savukārt Ministru kabineta komitejas sēdēs tādi tiesību aktu projekti, par kuriem saskaņošanas dalībniekiem nav viedokļa (iebildumu), netiek izskatīti.

No minētā secināms, ka ministra noteikumu ieviešana pēc būtības neatslogos Valsts sekretāru sanāksmes, Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta darbu. Tā varētu atslogot tikai Valsts kancelejas darbu, kas nodrošina Valsts sekretāru sanāksmes, Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta darba kārtības sagatavošanu, projektu noformēšanu un nosūtīšanu publicēšanai vai Saeimai.

2.1.2. Normatīvo aktu projektu saskaņošanā iesaistīto ministriju un citu institūciju atslogošana.

Ministru kabineta kārtības ruļļa 88. punkts nosaka, ka atbildīgās ministrijas izsludināto projektu saskaņo ar Valsts sekretāru sanāksmes protokolā norādītajām ministrijām un citām institūcijām, un izsludināto projektu parasti saskaņo 10 darbdienu laikā pēc tā izsludināšanas, ja Valsts sekretāru sanāksmē nav noteikts cits termiņš. Par visiem izsludinātiem projektiem atzinums nepieciešams no Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas, kā arī no Valsts kancelejas, ja projekts attiecas uz valsts pārvaldes institucionālo uzbūvi un darbības principiem, no Pārresoru koordinācijas centra – par tiesību akta projektu, kas attiecas uz nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, un no Ārlietu ministrijas – par starptautisko līgumu vai tā projektu, vai citu projektu, kas skar Latvijas Republikas starptautiskās saistības, kā arī no citiem subjektiem Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajos gadījumos.⁹

Lai atslogotu normatīvo aktu projektu saskaņošanā iesaistītās ministrijas un citus subjektus, jāparedz ministra noteikumu vienkāršāku saskaņošanu, vienlaikus nodrošinot arī to kvalitāti. Ņemot vērā minēto, iespējami šādi risinājuma varianti:

– ministrs vienpersoniski uzņemas pilnu atbildību gan par normatīvā akta projekta saturisko kvalitāti, gan par normatīvā akta atbilstību un iekļaušanos valsts tiesību sistēmā, gan par projekta tehnisko un redakcionālo noformējumu. Šajā gadījumā tiks pilnībā atslogotas saskaņošanā iesaistītās institūcijas, tomēr pastāv pamatotas bažas par ministra izdoto noteikumu kvalitāti;

– ministra noteikumu projektu pirms izdošanas saskaņo ar Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju, lai pārbaudītu noteikumu projekta tiesiskumu un ietekmi uz budžetu. Šādā gadījumā saskaņošanā iesaistītās institūcijas netiks atslogotas (izņemot Valsts kanceleju, kurai vairs nebūs jāiegulda savi resursi projekta juridiskajā izvērtēšanā, saskaņojumu pārbaudē un projekta saskaņošanā ar autoru pirms tā izskatīšanas Ministru kabinetā). Turklāt nav skaidrs, kas un kādā kārtībā šādos gadījumos izšķirs domstarpības starp ministrijām vai atbildīgo ministriju un nevalstiskajām organizācijām, ja saskaņošanas procesā tās nevarēs panākt vienošanos kādā jautājumā.

2.1.3. Normatīvo aktu izdošanas procesa paātrināšana

Pastāv viedoklis, ka ministra noteikumu institūta ieviešana palīdzētu ātrāk pielāgot tiesisko regulējumu faktiskajām izmaiņām attiecīgajā tautsaimniecības nozarē, pielāgojot tiesisko regulējumu sabiedrības vajadzībām.

Lai izvērtētu šo ieguvumu, Tieslietu ministrija veica izpēti par tiem normatīvajiem aktiem, kuri ik gadu tiek grozīti vairākkārt (t.i., vairāk par divām reizēm gadā), prezumējot, ka šie statistikas dati atspoguļo tās jomas, kurās rodas nepieciešamība ātri reaģēt uz faktiskajām izmaiņām attiecīgajā tautsaimniecības nozarē. Saskaņā ar statistikas datiem 2015. gadā vairākkārt tika grozīti 13 likumi un 10 Ministru kabineta noteikumi.

Likumi ar lielāko grozījumu skaitu 2015. gadā

Ministru kabineta noteikumi ar lielāko grozījumu skaitu 2015. gadā

Likumdevēja kompetencē esošos jautājumus nav iespējams nodot ministriem. Savukārt statistika par Ministru kabineta noteikumu grozījumiem liecina par to, ka nepieciešamība grozīt vairākas reizes gadā Ministru kabineta noteikumus rodas arī tādos jautājumos, kuri skar vairāku ministriju kompetenci¹⁰ un tādējādi nav nododami atsevišķa ministra kompetencē. Tādēļ, ieviešot ministra noteikumu institūtu, būtu iespējams ātrāk sakārtot tiesisko regulējumu tikai tajos jautājumos, kuri skar tikai viena ministra kompetenci. Proti, ar ministru noteikumu ieviešanu nebūs iespējams paātrināt normatīvo aktu jaunradi jomās, kas prasa vairākkārtēju grozījumu izstrādi likumu un Ministra kabineta noteikumu līmenī.

Izvērtējot, kādu laika ekonomiju varētu iegūt, ieviešot ministra noteikumu institūtu, jāanalizē arī pastāvošā kārtība Ministru kabineta noteikumu izdošanai.

Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa 72. punktu izstrādātos tiesību aktu projektus ministrijas piesaka izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē divas darbdienas pirms Valsts sekretāru sanāksmes, aizpildot projekta pieteikumu sistēmā DAUKS, pēc kā tiesību aktu projekts iziet Ministru kabineta kārtības rullī noteikto saskaņošanas procedūru un tiek izskatīts Valsts sekretāru sanāksmē vai Ministru kabineta komitejas sēdē un Ministru kabineta sēdē.

Ievērojot Ministru kabineta kārtības rullī noteikto tiesību aktu projektu izsludināšanas, saskaņošanas un pieņemšanas laiku, minimālais termiņš, kādā Ministru kabinetā var tikt pieņemts bez iebildumiem saskaņotais tiesību akta projekts, ir 9 nedēļas¹¹,¹².

Minimālais tiesību akta projekta saskaņošanas un pieņemšanas laiks

Minētā tiesību aktu projektu virzība ir noteikta visiem normatīvo aktu projektiem, izņemot tehniskos projektus, kuriem saskaņā ar Ministru kabineta kārtības rulli var piemērot saīsinātu izsludināšanas un saskaņošanas kārtību (noklusējuma saskaņojumu), t.i., tiesību aktu projekti, kuriem nav ietekmes uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem, kuru ieviešana nerada papildu izmaksas vai administratīvo slogu sabiedrībai vai kādai sabiedrības grupai, kā arī kuri neskar administratīvo procesu, valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu un cilvēka pamattiesību jautājumus un kuri izstrādāti:

– lai nodrošinātu Eiropas Savienības prasību ieviešanu vai Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu izpildi, un satur konkrētas tehniskas un drošības prasības, tehniskās specifikācijas, dokumentu paraugus, sistematizētus objektu sarakstus vai nomenklatūras kodus statistiskajām vajadzībām;

– lai normatīvajos aktos aizstātu vai svītrotu valsts institūcijas nosaukumu, ja lēmums par attiecīgo institūciju (piemēram, tās reorganizāciju) pēc būtības ir jau pieņemts, kā arī lai grozītu likuma nosaukumu;

– lai atzītu tiesību aktu par spēku zaudējušu.¹³

Saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa 90. punktu gadījumā, ja ministrija vai cita institūcija nedēļas laikā pēc tehniskā projekta izsludināšanas (ja Valsts sekretāru sanāksmē nav noteikts cits termiņš, kas nevar būt īsāks par trijām darbdienām) nesniedz atzinumu vai citu informāciju par tiesību akta projekta nesaskaņošanu, projektu uzskata par saskaņotu (noklusējuma saskaņojums) un atbildīgā ministrija iesniedz to izskatīšanai Ministru kabineta sēdē.

Tādējādi secināms, ka tehnisko projektu saskaņošanas process jau šobrīd varētu būt ne ilgāks par 9 nedēļām pie nosacījuma, ja projekts ir sagatavots kvalitatīvi un tādējādi saskaņošanas procesā nerada iebildumus un neprasa redakcionālu precizēšanu pirms izskatīšanas Ministru kabineta sēdē.

Savukārt gadījumā, ja tehniskā projekta saskaņošanas procesā tiek izteikti iebildumi, tad turpmākā saskaņošana šiem projektiem tiek organizēta Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajā parastajā kārtībā¹⁴. Šādiem projektiem saskaņošanas process var būt krietni ilgāks.

Tādējādi secināms, ka normatīvā akta izdošanas procesa ātrums Ministru kabinetā ir tieši atkarīgs no sagatavotā projekta kvalitātes. Ja normatīvā akta projekts jau sākotnēji ir sagatavots kvalitatīvi, tad arī tā saskaņošanas un izdošanas process ir pietiekami ātrs jau šobrīd.

2.2. Ministra noteikumu institūta ieviešanas negatīvās sekas

Ministra noteikumu ieviešanas negatīvās sekas var iedalīt šādās grupās:

2.2.1. Normatīvā regulējuma iespējamā kvalitātes pazemināšanās.

Piešķirot ministriem tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, vienlaikus ir jāņem vērā, ka šo ārējo normatīvo aktu kvalitātes prasībām nav jāatšķiras no likumu un Ministru kabineta noteikumu kvalitātes. Ministra noteikumiem jābūt tiesiskiem, un tie nedrīkst pārkāpt attiecīgā ministra kompetences robežas un nedrīkst nonākt pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem (tai skaitā citu ministru izdotajiem noteikumiem). Pastāv pamatotas šaubas, ka šīs prasības būs viegli izpildāmas, jo īpaši ievērojot pēdējos gados izstrādāto Ministru kabineta noteikumu projektu kvalitāti.

Tipiskākās nepilnības projektos no 2011. līdz 2015. gadam¹⁵

Salīdzinot šo statistiku pa gadiem, secināms, ka samērā daudz ir tādu projektu, kas nonāk pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem, kuros nav ievērota normatīvo aktu izstrādes juridiskā tehnika vai kuros ir konstatēti terminoloģiska rakstura trūkumi.¹⁶ Ņemot vērā minētos normatīvo aktu projektu nepilnību rādītājus, var prognozēt, ka arī ministra noteikumu projektu kvalitātes rādītāji būs līdzīgā līmenī. Tādējādi ministra izdoto noteikumu kvalitāte lielā mērā būs atkarīga no izvēlētā to kvalitātes kontroles mehānisma.

2.2.2. Nepieciešamība ieviest ministra noteikumu kvalitātes kontroles mehānismu

Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa 88. punktu Ministru kabineta noteikumu kvalitātes kontroli veic Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija, kā arī citas institūcijas to kompetences ietvaros. Savukārt Valsts kanceleja nodrošina Ministru kabineta darba kārtības sagatavošanu, projektu redakcionālo kontroli un saskaņošanu ar atbildīgajām ministrijām, kā arī projektu parakstīšanu un nosūtīšanu publicēšanai vai Saeimai.

Ieviešot ministra noteikumu institūtu, ir iespējams izvēlēties vienu no šādiem kontroles mehānismiem:

– ministrs vienpersoniski uzņemas pilnu atbildību gan par normatīvā akta projekta saturisko kvalitāti, gan par normatīvā akta atbilstību un iekļaušanos valsts tiesību sistēmā, gan par projekta tehnisko un redakcionālo noformējumu. Tomēr pastāv risks, ka šāda veida kontrole nespēs nodrošināt ministra noteikumiem pienācīgu kvalitāti un apdraudēs ministra noteikumu iekļaušanos tiesību sistēmā, kā rezultātā var rasties tiesību normu kolīzijas, kuru novēršana savukārt radīs lieku administratīvo slogu. Papildus minētajam šāda kontroles mehānisma nodrošināšanai katrai ministrijai būs nepieciešams stiprināt savus analītiskos dienestus, kas savukārt prasīs arī finanšu resursus.

– tiek saglabāts ārējs kontrolējošais mehānisms vismaz tiesiskuma un finanšu kontroles līmenī. Šāda kontroles mehānisma lielākā nepilnība ir Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas administratīvā sloga saglabāšanās.

2.2.3. Nepieciešamība ieviest kontroles mehānismu sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai

Ar mērķi nodrošināt ministra noteikumu kvalitāti un to atbilstību sabiedrības interesēm, kā arī citu ministru izdotajiem noteikumiem, nepieciešams ieviest efektīvu sabiedrības līdzdalības mehānismu ministru noteikumu izstrādes procesā. Līdz ar to būtu nepieciešams izveidot vienotu sabiedrības līdzdalības platformu, kur visiem ministriem būtu pienākums publicēt izstrādātos ministra noteikumu projektus. Pēc Vienotā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portāla izveides¹⁷ ministra noteikumu projektus varētu izsludināt sabiedrības līdzdalībai šajā portālā. Tomēr līdz tam laikam būtu jāizmanto cita vienotā platforma sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai ministra noteikumu izstrādes procesā, kur ikvienam interesentam tiktu sniegta iespēja iepazīties ar izstrādes un saskaņošanas procesā esošajiem ministra noteikumu projektiem, par kuriem tiek gaidīta sabiedrības un citu ministru līdzdalība.

Vienlaikus jāpatur prātā, ka atbilstošu procedūru un platformas esamība sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai nav vienīgais priekšnosacījums efektīvai sabiedrības līdzdalībai ministra noteikumu izstrādes procesā. Jānodrošina arī atbilstoša kontroles sistēma, lai sabiedrības līdzdalības mehānisms praksē veiksmīgi funkcionētu.

2.2.4. Ministra noteikumu saskaņošanas laikā radušos domstarpību risināšanas mehānisma noteikšana

Ieviešot ministra noteikumu institūtu, vienlaikus rodas nepieciešamība noteikt arī kārtību, kādā ministra noteikumu projekta saskaņošanas procesā tiek risinātas domstarpības starp atbildīgo ministru un citām ministrijām, kā arī starp atbildīgo ministru un citām organizācijām (piemēram, nevalstiskajām organizācijām). Lai gan šobrīd nav skaidras vīzijas, kā tiktu risinātas ministra noteikumu saskaņošanas laikā radušās domstarpības, ir acīmredzami skaidrs, ka esošo saskaņošanas mehānismu izmantošana (kādi šobrīd tiek izmantoti Ministru kabineta noteikumu projektu saskaņošanas procesā) neradīs pievienoto vērtību ministra noteikumu institūta ieviešanai.

2.2.5. Nepieciešamība noteikt principus, kā tiks risinātas kolīzijas starp ministru noteikumiem

Ieviešot ministra noteikumu institūtu, pastāv pamatotas bažas par iespējamām kolīzijām starp dažādu ministru izdotajiem noteikumiem. Līdz ar to par nepieciešamu kļūst principu noteikšana, pēc kuriem tiks atrisinātas kolīzijas ministru noteikumu starpā.

3. Risinājums

Izvērtējot šajā konceptuālajā ziņojumā minētās ministra noteikumu institūta ieviešanas pozitīvās un negatīvās sekas, konceptuālā ziņojuma izstrādes darba grupa nonāca pie secinājuma, ka ministra noteikumu institūta ieviešana nav lietderīga, jo potenciālo ieguvumu no tā būs acīmredzami mazāk, nekā problēmu.

4. Ietekme uz problēmas risināšanu

Ņemot vērā konceptuālā ziņojuma izstrādes darba grupas secinājumu, ka ministra noteikumu institūta ieviešana nav lietderīga, risinājuma sākotnējā ietekmes izvērtējuma rezultāti netiek vērtēti, jo risinājums neparedz izmaiņas esošajā ārējo normatīvo aktu sistēmā.

5. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu

Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu netiek aprēķināta, jo risinājums nemaina pastāvošo ārējo normatīvo aktu sistēmu.

Secinājumi

Tiesību normu izdevēja maiņa pati par sevi nesamazinās normatīvā regulējuma apjomu un arī nenodrošinās tā kvalitāti. Tieši otrādi – ministra noteikumu institūta ieviešana varētu negatīvi ietekmēt tiesiskā regulējuma kvalitāti, ņemot vērā šaurāku saskaņošanas procesu, kā arī iespējamu kompetenču pārklāšanos un līdz ar to arī iespējamās pretrunas starp dažādu ministru izdotajiem noteikumiem. Atsevišķu valsts pārvaldes iestāžu darbības atvieglošanu nevar pretstatīt personu tiesībām vieglā un pieejamā veidā būt informētām par savām tiesībām un pienākumiem un iepazīties ar normatīviem aktiem.

Ņemot vērā minēto, ministra noteikumu institūta ieviešana nav vērtējama kā risinājums normatīvo aktu skaita un apjoma samazināšanai vai kvalitātes uzlabošanai.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs