problēma

Latvieši. Šodien. Rīt. Tālāk...

Oļģerts Krastiņš, Statistisko metožu un matemātiskās statistikas laboratorijas vadītājs, LZA īstenais loceklis, Dr.h.ekon., profesors, - "Latvijas Vēstnesim"

Jau sesto gadu Latvijā vairāk cilvēku nomirst nekā piedzimst. Ja neskaita pirmos pāris pēckara gadus, mirušo skaits pirmo reizi par 116 cilvēkiem pārsniedza dzimušo skaitu 1991.gadā. Turpmākajos gados šī negatīvā bilance nepārtraukti pieauga: 3851; 12438; 17501 un 1995.g. - 18610, kopā piecos gados "dabisko" procesu rezultātā valsts ir zaudējusi 52516 iedzīvotājus.

Ir vajadzīgs kāds salīdzinājums. Pēc akadēmiķa J.Stradiņa datiem, 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizveda 14500, 1949.gada 25.martā tajā pašā virzienā bija jābrauc 42000 (Trešā atmoda. - 1992.-24.,28.lpp.). Šie likteņi mums sāp vēl pēc pusgadsimta. Vai tiem, kas ir pie varas, sāp nepaēdušo, par ārstēšanu un dzīvokli samaksāt nespējīgo un rezultātā priekšlaikus mirušo un vienkārši nedzimušo likteņi pēdējos gados? Daudziem, personīgo bagātību krājot, tautas likteņi ir kļuvuši vienaldzīgi. Kur būs balto krustu rindas nabadzībā mirušajiem? Kas par tiem atbildēs vēstures tiesā?

Autoram ir gadījies dzirdēt pārsteidzošu taisnošanos: neizmirstot jau latvieši, bet "okupanti", un tas esot pat labi...

Ir nepieciešams regulāri publicēt ne vien kopējo valstī dzimušo un mirušo skaitu, bet arī pa galvenajām tautību grupām. Tad redzēsim, ka izkapts pļauj visus, tiesa, ar nedaudz atšķirīgu intensitāti.

Latviešiem mirušo skaits pirmo reizi pārsniedza dzimušo skaitu 1992.gadā, tātad gadu vēlāk nekā valstī kopumā (1.tabula). Rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, 1995.gadā latviešiem piedzima 10,0 bērni, otrai izplatītākai tautībai - krieviem - 6,5, tātad dzimušo latviešiem bija vairāk. Toties vairāk arī mirušo. No 1000 latviešiem nomira 15,6, no 1000 krieviem - 14,4. Negatīvais saldo latviešiem - 5,6, krieviem - 7,9, kas nav ne morāls, ne politisks mierinājums.

Dzimstības samazināšanās un mirstības pieaugums pēdējos gados notiek vienlaikus, bet ar dažādu intensitāti. 1995.gadā, salīdzinot ar 1990.gadu, latviešu piedzima par 35,8 procentiem mazāk, bet nomira par 8,0 procentiem vairāk.

Skatiens pagātnē un nākotnē

Laikā no 1925. līdz 1939.gadam Latvijā ik gadus piedzima 23-28 tūkst. latviešu bērnu, bet nomira 19-21 tūkst. latviešu. Raksturīgs latviešu dabiskais pieaugums bija 6-8 tūkst. gadā, samazinoties līdz 3-4 tūkst. pēckrīzes gados - 1933.-1935.g. (Statistikas tabulas - neizdotā Latvijas statistikas gadagrāmata 1940.-14.lpp.). Tā kā toreiz valstī bija augsts latviešu īpatsvars, viņi noteica arī kopējo demogrāfisko situāciju.

Tautas pieaugums, kas mūsdienu apstākļos būtu jāvērtē kā ļoti labs, neapmierināja tālaika demogrāfus un saskares nozaru pētniekus. Kā plašākie tālaika darbi, kas veltīti tautas ataudzes problēmām, jāmin: R.Freijvalds. Latviešu tautas mūžs.- 1936.g. (vairāk publicista skatījumā) un O.Piņķis. Daudzbērnu ģimeņu nozīme tautas un valsts dzīvē.- 1940.g. (vairāk zinātnieka skatījumā).

O.Piņķis, piemēram, secina: "Ja kāda tauta grib pastāvēt kā valsts zināmā teritorijā, tad viņai vispirms šī teritorija jāpiepilda ar saviem cilvēkiem. Tikai tad var izveidoties spēcīga nacionāla valsts. Tikai tad tautas teritorija nebūs viegla laupījuma objekts tuviem un tāliem iekarotājiem." (97.lpp.).

Tālaika demogrāfi gandrīz visu uzmanību ir pievērsuši dzimstības palielināšanai, mirstības samazināšanu atstājot mediķu un sociālās aprūpes ziņā.

1947.-1990.gadā Latvijas iedzīvotāju ikgadējais dabiskais pieaugums svārstījās no 2,5-3,5 tūkst. (1947., 1977.-1981., 1990.g.) līdz 11-14 tūkst. (1954.-1964., 1986.g.) (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995.-1995., 38.-39.lpp.).

Dzimušo un mirušo skaitu pa tautībām šajā laikā publicēja reti. Kā izņēmums jāvērtē Maskavā 1990.gadā izdotā "Demogrāfijas gadagrāmata" (krievu val.), kurā uzrādīts dzimušo un mirušo latviešu skaits Latvijā 1979. un 1989.g. Pēc šī avota zināms, ka 1979.gadā Latvijā piedzima 17448 latvieši, bet nomira 20081 (181.lpp.). Tātad toreiz vismaz dažos gados latviešiem bija negatīvs dabiskais pieaugums, kaut gan republikā kopumā bija "viss kārtībā". 1989.g. attiecīgie skaitļi ir 20964; 18784; + 2180.

Mūsdienu demogrāfi akadēmiķis P.Zvidriņš un I.Vanovska secina, ka 1989.g. ".. salīdzinājumā ar bijušo PSRS republiku pamattautībām latviešu dabiskais pieaugums bija viszemākais. Attiecīgajās republikās 1989.gadā krieviem tas bija 2,5, ukraiņiem - 1,7, baltkrieviem - 4,4[..] lietuviešiem - 5,1, igauņiem - 2,7, bet latviešiem - tikai 1,6 uz 1000 iedzīvotājiem" (Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. - 1992.-119.lpp.).

Par mirstības, nāves cēloņu un mūža ilguma problēmām šajā periodā nopietnu darbu izdeva J.Krūmiņš - "Iedzīvotāju mūža ilgums - tendences un palielināšanās problēmas". (1993).

Uz lielām problēmām ir lietderīgi paskatīties no liela attāluma. Lūk, ko 1983.g. Melburnā E.Dunsdorfa rediģētajā krājumā "Archīvs. XXIII. Demogrāfija" rakstīja A.Zeidaks: "Par savu zemi runājot, mēs dažkārt aizmirstam un neiedomājamies, ka Latvija ir ne vien mūsu, bet arī vēl otras un daudz mazākas tautas tēvuzeme. Lībiešu ir vairs tikai kāds simts. Latvijas skaistuma pazinēji tās skaistākajām vietām droši vien pieskaitītu arī Salacas krasta Skaņo kalnu un Slīteres Zilos kalnus. Vēl tikai pirms kādām piecām paaudzēm pie Salacas dzīvoja lībieši. Vēl šobrīd pie Zilajiem kalniem dzīvo lībiešu pēdējās paaudzes. Mēs, latvieši, šīs vietas diezgan ilgi esam uzskatījuši par savām jau pirms senāko saimnieku nāves. Tagad krievi Rīgu jau sāk uzskatīt par savu un Daugavpili uzskata par savas zemes daļu. Šādu ikdienišķu un ne politisku uzskatu visdziļākais iemesls ir, ka tauta ar šobrīd spēcīgākām vairošanās paražām pamatoti nojauš savu nākotnes daļu." (158.lpp.).

Kad A.Zeidaks rakstīja šo darbu, latviešu dabiskais pieaugums bija nepietiekams. Bet tas bija. Tagad ir "dabiskais" izmirums.

Ko A.Zeidaks rakstītu tagad?

Sānvirzes doma

Demogrāfija mūsdienās ir viena no svarīgākajām sociālo zinātņu apakšnozarēm. Arī Latvijas demogrāfiem ir visai atzīstami panākumi. Ir izpētīta paaudžu nomaiņa pa tautībām, pilsētās un laukos, reģionos un rajonos, izveidotas sarežģītas izdzīvošanas (mirstības) tabulas un pētīšanas metodes. Ko mēs vēl varētu teikt, kas nebūtu jau pateikts?

Pateikt ko jaunu demogrāfijā laikam iespējams, vienīgi paskatoties no malas. Akadēmiķis I.Lazovskis, atsaucoties uz R.Grīsli, to sauc par sānvirzes domāšanu (Zinātnes un kultūras kopsakars. - Karogs, 1988, Nr.1, 127.-128.lpp.).

Ir jāizvirza zinātniska teorija vai vismaz hipotēze par faktoriem, kas determinē demogrāfiskos notikumus.

Saskaņā ar mūsu pārliecību ģimenes labsajūtu, ticību rītdienai, kas ir psiholoģiskais pamats, uzņemoties atbildību radīt bērnus, kultūras cilvēkiem nosaka ģimenes sociālais stāvoklis un daļēji arī materiālā labklājība. Turklāt nevis īslaicīga, pašreizējā labklājība, bet pārliecība, ka tā saglabāsies vai uzlabosies nākamajos 20-25 gados. Apmēram tik ilgs laiks nepieciešams, lai izaudzinātu vienu, divus, varbūt trīs bērnus.

Ģimenes sociālo stāvokli pamatos nosaka sociālā grupa. Tā lielā mērā determinē arī materiālo labklājību un nākotnes cerības. Tādēļ tautas ataudzes problēmas izpēte būtu jācentrē sociālo grupu vitalitātes izpētē, bet demogrāfiskā un arī valsts politika - šo grupu formēšanā, palielinot sociāli stabilāko un vitālāko grupu īpatsvaru valstī. Pie mums ne viens, ne otrs līdz šim nav darīts.

Profesionālie demogrāfi droši vien taisnosies, ka nav piemērotu datu un nav arī pieņemts to darīt. Sava taisnība viņiem būs. Nopietnam pētījumam nederēja tās sociālās grupas, kādas izmantoja bijušās PSRS statistika (strādnieki, kalpotāji, kolhoznieki), jo sociālā dažādība katras grupas ietvaros bija lielāka nekā atšķirības starp grupām. Nav pieņemams arī mūsdienās lietotais pamatdalījums darba devējos un darba ņēmējos. Zinām taču, ka ikkatrs bagātāks bankas vai firmas īpašnieks pārveido savu uzņēmumu par akciju sabiedrību vai sabiedrību ar ierobežotu atbildību, jo tad ir daudz izdevīgāk bankrotēt. Līdz ar to lielas komercbankas vai firmas īpašnieks, kļuvis par prezidentu, var uzskatīt sevi par algotu darbinieku, par darba ņēmēju. Viņš nonāk vienā sociālā grupā ar sava uzņēmuma apkopēju (!). Starp citu, varbūt bieži tādēļ valstī ir samērā lielas un pieaugošas vidējās algas, tikai īstie darba ņēmēji savā makā šo pieaugumu nejūt.

Mūsu mērķim visumā piemērotas sociālās grupas izdalīja ceturtajā tautas skaitīšanā Latvijā 1935.gadā. Datu izstrādēs izmantoja septiņas grupas, no kurām pirmās četras bija paredzētas īpašniekiem un to ģimenes locekļiem (turpmāk šīs grupas apvienojam). "Par īpašnieku uzskatīta persona, kam pieder saimniecība, uzņēmums vai vispār kāds pasākums, piem.: lauksaimnieks, tirgotājs, važonis, privāti praktizējošs ārsts, advokāts, būvuzņēmējs, drēbnieks, kas pieņem pasūtījumus utt. Līdzīpašnieki uzskatāmi par īpašniekiem." (Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā. VI - 1939.-435.-436.lpp.).

Īpašnieku sociālo grupu traktēja ļoti plaši. No visiem latviešu tautības strādājošajiem un to piederīgajiem īpašnieku grupā ieskaitīja 25,0 procentus. Mūsdienās pie darba devējiem sevi pieskaita nepilni 4 procenti nodarbināto. Divas citas pamatgrupas veidoja algotie darbinieki. Ļoti svarīga algota darbinieka pazīme bija tā, ka tas "savu darbu nevar nodot citam" (turpat, 436.lpp.).

No latviešu tautības strādājošajiem un to piederīgajiem sociālā grupā "algotie valsts darbā" ieskaitīja 35,5 procentus, bet "privātā dienestā" - 39,5 procentus. Tātad visas trīs pamatgrupas ir pārstāvētas pietiekami.

Lai raksturotu demogrāfisko aktivitāti šajās grupās, ir jāizpēta to vecumu struktūra. Var rēķināt līdz 14 gadiem vecu bērnu īpatsvaru no kopējā iedzīvotāju skaita grupā. Tā darījām savās iepriekšējās publikācijās, piemēram, Demogrāfiskā aktivitāte dažādās sociālās grupās. - LZA Vēstis. A. 1994, Nr.2., 21.-28.lpp. Tur var atrast datus arī par visiem Latvijas iedzīvotājiem kopā un par nelatviešiem.

Tomēr vēl uzskatāmāks varētu būt līdz 14 gadu vecu bērnu pretstatījums 20-59gadu veciem ģimenes locekļiem. Abu grupu robežas par dažiem gadiem ir diskutējamas, mums ir jāizmanto tās robežas, kādas lietotas tālaika izstrādēs (2.tabula).

Sauksim par potenciāliem vecākiem 20-59gadus vecus iedzīvotājus, jo tiem teorētiski varētu būt bērni. Daļai no viņiem objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ bērnu nav vai nav ģimenes vispār. Tādēļ 2.tabulā norādītos skaitļus reizinot ar divi un dalot ar simtu, iegūstam vidējo bērnu skaitu potenciālajā ģimenē. Reāli nodibinātās ģimenēs tas bija lielāks.

2. tabulā ir pārliecinoši redzams, ka demogrāfiski visaktīvākie ir bijuši sociāli visnodrošinātākie - īpašnieki. Viņiem, rēķinot vidēji visās saimniecības nozarēs, uz 100 potenciāliem vecākiem bija 53 bērni. Saprotams, ka sociāli visaizsargātākie ir privātos uzņēmumos strādājošie. Viņiem uz 100 potenciāliem vecākiem - tikai 28 bērni, tātad divreiz mazāk nekā īpašniekiem. Valsts darbs pēc sociālā statusa un līdz ar to pēc demogrāfiskās aktivitātes ieņem starpstāvokli: 36 bērni uz 100 potenciāliem vecākiem.

Secinājumi, kurus izdarījām pēc visu nozaru apvienotiem datiem, visumā ar dažām īpatnībām ir spēkā gandrīz visās saimniecības nozarēs, ņemot tās atsevišķi.

Toreiz pamatnozare bija lauksaimniecība. No visiem latviešu tautības strādājošajiem un to piederīgajiem lauksaimniecībā ienākumus guva 66,4 procenti. No viņiem 81,6 procenti bija īpašnieki - vecsaimnieku vai divdesmito gadu agrārās reformas gaitā izveidoto jaunsaimnieku ģimeņu locekļi.

Lauksaimniecībā nodarbināto ģimeņu demogrāfiskā aktivitāte bija daudz augstāka nekā citās nozarēs nodarbināto. Lauku iedzīvotāji atjaunoja latviešu tautu, un tas ir viņu vēsturiskais nopelns, vienalga ko par lauksaimniecībā ieguldītā kapitāla mazo peļņu rakstīja tālaika un raksta šodien tirgus liberāļi.

Nedaudz pārsteidz, ka lauksaimniecībā valsts darbā nodarbināto demogrāfiskā aktivitāte pat pārsniedz lauksaimnieku aktivitāti. Skaitliski lauksaimniecībā valsts darbā nodarbināto nebija daudz, un kopējo demogrāfisko situāciju valstī tie nevarēja daudz ietekmēt. Nesalīdzināmi sliktāk jutās laukstrādnieki jeb, kā toreiz teica, kalpi un kalpones. Viņu demogrāfiskā aktivitāte neatbilst lauku iedzīvotāju līmenim, bet vairāk dažām pilsētnieciskām grupām.

Īpašnieku un privātā algotā darbā nodarbināto demogrāfiskā aktivitāte pārliecinoši un ievērojami atšķiras rūpniecībā, tirdzniecībā, satiksmē, veselības kopšanā. Vienīgi brīvajās profesijās atšķirību nav.

Sociāli visneaizsargātāk jutušies privātā darbā strādājošie mājkalpotāji, un viņu demogrāfiskā aktivitāte bijusi viszemākā.

Jāsecina, ka ne vien savs īpašums, savs uzņēmums, bet arī valsts darbs dod sociālu drošību un paļāvību. Vairākās nozarēs valsts darbā saistīto demogrāfiskā aktivitāte ir pārsniegusi īpašnieku aktivitāti: lauksaimniecībā, satiksmē, brīvajās profesijās, veselības kopšanā. Arī no tā varam izdarīt politiskus secinājumus.

Tieši tajās sociālajās grupās, kurās vairāk bērnu, ir bijis arī vairāk sirmgalvju (3.tabula). Izņēmums ir bijis vienīgi publiskais dienests, kurā ieskaitīja armiju, robežsargus, floti - ar ļoti mazu sirmgalvju īpatsvaru, un mājkalpotāji tieši pretēji - ar ļoti augstu sirmgalvju īpatsvaru. Pēdējā grupā sirmgalvji, it īpaši sievietes, pārsvarā nav bijušas apgādājamās, bet strādājošās. Šīs specifiskās grupas prasa plašāku izpēti, kas šajā rakstā nav iespējams un vajadzīgs.

Tā kā īpašnieku un valsts darbā strādājošo sociālajās grupās sirmgalvji ir sasnieguši lielāku vidējo vecumu nekā privātā dienestā strādājošo grupā un 3.tabulā redzamās atšķirības nosaka divu un vairākpaaudžu ģimeņu īpatsvars, tad tas arī prasa papildu izpēti. Ekspertīzes vērtējums ir tāds, ka darbojušies abi faktori.

Piemēram, skaitliski lielākajā latviešu tautības lauksaimniecībā strādājošo un to piederīgo grupā 60 gadu veci un vecāki iedzīvotāji šaurākās vecuma grupās sadalījās šādi: 60-64gadu veci īpašnieku grupā - 33,7 procenti, kalpu grupā - 42,7 procenti, 65-69 gadu veci - 25,1 procents un 26,7 procenti, bet virs 70 gadu veci īpašnieku grupā - 41,2 procenti, kalpu grupā - tikai 30,6 procenti. Tas nepārprotami norāda, ka īpašnieku grupā sirmgalvju vidējais vecums ir lielāks.

Pamatnozarē - lauksaimniecībā - bija daudz sirmgalvju, kas palika saimniecību īpašnieki, dzīvojot un strādājot kopā ar pieaugušajiem bērniem un bērnubērniem (triju paaudžu ģimenes).

Turpmākie pētījumi sirmgalvju statistiku precizēs. Tomēr jau tagad var droši apgalvot, ka labvēlīgākās sociālās grupās tiek nodrošināta ne vien augstāka dzimstība, bet arī laimīgāks mūža rudens.

Demogrāfisko situāciju tautā var uzlabot vienīgi plaša vidusšķira - mēreni nodrošinātas ģimenes, kuras nejūt bailes par rītdienu.

Pēc vairāku autoru domām pašreiz Latvijā vidusšķiras nemaz nav. Varbūt tai var pieskaitīt dažus veiksmīgākos Breša zemniekus, kādus individuāli praktizējošus advokātus un ārstus, augstākos ierēdņus, kuri vēl nav saauguši ar komercstruktūrām, un jaunbagātnieku slāni. Katrā ziņā tas ir ļoti, ļoti maz.

Ultraliberālā saimnieciskā politika ved uz vidusšķiras iznīcināšanu. Ejot pa šo ceļu, ir sagaidāma tālāka sabiedrības hipernoslāņošanās. Rezultātā - saujiņa miljonāru un nabaga tauta. Tad tautas izmiršana turpināsies.

Savs kaktiņš, savs stūrītis

Spilgts piemērs, kā uzlabot iedzīvotāju sociāli ekonomisko stāvokli un līdz ar to celt viņu demogrāfisko aktivitāti, bija divdesmito gadu agrārā reforma. Esam aprēķinājuši, ka šīs reformas rezultātā no bezperspektīvā kalpu stāvokļa saimnieku kārtā tika pacelti vismaz 79 tūkstoši jaunsaimnieku un citu zemes ieguvēju. Pieskaitot tiem viņu saimniecībās strādājošos ģimenes locekļus, bērnus un sirmgalvjus, var vērtēt, ka "savu kaktiņu, savu stūrīti zemes" bija ieguvuši 338 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tā jau bija liela Latvijas iedzīvotāju daļa (Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze. I daļa. - 1996. - 26.lpp. u.c.).

Agrārā reforma orientējās uz samērā nelielām (līdz 22ha) ģimenes jaunsaimniecībām. Vairāki tautsaimnieki jau toreiz un tagad, vēsturiskā skatījumā vērtējot no tirgus ekonomikas viedokļa, ir izteikušies, ka šīs saimniecības bija par mazām.

Varam aprēķināt, ka, ja tālaika 2-15ha saimniecības būtu reorganizētas par 40ha lielām tirgus saimniecībām, lauku un pilsētu proletariāta rindas būtu papildinātas par apmēram 340 tūkstošiem iedzīvotāju. Ja viņi pārņemtu šīs grupas demogrāfisko pasivitāti, tāda eksperimenta rezultātā vienas paaudzes laikā Latvija zaudētu ap 47 tūkstošiem bērnu (Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze I daļa. - 1996. - 31.-32.lpp.).

Pat saimniecības vēsturnieks A.Aizsilnieks, kurš, vadoties no tirgus liberāļa pozīcijām, Latvijas un īpaši K.Ulmaņa autoritārā perioda saimniecisko politiku vērtē krasi negatīvi, ir spiests konstatēt: " ..tīri ekonomiskais pametums jāuzskata kā samaksa par latvju tautas pastāvēšanas iespējām un tās neatkarības nodrošināšanu līdz Otram pasaules karam." (Latvijas saimniecības vēsture. - 1968.-240.lpp.).

Mūsdienu agrārā reforma, no kuras gaidījām līdzīgu sociālu pacēlumu, noritēja samocīti. Tika konfrontēti un sanaidoti bijušo īpašnieku mantinieki ar darbarūķiem, kas zemi kopuši pēdējos 50 gados. Var saprast tos mantiniekus, kuri patiešām gribēja atgriezties laukos un dzīvot tēva mājās. Bet kā vērtēt tos, kuriem mantojums iecerēts tikai kā ienākuma avots, nereti - vienreizējs. Aiz viņiem paliek celmi, izcirsti meži un pamesti, usnēm un dadžiem aizauguši tīrumi. Arī dziļa sāpe to lauku cilvēku sirdīs, kuriem tajā visā jānoskatās.

Divdesmito gadu agrārās reformas likums zemi deva tikai tiem, kas gribēja dzīvot savā saimniecībā un pierādīja, ka spēs zemi apstrādāt.

Nav zināms, ka šodien būtu pieņemts kas līdzīgs tālaika likumam "Agrārās iekārtas nostiprināšana" (agrārās reformas likuma III daļa). Šis likums aizliedza apvienot vienās rokās vairāk par 50 ha zemes, bet apvienošanu 22 līdz 50 ha robežās pieļāva vienīgi ar ikreizēju valdības atļauju. Ja var ticēt avīžu un radio informācijai, mūsdienu laukos jau esot parādījušās pusmuižas ar vairākiem simtiem hektāru zemes un, protams, ar daudziem kalpiem. Varbūt mums paredzētas arī īstas muižas?

Savs stūrītis zemes kā sociālas drošības garants ir domāts vienīgi lauku iedzīvotājiem. Pilsētnieki varētu cerēt vienīgi uz drošu kaktiņu kādā daudzdzīvokļu namā. Bet arī dzīvokļu politika mūsdienās nav orientēta ne sociālā, ne nacionālā taisnīguma interesēs (par to jau rakstījām "LV" 16.augustā un citur).

Rezultātā nonākam pie sāpes un ne vien par latviešu skaita, bet arī par latviešu mentalitātes saglabāšanu.

Bez savas valodas viens no latviešu mentalitātes stūrakmeņiem ir no tālas senatnes pārmantotais viensētu dzīvesveids. Transformējoties mūsu gadsimta apstākļos, tas nozīmē prasību pēc zināmas stabilitātes: vēlmi ilgi strādāt vienā darba vietā, dzīvot vienā mājā vai dzīvoklī, kļūt par šīs vides daļu.

Amerikā esot citādi (pats tur neesmu bijis). Esot tradīcija, ka reizi 4-5gados jāmaina darbavieta, parasti vienlaikus arī dzīvoklis. Tad cilvēks neiesūnojot. Tā arī ir sava īpaša mentalitāte, bet cita.

Ja latviešiem ir jākļūst par "pribaltijas jeņķiem", tad mūsu paraugs ir arī piecdesmito-astoņdesmito gadu "migranti". Arī viņi brauca tur, kur bija saklausījuši labāku dzīvi. Un tas no ultraliberālā tirgus viedokļa ir tikai apsveicami.

Vai cilvēks iegūst migranta dvēseli tikai starpvalstu klejojumos? Kāda dzimtene un dzimtenes mīlestība var rasties kalpa bērnam, kuru jau divu triju gadu vecumā jurģos pirmo reizi vecāki uzsēdina uz mantu vezuma, lai vestu uz nākamo pieturu, kārtējo dzīves staciju?

Taču ne vien politisks, bet arī nacionāli vēsturisks krustceļš. Kādai būt Latvijai un latviešiem jau pēc 20-50gadiem?

Latviešu dzejnieks un zināmā mērā pravietis E.Virza māju (dzīves stabilitātes simbolu) noliek visa centrā:

"...kas tad tauta ir? Tā ir noslēgtas debesis, kur zvaigžņu vietā mirdz un laistās ģimenes, kas visas griežas ap māju, no kuras tās cēlušās." (Kārlis Ulmanis, 1935.-229.lpp.).

Ja latvieši savu tautu un dzīvesziņu saglabāja verdzības gadsimtos vai viņi to ļaus iznīcināt totālajam tirgum?

Tautai jāņem liktenis savās rokās.

1.tabula

Dzimušo un mirušo latviešu skaits

1990 1991 1992 1993 1994 1995

Dzimuši

(latviešu mātēm) 21438 20107 19418 17256 15729 13763

Miruši 19892 19797 20002 21665 22683 21493

Dabiskais pieaugums 1546 310 -584 -4409 -6954 -7730

Datu avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmatas; par 1995.g. - VSK nepublicēti materiāli.

2.tabula

Līdz 14 gadu vecu bērnu skaits

latviešu tautības strādājošo un to piederīgo ģimenēs,

rēķinot uz simts 20-59 gadu veciem ģimenes locekļiem 1935.g.

Saimniecības nozare Sociālā grupa

īpašnieki valsts darbā privātā darbā Vidēji

strādājošie strādājošie visās grupās

Lauksaimniecība 56,2 59,0 33,6 51,8

Rūpniecība 39,4 38,9 27,9 33,4

Tirdzniecība 31,4 29,0 23,0 27,1

Satiksme 41,5 42,8 26,4 39,5

Publiskais dienests - 31,9 - 31,9

Brīvās profesijas 25,6 31,7 26,4 30,2

Veselības kopšana 26,3 28,5 16,5 23,9

Mājkalpotāji - 37,7 11,9 12,5

Vidēji visās nozarēs,

bez lauksaimniecības 36,9 35,0 24,1 30,9

Vidēji visās nozarēs 53,3 36,4 28,2 43,8

Aprēķināts izmantojot: Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.g.-VI-1939.-612.-617.lpp.

3.tabula

Sešdesmit gadu un vecāku sirmgalvju skaits

latviešu tautības strādājošo un to piederīgo ģimenēs,

rēķinot uz simts 20-59 gadu veciem ģimenes locekļiem 1935.g.

Saimniecības nozare Sociālā grupa

īpašnieki valsts darbā privātā darbā Vidēji

strādājošie strādājošie visās grupās

Lauksaimniecība 29,7 19,1 16,2 26,9

Rūpniecība 25,2 13,4 13,3 17,1

Tirdzniecība 25,0 14,6 13,8 18,6

Satiksme 31,7 13,2 12,9 15,8

Aprēķināts izmantojot: Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.g.-VI-1939.-612.-617.lpp.

nejūt.

Mūsu mērķim visumā piemērotas sociālās grupas izdalīja ceturtajā tautas skaitīšanā Latvijā 1935.gadā. Datu izstrādēs izmantoja septiņas grupas, no kurām pirmās četras bija paredzētas īpašniekiem un to ģimenes locekļiem (turpmāk šīs grupas apvienojam). "Par īpašnieku uzskatīta persona, kam pieder saimniecība, uzņēmums vai vispār kāds pasākums, piem.: lauksaimnieks, tirgotājs, važonis, privāti praktizējošs ārsts, advokāts, būvuzņēmējs, drēbnieks, kas pieņem pasūtījumus utt. Līdzīpašnieki uzskatāmi par īpašniekiem." (Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā. VI - 1939.-435.-436.lpp.).

Īpašnieku sociālo grupu traktēja ļoti plaši. No visiem latviešu tautības strādājošajiem un to piederīgajiem īpašnieku grupā ieskaitīja 25,0 procentus. Mūsdienās pie darba devējiem sevi pieskaita nepilni 4 procenti nodarbināto. Divas citas pamatgrupas veidoja algotie darbinieki. Ļoti svarīga algota darbinieka pazīme bija tā, ka tas "savu darbu nevar nodot citam" (turpat, 436.lpp.).

No latviešu tautības strādājošajiem un to piederīgajiem sociālā grupā "algotie valsts darbā" ieskaitīja 35,5 procentus, bet "privātā dienestā" - 39,5 procentus. Tātad visas trīs pamatgrupas ir pārstāvētas pietiekami.

Lai raksturotu demogrāfisko aktivitāti šajās grupās, ir jāizpēta to vecumu struktūra. Var rēķināt līdz 14 gadiem vecu bērnu īpatsvaru no kopējā iedzīvotāju skaita grupā. Tā darījām savās iepriekšējās publikācijās, piemēram, Demogrāfiskā aktivitāte dažādās sociālās grupās. - LZA Vēstis. A. 1994, Nr.2., 21.-28.lpp. Tur var atrast datus arī par visiem Latvijas iedzīvotājiem kopā un par nelatviešiem.

Tomēr vēl uzskatāmāks varētu būt līdz 14 gadu vecu bērnu pretstatījums 20-59gadu veciem ģimenes locekļiem. Abu grupu robežas par dažiem gadiem ir diskutējamas, mums ir jāizmanto tās robežas, kādas lietotas tālaika izstrādēs (2.tabula).

Sauksim par potenciāliem vecākiem 20-59gadus vecus iedzīvotājus, jo tiem teorētiski varētu būt bērni. Daļai no viņiem objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ bērnu nav vai nav ģimenes vispār. Tādēļ 2.tabulā norādītos skaitļus reizinot ar divi un dalot ar simtu, iegūstam vidējo bērnu skaitu potenciālajā ģimenē. Reāli nodibinātās ģimenēs tas bija lielāks.

2. tabulā ir pārliecinoši redzams, ka demogrāfiski visaktīvākie ir bijuši sociāli visnodrošinātākie - īpašnieki. Viņiem, rēķinot vidēji visās saimniecības nozarēs, uz 100 potenciāliem vecākiem bija 53 bērni. Saprotams, ka sociāli visaizsargātākie ir privātos uzņēmumos strādājošie. Viņiem uz 100 potenciāliem vecākiem - tikai 28 bērni, tātad divreiz mazāk nekā īpašniekiem. Valsts darbs pēc sociālā statusa un līdz ar to pēc demogrāfiskās aktivitātes ieņem starpstāvokli: 36 bērni uz 100 potenciāliem vecākiem.

Secinājumi, kurus izdarījām pēc visu nozaru apvienotiem datiem, visumā ar dažām īpatnībām ir spēkā gandrīz visās saimniecības nozarēs, ņemot tās atsevišķi.

Toreiz pamatnozare bija lauksaimniecība. No visiem latviešu tautības strādājošajiem un to piederīgajiem lauksaimniecībā ienākumus guva 66,4 procenti. No viņiem 81,6 procenti bija īpašnieki - vecsaimnieku vai divdesmito gadu agrārās reformas gaitā izveidoto jaunsaimnieku ģimeņu locekļi.

Lauksaimniecībā nodarbināto ģimeņu demogrāfiskā aktivitāte bija daudz augstāka nekā citās nozarēs nodarbināto. Lauku iedzīvotāji atjaunoja latviešu tautu, un tas ir viņu vēsturiskais nopelns, vienalga ko par lauksaimniecībā ieguldītā kapitāla mazo peļņu rakstīja tālaika un raksta šodien tirgus liberāļi.

Nedaudz pārsteidz, ka lauksaimniecībā valsts darbā nodarbināto demogrāfiskā aktivitāte pat pārsniedz lauksaimnieku aktivitāti. Skaitliski lauksaimniecībā valsts darbā nodarbināto nebija daudz, un kopējo demogrāfisko situāciju valstī tie nevarēja daudz ietekmēt. Nesalīdzināmi sliktāk jutās laukstrādnieki jeb, kā toreiz teica, kalpi un kalpones. Viņu demogrāfiskā aktivitāte neatbilst lauku iedzīvotāju līmenim, bet vairāk dažām pilsētnieciskām grupām.

Īpašnieku un privātā algotā darbā nodarbināto demogrāfiskā aktivitāte pārliecinoši un ievērojami atšķiras rūpniecībā, tirdzniecībā, satiksmē, veselības kopšanā. Vienīgi brīvajās profesijās atšķirību nav.

Sociāli visneaizsargātāk jutušies privātā darbā strādājošie mājkalpotāji, un viņu demogrāfiskā aktivitāte bijusi viszemākā.

Jāsecina, ka ne vien savs īpašums, savs uzņēmums, bet arī valsts darbs dod sociālu drošību un paļāvību. Vairākās nozarēs valsts darbā saistīto demogrāfiskā aktivitāte ir pārsniegusi īpašnieku aktivitāti: lauksaimniecībā, satiksmē, brīvajās profesijās, veselības kopšanā. Arī no tā varam izdarīt politiskus secinājumus.

Tieši tajās sociālajās grupās, kurās vairāk bērnu, ir bijis arī vairāk sirmgalvju (3.tabula). Izņēmums ir bijis vienīgi publiskais dienests, kurā ieskaitīja armiju, robežsargus, floti - ar ļoti mazu sirmgalvju īpatsvaru, un mājkalpotāji tieši pretēji - ar ļoti augstu sirmgalvju īpatsvaru. Pēdējā grupā sirmgalvji, it īpaši sievietes, pārsvarā nav bijušas apgādājamās, bet strādājošās. Šīs specifiskās grupas prasa plašāku izpēti, kas šajā rakstā nav iespējams un vajadzīgs.

Tā kā īpašnieku un valsts darbā strādājošo sociālajās grupās sirmgalvji ir sasnieguši lielāku vidējo vecumu nekā privātā dienestā strādājošo grupā un 3.tabulā redzamās atšķirības nosaka divu un vairākpaaudžu ģimeņu īpatsvars, tad tas arī prasa papildu izpēti. Ekspertīzes vērtējums ir tāds, ka darbojušies abi faktori.

Piemēram, skaitliski lielākajā latviešu tautības lauksaimniecībā strādājošo un to piederīgo grupā 60 gadu veci un vecāki iedzīvotāji šaurākās vecuma grupās sadalījās šādi: 60-64gadu veci īpašnieku grupā - 33,7 procenti, kalpu grupā - 42,7 procenti, 65-69 gadu veci - 25,1 procents un 26,7 procenti, bet virs 70 gadu veci īpašnieku grupā - 41,2 procenti, kalpu grupā - tikai 30,6 procenti. Tas nepārprotami norāda, ka īpašnieku grupā sirmgalvju vidējais vecums ir lielāks.

Pamatnozarē - lauksaimniecībā - bija daudz sirmgalvju, kas palika saimniecību īpašnieki, dzīvojot un strādājot kopā ar pieaugušajiem bērniem un bērnubērniem (triju paaudžu ģimenes).

Turpmākie pētījumi sirmgalvju statistiku precizēs. Tomēr jau tagad var droši apgalvot, ka labvēlīgākās sociālās grupās tiek nodrošināta ne vien augstāka dzimstība, bet arī laimīgāks mūža rudens.

Demogrāfisko situāciju tautā var uzlabot vienīgi plaša vidusšķira - mēreni nodrošinātas ģimenes, kuras nejūt bailes par rītdienu.

Pēc vairāku autoru domām pašreiz Latvijā vidusšķiras nemaz nav. Varbūt tai var pieskaitīt dažus veiksmīgākos Breša zemniekus, kādus individuāli praktizējošus advokātus un ārstus, augstākos ierēdņus, kuri vēl nav saauguši ar komercstruktūrām, un jaunbagātnieku slāni. Katrā ziņā tas ir ļoti, ļoti maz.

Ultraliberālā saimnieciskā politika ved uz vidusšķiras iznīcināšanu. Ejot pa šo ceļu, ir sagaidāma tālāka sabiedrības hipernoslāņošanās. Rezultātā - saujiņa miljonāru un nabaga tauta. Tad tautas izmiršana turpināsies.

Savs kaktiņš, savs stūrītis

Spilgts piemērs, kā uzlabot iedzīvotāju sociāli ekonomisko stāvokli un līdz ar to celt viņu demogrāfisko aktivitāti, bija divdesmito gadu agrārā reforma. Esam aprēķinājuši, ka šīs reformas rezultātā no bezperspektīvā kalpu stāvokļa saimnieku kārtā tika pacelti vismaz 79 tūkstoši jaunsaimnieku un citu zemes ieguvēju. Pieskaitot tiem viņu saimniecībās strādājošos ģimenes locekļus, bērnus un sirmgalvjus, var vērtēt, ka "savu kaktiņu, savu stūrīti zemes" bija ieguvuši 338 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tā jau bija liela Latvijas iedzīvotāju daļa (Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze. I daļa. - 1996. - 26.lpp. u.c.).

Agrārā reforma orientējās uz samērā nelielām (līdz 22ha) ģimenes jaunsaimniecībām. Vairāki tautsaimnieki jau toreiz un tagad, vēsturiskā skatījumā vērtējot no tirgus ekonomikas viedokļa, ir izteikušies, ka šīs saimniecības bija par mazām.

Varam aprēķināt, ka, ja tālaika 2-15ha saimniecības būtu reorganizētas par 40ha lielām tirgus saimniecībām, lauku un pilsētu proletariāta rindas būtu papildinātas par apmēram 340 tūkstošiem iedzīvotāju. Ja viņi pārņemtu šīs grupas demogrāfisko pasivitāti, tāda eksperimenta rezultātā vienas paaudzes laikā Latvija zaudētu ap 47 tūkstošiem bērnu (Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze I daļa. - 1996. - 31.-32.lpp.).

Pat saimniecības vēsturnieks A.Aizsilnieks, kurš, vadoties no tirgus liberāļa pozīcijām, Latvijas un īpaši K.Ulmaņa autoritārā perioda saimniecisko politiku vērtē krasi negatīvi, ir spiests konstatēt: " ..tīri ekonomiskais pametums jāuzskata kā samaksa par latvju tautas pastāvēšanas iespējām un tās neatkarības nodrošināšanu līdz Otram pasaules karam." (Latvijas saimniecības vēsture. - 1968.-240.lpp.).

Mūsdienu agrārā reforma, no kuras gaidījām līdzīgu sociālu pacēlumu, noritēja samocīti. Tika konfrontēti un sanaidoti bijušo īpašnieku mantinieki ar darbarūķiem, kas zemi kopuši pēdējos 50 gados. Var saprast tos mantiniekus, kuri patiešām gribēja atgriezties laukos un dzīvot tēva mājās. Bet kā vērtēt tos, kuriem mantojums iecerēts tikai kā ienākuma avots, nereti - vienreizējs. Aiz viņiem paliek celmi, izcirsti meži un pamesti, usnēm un dadžiem aizauguši tīrumi. Arī dziļa sāpe to lauku cilvēku sirdīs, kuriem tajā visā jānoskatās.

Divdesmito gadu agrārās reformas likums zemi deva tikai tiem, kas gribēja dzīvot savā saimniecībā un pierādīja, ka spēs zemi apstrādāt.

Nav zināms, ka šodien būtu pieņemts kas līdzīgs tālaika likumam "Agrārās iekārtas nostiprināšana" (agrārās reformas likuma III daļa). Šis likums aizliedza apvienot vienās rokās vairāk par 50 ha zemes, bet apvienošanu 22 līdz 50 ha robežās pieļāva vienīgi ar ikreizēju valdības atļauju. Ja var ticēt avīžu un radio informācijai, mūsdienu laukos jau esot parādījušās pusmuižas ar vairākiem simtiem hektāru zemes un, protams, ar daudziem kalpiem. Varbūt mums paredzētas arī īstas muižas?

Savs stūrītis zemes kā sociālas drošības garants ir domāts vienīgi lauku iedzīvotājiem. Pilsētnieki varētu cerēt vienīgi uz drošu kaktiņu kādā daudzdzīvokļu namā. Bet arī dzīvokļu politika mūsdienās nav orientēta ne sociālā, ne nacionālā taisnīguma interesēs (par to jau rakstījām "LV" 16.augustā un citur).

Rezultātā nonākam pie sāpes un ne vien par latviešu skaita, bet arī par latviešu mentalitātes saglabāšanu.

Bez savas valodas viens no latviešu mentalitātes stūrakmeņiem ir no tālas senatnes pārmantotais viensētu dzīvesveids. Transformējoties mūsu gadsimta apstākļos, tas nozīmē prasību pēc zināmas stabilitātes: vēlmi ilgi strādāt vienā darba vietā, dzīvot vienā mājā vai dzīvoklī, kļūt par šīs vides daļu.

Amerikā esot citādi (pats tur neesmu bijis). Esot tradīcija, ka reizi 4-5gados jāmaina darbavieta, parasti vienlaikus arī dzīvoklis. Tad cilvēks neiesūnojot. Tā arī ir sava īpaša mentalitāte, bet cita.

Ja latviešiem ir jākļūst par "pribaltijas jeņķiem", tad mūsu paraugs ir arī piecdesmito-astoņdesmito gadu "migranti". Arī viņi brauca tur, kur bija saklausījuši labāku dzīvi. Un tas no ultraliberālā tirgus viedokļa ir tikai apsveicami.

Vai cilvēks iegūst migranta dvēseli tikai starpvalstu klejojumos? Kāda dzimtene un dzimtenes mīlestība var rasties kalpa bērnam, kuru jau divu triju gadu vecumā jurģos pirmo reizi vecāki uzsēdina uz mantu vezuma, lai vestu uz nākamo pieturu, kārtējo dzīves staciju?

Taču ne vien politisks, bet arī nacionāli vēsturisks krustceļš. Kādai būt Latvijai un latviešiem jau pēc 20-50gadiem?

Latviešu dzejnieks un zināmā mērā pravietis E.Virza māju (dzīves stabilitātes simbolu) noliek visa centrā:

"...kas tad tauta ir? Tā ir noslēgtas debesis, kur zvaigžņu vietā mirdz un laistās ģimenes, kas visas griežas ap māju, no kuras tās cēlušās." (Kārlis Ulmanis, 1935.-229.lpp.).

Ja latvieši savu tautu un dzīvesziņu saglabāja verdzības gadsimtos vai viņi to ļaus iznīcināt totālajam tirgum?

Tautai jāņem liktenis savās rokās.

1.tabula

Dzimušo un mirušo latviešu skaits

1990 1991 1992 1993 1994 1995

Dzimuši (latviešu mātēm) 21438 20107 19418 17256 15729 13763

Miruši 19892 19797 20002 21665 22683 21493

Dabiskais pieaugums 1546 310 -584 -4409 -6954 -7730

Datu avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmatas; par 1995.g. - VSK nepublicēti materiāli.

2.tabula

Līdz 14 gadu vecu bērnu skaits latviešu tautības strādājošo un to piederīgo ģimenēs, rēķinot uz simts 20-59 gadu veciem ģimenes locekļiem 1935.g.

Saimniecības nozare Sociālā grupa īpašnieki valsts darbā strādājošie privātā darbā strādājošie Vidēji visās grupās

Lauksaimniecība 56,2 59,0 33,6 51,8

Rūpniecība 39,4 38,9 27,9 33,4

Tirdzniecība 31,4 29,0 23,0 27,1

Satiksme 41,5 42,8 26,4 39,5

Publiskais dienests - 31,9 - 31,9

Brīvās profesijas 25,6 31,7 26,4 30,2

Veselības kopšana 26,3 28,5 16,5 23,9

Mājkalpotāji - 37,7 11,9 12,5

Vidēji visās nozarēs, bez lauksaimniecības 36,9 35,0 24,1 30,9

Vidēji visās nozarēs 53,3 36,4 28,2 43,8

Aprēķināts izmantojot: Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.g.-VI-1939.-612.-617.lpp.

3.tabula

Sešdesmit gadu un vecāku sirmgalvju skaits latviešu tautības strādājošo un to piederīgo ģimenēs, rēķinot uz simts 20-59 gadu veciem ģimenes locekļiem 1935.g.

Saimniecības nozare Sociālā grupa īpašnieki valsts darbā strādājošie privātā darbā strādājošie Vidēji visās grupās

Lauksaimniecība 29,7 19,1 16,2 26,9

Rūpniecība 25,2 13,4 13,3 17,1

Tirdzniecība 25,0 14,6 13,8 18,6

Satiksme 31,7 13,2 12,9 15,8

Aprēķināts izmantojot: Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.g.-VI-1939.-612.-617.lpp.